Par likuma “Par
pilnvarojumu Ministru kabinetam parakstīt 1997. gada
7. augustā parafēto Latvijas Republikas un Krievijas
Federācijas līguma projektu par Latvijas un Krievijas valsts
robežu” un likuma “Par Latvijas Republikas un Krievijas
Federācijas līgumu par Latvijas un Krievijas valsts robežu”
1. panta vārdu “ievērojot Eiropas Drošības un sadarbības
organizācijas pieņemto robežu nemainības principu” atbilstību
Latvijas PSR Augstākās padomes 1990. gada 4. maija
deklarācijas “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”
preambulai un 9. punktam un 2007. gada 27. martā
parakstītā Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līguma
par Latvijas un Krievijas valsts robežu un likuma “Par Latvijas
Republikas un Krievijas Federācijas līgumu par Latvijas un
Krievijas valsts robežu”atbilstību Latvijas Republikas Satversmes
3. pantam
Latvijas Republikas
Satversmes tiesas spriedums
Latvijas Republikas vārdā
Rīgā 2007. gada
29. novembrī
lietā Nr. 2007-10-0102
Latvijas Republikas Satversmes
tiesa šādā sastāvā: tiesas sēdes priekšsēdētājs Gunārs Kūtris,
tiesneši Kaspars Balodis, Aija Branta, Juris Jelāgins, Kristīne
Krūma, Uldis Ķinis un Viktors Skudra,
pēc divdesmit viena Latvijas
Republikas 9. Saeimas deputāta – Artura Krišjāņa Kariņa
(pirmais, kas parakstījis pieteikumu), Solvitas Āboltiņas, Silvas
Bendrātes, Ingrīdas Circenes, Ilmas Čepānes, Inas Druvietes, Ulda
Gravas, Sandras Kalnietes, Arta Kampara, Ausmas Kantānes,
Sarmītes Ķikustes, Gunāra Laicāna, Ainara Latkovska, Visvalža
Lāča, Lindas Mūrnieces, Jāņa Reira, Einara Repšes, Ingūnas
Rībenas, Annas Seiles, Kārļa Šadurska un Dzintara Zaķa –
pieteikuma,
pamatojoties uz Latvijas
Republikas Satversmes 85. pantu un Satversmes tiesas likuma 16.
panta 1. un 2. punktu, 17. panta pirmās daļas 3. punktu
un 28.1 pantu,
rakstveida procesā 2007. gada
30. oktobrī tiesas sēdē izskatīja lietu
“Par likuma
“Par pilnvarojumu Ministru kabinetam parakstīt 1997. gada
7. augustā parafēto Latvijas Republikas un Krievijas
Federācijas līguma projektu par Latvijas un Krievijas valsts
robežu” un likuma “Par Latvijas Republikas un Krievijas
Federācijas līgumu par Latvijas un Krievijas valsts robežu”
1. panta vārdu “ievērojot Eiropas Drošības un sadarbības
organizācijas pieņemto robežu nemainības principu” atbilstību
Latvijas PSR Augstākās padomes 1990. gada 4. maija
deklarācijas “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”
preambulai un 9. punktam un 2007. gada 27. martā
parakstītā Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līguma
par Latvijas un Krievijas valsts robežu un likuma “Par Latvijas
Republikas un Krievijas Federācijas līgumu par Latvijas un
Krievijas valsts robežu” atbilstību Latvijas Republikas
Satversmes 3. pantam”.
Konstatējošā
daļa
1. 2007. gada
8. februārī Latvijas Republikas Saeima (turpmāk – Saeima)
pieņēma likumu “Par pilnvarojumu Ministru kabinetam parakstīt
1997. gada 7. augustā parafēto Latvijas Republikas un
Krievijas Federācijas līguma projektu par Latvijas un Krievijas
valsts robežu” (turpmāk – Pilnvarojuma likums).
Likums paredz: “Pamatojoties uz
Latvijas Republikas Augstākās padomes 1991. gada 21. augustā
pieņemto Latvijas Republikas konstitucionālo likumu “Par Latvijas
Republikas valstisko statusu”, kā arī ņemot vērā starptautiski
atzīto Latvijas Republikas valstisko nepārtrauktību, pilnvarot
Ministru kabinetu parakstīt 1997. gada 7. augustā
parafēto Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līguma
projektu par Latvijas un Krievijas valsts robežu.”
2. 2007. gada
19. martā Ministru kabinets izdeva rīkojumu Nr. 151
“Par Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līguma projekta
par Latvijas un Krievijas valsts robežu parakstīšanu”.
Ar rīkojumu tika noteikts, ka,
pamatojoties uz Pilnvarojuma likumu, “kā arī respektējot Eiropas
Drošības un sadarbības organizācijas pieņemto robežu nemainības
principu [..] Latvijas Republikas vārdā līgumu paraksta Ministru
prezidents Aigars Kalvītis”.
3. 2007. gada 27. martā
Latvijas Republikas Ministru prezidents Aigars Kalvītis un
Krievijas Federācijas valdības priekšsēdētājs Mihails Fradkovs
parakstīja Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līgumu
par Latvijas un Krievijas valsts robežu (turpmāk –
Robežlīgums).
Robežlīgums noslēgts, “savstarpēji
cienot otras valsts suverenitāti un neatkarību, līdztiesību un
teritoriālo vienotību, apliecinot uzticību ANO un EDSO
principiem, atzīstot Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas
valsts robežas līgumtiesiska noformējuma labvēlīgu ietekmi uz
labu kaimiņattiecību turpmāko attīstību” un “pamatojoties uz pušu
labo gribu”.
4. 2007. gada
29. maijā Saeima Robežlīgumu ratificēja, pieņemot likumu
“Par Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līgumu par
Latvijas un Krievijas valsts robežu” (turpmāk – Ratifikācijas
likums).
Ratifikācijas likuma 1. pants
noteic, ka Robežlīgums “tiek pieņemts un apstiprināts, ievērojot
Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas pieņemto robežu
nemainības principu”.
5. Pieteikuma iesniedzējs –
divdesmit viens Saeimas deputāts – lūdz:
1) atzīt Pilnvarojuma likumu un
Ratifikācijas likuma 1. panta vārdus “ievērojot Eiropas
Drošības un sadarbības organizācijas pieņemto robežu nemainības
principu” par neatbilstošiem Latvijas PSR Augstākās padomes
1990. gada 4. maija deklarācijas “Par Latvijas
Republikas neatkarības atjaunošanu” (turpmāk – Neatkarības
deklarācija) preambulai un 9. punktam;
2) atzīt Robežlīgumu un
Ratifikācijas likumu par neatbilstošu Latvijas Republikas
Satversmes (turpmāk – Satversme) 3. pantam.
5.1. Pieteikumā norādīts,
ka Neatkarības deklarācija esot konstitucionālo tiesību norma
materiālā izpratnē, jo nosakot divu citu konstitucionālo
pamatdokumentu – Satversmes un Latvijas PSR Konstitūcijas –
darbības apjomu un savstarpējās attiecības. Tā kā Neatkarības
deklarācijas regulējums varot būt efektīvs tikai tādā gadījumā,
ja Neatkarības deklarācijas normām tiesību normu hierarhijā ir
vismaz tāds pats spēks kā iepriekšminētajiem konstitucionālajiem
aktiem, deklarācijai esot konstitucionāls rangs, proti, tā esot
konstitucionālo tiesību norma arī formālā nozīmē.
Satversme, stājoties spēkā pilnā
apjomā, neesot “pārsegusi” visu Neatkarības deklarācijas
regulējumu. Tādēļ, pēc Pieteikuma iesniedzēja ieskata, spēkā
esošie Neatkarības deklarācijas regulējumi kā formālā, tā arī
materiālā nozīmē piederot pie Latvijas konstitucionālo tiesību
normām. Taču Neatkarības deklarācijai esot zemāks juridiskais
spēks nekā Satversmei.
Par spēkā esošām Neatkarības
deklarācijas normām Pieteikuma iesniedzējs atzīst deklarācijas
preambulu un 1., 2., 8. un 9. punktu. Neatkarības
deklarācijas normas kopā ar Satversmi veidojot spēkā esošo
Latvijas “rakstīto konstitūciju”.
5.2. No Neatkarības
deklarācijas izrietot divi fakti – Latvija 1940. gadā tika
okupēta, un 1990. gadā tās neatkarība tika atjaunota, proti,
preambula noteicot Latvijas valstiskuma nepārtrauktību
(continuity).
Savukārt no deklarācijas
9. punkta izrietot pilnvarojums valdībai nokārtot Latvijas
attiecības ar PSRS un šā pilnvarojuma galvenie virzieni. Šis
Neatkarības deklarācijas punkts attiecoties arī uz PSRS tiesisko
mantinieci – Krievijas Federāciju. Iekams Neatkarības
deklarācijas 9. punkts neesot atcelts, Latvija visas
līgumattiecības ar Krieviju varot veidot vienīgi tā, lai jaunākie
līgumi nenonāktu pretrunā ar 1920. gada 11. augustā
noslēgto Miera līgumu starp Latviju un Krieviju (turpmāk – Miera
līgums).
5.3. Ar Pilnvarojuma likumu
Saeima pilnvaro Ministru kabinetu parakstīt Robežlīgumu, bet tas
esot pretrunā ar Miera līgumu, jo groza Miera līgumā noteikto
Latvijas un Krievijas valsts robežu.
Pilnvarojuma likumā, pēc
Pieteikuma iesniedzēja ieskata, Saeima esot grozījusi to
pilnvarojumu attiecību veidošanai ar Krievijas Federāciju, kāds
noteikts Neatkarības deklarācijas 9. punktā. Tā kā
Pilnvarojuma likumam esot zemāks juridiskais spēks un Neatkarības
deklarācijas 9. punkts nav grozīts, Pilnvarojuma likums
neatbilstot Neatkarības deklarācijas 9. punktam.
Tāpat pieteikumā norādīts, ka
Pilnvarojuma likums pietiekami skaidri nenoteic valsts
nepārtrauktības doktrīnu. Šā iemesla dēļ likums neatbilstot
Neatkarības deklarācijas preambulai.
5.4. Satversmes
3. pantā esot nostiprināta Latvijas valsts teritorija. Lai
noskaidrotu Latvijas valsts teritorijas grozīšanas kārtību,
vajagot izmantot Satversmes sagatavošanas materiālus. Vērā ņemams
esot Latvijas Satversmes sapulces locekļa Friča Mendera paustais
viedoklis, ka Satversme nedrīkst pieļaut iespēju svešai varai
atdot daļu Latvijas. Pieteikuma iesniedzējs akcentē arī
Satversmes komisijas priekšsēdētāja Marģera Skujenieka viedokli,
ka Satversmes 3. pants neparedzot iespēju ar starptautiskiem
līgumiem grozīt Latvijas valsts robežu.
Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka
Satversmes 3. pantā noteiktās valsts robežas pēc Satversmes
spēkā stāšanās ar starptautiskajiem līgumiem vairs neesot
grozāmas. Satversmes pieņemšanas dienā Latvijai jau bijuši
noslēgti līgumi ar Igauniju, Krieviju un Lietuvu, un tajos bijusi
precīzi noteikta Latvijas ārējā robeža. Šī robeža pēc Satversmes
spēkā stāšanās neesot grozāma. Jebkādu Latvijas teritoriju
atdošana citām valstīm, pēc Pieteikuma iesniedzēja ieskata, būtu
pretrunā ar Latvijas valsts izveidošanas mērķi – apvienot visas
latviešu apdzīvotās zemes vienotā valstī.
Pieteikumā apšaubīts, ka
Satversmes 3. pants varētu būt pieņemts ar mērķi novērst
Latgales iespējamo atdalīšanos no Latvijas. Latgales kongresā
(1917. gada 26.–27. aprīlī) pieņemtie vēsturiskie lēmumi par
apvienošanos ar pārējo Latviju un latgaliešu politisko partiju
programmas neliecinot, ka pastāvējusi reāla Latgales atdalīšanās
prasība.
5.5. Ar Miera līgumu
Krievija uz mūžīgiem laikiem esot atteikusies no savām
suverēnajām tiesībām uz Latvijas teritoriju, tostarp arī uz
Pitalovas dzelzceļa staciju un citām Latvijai nodotajām Pleskavas
guberņas teritorijām.
Latgale Satversmes 3. panta
izpratnē, pēc Pieteikuma iesniedzēja domām, sevī ietverot
Daugavpils, Rēzeknes, Ludzas un Jaunlatgales (Abrenes)
apriņķus.
Robežlīgums fiksējot Latvijas un
Krievijas valsts robežu, ņemot vērā 1944. gadā notikušās
valsts teritorijas izmaiņas, kuras veikusi Latvijas PSR valdība
un kuras nav saistošas Latvijas Republikai.
Tā kā Satversmes 3. pants
neparedzot iespēju grozīt valsts robežas pēc Satversmes spēkā
stāšanās, Robežlīgums neatbilstot Satversmes 3. pantam.
5.6. Tā kā Saeima
apstiprināja Robežlīgumu, pieņemot Ratifikācijas likumu,
Robežlīguma satversmība nevarot tikt vērtēta atrauti no
Ratifikācijas likuma atbilstības Satversmes 3. pantam
izvērtēšanas.
Satversmes 3. pants
neparedzot iespēju grozīt valsts robežas ar starptautiskajiem
līgumiem. Tā kā Robežlīgums tās grozot, tas neatbilstot
Satversmei.
Satversmei neatbilstot arī
Ratifikācijas likums, jo ar to Saeima uzņēmusies tādas
starptautiskās saistības, kādas Satversme tai liedzot uzņemties,
proti, Saeima apstiprinājusi valsts teritorijas grozīšanu, ko
Satversmes 3. pants aizliedzot.
5.7. Ar Ratifikācijas
likuma 1. pantā ietvertajiem vārdiem “ievērojot Eiropas
Drošības un sadarbības organizācijas atzīto robežu nemainības
principu” Saeima esot atzinusi Krievijas oficiālo Helsinku
nobeiguma akta interpretāciju un ignorējusi šā akta patieso
saturu. Robežu nemainības princips neliedzot savulaik okupētajām
Baltijas valstīm atgūt neatkarību un atjaunot savu suverenitāti
tajās robežās, kādās tās pastāvējušas 1940. gadā.
Atsaukšanās uz EDSO robežu
nemainības principu atbilstoši Krievijas oficiālajai šā principa
interpretācijai apšaubot Latvijas valsts atjaunošanu un esot
vērtējama kā valsts nepārtrauktības doktrīnai neatbilstoša
rīcība.
Tādēļ, pēc Pieteikuma iesniedzēja
ieskata, Ratifikācijas likuma 1. pantā ietvertie vārdi
“ievērojot Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas atzīto
robežu nemainības principu” neatbilstot Neatkarības deklarācijas
preambulai.
Tāpat iepriekšminētie
Ratifikācijas likuma 1. pantā ietvertie vārdi neatbilstot
Neatkarības deklarācijas 9. punktam, jo ar šādu atsauci
1944. gadā notikušās teritoriālās izmaiņas tiekot atzītas
par likumīgām.
6. Institūcija, kas
izdevusi Pilnvarojuma likumu un Ratifikācijas likumu, –
Saeima – atbildes rakstā norāda, ka Pilnvarojuma likums
atbilstot Neatkarības deklarācijas preambulai un 9. punktam,
savukārt Ratifikācijas likums atbilstot Neatkarības deklarācijas
preambulai un 9. punktam un Satversmes 3. pantam.
Saeima atbildes rakstā norāda, ka
tai neesot nekādu šaubu par to, ka Neatkarības deklarācija ir
spēkā esošs konstitucionāla ranga dokuments.
6.1. Neatkarības
deklarācijas preambula liekot pamatus Latvijas valsts
nepārtrauktības doktrīnai. Jebkura publiskās varas institūciju
rīcība, kas būtu pretrunā ar šo doktrīnu, esot vērtējama kā
Neatkarības deklarācijas pārkāpums un līdz ar to prettiesiska
rīcība.
Pilnvarojuma likums neradot
pretrunu ar valsts nepārtrauktības doktrīnu, bet – tieši pretēji
– to īpaši uzsverot un attīstot. Pilnvarojuma likuma tekstā
likumdevējs esot ietvēris tiešu norādi uz Latvijas valsts
nepārtrauktību. Tāpat, apspriežot Pilnvarojuma likumu Saeimas
debatēs, esot pausts skaidrs viedoklis, ka tas atbilst
1990. – 1991. gadā pieņemtajiem konstitucionālā
ranga aktiem un tālāk attīsta šajos aktos nostiprinātās
atziņas.
Nedz Saeimas pilnvarojums Ministru
kabinetam noslēgt Robežlīgumu, nedz arī Robežlīguma noslēgšana
pati par sevi neapdraudot Latvijas valsts nepārtrauktības
doktrīnu, jo Pilnvarojuma likums neesot atkāpies no valsts
nepārtrauktības doktrīnas, bet vēlreiz to konsekventi un skaidri
apliecinājis.
6.2. Neatkarības
deklarācijas 9. punkts neietverot atsauci uz Miera līguma
3. pantu, kas noteic starpvalstu, proti, Latvijas un
Krievijas, robežu. Saeima norāda, ka Neatkarības deklarācijas
9. punkta teksts esot sasaistīts ar Miera līguma
2. pantu un harmoniski pieskaņots deklarācijas
5. punktam. Šīs trīs normas kopumā 1990. gada
4. maijā veidojušas vienotu noregulējumu: pārejas periodā
(ko paredzēja Neatkarības deklarācijas 5. punkts) de
facto jāatjauno Latvijas Republikas neatkarība, šo jautājumu
risinot sarunās ar PSRS un pamatojoties uz Miera līguma
2. pantā Krievijas pausto atteikšanos no Latvijas uz
mūžīgiem laikiem.
Vērtējot Neatkarības deklarācijas
9. punktu, vajagot ņemt vērā arī 1991. gada
21. augusta konstitucionālā likuma “Par Latvijas Republikas
valstisko statusu” (turpmāk – Konstitucionālais likums)
preambulu. Konstitucionālā likuma preambulā Augstākā padome
deklarēja, ka vairs nepastāv PSRS konstitucionālās valsts varas
un valsts pārvaldes institūcijas un nav iespējams realizēt
Neatkarības deklarācijas 9. punktu par Latvijas Republikas
neatkarības atjaunošanu sarunu ceļā.
Lai gan Konstitucionālā likuma
2. pants par spēkā neesošu pasludina tikai Neatkarības
deklarācijas 5. punktu, no šā likuma preambulas un Augstākās
padomes plenārsēžu stenogrammām skaidri izrietot Augstākās
padomes viedoklis, ka Neatkarības deklarācijas 9. punkts
definē tikai 5. punkta izpildes mehānismu.
6.3. Neatkarības
deklarācijas 9. punkts nepadarot Miera līgumu par absolūti
negrozāmu un neuzliekot Latvijas valstij pienākumu neatkāpties no
Miera līguma normām. Atsauce uz Miera līgumu Neatkarības
deklarācijas 9. punktā esot vērtējama tikai kā normatīvais
ietvars tēzei par Latvijas valsts neatkarību.
Tāpat Neatkarības deklarācijas
9. punkts paredzot pienākumu veidot attiecības saskaņā ar
Miera līgumu. Šis punkts neprasot katrā konkrētā jautājumā
pilnībā izpildīt Miera līguma normas. Neatkarības deklarācija
ieskicējot sarunu vispārīgo stratēģiju, bet atsevišķos gadījumos
atstājot plašu rīcības brīvību.
Saeima vērš uzmanību uz apstākli,
ka Miera līguma pārjaunošana jau ir notikusi 1994. gadā,
noslēdzot Latvijas un Baltkrievijas robežlīgumu. Šajā līgumā
aprakstītā robeža posmā no Daugavas līdz Latvijas, Baltkrievijas
un Krievijas robežas krustpunktam atbilst Miera līguma
3. pantā paredzētajai robežai, kas veido apmēram 30
procentus no 1920. gadā noteiktās Latvijas un Krievijas robežas.
Līdz ar to esot uzskatāms, ka Miera līguma 3. pants
attiecīgajā daļā ir zaudējis spēku.
6.4. Vērtējot Ratifikācijas
likuma atbilstību augstāka juridiskā spēka tiesību normām, Saeima
norāda: šis likums ir pieņemts tādā redakcijā, kādā to iesniedza
Ministru kabinets. Ārlietu ministrijas pārstāve, informējot
deputātus par iesniegto likumprojektu, esot uzsvērusi, ka
iesniegtais Ratifikācijas likuma projekts sagatavots saskaņā ar
likuma “Par Latvijas Republikas starptautiskajiem līgumiem” un
Satversmes prasībām. Savukārt Ministru prezidenta biroja
pārstāvis norādījis, ka Robežlīguma atbilstība Satversmes
3. pantam ir izvērtēta un pretruna nav konstatēta.
Ministru kabinets Satversmes tiesā
ierosinātās lietas ietvaros esot iesniedzis atbildes rakstu, kurā
vispusīgi izvērtēts Satversmes 3. panta, Neatkarības
deklarācijas un Helsinku nobeiguma akta saturs. Tā kā Saeima,
pieņemot Ratifikācijas likumu, balstījusies uz Ministru kabineta
sniegto Robežlīguma juridisko izvērtējumu, tā pievienojoties
Ministru kabineta atbildes rakstā paustajam viedoklim par
Robežlīguma atbilstību Satversmes 3. pantam.
7. Institūcija, kuras
pilnvarotais pārstāvis parakstījis Robežlīgumu, – Ministru
kabinets – atbildes rakstā lūdz Satversmes tiesu atzīt
Pilnvarojuma likumu par atbilstošu Neatkarības deklarācijas
preambulai un 9. punktam, savukārt Robežlīgumu – par
atbilstošu Satversmes 3. pantam.
7.1. Neatkarības
deklarācijā esot ietverts Latvijas neatkarības iegūšanas un
zaudēšanas apstākļu apraksts un to juridiskais novērtējums. No tā
izrietot valsts nepārtrauktības doktrīna.
Pilnvarojuma likums neesot
pretrunā ar Neatkarības deklarācijas preambulā minētajiem
vēsturiskajiem faktiem. Līdz ar to, pēc Ministru kabineta
ieskata, esot jāvērtē, vai Pilnvarojuma likums nenonāk pretrunā
ar Latvijas nepārtrauktības doktrīnu.
Pilnvarojuma likumā esot vēlreiz
skaidri un nepārprotami atkārtota Latvijas nepārtrauktības
doktrīna, un šis likums konsekventi apliecinot Latvijas
kontinuitāti.
Neatkarības deklarācijas
9. punktu vajagot interpretēt saistībā ar šīs deklarācijas
5. punktu. Tā kā deklarācijas 5. punkts ar
Konstitucionālo likumu esot atcelts, vairs neesot nepieciešams
vest sarunas ar PSRS par Latvijas valsts neatkarības atjaunošanu.
Līdz ar to Konstitucionālais likums atceļot arī deklarācijas
9. punktu kā 5. punkta izpildes mehānismu.
Neatkarības deklarācijas
9. punkts neesot interpretējams tā, kā tas darīts
pieteikumā. 9. punktā esot ietverta atsauce tikai uz Miera
līguma 2. pantu, nevis šā līguma 3. pantu. Tāpat
9. punkts neparedzot absolūtu pienākumu pilnībā panākt Miera
līgumā noteiktā regulējuma atjaunošanu, jo pienākums vest sarunas
nenozīmējot pienākumu panākt vienošanos.
7.2. Helsinku nobeiguma
aktā nostiprinātais robežu nemainības princips atzīstot status
quo robežas par negrozāmām. Taču vienprātīgi tiekot atzīts
arī tas, ka robežas, kas noteiktas, pārkāpjot starptautiskās
tiesības, netiek aizsargātas ar robežu nemainības principu.
Ministru kabinets īpaši uzsver,
ka, atsaucoties uz robežu nemainības principu, neesot piekritis
Krievijas Federācijas izpratnei par šā principa saturu.
Atsaukšanās uz Helsinku nobeiguma aktu nozīmējot arī atsaukšanos
uz Rietumvalstu deklarācijām, kuras tika paustas līdz ar Helsinku
nobeiguma akta pieņemšanu un uzsvēra Baltijas valstu tiesības
atjaunot savu valstiskumu.
7.3. Satversmes
3. pants, kā uzsver Ministru kabinets, sevī ietverot trīs
elementus.
Pirmkārt, tālaika politisko mērķu
īstenošanu, proti, Latvijas valsts kā četru etnogrāfisku
(latviešu tautas apdzīvotu) novadu vienota veseluma izveidi.
Otrkārt, nosacījumu, ka nevienam
no novadiem nav piešķirams īpašs statuss.
Treškārt, šo novadu ārējo robežu
noteikšanas metodoloģiju, proti, tās nosakāmas, izmantojot
starptautisko tiesību instrumentus – līgumus.
Ministru kabinets norāda, ka
Satversmes 3. pants esot pieņemts, lai novērstu
(apgrūtinātu) Latgales iespējamo atdalīšanos no Latvijas.
Satversmes 3. pants neietverot konstitucionālu aizliegumu
Latvijai grozīt valsts robežas, jo atbilstoši starptautiskajām
tiesībām neesot iespējams faktiski nodrošināt robežu negrozāmību.
Tāpat Latvijas valsts robežas esot mainītas pēc Satversmes spēkā
stāšanās gan starpkaru periodā, gan pēc neatkarības
atjaunošanas.
Izstrādājot Satversmi, Satversmes
sapulce esot rēķinājusies ar to, ka Satversmes pieņemšanas laikā
robežu jautājumi ar visām kaimiņvalstīm līdz galam vēl nebūs
sakārtoti, un tādēļ paredzējusi iespēju arī turpmāk noslēgt
starptautiskos līgumus, kas regulētu valsts robežu.
Satversmes 3. pants nosakot
tikai vispārīgo metodoloģisko robežas noteikšanas principu,
atsaucoties uz Satversmes noteikumiem par starptautisko līgumu
noslēgšanu (Satversmes 68. panta pirmā daļa un
73. pants).
Satversmes 3. pants, kā
atzīst Ministru kabinets, esot interpretējams dinamiski, jo
Satversmes sapulce nevarēja paredzēt Otro pasaules karu, Auksto
karu un no šiem notikumiem izrietošās ģeopolitiskās izmaiņas
pasaules kartē. XX gadsimta deviņdesmitajos gados Latvijas valsts
galvenā prioritāte esot bijusi Latvijas valsts neatkarības
atjaunošana un nostiprināšana, nevis iepriekšējo robežu
atjaunošana. Iestājoties NATO un Eiropas Savienībā, Latvijas
valsts esot apliecinājusi, ka tai nav teritoriālu pretenziju pret
kaimiņvalstīm.
7.4. Robežlīgums neesot
pretrunā ar Satversmes 3. pantu, jo nevis rada starpvalstu
robežu, kura groza 1922. gadā Satversmes 3. pantā
noteiktās robežas, bet gan rakstveida starptautiskā līguma formā
fiksē Latvijas un Krievijas robežu atbilstoši līguma noslēgšanas
brīdī de iure pastāvošajām abu valstu teritorijām.
Starptautiskajās tiesībās
starpvalstu robežas un teritoriālās izmaiņas radot ne tikai
rakstveida vienošanās starp valstīm, bet arī citās formās
ietverti gribas izteikumi. Valsts teritorijas izmaiņas varot
noteikt arī mutvārdu vienošanās, ilglaicīga valstu prakse un
valstu vienpusēji paziņojumi.
Krievijas Federācija kopš
1992. gada esot pastāvīgi un nepārprotami izvirzījusi
prasību, lai Latvijas Republika atsakās no teritoriālās
suverenitātes pretenzijām uz Abrenes pilsētu un tai piegulošajiem
pagastiem. Latvijas Republika laika posmā starp 1996. gada
sākumu un 1997. gada beigām ar savu rīcību esot akceptējusi
šo Krievijas Federācijas prasību. Šādu pozīciju Latvijas valsts
augstākās amatpersonas sistemātiski apliecinājušas publiskajos
izteikumos no 1997. gada līdz 2005. gadam. Šie
paziņojumi esot radījuši spēkā esošo teritoriālās suverenitātes
pār Abreni un tai piegulošajiem pagastiem titula nodošanu
Krievijas Federācijai.
8. Sniedzot papildu
paskaidrojumus par atbildes rakstu, Ministru kabinets norāda, ka
sarunas ar Krievijas Federāciju ilga no 1992. gada līdz
1997. gadam un to gaitā esot mainījies arī Latvijas Republikas
delegācijai dotais sarunu mandāts. Sarunu sākuma posmā Latvija
esot izvirzījusi noteiktu prasību par 1940. gada
16. jūnija starpvalstu robežas atjaunošanu. Taču šis sarunu
mandāts neesot izrietējis no Neatkarības deklarācijas
9. punkta un, ņemot vērā Krievijas Federācijas nostāju,
sarunu gaitā grozīts.
Par pēdējo Latvijas Republikas
delegācijai doto mandātu esot uzskatāms 1996. gada
17. decembra Ministru kabineta sēdē apstiprinātais mandāts.
Tas esot pilnvarojis delegāciju vest sarunas, izstrādāt un
saskaņot (parafēt) tehnisku līgumu par esošo robežlīniju starp
abām valstīm un, ja tas nav iespējams, tad līgumā neiekļaut
atsauci uz Miera līgumu, kā arī nepieļaut ar robežu delimitāciju
nesaistītu jautājumu ietveršanu līgumā.
Pilnvarojuma likums, kā uzsver
Ministru kabinets savos papildu paskaidrojumos, esot pieņemts ar
mērķi ievērot likuma “Par Latvijas Republikas starptautiskajiem
līgumiem” 3., 4. un 7. panta prasības. Tāpat
Pilnvarojuma likums pildot noteiktu politisku funkciju – tā
pieņemšana esot apliecinājusi Saeimas vairākuma politisko
atbalstu Robežlīguma parakstīšanai, kā arī nodrošinājusi
valstiskuma nepārtrauktības doktrīnu.
Ministru kabinets atzīst, ka
Robežlīguma 1. pielikumā aprakstītā abu valstu robeža ir
pastāvīga robeža. Līgumā neesot ietvertas normas, kas ļautu šo
robežu uzskatīt par pagaidu, terminētu vai vienpusēji grozāmu
robežu.
Satversmes 77. pants esot
piemērojams, ja Satversmes 3. pants tiek grozīts gramatiski
vai pēc būtības. Latvijas teritorijas atdošana ārvalstij, ja šī
darbība neskar kādu no vēsturiskajiem novadiem kopumā vai vismaz
neattiecas uz tik lielu novada daļu, ka šis novads de
facto pārstātu eksistēt, neesot uzskatāma par fundamentālu
Latvijas valstiskuma izmaiņu, par ko būtu rīkojama tautas
nobalsošana.
9. Latvijas Universitātes
Juridiskās fakultātes Tiesību teorijas un vēstures katedras
docents Dr. iur. Jānis Neimanis atzinumā norāda,
ka Satversmes 3. panta satura noskaidrošanā paļauties uz
vēsturiskās interpretācijas rezultātiem neesot pilnīgi droši.
Tiesību normas saturs pēc tās pieņemšanas varot būtiski mainīties
dažādu vēsturiskā likumdevēja iepriekš neparedzētu iemeslu
dēļ.
Saeimas un Ministru kabineta
paustais viedoklis par Neatkarības deklarācijas 9. punkta
saturu esot apstrīdams. Neatkarības deklarācijas 9. punkts
esot lasāms kopā ar deklarācijas preambulu, kurā norādīts, ka
Satversme nekad nav zaudējusi savu juridisko spēku un okupācijas
laikā noslēgtie līgumi ar PSRS nav bijuši likumīgi. Miera līgums
sastāvot no vairākām nodaļām, un tādēļ neesot pamata ierobežot
Neatkarības deklarācijas 9. punkta nozīmi tikai ar vienu no
Miera līguma sadaļām. Ja ievērojot preambulā noteikto, proti, ka
1940. gada 17. jūnijā tika likvidēta Latvijas suverēnā
valsts vara, tad tiesību akti, ar kuriem Abrene tika nodota PSRS,
esot pretēji Miera līgumam un Neatkarības deklarācijas
9. punkts aicinot Latvijas valsts varas konstitucionālās
institūcijas pieņemt tādus lēmumus, ar kuriem būtu iespējams
teritoriju atgūt.
J. Neimanis īpaši uzsver, ka
Neatkarības deklarācijas 9. punktu nevarot traktēt kā šīs
deklarācijas 5. punkta izpildes mehānismu. Ja tas tā būtu
bijis, tad ar Konstitucionālo likumu par spēkā neesošu tiktu
atzīts arī Neatkarības deklarācijas 9. punkts.
Normatīvā akta preambula esot
normatīvā akta sastāvdaļa. To apliecinot preambulas teksta
pakārtojums zem normatīvā akta nosaukuma un tekstuālā piederība
normatīvajam aktam. Neatkarības deklarācijas preambula neesot
vienīgi vēsturisku notikumu apraksts, kam piemistu tikai
deklaratīva vai politiska nozīme. Šai preambulai piemītot arī
tiesību raksturs, jo tā noteic, ka Satversme juridiski ir bijusi
spēkā visu laiku un Latvijas Republika ir pastāvējusi un turpina
pastāvēt kā starptautisko tiesību subjekts.
Neatkarības deklarācijas
preambulas tiesiskās sekas izpaužoties tādējādi, ka visām valsts
varas konstitucionālajām institūcijām esot pienākums ņemt vērā
gan preambulā konstatētos vēsturiskos faktus, gan arī to
juridisko novērtējumu.
10. Oksfordas universitātes
doktorants Mārtiņš Paparinskis, analizējot Latvijas un citu
Baltijas valstu pievienošanu PSRS, uzsver, ka šis jautājums esot
jāvērtē, ņemot vērā Latvijai un PSRS saistošās starptautisko
tiesību normas, kas bija spēkā tajā laikā. 1940. gada
notikumu juridiskai izvērtēšanai nevarot piemērot starptautisko
tiesību normas, kas tajā laikā vēl nebija vai vairs nebija
spēkā.
PSRS rīcības tiesiskuma
izvērtēšanai esot iespējams izmantot to starptautisko līgumu
tiesības, kas PSRS uzlika saistības noteiktā veidā izturēties
pret Latviju. Par šādiem līgumiem esot uzskatāmi: Miera līgums,
1928. gada Kelloga – Briāna pakts, 1932. gada
5. februārī Rīgā starp Latviju un Padomju Sociālistisko
Republiku Savienību noslēgtais līgums (turpmāk – Neuzbrukšanas
līgums), 1933. gada Londonas konvencija par agresijas
definīciju (turpmāk – Londonas konvencija) un 1939. gada
5. oktobra Savstarpējās palīdzības pakts starp Latviju un
Padomju Sociālistisko Republiku Savienību (turpmāk – Palīdzības
pakts). Tāpat 1940. gada notikumu analīzē varētu būt
nepieciešams izmantot starptautisko paražu tiesības.
M. Paparinskis norāda:
1940. gada notikumu iespējamais prettiesiskums izriet nevis
no neatkarības zaudēšanas fakta, bet gan no tās procedūras.
Starptautiskās tiesības nevienai valstij neliedzot tiesības
atteikties no savas neatkarības. Prettiesiskums varot izrietēt no
apstākļa, ka neatkarības zaudēšana nav notikusi brīvprātīgi.
Ņemot vērā 1940. gada
notikumu faktiskos apstākļus, M. Paparinskis iesaka laika
posmu no 1940. gada 16. jūnija līdz 5. augustam
vērtēt kā PSRS agresiju (ar tai sekojošu prettiesisku okupāciju)
un iejaukšanos Latvijas iekšējās lietās, savukārt laika posmu pēc
1940. gada 5. augusta – kā Latvijas aneksiju.
PSRS 1940. gada
16. jūnija ultimātā minētos PSRS rīcības iemeslus Londonas
konvencijas 3. pants un tās pielikums expressis
verbis izslēdzot kā agresijas attaisnojumus. Tāpat Londonas
konvencijas 2. panta otrā daļa neprasot, lai agresijas
gadījumos vienmēr tiktu pieteikts karš.
Ņemot vērā Nirnbergas tribunāla un
citu pēckara tribunālu spriedumus, iespējams secināt, ka ne
vienmēr jābūt bruņotam iebrukumam, lai valsts rīcību kvalificētu
kā agresiju. Tāpat arī vienas valsts nepretošanās citai valstij
vēl nenozīmējot, ka iebrukums nenotiek.
Kārļa Ulmaņa valdība piekritusi
PSRS karaspēka ievešanai Latvijas teritorijā spēka lietošanas
draudu ietekmē, un tāpēc starptautisko tiesību izpratnē šī
piekrišana neesot spēkā.
PSRS prasība izveidot tai
draudzīgu valdību, kas nodrošinātu Palīdzības pakta izpildīšanu,
pārkāpjot tā paša pakta 5. pantu. Šī prasība aizskārusi
Latvijas suverēnās tiesības brīvi izvēlēties sev valdību, ko
garantēja Palīdzības pakta 5. pants. PSRS iejaukusies
Latvijas iekšējās lietās, pārkāpjot starptautisko līgumu
normas.
Ar aneksiju starptautiskajās
tiesībās apzīmējot vienas valsts pievienošanu citai valstij, it
īpaši militāra konflikta rezultātā. M. Paparinskis uzsver:
pamatojoties uz principu ex injuria ius non oritur,
prettiesiska spēka lietošanas rezultātā veikta aneksija nevar
baudīt starptautisko tiesiskumu. Pēc PSRS agresijas un
iejaukšanās Latvijas iekšējās lietās notika gan Tautas Saeimas
vēlēšanas, gan arī – pēc jaunievēlētās Tautas Saeimas lūguma
–Latvijas uzņemšana PSRS. Teritorijas statusa izmaiņas par labu
agresorvalstij pēc agresijas un iejaukšanās citas valsts iekšējās
lietās ir starptautiski prettiesiskas, lai arī kādu formu un
procedūru agresorvalsts izvēlētos.
Latvijas valsts tiesiskā
nepārtrauktība esot 1940. gada prettiesisko notikumu sekas –
Latvijas valsts izzudusi de facto, bet ne de iure.
Starptautiskā kopiena neesot atzinusi Latvijas okupāciju un
prettiesisko aneksiju, ar retiem izņēmumiem uzturējusi šo
neatzīšanu aneksijas gadu laikā un apstiprinājusi Latvijas
neatkarības de facto atjaunošanu.
Attiecībā uz neseno Latvijas
praksi esot jāatzīmē, ka starptautiskās tiesības neliedz valstīm
mainīt viedokli par savu tiesisko identitāti, it īpaši valstij
atsakoties no prasības tikt uzskatītai par kādas valsts
turpinātāju. Līdz ar to esot nepieciešams izvērtēt, vai Latvija,
slēdzot Robežlīgumu, ir atteikusies no savas nepārtrauktības.
Expressis verbis šāda
atteikšanās neesot notikusi, jo parlamenta debatēs par
Pilnvarojuma likuma pieņemšanu un arī vēlāk nepārtrauktības
prasība visu laiku tikusi uzsvērta.
Noslēdzot Robežlīgumu, neesot
notikusi netieša atkāpšanās no nepārtrauktības doktrīnas, jo
Krievija apšaubot tikai Latvijas nepārtrauktību. Tā kā Krievija
neapšaubot Latvijas valsts pastāvēšanu, Robežlīgums kā tāds
neskarot Latvijas valsts nepārtrauktību, ja vien Latvijas puse
šajā līgumā expressis verbis no tās neatsakās.
Vērtējot Ratifikācijas likumā
ietverto atsauci uz Helsinku nobeiguma aktā noteikto robežu
nemainības principu, M. Paparinskis norāda: prima
facie šāda atsauce, ņemot vērā Ministru prezidenta
A. Kalvīša un ārlietu ministra Arta Pabrika runas Saeimas
debatēs par Pilnvarojuma likumu, varētu liecināt atteikšanos no
nepārtrauktības doktrīnas, jo prettiesiski nodibināto de
facto robežu atzīšana par likumīgām nav savienojama ar šo
doktrīnu.
Ministru kabinets atbildes rakstā
esot oficiāli izskaidrojis savu rīcību sakarā ar A. Kalvīša
pilnvarošanu parakstīt Robežlīgumu un atsauces uz robežu
nemainības principu iekļaušanu Ratifikācijas likumā. Spriežot pēc
šā atbildes raksta, Ministru kabinets ar Helsinku nobeiguma aktā
noteikto robežu nemainības principu nesaprotot neko vairāk kā ANO
Statūtu 2. panta trešajā daļā noteikto pienākumu
teritoriālos strīdus risināt mierīgā ceļā.
Robežlīguma interpretācijā primārs
esot tā teksts, nevis valstu parlamentos paustie paziņojumi.
Robežlīguma preambula, runājot par uzticību ANO un EDSO
principiem, īpaši neizceļot robežu nemainības principu. ANO un
EDSO galvenais princips, kas ieguvis ius cogens normas
raksturu, esot prettiesiska spēka lietošanas aizliegums. Tā kā no
šīs normas izrietot Latvijas nepārtrauktības prasība, Robežlīguma
preambula expressis verbis to pastiprinot.
Ratifikācijas likumā ietverot
atsauci uz robežu nemainības principu, likumdevējs esot atsaucies
uz normas objektīvo saturu, nevis uz pušu subjektīvajām domām par
normas saturu. Interpretējot Helsinku nobeiguma akta tekstu visās
tā oficiālajās valodās, M. Paparinskis secina, ka Helsinku
nobeiguma akta 3. pants, kas nostiprina robežu nemainības
principu, neveikli atkārto prettiesiska spēka lietošanas
aizliegumu, “nesastindzinot” valstu robežas nekādā citā
nozīmē.
Helsinku nobeiguma akta
10. pants paredzot, ka aktā ietvertie principi ir vienādi
svarīgi un piemērojami tādā veidā, lai neizslēgtu cits citu.
Ratifikācijas likumā ietvertā atsauce uz robežu nemainības
principu nozīmējot Latvijas atsaukšanos arī uz citiem Helsinku
nobeiguma aktā ietvertajiem principiem, kas nostiprināti tā 1.,
2., 4. un 6. pantā. Uz šiem akta pantiem atsaucoties arī
Robežlīguma preambula.
Pēc M. Paparinska domām,
sevišķi svarīga esot Helsinku nobeiguma akta 4. panta otrā
daļa, kas nostiprinot jebkad notikušu aneksiju neatzīšanas
principu. Ar šo normu Helsinku nobeiguma aktā tiekot pasvītrotas
PSRS starptautisko tiesību pārkāpumu sekas. Šādus secinājumus par
Helsinku nobeiguma akta saturu apstiprinot arī Pieteikuma
iesniedzēja un Ministru kabineta citētās Rietumvalstu vadītāju
deklarācijas, kurās tie skaidrojuši Helsinku nobeiguma akta
ietekmi uz Baltijas valstu jautājumu.
Satversmes 3. pants liedzot
Latvijas valstij savas robežas noteikt vienpusējos aktos. Tāpat
arī Ministru kabineta norādītie valsts amatpersonu pārstāvju
paziņojumi nevarot pārliecinoši apstiprināt Ministru kabineta
tēzi, ka valsts robeža esot juridiski noteikta nevis ar
Robežlīgumu, bet gan iepriekš – ar Latvijas valsts amatpersonu
vienpusējiem paziņojumiem. M. Paparinskis īpaši uzsver, ka
Latvijai de iure pieder Abrene un tai piegulošie pagasti
un Latvija tos ar Robežlīgumu nodod Krievijas Federācijai,
nosakot jaunu valsts robežu, kas atšķiras no Miera līgumā
noteiktās robežas.
11. Tartu universitātes
Juridiskās fakultātes Starptautisko un Eiropas tiesību katedras
asociētais profesors Dr. iur. Lauri Melkso
(Lauri Mälksoo) Satversmes tiesai iesniegtajā viedoklī
norāda, ka Miera līguma pusēm, proti, Latvijai un Krievijai, esot
atšķirīgi viedokļi par šā līguma spēkā esamību un šo jautājumu
izšķiršot abu līgumslēdzēju rīcība. Ja Latvija piekritīšot
Krievijas Federācijai, ka Miera līgums nav spēkā, neviena trešā
valsts arī šo līgumu neuzskatīšot par spēkā esošu.
Latvijas Republikas robežu
jautājums un valstiskās nepārtrauktības jautājums esot
savstarpēji nesaraujami saistīti. Vismaz Krievijas Federācija tos
cieši sa-saistot. Latvija iedragātu savas tiesiskās
nepārtrauktības prasījumu, ja pēc Robežlīguma ratifikācijas
nesekotu nekādi paziņojumi par valsts tiesisko nepārtrauktību un
Miera līguma spēkā esamību. Lai Latvija saglabātu valstiskās
nepārtrauktības doktrīnu, valsts institūcijām būtu jānāk klajā ar
paziņojumu, kas būtu daudz spēcīgāks par Ministru prezidenta un
ārlietu ministra 2005. gada 26. aprīļa deklarāciju.
Miera līgums Latvijas valstij esot
svarīgs vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, tajā Krievija,
pamatojoties uz Latvijas iedzīvotāju pašnoteikšanās tiesībām,
atzinusi Latvijas valstiskumu uz visiem laikiem. Otrkārt, fakts,
ka Miera līgums (izņemot tajā aprakstītās robežas) joprojām ir
spēkā, uzsverot valsts tiesiskās nepārtrauktības principu.
L. Melkso norāda, ka robežu
nemainības princips neļaujot valstīm pieprasīt teritorijas, kas
no tām prettiesiski atkarotas. Šis princips apgrūtinot Latvijas
tiesības izvirzīt teritoriālus prasījumus saskaņā ar
starptautiskajām tiesībām. Savukārt princips ex injuria ius
non oritur starptautiskajās tiesībās neesot absolūta dogma,
un valstis tā piemērošanā vienmēr meklējot kompromisus. Neesot
iespējams apgalvot, ka šāds kompromiss a priori neatbilstu
starptautiskajām tiesībām.
12. Viļņas universitātes
Juridiskās fakultātes Starptautisko un Eiropas Savienības tiesību
katedras asociētais profesors Dr. iur. Daiņus Žalims
(Dainius Žalimas) atzinumā norāda, ka atbildes uz
Satversmes tiesas uzdotajiem jautājumiem esot sniedzis, vadoties
no stingra pieņēmuma par Latvijas Republikas tiesisko
nepārtrauktību.
Valstiskuma nepārtrauktība sevī
ietverot arī valsts starptautiskā statusa nepārtrauktību, proti,
valsts starptautisko tiesību un pienākumu nepārtrauktību. Tādēļ
esot jāizmanto Miera līguma spēkā esamības prezumpcija, ja vien
netiek pierādīts, ka tas zaudējis spēku. D. Žalims uzsver:
neesot iespējams atrast nevienu pārliecinošu vai labi pamatotu
pierādījumu tam, ka Miera līgums saskaņā ar starptautiskajām
tiesībām būtu zaudējis savu juridisko spēku.
Kaut arī Krievijas Federācija
uzskata, ka Miera līgums savu spēku ir zaudējis ar Latvijas
pievienošanos PSRS, nevarot atzīt, ka Latvijas valsts beigusi
pastāvēt 1940. gadā ar tās pievienošanu PSRS. Tā kā PSRS
1940. gadā Latviju un citas Baltijas valstis sev
pievienojusi, pārkāpjot starptautisko tiesību normas, saskaņā ar
principu ex injuria ius non oritur PSRS nevarot gūt
juridisku labumu no starptautisko tiesību pārkāpuma, proti, tai
neesot bijis tiesību paziņot par Latvijas valsts pastāvēšanas
beigām un Miera līguma izbeigšanu. Tas, ka 1940. gada
notikumi Baltijas valstīs bijuši prettiesiski, esot konstatēts
Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2006. gada
16. marta spriedumā lietā Zdanoka v. Latvia,
Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2006. gada 17. janvāra
spriedumā lietā Kolk and Kislyiy v. Estonia un
2006. gada 24. janvāra spriedumā lietā Penart v.
Estonia. Tāpat esot jāņem vērā PSRS Tautas deputātu kongresa
1989. gada 24. decembra lēmums par PSRS un Vācijas
1939. gada neuzbrukšanas līgumu, kurā atzīta 1940. gada
agresija pret Baltijas valstīm, ko aizliedza Londonas konvencijas
2. panta otrā daļa.
Tas, ka Miera līgums ir spēkā,
tomēr nenozīmējot, ka puses nevar mainīt tā nosacījumus, slēdzot
jaunus starptautiskos līgumus. Robežlīgums neietekmējot Miera
līguma spēkā esamību, jo Miera līgums paliekot spēkā tiktāl,
ciktāl tas netiek aizstāts ar jauno līgumu.
Latvijas Republika ir
pasludinājusi savu tiesisko nepārtrauktību, un šo nepārtrauktības
prasību esot atzinusi starptautiskā kopiena. Tas, piemēram, esot
konstatēts Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas
1960. gada 29. septembra rezolūcijā Nr. 189(1960)
un Eiropas Parlamenta 1983. gada 13. janvāra rezolūcijā
par Baltijas valstīm. Vienas valsts pretēja nostāja nevarot
ietekmēt Latvijas valsts nepārtrauktību. Šajā aspektā, kā norāda
D. Žalims, esot jāņem vērā arī tas, ka Krievijas Federācija
saglabā PSRS starptautisko juridisko statusu un pārņēmusi PSRS
starptautiskās saistības, kas izriet no atbildības par
1940. gadā veikto agresiju pret Baltijas valstīm un to
prettiesisko iekļaušanu PSRS sastāvā. Līdz ar to, pēc
D. Žalima domām, Krievijas Federācijai esot pienākums ne
tikai atzīt, ka Latvijas pievienošana PSRS bija prettiesiska, bet
arī pārtraukt starptautiski prettiesiskās darbības un izmaksāt
Latvijai kompensāciju. Tāpat Krievijas pienākums esot atdot
Latvijai prettiesiski iegūto Abrenes teritoriju.
Robežlīguma noslēgšana ar
Krievijas Federāciju nevarot ietekmēt Latvijas valsts tiesisko
nepārtrauktību, ja vien Latvija pati nepaziņo par atteikšanos no
tās. Robežas maiņa, pēc D. Žalima domām, nevarot ietekmēt
Latvijas nepārtrauktību, jo saskaņā ar starptautiskajām tiesībām
valsts nepārtrauktību neietekmē nelieli teritorijas grozījumi vai
nelielu teritoriju zaudēšana.
Lai vērtētu robežu nemainības
principu, būtu nepieciešams noskaidrot šā principa precīzu
saturu. D. Žalims uzsver, ka nevienu starptautisko tiesību
principu nevarot interpretēt gramatiski vai atsevišķi no citiem
starptautisko tiesību principiem un normām. Katra tiesību
principa vai normas saturu un precīzo nozīmi esot iespējams
noteikt tikai visas starptautisko tiesību sistēmas ietvaros un
saistībā ar citiem starptautisko tiesību principiem un
normām.
Helsinku nobeiguma aktā ietverto
robežu nemainības principu vajagot interpretēt citu šajā aktā
ietverto principu gaismā. Ņemot vērā aizliegumu lietot spēku pret
citām valstīm un teritoriālās integritātes principu, varot
secināt, ka robežu nemainības princips aizsargā tikai likumīgas
robežas, proti, robežas, kas nospraustas saskaņā ar
starptautiskajām tiesībām. Robežu nemainības princips
neaizsargājot de facto demarkācijas līnijas starp valstīm,
kas izveidojušās agresijas, tai sekojošās okupācijas un aneksijas
rezultātā. Helsinku nobeiguma aktā demokrātiskās Rietumu pasaules
valstis esot iestājušās pret PSRS mēģinājumiem definēt robežu
nemainības principu tā, ka tas Baltijas valstu pievienošanu PSRS
padarītu par likumīgu.
Robežu nemainības princips, kā
savā atzinumā uzsver D. Žalims, aizsargājot Miera līgumā
starp Latviju un Krieviju novilkto valsts robežu, nevis daļēji
PSRS okupācijas gados de facto izveidojušos līniju, kas
atdala Krieviju no Latvijas.
Ratifikācijas likumā ietvertā
atsauce uz robežu nemainības principu liekot secināt, ka Latvijas
valdība par negrozāmu uzskata de facto robežlīniju ar
Krieviju, nevis de iure robežu, kas noteikta Miera līgumā.
Tas varētu būt par pamatu secinājumam, ka Latvija izvēlas
principu ex factis ius oritur, nevis principu ex
injuria ius non oritur. Šādā veidā Latvija par tiesiskām un
neaizskaramām robežām atzīst de facto robežlīniju, ko
daļēji noteikusi PSRS un Krievija, veicot prettiesiskus
vienpusējus pasākumus.
Ratifikācijas likumā ietvertā
atsauce uz robežu nemainības principu esot kļūdaina, maldinoša un
nevajadzīga. Šāda atsauce varētu dot Krievijas Federācijai pamatu
uzskatīt, ka Latvija ir noliegusi savu tiesisko nepārtrauktību
vismaz attiecībā uz tās robežu jautājumiem.
13. Biznesa augstskolas
“Turība” Publisko tiesību katedras asociētais profesors
Dr. hist. Valdis Blūzma, analizējot Latvijas
Sociālistiskās Padomju Republikas politiku, norāda: arī Latvijas
Sociālistiskā Padomju Republika (SPR) 1919. gadā īstenoja
Kurzemes, Vidzemes un Latgales apvienošanu teritoriālā veselumā.
Pitalovas jautājums gan Latvijas SPR neesot bijis aktuāls, jo
Latvijas SPR sevi uztvēra nevis kā suverēnu valsti, bet drīzāk kā
Padomju Krievijas politisku autonomiju. Tā kā saglabājusies ļoti
cieša saistība ar Padomju Krieviju, Latvijas SPR neesot bijis
nepieciešams prasīt Pitalovas teritorijas iekļaušanu Latvijas SPR
sastāvā ērtākas satiksmes nodrošināšanai.
Latvijas etnogrāfiskās robežas
Miera līguma slēgšanas laikā vislabāk, pēc V. Blūzmas
ieskata, atspoguļojot Latvijas delegācijas Parīzes miera
konferencē iesniegtais 1919. gada 11. jūnija memorands.
No tā izrietot, ka latviešu etnogrāfiskā robeža austrumos
pārsniegusi tālaika administratīvā iedalījuma robežas, bet nav
aptvērusi visu Latvijai pēc Miera līguma noslēgšanas pievienoto
teritoriju.
V. Blūzma norāda:
argumentācija par nepieciešamību Pitalovu pievienot Latvijas
teritorijai izrietējusi no ekonomiskajiem un satiksmes
apstākļiem, jo bija nepieciešams nodrošināt dzelzceļa satiksmi
starp Vidzemi un Latgali pa Latvijas teritoriju. Parīzes miera
konferencei adresētā memoranda teksts varētu liecināt, ka
Pitalovas apgabals neietilpst Latgales novadā.
Šādu secinājumu varētu pamatot arī
Pitalovai pēc tās pievienošanas Latvijai piešķirtais nosaukums –
Jaunlatgale. Pitalova esot bijusi jauna teritorija, kas
pievienota Latvijas kultūrvēsturiskajam novadam, bet atradusies
ārpus latviešu etnogrāfiskajām robežām.
Tā kā Latvijas Satversmes sapulces
vēlēšanas notika pirms Miera līguma noslēgšanas, Latvijai neesot
bijis tiesiska pamata rīkot Satversmes sapulces vēlēšanas
jauniegūtajās teritorijās, tostarp arī Pitalovas apgabalā, jo tās
tolaik bijušas okupētas, bet ne Latvijas valstī inkorporētas
teritorijas.
Latvijas Satversmes sapulces
vēlēšanu likuma 22. pants liedza ievēlēt Satversmes sapulci
pirms Latgales teritorijas atsvabināšanas. Tā kā jauniegūtajās
teritorijās Latvijas austrumos Satversmes sapulces vēlēšanas
nenotika, V. Blūzma pieļauj, ka tolaik šīs teritorijas
netika uztvertas kā Latgales kultūrvēsturiskā novada teritoriālās
sastāvdaļas.
14. Rēzeknes augstskolas
Humanitāro un juridisko zinātņu fakultātes Vēstures un
filozofijas katedras profesors Dr. hab. hist. Kārlis
Počs uzsver, ka I Latgales kongresā, kas notika
1917. gada 26.–27. aprīlī, un II Latgales kongresā, kas
notika 1917. gada 16.–17. decembrī, tikusi deklarēta
Latgales apriņķu un pagastu pārstāvju vēlme apvienoties ar
pārējiem Latvijas novadiem. Šo kongresu rezolūcijās prasība
pievienot Latvijai Pitalovu vai citas Pleskavas guberņas
teritorijas neesot fiksētas, un oficiāla Pitalovas vai citu
Pleskavas guberņas apriņķu latviešu piedalīšanās Latgales
kongresos arī neesot fiksēta.
K. Počs norāda, ka Latvijas
un Padomju Krievijas miera sarunās esot izmantoti Augusta
Bīlenšteina pētījumi un viņa sagatavotā karte ar latviešu
etnogrāfisko robežu austrumos. Tomēr trimdā tapušajos vēsturnieku
pētījumos latviešu etnogrāfiskā robeža esot pavirzīta apmēram par
20 – 50 kilometriem tālāk Krievijas teritorijā.
Abrenes teritorija neapšaubāmi
bijusi seno latgaļu apdzīvots novads, ko Livonija zaudējusi XV
gadsimtā. Pēc tam notikusi šā novada kolonizācija, un XX gadsimta
sākumā tā iedzīvotāju vairākumu latvieši noteikti neveidoja.
Taču, ja Latvija nebūtu okupēta 1940. gadā, Abrene būtu
varējusi kļūt par latvisku novadu.
15. Latvijas Universitātes
Vēstures un filozofijas fakultātes Latvijas vēstures katedras
profesors Dr. hist. Aivars Stranga apšauba, vai
1918. gada 18. novembrī vispār kādam varēja būt pilnīga
skaidrība par Latvijas etnogrāfiskajām robežām. Tajā laikā esot
uzskatījuši, ka triju Latgales apriņķu robežas ir ļoti tuvas
Latvijas etnogrāfiskajām robežām austrumos. Šis viedoklis esot
pamatojies uz Augusta Bīlenšteina pētījumiem, taču Jānis
Endzelīns uzskatījis, ka robežai ar Krieviju jābūt vēl tālāk uz
austrumiem, nekā tā tika noteikta ar Miera līgumu.
Pitalovas apgabala pievienošanu
Latvijai miera noslēgšanas sarunās Latvijas puse prasījusi,
atsaucoties uz saimnieciskas dabas argumentiem un vēsturisku
faktu, ka Pitalova ir sena latgaļu apdzīvota teritorija, kas līdz
1470. gadam piederēja Livonijai. Latvijas puse esot minējusi
arī etniskas dabas argumentus, proti, ka latviešu apdzīvotas
vietas bijušas pat vēl tālāk uz austrumiem, taču šo argumentu
A. Stranga uzskata par visvājāko.
To, kāpēc Pitalovas apgabalā
nenotika Satversmes sapulces vēlēšanas, neesot iespējams
pārliecinoši izskaidrot, jo līdz šim neesot atrasti materiāli,
kas norādītu uz attiecīgajiem iemesliem.
16. Pēc iepazīšanās ar
lietas materiāliem Ministru kabinets rakstveidā par tiem izteicis
savu viedokli.
Ministru kabinets atkārtoti
norāda: nekad Latvijas Republika robežu nemainības principu nav
uzskatījusi par normu, kas liegtu atjaunot Latvijas un Krievijas
valsts robežu atbilstoši Miera līguma 3. pantam. Robežsarunu
laikā Latvijas delegācija ne reizi vien esot kategoriski
noraidījusi Krievijas delegācijas pausto viedokli, ka robežu
nemainības princips liedzot atjaunot starpvalstu robežu
atbilstoši tās stāvoklim 1940. gada 16. jūnijā.
Ministru kabinets uzsver: Latvijas
nepārtrauktības doktrīnu noslēgtais Robežlīgums neietekmē. Tāpat
Latvijas valstiskuma nepārtrauktības doktrīnu vēlreiz uzsverot
Pilnvarojuma likums.
Vērtējot M. Paparinska
viedokli par okupācijas jēdziena lietošanas lietderīgumu
attiecībā uz 1940. gada notikumiem disputā, kurā precīzas un
juridiski korektas terminoloģijas lietošana esot ļoti būtiska,
Ministru kabinets atzīst Satversmes tiesu par viskompetentāko
institūciju, kura varētu veicināt korektas juridiskās
terminoloģijas lietošanu Latvijā, atklājot gan tamlīdzīgu
jēdzienu saturu, gan to lietošanas juridiskās nianses.
Viedoklī par lietas materiāliem
Ministru kabinets arī paudis cerību, ka Satversmes tiesas
spriedums lietā Nr. 2007-10-0102 gan nostiprinās Latvijas
Republikai fundamentāli svarīgo Latvijas valstiskuma
nepārtrauktības doktrīnu, gan arī apliecinās Latvijas kā uzticama
un godprātīga starptautisko attiecību partnera reputāciju.
Secinājumu
daļa
I
17. 1918. gada
18. novembrī Latvijas Tautas padome proklamēja Latvijas
Republiku kā neatkarīgu un patstāvīgu valsti. Latvijas Tautas
padome ar proklamēšanas aktu noslēdza Latvijas valstiskuma
sagatavošanas posmu, kas bija sācies jau XIX gadsimtā līdz ar
nacionālo atmodu, kad latvieši sevi apzinājās kā pilntiesīgu
Eiropas nāciju. Šajā posmā latviešu tautas prasība pēc arvien
plašākām tiesībām attīstījās līdz pat nacionālas valsts
idejai.
Proklamēšanas aktā Latvijas Tautas
padome pasludināja: “Latvija – apvienota etnogrāfiskajās robežās
(Kurzeme, Vidzeme un Latgale) – ir patstāvīga, neatkarīga,
demokrātiski–republikāniska valsts, kuras Satversmi un attiecības
ar ārvalstīm noteiks tuvākā nākotnē Satversmes sapulce, sasaukta
uz vispārīgu, abu dzimumu, tiešu, vienlīdzīgu, aizklātu un
proporcionālu vēlēšanu tiesību pamata” (Latvijas pilsoņiem! //
Pagaidu Valdības Vēstnesis, 1918. gada 14. decembris,
Nr. 1).
Latvijas Tautas padomes loceklis
Atis Ķeniņš Latvijas proklamēšanas svinīgajā sēdē uzsvēra:
“Tautas ieņem savas sensenās mītnes un nodibina valstis savās
etnogrāfiskās robežās uz apvienošanās un pašnoteikšanās pamatiem.
Tas dod latviešiem no Kurzemes, Vidzemes un sengaidītās Latgales
sasniegties rokās apvienotās Latvijas vidū. Latvijas brīvības
karogu tātad saņemam ne no varas – bet no taisnības dievietes
rokas” (Latvijas Tautas padomes veiktā svinīgas Latvijas
neatkarības proklamēšanas akta 1918. gada 18. novembrī
stenogramma).
18. Latvijas valsts tika
proklamēta, īstenojot tautu pašnoteikšanās principu. Tautu
pašnoteikšanās ideja iezīmējās jau Lielbritānijas Ziemeļamerikas
koloniju neatkarības cīņās un Lielās franču revolūcijas laikā.
Pirmā pasaules kara gados šī ideja tika plaši atzīta un laika
gaitā kļuva par nozīmīgu starptautisko tiesību normu (sk.:
Cassese A. Self-Determination of Peoples. A Legal Reappraisal.
Cambridge: Cambridge University Press, 1995, pp. 11 –
66).
18.1. Laikā starp pasaules
kariem tautu pašnoteikšanās princips tika definēts kā politiska
prasība, saskaņā ar kuru teritorijas iedzīvotājiem ir jāpiešķir
tiesības brīvi lemt par viņu apdzīvotās teritorijas valstisko
piederību (sk.: Giese F. Der Verfassung des Deutschen Reiches.
Berlin: Karl Henmanns Verlag, 1931, S. 43).
Tautu pašnoteikšanās principa
saturā ietilpst trīs elementi: pašnolemšanās tiesības,
pašorganizēšanās tiesības un pašvaldīšanas tiesības.
Tautas pašnolemšanās tiesības kā
pašnoteikšanās principa elements nozīmē tautas tiesības brīvi un
patstāvīgi lemt par savu politisko statusu, pievienojoties kādai
citai valstij uz autonomijas pamatiem vai arī atdaloties no citas
valsts un dibinot savu patstāvīgu valsti saskaņā ar nacionālo
tiesību normām.
Tautas pašorganizēšanās tiesības
ir tiesības brīvi un patstāvīgi noteikt savas valsts iekārtu
konstitūcijā, kas pieņemta tautas nobalsošanā vai satversmes
sapulcē.
Tautas pašvaldīšanas tiesības ir
tiesības īstenot valsts varu saskaņā ar konstitūcijas noteikumiem
(Dišlers K. Tautu pašnoteikšanās principa tiesiskais saturs.
Rīga: Latvijas Universitāte, 1932, 134. –
135. lpp.).
Profesors Frīdrihs Gīze gan
uzskatīja, ka pašnoteikšanās prasība nav kļuvusi par
valststiesību normu vai starptautisko tiesību principu, bet
palikusi tikai kā tiesībpolitisks postulāts (sk.: Giese F. Der
Verfassung des Deutschen Reiches, S. 43). Daži
zinātnieki pašnoteikšanās principu traktēja kā politiskā
taisnīguma prasību, kuru valstis brīvprātīgi var atzīt par sev
saistošu (sk.: Anschütz G. Die Verfassung des Deutschen Reichs
vom 11. August 1919. Berlin, Zürich: Verlag Gehlen Bad
Homburg V. D. H., 1968, S. 46). Savukārt citi
zinātnieki bija pārliecināti, ka tautu pašnoteikšanās princips ir
kļuvis par juridiski saistošu tiesību principu: “Tautu
pašnoteikšanās princips netiek atzīts un ievērots tikai, tā
sakot, no augšas, no Tautu Savienības puses vien. Šim modernās
politiskās un tiesiskās dzīves pamatprincipam ir vēl stiprāki
pozitīvi balsti: to atzīst tautas pašas, un kā pozitīvs tiesisks
princips tas ietverts viņu vadītāju orgānu tiesiskajos aktos –
lēmumos, deklarācijās, pat satversmēs. Tautu pašnoteikšanās
princips tātad jāpieskaita tiem civilizēto tautu atzītajiem
vispārējiem tiesiskiem principiem, ko līdzās pozitīvām tiesībām
un starptautiskām konvencijām lieto Patstāvīgā starptautiskā
tiesa” (Dišlers K. Tautu pašnoteikšanās principa tiesiskais
saturs, 102. – 103. lpp.).
18.2. Tautu pašnoteikšanās
tiesību ideja būtiski attīstījās Pirmā pasaules kara gados. Līdz
tam valstis veidojās uz iekarojuma tiesību, nevis tautu
pašnoteikšanās principa pamata. “Ilgi sasāpējušais tautu
pašnoteikšanās tiesību jautājums izvirzījās un izkūņojās pasaules
politikas dienas kārtībā un tika pasludināts par starptautiskās
tiesas un taisnības mērķi. Pasaules karam radās sava politiska,
tiesiska ideoloģija – tautu tiesību aizstāvēšana. Tautu
pašnoteikšanās tiesību ideja tapa par vienu no tiem motīviem, ar
ko abas karotāju valstu grupas mēģināja stiprināt tautu cīņas
gribu ilgstošajā karā” [Seskis J. Latvijas valsts izcelšanās
pasaules kara notikumu norisē. Atmiņas un apcerējumi (1914 –
1921). Rīga: Balta, 1991, 145. – 146. lpp.].
Tautu pašnoteikšanās principu
sevišķi plaši izmantoja Antantes valstis, lai vājinātu
daudznacionālās impērijas – Austroungāriju un Turciju. Šajās
impērijās iekļauto tautu “cerības un gaidas nepalika apslēptas
galveno sabiedroto valstu vadītājiem politiķiem, tāpēc viņi
uzstājās kā apspiesto tautu aizstāvji un atklāti deklarēja tautu
pašnoteikšanās principu, kuram tika atzīti divi uzdevumi:
pirmkārt, apmierināt tautu dibinātās prasības pēc brīvības un
patstāvības, un, otrkārt, radot taisnīgāku politisko sistēmu,
mazināt turpmāko karu draudus” (Dišlers K. Tautu
pašnoteikšanās principa tiesiskais saturs,
101. lpp.).
Vispilnīgāk Antantes valstu
viedokli par tautu pašnoteikšanās principu pauda ASV prezidents
Vudro Vilsons. 1918. gada 8. janvārī formulētajos 14
punktos par miera ar Trejsavienības valstīm noteikumiem un
starptautisko attiecību reformēšanu V. Vilsons tautu
pašnoteikšanās principu expressis verbis nav nosaucis,
taču tas izriet no šā dokumenta 9., 10., 13. un
14. punkta, kas prasa Itālijas robežu noteikšanu atbilstoši
tās etnogrāfiskajām robežām, autonomiju Austroungārijas impērijas
tautām, Polijas valsts atjaunošanu un Tautu Savienības dibināšanu
(sk.: Dišlers K. Tautu pašnoteikšanās principa tiesiskais
saturs, 101. – 102. lpp.).
Savukārt 1918. gada
4. jūlija runā V. Vilsons vēl skaidrāk uzsvēra tautu
pašnoteikšanās principa nozīmi pēckara Eiropā: “Katrs
teritorijas, suverenitātes, saimnieciska līguma vai politisku
sakaru jautājums jāatrisina, pieņemot nokārtojumu uz brīvas
vienošanās pamata no tās tautas puses, ko šis līgums tieši skar,
bet nevis uz kādas citas nācijas vai tautas interešu vai
priekšrocību pamata, kura gribētu citādu lietu nokārtojumu sava
ārējā iespaida vai varas dēļ” (Seskis J. Latvijas valsts
izcelšanās pasaules kara notikumu norisē,
154. lpp.).
“Šīs pašnoteikšanās tiesības
atzina Brestļitovskas miera sarunās arī Krievija, Vācija un
Austroungārija. [..] Prof. Vilsona proklamētās pašnoteikšanās
tiesības sankcionēja vēlāk visas Antantes valstis” (Šulcs L.
Atskats uz Latvijas valstiskās idejas izveidošanos // Tieslietu
Ministrijas Vēstnesis, 1926, Nr. 5/6, 213. lpp.).
Pamatojoties uz šo principu un vēršoties pie Antantes valstīm,
savas prasības pēc nacionālas valsts izvirzīja Austroungārijas un
vēlāk arī Krievijas impērijas tautas. Lielā mērā šo tautu
pašnoteikšanos sekmēja arī Pirmā pasaules kara un revolūciju
rezultāti, proti, Austroungārijas, Vācijas un Krievijas impēriju
sabrukums.
Pirms pašnoteikšanās tiesību
nostiprināšanas ANO Statūtos 1945. gadā jautājums par
pašnoteikšanās tiesību izmantošanas tiesisko dabu nebija
viennozīmīgi atbildams (sk.: Woolsey T. W.
Self-Determination // American Journal of International Law,
1919, pp. 302 – 305). Attiecībā uz Latviju būtisks ir Tautu
Savienības Ziņotāju komitejas atzinums t.s. Olandes lietā.
Komiteja expressis verbis atzina, ka Somija ir nācija,
kurai attiecīgi būtu bijušas tiesības izstāties no Krievijas
impērijas (sk.: Cassese A. Self-Determination of Peoples,
pp. 27 – 31). Mutatis mutandis, arī Latvija bija
pašnoteikšanās tiesību subjekts ar tiesībām izstāties no
Krievijas impērijas.
18.3. Tāpat kā vairums
Eiropas tautu, arī latviešu tauta sevi sāka apzināties savas
pirmās atmodas laikā XIX gadsimta otrajā pusē. Laika gaitā,
pamatojoties uz tautu pašnoteikšanās tiesībām, tā arvien
noteiktāk pieprasīja tiesības brīvi pašai lemt par savu
likteni.
1917. gada jūlijā Vidzemes
pagaidu zemes padomes valde sasauca Latvijas autonomijas
apspriešanai konferenci, kurā piedalījās 50 delegāti no desmit
ievērojamākajām sabiedriskajām organizācijām. Šajā konferencē
tika pieņemta rezolūcija, kas paredzēja: “Latvijas tautai, tāpat
kā visām citām tautām, ir tiesība uz pilnīgu pašnoteikšanos”
(Dišlers K. Ievads Latvijas valststiesību zinātnē. Rīga:
A. Gulbis, 1930, 56. – 57. lpp.).
Latviešu pagaidu nacionālās
padomes I sesijā 1917. gada 16.–19. decembrī Valkā tika
pieņemti vairāki akti par Latvijas nākotni. Paziņojumā ārvalstīm
Latviešu pagaidu nacionālā padome norādīja: “Ievērojot latvju
tautas sensenās tieksmes pēc politiskas brīvības un autonomas
Latvijas, kas jo spilgti parādījās
1905. g. atsvabināšanas cīņās, un nostājoties uz tautu
pašnoteikšanās tiesību principu pamata, Latviešu Pagaidu
Nacionālā Padome uz visstingrāko protestē pret jebkuru Latvijas
sadalīšanu un it īpaši pret Kurzemes vai arī visas Latvijas
pievienošanu vai kaut kādu saistīšanu pie Vācijas, un līdz ar to
pasludina, ka Latvija, kurā ieiet Vidzeme, Kurzeme un Latgale, ir
autonoma valstsvienība, kuras stāvokli, attiecības uz ārieni un
iekšējo iekārtu noteiks viņas Satversmes sapulce un tautas
plebiscīts” (Dišlers K. Ievads Latvijas valststiesību zinātnē,
58. lpp.). Latviešu pagaidu nacionālā padome dibināja
arī pirmos diplomātiskos kontaktus, cenšoties panākt ārvalstu un
jo sevišķi Antantes valstu labvēlību saviem politiskajiem
centieniem (sk.: Lerhis A. Latvijas Republikas ārlietu
dienests. 1918 – 1941. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds,
2005, 47. – 60. lpp.).
Latviešu pagaidu nacionālās
padomes II sesijā, kas notika Petrogradā 1918. gada
15.–18. janvārī, tika sperts izšķirošais solis ceļā uz
Latvijas neatkarību. Pēc plašām debatēm tika pieņemta rezolūcija,
kurā Latviešu pagaidu nacionālā padome, “dibinādamās uz visas
pasaules demokrātijas atzītām un pasludinātām tautu
pašnoteikšanās tiesībām”, atzina, ka “Latvijai jābūt patstāvīgai
demokrātiskai republikai, kas apvienotu Kurzemi, Vidzemi un
Latgali” (Šulcs L. Atskats uz Latvijas valstiskās idejas
izveidošanos // Tieslietu Ministrijas Vēstnesis, 1926,
Nr. 7/8, 288. – 291. lpp.).
Lielbritānijas ārlietu ministrs
Artūrs Džeimss Balfūrs 1918. gada 23. oktobrī,
tiekoties ar Latviešu pagaidu nacionālās padomes pārstāvi
Zigfrīdu Annu Meierovicu, mutvārdos deklarēja, ka Lielbritānijas
valdība ar simpātijām vēro latviešu tautas centienus atbrīvoties
no vācu jūga un atzīst Latviešu pagaidu nacionālo padomi par
de facto neatkarīgu iestādi līdz tam laikam, kad Latvijas
jautājumu galīgi izlems miera konference. 1918. gada
11. novembrī šo deklarāciju A. Dž. Balfūrs pēc
Z. A. Meierovica pieprasījuma noformēja arī rakstveidā
(sk.: Andersons E. Latvijas vēsture. 1914 – 1920. Stokholma:
Apgāds Daugava, 1967, 324. lpp.).
Latviešu pagaidu nacionālās
padomes darbu turpināja 1918. gada 17. novembrī
izveidotā Latvijas Tautas padome, kura jau tā paša gada
18. novembrī proklamēja Latvijas Republiku.
“Latvijas valsts proklamēšana bija
neapšaubāmi revolucionārs akts. Pirmo reizi Latvijas vēsturē
latviešu tauta apvienojās vienā valstī un kļuva noteicēja zemē,
kas bija tās piederums no neatminamiem laikiem un kur tā vēl
joprojām veidoja lielumlielo iedzīvotāju vairākumu. Valsts
dibinājās uz tautu pašnoteikšanās tiesību principiem laikā, kad
lielvaras bija to īslaicīgi pametušas savam liktenim. [..]
Igaunija un Lietuva jau bija proklamējušas savu neatkarību –
līdzīgi Somijai, Polijai, Baltkrievijai, Ukrainai un Kaukāza
valstīm. Latvija bija pēdējais loceklis garajā jauno valstu
virknē” (Andersons E. Latvijas vēsture,
355. lpp.).
18.4. Tautu pašnoteikšanās principu atzina arī Padomju
Krievija. 1917. gada 2. decembrī pieņemtajā Krievijas
Tautas komisāru padomes Krievijas tautu tiesību deklarācijā tika
pasludināta Krievijas tautu vienlīdzība un Krievijas tautu
tiesības uz brīvu pašnoteikšanos līdz pat tiesībām atdalīties un
nodibināt patstāvīgu valsti (sk.: Миллер В. О. Первое
суверенное государство латышского народа. Рига: Авотс, 1988,
c. 3 – 6).
Pamatojoties uz tautu
pašnoteikšanās tiesībām, Miera līguma 2. pantā Padomju
Krievija atzina Latvijas neatkarību: “Izejot no Krievijas
Sociālistiskās Federatīvās Padomju Republikas pasludinātām visu
tautu tiesībām uz brīvu pašnoteikšanos, neizņemot pat pilnīgu
atdalīšanos no valsts, kuras sastāvā viņas ietilpst, un ievērojot
Latvijas valsts noteikti izsacīto gribu uz patstāvīgu valsts
dzīvi, Krievija bez ierunām atzīst Latvijas valsts neatkarību,
patstāvību un suverenitāti un labprātīgi un uz mūžīgiem laikiem
atsakās no visām suverēnām tiesībām, kuras piederēja Krievijai
attiecībā uz Latvijas tautu un zemi, kā uz bijušās
valststiesiskās iekārtas, tā arī uz starptautisko līgumu pamata,
kuri še aprādītā nozīmē zaudē savu spēku uz nākošiem laikiem”
(Miera līgums starp Latviju un Krieviju // Likumu un valdības
rīkojumu krājums, 1920. gada 18. septembris,
Nr. 7 ).
19. Latviešu pagaidu
nacionālā padome izveidojās pēc Krievijas Valsts domes locekļu
Jāņa Goldmaņa un Jāņa Zālīša aicinājuma, apvienojoties kopējā
darbā tajā laikā nozīmīgākajām latviešu pašpārvaldes un
sabiedriskajām organizācijām – Vidzemes zemes padomes
pilsoniskajiem delegātiem, Latgales zemes padomei un Kurzemes
zemes padomei, Latviešu bēgļu centrālkomitejai Petrogradā,
Baltijas bēgļu apgādāšanas komitejai Rīgā, Latgales palīdzības
komitejai kara upuriem Petrogradā un Rēzeknē, Rīgas
lauksaimniecības centrālbiedrībai, Latviešu zemnieku savienībai,
Nacionāldemokrātu partijai, Radikāldemokrātu partijai, Demokrātu
partijai, Latviešu karavīru nacionālajai apvienībai un Vidzemes
zemes ierīcības komitejai. Darboties Latviešu pagaidu nacionālajā
padomē atteicās sociāldemokrāti un lielinieciski noskaņotās
organizācijas (Latvijas Strādnieku, kareivju un bezzemnieku
deputātu padomes Izpildu komiteja, Latviešu strēlnieku deputātu
padomes izpildkomiteja, Maskavas kultūras birojs, Bezzemnieku
kongresa izpildu komiteja, Vidzemes zemes padomes un Kurzemes
bēgļu kongresa komunistiskie spārni) (sk.: Dunsdorfs E. Kārļa
Ulmaņa dzīve. Ceļinieks. Politiķis. Diktators. Moceklis. Rīga:
Zinātne, 1992, 76. lpp.).
Vienlaikus ar Latviešu nacionālo
padomi Rīgā izveidojās Demokrātiskais bloks, kurā piedalījās
vāciešu okupētajā Rīgā palikušie politiķi, tostarp arī
sociāldemokrāti. Demokrātiskais bloks 1917. gada beigās
sastādīja Vācijas valdībai adresētu rezolūciju, kurā prasīja
republikānisku, neitralizētu un nedalītu Latviju “starpvalsts
autonomijas” formā (sk.: Dunsdorfs E. Kārļa Ulmaņa dzīve, 79.
– 81. lpp.).
Latvijas Tautas padome veidojās uz
Latviešu pagaidu nacionālās padomes un Demokrātiskā bloka bāzes,
apvienojoties latviešu politisko partiju pārstāvjiem. Latvijas
Tautas padomē piedalījās Latviešu zemnieku savienības, Latvijas
Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas, Latvijas Demokrātiskās
partijas, Latvijas Radikāldemokrātiskās partijas, Latvijas
revolucionāro sociālistu partijas, Nacionāldemokrātu partijas,
Republikāņu partijas un Latvijas neatkarības partijas deleģētie
pārstāvji, rezervējot noteiktu vietu skaitu arī mazākumtautību un
to Latvijas apgabalu, kuros tobrīd nepastāvēja politiskās
partijas, t.i., Kurzemes un Latgales, delegātiem (Latvijas
Tautas padomes veiktā svinīgas Latvijas neatkarības proklamēšanas
akta 1918. gada 18. novembrī stenogramma).
19.1. Latvija līdzīgi kā
citas jaunās valstis pēc Pirmā pasaules kara veidojās revolūcijas
vai kara apstākļos. Šādos apstākļos “nav iespējams izdarīt
vispārējas vēlēšanas vai formālu tautas nobalsošanu; tāpēc rodas
vienkāršāka veida sabiedriskās uzticības orgāni, no sabiedrisko
organizāciju delegātiem sastāvošas komitejas vai padomes, kas,
pamatojoties uz vispārējo noskaņojumu tautā, uzstājas un rīkojas
tautas vārdā” (Dišlers K. Tautu pašnoteikšanās principa
tiesiskais saturs, 128. – 129. lpp.).
Viens no svarīgākajiem un
tuvākajiem šādu pagaidu institūciju mērķiem ir “īstu tautas
pilnvaroto orgānu radīšana tautas vēlētas nacionālsapulces vai
satversmes sapulces veidā, kam tad nākas galīgi izlemt jautājumu
par tautas turpmāko politisko statusu, vai arī nodot šo jautājumu
tautas pašas nobalsošanai” (Dišlers K. Tautu pašnoteikšanās
principa tiesiskais saturs, 129. lpp.).
19.2. Gan Latviešu pagaidu
nacionālā padome, gan Latvijas Tautas padome kā vienu no
primārajiem mērķiem deklarēja iespējami drīzu Satversmes sapulces
sa-saukšanu Latvijas likteņa izlemšanai.
Latvijas Tautas padome
nepieciešamību sasaukt Satversmes sapulci, kas noteiktu Satversmi
un attiecības ar ārvalstīm, atzina jau proklamēšanas aktā. Arī
Latvijas Republikas pirmajā pagaidu satversmē – Latvijas Tautas
padomes politiskajā platformā – uzmanība bija veltīta Satversmes
sapulces jautājumam, norādot, ka “Latvijas Satversmes sapulce
sasaucama pēc iespējas drīzā laikā” (Pagaidu Valdības
Vēstnesis, 1918. gada 14. decembris,
Nr. 1).
Tomēr Latvijas Satversmes sapulci
bija iespējams ievēlēt tikai 1920. gada 17. un
18. aprīlī – pēc tam, kad bija izcīnītas Latvijas
atbrīvošanas kara kaujas. 1920. gada 1. maijā Latvijas
Satversmes sapulce uzsāka savu darbu.
Latviešu tautas pašnoteikšanās
īstenojās 1918. – 1920. gadā kā vairāku secīgu notikumu
virkne, kas aizsākās ar Latvijas Republikas proklamēšanu
1918. gada 18. novembrī un noslēdzās ar 1920. gada
27. maija Deklarācijas par Latvijas valsti pieņemšanu
Latvijas Satversmes sapulcē. Šajā laikā jaunā Latvijas valsts
ieguva plašu sabiedrības un ārvalstu atbalstu, kā arī Brīvības
cīņās aizstāvēja savas tiesības pastāvēt kā valstij. Var piekrist
Augstākās padomes deputāta Rolanda Rikarda vērtējumam, ka
“latviešu nācija savu pašnoteikšanos realizēja klasiskā veidā,
vispirms 1919. gadā un 1920. gada sākumā, kad ar
ieročiem rokās aizstāvēja Latviju. Pēc tam sekoja tiesiskā
pašnoteikšanās ar Satversmes sapulci. Šo tiesisko pašnoteikšanos
izteica Satversmes sapulces 1920. gada 27. maija deklarācija
par Latvijas valsti” (Latvijas PSR Augstākās padomes
1990. gada 4. maija vakara plenārsēdes
stenogramma).
Deklarācijas par Latvijas valsti
pieņemšanas nepieciešamību pamatoja M. Skujenieks: “Tomēr,
dažreiz tiek celti nepamatoti iebildumi, ka tās personas un
partijas, kuras 18. novembrī 1918. gadā izsludināja Latvijas
neatkarību, neesot bijušas uz to pilnvarotas. Lai izkliedētu
visas šaubas, lai būtu skaidrs, ko Latvijas tauta grib, šis
lēmums jāpieņem, Latvijas tautas ievēlētiem priekšstāvjiem
jāsaka, kādu tie vēlas redzēt un izbūvēt Latviju, un tikai pēc šī
lēmuma pieņemšanas neviens nevarēs celt iebildumus, ka Latvijas
tautas griba nav izteikta pietiekoši skaidri” (Latvijas
Satversmes sapulces I sesijas 5. sēdes 1920. gada 27.
maijā stenogramma).
Pieņemot
Deklarāciju par Latvijas valsti, Latvijas tautas ievēlētā
Latvijas Satversmes sapulce Latvijas tautas vārdā akceptēja
iepriekšējo institūciju veikto darbu Latvijas valsts
izveidošanā.
II
20. Viens no galvenajiem
jaunās valsts uzdevumiem bija noteikt robežas ar
kaimiņvalstīm.
Latvija veidojās, saliedējoties
vienā valstī visiem latviešu apdzīvotajiem vēsturiski
etnogrāfiskajiem apgabaliem. Šā iemesla dēļ Latvijas valsts
izveidošanās brīdī bija iespējams pietiekami skaidri noteikt
jaunās valsts vēlamās robežas.
20.1. Latvijas valsts
vēlamās robežas pamatā bija latviešu apdzīvoto apgabalu ārējās
etnogrāfiskās robežas, un tās bija zināmas.
Latviešu pagaidu nacionālās
padomes oficiālajā izdevumā tika sniegts šāds Latvijas valsts
vēlamās teritorijas apraksts: “Latvijas nedalāmā un apvienojamā
teritorija ir – Kurzeme, Vidzeme, Latgale un tie Kauņas un
Pleskavas [guberņu] robežu apgabali, kurus apdzīvo latvieši, un
tāpat arī aiz dienvidus Kurzemes pie Prūsijas piedalītais kūru
apgabals ar kūru kāpām” (Ziņas par Latviju. Rakstu krājums,
1918. gada jūnijs, Nr. 4). Savukārt Latviešu
pagaidu nacionālās padomes loceklis Arveds Bergs uzsvēra, ka
“Latvijas zeme jeb teritorija sastādās no trijām viņas atsevišķām
daļām – Kurzemes, Vidzemes, t.i., Rīgas, Valmieras, Cēsu un
Valkas apriņķiem, un Latgales, t.i., Daugavpils, Rēzeknes un
Ludzas apriņķiem Vitebskas guberņā, kas pazīstami arī zem
nosaukuma Inflantija” (sk.: Latvijas valsts pasludināšana
18. novembrī 1918. g. Rakstu vainags
H. J. sakopots. Rīga: apgādniecība “Astra”, 1918,
5. lpp.).
Līdzīgu viedokli paudis arī
M. Skujenieks: “Latviešu tautas etnogrāfiskās robežas vietām
nesakrīt ar pastāvošo administratīvo iedalījumu robežām, kaut gan
vispārējos vilcienos var teikt, ka latvieši apdzīvo Kurzemi,
Vidzemes dienvidus daļu (4 apriņķus) un Latgali (Vitebskas
guberņas 3 ziemeļrietumu apriņķus). Līdz ar to latvieši ciešās
masās apdzīvo 17 apriņķus [..] Vietām latvieši kompaktās masās
apdzīvo apgabalus, kuri atrodas ārpus šīm robežām un citur
kaimiņu tautu teritorija pārsniedz Latviju sastādošo apriņķu
robežas” (Skujenieks M. Latvija. Zeme un iedzīvotāji. Ar
J. Bokaldera nodaļu par lauksaimniecību. Rīga: 1920, 1. –
2. lpp.).
20.2. Baltijas valstu
iekļaušanās starptautiskajā apritē nebija iedomājama bez Parīzes
miera konferences lēmumiem. Latvijas Pagaidu valdības pilnvarotā
delegācija Parīzes miera konferencē vispirms centās izskaidrot
patstāvīgas Latvijas valsts veidošanas nepieciešamību un sniegt
Parīzes miera konferences dalībniekiem informāciju par Latviju.
Līdz ar to vispilnīgāk Latvijas viedoklis par vēlamajām valsts
robežām atspoguļots Latvijas delegācijas Parīzes miera konferencē
sastādītajā memorandā.
Šis memorands tika iesniegts
Parīzes miera konferences Baltijas komisijai 1919. gada
10. jūnijā. Latvijas delegācijas deklarācijā, kas tika
pievienota memorandam, bija ietverta prasība atzīt suverēno,
neatkarīgo un nedalāmo Latviju, kā arī minēts robežu jautājuma
risināšanas pamatprincips:
“Robežas, kuras šķir Latviju no
kaimiņu valstīm – Igaunijas, Lielkrievijas, Baltkrievijas un
Lietavas –, jānoteic uz nacionāli etnogrāfiskiem pamatiem, daži
pārlabojumi, ja viņus prasa ekonomiskas intereses, izdarāmi uz
savstarpējas kompensācijas pamata. Var teikt a priori, ka
pa daļai jau izšķirtais robežu jautājums nokārtosies bez grūtībām
galējā veidā” (Latvijas delegācijas deklarācija, iesniegta
Baltijas komisijai Parīzē // Valdības Vēstnesis, 1919. gada
2. augusts, Nr. 2).
Parīzes miera konferences Baltijas
komisijai iesniegtā memoranda pirmā daļa veltīta latviešu
apdzīvoto zemju robežu aprakstam:
“Jau no tālas senatnes latvieši
apdzīvo Baltijas jūras piekrasti, sākot no Ainažu ostas, gar
Rīgas jūras līča rīta piekrasti līdz Palangai, galējam robežu
punktam starp Prūsiju un Kurzemi.
Latvieši apdzīvo vienkopus:
Kurzemē 27023,3 kvadr. kilometrus,
četros Vidzemes (Rīgas, Cēsu, Valmieras un Valkas) apriņķos
22570,9 kv. kilometrus un Latgalē, Vitebskas guberņas
ziemeļvakaru daļā, 13704,8 kv. kilometrus zemes platības, kura
sastāv no trīs apriņķiem - Daugavpils, Rēzeknes un Ludzes.
[..]
Galvenos vilcienos Latvijas
robežas sakrīt ar bijušās Krievijas valsts guberņu un apriņķu
administratīvām robežām. Uz vakariem un pa daļai uz ziemeļiem
robežā ir Baltijas jūra, galvenā kārtā Rīgas jūras līcis. No
visām 1777 kilom. garajām robežām 519 kilom. iztaisa jūras
robežas. Dienvidus robeža sakrīt ar Kurzemes administratīvajām
robežām. Rītos robeža ir Ludzes apriņķa administratīvā robeža un
ziemeļos Valkas un Valmieras apriņķu ziemeļu robeža, kur viņa
saiet kopā ar Pērnavas, Vilandes un Verovas apriņķiem.
Ziemeļos Latvijai 308 kilometru
garumā par kaimiņu ir Igaunija; rītos caur Pleskavas guberņu 168
kilometru garumā Latvija nāk sakarā ar Lielkrieviju; dienvidrītos
177 kilometru garumā ar Baltkrieviju un rietumos 605 kilometru
garumā ar Lietavu.
Latvijas etnogrāfiskās robežas
pārsniedz administratīvās robežas sekošās vietās:
1) uz ziemeļiem no Ainažiem gar
Baltijas jūras piekrasti uz nelielu apgabalu;
2) uz ziemeļiem no Opes gar
dzelzceļu Valka-Alūksne-Stukmaņi, kur Jaunrozes pagasts ir
apdzīvots no latviešiem;
3) Lucenieku pagasts Verovas
apriņķī uz rītiem no Jaunrozes ir apdzīvots no latviešiem;
4) latvieši apdzīvo Pleskavas
guberņā šauru zemes strēmeli gar Vidzemes robežu uz rītiem no
Baltinavas starp Ludzes apriņķa robežu un Petrogradas-Varšavas
dzelzceļu, starp Korsovkas un Pitalovas stacijām;
5) latvieši dzīvo Kauņas guberņā,
Aknīšu apgabalā, kurš iespiežas Kurzemē starp Ilūkstes un
Jaunjelgavas apriņķiem;
6) latvieši apdzīvo apgabalu uz
dienvidiem no Kurzemes starp Mēmeli, Jaunjelgavas apriņķi un
stūri zemes, kur Mūsa ieiet Kurzemē;
7) latvieši apdzīvo arī zemes
strēmeli 4 līdz 9 kilometri platumā Kauņas gub., gar Kurzemes
robežu starp Žagares un Piķeles miestiem;
8) latvieši apdzīvo Prūsijā 40
kilometru garumā Kūru jomu (Kurische Nehrung).
Kaimiņu tautu etnogrāfiskās
robežas iespiežas Latvijas robežās sekošās vietās:
1) igauņi apdzīvo Valmieras
apriņķa ziemeļus ap 100 kv. kilom. uz ziemeļiem no
Maizeküles.
2) igauņi apdzīvo apgabalu uz
ziemeļrītiem no Valkas, Liellugažu muižas apkārtnē.
3) Ilūkstes apriņķī lietavieši un
baltkrievi apdzīvo šī apriņķa dienvidusrīta daļu,
latviešu-lietaviešu robeža mazulietu stiepjas uz dienvidiem no
Daugavpils-Panevēžas dzelzceļa līnijas.
4) lietavieši apdzīvo uz
dienvidvakariem no Kurzemes Palangas miesta apkārtni, kaut gan
šis apgabals ir apdzīvots arī no ievērojama daudzuma
latviešu.
Pievestie apgabali nevar izsaukt
konfliktus starp latviešiem un viņu kaimiņiem, jo etnogrāfiskās
robežas viscaur ir stingri uzzīmētas un diference starp
etnogrāfiskām un administratīvām robežām ir neievērojama.
Apgabali ar jauktiem iedzīvotājiem
ir:
1) Valka, pilsēta, kura atrodas
tuvu pie Igaunijas robežām un dabīgi ietver sevī arī igauņu
tautības iedzīvotājus. Bet Valkas pilsētai jāpieder pie Latvijas
tāpēc, ka:
a) iedzīvotāju lielākā daļa ir
latvieši; pēdējā ļaužu skaitīšana (1897.g.) rāda, ka Valkā ir
4453 latvieši un 3594 igauņi; 1917.g. latviešiem bija balsu
pārsvars pilsētas vēlēšanās, kas pierāda latviešu tautības
iedzīvotāju pārsvaru pilsētā;
b) Valka ir gluži latviskā apriņķa
galvenā pilsēta (93,2% no visa iedzīvotāju skaita);
c) Valka atrodas apgabalā, kas no
nezināmiem laikiem piederējis latviešiem, un viņa visapkārt
apdzīvota no latviešu iedzīvotājiem;
d) no piecām dzelzceļa līnijām,
kuras satiekas Valkā, trīs pāršķeļ latviskas zemes;
e) 1917.g., kad kņaza Ļvova
valdība sadalīja provinci starp igauņiem ziemeļos un latviešiem
dienvidos, Valka tika piešķirta latviešiem, bet latvieši un
igauņi nolēma šo jautājumu izšķirt caur referendumu mierīgākos
apstākļos.
2) gar austrumu robežu abās pusēs
administratīvai robežai atrodas apgabali, kuri apdzīvoti no
jauktiem latviešu, baltkrievu un lielkrievu iedzīvotājiem.
3) Ilūkstes apriņķī, apriņķa vidū,
ir pagasti, apdzīvoti no latviešiem un lietaviešiem.
Latvijas valsts ir deklarēta
latviešu etnogrāfiskās robežās, bet dažos gadījumos ekonomiski
apstākļi un satiksmes ērtība prasa dažu etnogrāfisku un
administratīvu robežu pārlabojumu. Ņemot to vērā, Latvija prasa,
lai viņai tiktu pievienota:
1) Mažeiķu (Muravjevo) stacija
Kauņas guberņā, tāpēc ka šinī stacijā Rīgas, Jelgavas, Liepājas
un Romnu dzelzceļi satiekas. Šī līnija ir vienīgā, kura savieno
Liepāju ar pārējo Latviju. Pievienojot Latvijai Mažeiķu staciju
ar dzelzceļa gabalu līdz Kurzemes robežai Liepājas virzienā un
velkot demarkācijas līniju gar kaimiņu upēm, tiktu pievienots
Latvijai apmēram 90 kv. kilometru liels apgabals, kurā dzīvo
leiši un latvieši, bet kurā leišu ir vairākums.
2) Pitalova Pleskavas guberņā
jāpievieno Latvijai. Tas ir 9 kilometrus no Latgales stāvošs
apgabals. Tā ir veca latviešu zeme, kaut gan iedzīvotāju vairums
viņā ir krievi. Šās stacijas pievienošana Latvijai ir
nepieciešama tāpēc, ka latviešu Rīgas-Ramockas-Sitas-Pitalovas un
Daugavpils-Rēzeknes-Pleskavas dzelzceļa līnijas še sastopas un
ka, pievienojot Pitalovu Krievijai, satiksme starp Vidzemi un
Latgali tiek pārtraukta.
3) dzelzceļa līnija
Stukmaņi-Alūksne-Valka iet starp Valku un Opi uz igauņu-latviešu
robežu, un ir vēlams visu šo līniju ieslēgt Latvijas valsts
robežās, lai uzturētu tiešu satiksmi starp dienvidus Vidzemi un
Valku.
4) Runo salai Rīgas jūras līcī
jātiek pievienotai pie Latvijas. Šī sala ir 9 kv. kilometrus
liela, apdzīvota no 250 zviedriem. Tā kā šī sala atrodas Latvijas
teritorijas ūdeņos un bezdrāts telegrāfa stacija un bāka ir
nepieciešama ziemā un pavasarī Rīgas kuģniecībai, viņa jāpievieno
Latvijas teritorijai. Šī sala ir pieskaitīta Ārensburgas
apriņķim. Senāk viņa bija daļa no Rīgas apriņķa vai atkal bija
pieskaitīta Kurzemei, no kuras viņa nava tālu” (Memorandums
par Latviju, stādīts priekšā no Latvijas delegācijas Miera
konferencei // Valdības Vēstnesis, 1919. gada 1. – 10.
augusts, Nr. 1 – 9).
20.3. Latvijas Republikas
dibināšanas laikā tapušie politiskie dokumenti un veiktie
pētījumi liecina, ka Latvijas valsts dibinātājiem bija skaidrs
priekšstats par to, kādām teritorijām jāietilpst Latvijas
valstī.
Šajā laikā sastādītie dokumenti
liecina, ka latviešu tautas etnogrāfiskās robežas tikai
atsevišķos gadījumos pārsniedza Krievijas impērijas laika
Baltijas guberņu administratīvā iedalījuma robežas. Visos
gadījumos teritorijas, kuras atrodas ārpus administratīvā
iedalījuma robežām, bet kuru pievienošanu savai teritorijai
Latvija prasīja, ir skaidri identificētas. Tāpat šajos dokumentos
ietverts arī pamatojums tam, kāpēc attiecīgā teritorija Latvijas
valstij ir nepieciešama.
Taču noteiktas pretenzijas
attiecībā uz savām vēlamajām robežām bija arī Latvijas
kaimiņvalstīm, visupirms Igaunijai, Lietuvai un Polijai. Tādēļ
Latvijai ar šīm valstīm un Padomju Krieviju bija jāvienojas par
valsts robežu un jāslēdz par to starptautiski līgumi. Lai gan
robežu noteikšanas sarunās visas valstis pamatojās uz
etnogrāfisko principu kā galveno robežu noteikšanas pamatu, tomēr
atsevišķas robežu daļas noteica arī saimnieciska un vēsturiska
rakstura apsvērumi (sk.: Andersons E. Latvijas vēsture,
601. lpp.).
21. Šīs lietas ietvaros
nepieciešams aplūkot, kā tika noteikta Latvijas un Padomju
Krievijas valsts robeža. Jautājums par valsts robežu sarunās tika
risināts līdztekus ar jautājumu par karadarbības pārtraukšanu
starp Latviju un Padomju Krieviju un Latvijas neatkarības
atzīšanu, bēgļu un evakuēto materiālo vērtību atdošanu atpakaļ
Latvijai un citiem nozīmīgiem jautājumiem.
21.1. Latvija Miera līgumu
ar Padomju Krieviju slēdza kā trešā no Baltijas valstīm, jo
Igaunijas un Padomju Krievijas miera līgums tika parakstīts
1920. gada 2. februārī, bet Lietuvas un Padomju
Krievijas miera līgums – 1920. gada 12. jūlijā.
“Latvija bija trešā Baltijas valsts, ko Padomju Krievija “uz
mūžīgiem laikiem” atzina par suverēnu republiku, un Latvija bija
trešā valsts pasaulē, kas atzina Padomju Krieviju” (Andersons
E. Latvijas vēsture, 582. lpp.).
Robežu jautājums šajos miera
līgumos starp Baltijas valstīm un Padomju Krieviju bija viens no
visgrūtāk risināmajiem jautājumiem, ko noteica gan vēsturiskā,
gan tālaika starptautiskā un militārā situācija. Baltijas valstis
baidījās, ka Padomju Krievija nākotnē varētu tām uzbrukt, un
centās iegūt aizsardzības ziņā stratēģiski izdevīgākas pozīcijas.
Līdzīgas bažas bija arī Padomju Krievijai. Kā situāciju
raksturoja Padomju Krievijas diplomāts Ādolfs Joffe: “Mēs
nevaram rēķināties tikai ar etnogrāfisko principu un tautu
pašnoteikšanos [..] Mums nepieciešamas tādas stratēģiskās
robežas, kuras garantētu mūsu drošību” (sk.: Stranga A. Ceļā
uz mieru. Krievijas – Latvijas 1920. gada 11. augusta
miera līgums // Pretstatu cīņā. Latvija 1917. – 1950. Rīga:
Avots, 1990, 115. – 116. lpp.).
21.2. Lai miera sarunās ar
Padomju Krieviju iegūtu priekšrocības, Latvija pirms šo sarunu
uzsākšanas īstenoja plašu militāru operāciju, kuras rezultātā
atbrīvoja Latgali un sasniedza Latvijas etnogrāfiskās robežas.
Tas bija nepieciešams, lai miera sarunu laikā Latgale neatrastos
Padomju Krievijas varā un šo iemeslu dēļ Padomju Krievija
nevarētu izvirzīt pretenzijas uz Latgali, kas apdraudētu vienotās
Latvijas izveidošanu (sk. Latvijas Satversmes sapulces I
sesijas 28. sēdes 1920. gada 2. septembrī
stenogrammu). 1920. gada 19. janvārī Latvijas
Tautas padomes prezidents Jānis Čakste Tautas padomes sēdē
paziņoja, ka “iestājusies mūsu Latvijas nedalāmās daļas Latgales
atbrīvošana. Šis pasākums ir veicies ar vislabākām sekmēm,
pateicoties mūsu varonīgajai armijai” (Latvijas Tautas padomes
septītās sesijas pirmās sēdes 1920. gada 19. janvārī
stenogramma).
Latvijas armija Latgales
atbrīvošanas operācijas gaitā ieņēma arī Pitalovas staciju un
citas Pleskavas guberņas daļas. Šis apstāklis miera sarunās bija
par pamatu plašām diskusijām starp Padomju Krievijas pārstāvi
Ā. Joffi un Latvijas pārstāvi A. Zēbergu, proti,
diskusijām par to, vai Latvijas armija nav pārkāpusi deklarētās
etnogrāfiskās robežas. Tāpat šīs ofensīvas rezultāti bija par
pamatu secinājumam, ka atsevišķas Pleskavas guberņas daļas esot
ietilpušas Latvijas etnogrāfiskajās robežās (sk.: Latvijas
atbrīvošanas kara vēsture. II. Rīga: Literatūra, 1938,
332. lpp.). Tomēr, pēc Satversmes tiesas ieskata, šā
jautājuma interpretācijā ir izmantojams tālaika Latvijas armijas
virspavēlnieka štāba priekšnieka Pētera Radziņa vērtējums.
Ģenerālis P. Radziņš rakstīja: “Operācijas mērķis – ieņemt
un noturēt mūsu rokās visu to teritoriju, kuru mēs uzskatām par
latviešu apdzīvotu. Lai būtu izdevīgi noturēt un aizsargāt
ieņemto teritoriju, tad iebrukums jāved pāri par etnogrāfiskajām
robežām. Izdevīga aizsargāšanās josla, uz kuras apstāties un
nostiprināties, bij jāmeklē viņpus Latvijas etnogrāfiskās
robežas. [..] bij jāmeklē aizsargāšanās, apstāšanās josla,
vadoties vienīgi no militārā redzes stāvokļa. [..] Par izdevīgu
aizsargāšanās joslu varēja tikt uzskatīta Siņajas upe ar tās
purviem: tātad centrā par galamērķi – robežu bij jāpieņem Siņajas
upe; [..] Tātad: Osvejas ezers, Siņajas upe un tālāk apmēram
līnija Grivi – Ovsiče – Muravina – Kačanovo tika pieņemta par
operācijas galamērķi; uz šīs līnijas bija nolemts apstāties”
(Radziņš P. Latvijas atbrīvošanas karš. II daļa. Rīga,
1922, 134. – 135. lpp.).
Šāds tālaika armijas
virspavēlnieka štāba priekšnieka viedoklis liecina, ka Latvijas
armija Latgales atbrīvošanas operācijas laikā apzināti pārsniedza
Latvijas etnogrāfiskās robežas.
21.3. Pamatā Latvijas
prasībām par valsts robežu bija gan etnogrāfiski, gan ekonomiski
un militāri stratēģiski apsvērumi.
Latvijas armijas štābs ierosināja
“pēc iespējas censties, lai valsts robežas līnija tiktu
nosprausta pa pašas dabas radītu robežu, lai tiktu panākti priekš
mums izdevīgi apstākļi ne tikai tiešai robežas apsardzībai miera
laikā, bet arī kara gadījumā” (Latvijas valsts vēstures arhīva
1313. f. 2. apr. 36. l. 316. lp.).
Savukārt Latvijas valdības
instrukcija miera sarunu delegācijai uzlika pienākumu panākt, ka
“Krievija bez ierunām atzīst Latvijas valsts neatkarību,
patstāvību un suverenitāti viņas etnogrāfiskajās robežās, kurās
ietilpst Kurzeme, Vidzemes latviešu daļa un Latgale”. Tāpat
delegācijai bija pienākums panākt tādu robežu ar Padomju
Krieviju, lai Latgales etnogrāfiskā josla pēc iespējas būtu
nodrošināta ar dabiskām robežu līnijām (sk. Latvijas valsts
vēstures arhīva 1313. f. 2. apr. 35. l.
2. lp.).
Miera sarunās Latvijas delegācijas
priekšsēdētājs ārlietu ministra biedrs Aurēlijs Zēbergs,
paziņojot Latvijas puses prasības robežu jautājumā, deklarēja, ka
Latvija vadījusies no etnogrāfiskiem un saimnieciskiem
apsvērumiem un no tā, lai robežas būtu pēc iespējas dabiskas un
taisnas [sk.: Mieriņa A. Latvijas valsts robežas (1918 – 1940)
// Latvijas zemju robežas 1000 gados. Rīga: Latvijas vēstures
institūta apgāds, 1999, 186. lpp.]. Līdz ar Daugavpils,
Ludzas un Rēzeknes apriņķiem Latvijas puse no Padomju Krievijas
prasīja arī Ludzas apriņķa ziemeļos esošo Pleskavas guberņas
Ostrovas (Ostravas) apriņķa teritoriju ar Pitalovas dzelzceļa
mezglu, vidusdaļā – nelielu Opočkas un Sebežas apriņķa daļu līdz
Zeplinkas upei un dienvidu daļā – nelielu teritoriju Drisas
apriņķī līdz Sarjankas upes ietekai Daugavā (sk.: Mieriņa A.
Latvijas valsts robežas, 186. lpp.).
Padomju Krievijas delegācijas
vadītājs Ā. Joffe, deklarējot visu tautu tiesības uz
pašnoteikšanos un pat pilnīgu atdalīšanos no valsts, kuras
sastāvā tās ietilpst, tomēr uzskatīja, ka robežai ar Latviju ir
jāiet pa Ludzas, Rēzeknes un Daugavpils apriņķu administratīvo
robežu. Ā. Joffe norādīja, ka Latvijas prasības pēc
Ostrovas, Opočkas (Opožas), Sebežas un Drisas apriņķu daļām
noteicot nevis etnogrāfiski apsvērumi, jo šajās teritorijās
latvieši esot mazākumā, bet gan agresīvi un militāri stratēģiski
mērķi, jo Latvija vēloties robežas izlīdzināt savā labā nevis lai
aizsargātos, bet lai uzbruktu (sk.: Mieriņa A. Latvijas valsts
robežas, 187. lpp.).
21.4. Ministru kabinets
1920. gada 14. maija sēdē pilnvaroja Latvijas
delegāciju piekāpties, lai robežas ar Opočkas un Sebežas apriņķi
ietu nevis pa Zeplinkas upi, bet Ludzas upi līdz Pitela ezeram,
kā vēlējās Padomju Krievija (sk.: Mieriņa A. Latvijas valsts
robežas, 187. lpp.).
Savukārt Padomju Krievijas
delegācija piekāpās Ostrovas apriņķa teritoriju jautājumā. Kā
miera sarunu sestajā sēdē 1920. gada 27. aprīlī deklarēja
Ā. Joffe: “No Krievijas puses tikusi izdarīta piekāpšanās
Latvijas ekonomiskajām prasībām par tā saucamo Pitalovas
dzelzceļa mezglu, kura rajonu, tāpat kā visus strīdus apgabalus,
lielākoties apdzīvo ne latviešu tautības iedzīvotāji. [Šā mezgla]
nepievienošana radītu Latvijai tādas sekas, ka Latvijas dzelzceļi
tiktu pārtraukti un dzelzceļa satiksme starp Latvijas atsevišķām
daļām nebūtu iespējama līdz jaunu ceļu izbūvei. Vadoties no
pastāvīgās vēlmes visādi atbalstīt pašnoteikušos mazo tautu
dabiskās vajadzības, Krievijas valdība uzskata par iespējamu
izdarīt izņēmumu no pašnoteikšanās principa un atteikties no šīs
teritorijas daļas” (Latvijas valsts vēstures arhīva
1313. f. 2. apr. 35. l. 42. lp.).
Pamatojot šo pozīciju, Ā. Joffe arī citēja Latvijas
delegācijas memorandu Parīzes miera konferencei, kurā prasība par
Pitalovas stacijas pievienošanu Latvijai bija saistīta ar
ekonomiskiem apsvērumiem. A. Zēbergs neiebilda pret šādu
Ā. Joffes pamatojumu tam, ka daļa no Ostrovas apriņķa
teritorijas tiek atstāta Latvijai (sk. Latvijas valsts
vēstures arhīva
1313. f. 2. apr. 35. l. 42. lp.).
Visplašākās diskusijas miera
sarunās izraisīja Latvijas pretenzijas uz daļu no Drisas apriņķa.
Galīgā vienošanās šajā jautājumā tika panākta tikai
1920. gada 9. augustā, proti, apriņķa mazāko – rietumu
daļu pievienoja Latvijai, bet lielāko daļu austrumos saglabāja
Krievija. Kā kompensācija Latvijai par piekāpšanos Drisas
jautājumā tika atdots Ostrovas apriņķa Pokrovas pagasts (sk.:
Mieriņa A. Latvijas valsts robežas, 188. lpp.).
Miera līgums tika parakstīts Rīgā
1920. gada 11. augustā. “Latvijas un Krievijas robeža,
kas pastāvēja pēc [..] Miera līguma, tika noteikta ne tikai pēc
etnogrāfiskā principa, bet tajā tika ņemts vērā ekonomiskais
faktors, kas bija svarīgs apstāklis, kad Latvija izdalījās no
agrākā vienotā Krievijas ekonomiskā organisma” (Stranga A.
Ceļā uz mieru, 118. – 119. lpp.).
21.5. Miera līguma
ratifikācijas debatēs Latvijas Satversmes sapulcē referents
F. Menders uzsvēra: “11. augustā izdevīgāku līgumu, pēc
manas dziļākās pārliecības – un tas ir arī ārlietu komisijas
vienbalsīgs konstatējums – noslēgt nevarēja. [..] Trešais pants
nosprauž robežas, kuras visumā sakrīt ar Latvijas etnogrāfiskām
robežām un ieslēdz vēl dažus Latvijai izdevīgus dzelzceļa
mezglus, kā, piemēram, Pitalovu” (Latvijas Satversmes sapulces
I sesijas 28. sēdes 1920. gada 2. septembrī
stenogramma). Līdzīgi Miera līgumu no robežu viedokļa vērtēja
arī Fēlikss Cielēns: “Krievijas valsts atzīst tautu pašnolemšanās
principu pret Latviju. Šī pašnolemšanās principa atzīšana
izpaužas Latvijas valsts de iure atzīšanā un Latvijas
valsts tādas teritorijas atzīšanā, kura sakrīt ar Latvijas tautas
nacionālo teritoriju. [..] Miera līgums šinī ziņā ir ļoti
izdevīgs tāpēc, ka viņš piešķir mums pat tādas teritorijas, kuras
nav vairākumā apdzīvotas no latviešiem, kā Pitalovas rajonu un
teritoriju Vitebskas guberņā, Drisas apriņķī” (Latvijas
Satversmes sapulces I sesijas 28. sēdes 1920. gada
2. septembrī stenogramma).
Padomju Krievijas ārlietu tautas
komisārs Georgijs Čičerins Viskrievijas centrālās izpildu
komitejas 1920. gada 17. jūnija sēdē, ziņojot par miera
sarunām ar Latviju, atzīmēja, ka Padomju Krievija, pamatojoties
uz etnogrāfisko principu, uzskatīja, ka valsts robežai ir
jāsakrīt ar Ludzas, Rēzeknes un Daugavpils apriņķu
administratīvajām robežām. Ņemot vērā Latvijas ekonomiskās
vajadzības dzelzceļa satiksmes jomā, Padomju Krievija piekritusi
tam, ka Pitalovas dzelzceļa mezgls tiek pievienots Latvijai
(sk. K. Poča viedokli lietas materiālu
10. sējuma 130. – 131. lpp.).
Var secināt, ka Latvija sarunās ar
Padomju Krieviju ir panākusi izdevīgas valsts robežas
nospraušanu, papildus Vitebskas guberņas Ludzas, Rēzeknes un
Daugavpils apriņķiem iegūstot vēl daļu no Pleskavas guberņas
Ostrovas apriņķa un daļu no Vitebskas guberņas Drisas
apriņķa.
21.6. Vērtējot Miera
līgumu, samērā plaši tika iztirzāts jautājums, vai tajā noteiktās
robežas aptver visus latviešu apdzīvotos apgabalus austrumos.
Profesors Edgars Dunsdorfs
uzskatīja, ka Latvijas austrumu robeža visumā saskanēja ar
latviešu apdzīvoto etnogrāfisko robežu (sk.: Dunsdorfs E. Vai
Latvijas austrumu robeža bija pareizi noteikta? // Laika
Mēnešraksts, 1955, Nr. 3, 87. – 89. lpp.; Dunsdorfs E.
Drauds Latgales vēsturei // Laika Mēnešraksts, 1956, Nr. 2,
60. – 61. lpp.). Citi autori pauda viedokli, ka Latvijas
robeža novilkta nepamatoti un bijis nepieciešams to noteikt vēl
tālāk uz austrumiem (sk.: Stalšans K. Latvijas robeža
austrumos // Latvju Žurnāls, 1952, Nr. 11, 1. –
2. lpp.; Rupainis A. Patiesība nenoveco // Laika
Mēnešraksts, 1955, Nr. 8, 251. – 253. lpp.; Puisāns T.
Latvijas austrumu robežas jautājums // Dzimtenes kalendārs
1986. gadam, 92. – 104. lpp.).
Savukārt profesors Edgars
Andersons, vērtējot valsts robežu ar Padomju Krieviju, secinājis:
“Noteiktā robeža ietvēra dažus pilnīgi krieviskus apgabalus, bet
tālāk nosprausta robeža ietvertu vēl vairāk krievu apdzīvotas
teritorijas. Senie latviešu pilskalni iedzīvotājus latviskākus
nevarētu padarīt. Bija jāievēro reālie apstākļi” (Andersons E.
Latvijas vēsture, 582. – 583. lpp.).
Vistrāpīgāk pārmetumu par to, ka
aiz austrumu robežas nepamatoti atstātas vēl dažas latviešu
apdzīvotas teritorijas, jau Satversmes sapulces debatēs komentēja
Latvijas Republikas ārlietu ministrs Z. A. Meierovics:
“etnogrāfiskais princips ir pilnā mērā ievērots”, jo “nevar
pastāvēt uz to, lai visi kolonisti tiktu ieslēgti iekšā, jo tad
arī Krievijā un Sibīrijā kolonisti būtu jāieslēdz” (Latvijas
Satversmes sapulces I sesijas 28. sēdes 1920. gada
2. septembrī stenogramma).
21.7. Ar Miera līgumu
Latvija papildus Vitebskas guberņas Ludzas, Rēzeknes un
Daugavpils apriņķiem ieguva Vitebskas guberņas Drisas apriņķa
Piedrujas un Pustiņas (vēlāk Robežnieku) pagastu un trīs
Pleskavas guberņas Ostrovas apriņķa pagastus: Višgorodas,
Tolkovas un Pokrovas (vēlāk Kačanovas) pagastus (sk.: Mieriņa
A. Latvijas valsts robežas, 193. lpp.).
Višgorodas, Tolkovas un Pokrovas
pagasti tika pievienoti Ludzas apriņķim, savukārt Piedrujas un
Pustiņas pagasti – Daugavpils apriņķim.
Tolkovas, Višgorodas un Kacēnu
(Kačanovas) pagasti tika sadalīti sešos pagastos – Linavas,
Purvmalas, Augšpils, Gauru, Kacēnu un Upmales pagastos [sk.:
Mieriņa A. Latvijas administratīvais iedalījums (1918 – 1940) //
Latvijas zemju robežas 1000 gados. Rīga: Latvijas vēstures
institūta apgāds, 1999, 224. – 225. lpp.].
Ar 1924. gada 26. jūnija
Likumu par Latvijas teritorijas iedalījumu apriņķos tika
izveidots Jaunlatgales (Pitalovas) apriņķis, tajā ietverot
Augšpils (Višgorodas), Gauru, Linavas (Tolkovas) un Kacēnu
(Pokrovas, vēlāk Kačanovas) pagastus no kādreizējās Pleskavas
guberņas Ostrovas apriņķa un Baltinavas, Balvu, Domopoles
(Bērzpils), Kokarevas (Tilžas), Liepnas, Rugāju un Viļakas
pagastus no kādreizējās Vitebskas guberņas Ludzas apriņķa
(sk.: Mieriņa A. Latvijas administratīvais iedalījums,
217. lpp.).
Jaunlatgalei 1933. gada
9. jūnijā tika piešķirtas pilsētas tiesības, savukārt
1938. gada 1. aprīlī tā tika pārdēvēta par Abreni
(sk.: Mieriņa A. Latvijas administratīvais iedalījums,
229. lpp.).
III
22. 1939. gada
23. augustā PSRS Tautas komisāru padomes priekšsēdētājs un
ārlietu tautas komisārs Vjačeslavs Molotovs un Vācijas ārlietu
ministrs Joahims fon Ribentrops parakstīja neuzbrukšanas līgumu
starp Vāciju un PSRS. Neuzbrukšanas līgumam tika pievienots
slepenais papildu protokols.
Slepenā protokola teksts liecina,
ka abu valstu pilnvarotie pārstāvji apsprieda jautājumu “par abu
pušu interešu sfēru norobežošanu” un “teritoriāli politiskiem
pārkārtojumiem” Austrumeiropā. Saskaņā ar to Latvijas valsts
teritorija nonāca PSRS interešu sfērā.
22.1. Vācija Molotova –
Ribentropa paktu atzina par spēkā neesošu 1989. gada
1. septembrī (sk.: Loeber D. A. Legal Consequences
of the Molotov – Ribbentrop Pact for the Baltic States on the
Obligation “to Overcom the Problems Inherited from the Past” //
Baltic Yearbook of International Law. Volume 1, 2001. The Hague /
London / New York: Kluwer Law International, 2002, p. 131).
Savukārt 1989. gada 24. decembrī PSRS Tautas deputātu
2. kongress pieņēma lēmumu “Par PSRS un Vācijas
1939. gada neuzbrukšanas līguma politisko un tiesisko
novērtējumu”.
Šajā lēmumā kongress konstatēja,
ka 1939. gada 23. augusta slepenajā protokolā tika fiksēta PSRS
un Vācijas “interešu sfēru” nošķiršana un citas darbības, kas “no
juridiskā viedokļa bija pretrunā ar vairāku trešo valstu
suverenitāti un neatkarību”. Kongress atzīmēja, ka tajā laikā
“PSRS attiecības ar Latviju, Lietuvu un Igauniju regulēja līgumu
sistēma. Saskaņā ar 1920. gada miera līgumiem un 1926. – 1933.
gadā noslēgtajiem neuzbrukšanas līgumiem to dalībnieces apņēmās
visos apstākļos abpusēji respektēt viena otras suverenitāti un
teritoriālo integritāti un neaizskaramību”.
Ņemot vērā konstatēto, kongress
nosodīja faktu, ka ar Vāciju tika parakstīts “slepenais
papildprotokols”, un atzina šo papildprotokolu par juridiski
nepamatotu un spēkā neesošu kopš tā parakstīšanas brīža.
Kongresa lēmumā tika norādīts, ka
“protokoli neradīja jaunu tiesisko bāzi Padomju Savienības
savstarpējām attiecībām ar trešajām valstīm, taču Staļins un viņa
domubiedri tos izmantoja, lai uzstādītu ultimātus citām valstīm
un izdarītu uz tām spēka spiedienu, tādējādi pārkāpjot tiesiskās
saistības ar tām” (Второй съезд народных депутатов СССР.
Стенографический отчет. Том IV. Москва, 1990. с. 612 –
614).
Minētā Tautas deputātu kongresa
lēmuma projektu sagatavojušās komisijas priekšsēdētājs Aleksandrs
Jakovļevs ziņojumā kongresam norādīja: Josifam Staļinam
neuzbrukšanas līguma slēgšanas “galvenais motīvs bija nevis pats
līgums, bet tas, kas kļuva par slepeno protokolu priekšmetu,
proti, iespēja ievest karaspēku Baltijas valstīs, Polijā un
Besarābijā un perspektīvā pat Somijā. Citiem vārdiem sakot,
galvenais līguma motīvs bija impēriskās ambīcijas” (Второй
съезд народных депутатов СССР, c. 269).
A. Jakovļeva vadītā komisija
savā slēdzienā secināja, ka J. Staļins izmantoja ultimātu un
draudus īpaši attiecībā uz nelielajām kaimiņvalstīm (sk.:
Второй съезд народных депутатов СССР, c. 271).
Ar šo lēmumu PSRS atzina, ka
1940. gadā attiecībā uz Baltijas valstīm tā pārkāpusi starp
PSRS un šīm valstīm noslēgtos līgumus.
22.2. Krievijas Federācijas
prezidents Vladimirs Putins vairākkārt paskaidrojis, ka jautājums
par Molotova–Ribentropa paktu ir izvērtēts PSRS Tautas deputātu
kongresa lēmumā. Krievija uzskata šo jautājumu par izlemtu un
nedomā pie tā atgriezties (sk. piemēram: Кузьмин В.
Саммит Россия – ЕС завершился // Российская газета, №3766 от 11
мая 2005 г.). V. Putins kā Krievijas prezidents ex
officio pauž Krievijas viedokli starptautisko tiesību
jautājumos (sk.: ILC 2006 Guiding Principles Applicable to
Unilateral Declarations of States Capable of Creating Legal
Obligations, with Commentaries Thereto // Yearbook of the
International Law Commission,
2006, vol. II, Part Two, http://untreaty.un.org/ilc/texts/instruments/english/
commentaries/9_9_2006.pd, p. 372, Principle 4). Turklāt PSRS
Tautas deputātu kongresa paustais viedoklis par Molotova –
Ribentropa pakta radīto seku prettiesiskumu ir saistošs arī
Krievijas Federācijai kā PSRS turpinātājai (sk.: Zie-mele I.
State Continuity and Nationality: the Baltic States and Russia:
Past, Present and Future as Defined by International Law. Leiden:
Martinus Nijhoff Publishers, 2005, pp. 45 – 62, 66 – 68, 69, 72 –
75, 82 – 84, 87, 90, 92 – 94; Crawford J. Creation of States in
International Law. 2nd ed. Oxford: Oxford University Press, 2006,
p. 671).
22.3. Līdzīgu vērtējumu par
Molotova – Ribentropa paktu ir sniegusi arī Eiropas Cilvēktiesību
tiesa:
“1939. gada 23. augustā Vācijas un
Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) ārlietu
ministri parakstīja neuzbrukšanas līgumu (Molotova – Ribentropa
paktu). Līgums ietvēra slepenu papildprotokolu, kurš tika
apstiprināts 1939. gada 23. augustā un grozīts 1939. gada 28.
septembrī un saskaņā ar kuru Vācija un Padomju Savienība vienojās
par “savu ietekmes sfēru” kartes noteikšanu sakarā ar nākotnē
iespējamiem “teritoriāliem un politiskiem pārkārtojumiem” tolaik
neatkarīgo Centrāleiropas un Austrumeiropas valstu, tai skaitā
triju Baltijas valstu – Lietuvas, Latvijas un Igaunijas,
teritorijās.
Pēc Vācijas iebrukuma Polijā 1939.
gada 1. septembrī un tam sekojošā Otrā pasaules kara sākuma
Padomju Savienība sāka izdarīt vērā ņemamu spiedienu uz Baltijas
valstu valdībām, lai saskaņā ar Molotova – Ribentropa paktu un tā
papildprotokolu pārņemtu šīs valstis savā kontrolē” (Ždanoka
v. Latvia [GC], no. 58278/00, para. 12, ECHR
2006).
Līdzīgus secinājumus Eiropas
Cilvēktiesību tiesa ir izdarījusi arī citās lietās (sk.: Kolk
and Kislyiy v. Estonia, App. Nos. 23052/04 and 24018/04,
ECHR, Decision, 17.01.2006; Penart v. Estonia, App. No.
14685/04, ECHR, Decision, 24.01.2006).
23. Baltijas valstu
iekļaušana PSRS “interešu sfērā” sākās ar savstarpējās palīdzības
paktu noslēgšanu [sk.: Strods H. Latvijas okupācijas pirmais
posms (1939. gada 23. augusts – 1940. gada sākums)
// Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti. 10. sējums.
Okupācijas režīmi Latvijā 1940. – 1959. gadā. Otrais
izdevums. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2007, 13. –
87. lpp.].
23.1. Latvija šādu paktu
(turpmāk – Palīdzības pakts) noslēdza 1939. gada
5. oktobrī. Saskaņā ar Palīdzības pakta 3. pantu
Latvijas Republika piekrita PSRS karaspēka izvietošanai savā
teritorijā, proti: “Latvijas Republika nolūkā nodrošināt Padomju
Savienības drošību un savas pašas neatkarības nostiprināšanai
piešķir Padomju Savienībai tiesību turēt Liepājas un Ventspils
pilsētās kara flotes bāzes un dažus aerodromus aviācijai uz nomas
pamata par salīgstamu cenu.
[..] Irbes jūras šauruma
apsardzības nolūkā Padomju Savienībai piešķirta tiesība uz tiem
pašiem noteikumiem ierīkot kara artilērijas bāzi jūrmalā starp
Venstpili un Pitragu.
Flotes bāzu, aerodromu un krasta
artilērijas bāzes aizsardzības nolūkā Padomju Savienībai ir
tiesība turēt šīm bāzēm un aerodromiem ierādītos iecirkņos uz
sava rēķina stingri ierobežotu padomju bruņoto sauszemes un gaisa
spēku daudzumu.”
23.2. Sarunas par PSRS
bruņoto spēku bāzu izvietošanu Latvijas teritorijā sākās
1939. gada 2. oktobrī. 1939. gada
28. septembrī līdzīga satura līgums jau bija noslēgts ar
Igauniju. Sarunās par Palīdzības pakta noslēgšanu
J. Staļins, komentējot Miera līgumā atzīto Latvijas
neatkarību, Latvijas ārlietu ministram Vilhelmam Munteram
paziņoja: “Tas, kas noteikts 1920. gadā, tas nevar palikt uz
mūžīgiem laikiem. Jau Pēteris Lielais gādāja par izeju uz jūru.
Mēs esam tagad bez izejas, un tādā stāvoklī, kādā mēs tagad esam,
tas nevar tā palikt” (Архив Внешней политики России, ф. 38-д.,
оп. 1, с. 30 – 31. Citēts pēc: Gore I., Stranga A. Latvija:
neatkarības mijkrēslis. Okupācija. 1939. gada septembris –
1940. gada jūlijs. Rīga: izdevniecība “Izglītība”, 1992,
19. lpp.). Tāpat J. Staļins, netieši atsaucoties uz
Molotova – Ribentropa paktu, norādīja, ka Vācija neiebildīs pret
PSRS veiktu Latvijas okupāciju (Архив Внешней политики России,
ф. 38-д., оп. 1, с. 30 – 31. Citēts pēc: Gore I., Stranga A.
Latvija: neatkarības mijkrēslis, 19. lpp.).
PSRS ārlietu tautas komisārs
V. Molotovs sākumā prasīja piekrišanu tam, ka padomju
armijas bāzēs Latvijas teritorijā tiks izvietoti 50 000
vīru, t.i., divreiz vairāk cilvēku nekā visā tālaika Latvijas
armijā. Latvijas valdībai atbildes sniegšanai tika dotas 48
stundas, un tā tika informēta, ka pretējā gadījumā PSRS “spers
atbildīgus soļus” (Архив Внешней политики России, ф. 38-д.,
оп. 1, с. 30 – 31. Citēts pēc: Gore I., Stranga A. Latvija:
neatkarības mijkrēslis, 19. lpp.). No sarunu konteksta
izriet, ka šādu soļu speršana nozīmētu agresiju pret Latvijas
valsti (sk.: Marek K. Identity and Continuity of States in
Public International Law. Geneve: Librairie E. Droz, 1954, pp.
376-377). Latvijas Republikas Ministru kabinets piekrita PSRS
valdības prasībām.
Latvijas sūtnis Briselē Miķelis
Valters savā 1940. gada 20. janvāra vēstulē
K. Ulmanim rakstīja: “5. oktobra aktu nedrīkst nemaz
uzskatīt par brīvu līgumu [..] tas ir uzspiests, ir ar to
nemorāls [..] ja nevaram to pateikt, klusēsim, vismaz to
neslavēsim” (sk.: Gore I., Stranga A. Latvija: neatkarības
mijkrēslis, 28., 261. lpp.).
24. Latvijas valsts
pastāvēšanu de facto PSRS pārtrauca 1940. gada
vasarā. Vienlaikus de facto tika pārtraukts arī Igaunijas
un Lietuvas valstiskums. Baltijas valstis ļoti līdzīgā procedūrā
tika prettiesiski pārveidotas par padomju sociālistiskajām
republikām un iekļautas PSRS sastāvā kā savienotās
republikas.
Šīs lietas ietvaros nepieciešams
izvērtēt šo notikumu atbilstību starptautiskajām tiesībām.
Pirmkārt, nepieciešams konstatēt
starptautiskās saistības, ko PSRS bija uzņēmusies pret
Latviju.
Otrkārt, nepieciešams konstatēt
faktisko notikumu attīstību.
Treškārt, nepieciešams izvērtēt
PSRS rīcības atbilstību tās starptautiskajām saistībām.
Lai varētu izdarīt secinājumu, ka
PSRS ir pārkāpusi starptautiskās tiesības, nepieciešams pierādīt,
ka, pirmkārt, attiecīgā rīcība ir attiecināma uz PSRS un,
otrkārt, ka šī rīcība ir PSRS starptautisko saistību pārkāpums
(sk.: Ago R. Le délit international // 68 Recueil des Cours de
l’Académie de Droit International, 1939, pp. 450 et seq., ILC
2001 Articles on Responsibility of States for Internationally
Wrongful Acts, Yearbook of the International Law
Commission, 2001, vol. II, Part Two // http://untreaty.un.org/ilc/texts/instruments/english/commentaries/9_6_2001.pdf,
Article 2, pp. 68 – 74). Tā kā attiecīgās darbības veica PSRS
iestādes, tās ir attiecināmas uz PSRS atbilstoši Starptautisko
tiesību komisijas 2001. gada Valsts atbildības pantiem, kas
atspoguļo starptautisko paražu tiesību normu saturu gan šobrīd,
gan 1940. gadā (sk. ILC 2001 Articles, Article 4, pp. 88
– 92). Tādēļ Satversmes tiesai ir jāvērtē tikai jautājums par
starptautisko saistību saturu un to pārkāpuma esamību.
24.1. Izvērtējot
1940. gadā starp PSRS un Latviju pastāvējušās starptautiskās
saistības, tās iedalāmas vairākās grupās.
Ar Miera līguma 2. pantu
Padomju Krievija atzina Latvijas valsts neatkarību, patstāvību un
suverenitāti un labprātīgi un uz mūžīgiem laikiem atteicās no
visām suverēnajām tiesībām uz Latvijas teritoriju.
Ar Kelloga – Briāna paktu,
Neuzbrukšanas līgumu un Londonas konvenciju PSRS bija uzņēmusies
saistības neveikt agresiju pret Latviju. Attiecīgi starptautiskie
līgumi arī Latvijai paredzēja analogu starptautisko pienākumu.
Spēka lietošanas aizliegums pastāvēja arī pirmskara
starptautiskajās paražu tiesībās (sk.: Brownlie I.
International Law and the Use of Force by States. Oxford:
Clarendon Press, 1963, pp. 108 – 111). Līdzīgs pienākums
izrietēja arī no abām pusēm saistošās 1932. gada Konvencijas
par samierināšanu.
Ar Palīdzības pakta 5. pantu
PSRS bija uzņēmusies pienākumu neiejaukties Latvijas iekšējās
lietās saistībā ar šā līguma izpildi.
PSRS un Latvijas attiecības
regulēja arī 1907. gada 18. oktobrī parakstītās Hāgas
konvencijas, kas, pēc Nirnbergas tribunāla atzinuma, vismaz no
1939. gada definēja starptautisko paražu tiesību normas
(sk.: http://www.yale.edu/lawweb/avalon/imt/proc/judlawre.htm).
Šo viedokli ir akceptējusi arī Starptautiskā tiesa konsultatīvajā
viedoklī par kodolieroču lietošanas draudu legalitāti (sk.:
Legality of the Threat or Use of Nuclear Weapons, Advisory
Opinion, I.C.J. Reports 1996, p. 226, 258, para. 80).
No starptautisko paražu tiesībām
tobrīd izrietēja arī pienākums neanektēt valstis prettiesiskas
spēka lietošanas rezultātā (sk.: Crawford J. Creation of
States, p. 689).
24.2. 1940. gada
16. jūnijā V. Molotovs Latvijas sūtnim PSRS Fricim
Kociņam nodeva PSRS valdības paziņojumu Latvijas valdībai. Tajā
norādīts:
“Uz Padomju valdības rīcībā esošā
faktu materiāla un arī uz domu izmaiņas pamata, kas pēdējā laikā
notika Maskavā starp PSRS Tautas komisāru padomes priekšsēdētāju
Molotovu un Lietuvas ministru prezidentu Merķi, Padomju valdība
uzskata par konstatētu, ka Latvijas valdība ne tikai nav
likvidējusi vēl pirms Padomju–Latvijas savstarpējās palīdzības
pakta noslēgšanas radīto militārsavienību ar Igauniju, kas vērsta
pret PSRS, bet arī to paplašinājusi, pievelkot šai savienībā
Lietuvu, un cenšas iesaistīt tajā arī Somiju.
Līdz Padomju–Latvijas savstarpējās
palīdzības pakta noslēgšanai 1939. gada rudenī Padomju
valdība vēl varēja skatīties caur pirkstiem uz tādas
militārsavienības pastāvēšanu, kaut gan tā pēc būtības bija
pretrunā ar agrāk noslēgto PSRS un Latvijas neuzbrukšanas paktu.
Bet pēc Padomju–Latvijas savstarpējās palīdzības pakta
noslēgšanas Padomju valdība uzskata pret PSRS vērstas
militārsavienības pastāvēšanu starp Latviju, Igauniju un Lietuvu
ne tikai par nepielaižamu un neciešamu, bet arī par dziļi bīstamu
un draudošu PSRS robežu drošībai.
Padomju valdība rēķinājusies ar
to, ka pēc Padomju–Latvijas savstarpējās palīdzības pakta
noslēgšanas Latvija izstāsies no militārsavienības ar citām
Baltijas valstīm un tādā kārtā šī militārsavienība būs likvidēta.
Taču Latvija kopā ar citām Baltijas valstīm nodarbojusies ar
augšminētās militārsavienības atdzīvināšanu un paplašināšanu, par
ko liecina tādi fakti kā divu slepenu trīs Baltijas valstu
konferenču sasaukšana 1939. gada decembrī un 1940. gada
martā, lai formāli izveidotu paplašināto militārsavienību ar
Igauniju un Lietuvu; Latvijas, Igaunijas un Lietuvas ģenerālštābu
sakaru pastiprināšana, ko dara slepenībā no PSRS; speciāla
militārās Baltijas antantes preses orgāna radīšana
1940. gada februārī – “Revue Baltique”, ko izdod angļu,
franču un vācu valodās Tallinā, un tamlīdzīgi.
Visi šie fakti runā par to, ka
Latvijas valdība rupji pārkāpusi Padomju-Latvijas savstarpējās
palīdzības paktu, kurš aizliedz abām pusēm “noslēgt jebkādas
savienības vai piedalīties koalīcijās, kas vērstas pret vienu no
līgumslēdzējām pusēm” (līguma 4.pants).
Šī Padomju–Latvijas savstarpējās
palīdzības pakta rupjā pārkāpšana no Latvijas valdības puses
notiek tai laikā, kad Padomju Savienība vedusi un turpina vest
augstākā mērā labvēlīgu, noteikti prolatvisku politiku, punktuāli
izpildīdama visas Padomju–Latvijas savstarpējās palīdzības pakta
prasības.
Padomju valdība atrod, ka tādu
stāvokli tālāk vairs nevar paciest.
PSRS valdība uzskata par pilnīgi
nepieciešamu un neatliekamu sekojošo:
1) nekavējoties sastādīt Latvijā
tādu valdību, kas būtu spējīga un gatava nodrošināt
Padomju–Latvijas savstarpējās palīdzības pakta godīgu izvešanu
dzīvē;
2) bez kavēšanās nodrošināt
padomju karaspēka daļu brīvu ielaišanu Latvijas teritorijā, lai
tās novietotu Latvijas svarīgākajos centros tādā skaitā, kas būtu
pietiekošs, lai nodrošinātu PSRS un Latvijas savstarpējās
palīdzības pakta realizēšanas iespēju un novērstu varbūtējus
provokatoriskus aktus pret padomju garnizonu Latvijā.
Padomju valdība uzskata šo prasību
izpildīšanu par tādu elementāru noteikumu, bez kura nav iespējams
panākt Padomju–Latvijas savstarpējās palīdzības pakta godīgu un
lojālu izpildīšanu.
Padomju valdība gaidīs Latvijas
valdības atbildi līdz 16. jūnija plkst. 11 naktī. Latvijas
valdības atbildes nepiesūtīšana līdz šim termiņam tiks uzskatīta
par atteikumu izpildīt augšminētās Padomju Savienības prasības”
(Полпреды сообщают. Сборник документов об отношениях СССР с
Латвией, Литвой и Эстонией, август 1939 г. – август
1940 г. Москва: Международные отношения, 1990, с. 386 – 387.
Citēts pēc: Latvijas okupācija un aneksija. 1939 – 1940.
Dokumenti un materiāli. Sastādījuši I. Grava-Kreituse,
I. Feldmanis, J. Goldmanis un A. Stranga. Rīga:
Preses nams, 1995, 340. – 342. lpp.).
PSRS valdības paziņojums
kvalificējams kā ultimāts. Starptautiskajās tiesībās ultimāts
tiek definēts kā vienpusējs paziņojums, kas izvirza vienas valsts
prasības otrai valstij, viennozīmīgi piedraudot ar zināmām sekām
gadījumā, ja prasības netiks izpildītas noteiktajā laikā. PSRS
valdības paziņojumā sekas nav konkretizētas, bet prasība par
karaspēka ielaišanu liek saprast, ka atteikuma gadījumā karaspēks
šķērsotu Latvijas robežu vardarbīgi (sk.: Lēbers D. A.
Latvijas valsts bojāeja 1940. gadā. Starptautiski tiesiskie
aspekti // Latvijas valsts atjaunošana. 1986 – 1993. Rīga: Fonds
Latvijas Vēsture, 1998, 10. lpp.).
24.3. Ministru kabinets
savā 1940. gada 16. jūnija sēdē, kas sākās
plkst. 19.00, noklausījās Latvijas Republikas ārlietu
ministra V. Muntera ziņojumu “par ultimātu, ko PSRS komisāru
padomes priekšsēdētājs iesniedzis Latvijas sūtnim Maskavā
1940. g. 16. jūnijā plkst. 14.00 (13.00 pēc Latvijas
laika)”. Pēc apspriešanās Ministru kabinets nolēma “pieņemt
Padomju Savienības valdības prasību par papildu karaspēka daļu
ielaišanu Latvijā” un “pieteikt Valsts prezidentam Ministru
kabineta atkāpšanos un uzskatīt šo lēmumu par tūliņ paziņotu
Valsts prezidentam Kārlim Ulmanim” (Latvijas Republikas
Ministru kabineta sēžu protokoli: 1940. gada 16. jūnijs
– 19. jūlijs. Sastādījuši un komentējuši I. Šneidere,
A. Žvinklis. Rīga: Zinātne, 1991, 9. lpp.).
24.4. 1940. gada
16. jūnijā plkst. 19.45 F. Kociņš informēja
V. Molotovu par Latvijas valdības piekrišanu (sk.: Gore
I., Stranga A. Latvija: neatkarības mijkrēslis, 115. –
117. lpp.).
1940. gada 17. jūnijā
plkst. 5.00 no rīta PSRS karaspēks sāka pāriet Latvijas
robežu. Rīgas centru karaspēks sasniedza 17. jūnijā
plkst. 13.30. Savukārt 17. jūnija vakarā uz Rīgu devās
PSRS valdības pārstāvis Andrejs Višinskis (sk.: Gore I.,
Stranga A. Latvija: neatkarības mijkrēslis, 122. –
134. lpp.).
24.5. PSRS pieņemama
valdība tika izveidota 1940. gada 21. jūnijā profesora
Augusta Kirhenšteina vadībā. 1940. gada 19. jūnijā
A. Višinskis, tiekoties ar Valsts prezidentu K. Ulmani,
iesniedza viņam šīs valdības locekļu sarakstu (sk.: Dunsdorfs
E. Kārļa Ulmaņa dzīve, 326. lpp.).
A. Bergs savā dienasgrāmatā
1940. gada 22. jūnijā ietvēris A. Kirhenšteina
valdības sastādīšanas vērtējumu: “Līdz ar Pad. Krievijas
karaspēku ieradās Rīgā arī Pad. Krievijas augst. valstsvīrs
Višinskis [..] Ar to sākās Ulmaņa sarunas par jaunās valdības
sastādīšanu. [..] šis kabinets nebūs nekas cits, kā spēles lieta
komunistu rokās. [..] nodoms daudzmaz skaidrs: satversme,
protams, komunistiskā garā, vēlēšanas, protams, zem komunistu
terora un tad “likumīgi” lēmumi par pievienošanos
Pad. Krievijai un komunisma ieviešanu. Lūk, jaunā programma
un izredzes, ko mums gatavo!” (Lasmanis U. Arveds Bergs.
Politiskas apceres. Ceturtā grāmata. 1934 – 1941. Neizsūtīta
trimdinieka piezīmes. Pēdējais vārds. Rīga: autora izdevums,
2000, 318. lpp.).
25. PSRS karaspēka ievešana
Latvijas teritorijā 1940. gada 17. jūnijā vērtējama kā
PSRS īstenota agresija pret Latvijas valsti (sk.: Šneidere I.
The Occupation of Latvia in June 1940: A Few Aspects of the
Technology of Soviet Aggression // Latvijas Vēsturnieku komisijas
raksti. 14. sējums. The Hidden and Forbidden History of
Latvia under Soviet and Nazi Occupations 1940 – 1991. Second
edition. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2007, pp. 43 –
52).
25.1. Londonas konvencijā
iekļauta visizvērstākā un detalizētākā agresijas definīcija, kas
ir saistoša arī PSRS, tādēļ Satversmes tiesa vadīsies no tās
(sk.: Brownlie I. International Law and the Use of Force by
States, p. 103).
Londonas konvencija bija viens no
starptautiskajiem līgumiem, kas ietilpa starptautisko tiesību
sistēmā, kura bija izveidota pēc Pirmā pasaules kara un kuras
mērķis bija novērst bruņotus starpvalstu konfliktus. Saskaņā ar
Londonas konvencijas 2. panta 2. punktu par agresoru
starptautiskā bruņotā konfliktā uzskatāma tā konfliktā iesaistītā
puse, kura veikusi bruņoto spēku invāziju otras valsts
teritorijā, arī tādā gadījumā, ja tā nav pieteikusi karu.
Savukārt Londonas konvencijas 3. pants aizliedza konvencijas
dalībvalstīm agresijas attaisnošanai atsaukties uz jebkādiem
politiska, militāra, ekonomiska vai citāda rakstura apstākļiem.
Londonas konvencijas pielikumā dalībvalstis, skaidrojot tās
3. pantu, uzskaitījušas iemeslus, kas nevar kalpot par
attaisnojumu agresijai (sk.: Convention Defining Agression //
American Journal of International Law Supplement, 1933,
pp. 192 – 194).
Latvija un PSRS Neuzbrukšanas
līgumā bija apņēmušās “atturēties no jebkāda uzbrukuma viena pret
otru, kā arī no jebkādiem varas darbiem, kas vērstos pret otras
līdzējas puses teritoriālo integritāti un neaizskaramību vai
politisko neatkarību, neievērojot to, vai tāds uzbrukums vai
varas akts notiktu atsevišķi vai kopā ar citām valstīm, pieteicot
vai nepieteicot karu” (Likums par 1932. gada
5. februārī starp Latviju un Padomju Sociālistisko Republiku
Savienību Rīgā noslēgto līgumu // Valdības Vēstnesis,
1932. gada 5. jūlijs, Nr. 146).
Saskaņā ar Konvencijas par
samierināšanu 1. pantu puses apņēmās “samierināšanas ceļā
nokārtot visāda veida strīdus izlīgšanas komisijā”, tostarp arī
strīdus par līgumu izpildi.
25.2. Lai novērtētu PSRS
karaspēka ievešanu 1940. gada 17. jūnijā, nepieciešams
izvērtēt PSRS valdības ultimātā norādītos iemeslus papildu
karaspēka kontingenta ievešanai Latvijas teritorijā un Latvijas
valdības piekrišanu šai PSRS darbībai. Tāpat jāņem vērā, ka PSRS
nepieteica Latvijai karu un pēc PSRS karaspēka ievešanas nesākās
militārs konflikts.
25.3. PSRS 1940. gada
16. jūnija ultimātā ir minēti iemesli, kāpēc bija
nepieciešama PSRS karaspēka papildu kontingenta ievešana un PSRS
draudzīgas valdības sastādīšana, un pats galvenais iemesls ir
šāds: Latvija ne tikai neesot likvidējusi militāru savienību ar
Igauniju, bet pat esot to paplašinājusi, piesaistot Lietuvu un
Somiju. PSRS šādu rīcību vērtēja kā rupju Palīdzības pakta
4. panta pārkāpumu.
Latvijai un PSRS 1940. gada
16. jūnijā saistošās starptautisko tiesību normas – Londonas
konvencijas 3. pants un tās pielikums – expressis
verbis aizliedza attaisnot agresijas aktu ar tādiem
iemesliem, kādi minēti ultimātā. Londonas konvencijas
3. pants liedza attaisnot agresiju ar atsaucēm uz politiskas
vai militāras dabas iemesliem. Savukārt Londonas konvencijas
pielikumā norādīts, ka agresiju nevar attaisnot ar domstarpībām,
kas radušās ar citu valsti par ekonomiskas, finansiālas vai citas
dabas saistību izpildi. Pat nepievēršoties ultimātā minēto
apstākļu faktiskajai pamatotībai, Satversmes tiesa secina, ka
PSRS starptautiskās saistības expressis verbis izslēdza
iespēju šos argumentus izmantot par tiesisku agresijas
attaisnojumu.
Starptautisko tiesību asociācijas 1934.gada Budapeštas
deklarācijā (Budapest Articles) expressis verbis bija
norādīts, ka "valsts, kura draud lietot bruņotu spēku [...], ir
vainīga [Kelloga - Briāna] pakta pārkāpumā”.
(Sprieduma kļūdas
labojums, "LV", 08.04.2008.)
25.4. PSRS karaspēks
Latvijas teritorijā ienāca bez formālas kara pieteikšanas.
Saskaņā ar tajā laikā PSRS
saistošajām starptautisko tiesību normām kara pieteikšana vairs
nebija obligāts agresijas fakta konstatācijas
priekšnoteikums.
Londonas konvencijas 2. pants
expressis verbis agresiju definēja kā bruņotu spēku
iebrukumu pat bez kara pieteikšanas. Tāpat arī Neuzbrukšanas
līguma 1. pants liedza jebkurai valstij uzbrukt otrai
valstij ar vai bez kara pieteikšanas.
Satversmes tiesa secina, ka kara
pieteikums šajos apstākļos būtu bijis pietiekams, bet ne sine
qua non nepieciešams elements secinājumam par agresiju.
25.5. Latvijas valdība
1940. gada 16. jūnijā pieņēma PSRS valdības izteikto
ultimātu un nolēma nepretoties. PSRS armijai ienākot Latvijā,
neizcēlās tiešs militārs konflikts un liela mēroga bruņotu
sadursmju nebija.
Tomēr, piemērojot starptautisko
tiesību normas PSRS rīcībai pret Baltijas valstīm, jāņem vērā
Nirnbergas tribunālā, kurā citastarp kā tiesneši un apsūdzību
uzturētāji piedalījās arī PSRS pārstāvji, izteiktais vispārīgais
viedoklis par starptautisko tiesību normu saturu Otrā pasaules
kara laikā (sk. D. Žalima viedokli lietas materiālu
10. sējuma 223. lpp.). Satversmes tiesa uzskata par
pieļaujamu šajā lietā piemērot Nirnbergas tribunālā izteiktās
juridiskās atziņas, lai gan tribunāls vērtēja individuālo
kriminālatbildību, bet Satversmes tiesa analizē PSRS valsts
atbildību. Agresijas kā indivīda veikta starptautiska nozieguma
apjoms ir vai nu identisks agresijas kā valsts izdarītas
starptautiski prettiesiskas rīcības apjomam, vai arī šaurāks par
to, bet būtu grūti iedomāties pretējo, proti, ka rīcība, par kuru
paredzēta individuālā atbildība šajā jomā, būtu plašāka par
valsts atbildību. Šo iemeslu pēc Nirnbergas tribunāla spriedums
ir mutatis mutandis vai pat a fortiori piemērojams
šajā situācijā.
Vērtējot PSRS rīcību pret Baltijas
valstīm, jāņem vērā, ka līdzīgā kārtībā Vācija 1938. gadā
savā teritorijā iekļāva Austriju un Čehoslovākijas daļu, ar
draudiem, bez atklāta militāra konflikta panākot šo valstu
pakļaušanu.
Satversmes tiesa secina, ka
Nirnbergas tribunāls atzinis, ka vismaz kopš 1938. gada
pastāv šāda satura starptautisko tiesību norma, jo tas atbilstoši
šai normai tas vērtēja Vācijas rīcību.
Nirnbergas tribunāls atzina, ka
Vācija pret minētajām valstīm ir veikusi agresijas aktus, lai gan
ne starp Vāciju un Austriju, nedz arī starp Vāciju un
Čehoslovākiju nebija bruņota konflikta. Nirnbergas tribunāls
norādīja:
“Tribunālam ir izvirzīti
argumenti, ka Austrijas aneksiju attaisnoja daudzu personu
pārliecinoši paustā vēlēšanās, lai Austrija un Vācija apvienotos;
ka abām tautām bija daudz kopīgu apstākļu, kas padarīja šo
savienību par vēlamu, un ka galu galā šis rezultāts tika
sasniegts bez asinsizliešanas.
Šie apstākļi, pat ja tie būtu
patiesi, ir pilnīgi nesvarīgi, jo fakti skaidri pierāda to, ka
mērķa sasniegšanai ir izmantotas agresoram raksturīgas metodes.
Galīgais faktors bija Vācijas militārā varenība, kas tiktu
izmantota, ja būtu bijusi jebkāda pretošanās” (International
Military Tribunal for the Trial of German Major War Criminals
judgement of 1 October 1946 // American Journal of International
Law, Vol. 41, 1947, pp. 192 – 194). Savukārt
Latvijas iedzīvotāju vairākums nevēlējās Latvijas pievienošanu
PSRS (sk.: Note of K. Zarins, Latvian Envoy in London,
Protesting against the Incorporation of Latvia into U.S.S.R. as
being Unconstitutional and Illegal // Latvian – Russian
Relations. Documents. Second printing. Lincoln: Augstums Printing
Service, Inc., 1978, pp. 209 – 210).
Tribunāls lietā ASV pret Ernstu
fon Veiczekeru un citiem norādīja: “Gan attiecībā uz
Austriju, gan attiecībā uz Čehoslovākiju pierādījumi liecina par
to, ka iebrukumi bija naidīgi un agresīvi. [..] Nav saprātīgi
pieņemt, ka karš jeb iebrukums otras valsts teritorijā, kuras
iekarošana un izlaupīšana notiek bez pretošanās, būtu jāvērtē
labvēlīgāk nekā līdzīgs iebrukums, kuram izrādīta kāda militāra
pretestība. Apstāklis, ka agresors bija spējīgs tik lielā mērā
nomākt iekarotās valstis, ne vismazākajā mērā nemīkstina milzīgo
agresiju, kas tika veikta” (Trials of War Criminals before the
Nuernberg Military Tribunals. United States Government Printing
Office, also Judgement, 11-13 April 1949, vol. XIV, p.
330).
Ņemot vērā šo praksi, var secināt,
ka nepretošanās citas valsts iebrukumam nebūt nenozīmē, ka šāds
iebrukums nav noticis.
Latvijas gadījumā tomēr jāņem
vērā, ka notika arī bruņotas sadursmes. 1940. gada
15. jūnijā, provocējot Latvijas valdību, PSRS robežsargi
uzbruka 3. Abrenes bataljona otrajai un
trešajai sardzei, proti, notika t.s. Masļenku incidents
(sk.: Feldmanis I. Molotova – Ribentropa pakts un Latvija //
Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti. 1. sējums. Latvija
Otrajā pasaules karā. Otrais izdevums. Rīga: Latvijas vēstures
institūta apgāds, 2007, 29. – 30. lpp.). Aizstāvot
Latvijas valsts robežu, gāja bojā Latvijas robežsargi un viņu
ģimenes locekļi. No Masļenku rajona PSRS robežsargi kā ķīlniekus
aizveda 10 robežsargus un 27 privātpersonas (sk.: Gore
I., Stranga A. Latvija: neatkarības mijkrēslis, 112. –
113. lpp.). Šīs sadursmes uzskatāmi raksturo vispārējo
agresīvo PSRS karaspēka ievešanas tiesisko un faktisko
kontekstu.
25.6. Latvijas valdība
1940. gada 16. jūnijā deva piekrišanu PSRS karaspēka
ievešanai Latvijas teritorijā. 1940. gada notikumu
starptautiskā tiesiskuma izvērtēšanā galvenais un izšķirošais
jautājums ir šīs piekrišanas tiesiskā daba.
Bruņoto spēku atrašanās citas
valsts teritorijā ir viens no tiem daudzajiem starptautisko
tiesību institūtiem, kuri principā ir prettiesiski, bet kuriem
valstis var piekrist. Spēkā esoša vienas valsts piekrišana citas
valsts rīcībai izslēdz iespējamību, ka šī rīcība ir prettiesiska
attiecībā uz šo vienu valsti, tiktāl, ciktāl šī rīcība nepārkāpj
dotās piekrišanas robežas (sk.: Yearbook
of the International Law Commission, 2001, vol. II, Part Two // http://untreaty.un.org/ilc/texts/instruments/english/commentaries/9_6_2001.pdf,
pp. 173 -174). Vienas valsts bruņoto spēku atrašanās citas
valsts teritorijā mūsdienu starptautiskajās tiesībās ir parasta,
bieži vien savstarpējos starptautiskajos līgumos regulēta prakse,
kas iedibināta pēc pušu ad hoc vienošanās vai arī ANO
mandāta rezultātā.
Ja valsts piekrišana nav dota vai
ja dotā valsts piekrišana kādu iemeslu dēļ starptautiskajās
tiesībās nav spēkā (spēkā neesošs starptautisks līgums,
piekrišana draudu rezultātā, piekrišana saņemta no de
facto nepastāvošas valdības), bruņoto spēku atrašanās citas
valsts teritorijā ir atzīstama par starptautisko tiesību normu
pārkāpumu.
Valsts piekrišanai citas valsts
rīcībai ir jābūt tādai, kas uzskatāma par spēkā esošu. Jāņem
vērā, ka piekrišanas spēkā esamību izslēdz draudi vai cits
līdzīgs apstāklis. Šīs tēzes pamatošanai ANO Starptautisko
tiesību komisija atsaucas uz Austrijas piekrišanu 1938. gada
anšlusam (Anschluss), ko izvērtēja Nirnbergas tribunāls.
Spriedumā tribunāls noliedza, ka Austrija būtu devusi piekrišanu,
un paziņoja, ka pat tad, ja šāda piekrišana būtu dota, tā būtu
dota draudu rezultātā un neattaisnotu aneksiju (sk.: Yearbook
of the International
Law Commission, 2001, vol. II, Part Two // http://untreaty.un.org/ilc/texts/instruments/english/commentaries/9_6_2001.pdf,
pp. 173 – 174). Starptautisko tiesību zinātnē atzīts arī tas,
ka Čehoslovākijas atteikšanās no neatkarības 1939. gadā ir
notikusi spiediena un draudu rezultātā un nav bijusi spēkā
starptautisko tiesību nozīmē (sk.: Guggenheim P. La validité
et la nullité des actes juridiques internationaux // 74 Recueil
des Cours de l’Académie de Droit International, 1949, p.
209). Starptautisko tiesību dotais vērtējums, kas attiecas uz
nacistiskās Vācijas rīcību, ir mutatis mutandis
izmantojams arī izvērtējot PSRS rīcību 1940. gada
vasarā.
Vērtējot Latvijas valdības
piekrišanu PSRS karaspēka ievešanai, jāņem vērā šīs piekrišanas
izteikšanas vēsturiskais konteksts. Neilgi pirms ultimāta
pieteikšanas PSRS bija lietojusi spēku pret Poliju un Somiju.
PSRS karaspēks paralēli tika ievests Lietuvā bez tās prezidenta
piekrišanas (sk.: Ziemele I. State Continuity and Nationality,
pp. 20 – 21). PSRS vienlaicīgi izteica prasību nomainīt
valdību un tādējādi pārkāpa līgumsaistības neiejaukties Latvijas
iekšējās lietās. Tāpat jāpatur prātā vēlākās vienlaicīgi veiktās
Baltijas valstu aneksijas 1940. gada jūlijā un augustā, kā
arī deportācijas kā noziegumi pret cilvēci 1941. gada
jūnijā. Par īpaši pārliecinošu argumentu tam, ka Latvijas
valdības atteikšanās piekrist PSRS ultimātam nebūtu apturējusi
PSRS karaspēka ievešanu, uzskatāma PSRS rīcība pret Lietuvu.
Lietuvas prezidents Antans Smetona atstāja savu valsti, nedevis
piekrišanu PSRS karaspēka ievešanai, taču tas nekādā ziņā
nemainīja notikumu gaitu attiecībā uz Lietuvu (sk. lietas
materiālu 11. sējuma 67. lpp.). Doktrīnā ir
vispārīgi atzīts, ka 1940. gada jūnijā notika agresīvs karš
(pārkāpjot noslēgtos starptautiskos līgumus) pret Baltijas
valstīm, PSRS armijai tajās iebrūkot un tās militāri okupējot
(sk.: Cassese A. Balancing the Prosecution of Crimes against
Humanity and Non-Retroactivity of International Criminal Law //
Journal of International Criminal Justice, 2006, pp. 410, 414;
Marek K. Identity and Continuity of States, pp. 389 – 391; Stern
B. La succession d’États // 262 Recueil des Cours de l’Académie
de Droit International, 1996, p. 45).
Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa
neuzskatīja šo piekrišanu par spēkā esošu starptautisko tiesību
izpratnē (Ždanoka v. Latvia [GC], no. 58278/00, para. 13,
ECHR 2006).
Izvērtējot faktisko un tiesisko
piekrišanas došanas kontekstu, Satversmes tiesa piekrīt Eiropas
Cilvēktiesību tiesas vērtējumam un secina, ka piekrišana tika
dota draudu rezultātā un kā tāda ir spēkā neesoša starptautisko
tiesību izpratnē.
Tātad PSRS
prettiesiski lietoja spēku pret Latviju, t.i., veica agresiju,
pārkāpjot starptautisko līgumu normas.
26. PSRS valdība
1940. gada 16. jūnija ultimātā Latvijai izvirzīja
prasību nomainīt valdību, lai nodrošinātu Palīdzības pakta
“godīgu izvešanu dzīvē”. Šāda prasība pārkāpj Palīdzības pakta
5. pantu.
Palīdzības pakta 5. pants
paredzēja, ka “pakta izvešana dzīvē nekādā ziņā nedrīkst aizskart
Līdzēju Pušu suverēnās tiesības, starp citu, viņu valsts iekārtu,
saimniecisko un sociālo sistēmu un militāro rīcību”.
Palīdzības pakta 5. pants
paredzēja līgumtiesisko regulējumu šaurākā jomā, kas vēlāk
paplašinājās un kļuva par starptautisko paražu tiesību normu,
proti, aizliegumu iejaukties citas valsts iekšējās lietās.
PSRS ultimāts ar prasību izveidot
tai draudzīgu valdību aizskāra Latvijas suverēnās tiesības brīvi
izvēlēties sev valdību, – tas ir ierobežojums izvēlēties valsts
iekārtu, viens no expressis verbis Palīdzības paktā
dotajiem piemēriem.
Latvijas valdības piekrišana PSRS
prasībai tika dota draudu ietekmē un līdz ar to uzskatāma par
spēkā neesošu (sk. šā sprieduma
25.6. punktu).
PSRS iejaucās Latvijas iekšējās
lietās, pārkāpjot starptautisko līgumu normas.
27. PSRS agresijai pret
Latvijas valsti sekoja Latvijas okupācija (sk.: Feldmanis I.
Latvijas okupācija: vēsturiskie un starptautiski tiesiskie
aspekti // Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti.
15. sējums. Totalitārie režīmi Baltijā: izpētes rezultāti un
problēmas. Otrais izdevums. Rīga: Latvijas vēstures institūta
apgāds, 2007, 225. – 235. lpp.).
Kā Satversmes tiesa iepriekš
konstatējusi, 1940. gada jūnijā PSRS veica prettiesisku
agresijas aktu pret Latvijas Republiku un prettiesiski iejaucās
Latvijas valsts iekšējās lietās. Ja PSRS okupācija ir iedibināta
prettiesiskas spēka lietošanas rezultātā, šī okupācija per
se ir prettiesiska un neatbilstoša starptautisko tiesību
normām. Starptautiskās tiesas tiesnesis Filips Koijmans paudis
viedokli, ka okupācijas prettiesiskums izriet no spēka lietošanas
prettiesiskuma ius ad bellum kategorijas, nevis no pašas
okupācijas esamības, kas pēc būtības ir neitrāls ius in
bello jēdziens [sk.: Separate Opinion of Judge Kooijmans,
Armed Activities on the Territory of Congo (Congo v Uganda) //
http://www.icj-cij.org/docket/files/116/10463.pdf]. Šis
starptautisko tiesību sistēmiskais aspekts ir jāņem vērā Latvijas
valsts starptautiskajā praksē. Līdz ar to jāsecina, ka PSRS
agresija pret Latviju bija galvenais starptautisko tiesību normu
pārkāpums, no kura izriet arī PSRS īstenotās okupācijas
prettiesiskums.
Arī starptautisko tiesību
zinātnieki Baltijas valstu gadījumā cieši sasaista PSRS okupāciju
ar spēka lietošanas un spēka lietošanas draudu apstākļiem:
“Padomju Savienība 1940. gadā tās okupēja un anektēja spēka
lietošanas un spēka draudu apstākļos” (Crawford J. Creation of
States, 2006, p. 393).
Starptautisko tiesību izpratnē
1940. gada notikumi Latvijā kvalificējami kā “visas valsts
teritorijas vai tās daļas okupācija bez iepriekšējas šīs valsts
valdības piekrišanas, bet arī bez militāra konflikta sākšanas ar
šo valsti. Parasti tas tā notiek tāpēc, ka iebrucējs ir netieši
vai tieši draudējis lietot spēku, militāra pretestība pret šādu
iebrukumu šķiet bezcerīga un tādēļ arī netiek izrādīta. Šādi
iebrukumi divdesmitajā gadsimtā ir bijuši visai ierasti un
notikuši dažādās situācijās” (Roberts A. What is a Military
Occupation? // British Yearbook of International Law, 1984, p.
274).
Tādējādi PSRS
īstenoja no prettiesiskās agresijas izrietošu prettiesisku
Latvijas valsts okupāciju.
28. Pēc PSRS kontrolētās
Augusta Kirhenšteina valdības izveidošanas 1940. gada
21. jūnijā nākamais solis uz Latvijas inkorporēšanu PSRS
sastāvā bija Saeimas ievēlēšana, lai šī tautas pārstāvniecība
šķietami paustu Latvijas tautas “brīvo” gribu pievienoties
“brālīgajām padomju republikām PSRS sastāvā”. Identiski procesi
notika arī Igaunijā un Lietuvā.
28.1. Saeimas vēlēšanu
datumi tika saskaņoti ar Maskavu – vēlēšanas notika
1940. gada 14. un 15. jūlijā, tajās pašās dienās, kad
parlamenta vēlēšanas notika abās pārējās tāpat okupētajās
Baltijas valstīs – Igaunijā un Lietuvā (sk.: Gore I., Stranga
A. Latvija: neatkarības mijkrēslis, 200. lpp.).
1940. gada 4. jūlijā
Ministru kabinets pieņēma Likumu par Saeimas vēlēšanām
(Valdības Vēstnesis, 1940. gada 5. jūlijs,
Nr. 149). Jāņem vērā, ka Saeimas vēlēšanu kārtību
Latvijā noteica 1922. gada 9. jūnija Likums par Saeimas
vēlēšanām (Valdības Vēstnesis, 1922. gada
30. jūnijs, Nr. 141). Tā kā šis likums nebija
atcelts, tas bija spēkā un Saeimas vēlēšanām bija jānotiek
saskaņā ar tā normām.
Jaunajā Likumā par Saeimas
vēlēšanām noteiktā Saeimas vēlēšanu kārtība, jo īpaši īsais
kandidātu sarakstu pieteikšanas termiņš un ļoti tuvais Saeimas
vēlēšanu datums, pārkāpa Satversmes prasības. Saskaņā ar šā
likuma 14. pantu vēlētājiem tika dotas tiesības iesniegt
kandidātu sarakstus līdz 1940. gada 10. jūlijam
plkst. 20.00. Tā kā likums tika izsludināts 1940. gada
5. jūlijā, šim procesam bija paredzētas tikai dažas
dienas.
28.2. PSRS plānos neietilpa
tādas vēlēšanas, kurās vēlētājiem tiktu dota kaut jel kāda
izvēles iespēja. Bija pilnīgi pieļaujami, ka vēlēšanās piedalās
tikai viens vēlēšanu saraksts – Darba tautas bloks. Centrālā
vēlēšanu komisija atteicās reģistrēt citu vēlētāju apvienību
iesniegtos sarakstus (sk.: Latvijas okupācija un aneksija,
436. – 498. lpp.). Viens no sociāldemokrātu līderiem
Klāvs Lorencs rakstīja: “[Nekas] nevarēja un nedrīkstēja
attaisnot to patvarīgi nelikumīgo, kaut cik tiesiskā iekārtā
nepielaižamo un dziļi antidemokrātisko rīcību, kādu atļāvās
Centrālā vēlēšanu komisija un valdības iestādes pret šo, tā
saucamo Demokrātisko latviešu apvienības kandidātu sarakstu.
Iesniegto kandidātu sarakstu nelikumīgi noraidīja un visus
kandidātus līdz pēdējam valsts drošības orgāni apcietināja, pie
tam gandrīz visi uz mūžiem pazuda Sibīrijas tundrās. [..] Kad
nācis zināms, ka komisijai tiks iesniegts otrs saraksts un ka
komisija gatavojas to apspriest reģistrācijai, [..] iejaucies
A. Višinskis. [Centrālās vēlēšanu komisijas priekšsēdētājam
Ansim] Buševicam izteica bargu rājienu un deva jaunu uzdevumu –
sagatavot nekavējoties “likumīgi un juridiski labi pamatotu” otrā
kandidātu saraksta noraidīšanu” (Lorencs K. Kāda cilvēka
dzīve. Klāva Lorenca atmiņas. Rīga: apgāds Zelta grauds, 2005,
331. – 332. lpp.).
1940. gada 11. jūlijā
Centrālā vēlēšanu komisija paziņoja, ka “likuma prasībām atbilst
5 kandidātu saraksti – katrā vēlēšanu apgabalā pa vienam.
Pieņemtais kandidātu saraksts visos apgabalos ir Latvijas darba
tautas bloka saraksts” (Daugavas Vēstnesis, 1940. gada
11. jūlijs).
28.3. 1940. gada
14. un 15. jūnijā notika t.s. Tautas Saeimas vēlēšanas.
Centrālās vēlēšanu komisijas materiāli liecina, ka oficiālie
Tautas Saeimas vēlēšanu rezultāti tika izsludināti pirms tam, kad
komisija saņēma Kurzemes, Latgales un Vidzemes vēlēšanu apgabalu
vēlēšanu komisiju protokolus un citus vēlēšanu materiālus
(sk.: Gore I., Stranga A. Latvija: neatkarības mijkrēslis,
222. – 223. lpp.).
Vēlēšanu norisē un balsu
skaitīšanā tika pieļauti būtiski pārkāpumi. Vēlēšanu norises
instrukcijas tika grozītas vēlēšanu laikā, bet uz vēlētājiem tika
izdarīts spiediens. Vēlētāju ierašanās vēlēšanu vietās daudzviet
tika organizēta un A. Kirhenšteina valdības un Latvijas
Komunistiskās (boļševiku) partijas amatpersonu uzraudzīta
(sk.: Gore I., Stranga A. Latvija: neatkarības mijkrēslis,
218. – 222. lpp.). “Vēlēšanu gaitā tika plaši izmantoti
vēlēšanu rezultātu falsificējumi; iedzīvotājus pakļāva morālai
ietekmēšanai, kuru ļoti draudīgu padarīja padomju karaspēka
klātbūtne un piedalīšanās vēlēšanu organizēšanā. Vēlēšanu
rezultāti – atbilstoši Padomju Savienībā jau pieņemtajai praksei
– bija tuvu 100 procentiem par vienīgo sarakstu (Kuldīgā – tieši
100 procentu!)” (Latvijas vēsture. 20. gadsimts. Otrais
papildinātais izdevums. Rīga: Jumava, 2005,
222. lpp.).
28.4. Prettiesiski ievēlētā
Tautas Saeima 1940. gada 21. jūlijā sanāca uz savu
pirmo sēdi, kurā pieņēma vairākus nozīmīgus dokumentus, tostarp
Deklarāciju par valsts varu un Deklarāciju par Latvijas
iestāšanos Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā.
Deklarācijā par valsts varu Tautas
Saeima paziņoja: “Latvija ar šīs deklarācijas pieņemšanu Saeimā
tiek pasludināta par Padomju Sociālistisko Republiku. Šis Saeimas
lēmums stājas spēkā nekavējoties.”
Savukārt Deklarācija par Latvijas
iestāšanos PSRS vēstīja:
“Pamatojoties uz vienprātīgi
izteikto Latvijas tautas gribu, Saeima nolemj:
Lūgt Padomju Sociālistisko
Republiku Savienības Augstāko padomi uzņemt Latvijas Padomju
Sociālistisko Republiku Padomju Savienības sastāvā kā savienoto
republiku uz tiem pašiem noteikumiem, uz kādiem Padomju
Sociālistisko Republiku Savienībā ietilpst Ukrainas Padomju
Sociālistiskā Republika, Baltkrievijas un citas Savienotās
Padomju Sociālistiskās Republikas.”
Par šiem Tautas Saeimas lēmumiem nenotika balsošana; tika
pasludināts, ka tie pieņemti vienbalsīgi. Pieņemot šos lēmumus,
Tautas Saeima pārkāpa savas kompetences robežas. Lēmums par
Padomju Sociālistiskās Republikas nodibināšanu groza Satversmes
1. pantā ietverto prasību,
ka Latvijai jābūt demokrātiski
tiesiskai valstij. Savukārt lēmums par iestāšanos PSRS groza šā
paša panta prasību, ka Latvijai jābūt neatkarīgai valstij.
Saskaņā ar Satversmes
77. pantu šādi lēmumi varēja tikt pieņemti tikai tautas
nobalsošanā. Nedz par padomju varas nodibināšanu, nedz par
iestāšanos PSRS tautas nobalsošana netika rīkota. Tāpat jāņem
vērā, ka šie lēmumi tika pieņemti padomju okupācijas apstākļos.
Parlaments, kas balsoja par šādu lēmumu pieņemšanu, bija
ievēlēts, pārkāpjot demokrātisku vēlēšanu principus, un šie
vēlēšanu rezultāti bija rupji falsificēti. Saeima, pieņemot
1940. gada 21. jūlija lēmumus, nepauda Latvijas tautas
suverēno gribu, bet gan PSRS gribu anektēt un iekļaut PSRS
sastāvā Latvijas valsti.
1940. gada 5. augustā
PSRS Augstākā padome pieņēma lēmumu uzņemt Latvijas PSR kā
savienoto republiku PSRS sastāvā. Šajā pašā laikā tāds pats
lēmums tika pieņemts par Igaunijas PSR un Lietuvas PSR uzņemšanu
PSRS sastāvā.
29. Ņemot vērā to, kā
notika Latvijas “iestāšanās” PSRS, un gandrīz identiskās Lietuvā
un Igaunijā īstenotās procedūras, jāpiekrīt viedoklim, ka
“Baltijas valstis Igaunija, Latvija un Lietuva 1940.gadā tika
inkorporētas Padomju Savienībā tādu procedūru rezultātā, kas
virspusēji atgādināja brīvprātīgu savienošanos, bet faktiski bija
Padomju Savienības veikta piespiedu iekļaušana (forced
absorption)” [Jennings R., Watts A. (eds.) Oppenheim’s
International Law. 9th ed. Vol. I. London: Longman, p.
193].
Saskaņā ar starptautiskajām
tiesībām katrai valstij ir tiesības brīvi atteikties no savas
neatkarības. Tāpat saskaņā ar starptautiskajām tiesībām katrai
valstij ir pienākums cienīt citas valsts neatkarību, bet
starptautiskās tiesības neliedz valstij piekrist tam, ka cita
valsts brīvprātīgi atsakās no savas neatkarības tai par labu
[sk.: Pastāvīgās starptautiskās tiesas tiesneša Dionīsio
Anciloti (Dionisio Anzilloti) atsevišķās domas lietā “Customs
Regime between Germany and Austria”, P.C.I.J., Series A/B,
No 41 // http://www.icj-cij.org/pcij/serie_AB/AB_41/02_Regime_douanier_Opinion_Anzilotti.pdf].
Savukārt tāda valsts rīcība, ka šī
valsts piespiež citu valsti atteikties no savas neatkarības un
pievienoties tai, proti, iegūst otras valsts teritoriju
vardarbīgā ceļā, ir vērtējama kā aneksija (sk.: Binschedler
R.L. Annexation // Encyclopedia of Public International Law.
Amsterdam: Elsevier, 1922, Vol. 1, p. 168). Lai aneksija
juridiski tiktu pabeigta, nepieciešams, lai anektētā valsts un
starptautiskā kopiena šo aneksiju atzītu. Gadījumā, kad anektētā
valsts un starptautiskā kopiena pret notikušo aneksiju iebilst,
norādot arī uz pieļautajiem starptautisko tiesību normu
pārkāpumiem, aneksija uzskatāma par de facto prettiesiskas
rīcības rezultātā pastāvošu un tiesiskas sekas nerada.
29.1. Ar aneksiju tiek
saprasta vienas valsts teritorijas vardarbīga pievienošana otrai
valstij. XX gadsimta sākumā starptautiskās tiesības neierobežoja
valstu tiesības lietot pret citām valstīm militāru spēku un pēc
tam tās anektēt. Starptautiski tiesiskais režīms attiecībā uz
spēka lietošanas tiesiskumu mainījās laikā starp pasaules kariem,
ierobežojot valstu tiesības lietot spēku divpusējos un
daudzpusējos līgumos, kā arī starptautiskajās paražu tiesībās
(sk.: Brownlie I. Principles of Public International Law. 6th
edition. Oxford: Oxford University Press, 2003, pp. 697 – 715;
Brownlie I. International Law and the Use of Force by States, pp.
51 – 111).
Atbilstoši vispārējam tiesību
principam ex iniuria ius non oritur (prettiesiska rīcība
nerada tiesības) prettiesiskas spēka lietošanas rezultātā veikta
aneksija nevarēja baudīt starptautisku tiesiskumu (sk.:
Lauterpacht H. Recognition in International Law. Cambridge:
Cambridge University Press, pp. 416 – 421).
Sākotnēji attīstoties t.s. Stimsona doktrīnas veidolā, šis
princips līdz ar tā piemērošanu tika atzīts arī citās situācijās
(Crawford J. Creation of States, pp. 689 – 690). ASV
valsts sekretārs H. Stimsons notā, protestējot pret Japānas
veikto Mandžūrijas okupāciju, norādīja, ka ASV valdība nevar
atzīt nekādu Ķīnas teritorijā izveidojušos de facto
situāciju, nedz arī līgumus, kas noslēgti pretēji Kelloga –
Briāna paktam. Akceptējot šo H. Stimsona notu, Tautu
Savienība 1932. gada 11. martā deklarēja, ka Tautu
Savienības dalībvalsts teritoriālās integritātes aizskārums un
pārmaiņas attiecībā uz tās politisko neatkarību, kas notikušas
pretēji Tautu Savienības Statūtu 10. pantam vai Kelloga –
Briāna pakta noteikumiem, nav atzīstamas par spēkā esošām
(McNair A. The Stimson Doctrine of Non-Recognition // British
Yearbook of International Law, 1933, Vol. 14, pp. 65 et seq.;
Hough III W. J. H. The Annexation of the Baltic States and its
Effect on the Development of Law Prohibiting Forcible Seizure of
Territory // New York School of Law Journal of International and
Comparative Law, 1985, Vol. 6, No. 2, pp. 327 –
329).
(Sprieduma kļūdas
labojums, "LV", 08.04.2008.)
Stimsona doktrīna tika
nostiprināta 1933. gada 10. oktobra Riodežaneiro
konvencijā. Tajā dalībvalstis apņēmās neatzīt nekādas
teritoriālās pārmaiņas, kas nav panāktas miera ceļā. Ar šo
konvenciju tās dalībvalstis proklamēja par spēkā neesošu jebkuru
okupāciju vai teritorijas iegūšanu ar militāra spēka palīdzību
(sk.: Hough III W. J. H. The Annexation of the Baltic States,
p. 330).
Doktrīnu par prettiesiski
pievienotu teritoriju neatzīšanu atbalstīja arī PSRS. Tās ārlietu
tautas komisārs Maksims Ļitvinovs, protestējot pret Itālijas
rīcību Etiopijā, Tautu Savienības sēdē paziņoja: “Līdzekļu vidū,
ar kuriem vēršas pret agresiju un aizsargā tās locekļus,
Savienības rīcībā neatzīšanas politika, bez šaubām, spēlē
konstruktīvu lomu. [..] Jābūt skaidrībai, ka Tautu Savienība
netaisās mainīt savu attieksmi kā pret tiešu citu tautu
teritoriju sagrābšanu un aneksiju, tā iepretim tiem gadījumiem,
kad šāda aneksija tiek maskēta ar marionešu “nacionālo” valdību
izveidošanu, kas formāli ir neatkarīgas, bet patiesībā kalpo
vienīgi par ārvalstu agresora aizsegu un aģentu” [League of
Nations, O.J. 340 (1938). Citēts pēc: Bojārs J. Vai spēks rada
tiesības // Literatūra un Māksla, 1989. gada
15. jūlijs]. Pēc Satversmes tiesas ieskata, grūti atrast
citu, skaidrāku arī PSRS rīcībai Baltijā 1940. gadā
piemērojamo normu tiesisko vērtējumu, jo sevišķi ņemot vērā to,
ka šādu viedokli paudis PSRS ārlietu tautas komisārs, kas ex
officio pārstāvēja PSRS. Savukārt 1939. gada martā PSRS
protestēja pret Bohēmijas iekļaušanu Vācijas sastāvā, norādot:
“Ir grūti pieņemt, ka kāda tauta varētu labprātīgi piekrist savas
neatkarības sagraušanai un iekļaušanai citas valsts sastāvā”
(Lēbers D. A. Molotova – Ribentropa pakta juridiskās
sekas Baltijas valstīs // Likums un Tiesības, 4. sējums,
2002, Nr. 11, 337. lpp.).
Var piekrist doktrīnā dotajam
vērtējumam, ka XX gadsimta trīsdesmito gadu beigās
starptautiskajās tiesībās no dažādiem starptautiskajiem līgumiem
un valstu prakses bija attīstījies starptautiski tiesisks
pienākums neatzīt teritorijas iegūšanu prettiesiskas spēka
lietošanas rezultātā (Brownlie I. International Law and the
Use of Force by States, pp. 418 – 419: Lauterpacht H. Recognition
in International Law, pp. 416 – 426).
29.2. Tautas Saeima rīkojās
kā PSRS aģents jeb instruments, izpildot šīs valsts uzdevumu un
darbojoties tās interesēs. Pat ja atzīst, ka Tautas Saeima
rīkojās kā Latvijas valsts varas konstitucionāla institūcija, tā
nepauda Latvijas tautas brīvi izteiktu gribu (sk.: Lēbers
D. A. Latvijas valsts bojāeja 1940. gadā, 27. –
29. lpp.). Starptautiskajās tiesībās ir atzīts, ka
marionešu valdības izteikts aneksijas vai iejaukšanās
uzaicinājums ir starptautiski spēkā neesošs. Šādi vērtējami arī
1940. gada notikumi Baltijas valstīs (Crawford J.
Creation of States, p. 80).
Teritorijas statusa izmaiņas pēc
prettiesiskas agresijas un prettiesiskas iejaukšanās valsts
iekšējās lietās par labu agresorvalstij ir starptautiski
prettiesiskas, lai kādu formu un procedūru agresorvalsts būtu
izvēlējusies.
Līdz ar to iespējams secināt, ka
PSRS 1940. gadā veica agresiju pret Latvijas Republiku (un
tai sekojošu prettiesisku Latvijas Republikas okupāciju),
prettiesiski iejaucās Latvijas Republikas iekšējās lietās, kā arī
prettiesiski anektēja Latvijas Republiku, ignorējot gan
starptautisko tiesību normas, gan fundamentālās Latvijas
nacionālo tiesību normas. Līdzīgs viedoklis ir pausts arī
jaunākajos vēsturnieku pētījumos [sk.: Feldmanis I. Molotova –
Ribentropa pakts un Latvija // Latvijas Vēsturnieku komisijas
raksti. 1. sējums. Latvija Otrajā pasaules karā. Otrais
izdevums. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2007,
30. lpp.; Stranga A. PSRS politika Baltijā (1938 – 1940) //
Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti. 1. sējums. Latvija
Otrajā pasaules karā. Otrais izdevums. Rīga: Latvijas vēstures
institūta apgāds, 2007, 47. lpp.].
30. Tikpat prettiesiski
PSRS atņēma Latvijas teritorijas daļu, nododot to Krievijas PFSR
1944. gadā. Jau apspriežot Palīdzības paktu, J. Staļins
pauda ideju no Latvijas “paņemt teritoriju ar krievu
mazākumtautību” (Архив Внешней политики России, ф. 38-д., оп.
1, с. 30 – 31. Citēts pēc: Gore I., Stranga A. Latvija:
neatkarības mijkrēslis, 20. lpp. Sk. arī: Feldmanis I.
Molotova – Ribentropa pakts un Latvija // Latvijas Vēsturnieku
komisijas raksti. 1. sējums. Latvija Otrajā pasaules karā.
Otrais izdevums. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2007,
28. lpp.).
30.1. 1944. gada
23. augustā PSRS Augstākās padomes prezidijs pieņēma dekrētu
“Par Pleskavas apgabala izveidošanu KPFSR sastāvā”. Līdztekus
KPFSR teritorijas daļām šajā apgabalā tika iekļautas Igaunijas
PSR un Latvijas PSR teritorijas daļas.
No Latvijas PSR teritorijas
Krievijas PFSR Pleskavas apgabalam tika pievienoti Višgorodas,
Kačanovas un Tolkovas pagasti. Šāds lēmums esot ticis pieņemts,
pamatojoties uz vairākkārtējiem šo pagastu iedzīvotāju lūgumiem
un Latvijas PSR Augstākās padomes prezidija lēmumu [sk.: Об
образовании Псковской области в составе РСФСР // Сборник законов
и указов Президиума Верховного Совета. 1938 – 1975. Том 1.
Москва: 1975, c. 93 – 94].
30.2. Formāli Latvijas PSR
Augstākās padomes prezidijs lūgumu atdalīt Višgorodas, Kačanovas
un Tolkovas pagastus izteica 1944. gada 22. augustā.
Taču šā Augstākās padomes prezidija lēmuma īstums ir ticis
apšaubīts, jo tas nav pienācīgi noformēts un vēstures avotos nav
saglabājušās liecības, ka šajā dienā būtu notikusi Augstākās
padomes prezidija sēde vai tā locekļu telefoniska aptauja
(sk.: Latvijas Republikas Augstākās padomes 1992. gada
22. janvāra rīta un vakara plenārsēžu stenogramma; Pelkaus
E. Latvijas robežas un 1920. gada miers // Latvijas Avīze,
2005. gada 15. februāris).
1944. gada 7. septembrī
Latvijas PSR Augstākās padomes prezidijs aptaujas kārtībā pieņēma
dekrētu “Par Višgorodas, Kačanovas un Tolkovas pagastu
pievienošanu Krievijas Padomju Federatīvai Sociālistiskai
Republikai”. Šajā dekrētā, atsaucoties uz attiecīgo pagastu
iedzīvotāju lūgumiem, Augstākās padomes prezidijs nolēma lūgt
PSRS Augstākās padomes prezidiju pievienot Latvijas PSR
Višgorodas, Kačanovas un Tolkovas pagastus KPFSR (sk. lietas
materiālu 7. sējuma 33. lpp.).
Latvijas PSR Augstākās padomes
trešajā sesijā, kas notika 1944. gada 6. – 7. oktobrī
Daugavpilī, tika pieņemts lēmums apstiprināt Augstākās padomes
prezidija dekrētus, kas bija pieņemti otrās un trešās sesijas
starplaikā, tostarp arī 1944. gada 7. septembra dekrētu
(sk. lietas materiālu 7. sējuma 30. –
31. lpp.).
30.3. Šie Latvijas PSR un
PSRS augstāko padomju prezidiju akti bija par pamatu Abrenes
pilsētas un sešu – Kacēnu, Upmales, Linavas, Purvmalas, Augšpils
un Gauru – pagastu (turpmāk – Abrenes apvidus) pievienošanai
KPFSR. Tāpat vērā ņemams ir tas, ka nedz Latvijas PSR, nedz PSRS
Augstākā padome neizmantoja tolaik pastāvējušo administratīvi
teritoriālo vienību nosaukumus, bet gan Krievijas impērijas
administratīvi teritoriālo vienību nosaukumus, ar kādiem šie
pagasti, pamatojoties uz Miera līgumu, tika pievienoti
Latvijai.
IV
31. Satversmes
2. pants noteic, ka Latvijas valsts suverēnā vara pieder
Latvijas tautai. Šajā Satversmes normā formulēts tautas
suverenitātes princips (sk. Latvijas Satversmes sapulces IV
sesijas 1. sēdes 1921. gada 20. septembrī
stenogrammu).
31.1. Atbilstoši tautas
suverenitātes principam Latvijas tauta ir vienīgais valsts
suverēnās varas subjekts. Nevis valsts varas konstitucionālās
institūcijas, bet Latvijas tauta ir valsts varas avots un
suverēnās valsts varas nesēja. Tautas suverenitāte ir tautas
tiesības pašai lemt par savu likteni, tostarp radot patstāvīgu
valsti. Līdz ar to viena no nozīmīgākajām Latvijas tautas kā
Latvijas valsts suverēnās varas nesējas tiesībām ir tai piešķirtā
satversmes vara (sk.: Dišlers K. Konstitūcija un satversmes
vara // Tieslietu Ministrijas Vēstnesis, 1921, Nr. 1. – 3.,
1. – 10. lpp.).
Satversme gan sadala satversmes
varu starp Latvijas pilsoņu kopumu un Saeimu, tomēr garantē
Latvijas tautas ekskluzīvās tiesības rīkoties ar Satversmes
fundamentālajām normām, proti, atcelt konstitūciju vai noteikt
jaunu konstitucionālo iekārtu. Savukārt Saeimai Satversmes 76.
pantā ir deleģēta tikai Satversmes caurlūkošanas vara, kas
atšķiras no Latvijas tautas satversmes varas ar to, ka ir
saistīta ar konstitucionālajiem pamatprincipiem. Saeima ir
pilnvarota veikt konstitucionālus grozījumus spēkā esošās
konstitūcijas ietvaros, bet Saeima kā valsts varas
konstitucionālā institūcija nevar būt pilnvarota grozīt
konstitucionālās iekārtas pamatus vai atteikties no valsts
eksistences, jo par to var lemt tikai tauta kā satversmes varas
nesēja. Līdzīgs viedoklis pausts arī konstitucionālo tiesību
zinātnē (sk.: Cipeliuss R. Vispārējā mācība par valsti. Rīga:
AGB, 1998, 46. – 47. lpp.).
31.2. Satversmes
2. pants, piešķirot Latvijas tautai suverēno varu, ņem vērā
apstākli, ka iespējami gadījumi, kad Latvijas tautas suverēnās
tiesības lemt par konstitucionālās iekārtas pamatprincipiem un
valsts pastāvēšanu var uzurpēt valsts apvērsuma rezultātā
atsevišķas personas vai iebrukuma rezultātā – cita valsts
(sk.: Dišlers K. Latvijas pagaidu konstitūcija. Vispārīgas
piezīmes // Tieslietu Ministrijas Vēstnesis, 1920, Nr. 2/3, 52.
lpp.).
Satversmes 77. pants,
paredzot tikai Latvijas pilsoņu kopumam tiesības grozīt Latvijas
valsts konstitucionāli tiesisko pamatu, liedz to grozīt citādi kā
vien brīvā tautas nobalsošanā. Gadījumā, kad šie principi tikuši
grozīti valsts apvērsuma vai citas valsts iebrukuma rezultātā,
Latvijas tauta nezaudē tiesības lemt par savas valsts pastāvēšanu
un konstitucionālo iekārtu.
Satversmes 2. pants Latvijas
tautai un ikvienam Latvijas pilsonim ne tikai piešķir tiesības,
bet arī uzliek pienākumus. Visupirms pienākumu neatzīt par spēkā
esošiem tādus konstitucionālās iekārtas grozījumus, kas notikuši,
neievērojot Satversmē noteikto kārtību. Tāpat ikvienam pilsonim
ir pienākums pretoties tiem, kas mēģina antikonstitucionālā ceļā
ar spēku graut valsts konstitucionālo kārtību, teritoriālo
vienotību vai neatkarību.
Satversme liedz
antikonstitucionālā veidā likvidēt Latvijas valsts neatkarību vai
tajā nodibināto demokrātisko tiesisko valsti. Ja valsts
konstitucionālā iekārta tiek grozīta, neievērojot Satversmē
noteikto kārtību, Satversmes 2. pants ir viens no tiem
Satversmes pantiem, kuri de iure paliek spēkā visu
antikonstitucionālo režīmu pastāvēšanas laiku, nodrošinot
Latvijas pilsoņu kopuma tiesības brīvi lemt par savu nākotni.
Latvijas tautai ir tiesības un
pienākums atjaunot Latvijas valsti tādā veidā, kādu pieprasa
Latvijas valsts konstitucionāli tiesiskais pamats. Šāds pienākums
ir uzlikts arī ikvienam Latvijas tautas loceklim – Latvijas
pilsonim, neatkarīgi no tā, vai viņš dzimis pirms vai pēc
antikonstitucionāla režīma nodibināšanas.
31.3. Satversmes
2. pants ir cieši saistīts ar Satversmes 1. pantu, kas
noteic, kādai jābūt Latvijas valstij, kurā Latvijas tauta īsteno
savu suverēno varu, proti, Latvijai ir jābūt neatkarīgai
demokrātiskai republikai.
Satversmes 1. pants, prasot,
lai Latvija ir neatkarīga valsts, paredz Latvijas tiesības uz
dalību starptautiskajā kopienā. Līdzīgi jau Latvijas Tautas
padomes politiskajā platformā tika izvirzīta prasība par
apvienotu, patstāvīgu un neatkarīgu Latviju Tautu Savienībā.
Latvija kā maza valsts apzinās savas relatīvās iespējas
patstāvīgi atjaunot savu neatkarību un demokrātisko valsts
iekārtu, ja tā tiktu likvidēta antikonstitucionālā ceļā, un tādēļ
savas neatkarības garantijas saskata taisnīgā starptautiskajā
sistēmā. Ikvienas valsts neatkarības garantēšana ir viena no
starptautisko tiesību pamatfunkcijām (sk.: Lēbers D. A.
Molotova – Ribentropa pakta juridiskās sekas Baltijas valstīs //
Likums un Tiesības, 4. sējums, 2002, Nr. 11,
334. lpp.).
Tādēļ
Satversmes 2. pantā Latvijas tautai piešķirtās tiesības
atjaunot savu prettiesiski pārtraukto valstiskumu ir cieši
saistītas ar starptautisko tiesību regulējumu šajā jomā.
32. Valstu nepārtrauktības
doktrīna ir starptautisko tiesību attīstības pēc Pirmā pasaules
kara rezultāts. Līdz tam attiecībā uz jautājumiem, kad un kā
valstis kļūst suverēnas, tika vispārēji akceptēts, ka “visi
jautājumi attiecībā uz valstu izcelsmi ir politiskās filozofijas,
nevis starptautisko tiesību jautājums” [sk.: Baker G.S.,
Ducquer M.N. (eds.) Halleck’s International Law. 4th ed. London:
Kegan Paul, Trench, Truber &Co. Ltd., 1908, p. 80].
Varētu pat uzskatīt, ka sākotnēji valsts rašanos un izbeigšanos
starptautiskās tiesības neregulēja, akcentējot, ka valsts
pastāvēšana ir fakts, ko nav iespējams pamatot juridiski (sk.:
Dišlers K. Negotiorum gestio publisko tiesību novadā // Tieslietu
Ministrijas Vēstnesis, 1935, Nr.1, 8. – 17. lpp.) Vēlāk
tika atzīts, ka valsts suverēno personu starptautiskajās tiesībās
nosaka tās attiecības ar citām valstīm un spēja rīkoties savā
vārdā. XIX gadsimta juridiskā doma identificēja galvenos
valstiskuma elementus, proti, teritoriju, pastāvīgos
iedzīvotājus, efektīvu valdību un spēju stāties starptautiskās
attiecībās, ko nolūkā attīstīt valstiskuma tiesisko jēdzienu
ietvēra 1933.gada Konvencijā par valstu tiesībām un pienākumiem
(turpmāk – Montevideo konvencija). Tos atzina par daļu no paražu
tiesībām (sk.: Lauterpacht H. Oppenheim’s International Law.
5th ed. Vol. I London: Longman, Greens, 1937, p. 121). Taču
praksē, t.sk. starpkaru periodā, tika atzīts, ka šo principu
interpretācija un piemērošana nav izšķiroša, jo ir jāņem vērā
papildus apstākļi konkrētos gadījumos, kā arī normas un
procedūras vispārējā starptautiskā normatīvā procesa ietvaros.
Tādējādi princips ex facti ius oritur vairs nebija
izšķirošs (sk.: Crawford J. Creation of States, pp. 37 –
95). Attīstoties tautu pašnoteikšanās principam, kā arī
prettiesiska spēka vai tā lietošanas draudu aizliegumam,
starptautiskajās tiesībās izkristalizējās papildu tiesiskie
kritēriji atbilstoši principam ex injuria ius non oritur.
Šo normu ietekme varēja būt atšķirīga. Dažkārt ex injuria ius
non oritur izslēdza valsts esamību tajos gadījumos, kad
Montevideo kritēriji gan bija izpildot, bet bija pārkāptas citas
būtiskas starptautisko tiesību normas (piemēram, attiecībā uz
pašnoteikšanās tiesību neievērošanu, rasu diskrimināciju un
prettiesisku spēka lietošanu) (sk.: Crawford J. Creation of
States, pp. 131 – 155). Citkārt ex injuria ius non
oritur nozīmēja valsts pastāvēšanu vai turpinātu pastāvēšanu
arī tajos gadījumos, kad tā nepilnīgi atbilda Montevideo
kritērijiem (piemēram, attiecībā uz pašnoteikšanās tiesību
izmantošanu vai prettiesisku aneksiju) (sk.: Crawford J.
Creation of States, pp. 689 – 699). Tādējādi prasība par
valstiskumu un tā atzīšana ir būtiski starptautiskā normatīvā
procesa elementi un jautājums ir par noteikumiem un procedūrām
attiecībā uz prasību un tās atzīšanu atšķirīgās situācijās
(sk.: Ziemele I. State Continuity and Nationality, pp. 99 –
101).
32.1. Valsts identitātes
noteikšanā pamatā ir jāņem vērā prasība atzīt, ka prettiesiska
valsts vai tās daļas pievienošana citai valstij tiesiskas sekas
nerada. Ex injuria ius non oritur uzliek starptautisko
tiesību subjektiem par pienākumu neatzīt prettiesiskas
situācijas, tostarp arī teritoriju prettiesisko pievienošanu
citai valstij, ja šī pievienošana notikusi, pārkāpjot
starptautisko un nacionālo tiesību normas, vai notikusi piespiedu
kārtā. Minētais princips starptautiskajai kopienai izvirza
prasību vismaz reaģēt uz prettiesisko valsts vai tās daļas
pievienošanu citai valstij, visupirms jau neatzīstot šādas
pārmaiņas par juridiski notikušām (t.s. kolektīvās neatzīšanas
pienākums) (sk. D. Žalima viedokli lietas materiālu
10. sējuma 228. lpp.; International Court of Justice
Advisory Opinion of 9 July 2004 “Legal Consequences of the
Construction of a Wall in the Occupied Palestinian Territory”,
para. 159 //
http://www.icj-cij.org/docket/files/131/1671.pdf). Tas
nozīmē, ka starptautiskā kopiena atzina: tiesības regulē ne vien
valstu kā pastāvošo starptautisko tiesību subjektu savstarpējās
attiecības, bet arī to rašanos un izbeigšanos. Jo sevišķi svarīgi
tas ir gadījumos, kad valsts vai tās daļa tiek pievienota citai
valstij, pārkāpjot starptautisko un nacionālo tiesību normas.
Saskaņā ar principu ex injuria ius non oritur valstis vai
to daļas var pievienoties citām valstīm tikai brīvprātīgi,
ievērojot starptautiskajās un nacionālajās tiesību normās
paredzētās procedūras.
Prettiesiski notikušu valstu vai
to daļu pievienošanu citai valstij starptautiskā kopiena neatzīst
par notikušu. Tas nozīmē, ka prettiesiski iznīcinātā valsts de
iure turpina pastāvēt un tātad pastāv arī tiesiska iespēja,
pamatojoties uz starptautisko tiesību normām, attiecīgo valsti
de facto atjaunot. Ja šāda valsts de facto
atjaunojas, tā nevis veido jaunu valsti, bet turpina de
facto pārtraukto valstiskumu. Tāda ir no spēka vai tā draudu
lietošanas aizlieguma izrietošās nepārtrauktības
(continuity) doktrīnas būtība starptautiskajās
tiesībās.
32.2. Valsts nepārtrauktību
raksturo valsts kā juridiskās personas nepārtrauktība jeb
identitāte starptautiskajās tiesībās. Valsts nepārtrauktībai par
pamatu ir ar to saistītās prasības, kas izvirzītas atbilstoši
piemērojamām starptautisko tiesību normām vai procedūrām, un šo
prasību akceptēšana no starptautiskās kopienas puses situācijās,
kad rodas šaubas par valsts identitāti (sk.: Ziemele I. State
Continuity and Nationality, p. 118). Nepārtrauktība ir
visupirms juridisks jēdziens, nevis vēsturisks fakts vai
patvaļīga izvēle (sk.: Application for Revision of the
Judgment of 11 July 1996 in the Case Concerning Application of
the Convention on the Prevention and Punishment of the Crime of
Genocide, Preliminary Objections 2003, para 70 – 71). “Ja
valsts noteiktu laiku saglabā pēc būtības tādu pašu teritoriju un
struktūru vai valdības sistēmu, tad šajā periodā tās personība
nemainās. Ir nodibināts princips, ka teritorijas iegūšana vai
zaudēšana pati par sevi neietekmē valsts nepārtrauktību. Valsts
nepārtrauktības prezumpcija ir īpaši stipra, ja valsts
konstitucionālā sistēma pirms neatkarības iegūšanas vai
zaudēšanas joprojām paliek spēkā” (Crawford J. Creation of
States, p. 672 – 673).
Gan Latvija attiecībā uz
1940. gada Latviju, gan Krievijas Federācija attiecībā uz
PSRS atrodas kontinuitātes pozīcijā. Ja valsts, kuras neatkarība
tika prettiesiski pārtraukta, atjauno savu valstiskumu, tā var,
pamatojoties uz nepārtrauktības doktrīnu, atzīt sevi par to pašu
valsti, kura tika prettiesiski likvidēta. Šajā gadījumā
nepieciešams gan tas, ka pati valsts noteic savu nepārtrauktību
un rīkojas atbilstoši šīs doktrīnas prasībām kā starptautiskajās
attiecībās, tā arī iekšpolitikā, gan arī starptautiskās kopienas
akcepts šādam valsts pašnovērtējumam. Tās pašas valsts
nepārtrauktība (nosacīti “jaunās” un “vecās” valsts sasaiste)
izriet no starptautisko tiesību normām vai procedūrām, kas tiek
piemērotas konkrētajai faktiskajai situācijai, ņemot vērā
netveramo, bet tajā pašā laikā reālo uzskatu par valsts
nepārtraukto pastāvēšanu (sk.: Ziemele I. State Continuity and
Nationality, p. 129). Valsti var uzskatīt par “to pašu”
valsti (un tātad arī “tās pašas” tiesību normas, ieskaitot
starptautisko līgumtiesību normas, turpina būt spēkā), ja tā
turpinās nepārtraukti vai pēc apspiestības tiek atjaunota ar
faktiski “tādām pašām” konstitutīvām iezīmēm un tās prasība pēc
savas valstiskās nepārtrauktības tiek akceptēta (sk.: Crawford
J. Creation of States, p. 671).
No valsts tiesiskās identitātes
izriet tās tiesības un pienākumi. Var piekrist jau
1924. gadā paustajam viedoklim, ka “valsts personības fakts
sniedz atbildi uz jautājumu [par tās tiesībām un pienākumiem]”
(Higgins P. Hall’s International Law. 8th ed. Oxford:
Clarendon Press, 1924, p. 114). Visupirms ir nepieciešams
identificēt valsts tiesisko saistību ar agrākiem valstiskiem
veidojumiem, un tikai tad no valstiskuma izrietēs tiesības un
pienākumi.
Nav nepieciešams, lai valsts savu
neatkarību atjaunotu tajā pašā teritorijā ar tiem pašiem
pilsoņiem un tādu pašu konstitucionālo iekārtu, kāda bija pirms
valsts neatkarības prettiesiskās pārtraukšanas de facto.
Nepieciešams ņemt vērā, ka, laikam ritot, mainās valsts
iedzīvotāju kopums, kā arī var mainīties gan teritorija, gan
konstitucionālā iekārta. Nepārtrauktības doktrīna akceptē, ka
šādas pārmaiņas var būt notikušas arī valstī, kuras neatkarība
tiek atjaunota. Proti, valsts, atjaunojot savu neatkarību, ja tas
nepieciešams, var mainīt savu konstitucionālo iekārtu un
teritoriju, kā arī pilsoņu kopumu. Taču tādā gadījumā šai valstij
jārīkojas saskaņā ar nepārtrauktības doktrīnu un attiecīgās
pārmaiņas veicamas nevis tabula rasa, bet pamatojoties uz
iepriekšējo konstitucionālo regulējumu. Starptautiskās tiesības
neprasa restituēt valsts starptautiskās tiesības un saistības,
bet gan veikt to izvērtējumu uz a priori spēkā esamības
pamata, ad hoc vienojoties par nepieciešamību tās
pārtraukt, papildināt vai arī secinot to spēka zudumu rebus
sic standibus doktrīnas rezultātā. Citiem vārdiem sakot,
izmaiņām ir jānotiek kontinuitātes doktrīnas ietvaros, nevis
ārpus tās.
Šādu fundamentālo izmaiņu
rezultātā svarīgs ir ne tikai valsts pašnovērtējums, bet arī
starptautiskās kopienas reakcija; starptautiskajai kopienai ir
tiesības neatzīt valsts pozīciju attiecībā uz nepārtrauktību.
32.3. Valsts
nepārtrauktības doktrīna tieši ietekmē valsts rīcību ne vien
starptautiskajās tiesībās, kur tā turpina pildīt līdz de
facto neatkarības pārtraukšanai uzņemtās starptautiskās
saistības un nepārņem tās valsts starptautiskās saistības, kuras
sastāvā iepriekš prettiesiski atradusies, bet arī iekšējās
lietās. Citas valsts prettiesiski nodibinātās varas rīcība
publiski tiesiskajā sfērā valstij, kura atjaunojusi savu
neatkarību, nav saistoša. Valstij, kas atjaunojusi neatkarību,
pamatojoties uz nepārtrauktības doktrīnu, ir tiesības patstāvīgi
izlemt visus nepieciešamos valsts dzīves jautājumus saskaņā ar
tās konstitucionālo iekārtu un tiesību normām. Atsevišķos
gadījumos, ņemot vērā personas pamattiesību prasības, tai ir
jārespektē prettiesiskās varas rīcības sekas privāttiesībās,
piemēram, ģimenes tiesiskajās attiecībās. Robežas valsts rīcībai
pēc neatkarības atjaunošanas noteic ne vien pamattiesības, bet
arī vispārējie tiesību principi, tostarp taisnīguma princips.
“Atjaunojot neatkarīgās Latvijas tiesību sistēmu, likumdevējam,
ievērojot tiesiskas valsts principus, bija pienākums veikt
pasākumus, lai iespēju robežās izlīdzinātu arī iepriekšējā režīma
nodarītos zaudējumus un atjaunotu taisnīgumu” (sk. Satversmes
tiesas 2003. gada 25. marta sprieduma lietā
Nr. 2002-12-01 secinājumu daļas 1. punktu).
33. Valsts nepārtrauktības
prezumpcija tiek pielietota tad, kad pastāv abi faktori –
ieinteresētās valsts vēlme un starptautiskās kopienas vispārēja
piekrišana (Zie-mele I. Is the Distinction between State
Continuity and State Succession Reality or Fiction? The Russian
Federation, the Federal Republic of Yugoslavia and Germany //
Baltic Yearbook of International Law. Volume 1, 2001. The Hague /
London / New York: Kluwer Law International, 2002,
p. 220).
33.1. Latvija nekad nav
atzinusi par tiesisku PSRS rīcību pret Latviju 1940. gadā
(sk.: Šilde Ā. Latvijas valsts // Šilde Ā. Trimdinieka raksti.
1944 – 1990. Minstere: apgāds Latvija, 1991, 50. –
55. lpp.).
Latvijas sūtnis Londonā Kārlis
Zariņš 1940. gada 23. jūlijā iesniedza Lielbritānijas
Ārlietu ministrijai adresētu memorandu, kurā norādīja, ka
turpinās pārstāvēt Latvijas Republikas intereses, un kvalificēja
PSRS rīcību Latvijā kā prettiesisku. Citastarp K. Zariņš
norādīja, ka Tautas Saeima, pievienojoties PSRS, pārkāpusi
Satversmes 1. pantu, kuru iespējams grozīt tikai tautas
nobalsošanas ceļā. Tāpat K. Zariņš pauda viedokli, ka lēmumu
pievienoties PSRS nevar uzskatīt par brīvas un neatkarīgas
valdības aktu, turklāt Tautas Saeimas vēlēšanās Latvijas pilsoņi
nevarēja brīvi paust savu gribu. Šo viedokli Latvijas sūtnis
pamatoja ar faktiem. K. Zariņš rakstīja: “Latvijas tauta ir
smagi un drosmīgi cīnījusies par savu neatkarību, arī pret
Padomju Krievijas karaspēku. Brīvības cīņu gars ir vēl joprojām
dzīvs, un ikviens neieinteresēts novērotājs atzītu par
neiespējamu to, ka latvieši pēc savas brīvas gribas upurētu viņu
smagi izcīnīto un dārgi loloto neatkarību” (Note of K. Zarins,
Latvian Envoy in London, Protesting against the Incorporation of
Latvia into U.S.S.R. as being Unconstitutional and Illegal //
Latvian – Russian Relations, pp. 209 – 210).
Arī Latvijas sūtnis Vašingtonā
Alfrēds Bīlmanis protestēja pret Latvijas pievienošanu PSRS, kas
notikusi, pārkāpjot Satversmes 1., 76. un 77. pantu, ar
brutāla spēka (brutal force) palīdzību (sk.: The
Latvian Minister in Washington does not Recognize Incorporation
of Latvia into the Soviet Union // Latvian – Russian Relations,
p. 211). 1940. gada 27. jūlija vēstulē
Lielbritānijas Ārlietu ministrijai K. Zariņš norādīja, ka Latvija
kļuvusi par nelikumīgas agresijas upuri, PSRS ir pārkāpusi ar
Palīdzības paktu uzņemtās saistības, Tautas Saeimas vēlēšanas ir
īstenotas piespiedu kārtā, ārvalsts bruņoto spēku klātbūtnē un
augstu ārvalsts amatpersonu pārraudzībā, savukārt Tautas Saeimas
lēmums par pievienošanos PSRS ir antikonstitucionāls (sk.:
Lerhis A. Latvijas Republikas ārlietu dienests,
257. lpp.).
Šie Latvijas sūtņu protesti pauda
Latvijas Republikas oficiālo viedokli, jo Latvijas Republikas
valdība pārtrauca savu darbību PSRS agresijas un okupācijas
rezultātā. Pamatojoties uz šiem sūtņu paziņojumiem, Latvijas
diplomātiskās un konsulārās pārstāvniecības ārvalstīs turpināja
darbu līdz pat Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanai,
neatzīstot Latvijas pievienošanu PSRS un pārstāvot Latvijas
Republikas intereses kā šīs valsts iestādes (sk.: Lerhis
A. Latvijas Republikas ārlietu dienests, 224. –
286. lpp.). Latvijas pilsoņi trimdā iestājās par
nepieciešamību pārtraukt PSRS prettiesisko rīcību un atjaunot
Latvijas valstisko neatkarību.
1947. gadā publicētajā rakstā
“Latvijas satversmes 25 godu atcerei” tās autors raksta:
“Latvijas satvērsme nikod nav atcalta. [..] Myusu dzimtine ir gon
bejuse un ir vēļ tagad okupāta, bet ar tū Latvijas vaļsts nimoz
nav iznycynōta un turpynoj jūprūjom pastōvēt. [..] Uz satvērsmē
paradzātā kōrteibā pījimtū lykumu pamata jūprūjom dorbojās myusu
syutnīceiba, konsulati, Sorkonais Krysts un cyti īstōdejumi”
(Vonogsalīts A. Latvijas satversmes 25 godu atcerei //
Latgola, 1947, Nr. 40, 3. lpp.).
1948. gada 13. martā un
3. aprīlī trimdā esošie Latvijas augstākās tiesu instances –
Latvijas Senāta senatori Jānis Balodis, Rūdolfs Alksnis, Pēteris
Stērste, Augusts Rumpeteris un Maksis Ratermanis sniedza
atzinumu, vērtējot Latvijas Saeimas priekšsēdētāja vietas
izpildītāja bīskapa Jāzepa Rancāna uzdotos jautājumus par to,
“vai 1922. gada Satversme ir spēkā” un “kādi Latvijas
Satversmē paredzētie valsts varas orgāni tiesiski un faktiski
pastāv vēl tagad”. Šim atzinumam vēlāk pievienojās arī senators
Mintauts Čakste.
Senatoru atzinumā norādīts:
“Tāpat kā nav likuma, kas būtu
Latvijas Satversmi anulējis, nav arī līdz šim neviena
starptautiska akta (vismaz tāda, ko būtu atzinušas lielās rietumu
demokrātijas), ar kuru Latvijas demokrātiskās republikas
eksistence no starptautiskā viedokļa būtu izbeigta. Protams, par
tādu nav atzīstams PSRS Augstākās padomes 1940. gada
5. augusta lēmums par “Padomju Latvijas” iekļaušanu PSRS
federācijā jau tāpēc vien, ka tā pamatā ir vienīgi nedemokrātiski
un pretkonstitucionāli ievēlētās pseido saeimas lēmums, kam nav
tautas nobalsošanā iegūtās sankcijas.
Kas, beidzot, attiecas uz pašu
Latvijas okupāciju no Padomju Savienības, kura sākās
1940. gada 17. jūnijā, tā ir vienīgi kailas varas akts,
kas izdarīts, vienpusīgi laužot ar Latvijas valsti noslēgtos
līgumus, starp citu, 1920. gada 11. augusta miera
līgumu un 1932. gada 5. februāra neuzbrukšanas līgumu,
saskaņā ar kuriem PSRS bija apņēmusies ievērot Latvijas
teritorijas neaizskaramību un valsts suverenitāti uz “mūžīgiem
laikiem”. Šāds varas akts, bez starptautiskas sankcijas, nevar
izbeigt Latvijas demokrātiskās republikas eksistenci. To
apstiprina arī ASV valdība savā 1940. gada 23. jūlija
deklarācijā un 1947. gada 28. maija Latvijas sūtnim
Vašingtonā izsniegtos apliecinājumos, kuros ASV neatzīst Latvijas
inkorporāciju un uzsver, ka ASV un Latvijas attiecības, kā arī
noslēgtos līgumus neietekmē 1940. gadā varu pārņēmušā režīma
rīcība Latvijā. Tādā kārtā, kad Latvijas teritorija ir svešas
varas okupēta un tur esošie pilsoņi pakļauti okupācijas varai,
bet nav neviena starptautiska akta, ar kuru Latvijas patstāvība
būtu izbeigta, tās pastāvēšana izteicas tieši viņas tiesiskā
struktūrā. Pēdējo, savukārt, noteic un raksturo tās augšminētie
pamatlikumi”, proti, Latvijas Satversmes sapulces 1920. gada
27. maijā pieņemtā Deklarācija par Latvijas valsti un
Satversme (sk.: Senatoru atzinums // 4. maijs. Rakstu,
atmiņu un dokumentu krājums par Neatkarības deklarāciju. Rīga:
Fonds Latvijas Vēsture, 2000, 383. lpp.).
33.2. Latvijas pilsoņu cīņa
par Latvijas valstiskuma atjaunošanu aizsākās jau drīz pēc
Latvijas okupācijas. Šī cīņa par savu valsti, kā arī PSRS režīma
rīcība Latvijā atspoguļota Latvijas Republikas Saeimas
1996. gada 22. augustā pieņemtajā Deklarācijā par Latvijas
okupāciju:
“Okupācijas režīms iznīcināja
nevainīgus cilvēkus, vairākkārt veica iedzīvotāju masveida
deportācijas un citas represijas, nežēlīgi sodīja tos, kuri
bruņotā vai citādā veidā iestājās par Latvijas neatkarības
atjaunošanu, prettiesiski un bez atlīdzības atsavināja Latvijas
iedzīvotājiem īpašumus un apspieda brīvas domas izpausmes. PSRS
valdība mērķtiecīgi iepludināja Latvijā simtiem tūkstošu migrantu
un ar to palīdzību centās iznīcināt Latvijas tautas identitāti.
Šīs politikas rezultātā latviešu kā pamatnācijas īpatsvars
samazinājās no 77 procentiem līdz 52 procentiem.
Desmit gadus pēc Otrā pasaules
kara beigām Latvijā turpinājās bruņota pretestība PSRS
okupācijai. Pretošanās kustībā piedalījās vairāk nekā 30 000
nacionālo partizānu un viņu atbalstītāju. Pēc tās apspiešanas,
neraugoties uz padomju režīma represijām, pretestība turpinājās
citās formās.”
Līdzīgs notikumu vērtējums tika
ietverts arī 2005. gada 12. maijā Saeimas pieņemtajā
Deklarācijā par Latvijā īstenotā Padomju Sociālistisko Republiku
Savienības totalitārā komunistiskā okupācijas režīma
nosodījumu.
Latvijas iedzīvotāji
nesamierinājās ar padomju varas uzspiešanu. Latvijas teritorijā
izveidojās plaša nacionālo partizānu kustība, un vēl vairāk nekā
desmit gadus cilvēki ar ieročiem cīnījās par Latvijas neatkarības
atjaunošanu. PSRS nacionālo partizānu kustību apspieda ar
nežēlīgām represijām (sk.: Šilde Ā. Bez tiesībām un brīvības.
Latvijas sovjetizācija 1944 – 1965. Kopenhāgena: Imanta, 1965,
157. – 179. lpp.; Strods H. Resistance in Latvia 1944 – 1991
// Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti. 14. sējums. The
Hidden and Forbidden History of Latvia under Soviet and Nazi
Occupations 1940 – 1991. Second edition. Rīga: Latvijas vēstures
institūta apgāds, 2007, pp. 286 – 298).
Turpmākajos gados pretestība PSRS
režīmam un centieni atjaunot savu valstiskumu arvien vairāk
paplašinājās, līdz beidzot pārauga Trešajā atmodā. Šī kustība
aptvēra gandrīz visus Latvijas iedzīvotājus un noslēdzās ar
Neatkarības deklarācijas pieņemšanu 1990. gada 4. maijā
un Konstitucionālā likuma pieņemšanu 1991. gada
21. augustā.
Īstenojot Satversmes 2. pantā
paredzētās Latvijas pilsoņu tiesības lemt par valsts neatkarības
atjaunošanu un pamatojoties uz starptautiskajās tiesībās atzīto
nepārtrauktības doktrīnu, Latvijas PSR Augstākajā padomē
ievēlētie 138 deputāti balsoja par Latvijas neatkarību. “Kaut arī
daļa no viņiem agrāk bija bijuši komunistiskās partijas biedri,
tomēr tam vairs nebija būtiskas nozīmes. Tagad viņi bija
nostājušies zem sarkanbaltsarkanā karoga un bez šaubīšanās
balsoja par Latvijas neatkarību. [..] Pieņemot šo Deklarāciju,
1990. gada 4. maijā Latvija politiski pilnīgi izšķīrās
par atvadīšanos no Padomju Savienības, tā izšķīrās par
18. novembra Latvijas Republikas atjaunošanu” (Apsītis R.
Neatkarības deklarācijas pieņemšanas gadadienā // Jurista Vārds,
2005. gada 3. maijs, Nr. 16).
Neatkarības deklarācija konstatē
Latvijas Republikas neatkarības de facto atjaunošanu,
pamatojot Latvijas valstiskuma nepārtrauktības doktrīnu.
“Latvijas valsts kontinuitāte [..] ir mugurkauls visam Latvijas
konstitucionālo tiesību organismam” (Endziņš A. Latvijas
konstitūcijas apskats, kas rada šaubas un jautājumus // Jurista
Vārds, 2005. gada 1. marts, Nr.8). Tieši tāpat uz
Latvijas valsts nepārtrauktību ir balstīta visa modernās Latvijas
valsts konstrukcija (sk.: Ziemele I. Piezīmes pie sagatavotā
lēmuma projekta // Jurista Vārds, 2007. gada
30. janvāris, Nr. 5).
Atjaunotā Latvijas Republika sevi
identificē ar pirmskara Latviju. Savu nostādni Latvijas valsts
konstitucionālās institūcijas pamato ar to, ka pēc
1940. gada notikumiem Latvija kā starptautisko tiesību
subjekts nebija zaudējusi šo savu statusu. Pēc neatkarības
atjaunošanas Latvija turpina savu valstiskumu (integratio ad
integrum) (sk.: Lēbers D. A. Latvijas valsts bojāeja
1940. gadā, 30. lpp.).
34. Latvijas nepārtrauktību
ir atzinusi arī starptautiskā kopiena. Sākotnēji šī atzīšana
izpaudās kā Latvijas prettiesiskās iekļaušanas PSRS sastāvā
neatzīšana, bet pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas pārvērtās
Latvijas valsts nepārtrauktības atzīšanā, proti, starptautiskā
kopiena atzina 1990. gada 4. maijā atjaunoto Latvijas
valsti par to pašu valsti, kuras neatkarība tika prettiesiski
pārtraukta 1940. gadā.
34.1. Baltijas valstu
aneksijas neatzīšanas politiku pirmās aizsāka ASV. Samners Velss,
ASV valsts sekretāra vietas izpildītājs, 1940. gada
23. jūlija paziņojumā par triju Baltijas valstu okupācijas
jautājumu precīzi definēja amerikāņu pozīciju attiecībā uz
padomju okupāciju Baltijā, stingros formulējumos nosodot PSRS
aplinkus ceļus un metodes Baltijas valstu neatkarības
likvidēšanā, kas tobrīd strauji tuvojās nobeigumam (sk.:
Statement of Undersecretary of State, the Hon. Sumner Welles //
Latvian – Russian Relations, p. 209). Šis svarīgais
dokuments radīja precedentu daudziem citiem paziņojumiem un
deklarācijām, kurus turpmākajos gados jautājumā par padomju
aneksijas Baltijas valstīs tiesiskumu sniedza ASV, vairākums
pasaules valstu un vairākas starptautiskās organizācijas
(ieskaitot Eiropas Padomi un Eiropas Parlamentu). Baltijas valstu
prettiesisko pievienošanu PSRS līdz ar ASV un Lielbritāniju
neatzina VFR, Francija, Itālija, Kanāda, Japāna un citas vairāk
nekā 50 pasaules valstis (sk.: Hough III W. J. H. The
Annexation of the Baltic States, pp. 391 – 446; Zunda A.
Baltijas jautājums 20. gadsimta 60. gadu
starptautiskajās attiecībās // Latvijas Vēsturnieku komisijas
raksti. 20. sējums. Latvija un Austrumeiropa
20. gadsimta 60. – 80. gados. Rīga: Latvijas vēstures
institūta apgāds, 2007, 17. – 29. lpp.; Zunda A. Baltijas
jautājums un Rietumvalstis: 40. gadu otrā puse –
50. gadu sākums // Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti.
21. sējums. Latvijas vēsture 20. gadsimta 40. –
90. gados. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2007,
271. – 304. lpp.).
ASV deklarācijai bija ļoti liela
nozīme Latvijas, Igaunijas un Lietuvas centienos atgūt brīvību un
neatkarību, kā arī starptautisko tiesību attīstībā attiecībā uz
teritoriālu pārmaiņu neatzīšanu, ja tās nav notikušas saskaņā ar
iedzīvotāju brīvi izteiktu gribu. ASV attiecināja Stimsona
doktrīnas principus arī uz Baltijas valstīm un iekarojumu
neatzīšanas doktrīnu – uz PSRS teritoriālajiem ieguvumiem, tāpat
kā to iepriekš bija attiecinājušas uz Japānas, Vācijas un
Itālijas iekarojumiem. Šāda ASV prakse tikai nostiprināja
nelikumīgas rīcības neatzīšanas principa vietu starptautiskajās
tiesībās, un tas bija ļoti nepieciešams Baltijas valstu
pārstāvjiem. Šī deklarācija vairākus gadu desmitus noteica ASV
politiku Baltijas valstu jautājumā un līdz ar to nodrošināja
Baltijas valstu diplomātisko pārstāvniecību darbības turpināšanu
ASV. Kopš 1940. gada 23. jūlija deklarācijas
pieņemšanas ASV neatzina Baltijas valstu iekļaušanu PSRS ne de
iure, ne de facto.
1940. gada 9. augustā
Lielbritānija formalizēja Baltijas diplomātu oficiālu atzīšanu
arī turpmāk. 1940. gada 5. septembrī premjerministrs
Vinstons Čērčils parlamenta sēdē oficiāli paziņoja, ka
Lielbritānija neatzīs nekādas kara laikā notikušās teritoriālās
pārmaiņas Eiropā un jautājums par to likumīgumu jāizlemj
starptautiskas vienošanās ceļā. Lielbritānijas valdība nolēma
līdz pēckara Miera konferencei neatzīt nekādas kara laikā
notikušas teritoriālas pārmaiņas, kas nav veiktas ar pašu
iedzīvotāju brīvu piekrišanu un gribu.
Eiropas Padomes Parlamentārā
asambleja 1960. gada 29. septembra rezolūcijā
Nr. 189 (1960) par situāciju Baltijas valstīs divdesmitajā
gadadienā pēc to piespiedu inkorporācijas Padomju Savienībā
konstatēja: “lielākā daļa brīvās pasaules valdību joprojām de
iure atzīst Baltijas valstu neatkarīgu pastāvēšanu.” Savukārt
Eiropas Parlamenta 1983. gada 13. janvāra rezolūcijā
par Baltijas valstīm norādīts: “Lielākā daļa Eiropas valstu un
ASV, Kanāda, Apvienotā Karaliste, Austrālija un Vatikāns joprojām
turas pie Baltijas valstu koncepcijas” (sk.: Hough III W. J.
H. The Annexation of the Baltic States, pp. 438 –
439).
Līdz ar to pamatoti var secināt,
ka starptautiskā kopiena neatzina Latvijas okupāciju un aneksiju,
kā arī apstiprināja Latvijas neatkarības de facto
atjaunošanu. Šī pozīcija tika pausta gan valstu, gan
starptautisko organizāciju praksē, gan attiecībā uz divpusējiem
un daudzpusējiem līgumiem, gan sakarā ar finansiālām un
cilvēktiesību saistībām (sk.: Ziemele I. State Continuity and
Nationality, pp. 31 – 36, 63 – 94).
Baltijas valstu nepārtrauktību
apstiprina arī starptautisko tiesību zinātnieki: “Lai gan ne bez
sākotnējas neskaidrības, valstu prakse laikā pēc 1930. gada
ir apstiprinājusi tēzi, ka valsts teritorijas aneksija
prettiesiska spēka lietošanas rezultātā neiznīcina šo valsti.
[..] Tēze, ka prettiesiskā aneksija nav iemesls valsts izzušanai,
ir pastiprināta, piekrītot, ka Igaunija, Latvija un Lietuva
(kādas tās 1991. gadā tika uzņemtas Apvienotajās Nācijās) ir
tās pašas valstis, ko PSRS anektēja 1940. gadā. [..] citas
valstis vispārīgi piekrita pieņemt Baltijas valstu
pašnovērtējumu, ka tās ir 1940.gada valstu turpinātājas”
(Crawford J. Creation of States, pp. 689 – 690).
34.2. Pēc 1990. gada,
Baltijas valstīm atgūstot neatkarību, vairums valstu, kas nekad
nebija atzinušas to inkorporāciju PSRS sastāvā, paziņoja par
diplomātisko attiecību atjaunošanu. Atzīstot Baltijas valstu
neatkarības atjaunošanu de facto, uz to prettiesiskās
aneksijas neatzīšanu atsaucās Īslande, Beļģija, Kanāda,
Austrālija, Itālija un ASV. Savukārt Igaunija, Somija, Ungārija,
Rumānija, Čīle, Čehoslovākija un Nīderlande atzīšanas rakstos
atsaucās uz Latvijas neatkarības atjaunošanu. Arī Eiropas
Kopienas savā un dalībvalstu vārdā sveica Baltijas valstis ar
1940. gadā zaudētās neatkarības un suverenitātes
atjaunošanu.
Nozīmīgākās starptautiskās
organizācijas atzina Baltijas valstu nepārtrauktību (sk.:
Lēbers D. A. Molotova – Ribentropa pakta sekas mūsdienās:
starptautiski tiesiskie aspekti // Latvijas Vēsturnieku komisijas
raksti. 1. sējums. Latvija Otrajā pasaules karā. Otrais
izdevums. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2007, 69. –
70. lpp.). Baltijas valstu uzņemšana ANO notika saskaņā
ar ANO Statūtos paredzēto procedūru (sk.: ANO Ģenerālās
asamblejas 1991. gada 17. septembra rezolūciju
Nr. A/RES/46/5 par Latvijas Republikas uzņemšanu ANO //
http://www.un.org/Depts/dhl/res/resa46.htm). Kad jautājums
tika skatīts Drošības padomē, tās prezidents atsaucās uz Baltijas
valstu atgūto neatkarību (sk.: Ziemele I. State Continuity,
Human Rights and Nationality in the Baltic States // The Baltic
States at Historical Crossroads. 2nd edition. Rīga: Latvian
Academy of Sciences, 2001, p. 231). ANO vairākās
rezolūcijās konstatēja, ka Krievijas Federācijas karaspēks
Baltijas valstīs pēc PSRS sabrukuma atrodas nelikumīgi (sk.
ANO Ģenerālās asamblejas
1992. gada 25. novembra rezolūciju A/RES/47/21 // http://www.un.org/documents/ga/res/47/a47r021.htm un 1993. gada 15. no-vembra rezolūciju A/RES/48/18 // http://www.un.org/documents/ga/res/48/a48r018.htm).
Eiropas Padome, izskatot Baltijas
valstu lūgumus par uzņemšanu organizācijā, apstiprināja, ka tās
ir pilnībā atjaunojušas savu neatkarību [sk.: Parliamentary
Assembly Opinion No. 183(1995) on the application by Latvia
for membership of the Council of Europe // http://assembly.coe.int/Documents/AdoptedText/TA95/Eopi183.htm].
Starptautiskā sabiedrība
atbalstīja Baltijas valstu prasību pēc to valstiskās
nepārtrauktības, kas izrietēja no šo valstu okupācijas un
aneksijas neatzīšanas.
34.3. Ārvalstis pārliecību
par Latvijas nepārtrauktību atkārtoti pauda, reaģējot uz Valsts
prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas paziņojumu, kurā tika
skaidrots Latvijas viedoklis par Otrā pasaules kara
notikumiem.
V. Vīķe-Freiberga savā runā
Saeimas debatēs par Pilnvarojuma likumu norādījusi:
“Eiropas un pasaules līderi savās
atbildēs runā par padomju okupāciju un atgūto neatkarību. Tie ir:
Vācijas prezidents, Francijas prezidents, ASV prezidents,
Austrijas prezidents, Portugāles prezidents, Čehijas prezidents,
Ungārijas prezidents, Igaunijas prezidents, Lielbritānijas
premjerministrs, Kanādas premjerministrs, Dānijas
premjerministrs, Nīderlandes premjerministrs, Īrijas
premjerministrs, Norvēģijas premjerministrs, Īslandes
premjerministrs, Zviedrijas premjerministrs, Beļģijas
premjerministrs, Horvātijas prezidents, Japānas premjerministrs.
Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa spriedumā tā sauktajā Ždanokas
lietā atsaucas uz Latvijas piespiedu pievienošanu PSRS kā
neapšaubāmu vēsturisku faktu.
Šie līderi tātad nepārprotami pauž
savas valsts oficiālo uzskatu, ka Latvijas iekļaušana Padomju
Savienībā bijusi pretlikumīga un ka tagadējā Latvijas Republika
ir atjaunota, nevis jauna valsts. Vairāk nekā 30 valstis
1991. gadā paziņoja, ka atzīst Latvijas Republikas
neatkarības atjaunošanu. Mums nevienam nav jāpierāda, ka neesam
jauna valsts” (Latvijas Republikas 9. Saeimas ziemas
sesijas ceturtās sēdes 2007. gada 1. februārī
stenogramma).
V. Vīķe-Freiberga arī
pamatoti norādīja, ka Latvijas valsts nepārtrauktība nav atkarīga
no Krievijas Federācijas gribas to atzīt vai neatzīt (sk.
Latvijas Republikas 9. Saeimas ziemas sesijas ceturtās sēdes
2007. gada 1. februārī stenogrammu). Starptautiskās
tiesības neprasa, lai valsts nepārtrauktības atzīšanai
vienprātīgi piekristu pilnīgi visas pārējās valstis. Ņemot vērā
prettiesiskās aneksijas neatzīšanas faktisko kontekstu, gandrīz
vienmēr vismaz viena valsts uzskatīs situāciju par tiesisku, un
būtu absurdi piešķirt šai vai šīm absolūtā mazākumā esošajām
valstīm veto tiesības. Valsts nepārtrauktības prasības akcepts ir
konstatējams, vērtējot starptautiskās sabiedrības reakciju
kopumā. Izvērtējot valstu praksi 1940. – 1990. gadā, ir
iespējams identificēt atsevišķus pretējus vai pretrunīgus valstu
viedokļus, tomēr šos izņēmumus nepieciešams skatīt plašākajā
tiesiskajā kontekstā. Prettiesisko situāciju kolektīvās
neatzīšanas pienākuma apjoms un saturs ir bijis neviennozīmīgs
arī vēlākajos gadījumos, kad tas tika izvērtēts ANO ietvaros un
Starptautiskajā tiesā (sk.: Crawford J. Creation of States,
pp. 162 – 173). Attiecībā uz Latviju un citām Baltijas
valstīm pienākums neatzīt prettiesisko situāciju izrietēja pamatā
no starptautisko paražu tiesībām un netika konkretizēts
starptautisko organizāciju ietvaros, tādēļ šā pienākuma precīzais
apjoms, saturs un izpildes veids de facto palika atsevišķo
valstu ziņā. Ņemot vērā decentralizēto kolektīvās neatzīšanas
modeli, absolūtā vairākuma valstu, starptautisko organizāciju un
tiesu prakse piecdesmit gadu laikā konsekventi ir ieturēta
neatzīšanas pozīcijā, tiesiski būtiskajos brīžos apliecinot
prettiesiskās aneksijas neatzīšanu un Latvijas valstiskuma
turpināšanos, ko Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi arī
tiesas sprieduma formā.
V
35. Latvijas valstiskuma
nepārtrauktības doktrīna rada Latvijas valstij pienākumu risināt
virkni jautājumu, kas izriet no šīs doktrīnas.
Viens no tiem ir Latvijas valsts
teritorijas un robežu jautājums (sk.: Lēbers D. A.
Latvijas valsts bojāeja 1940. gadā, 30. lpp.).
Sevišķi nozīmīgs šis jautājums ir saistībā ar Latvijas un
Krievijas valsts robežu, jo 1944. gadā notikusī Abrenes
apvidus pievienošana Krievijai no valsts nepārtrauktības
doktrīnas viedokļa ir prettiesiska (sk.: Lēbers D. A.
Krievijas un Latvijas teritoriālais strīds Abrenes jautājumā //
Jurista Vārds, 2005. gada 24. maijs, Nr. 19).
No starptautisko tiesību viedokļa Abrenes apvidus situācija ir
identiska Latvijas Republikas situācijai un atbilstoši
nepārtrauktības doktrīnai ir nepieciešams realizēt restitutio
ad integrum 1940. gada Latvijas Republikas tiesiskajās
robežās.
35.1. Neatkarības
deklarācija Abrenes apvidus jautājumu atstāja juridiski atklātu,
jo tās pieņemšanas laikā šis jautājums netika aktualizēts
(sk.: 4. maijs. Rakstu, atmiņu un dokumentu krājums par
Neatkarības deklarāciju. Rīga: Fonds Latvijas Vēsture, 2000,
456. lpp.).
Turpretī politikas plānošanas
līmenī Augstākā padome meklēja šā jautājuma risinājumu. Augstākās
padomes Latvijas Tautas frontes frakcijas 1990. gada
4. aprīļa sēdē izskatītā “Platforma sarunām par Latvijas
Republikas valstiskās neatkarības atjaunošanu” paredzēja: “LR un
PSRS attiecību pamatā ir jāliek LR un KPFSR 1920. gada
11. augusta Miera līgums. LR atjaunojama 1940. g.
robežās (ieskaitot Abrenes apriņķi)” (4. maijs,
399. lpp.).
Latvijas Republikas Ministru
padomes lēmumā “Par pasākumiem, kas veicami, lai atjaunotu
Latvijas Republikas sauszemes robežu” tika noteikts, ka “līdz
laikam, kamēr sarunās ar PSRS un KPFSR tiks izskatīts un izlemts
jautājums par Abrenes un tās apkārtnes atkalpievienošanu Latvijas
Republikai, šai vietā nospraust pašreizējās robežas” (Ministru
padomes lēmums Nr. 108 // Latvijas Republikas Augstākās
Padomes un Valdības Ziņotājs, 1990, Nr. 43).
Likums “Par Latvijas Republikas
robežu” paredzēja, ka “Latvijas Republikas valsts robežu nosaka
Latvijas Republikas līdz 1940. gada 16. jūnijam
noslēgtie un ratificētie starpvalstu līgumi un vēlāk ar
kaimiņvalstīm noslēgtie divpusējie nolīgumi par robežu
atjaunošanu” (Latvijas Republikas Augstākās Padomes un
Valdības Ziņotājs, 1991, Nr. 9).
Abrenes apvidus jautājumam
speciāli veltītajā lēmumā Augstākā padome atzina par
antikonstitucionāliem Latvijas PSR un PSRS pieņemtos aktus, ar
kuriem Abrenes apvidus tika nodots Krievijas PFSR, un uzdeva
“Latvijas Republikas delegācijai starpvalstu sarunās ar Krievijas
Federāciju risināt Abrenes jautājumu, ietverot tajā arī Abrenes
pilsētā un sešos Abrenes apriņķa pagastos esošajam Latvijas
valsts un Latvijas Republikas pilsoņu īpašumam nodarītā kaitējuma
apjoma noteikšanas un šā kaitējuma atlīdzināšanas kārtību”
(Augstākās padomes lēmums “Par Abrenes pilsētas un sešu
Abrenes apriņķa pagastu aneksijas neatzīšanu” // Latvijas
Republikas Augstākās Padomes un Valdības Ziņotājs, 1992,
Nr. 6/7).
Latvijas Republika, uzsākot
sarunas ar Krievijas Federāciju, izvirzīja prasību par
1940. gada 16. jūnija valsts robežas atjaunošanu starp
abām valstīm (sk. Ministru kabineta papildu
paskaidrojumus lietas materiālu 10. sējuma
135. lpp.). Latvijas Republika pat sagatavoja līguma
projektu par valsts robežas atjaunošanu starp Latviju un Krieviju
(sk. lietas materiālu 10. sējuma 150. –
152. lpp.). Taču Krievijas Federācija atteicās atjaunot
1940. gada 16. jūnijā pastāvējušo valsts robežu,
uzskatot, ka Abrenes apvidus Krievijai ir pievienots
likumīgi.
35.2. Latvijas Republikas
Ministru kabinets, ņemot vērā Krievijas Federācijas nepiekāpību
un nepārtraukti cenzdamies panākt līguma par Latvijas un
Krievijas valsts robežu noslēgšanu, 1996. gada
17. decembra sēdē grozīja sarunu vešanas mandātu.
Delegācija sarunām ar Krievijas
Federāciju tika pilnvarota vest sarunas, izstrādāt un saskaņot
(parafēt) tehnisku līgumu par esošo robežlīniju starp Latvijas
Republiku un Krievijas Federāciju. Delegācijai Ministru kabinets
atļāva gadījumā, ja tas nav iespējams, neietvert līguma tekstā
atsauci uz Miera līgumu, uzdodot tomēr nepieļaut līguma tekstā
atsauces uz jebkādiem citiem, tieši ar robežas delimitāciju
nesaistītiem jautājumiem (sk. lietas materiālu
10. sējuma 161. – 163. lpp.).
Ministru kabinets, komentējot šo
delegācijai doto mandātu, norāda, ka ar jēdzienu “tehnisks
līgums” esot jāsaprot līgums, kurā netiek regulēti starpvalstu
attiecību politiskie jautājumi vai citi jautājumi, kuri nav tieši
saistīti ar starpvalstu robežas noteikšanu (sk. Ministru
kabineta papildu paskaidrojumus lietas materiālu 10. sējuma
136. lpp.).
Šāda mandāta ietvaros Robežlīgums
tika sagatavots un 1997. gada 7. augustā parafēts.
35.3. Robežlīgums noteic
Latvijas un Krievijas valsts robežu, ņemot vērā faktiski
pastāvošo robežu, kas ir bijusī Latvijas PSR un Krievijas PFSR
administratīvā robeža, un atstājot Abrenes apvidu Krievijas
Federācijai.
Ministru kabinets pilnīgi pamatoti
norāda, ka ar Robežlīgumu tiek noteikta pastāvīga robeža.
Robežlīgumā nav ietvertas normas, kas ļautu šo robežu uzskatīt
par pagaidu, terminētu vai vienpusēji grozāmu robežu (sk.
Ministru kabineta papildu paskaidrojumus lietas materiālu
10. sējuma 140. lpp.). Arī Krievijas Federācija šo
Robežlīgumu traktē kā tādu, kas noteic pastāvīgu robežu starp
abām valstīm (sk.: Стенограмма 209-го заседания от 19 сентября
2007 г. Совета Федерации Российской Федерации).
Līdz ar to
Latvijas Republika Robežlīgumā atsakās no savām de iure
tiesībām uz Abrenes apvidus teritoriju un ar Robežlīgumu nodod to
Krievijai.
36. Ministru kabinets
atbildes rakstā paudis viedokli, ka Robežlīgums nerada Latvijas
teritorijas izmaiņas, jo Abrenes apvidus Krievijas Federācijai
ticis nodots iepriekš. Robežlīgums tikai rakstveidā fiksējot
Latvijas un Krievijas valsts robežu atbilstoši līguma noslēgšanas
brīdī de iure pastāvošajām abu valstu teritorijām.
Starptautiskajās tiesībās
teritoriālās izmaiņas varot notikt ne vien slēdzot rakstveida
starptautiskos līgumus, bet arī citā veidā, piemēram, ar mutvārdu
vienošanos, ilglaicīgu valstu praksi vai valstu vienpusējiem
paziņojumiem. Ministru kabinets uzskata, ka Latvijas Republika ir
nodevusi tiesības uz Abrenes apvidu no 1995. gada līdz
2005. gadam, Latvijas amatpersonām vienpusējos paziņojumos
konsekventi atsakoties no teritoriālajām pretenzijām pret
Krievijas Federāciju sakarā ar Abrenes apvidu
(sk. Ministru kabineta atbildes rakstu lietas materiālu
4. sējuma 102. – 112. lpp.).
Šādam Ministru kabineta viedoklim
nevar piekrist vairāku iemeslu dēļ.
36.1. Latvijas valsts
teritorija ir grozāma Satversmē noteiktajā kārtībā. To atzīst arī
Ministru kabinets (sk. Ministru kabineta atbildes rakstu
lietas materiālu 4. sējuma 95. – 100. lpp.).
Satversmes 68. panta pirmā
daļa paredz: “Visiem starptautiskiem līgumiem, kuri nokārto
likumdošanas ceļā izšķiramus jautājumus, nepieciešama Saeimas
apstiprināšana.”
Šī Satversmes norma konkretizēta
likumā “Par Latvijas Republikas starptautiskajiem līgumiem”. Tā
7. pants kā vienu no tiem starptautisko līgumu veidiem, kuri
apstiprināmi Saeimā, min līgumus par Latvijas Republikas
robežām.
Likuma “Par Latvijas Republikas
starptautiskajiem līgumiem” 7. panta mērķis ir “apkopot pēc
līgumu priekšmetiem tos līgumus, kuri tādā vai citādā veidā
saistās ar nacionālajām interesēm vai valstij īpaši svarīgiem
jautājumiem. Tajā pašā laikā no starptautisko tiesību viedokļa
šie ir tādi līgumi, kas starptautiskajā praksē parasti tiek
slēgti vispārējā, starpvalstu līgumu formā [..] visi šie līgumi
attiecas uz valsts pastāvēšanai un Latvijas suverenitātei
svarīgiem jautājumiem, piemēram, robežu jeb teritorijas jautājums
[..] Šādi jautājumi tiek izlemti tikai valsts vārdā, tādēļ arī
Saeimas līdzdalība ir nenoliedzama, un tas tiek noteikts nākamajā
– 8. pantā” (Zie-mele I. Komentārs likumam “Par Latvijas
Republikas starptautiskajiem līgumiem” // Juristu Žurnāls, 1995,
Nr. 1, 8. – 9. lpp.). Šā likuma 8. pants
paredz līgumus par Latvijas Republikas robežām apstiprināt ar
Saeimas pieņemtu likumu.
Līdz ar to ir pamats secināt, ka
Latvijas nacionālās tiesības liedz valsts augstākajām
amatpersonām ar vienpusējiem paziņojumiem atteikties no kādas
Latvijas teritorijas daļas. Tas darāms tikai ar rakstveida
starptautiskajiem līgumiem, kas apstiprināmi Satversmē noteiktajā
kārtībā.
Satversmes tiesa piekrīt Ministru
kabineta paskaidrojumos izteiktajam viedoklim, ka starptautisko
tiesību izpratnē ir iespējams atteikties no teritorijas pat tad,
ja šī atteikšanās būtu pretrunā ar nacionālo tiesību formālajām
prasībām. Tomēr konkrētajā gadījumā fundamentāla konstitucionālā
norma nepārprotami prasa risināt valsts robežas jautājumus ar
noteiktām metodēm. Mutatis mutandis piemērojot
1969. gada 23. maija Vīnes konvencijas par
starptautisko līgumu tiesībām (turpmāk – Vīnes konvencija)
46. pantā paredzēto normu, Satversmes tiesa neizslēdz
iespēju, ka Satversmē iekļautā prasība risināt robežjautājumus ar
starptautiskiem līgumiem dotu pamatu apšaubīt tādu paziņojumu
spēkā esamību, kuri šai normai neatbilstu (sk.: ILC 2006
Guiding Principles Applicable to Unilateral Declarations of
States Capable of Creating Legal Obligations, with Commentaries
Thereto //
Yearbook of the International Law Commission, 2006, vol. II, Part Two, http://untreaty.un.org/ilc/texts/instruments/english/commentaries/9_9_2006.pdf, pp. 372
– 374).
36.2. Izvērtējot Ministru
kabineta citētos Latvijas valsts augstāko amatpersonu
paziņojumus, var secināt, ka tie nav pietiekami skaidri, lai
nepārprotami varētu izsecināt šo paziņojumu mērķi un tiesiskās
sekas – atteikšanos no de iure tiesībām uz Abrenes apvidu.
Pamatā tie ir deklaratīva rakstura paziņojumi par to, ka Latvija
ir gatava parakstīt Robežlīgumu ar Krievijas Federāciju un ka tai
nav teritoriālu pretenziju pret Krieviju.
Ministru kabineta citētos valsts
amatpersonu paziņojumus iespējams interpretēt dažādos veidos,
taču neviens no tiem nav tāds, kas sasniegtu standartu, kāds
nepieciešams, lai fiksētu tiešu atteikšanos no tiesībām.
Valsts prezidentu, Ministru
prezidentu un ārlietu ministru paziņojumi drīzāk norāda uz
Latvijas gatavību ratificēt Robežlīgumu nekā vienpusēju
atteikšanos no Abrenes apvidus. No gatavības uzņemties
starptautiskas saistības per se neizriet atteikšanās no
tiesībām uz kādu objektu, ko šīs saistības regulē. Paziņojumi, uz
kuriem norāda Ministru kabinets, faktiski apstiprina tieši
pretējo pozīciju. Tie apliecina Latvijas izpratni par
nepieciešamību drīzāk ratificēt Robežlīgumu, lai atrisinātu
tiesisko strīdu par Abrenes apvidu. Ja Abrenes apvidus tiesiskais
statuss būtu bijis atrisināts, Latvijai nevajadzētu to minēt kā
vienu no iespējamiem šķēršļiem Latvijas dalībai Eiropas Savienībā
un NATO.
36.3. Vērtējot šos
paziņojumus, jāņem vērā, ka Ministru kabinets savā atbildes
rakstā nav norādījis dažus fundamentālus 2005. gada
paziņojumus, kas būtiski maina Ministru kabineta konstruēto
šķietami vienprātīgo augstāko amatpersonu paziņojumu virkni.
2005. gada 26. aprīļa
deklarācijas “Par Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas
līgumu par Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas valsts
robežu” otrajā paragrāfā paziņots, ka ar Robežlīguma
1. pantā noteikto Latvija saprot de facto
robežlīniju. Savukārt šīs deklarācijas trešajā paragrāfā tika
deklarēts, ka Robežlīgums neietekmē Latvijas okupācijas seku
novēršanu un no Miera līguma izrietošās tiesības. Abrenes apvidus
valstiskās piederības jautājums ir cieši saistīts kā ar
okupācijas seku novēršanu, tā arī ar Miera līgumā garantētajām
Latvijas tiesībām uz šo teritoriju.
Komentējot šo deklarāciju, ārlietu
ministrs A. Pabriks rakstīja: “Deklarācija ir vienpusējs
politisks dokuments ar konstitucionālām implikācijām, proti, tas
ļauj Latvijas valstij noslēgt robežlīgumu ar Krieviju,
konstatējot dabā esošo, reālo robežu starp mūsu valstīm,
vienlaikus paturot spēkā savu izpratni par to, ka a) Latvija ir
bijusi okupēta un b) ka Abrenes nonākšana Krievijas teritorijā ir
okupācijas sekas un 1920. gada Miera līguma pārkāpums [..]
Šī deklarācija nozīmē, ka Latvija vienpusēji rezervē tiesības
runāt par okupācijas sekām, kad Krievija pati to vēlēsies”
(Pabriks A. Robežlīgums nedrīkst būt “beigta ēzeļa ausis” //
Diena, 2005. gada 28. maijs).
Nevar uzskatīt, ka Latvija ar
vienpusējiem paziņojumiem ir zaudējusi savas de iure
tiesības uz Abrenes apvidu.
36.4. Latvijas Republika
nav vienpusēji atteikusies no savām tiesībām uz Abrenes apvidu.
Arī Krievijas Federācija šīs tiesības nav tiesiski ieguvusi, lai
gan Abrenes apvidus de facto atrodas Krievijas kontrolē.
PSRS turpinātājvalsts Krievijas tiesības uz Abrenes apvidu ir
tieši tādas pašas kā PSRS tiesības uz Latviju in toto,
proti, no prettiesiskas aneksijas izrietošs jebkādu tiesību
trūkums. Tomēr Latvija var principā atteikties no tiesībām uz
Abrenes apvidu par labu prettiesiskā anektora turpinātājvalstij.
Taču tiesības uz Abrenes apvidu var nodot tikai ar Robežlīgumu.
Tas nozīmē, ka, stājoties spēkā Robežlīgumam, Latvija zaudē, bet
Krievija iegūst de iure tiesības uz Abrenes apvidu.
Starptautisko tiesību izpratnē
Robežlīgums būtu uzskatāms par teritorijas nodošanas līgumu (a
treaty of cession), ar ko viena valsts nodod noteiktu
teritoriju citai valstij (sk.: Brownlie I. Principles of
Public International Law, p. 128). Apstāklis, ka otrā
valsts jau faktiski valda attiecīgajā teritorijā un pirmā valsts
šo valdīšanu neapstrīd, nav šķērslis cesijai [sk.: Affaire des
réparations allemandes selon l’article 260 du Traité de
Versailles (Allemagne contre Commission des Réparations) (3
September 1924) // Reports of International Arbitral Awards,
Volume 1, pp. 429, 443 – 444,
http://untreaty.un.org/cod/riaa/cases/vol_I/429-528.pdf; Jennings
R.Y. The Acquisition of Territory in International Law.
Manchester: Manchester University Press, 1963, p. 14].
Satversmes tiesas kompetences
robežas noteic Satversmes tiesas likums, un tas nepiešķir
Satversmes tiesai tiesības vērtēt citu valsts varas
konstitucionālo institūciju rīcības politisko lietderību (sk.
Satversmes tiesas 2005. gada 11. novembra sprieduma
lietā Nr. 2005-08-01 9. punktu un 2007. gada
10. maija lēmuma lietā Nr. 2007-10-0102
10. punktu). Satversmes tiesa nav tiesīga vērtēt Abrenes
apvidus nodošanas Krievijas Federācijai politisko lietderību un
šīs lietas ietvaros to arī nevērtēs. Satversmes tiesas uzdevums
ir izvērtēt, vai Abrenes apvidus nodošanas procesā ir ievērotas
Latvijas konstitucionālo normu prasības.
Līdz ar to
Satversmes tiesai šīs lietas ietvaros jāvērtē, vai Abrenes
apvidus nodošana de iure Krievijas Federācijai atbilst
Satversmes un Neatkarības deklarācijas normām.
VI
37. Satversmes
3. pants noteic: “Latvijas valsts teritoriju
starptautiskajos līgumos noteiktās robežās sastāda Vidzeme,
Latgale, Kurzeme un Zemgale.”
Satversmes 3. pants kā
Latvijas vēsturiski etnogrāfiskos apgabalus, kas sastāda Latvijas
valsts teritoriju, min Vidzemi, Latgali, Kurzemi un Zemgali. Līdz
šā panta pieņemšanai tika prasīta Vidzemes, Latgales un
Kurzemes apvienošana vienā valstī, ar jēdzienu “Kurzeme”
apzīmējot tālaika Kurzemes guberņas teritoriju, kura sastāvēja no
Kurzemes un Zemgales vēsturiski etnogrāfiskā apgabala.
Pieteikuma iesniedzējs un Ministru
kabinets, pamatojoties uz dažādiem avotiem un izmantojot
atšķirīgas tiesību normu interpretācijas metodes, nonāk pie
pretējiem secinājumiem par Satversmes 3. panta saturu.
Satversmes tiesa savā iepriekšējā praksē Satversmes 3. pantu
nav interpretējusi. Šīs lietas ietvaros ir jāapzina avoti, kas
varētu pārliecinoši noskaidrot Satversmes 3. panta saturu,
un jāpārbauda lietas dalībnieku izteikto argumentu pareizība.
Var piekrist Pieteikuma
iesniedzējam, kas uzsvēris: lai kādu no Satversmes 3. panta
iztulkojumiem atzītu par pareizu, ir nepieciešams, lai tas būtu
loģisks, iekšēji saskanīgs un pamatots ar vēsturiskiem faktiem
(sk. lietas materiālu 1. sējuma 5. lpp.).
38. XX gadsimta sākumā
latviešu tautas apdzīvotie vēsturiski etnogrāfiskie apgabali –
Vidzeme, Kurzeme un Latgale – vēl joprojām neveidoja vienu
administratīvo vienību, bet gan ietilpa trijās dažādās Krievijas
guberņās. Kurzemes guberņa ietvēra latviešu apdzīvotos desmit
apriņķus, Vidzemes guberņa – četrus latviešu un piecus igauņu
apriņķus, Vitebskas guberņa – trīs latviešu un astoņus baltkrievu
un krievu apriņķus (sk.: Latvijas vēsture. 20. gadsimts,
45. lpp.). Šāds latviešu apdzīvoto teritoriju sadalījums
dažādās Krievijas impērijas guberņās atspoguļoja vēsturiskās
lielvalstu cīņas par latviešu apdzīvoto zemi un kārtību, kādā šīs
teritorijas tika pievienotas Krievijas impērijai. Vidzemes
guberņu Krievijas impērija ieguva Ziemeļu kara rezultātā no
Zviedrijas, oficiāli to konstatējot 1721. gada miera līgumā.
Latgales teritorija Krievijas impērijai tika pievienota
1772. gadā Polijas valsts sadalīšanas gaitā. Savukārt
Kurzemes guberņa izveidojās Kurzemes un Zemgales hercogistes
teritorijā, kuru Krievija iekļāva impērijas sastāvā
1795. gadā.
Prasība pēc visu latviešu
apdzīvoto apgabalu apvienošanas vienā teritoriālā vienībā
vēsturiski radās agrāk nekā nacionālas valsts ideja.
38.1. 1905. gada
revolūcijas laikā vairākumam latviešu sabiedrisko darbinieku
nacionālas valsts ideja vēl nebija aktuāla. Tomēr arī šajā laikā
atsevišķi sabiedriskie darbinieki formulēja ideju par
nepieciešamību veidot savu patstāvīgu valsti. Piemēram,
M. Valters jau 1903. gadā publiski izteica viedokli, ka
Krievijai jāsadalās zemes organizācijās, kuras būtu veidotas pēc
tīra demokrātisma principiem un kurām piederētu pilnīgas
pašorganizācijas un pašrīcības tiesības. Tieši Latvijas
neatkarībā no Krievijas M. Valters saskatīja latviešu tautas
saglabāšanās iespējas (sk.: Šilde Ā. Miķelis Valters kā
tiesībnieks un valstsvīrs // Šilde Ā. Trimdinieka raksti. 1944 –
1990. Minstere: apgāds Latvija, 1991, 270. – 271. lpp.).
Taču Latvijas Sociāldemokrātu savienības I kongresā
1905. gada beigās tika spriests tikai par latviešu
apdzīvotās teritorijas apvienošanu vienā pašvaldības apgabalā. Šā
kongresa rezolūcijā tika secināts: “Visas latviešu apdzīvotās
zemes, Kurzeme, Vidzeme un Inflantija (t.i. Latgale) apvienojas
vienā pašvaldības apgabalā Latvijā” (Apine I. 1905. –
1907. gada revolūcija Latvijā un latviešu sociāldemokrāti.
Rīga: Zelta grauds, 2005, 33. lpp.).
Krievijas II Valsts domes deputāts
Dr. Andrievs Priedkalns 1912. gada 12. martā
Valsts domē iesniedza likumprojektu par Baltijas zemsti. Tas bija
radikāls Latvijas pašvaldības (autonomijas) projekts, kas
paredzēja vienotas Latvijas, ieskaitot Latgali, izveidošanu
(sk.: Apine I. 1905. – 1907. gada revolūcija Latvijā,
48. lpp.).
Nākamajā gadā izdotajā
M. Skujenieka darbā “Nacionālais jautājums Latvijā” tā
autors prasīja no visiem latviešu apdzīvotajiem apgabaliem –
Kurzemes, Vidzemes un Latgales – izveidot vienu pārvaldes
apgabalu – Latviju, kam dodama plašāka pašpārvalde un netraucētas
nacionālās kultūras attīstības iespējas (sk.: Ģērmanis U. Ceļā
uz Latviju. Raksti par mūsu vēsturi. Rīga: Memento Latvija, 1993,
11. lpp.).
Arī latviešu apdzīvotajos
Vitebskas guberņas Ludzas, Rēzeknes un Daugavpils apriņķos šajā
laikā rodas prasība pēc Latgales pievienošanas pārējām latviešu
apdzīvotajām guberņām. Francis Trasuns 1916. gadā rakstīja:
“Mēs visi – kurzemnieki, vidzemnieki un vitebskieši – esam tikai
viena, nedalāma tauta [..] apvienošana mums nepieciešami
vajadzīga tautiskā, administratīvā un kulturālā ziņā” (Par
latviešu apvienošanu tautiskā, administratīvā un kulturālā ziņā
// Trasuns F. Dzīve un darbi. I sējums. Rēzekne: Latgales
kultūras centra izdevniecība, 1997, 120. lpp.). Cits
latgaliešu politiķis Francis Kemps pēcāk rakstīja par tālaika
diskusijām: “Latgalieši toreiz taču nav bijuši kāda maziņa
tautiņa kaut kur tumšajā Krievijas kaktā, viena pati bez radiem
un draugiem. Latgalieši taču bija lielas latviešu tautas cilts un
atvase, kurai bija pat sava valsts ar karali! [..] Nepilnu desmit
gadu laikā latgalieši bija nākuši pie apziņas, ka viņi ir
latviešu tautas dzīvā daļa un ka labāka nākotne sasniedzama,
tikai kopīgi strādājot un draudzīgi roku sniedzot pāri
bezdibenim, ko gadu simteņi ir radījuši starp tautas daļām”
(Kemps F. Latgales likteņi. Rīga: Avots, 1991, 133. –
146. lpp.).
Prasība pēc visu latviešu
apdzīvoto vēsturiski etnogrāfisko apgabalu apvienošanas vienā
veselumā tika izteikta ne tikai politiskās deklarācijās un
pastāvošās iekārtas pārveidošanas projektos, bet arī latviešu
kultūrā, piemēram, dzejnieka Raiņa 1916. gada poēmā
“Daugava” (sk.: Rainis. Daugava. Rīga: Zvaigzne ABC,
59. lpp.).
38.2. Krievijas impērija
nevēlējās politiski risināt jautājumu par latviešu apdzīvoto
apgabalu apvienošanu vienā administratīvajā vienībā. Pirmā
pasaules kara rezultātā impērijai kļūstot vājākai, latviešu
prasība pēc tautas vienotības tikai nostiprinājās. Pēc
1917. gada Februāra revolūcijas, kad Petrogradā tika gāzta
cara valdība, latviešu politiķi un inteliģence sāka latviešu
apdzīvoto vēsturiski etnogrāfisko apgabalu politisku apvienošanu,
vēl neizvirzot neatkarības prasību.
1917. gada 18. februārī tika
publicēti “Latvijas vienības pamata principi”. Cita-starp tie
paredzēja, ka Latvijā ietilpst visi latviešu apdzīvotie apgabali,
t.i., Kurzeme, Vidzeme un Latgale (Latvijas vienības pamata
principi // Dzimtenes Atbalss, 1917. gada
18. februāris, Nr. 14).
1917. gada 4. martā Rīgā
sanāca četrdesmit astoņu dažādu latviešu organizāciju pārstāvji,
kas nodibināja Rīgas sabiedrisko organizāciju padomi. Šī sapulce
pieņēma arī rezolūciju autonomijas jautājumā, kurā ietvēra
prasību, ka “Latvijai jābūt nedalītai un autonomai provincei”
(Rīgas Sabiedrisko Organizāciju rezolūcijas // Dzimtenes
Atbalss, 1917. gada 15. marts, Nr. 21).
1917. gada 25. un
26. martā Valmierā sanāca Vidzemes zemes sapulce, kurā
piedalījās ap 440 delegātu no pilsētām, pagastiem, draudzēm un
lielākām biedrībām (sk.: Ģērmanis U. Ceļā uz Latviju,
34. lpp.). Šī zemes sapulce jautājumā par Latvijas
autonomiju noteica: “Latvijai (Vidzemei, Kurzemei un Latgalei)
jābūt autonomai un nedalāmai Krievijas provincei ar plašām
pašnoteikšanās tiesībām” (Zemes sapulce Valmierā // Dzimtenes
Atbalss, 1917. gada 22. marts, Nr. 23). Savukārt
1917. gada 25. – 26. aprīlī Tērbatā sanāca Kurzemes
zemes sapulce, uz kuru savus delegātus bija sūtījuši Kurzemes
bēgļi. Arī šī sapulce pieņēma lēmumu par Latvijas autonomiju:
“Latvija (Vidzeme, Kurzeme un Latgale) ir autonoma valsts
Krievijas valstu federācijā” (Blanks E. Kurzemes zemes sapulce
// Dzimtenes Atbalss, 1917. gada 6. maijs,
Nr. 35).
Sevišķi nozīmīgs Latvijas
apvienošanai bija 1917. gada 26. un 27. aprīļa Latgales
kongress (sk.: Bukšs M. Latvijas apvīnōšonas kongresi kai
satversmes pamatu licēji // Dzeive, 1967, Nr. 82, 3. –
11. lpp.). Lēmumu sasaukt šādu kongresu pieņēma speciālā
konferencē 1917. gada 6. un 7. aprīlī. Šajā
konferencē tās priekšsēdētājs F. Trasuns aicināja atkal
savienot saplosīto tautu. Viņš uzsvēra, ka senos laikos latvieši
esot bijuši viena tauta, bet svešinieki to saskaldījuši (sk.:
Trasuns F. Dzīve un darbi, 67. lpp.). Latgales kongresā
piedalījās 232 delegāti ar balsstiesībām no visām Vitebskas
guberņas latviešu apdzīvoto apriņķu pašvaldībām un 118 viesi
(sk.: Trasuns F. Dzīve un darbi, 70. lpp.).
Latgales kongresam vajadzēja lemt
par trim iespējamiem Latgales nākotnes variantiem – “palikt pa
vecam pie Vitebskas guberņas”, “lūkot patstāvīgi iegūt Latgales
autonomiju Krievijā” vai apvienoties ar pārējiem latviešiem vienā
pārvaldes vienībā (sk.: Trasuns F. Dzīve un darbi,
71. lpp.). Par Latgales likteni notika asas debates, jo
salīdzinoši neliela delegātu grupa F. Kempa vadībā prasīja
Latgali atdalīt kā no Krievijas, tā arī no Latvijas. Pēc tam kad
kongresa vairākums izteicās par to, ka lietderīga būtu Latgales
apvienošanās ar Latviju, F. Kempu atbalstošie 39 delegāti
atstāja kongresa telpas. Par iesniegto rezolūciju “Apvienoties ar
Kurzemes un Vidzemes latviešiem vienā politiskā autonomā
Krievijas valstī” vienbalsīgi nobalsoja palikušie kongresa
delegāti (sk.: Kemps F. Latgales likteņi, 150. –
153. lpp.).
Tomēr šādus latviešu zemju padomju
lēmumus neakceptēja Krievijas Pagaidu valdība. 1917. gada
22. jūnijā Pagaidu valdība neatļāva Latgali pievienot
Vidzemei, atstājot to Vitebskas guberņas sastāvā. Kļuva skaidrs,
ka Krievijas Pagaidu valdība Latvijas apvienošanu neīstenos
(sk.: Ģērmanis U. Ceļā uz Latviju, 34. lpp.).
38.3. 1917. gada
beigās pagaidu zemes padomes, politiskās partijas un sabiedriskās
organizācijas izveidoja Latviešu pagaidu nacionālo padomi “visai
latvju tautai kopējo lietu pārzināšanai un kārtošanai”
(Dišlers K. Ievads Latvijas valststiesību zinātnē, 57. –
59. lpp.).
Latviešu pagaidu nacionālās
padomes pirmajā sesijā 1917. gada 16.–19. decembrī
Valkā tika pieņemti vairāki akti par Latvijas nākotni. Paziņojumā
ārvalstīm padome norādīja: “Latvija, kurā ieiet Vidzeme, Kurzeme
un Latgale, ir autonoma valstsvienība” (Dišlers K. Ievads
Latvijas valststiesību zinātnē, 58. lpp.).
Latviešu pagaidu nacionālās
padomes otrajā sesijā, kas notika Petrogradā 1918. gada
15.–18. janvārī, tika sperts izšķirošais solis uz Latvijas
neatkarību. Pēc plašām debatēm tika pieņemta rezolūcija, kurā
Latviešu pagaidu nacionālā padome secināja: “Latvijai jābūt
patstāvīgai demokrātiskai republikai, kas apvienotu Kurzemi,
Vidzemi un Latgali” (Šulcs L. Atskats uz Latvijas valstiskās
idejas izveidošanos // Tieslietu Ministrijas Vēstnesis, 1926,
Nr. 7/8, 306. – 309. lpp.).
Latviešu pagaidu nacionālā padome
prasību par latviešu apdzīvoto apgabalu apvienošanu vienā
teritoriālajā vienībā attīstīja līdz nacionālas valsts idejai.
Nacionālas valsts izveidošana bija saistīta ar pienākumu apvienot
šajā valstī visus latviešu apdzīvotos apgabalus. “Latvijas
nedalāmība ir viena no tām pamata prasībām, kura uzstādāma pirmā
vietā kā pati galvenā, runājot par latviešu tautas pastāvēšanas
nodrošināšanu un viņas attīstību nākotnē. Tautas spēks ir tikai
viņas vienībā un kopībā, un viņas pastāvēšana tiek apdraudēta, ja
šo vienību jau tīri fiziski izjauc” (Ziņas par Latviju. Rakstu
krājums, Nr. 4, 1918. gada jūnijs,
1. lpp.).
38.4. Latvijas valsts
dibināšanas darbu pabeidza Latvijas Tautas padome. Latvijas
Republikas proklamēšanas aktā Latvijas Tautas padome konstatēja:
“Latvija – apvienota etnogrāfiskās robežās (Kurzeme, Vidzeme un
Latgale) – ir patstāvīga, neatkarīga, demokrātiski –
republikāniska valsts.”
Tautas apvienošana bija viens no
Latvijas Pagaidu valdības galvenajiem mērķiem arī pēc Latvijas
Republikas proklamēšanas. “Latvijas Pagaidu valdība ar visiem
spēkiem cenšas panākt visas latviešu tautas apvienošanu vienā
valstī – Latvijā. Līdz šim mūsu tauta bij sadalīta pēc savas
apdzīvotās zemes dažādās guberņās: Vidzemē, Kurzemē un Latgalē
(Vitebskas guberņā), kuras tika pārvaldītas no krievu
gubernatoriem. [..] Pasaules karš nobeigdamies ir atnesis tautām
jaunas patiesības un brīvības, un arī latviešiem ir jātiek
apvienotiem kopīgā vienībā – Latvijas valstī” (Latvijas
Pagaidu valdības mērķi. Rīga: Jūlija Pētersona tipogrāfija, 1918,
3. – 4. lpp.).
Šādā aspektā Latvijas vienotības
ideju iemieso arī trīs zvaigznes Latvijas simbolikā. “Trīs
zvaigznes [..] simbolizē trīs vēsturiskās administratīvās
sastāvdaļas (Kurzemes guberņa, Vidzemes guberņas latviešu
apriņķi, Vitebskas guberņas latviešu apriņķi), no kuriem 1918.
gadā izveidojās Latvijas Republika” (Stradiņš J. Sēlijas
problēma laikmetu skatījumā // Latvijas zemju robežas 1000 gados.
Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 1999,
271. lpp.).
39. Ministru kabinets
paudis viedokli, ka viens no Satversmes 3. panta mērķiem
bijis apgrūtināt iespējamo Latgales atdalīšanos no pārējās
Latvijas (sk. lietas materiālu 4. sējuma 87. –
89. lpp.).
Novērtējot prasību pēc Latgales
paš-pārvaldes kā latgaliešu separātisma izpausmi, Ministru
kabinets secina, ka ar Satversmes 3. panta pieņemšanu
Satversmes sapulce esot novērsusi iespējamo Latgales atdalīšanos
no pārējās Latvijas.
39.1. Nav noliedzams, ka
atsevišķi Latgales politiķi vēlējās panākt Latgales patstāvību un
neatkarību kā no Krievijas, tā arī no Latvijas. Taču, lemjot par
Latgales turpmāko likteni, šo politiķu viedoklis nebija
noteicošais. Latgales iedzīvotāji vairākkārt pārliecinoši
apliecināja savu vēlmi apvienoties ar pārējām latviešu zemēm
vienotā teritoriālā veidojumā. Šādu lēmumu pieņēma ne vien
1917. gada 26. – 27. aprīļa pilsoniskais
I Latgales kongress, bet arī vēlāk to atkārtoja
1917. gada 16. – 17. decembrī sasauktais II Latgales
strādnieku, zaldātu un zemnieku pārstāvju kongress, kura
sasaukšanu ierosināja lielinieki. No 345 šā kongresa delegātiem
par pievienošanos Latvijai balsoja 202 delegāti, savukārt pret
Latgales pievienošanos Latvijai balsoja tikai 74 delegāti
(sk.: Počs K. Latgales kongresa 90. gadadienu sagaidot //
Konference “Latgalē dzīvojošo tautu identitāte vakar un šodien”
2006. gada 20. aprīlī Rēzeknē. Rēzekne: Latgales
kultūras centra izdevniecība, 2006, 3. – 4. lpp.).
Balsojumi par Latgales
apvienošanos ar pārējo Latviju, kas notika gan 1917. gada
sākumā pilsoniskās demokrātijas apstākļos, gan arī 1917.
–1919. gadā padomju varas apstākļos, nepārprotami
apliecināja Latgales iedzīvotāju gribu savu nākotni veidot kopā
ar pārējiem Latvijas apgabaliem, noraidot palikšanu Vitebskas
guberņas un Krievijas sastāvā.
39.2. Latgales I kongresā,
lemjot par Latgales pievienošanu Latvijai, tika prasītas Latgales
tiesības pašai lemt vietējās pašvaldības, valodas, skolu un
baznīcas lietas. Tieši šī prasība Satversmes sapulcē tika
ietverta Latgales autonomijas idejā, kuras nostiprināšanu
Satversmē centās panākt no Latgales ievēlētie Satversmes sapulces
deputāti (Bukšs M. Satversmes izstrōdōšona un Latgolas
pōrstōvu uzskoti par tū // Dzeive, 1953, Nr. 13, 25. –
27. lpp.).
Šo Latgales pārstāvju prasību citi
Satversmes sapulces deputāti dēvēja par separātismu. Ministru
kabinets, citējot Satversmes sapulces deputātu runas par
“latgaliešu separātismu”, citastarp norāda, ka “ar separātismu
savukārt saprotama vēlme atdalīt zemes vai reģionu no valsts, kas
par to valda” (lietas materiālu 4. sējuma
87. lpp.).
Ņemot vērā Latgales autonomijas
idejas saturu, šādam Ministru kabineta viedoklim nevar piekrist.
Politiķis F. Trasuns Latvijas Satversmes sapulcē sniedza
Latgales autonomijas prasības pamatojumu: “Un ko tad latgalieši
prasa? Ne jau valsti! Viņi prasa, lai viņiem būtu noteicošs vārds
pie ierēdņiem, administratīvās lietās un par skolām. [..]
Stāvēdami par valsts vienību, valsts nostiprināšanu, par kārtību
valstī un tautas labklājību, par visu to, kas stāv tautas
interesēs, latgalieši tomēr aizstāvēs savas īpatnības. Mani
kungi, šis nav separātisms” (Latvijas Satversmes sapulces IV
sesijas 2. sēdes 1921. gada 21. septembrī
stenogramma). Arī radikālākais tālaika latgaliešu politiķis
F. Kemps Latvijas Satversmes sapulcē neprasīja Latgales
atdalīšanos no Latvijas: “Es jums prasīšu, kungi, kas bija tas
pirmais, kas sāka runāt par Latvijas tautas apvienošanu? Vai tā
ideja nāca no baltiešiem vai no latgaliešiem? Ja mēs
paskatīsimies 1900. līdz 1907. gadu mūsu vēsturē, tad
redzēsim, ka latgalieši bija pirmie, kas sāka runāt par
apvienošanos. [..] Latgalieši rakstīja baltiešu avīzēs un
propagandēja apvienības ideju. Viņi nebaidījās no politiskiem
spaidiem, kuri bija nākuši pār galvu tiem, kas uzdrošinājās šo
ideju popularizēt. Latgalieši pastāv arī līdz šim pie šīs pašas
idejas” (Latvijas Satversmes sapulces IV sesijas 8. sēdes
1921. gada 5. oktobrī stenogramma).
Var piekrist Pieteikuma
iesniedzējam, ka Latvijas parlamentārisma laika latgaliešu
politisko partiju programmās nebija ietverti tādi lozungi, kas
liecinātu par separātismu vai plānu Latgali atdalīt no pārējās
Latvijas. Tieši pretēji – latgaliešu politiskajās partijās plaši
izplatīta bija prasība pēc Latvijas vienotības stiprināšanas.
Piemēram, Latgales Demokrātu partijas 1924. gada programma
citastarp prasīja “veicynōt tautas daļu sasaprasšonu”
(Latgaliešu politiķi un politiskās partijas neatkarīgajā
Latvijā. Rīga: Jumava, 2006, 256. lpp.). Savukārt
Latgales Latviešu nacionālās politikas partijas 1925. gada
pro-gramma kā partijas lozungu izvirzīja saukli “Dīvs un
naatkareiga Latvija” (Latgaliešu politiķi un politiskās
partijas, 261. lpp.). Progresīvās zemnieku partijas
1932. gada programmā pat bija ietverta prasība mazināt sociālās
atšķirības starp Latvijas apgabaliem (sk.: Latgaliešu politiķi
un politiskās partijas, 289. lpp.).
39.3. Satversmes
apspriešanas materiāli liecina, ka jautājums par Latgales
pašpārvaldes tiesībām tika apspriests nošķirti no Satversmes
3. panta.
Visupirms Satversmes I daļas
otrajā lasījumā Latgales deputāti ierosināja Latgales jautājumu
regulēt atsevišķā pantā, Satversmes 1. nodaļā ietverot šāda
satura pantu: “Latgale bauda apgabala pašvaldības tiesības, kuras
nosakāmas ar atsevišķu likumu.” Šis priekšlikums neguva deputātu
vairākuma atbalstu (Latvijas Satversmes sapulces IV sesijas
8. sēdes 1921. gada 5. oktobrī
stenogramma).
Satversmes I daļas trešajā
lasījumā Latgales deputāti ierosināja papildināt Satversmes
3. pantu ar šādu teikumu par Latgales pašvaldības tiesībām:
“Latgale bauda pašvaldības tiesības, nosakāmas ar atsevišķu
likumu.” Runājot Satversmes komisijas vārdā, M. Skujenieks
lūdza noraidīt šo priekšlikumu, jo “trešais pants mūsu satversmē
nerunā par to, kādiem apgabaliem vai atsevišķām teritorijas
vienībām ir pašvaldības tiesības, bet gan to, no kādām
sastāvdaļām sastādās Latvijas valsts” (Latvijas Satversmes
sapulces V sesijas 11. sēdes 1922. gada
8. februārī stenogramma). Satversmes sapulce noraidīja
iesniegto priekšlikumu.
Trešo reizi priekšlikums par
Latgales pašvaldību tika iesniegts, apspriežot Satversmes
II daļu trešajā lasījumā: “Latgale bauda plašas apgabala
pašvaldības tiesības, kuru robežas nosaka atsevišķs likums.” Arī
šis priekšlikums tika noraidīts (sk. Latvijas Satversmes
sapulces V sesijas 33. sēdes 1922. gada 4. aprīlī
stenogrammu).
No Satversmes sapulcē notikušajām
diskusijām var secināt, ka Satversmes 3. pants neregulē ne
Latgales, ne citu teritorijas vienību pašpārvaldes vai
autonomijas tiesību jautājumu. Par šādu tiesību piešķiršanu
likumdevējs ir tiesīgs lemt bez nepieciešamības izdarīt
grozījumus Satversmes 3. pantā.
Lai gan Satversmes sapulce
noraidīja latgaliešu prasības pēc decentralizētas valsts
pārvaldes un Latgales apgabala pašpārvaldes tiesībām, tas nebūt
neradīja latgaliešu politiķos un sabiedrībā vēlmi pārskatīt
Latgales attiecības ar Latviju. “Nasaverūt uz tū, ka latgaļi
Satversmes Sapuļcē, tai saceit, tyka izpārti, un ka latgaļi pi
Latvijas Satversmes pījimšonas atsatureja nu bolsōšanas, taidā
veidā protesteidami pret jūs interešu nūdūšonu un paturādami sev
breivas rūkas nōkūtnē, tūmār latgaļi ir bejuši un palykuši lojali
kai pret pošu valsti, tai ari jōs satversmi” [sk.: Bukšs M.
Satversmes sapulce un Latvijas Satversme (Sakarā ar I tautas
vālātō parlamenta 50 godim) // Dzeive, 1970, Nr. 100,
6. lpp.].
40. Satversmes
3. pantā ir īstenotas Latvijas tautas vēsturiskās prasības
pēc nedalītas Latvijas, apvienojot Vidzemi, Kurzemi un Latgali
[sk.: Vanags K. Latvijas valsts satversme. L. Rumaka
apgāds Valkā (DP nometnē Vācijā), 1948, 15. lpp.]. Šajā
pantā ietvertā prasība, kas radusies latviešu tautas atmodas un
1905. gada revolūcijas laikā, turpmāk gandrīz identiski ir
formulēta visos nozīmīgākajos latviešu tautas priekšstāvju
lēmumos.
40.1. Satversmes
3. panta mērķis bija ne tik daudz definēt Latvijas valsts
teritoriju kā apvienotās Latvijas jeb visu latviešu apdzīvoto
vēsturiski etnogrāfisko apgabalu vienotības principu. Kā
Satversmes sapulces debatēs uzsvēra M. Skujenieks:
“Komisijas nolūks bija atzīmēt to, ka Latvijas valsts sastādās no
4 vecām Latvijas zemēm: Vidzemes, Kurzemes, Latgales un Zemgales”
(Latvijas Satversmes sapulces IV sesijas 7. sēdes
1921. gada 4. oktobrī stenogramma).
Satversmes 3. pantā paredzēta
latviešu tautas pašnoteikšanās. Šis pants definē teritoriju, kurā
ir pašnoteikusies latviešu tauta, proti, visos tās apdzīvotajos
vēsturiski etnogrāfiskajos apgabalos. Tādēļ Latvijas valsts
atbilst latviešu tautas pašnoteikšanās prasībām, ja tās
teritoriju sastāda Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale. “Pēc
Satversmes 3.panta Latvijas valsts apņem visu to zemi, to
teritoriju, kur latvju tautas vairākums dzīvo – Vidzemi, Latgali,
Kurzemi un Zemgali, starptautiskos līgumos noteiktās robežās”
(J. Purgala runa, Latvijas Satversmes sapulces IV sesijas
1. sēdes 1921. gada 20. septembrī
stenogramma).
40.2. Satversmes 1. un
3. pants ir cieši saistīts ar Latvijas Republikas
proklamēšanas akta 1. pantu. Šajos divos Satversmes pantos
ir pārformulēts proklamēšanas akta 1. pants: “Latvija –
apvienota etnogrāfiskās robežās (Kurzeme, Vidzeme un Latgale) –
ir patstāvīga, neatkarīga, demokrātiski – republikāniska valsts.”
Līdzās neatkarīgas demokrātiskas republikas principam visu
latviešu apdzīvoto vēsturiski etnogrāfisko apgabalu vienotības
princips ir viens no Latvijas valstiskuma pamatprincipiem.
1920. gada 27. maija
Deklarācijas par Latvijas valsti 1. pants noteic tikai to,
ka “Latvija ir neatkarīga republika ar demokrātisku valsts
iekārtu”. Tajā laikā Satversmes sapulce apvienotas Latvijas ideju
uzskatīja par politiski izpildītu mērķi. “Šim mērķim Tautas
padomes platformā bij programmas raksturs, jo tad, tā kā Latvija
tanī laikā bij saplosīta, vajadzēja, lai tā tiktu apvienota vienā
veselā nedalāmā organismā. Tagad tas pats par sevi ir saprotams
un aiz šī iemesla vārds “apvienota” nav uzņemts šīs deklarācijas
1. pantā” (M. Skujenieka runa, Latvijas Satversmes
sapulces I sesijas 5. sēdes 1920. gada 27. maijā
stenogramma).
Vēlāk Satversmes sapulce tomēr
atgriezās pie nepieciešamības Satversmes tekstā līdzās valsts
suverenitātes un demokrātiskas republikas principiem nostiprināt
arī visu latviešu apdzīvoto vēsturiski etnogrāfisko apgabalu
vienotības principu, paredzot šīm Latvijas valstiskuma
pamatvērtībām vienādu grozīšanas procedūru – tikai tautas
nobalsošanas ceļā (Satversmes 77. pants).
40.3. Latvijas valsts tika
izveidota kā nacionāla valsts, pašnoteicoties latviešu tautai tās
apdzīvotajās teritorijās – Vidzemē, Latgalē, Kurzemē un Zemgalē.
Nacionālā valstī teritorijas jautājums ir jautājums par valsts
būtību. Šādas valsts teritorija nav nejauša, bet veido loģisku
vienību (sk.: Römeris M. Lietuvos konstitucinės teisės
paskaitos. I dalis. Kaunas: Vytauto Didžiojo Universiteto Teisių
fakulteto leidinys, 1937, p. 204 – 206). Nacionālai
valstij jāaptver visa valsti izveidojušās tautas apdzīvotā
teritorija, un tā nedrīkst šo teritoriju brīvi atdot citām
valstīm. Tādēļ nacionālās valstīs teritorijas mainīšanai tiek
noteikti konstitucionāla ranga apgrūtinājumi (sk.: Römeris M.
Lietuvos konstitucinės teisės paskaitos, p. 204 –
206).
Satversmes tekstā ir minēti četri
vēsturiski etnogrāfiskie apgabali, kas kopā sastāda Latvijas
valsti. Līdz ar to Satversmes 3. pants liedz Latvijas valsts
kopējo teritoriju ar starptautiskajiem līgumiem noteikt pilnīgi
brīvi. Šiem līgumiem jābūt tādiem, ka tie rezultātā aptver visus
četrus Latvijas vēsturiskos apgabalus (sk.: Levits E. Piezīmes
par Satversmes 3. pantu, lietas materiālu 6. sējuma
199. lpp.).
40.4. Satversme apvienotās
Latvijas ideju nenoteic par negrozāmu uz mūžīgiem laikiem.
Saskaņā ar Satversmes 77. pantu tās 3. pants ir
grozāms, proti, tikai Saeima un Latvijas pilsoņu kopums ar kopīgu
lēmumu var lemt par atteikšanos no latviešu apdzīvoto apgabalu
vienotības, atdalot kādu vēsturiski etnogrāfisko apgabalu no
Latvijas valsts teritorijas. Var piekrist Ministru kabineta
paustajam viedoklim, ka Satversmes 77. pants piemērojams
gadījumā, ja Latvijas valsts teritorijas izmaiņas skar kādu no
vēsturiskajiem apgabaliem kopumā vai tik būtisku apgabala daļu,
ka pats vēsturiskais apgabals de facto pārstāj eksistēt kā
apvienotās Latvijas elements (sk. lietas materiālu
10. sējuma 145. lpp.). Satversmes 77. panta
kārtībā apspriežamas tādas teritoriālās izmaiņas, kas skar
latviešu vēsturiski apdzīvoto četru apgabalu teritoriju, kurā
pašnoteikusies latviešu tauta. Ja teritorija, kurā notikusi
latviešu tautas pašnoteikšanās, tiktu atdalīta no Latvijas valsts
sastāva, tas aizskartu apvienotās Latvijas principu. Tāpat
Satversmes 77. pants neliedz Latvijas valsts teritoriju
būtiski papildināt ar citu tautu apdzīvotiem apgabaliem.
Vienlaikus šī Satversmes norma
liedz katram atsevišķam Latvijas apgabalam patstāvīgi lemt par
savu likteni. Latvijas apvienošanās gaitā katra apgabala
iedzīvotāji ar savu priekšstāvju starpniecību patstāvīgi lēma par
savu likteni un apvienošanos ar citām latviešu apdzīvotajām
zemēm, bet pēc Satversmes pieņemšanas jautājums par šīs
apvienošanās atcelšanu ir visas Latvijas tautas kompetencē, ne
vairs atsevišķa vēsturiskā apgabala iedzīvotāju ziņā.
40.5. Satversmes
3. pantā, paredzot latviešu apdzīvoto apgabalu apvienošanu
kopējā valstī, Satversmes sapulce ir saglabājusi Latvijas valsts
vēsturisko dalījumu Vidzemē, Latgalē, Kurzemē un Zemgalē. Lemjot
valsts lietas, jāņem vērā, ka vienoto Latvijas valsti vēsturiski
izveidojuši četri latviešu apdzīvotie apgabali.
41. Lai prasība par
visu latviešu apgabalu apvienošanu kopējā valstī būtu īstenota,
Latvijai jāaptver visu latviešu apdzīvoto apgabalu – Vidzemes,
Latgales, Kurzemes un Zemgales – teritorijas. Šā iemesla dēļ
Latvijas Republikas proklamēšanas aktā kā viens no
pamatprincipiem uzsvērts tas, ka Latvija ir tās etnogrāfiskajās
robežās apvienota valsts.
41.1. Šie proklamēšanas
aktā un Satversmes 3. pantā minētie apgabali visupirms ir
latviešu tautas ilgstoši apdzīvotas teritorijas, kuru robežas
vēstures gaitā ir mainījušās (sk.: Levits E. Piezīmes par
Satversmes 3. pantu, lietas materiālu 6. sējuma
199. lpp.). Arī sarunās par Miera līguma noslēgšanu ar
Krieviju Latvijas delegācijas vadītājs A. Zēbergs uzsvēra,
ka etnogrāfiskā robeža neesot stingri noteikta un laika gaitā
mainoties (sk. Latvijas un Krievijas miera sarunu 4. sēdes
1920. gada 20. aprīlī protokola 6. lpp. Latvijas
Valsts vēstures arhīva 1313. fonda 35. lietas
27. lp.). Tomēr tajā pašā laikā bija pietiekami liela
skaidrība par Latvijas etnogrāfiskajām robežām. Satversmes tiesa
jau ir konstatējusi šā jēdziena interpretāciju Latviešu pagaidu
nacionālās padomes un Latvijas Tautas padomes laikā (sk. šā
sprieduma 20. punktu).
Latvijas teritorijas jēdziens
Latvijas normatīvajos aktos tika lietots vēl pirms robežlīgumu
noslēgšanas ar kaimiņvalstīm. Piemēram, 1919. gada
23. augusta Likuma par pavalstniecību 1. pants skaidri
noteic, ka “par Latvijas valsts pilsoni skaitās ikkatrs agrākās
Krievijas valsts pavalstnieks, bez tautības un ticības
izšķirības, kurš dzīvo Latvijas robežās, ir cēlies no Latvijas
robežās ietilpstošiem apgabaliem, vai uz Krievijas likumu pamata
bij jau pirms 1. augusta 1914. g. piederīgs pie šiem
apgabaliem”. Savukārt 1919. gada 19. augusta Satversmes
sapulces likuma 5. pants paredzēja Satversmes sapulces
vēlēšanu rīkošanu Rīgā, Vidzemē, Kurzemē, Zemgalē un Latgalē.
Papildus tam 22. panta piezīme īpaši uzsvēra, ka “vēlēšanu
darbība var iesākties tikai tad, kad ir atsvabināta Latgales
teritorija”.
41.2. Ar Latvijas
kaimiņvalstīm noslēgtie robežlīgumi lielā mērā atspoguļoja
Latvijas etnogrāfiskās robežas, taču atsevišķos robežu posmos
bija notikusi teritoriāla piekāpšanās par labu citai valstij vai
arī Latvija bija ieguvusi teritorijas, kas pārsniedza tās
etnogrāfiskās robežas.
Satversmes 3. pants ne tik
daudz prasa Vidzemes, Latgales, Kurzemes un Zemgales apvienošanu
etnogrāfiskajās robežās vienā valstī kā konstatē, ka šie apgabali
sastāda Latvijas valsti tādās robežās, kādas ir noteiktas
starptautiskajos līgumos ar kaimiņvalstīm. Satversmes
3. pantā ietvertā norāde uz starptautiskajos līgumos
noteiktajām robežām konstatē faktu, ka Latvijas valsts nav
varējusi pilnībā apvienot visas latviešu apdzīvotās teritorijas,
proti, atsevišķos gadījumos nenozīmīgas to daļas ir kļuvušas par
citu valstu sastāvdaļu.
Satversmes 3. pants liedz
Vidzemes, Latgales, Kurzemes un Zemgales apgabalu robežas
interpretēt plašāk, nekā tās noteiktas starptautiskajos līgumos.
Ar starptautiskajiem līgumiem normatīvi ir noteikts, kurās vietās
beidzas četru latviešu apdzīvoto apgabalu ārējās robežas. Uz šo
aspektu Satversmes sapulces debatēs norādīja arī
M. Skujenieks: “Komisija atzina to, ka, pateicoties Latvijas
valsts dibināšanai, dažas no šīm agrākām provincēm ir grozījušas
savas robežas. Piemēram, Vidzeme pilnā mērā nepieder pie Latvijas
un tāpat arī Igaunijas konstitūcijā varētu atzīmēt Vidzemi kā
Igaunijas sastāvdaļu. Konstitūcijā ir teikts, ka pieņemamas
robežas, kuras noteiktas starptautiskos līgumos” (Latvijas
Satversmes sapulces IV sesijas 7. sēdes 1921. gada
4. oktobrī stenogramma).
Taču gadījumos, kad robežu
noteikšanas sarunās Latvijas Republika bija panākusi atsevišķu
Latvijas etnogrāfiskajās robežās neietilpstošu teritoriju
pievienošanu Latvijai, Satversmes 3. pants liedz šīs
teritorijas ieskaitīt kādā no latviešu apdzīvotajiem apgabaliem.
Vidzemei, Latgalei, Kurzemei un Zemgalei kā vēsturiski
etnogrāfiskiem apgabaliem ir savas noteiktas robežas. Tas, ka
Satversmes 3. pants nemin neko par citām teritorijām ārpus
šiem četriem apgabaliem, kas veido Latvijas valsti, nenozīmē, ka
šādas teritorijas nevarētu būt. Līdzīgi arī Vācijas
1919. gada 11. augusta konstitūcijas
otrais paragrāfs paredzēja, ka Vācijas teritoriju veido tās
zemju teritorijas. Tas gan neliedza uzskatīt, ka Vācijas
teritorijā var ietilpt kāds apgabals, kas neietilpst nevienā no
vācu zemēm, bet ir tieši padots centrālajai valdībai (sk.:
Anschütz G. Die Verfassung des Deutschen Reichs vom
11. August 1919, S. 43).
42. Pieteikuma iesniedzējs
pauž uzskatu, ka Satversmes 3. pants neparedz tajā noteiktās
Latvijas valsts teritorijas grozīšanu. Savu viedokli Pieteikuma
iesniedzējs pamato ar atsaucēm uz Satversmes 3. panta
tapšanas gaitā izteiktajiem viedokļiem (sk. lietas
materiālu 1. sējuma 6. lpp.).
42.1. Pieteikuma
iesniedzēja citētais M. Skujenieka izteikums, ka ar
Satversmes 3. pantu “nav domāts, ka starptautiskie līgumi
varētu grozīt Latvijas valsts robežas” (Latvijas Satversmes
sapulces IV sesijas 7. sēdes 1921. gada 4. oktobrī
stenogramma), vērtējams to debašu kontekstā, kuras komentējot
M. Skujenieks izteica šo domu.
Satversmes sapulce apsprieda
A. Berga un A. Buševica ierosinātos priekšlikumus
redakcionāli precizēt Satversmes komisijas piedāvāto Satversmes
3. pantu, jo no komisijas iesniegtās redakcijas (“Latvijas
valsts teritoriju sastāda Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale
starptautiskos līgumos noteiktās robežās”) izrietot tas, ka
starptautiskie līgumi noteikšot ne vien Vidzemes, Latgales,
Kurzemes un Zemgales ārējās robežas, bet arī to iekšējās robežas,
kas esot Latvijas valsts iekšējā lieta. Latvijas Satversmes
sapulces deputāti uzskatīja, ka Latvijas apgabalu iekšējās
robežas ir nosakāmas likumdošanas ceļā, nevis ar starptautiskiem
līgumiem. A. Bergs, pamatojot savu priekšlikumu, norādīja:
“Nevar būt domāts, ka starptautiskie līgumi varētu noteikt
Vidzemes, Latgales, Kurzemes un Zemgales robežas, jo mēs nevaram
iedomāties, ka starptautiskie līgumi varētu iejaukties mūsu
iekšējās robežu attiecībās. [..] Mūsu iekšējās robežas, atsevišķi
valsts apgabali noteicami mums pašiem. [..] Mūsu iekšējiem
likumiem še būs noteikšana, kādas būs robežas. Lai neceltos
pārpratumi, tad es liktu priekšā šinī pantā starp vārdiem:
“Zemgale” un “starptautiskos līgumos” ielikt vārdus: “Latvijas
likumos un”. Tad iznāktu, ka robežas noteiktas Latvijas likumos
un starptautiskos līgumos. Nevar pielaist to, ka tikai
starptautiskos līgumos ir noteiktas mūsu robežas. Mūsu iekšējiem
likumiem ir līdznoteikšana” (Latvijas Satversmes sapulces IV
sesijas 7. sēdes 1921. gada 4. oktobrī
stenogramma).
Savukārt A. Buševics iebilda
gan pret Satversmes komisijas piedāvāto redakciju, gan pret
A. Berga priekšlikumu: “Berga kunga priekšlikums nepanāk to,
ko Berga kungs vēlas. Aizrādījums, ka vietējie likumi nosaka
Latvijas sastāvdaļu robežas un ne starptautiskie līgumi – ir
vietā. Ja nu pieņemam Berga kunga tekstu, ka Latvijas likumos un
starptautiskos līgumos noteiktas robežas, tad iznāk, ka
starptautiskie līgumi līdzi nosaka mūsu valsts sastāvdaļu
iekšējās robežas. Tas, bez šaubām, tā nav domāts. Mans
priekšlikums tādēļ būtu pantu rediģēt šādi: Latvijas valsts
teritoriju starptautiskos līgumos noteiktās robežās sastāda
Vidzeme, Kurzeme, Latgale un Zemgale” (Latvijas Satversmes
sapulces IV sesijas 7. sēdes 1921. gada 4. oktobrī
stenogramma).
Komentējot A. Berga un
A. Buševica Satversmes sapulcē iesniegtos priekšlikumus par
Satversmes 3. panta formulēšanu, M. Skujenieks uzsvēra,
ka Satversmes komisija nav domājusi, ka ar starptautiskiem
līgumiem varētu grozīt Latvijas robežas. Taču no diskusijas
konteksta skaidri redzams, ka M. Skujenieks domājis par
Latvijas iekšējo robežu grozīšanu, kas ir likumdevēja kompetencē
esošs jautājums. Precīzāk šajā jautājumā izteicās otrs referents
par Satversmes I daļas projektu J. Purgals: “Piemēram, nevar
celties jautājums par to, ka starptautiskie līgumi varētu noteikt
robežas starp Vidzemi, Zemgali, Latgali un Kurzemi. Tā ir
likumdošanas lieta, bet grozīt šo 3.pantu nevar citādi kā tikai
ar tautas nobalsošanu. Man šķiet, ka šie papildinājumi ir lieki,
viņi grib noteikt, ka ir vēl brīvība šīs robežas starp 4 zemēm
likumdošanas ceļā noteikt, bet tās tiesības likumdošanas iestādei
nemaz nav ņemtas un iekšējās valsts robežas var noregulēt tikai
Latvijas valsts suverēnā vara un citām valstīm nav nekādas
tiesības iejaukties” (Latvijas Satversmes sapulces IV sesijas
7. sēdes 1921. gada 4. oktobrī
stenogramma).
Līdz ar to nav pamatots viedoklis,
ka M. Skujenieks Satversmes komisijas vārdā būtu paziņojis,
ka Satversmes 3. pants liedz grozīt Latvijas ārējās
robežas.
42.2. Satversmes komisijas
diskusijas par Satversmes 3. panta formulēšanu ir
fragmentāras un nesniedz pilnu ieskatu par tajās pieņemtajiem
lēmumiem. Satversmes komisijas loceklis F. Menders
priekšlikumu noteikt, ka nevienu Latvijas daļu nevar
“brīvprātīgi” atdot svešai varai, gan ir izteicis, taču
Satversmes komisijas protokoli neatspoguļo to, vai šis
priekšlikums ticis akceptēts (sk. Satversmes sapulces
Satversmes komisijas 1921. gada 28. februāra sēdes
protokolu Nr. 30).
Valsts konstitūcijā vispārīgi var
noteikt, ka valsts teritorija ir nedalāma un neatsavināma, taču
tas jānoteic expressis verbis ar skaidri formulētu normu.
Piemēram, Francijas 1791. gada 3. septembra
konstitūcijas II sadaļas 1. pants noteica Francijas
teritoriju par nedalāmu. Līdzīga satura norma bija ietverta arī
Ukrainas 1918. gada 29. aprīļa konstitūcijas
4. pantā. Savukārt Lietuvas Republikas 1938. gada
11. februāra konstitūcijas 2. pantā bija ietverts
aizliegums atdalīt no Lietuvas tās zemes, kuras saskaņā ar
starptautiskajiem līgumiem ietilpst Lietuvas sastāvā.
Ja aizliegums grozīt valsts
teritoriju vai robežas konstitūcijas tekstā nav ietverts,
jāpieņem, ka valsts teritorijas robežas ir grozāmas. Valstīm ir
suverēnas tiesības grozīt savas robežas; šīs tiesības izriet no
valsts suverenitātes principa (sk. Ministru kabineta atbildes
rakstu lietas materiālu 4. sējuma 90. lpp.).
Satversmes sapulces debatēs
referents par Satversmes I daļas projektu J. Purgals skaidri
atzina, ka “Latvijas valsts ārējās robežas nevar citādi grozīt kā
tikai konstitūcijā paredzētā kārtībā” (Latvijas Satversmes
sapulces IV sesijas 7. sēdes 1921. gada 4. oktobrī
stenogramma).
Var secināt, ka Satversme neliedz
grozīt Latvijas valsts ārējās robežas, bet gan tieši pretēji –
tajā ir noteikta ārējo robežu grozīšanas kārtība.
42.3. Ministru kabinets
uzskata, ka norāde “starptautiskos līgumos noteiktās robežās”
Satversmes 3. pantā definē Latvijas robežu noteikšanas
metodoloģiju (sk. lietas materiālu 4. sējuma
96. lpp.). Nevar piekrist Ministru kabineta paustajam
viedoklim, ka Satversmes 3. pants pats noteic valsts robežu
grozīšanas kārtību.
Satversmes 3. pants tāpat kā
Satversmes 1. un 2. pants noteic Latvijas valsts
iekārtas pamatprincipus. Šie pamatprincipi formulēti abstraktu un
konceptuālu aksiomu formā, un minētie panti nesatur atsauces uz
to grozīšanas vai īstenošanas procedūrām. Šādu procedūru
noteikšana ir citās Satversmes nodaļās izkārtoto pantu
uzdevums.
Satversmes 3. pantā lietotā
atsauce uz starptautiskajiem līgumiem izmantota nevis lai
norādītu uz valsts robežu grozīšanas mehānismu, bet gan lai
normatīvi noteiktu robežlīgumos fiksētās Latvijas robežas. Ja
robežu noslēgšanas sarunu gaitā būtu pilnībā apmierinātas
Latvijas prasības par savām etnogrāfiskajām robežām, tad
Satversmes 3. pantā pietiktu ar konstatējumu, ka Latviju
sastāda Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale. Tā kā robežu
noteikšanas sarunu gaitā Latvija vairākkārt piekāpās Igaunijas un
Lietuvas prasībām, dažviet būtiski atkāpjoties no etnogrāfiskā
principa, Satversmes 3. pantā atsauce uz starptautiskajos
līgumos noteiktajām robežām bija nepieciešama, lai izslēgtu
jebkādu ierosinājumu izteikšanu par nepieciešamību noteiktās
valsts robežas pārskatīt un paplašināt līdz etnogrāfiskajām
robežām.
43. Satversmē noteiktā
valsts robežu grozīšanas kārtība noskaidrojama, ņemot vērā
konstitucionālo tiesību doktrīnu.
43.1. Valsts varas
dalīšanas princips izpaužas valsts varas sadalījumā likumdošanas,
izpildu un tiesu varā, ko īsteno neatkarīgas un autonomas
institūcijas [sk. Satversmes tiesas 1999. gada
1. oktobra sprieduma lietā Nr. 03-05(99) secinājumu
daļas 1. punktu]. Attīstoties šim principam,
konstitucionālās tiesības sāka risināt jautājumu par to, kādā
veidā slēdzami līgumi ar citām valstīm un kādā veidā veicamas
teritorijas izmaiņas.
Saskaņā ar Šarla Luija de
Monteskjē teoriju starptautisko attiecību īstenošana tika
iekļauta izpildvaras kompetencē, par kuru likumdevējam tikai
atsevišķos gadījumos būtu lemšanas tiesības (sk.: Montesquieu
Ch. L. The Spirit of Laws. Book 11 //
http://www.constitution.org/cm/sol_11.htm). Valstu praksi
ietekmēja tieši šī Š. L. de Monteskjē teorija, un
starptautisko līgumu slēgšana tika uzskatīta par izpildvaras
prerogatīvu, kurā parlamentam nav tiesību iejaukties.
Lielā franču revolūcija ietekmēja
šo varas sadalījumu starp likumdevēju varu un izpildvaru. Vispār
tika saglabāts uzskats, ka valstis sazinās ar valdību
starpniecību un parlamentam nedrīkst būt tiesību šajās attiecībās
iejaukties. Taču atsevišķos gadījumos parlamentam tika paredzētas
tiesības lemt par starptautisko līgumu ratifikāciju. Viens no
šādiem gadījumiem bija valsts teritorijas nodošana citai valstij.
Šādā gadījumā bija nepieciešama tautas pārstāvniecības piekrišana
(Констан Б. Принципы политики // Классический французский
либерализм. Москва: Российская политическая энциклопедия, 2000,
c. 132).
Parlamenta tiesībām ratificēt
šādus starptautiskos līgumus tika rasts arī teorētisks
pamatojums. “Konstitucionālās valstīs teritorijas daļas
“atsavināšana” nevar tikt veikta citādi kā vien ar tautas
pārstāvniecības piekrišanu, jo ar atsavināšanu cieši saistīts ir
šīs valsts likumu spēka zudums atsavināmajā teritorijā.” Savukārt
likumi nevar tikt atcelti citādi kā vien ar parlamenta piekrišanu
(sk.: Кокошкин Ф. Ф. Лекции по общему государственному праву.
Переиздание 1912 г. Москва: Зерцало, 2004, c. 157 –
159).
43.2. Pēc Pirmā pasaules
kara pieņemtajās konstitūcijās tika saglabātas izpildvaras
tiesības parakstīt starptautiskus līgumus. Tajā pašā laikā
parlamentam tika piešķirtas plašākas tiesības lemt par
starptautisko līgumu apstiprināšanu. Viens no jautājumiem, par
kuriem parlamentam bija obligāti jālemj, attiecas uz valsts
teritorijas izmaiņām.
Piemēram, saskaņā ar Vācijas
1919. gada 11. augusta konstitūciju tāda starptautiskā
līguma spēkā esamībai, kurš samazināja Vācijas valsts teritoriju,
bija nepieciešama likumdevēja piekrišana (sk.: Anschütz G. Die
Verfassung des Deutschen Reichs vom 11. August 1919,
S. 422). Lietuvas 1922. gada 11. augusta
konstitūcijas 30. pants paredzēja, ka Seimam jāapstiprina
valdības noslēgtie līgumi, kas skar tādus jautājumus kā
teritorijas iegūšana, atdošana un atteikšanās no tās. Līdzīgs
noteikums bija ietverts arī Polijas Republikas 1921. gada
17. marta konstitūcijas 49. pantā.
43.3. Satversme
starptautisko līgumu parakstīšanu, līdzīgi citām sava laika
konstitūcijām, atstāj Ministru kabineta – izpildvaras funkciju
īstenotāja – kompetencē. Taču Satversmes 68. pants paredz
arī Saeimas kompetenci, proti, “visiem starptautiskiem līgumiem,
kuri nokārto likumdošanas ceļā izšķiramus jautājumus,
nepieciešama Saeimas apstiprināšana”. Prasība apstiprināt Saeimā
attiecīgos starptautiskos līgumus Satversmē ietverta ar mērķi
nepieļaut tādas starptautiskās saistības, kas likumdošanas ceļā
izšķiramus jautājumus noregulētu bez Saeimas piekrišanas (sk.
Satversmes tiesas 2004. gada 7. jūlija sprieduma lietā
Nr. 2004-01-06 secinājumu daļas 6. punktu).
Viens no likumdošanas ceļā
izšķiramiem jautājumiem, kuriem nepieciešama Saeimas
apstiprināšana, ir Latvijas valsts robežu grozīšana. Šādu
secinājumu apstiprina gan tālaika konstitucionālo tiesību teorija
un citu valstu prakse, gan arī Latvijas parlamentārā prakse.
Ministru kabinets pamatoti norāda uz vairākiem gadījumiem, kad
Ministru kabineta noslēgtos starptautiskos līgumus par robežu
grozīšanu apstiprinājusi Saeima (sk. Ministru kabineta
atbildes rakstu lietas materiālu 4. sējuma 101. –
102. lpp.).
Saskaņā ar Satversmes 23. un
24. pantu Saeima starptautiskos līgumus, kas groza valsts
robežu, var apstiprināt savā sēdē, kurā piedalās vismaz puse
Saeimas locekļu, ar klātesošo deputātu absolūto balsu
vairākumu.
43.4. Taču jāņem vērā, ka
Satversmes 3. pants paredz latviešu apdzīvoto vēsturiski
etnogrāfisko apgabalu vienotības principu. Satversmes
3. pantā minētajos latviešu tautas apdzīvotajos vēsturiski
etnogrāfiskajos apgabalos latviešu tauta pašnoteicās, izveidojot
savu valsti un noteicot sev Satversmi.
Latvijas valsts nemaina savu
būtību, kamēr tās sastāvā ietilpst visas teritorijas, kurās
pašnoteikusies latviešu tauta, proti, visi Satversmes
3. pantā minētie apgabali. Gadījumos, kad Latvija, slēdzot
starptautiskos līgumus, atsakās no kādas Satversmes 3. pantā
noteiktās valsts teritorijas daļas, attiecīgās teritorijas
izmaiņas apspriežamas tādā kārtībā, kāda Satversmē ir noteikta
Satversmes 3. panta grozīšanai. Jautājums par latviešu
vēsturiski etnogrāfisko apgabalu vienotības grozīšanu ir Latvijas
pilsoņu kopuma, nevis Ministru kabineta vai Saeimas
kompetencē.
43.5. Ministru kabinets
norādījis uz Satversmes 73. pantu, kas liedzot nodot tautas
nobalsošanai līgumus ar ārvalstīm, un argumentē, ka Latvijas
pilsoņu kopums nekad nevarot lemt par valsts teritorijas izmaiņām
(sk. Ministru kabineta atbildes rakstu lietas materiālu
4. sējuma 96. lpp.).
Vērtējot Satversmes 73. panta
saturu, jāņem vērā Satversmes vienotības princips. Satversme ir
vienots veselums, un tajā ietvertās tiesību normas ir savstarpēji
cieši saistītas. Katrai Satversmes normai ir sava noteikta vieta
Satversmes sistēmā, un nevienai Satversmes normai nevar piešķirt
lielāku nozīmi, nekā to paredz pati Satversme (sk. Satversmes
tiesas 2006. gada 16. oktobra sprieduma lietā
Nr. 2006-05-01 16. punktu).
Satversmes vienotības princips
liedz izolēti iztulkot Satversmes 73. pantu un, vadoties no
tā šķietami kategoriskā formulējuma, secināt, ka Satversme nekādā
gadījumā nepieļauj starptautiskā līguma nodošanu tautas
nobalsošanai. Satversmes 73. pants sistēmiski ietverts aiz
Satversmes 72. panta, kas paredz Valsts prezidenta tiesības
apturēt likuma publicēšanu, lai viena desmitā daļa vēlētāju
pieprasītu tautas nobalsošanu par šo likumu. Savukārt Satversmes
73. pantam sekojošie nākamie divi panti joprojām attiecas uz
72. pantā paredzēto institūtu. Satversmes 73. pantu
nevar iztulkot izolēti no Satversmes 72. – 75. panta
sistēmas, kas veido vienotu noregulējumu.
Šādu secinājumu pamato arī
Satversmē lietotā terminoloģija. Satversmes 73. pants paredz
likumdošanas jautājumus, kurus nevar “nodot” tautas nobalsošanai.
Saskaņā ar Satversmes 72. pantu tautas nobalsošanai
“nododami” tādi likumi, kuru publicēšanu Valsts prezidents ir
apturējis un tautas nobalsošanu par kuriem pieprasa viena desmitā
daļa vēlētāju. Savukārt Satversmes 77. pants nerunā par
likumu nodošanu tautas nobalsošanai. Tas paredz, ka tautas
nobalsošanā apstiprināmi grozījumi Latvijas valsts
konstitucionāli tiesiskā pamata normās un tikai tad šādi
grozījumi var stāties spēkā.
Satversmes 77. pants paredz
citu procedūru, saskaņā ar kuru iespējams grozīt Latvijas valsts
konstitucionāli tiesisko pamatu, un uz šo procedūru neattiecas
Satversmes 73. pantā noteiktie ierobežojumi.
43.6. Līdz ar to var
secināt, ka Satversme noteic divas procedūras, saskaņā ar kurām
veicamas valsts teritorijas izmaiņas, atkarībā no tā, vai
teritorija, no kuras Latvija atsakās, ietilpst Satversmes
3. panta tvērumā.
Satversmes 76. un
77. panta noteikumi piemērojami tikai gadījumos, kad,
slēdzot līgumu par valsts robežu grozīšanu, ir aizskarts
Satversmes 3. pantā noteiktais latviešu apdzīvoto četru
vēsturiski etnogrāfisko apgabalu vienotības princips. Pārējos
gadījumos attiecīgā valsts teritorijas izmaiņa veicama Satversmes
68. panta pirmajā daļā noteiktajā kārtībā.
Lai izlemtu, kādā procedūrā
apstiprināma Latvijas valsts teritorijas izmaiņa, nepieciešams
noskaidrot, vai citai valstij nododamā teritorija ietilpst
Satversmes 3. panta tvērumā.
VII
44. Pieteikuma iesniedzējs
apstrīdējis Robežlīguma atbilstību Satversmes 3. pantam, jo
ar Robežlīgumu tiekot samazināta Latvijas valsts teritorija.
Atšķirībā no Miera līguma 3. panta, kas Abrenes apvidu
piešķīra Latvijai, Robežlīgums paredz, ka saglabājama Robežlīguma
noslēgšanas brīdī de facto pastāvošā robeža starp Latviju
un Krievijas Federāciju. Tas nozīmē, ka ar Robežlīgumu Abrenes
apvidus de iure tiek nodots Krievijas Federācijai.
Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka
Robežlīgums pārkāpj Satversmes 3. pantu, jo Satversmes
3. pantā noteiktajā valsts teritorijā ietilpstot arī Abrenes
apvidus un Latvijas valsts robežas pēc Satversmes spēkā stāšanās
ar starptautiskiem līgumiem neesot grozāmas.
44.1. Pieteikuma
iesniedzējs pieteikumu par Robežlīguma atbilstību Satversmes
3. pantam iesniedza pēc tam, kad Robežlīgums bija
parakstīts, bet vēl nebija apstiprināts Saeimā. Saeima
Ratifikācijas likumu pieņēma Satversmes 68. panta pirmajā
daļā paredzētajā kārtībā laikā, kad Satversmes tiesa izskatīšanai
gatavoja lietu par Robežlīguma atbilstību Satversmes
3. pantam.
Satversmes 68. panta pirmā
daļa paredz kārtību, kādā Latvijas valsts pauž savu piekrišanu
izpildvaras parakstīta līguma saistošajam raksturam, proti,
Saeima ar likumu par starptautiska līguma apstiprināšanu piekrīt
Latvijas valsts vārdā uzņemties attiecīgajā starptautiskajā
līgumā paredzētās saistības un pilnvaro Valsts prezidentu vai
Ministru kabinetu veikt nepieciešamās darbības, lai
starptautiskais līgums stātos spēkā.
Starptautiskā līguma
apstiprināšana Saeimā ir sui generis likumdošanas akts,
kas nepieciešams, lai starptautiskais līgums stātos spēkā un būtu
piemērojams Latvijas tiesību sistēmā.
Ņemot vērā, ka ar Ratifikācijas
likuma pieņemšanu Saeima ir piekritusi uzņemties tajā noteiktās
starptautiskās saistības, Pieteikuma iesniedzējs lūdzis izvērtēt
arī Ratifikācijas likuma atbilstību Satversmes
3. pantam.
44.2. Prasījums izvērtēt
Ratifikācijas likuma atbilstību Satversmes 3. pantam ir
cieši saistīts ar analogu prasījumu par Robežlīguma atbilstību
Satversmei. Pieteikuma iesniedzējs sniedzis līdzīgu juridisko
pamatojumu par abu šo tiesību aktu neatbilstību augstāka
juridiskā spēka tiesību normai.
Pieteikuma iesniedzēja
argumentācija par Robežlīguma neatbilstību Satversmes
3. pantam attiecas arī uz Ratifikācijas likuma neatbilstību
Satversmes 3. pantam. Arī šajā gadījumā Pieteikuma
iesniedzējs uzskata, ka Saeima nebija tiesīga apstiprināt
Robežlīgumu, jo Abrenes apvidus esot Satversmes 3. pantā
minētās Latvijas valsts teritorijas daļa un Satversme neļaujot
grozīt valsts robežas, noslēdzot starptautisku līgumu.
Tā kā Ratifikācijas likums
apliecina Saeimas piekrišanu Robežlīgumā noteiktajai valsts
robežu izmaiņai, Robežlīguma un Ratifikācijas likuma atbilstība
Satversmes 3. pantam izvērtējama kopsakarā.
45. Pieteikuma iesniedzējs
uzskata, ka Satversmes 3. pants neparedz valsts robežu
grozīšanas iespēju. Pieņemot šādu Pieteikuma iesniedzēja
argumentāciju, būtu jāsecina, ka gan Robežlīgums, gan
Ratifikācijas likums neatbilst Satversmes 3. pantam.
Taču Satversmes tiesa jau iepriekš
secinājusi, ka Satversmes 3. pants nenoteic Latvijas valsts
robežas par negrozāmām (sk. šā sprieduma 42. punktu).
Tā kā Satversme tieši pretēji Pieteikuma iesniedzēja paustajai
argumentācijai paredz robežu grozīšanas procedūru, jāuzskata, ka
Pieteikuma iesniedzēja paustais viedoklis par Robežlīguma un
Ratifikācijas likuma neatbilstību Satversmes 3. pantam šā
iemesla dēļ nav pamatots.
Satversmē ir paredzētas divas
valsts robežu grozīšanas procedūras atkarībā no tā, vai citai
valstij nododamā teritorija ietilpst vai neietilpst Satversmes
3. pantā minēto Latvijas vēsturiski etnogrāfisko apgabalu
sastāvā. Ja nododamā teritorija ir daļa no šiem apgabaliem, šāds
robežu pārgrozījums veicams Satversmes 76. – 79. pantā
paredzētajā kārtībā. Savukārt tad, ja nododamā teritorija
neietilpst nevienā no Satversmes 3. pantā minētajiem
apgabaliem, robežu pārgrozījums apstiprināms Satversmes
68. panta pirmajā daļā paredzētajā kārtībā.
Tā kā Robežlīgums ir apstiprināts,
ievērojot Satversmes 68. panta pirmajā daļā paredzēto
procedūru, nepieciešams pārbaudīt, vai Saeima ir piemērojusi
pareizo procedūru Latvijas un Krievijas valsts robežas
grozīšanai.
46. Gan Pieteikuma
iesniedzējs, gan institūcijas, kas izdevušas apstrīdētos aktus,
a priori uzskata, ka Abrenes apvidus ietilpst Satversmes
3. pantā noteiktajā teritorijā, proti, šis apvidus ir daļa
no Latgales vēsturiski etnogrāfiskā apgabala.
Satversmes tiesa ir secinājusi, ka
Satversmes 3. pants nenoteic valsts teritoriju kopumā, bet
gan paredz, ka Latvijas valsts teritorijā obligāti jāietilpst
četriem vēsturiski etnogrāfiskajiem apgabaliem – Vidzemei,
Latgalei, Kurzemei un Zemgalei. Tāpat Satversmes 3. pants
pieļauj, ka atsevišķas Latvijas valsts teritorijas daļas tiek
noteiktas likumdošanas ceļā, un atstāj tās ārpus sava tvēruma
(sk. šā sprieduma 40. – 41. punktu), jo 3. panta
mērķis nav noteikt visu Latvijas valsts teritoriju, bet gan
paredzēt, ka Latvijas valsts teritorijā obligāti ietilpst
Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale.
Tādēļ ir jānoskaidro, vai Abrenes
apvidus ietilpst Latgales vai kādā citā Latvijas vēsturiski
etnogrāfiskajā apgabalā.
47. Abrenes apvidus ir
bijis senlatviešu Atzeles (Adzeles, Adeles) zemes sastāvdaļa
(sk.: Andersons E. Kā Narva, Pečori un Abrene tika iekļauta
Krievijas Sociālistiskajā Federatīvajā Republikā // Latvijas
Vēsture, 1991, Nr. 1, 50. – 59.lpp.). Taču vēsturiski šā
apvidus attīstība atšķīrās no Vidzemes, Latgales, Kurzemes un
Zemgales attīstības. 1431. gadā pleskavieši iebruka Kacēnu
un Augšpils apvidos un uzbūvēja tur labi nocietinātu cietoksni,
kuru nosauca par Višgorodu. 1481. gadā Maskavas, Pleskavas
un Novgorodas apvienotie spēki iekaroja Abrenes apvidus atlikušās
daļas un piespieda vietējos iedzīvotājus atteikties no
katoļticības un pievienoties pareizticīgajai baznīcai (sk.:
Andersons E. Kā Narva, Pečori un Abrene tika iekļauta,
56. lpp.).
Kopš tā laika Abrenes apvidus tika
nošķirts ne tikai no Kurzemes un Vidzemes, bet arī no Latgales.
Krievi šajā teritorijā ilgstoši asimilēja vietējos iedzīvotājus
(sk.: Skujenieks M. Latvijas statistikas atlass. Rīga: Valsts
statistikas pārvalde, 1938, 14. lpp.).
Etnogrāfs Augusts Bīlenšteins,
kura darbi tika izmantoti Latvijas un Padomju Krievijas valsts
robežas noteikšanā, pamatojoties uz XIX gadsimta otrajā pusē
veiktajiem pētījumiem, rakstīja: “Latviešus Pleskavas guberņā
ļoti bieži bez pamata uzskata par krieviem. Viņi gan ir grieķu
katoļu ticības, valkā drēbes pēc krievu paražas un audzē bārdas
un ar svešniekiem runā krieviski, bet savu piederību pie latviešu
tautības viņi nepārprotami pierāda ar to, ka viņi savās mājas un
ģimenē lieto latviešu valodu. [..] viņi pateicoties politiskai un
reliģiskai šķirtībai ir sen zaudējuši sakarus ar savas tautas
valodu un ieražām un tālab viņiem neizbēgami ar katru paaudzi
vairāk jāasimilējas ar austrumu kaimiņu” (Skujenieks
M. Latvija. Zeme un iedzīvotāji. Ar J. Bokaldera nodaļu
par lauksaimniecību. Trešais papildinātais un pārstrādātais
izdevums. Rīga: A. Gulbja apgādniecībā, 1927,
266. lpp.).
Komentējot šo viedokli, M.
Skujenieks rakstīja, ka “Bīlenšteina pareģojums pēc 40 gadiem ir
piepildījies un mums Gauru – Višgorodas – Kačanovas pagastu
iedzīvotāji tagad ir jāpieskaita krieviem, kaut gan viņi ir
cēlušies no latviešiem” (Skujenieks M. Latvija. Zeme un
iedzīvotāji, 1927, 266. – 267. lpp.).
XX gadsimta sākumā Abrenes apvidū,
kas ietilpa Pleskavas guberņā, iedzīvotāju vairākums bija
pareizticīgie un sarunvalodā lietoja krievu valodu. Abrenes
apvidū gan bija saglabājušās atsevišķas latviešu apdzīvotas
vietas (“salas”), taču šā apvidus lielākā iedzīvotāju daļa bija
pareizticīgie krievi (sk.: Skujenieks M. Latvijas statistikas
atlass, 14. lpp.).
Statistikas dati liecina, ka
1925. gadā Kacēnu pagastā no visiem iedzīvotājiem latviešu
bija 17%, Purvmalas pagastā – 8%, Gauru pagastā – 4%, bet
Augšpils un Linavas pagastos – 3%. Vēl šajos pagastos dzīvoja
0,5% baltkrievu, bet pārējie iedzīvotāji bija krievi (sk.:
Latviešu konversācijas vārdnīca. 7. sējums. Rīga:
A. Gulbis, 1931 – 1932, 14185. sl.).
Jaunlatgales apriņķī
1924. gadā Latvijas valsts apvienoja Abrenes apvidu un daļu
no tālaika Ludzas apriņķa. Jaunlatgales apriņķa austrumu
teritorijā bija daudz krievu, bet rietumu teritorija ar Balvu,
Rugāju, Bērzpils un Tilžas pagastiem pilnā mērā piekļaujas
Vidzemei un Latgalei kā ģeogrāfiski, tā etnogrāfiski (dominē
latviskais elements, Liepnā – luterāņi, citur katoļi) (sk.:
Skujenieks M. Latvija. Zeme un iedzīvotāji, 1920,
230. lpp.). “Viskrieviskākais apgabals Latvijā tagad ir
Jaunlatgales apriņķa austrumu daļa, kur Augšpils, Linavas,
Kacēnu, Gauru un Purvmalas pagastos dzīvo 43.340 iedzīvotāji, no
kuriem 39.653 ir lielkrievi, tas ir 91,5% no visiem
iedzīvotājiem” (Skujenieks M. Latvieši svešumā un citas tautas
Latvijā. Citēts pēc: Krasnais V. Kas ierosināja Jaunlatgales
latvisko atmodu // Ziemeļlatgales atmoda. Rīga: Latvju nacionālās
jaunatnes savienības Latgales apgabala izdevums, 1935,
64. lpp.).
Apvienojot latviešu apdzīvotos
apgabalus, Latvijas valsts pamatojās uz iedzīvotāju nacionālo
piederību robežu noteikšanas brīdī, nevis uz vēsturiski
etnogrāfiskajām robežām iepriekšējos gadsimtos, latviskajiem
apvidvārdiem, baltu pilskalniem vai citām vēstures liecībām.
48. Satversmes tiesa,
vērtējot Satversmes 3. panta vēsturisko ģenēzi, ir
secinājusi, ka tas ir pamatots uz prasību pēc visu latviešu
apdzīvoto apgabalu apvienošanas kopējā teritoriālajā vienībā.
48.1. Latviešu apdzīvoto
apgabalu apvienošanai sevišķi nozīmīgs bija I Latgales
kongress, kas notika 1917. gada aprīlī. Šajā kongresā
piedalījās Vitebskas guberņas Ludzas, Rēzeknes un Daugavpils
apriņķu pārstāvji, un kongresa rezolūcija prasīja tikai šo triju
apriņķu kā Latgales pievienošanu pārējai Latvijai. I Latgales
kongresā delegāti no Abrenes apvidus nepiedalījās un prasība par
Abrenes apvidus kā Latgales daļas pievienošanu Latvijai netika
izvirzīta (sk.: Trasuns F. Dzīve un darbi, 63. –
73. lpp.; Kemps F. Latgales likteņi, 133. – 160. lpp.;
K. Poča viedoklis, lietas materiālu 10. sējuma
130. lpp.). Tāpat arī 1918. gada 29. –
30. aprīlī sasauktajā Latgales zemstu un sabiedrisko
darbinieku sapulcē piedalījās Vitebskas guberņas Rēzeknes,
Daugavpils un Ludzas apriņķu pārstāvji. Sapulce pieņēma šādu
lēmumu: “Pievienojoties tai 26. un 27. aprīļa un
3. decembra 1917. g. Latgales kongresu lēmumu daļai,
kur tiek runāts par Latgales, t.i., bijušo ordeņa zemju
pievienošanu Vidzemei un Kurzemei, zemstes sapulce pilnvaro
padomi un zemstes valdi šo pievienošanu izvest dzīvē un izveidot”
(Jautājums par Latgales apvienošanos ar pārējo Latviju //
Ziņas par Latviju. Rakstu krājums, Nr. 4, 1918. gada
jūnijs, 6. lpp.). Abrenes apvidus neietilpa Vitebskas
guberņā, un šā apvidus piederība pie Latvijas laikā, kad runa
bija par Latgales pievienošanos pārējai Latvijai, netika
diskutēta.
Viens no Latvijas apvienošanas
idejas aizstāvjiem F. Trasuns, izvirzot prasības par
latviešu tautas apvienošanu, runāja tikai par Kurzemes, Vidzemes
un Vitebskas guberņu latviešu apvienošanu. “Pēdējā rakstā es devu
īsu pārskatu par kurzemnieku, vidzemnieku un Vitebskas guberņas
latviešu sakariem pēdējos 25 – 30 gados [..] Etnogrāfiski mēs
bijām viena tauta, mums bija viena kopīga latviešu valoda, kopīga
tēvu atstātā kulturālā manta dziesmās un ieražās, kopīga
vēsturiskā pagātne” (Vēl kāds vārds par mūsu tautas daļu
apvienošanu // Trasuns F. Dzīve un darbi,
131. lpp.).
48.2. Pēc Vidzemes un
Kurzemes latviešu ieskata, Latgale aptvēra tikai Vitebskas
guberņas Ludzas, Rēzeknes un Daugavpils apriņķus. A. Bergs
1918. gadā rakstīja: “Latvijas zeme jeb teritorija sastādās
no trijām viņas atsevišķām daļām: Kurzemes, Vidzemes, t.i. Rīgas,
Valmieras, Cēsu un Valkas apriņķiem, un Latgales, t.i.,
Daugavpils, Rēzeknes un Ludzas apriņķiem Vitebskas guberņā, kas
pazīstami arī zem nosaukuma Inflantija” (Latvijas valsts
pasludināšana, 5. lpp.).
1918. gada 18. novembra
Latvijas Republikas proklamēšanas aktā ietvertajā prasībā
apvienot vienā valstī Vidzemi, Kurzemi un Latgali to
etnogrāfiskajās robežās ar Latgales jēdzienu bija apzīmēti trīs
Vitebskas guberņas apriņķi (sk.: Latvijas Pagaidu valdības
mērķi, 3. – 4. lpp.). Šādu viedokli, proti, ka Latgali
veido Vitebskas guberņas trīs ziemeļrietumu apriņķi, tajā laikā
pauda arī M. Skujenieks (sk.: Skujenieks M. Latvija.
Zeme un iedzīvotāji, 1920, 1. – 2. lpp.). Līdz ar to
Latvijas Republikas proklamēšanas laikā ar Latgales jēdzienu tika
apzīmēti Vitebskas guberņas Daugavpils, Rēzeknes un Ludzas
apriņķi.
Arī sarunās par mieru ar Padomju
Krieviju notika plašas diskusijas par Latgales kā latviešu
apdzīvota vēsturiski etnogrāfiska apgabala robežām. Padomju
Krievijas pārstāvis Ā. Joffe citastarp norādīja: “Latgales
jautājumā ir pieejami vairāki tagadējās Latvijas valdības
paziņojumi par to, ka Latgali etnogrāfiski veido Ludzas,
Daugavpils un Rēzeknes apriņķi” (Latvijas valsts vēstures
arhīva 1313. f. 2. apr. 35. lietas
22. lp.). Komentējot šo Padomju Krievijas viedokli,
A. Zēbergs atzina, ka Latvijas valdība, dažādos aktos minot
Latgali kā Latvijas sastāvdaļu, ar to ir apzīmējusi Daugavpils,
Rēzeknes un Ludzas apriņķus, lai radītu skaidrību par Latgales
teritoriālo apmēru. Taču tas nenozīmējot, ka atsevišķos
gadījumos, pamatojoties uz etnogrāfisko principu, nebūtu
nepieciešama cariskās Krievijas administratīvi teritoriālo
vienību robežu precizēšana (sk. Latvijas valsts vēstures
arhīva 1313. f. 2. apr. 35. lietas
33. lp.).
49. Abrenes apvidus
jautājums aktualizējās, tuvojoties sarunām par mieru ar Krieviju.
Izmantojot militāri stratēģiskos panākumus Latgales frontē un
tālaika politisko situāciju, kad Padomju Krievija karoja vairākās
frontēs, Latvija centās panākt pēc iespējas labvēlīgākus miera
noteikumus. Tas attiecās arī uz valsts robežu jautājumu.
49.1. Prasība par to, ka
Latvijas teritorijā jāietver arī atsevišķas latviešu apdzīvotas
teritorijas Vitebskas guberņas Drisas apriņķī un Pleskavas
guberņas Ostrovas apriņķī, izvirzījās jau 1918. gada vasarā
(Ziņas par Latviju. Rakstu krājums, 1918. gada jūnijs,
Nr. 4). Taču no šīs prasības konteksta noprotams, ka tā
vairāk attiecās uz pastāvošo Krievijas impērijas administratīvo
robežu koriģēšanu par labu latviešu apdzīvoto apgabalu
etnogrāfiskajām robežām, nevis uz apjomīgu teritoriju
pievienošanu. “Vietām latvieši kompaktās masās apdzīvo apgabalus,
kuri atrodas ārpus šīm robežām un citur kaimiņu tautu teritorija
pārsniedz Latviju sastādošo apriņķu robežas” (Skujenieks
M. Latvija. Zeme un iedzīvotāji, 1920, 1. –
2. lpp.). Līdzīgi šo prasību par pastāvošo
administratīvo robežu koriģēšanu traktēja arī A. Zēbergs
miera sarunās (sk. Latvijas valsts vēstures arhīva
1313. f. 2. apr. 35. lietas 33. lp.).
49.2. Vispilnīgāk Latvijas
valsts teritoriālās intereses apkopotas Latvijas delegācijas
memorandā Parīzes miera konferencei (sk. šā sprieduma
20.2. punktu). Šajā dokumentā tiek izvirzīta prasība arī
par Abrenes apvidus pievienošanu Latvijai.
No šā memoranda izriet, ka
latviešu etnogrāfiskā robeža austrumos pārsniedza tālaika
Vitebskas guberņas Ludzas, Rēzeknes un Daugavpils apriņķu
administratīvās robežas, taču neietvēra sevī visu Latvijai ar
Miera līgumu pievienoto teritoriju (sk. V. Blūzmas
viedokli lietas materiālu 11. sējuma 29. lpp.).
Memorandā Miera konferencei Pitalovas staciju aptverošā
teritorija raksturota kā “veca latviešu zeme”, lai gan
“iedzīvotāju vairums viņā ir krievi” un “tā atrodas 9 kilometrus
no Latgales”. Var piekrist V. Blūzmas paustajam viedoklim,
ka šāds secinājums apstiprinot faktu, ka Abrenes apvidus netika
ietverts Latgales apgabalā Satversmes 3. panta izpratnē
(sk. lietas materiālu 11. sējuma
29. lpp.).
Latvija Pitalovas stacijas
pievienošanu savai teritorijai prasīja ekonomisku un militāri
stratēģisku apsvērumu dēļ. Kā rakstīts Parīzes miera konferencei
iesniegtajā memorandā, “Latvijas valsts ir deklarēta latviešu
etnogrāfiskajās robežās, bet dažos gadījumos ekonomiskie apstākļi
un satiksmes ērtība prasa dažu etnogrāfisko un administratīvo
robežu pārlabojumu”.
Starp šiem nepieciešamajiem
pārlabojumiem tika minēta Pitalovas stacija, kas Latvijai bija
nepieciešama Rīgas – Sitas – Pitalovas un Daugavpils – Rēzeknes –
Pleskavas dzelzceļa līniju savienošanai kā svarīgs dzelzceļa
transporta mezgls. Tika ietverta arī argumentācija par Pitalovu
kā senu latviešu zemi, taču, kā norāda A. Stranga,
etnogrāfiskais arguments bija visvājākais (sk. lietas
materiālu 10. sējuma 219. – 220. lpp.).
49.3. Satversmes tiesa,
vērtējot Miera līguma noslēgšanas gaitu, jau ir secinājusi, ka
Padomju Krievija Miera līgumā Abrenes apvidu Latvijai nodeva,
atsaucoties uz Latvijas kā jaunas valsts ekonomiskajām vajadzībām
(sk. šā sprieduma 21. punktu).
Lemjot par Miera līguma
ratifikāciju Latvijas Satversmes sapulcē, tās locekļi vairākkārt
uzsvēra noteiktās robežas izdevīgumu. Piemēram, F. Menders
uzsvēra: “Trešais pants nosprauž robežas, kuras visumā sakrīt ar
Latvijas etnogrāfiskām robežām un ieslēdz vēl dažus Latvijai
izdevīgus dzelzceļa mezglus, kā, piemēram, Pitalovu” (Latvijas
Satversmes sapulces I sesijas 28. sēdes 1920. gada
2. septembrī stenogramma). Jaunākajos vēsturnieku
pētījumos, vērtējot Miera līgumu, rakstīts: “3. pants
noteica robežas starp abām valstīm. Tas bija kompromiss, kas
visumā atbilda etnogrāfiskajam principam, izņemot nelielo
Pitalovas (Abrenes) iecirkni, kur latvieši jau sen bija mazākumā,
bet par kuru Latvija iestājās ekonomisku (dzelzceļa mezgls) un
stratēģisku (robežu iztaisnošana) motīvu dēļ” (Treijs R.
Zigfrīds Meierovics. Rīga: Jumava, 2007, 51. lpp.).
Latvijas Satversmes sapulcē
Abrenes apvidus pievienošana Latvijai arī tika izmantota kā viens
no argumentiem, kuru dēļ Latgalei nevar piešķirt pašpārvaldes
tiesības. Tā kā Abrenes apvidus tika administratīvi iekļauts
Ludzas apriņķī, M. Skujenieks varēja konstatēt: “Latgales
robežas nav galīgi nospraustas. Piemēram, no Ostrovas apriņķa
jaunpievienotā teritorija ir atklāts jautājums, tā ka būtu
nepareizi mūsu satversmes likumā teikt, ka katrā ziņā šiem trim
austrumu apriņķiem ir sevišķa pašvaldība” (Latvijas Satversmes
sapulces V sesijas 33. sēdes 1922. gada 4. aprīlī
stenogramma). Tā kā iesniegtajā priekšlikumā latgalieši
prasīja pašpārvaldes tiesības Latgalei, no M. Skujenieka
teiktā izriet, ka Latgali veido “trīs austrumu apriņķi”, savukārt
Abrenes apvidus ir “jaunpievienotā teritorija”.
50. Termins “jaunpievienotā
teritorija”, kas attiecināts uz Abrenes apvidu, nebūt nav nejauši
izskanējis M. Skujenieka runā Latvijas Satversmes sapulcē.
Tas atspoguļo pēc Miera līguma noslēgšanas dominējušo izpratni
par Latvijas teritorijas sastāvdaļām.
50.1. M. Skujenieks
grāmatas “Latvija. Zeme un iedzīvotāji” 1920. gada izdevumā
rakstīja: “latvieši apdzīvo [..] Latgali (Vitebskas guberņas 3
ziemeļrietumu apriņķus) [..] Latgalē latviešu etnogrāfiskā
robeža, atskaitot krievu kolonijas latviešu zemē, gandrīz viscaur
sakrīt ar Latgales administratīvo robežu, izņemot Ludzas apriņķa
dienvidaustrumu stūri, kur pārsvars ir krieviem. Sakarā ar
Latvijas – Krievijas miera līguma projektu Latvijas teritorija
tiek paplašināta uz austrumiem, pārceļot Ludzas apriņķa robežu 6
– 15 kilometrus uz austrumiem. [..] Visas Latvijas platība,
ierēķinot arī ar lielajiem ezeriem apklāto daļu (897,6 kkm), ir
64,196,6 kkm. Pieskaitot pēc miera līguma ar Krieviju pievienotās
Ostrovas un Drisas apriņķu daļas, Latvijas teritorija pārsniedz
65,000 kv. km” (Skujenieks M. Latvija. Zeme un
iedzīvotāji, 1920, 1. – 5. lpp.).
No M. Skujenieka sniegtās
informācijas var secināt, ka Ostrovas un Drisas apriņķu daļu
pievienošana Latvijai neietekmē Latgales kā vēsturiski
etnogrāfiska apgabala teritoriju. Šo pievienoto teritoriju daļas
tiek dēvētas par Latvijas teritoriju, nevis Latgales daļu, un
Latvijas kopējā platībā tiek iekļautas atsevišķi no Latgales
apgabala teritorijas.
50.2. M. Skujenieka
grāmatas “Latvija. Zeme un iedzīvotāji” trešajā izdevumā ietverta
šāda informācija:
“Latvijā ir apvienota visa
latviešu apdzīvotā zeme, kura sastādās no Vidzemes, Latgales,
Kurzemes un Zemgales. [..]
Latvija sastādās no
1) visas Kurzemes bez 100 kkm
lielā Palangas novada;
2) Vidzemes 4 (Rīgas, Cēsu,
Valmieras un Valkas) dienvidus apriņķiem, bez dažām ziemeļu daļas
pagastu daļām [..];
3) agrākās Vitebskas guberņas 3
ziemeļ-rietumu apriņķiem (Daugavpils, Rēzekne, Ludza), kuri
apvienoti zem senā vēsturiskā nosaukuma – Latgale;
4) Jaunrozes pagasta, kurš agrāk
piederēja pie Veravas apriņķa Igaunijā;
5) agrākās Pleskavas guberņas
Ostrovas apriņķa Augšpils, Gauru, Linavas, Purvmalas un Kacēnu
pagastiem (agrāk Višgorodas, Tolkovas un Kačanovas pagastiem),
kuri tagad pievienoti Jaunlatgales apriņķim un sastāda
Jaunlatgales apvidu;
6) Piedrujas apvida (agrākie
Pridruiskas un Pustinas pagasti Drisas apriņķī, Vitebskas
guberņā);
7) Aknīšas (Oknīstes) pagasta,
kurš agrāk piederēja pie Kauņas guberņas un ķīļveidīgi iespiedās
starp Jaunjelgavas un Ilūkstes apriņķiem Zemgalē;
8) regulējot Kurzemes un Lietavas
robežu, Kurzemei ir pievienoti 194 kkm no agrākās Kauņas
guberņas, it sevišķi dienvidos no Bauskas (148,5 kkm)”
(Skujenieks M. Latvija. Zeme un iedzīvotāji, 1927, 1. –
2. lpp.).
Var secināt, ka M. Skujenieks
robežu sarunās ar kaimiņvalstīm iegūtās teritorijas neiekļāva
Vidzemes, Latgales, Kurzemes un Zemgales apgabalos, bet norādīja
atsevišķi kā ar robežlīgumiem iegūtas teritorijas. Šos
teritoriālos ieguvumus M. Skujenieks dēvēja par
jaunpievienotajām teritorijām (sk.: Latvijas Satversmes
sapulces vēlēšanu rezultāti. Rīga: Valsts statistikas pārvalde,
1920, 4. lpp.).
50.3. Ņemot vērā šo
Latvijas teritorijas dalījumu, Satversmes tiesa secina, ka
Satversmes 3. pantā minētie Vidzemes, Latgales, Kurzemes un
Zemgales vēsturiski etnogrāfiskie apgabali sevī neietver
“jaunpievienoto” teritoriju. Satversmes 3. pantā minēta tā
teritorija, kurai jābūt Latvijas valstī, lai tā atbilstu latviešu
tautas pašnoteikšanās prasībām. Savukārt “jaunpievienotās”
teritorijas tika iegūtas robežlīgumu slēgšanas sarunās dažādu
iemeslu dēļ. To pievienošana vairāk saistāma ar robežlīgumu
slēgšanas sarunu panākumiem, nevis latviešu tautas vēsturisko
prasību pēc visu latviešu zemju apvienošanas kopējā
administratīvā vienībā.
Arī V. Blūzma norāda, ka
Abrenes apvidu iespējams apzīmēt kā “jauniegūto teritoriju”, uz
ko norādot pirmais Pitalovas stacijas latviskotais nosaukums –
Jaunlatgale, kas stacijai tika piešķirts 1925. gadā.
Jaunlatgales vārds akcentējot situāciju, ka Latvijai ir
pievienota jauna teritorija. Šīs Ostrovas apriņķa jauniegūtās
teritorijas, kā norāda V. Blūzma, pārsvarā atradās ārpus XX
gadsimta sākuma Latvijas etnogrāfiskajām robežām, jo krievu
skaits tur sastādīja no 70% līdz pat vairāk nekā 90% atsevišķu
pagastu iedzīvotāju (sk. lietas materiālu 11. sējuma
30. lpp.).
51. Latvijas valsts
izveidošanā nozīmīgas bija Latvijas Satversmes sapulces
vēlēšanas. Latvijas iedzīvotāji šajās vēlēšanās tiesiski
pašnoteicās, iezīmējot gan Latvijas valsts teritoriju, gan arī
pilnvarojot Satversmes sapulci noteikt valsts satversmi.
Vidzemes, Latgales, Kurzemes un Zemgales iedzīvotāji Satversmes
sapulcē pašnoteicās vienotā Latvijas tautā.
51.1. Latvijas Satversmes
sapulces vēlēšanas bija ļoti nozīmīgs politisks notikums.
Latvijas Tautas padomes locekļi iestājās par to, ka Satversmes
sapulces vēlēšanas var notikt tikai pēc visas Latvijas
etnogrāfiskās teritorijas atbrīvošanas, lai vienlaicīgi
Satversmes sapulcē pašnoteiktos Vidzeme, Latgale, Kurzeme un
Zemgale. Šī ideja expressis verbis tika iekļauta Latvijas
Satversmes sapulces vēlēšanu likuma 22. panta piezīmē, kas
atļāva rīkot Satversmes sapulces vēlēšanas tikai tad, “kad ir
atsvabināta Latgales teritorija”.
Debatējot Latvijas Tautas padomē
par šo likumprojektu, Latgaliešu frakcijas pārstāve Valerija
Seile teica: “Mums gribas, ka Satversmes sapulce, kas sanāks,
būtu arī savā pilnā sastāvā. Bet tas šajā Satversmes sapulces
likumprojektā nemaz nav paredzēts. Valdmaņa kungs tikko teica, ka
lielinieki no Latvijas ir izdzīti. Bet, kungi, mēs, latgalieši,
varam paziņot, ka no Latvijas lielinieki nav izdzīti, jo Latgalē
vēl ir lielinieki, Latgale vēl ir zem smagā komunistu jūga. [..]
Es Latgaliešu frakcijas vārdā gribētu teikt to, ka lai pie paša
Satv.Sap. likumprojekta vai viņa pielikuma būtu paskaidrots, ka
Satversmes sapulci nedrīkst sasaukt līdz visas Latvijas
atsvabināšanai no lieliniekiem” (Latvijas Tautas padomes
ceturtās sesijas otrās sēdes 1919. gada 13. augustā
stenogramma).
51.2. Satversmes sapulces
vēlēšanas notika 1920. gada 17. un 18. aprīlī. Tā
kā neviens neiebilda pret vēlēšanu rīkošanu šajā laikā,
uzskatāms, ka tad Latvijas Satversmes sapulces vēlēšanu likuma
22. panta piezīmes prasība bija izpildīta.
M. Skujenieks, komentējot
Latvijas Satversmes sapulces vēlēšanu norisi, raksta: “Vēlēšanas
notika visā Latvijā, izņemot tos apvidus, kurus okupējušas
Igaunija un Lietava. Tā Valmieras apriņķī vēlēšanas nenotika
Ainažu pilsētā un Ainažu, Ipiķu, Plateres un M. Salacas
pagastos, Valkas apriņķī Valkas pilsētā un Laicēnu,
L. Lugažu, Omulu, Pedeles, Valkas un Zores pagastos.
Ilūkstes apriņķī vēlēšanās piedalījušies tikai astoņi pagasti,
bet 10 pagasti okupācijas dēļ nav varējuši vēlēšanās piedalīties.
Tanī pašā laikā no Latvijai jaunpievienotajiem pagastiem
vēlēšanās piedalījās tikai Oknīstes pagasts, kurš agrāk piederēja
pie Kauņas guberņas” (Latvijas Satversmes sapulces vēlēšanu
rezultāti, 1920, 4. lpp.).
51.3. Pēc Latvijas
Satversmes sapulces sanākšanas 1920. gada 7. maijā tai
tika iesniegts vairāku Satversmes sapulces locekļu priekšlikums:
“Izdarīt papildu vēlēšanas tais Ziemeļu Latvijas un Zemgales
pagastos un pilsētās, kur vēlēšanas okupācijas varas dēļ nav
varējušas notikt, nekavējoši pēc šo pagastu un pilsētu
atbrīvošanas. Likumu par papildu vēlēšanu izvešanu augšā minētos
pagastos un pilsētās uzdot izstrādāt juridiskai komisijai”
(Latvijas Satversmes sapulces I sesijas 4. sēdes
1920. gada 7. maijā stenogramma).
1920. gada 29. jūnijā
Latvijas Satversmes sapulce ratificēja Latvijas un Igaunijas
robežu konvenciju. Savukārt jau 1920. gada 7. jūlija
sēdē Satversmes sapulce pieņēma lēmumu:
“Saskaņā ar lēmumu no š.g.
7. maija izdarīt visdrīzākā laikā Satversmes sapulces
vēlēšanas tais Ziemeļlatvijas apgabalos, kuros līdz šim aiz
igauņu okupācijas apstākļiem vēlēšanas nav tikušas izdarītas, un
nodot juridiskai komisijai nekavējoši iesniegt Satversmes
sapulcei pieņemšanai attiecīgu likumu” (Latvijas Satversmes
sapulces I sesijas 14. sēdes 1920. gada 7. jūlijā
stenogramma).
Šāds likums tika pieņemts
1920. gada 14. septembrī. Referējot par to, Latvijas
Satversmes sapulces loceklis Vilis Holcmanis teica: “Vēlēšanas
notika vēlu. Viņas vajadzēja atlikt tamdēļ, ka viena Latvijas
daļa atradās ārpus Latvijas robežām. Vēlēšanas bija jāatliek
tādēļ, ka no sākuma trešā Latvijas sastāvdaļa – Latgale vēl
nebija pievienota pie pārējām divām Latvijas daļām. Kad Latgale
bija pievienota, kad mēs atsvabinājām no Krievijas okupētos
apgabalus, ar kuru vēl atradāmies kara stāvoklī, tad tomēr arī
tad vēl dažas Latvijas daļas nevarēja piedalīties pie vēlēšanām:
viņas bija ieņemtas no valstīm, ar kurām mēs nekarojām, bet
atradāmies miera stāvoklī.
Ziemeļlatvija atradās zem
Igaunijas okupācijas varas un vēl līdz šai dienai dažas Latvijas
daļas atrodas zem Lietavas okupācijas. Tagad, pateicoties
šķīrējtiesai, Ziemeļlatvijas daļa atkal pievienota pie Latvijas
un tagad jādod iespēja šo apgabalu iedzīvotājiem izpildīt savu
galveno, pirmo pilsoņu pienākumu – sūtīt savus priekšstāvjus uz
Latvijas Satversmes sapulci, uz suverēno varu” (Latvijas
Satversmes sapulces I sesijas 34. sēdes 1920. gada
14. septembrī stenogramma).
Satversmes sapulces
1920. gada 25. novembra sēdē tika paziņoti
Ziemeļlatvijas apgabalu vēlēšanu rezultāti. Ziņojot par tiem,
Ziemeļlatvijas apgabalu vēlēšanu komisijas priekšsēdētājs Oto
Nonācs uzsvēra: “No šī brīža šis augstais nams re-prezentē visu
Latvijas teritoriju, arī to viņas daļu Ziemeļlatvijā, kurai pie
Latvijas valsts nodibināšanas ir lieli nopelni, bet kura zināmu
iemeslu dēļ līdz šim laikam nevarēja sūtīt savus priekšstāvjus
Satversmes sapulcē” (Latvijas Satversmes sapulces II sesijas
2. sēdes 1920. gada 25. novembrī stenogramma).
51.4. Latvijas Satversmes
sapulces vēlēšanu likuma 22. panta piezīme liedza rīkot
šādas vēlēšanas pirms Latgales atbrīvošanas. Atbilstoši šīs
tiesību normas prasībām Latvijas Satversmes sapulces vēlēšanas
notika pēc visas Latgales atbrīvošanas. Saskaņā ar Satversmes
sapulces vēlēšanu rezultātu materiāliem Satversmes sapulces
vēlēšanas bija notikušas visā Latgales apgabalā (sk.: Latvijas
Satversmes sapulces vēlēšanu rezultāti, 80. –
85. lpp.).
Tāpat arī debatēs par papildu
Satversmes sapulces locekļu vēlēšanām ne reizi nav minēts tas, ka
kāda Latgales daļa nebūtu sūtījusi savus priekšstāvjus uz
Satversmes sapulci. No tā iespējams secināt, ka Abrenes apvidus
netika uzskatīts par Latgales daļu.
Tad, kad tika risināts jautājums
par papildu deputātu ievēlēšanu Ziemeļvidzemē, Miera līgums jau
bija ratificēts un Abrenes apvidus juridiski pievienots Latvijai.
Taču arī šajās debatēs neviens Satversmes sapulces deputāts
neaicināja šajā teritorijā rīkot vēlēšanas. Satversmes sapulces
deputātiem vairāk rūpēja Ziemeļvidzemes un Ilūkstes apriņķa daļas
pārstāvju ievēlēšana Satversmes sapulcē. Abrenes apvidū
Satversmes sapulces vēlēšanas nenotika (sk.: Latvijas
Satversmes sapulces vēlēšanu rezultāti, 4., 80. –
85. lpp.).
Satversmes
sapulces vēlēšanu norise liecina, ka Abrenes apvidus netika
uzskatīts par Latgales apgabala daļu.
52. 1952. gadā trimdā
izdotajā rakstā, komentējot 1944. gadā notikušo Abrenes
apvidus pievienošanu Krievijas PFSR, rakstīts: “Krievi no
Latvijas ir atdalījuši un pievienojuši Krievijas padomju
republikai visai lielu un nozīmīgu Latvijas teritorijas daļu –
Abrenes apriņķa 6 pagastus un Abrenes pilsētu. Krievijai
pievienoti Kacēnu, Upmales, Linavas, Purvmalas, Augšpils un Gauru
pagasti. Tādā pašā kārtā arī no Igaunijas ir atdalīts viss
Petseru apriņķis un Aiznarvas josla. Šķietamais motīvs būtu bijis
tas, ka minētajos apgabalos lielākā daļa skaitās krievi. Liekas,
ka šai lietai tomēr meklējamas dziļākas saknes. Minētie 6
Latvijas pagasti, Igaunijas Petseru apriņķis un Aiznarva ir
pievienoti Latvijai un Igaunijai tikai pēc brīvības cīņu
noslēguma. Agrākos gadu simteņos Baltijas provincē vai senajā
Livonijā tie nav ietilpuši. Ir tieši apbrīnojami, ka tagadējie
Krievijas varasvīri, kas noliedz jebkādas vēsturiskās tradīcijas
citām tautām, ir parādījuši tik lielisku vēsturisku atmiņu. Tie
ir uztvēruši minēto apgabalu pievienošanu Latvijai un Igaunijai
kā Krievijas integritātes aizskārumu un nav to piemirsuši no
1920. g. līdz šim laikam. [..] Nešaubīsimies, ka pēc Padomju
Savienības sakāves un boļševisma sabrukuma krievu nacionālisti,
kas jau tagad emigrācijā pierāda tādu neiecietību un izsaka tik
lielas prasības, bez šaubām lūkos pastāvēt uz šo jauno boļševiku
varas radīto robežu” (Bračs J. Krievi atņem mūsu zemi //
Daugavas Vanagi, 1952, Nr. 19, 38. – 40. lpp.).
53. Nav apšaubāms, ka
Abrenes apvidus vēsturiski ir bijis senlatviešu apdzīvota zeme.
Tāpat nav noliedzams, ka Abrenes apvidū gan Miera līguma
noslēgšanas laikā, gan arī 1944. gadā dzīvoja latvieši.
Taču latviešu sabiedrisko
darbinieku XX gadsimta sākumā formulētā latviešu apdzīvoto
apgabalu apvienošanas ideja prasīja apvienot tikai Kurzemes
guberņu un Vidzemes un Vitebskas guberņu latviešu apdzīvotos
apriņķus. Šīs teritorijas ar atsevišķiem robežu precizējumiem
tika uzskatītas par latviešu vēsturiski etnogrāfisko četru
apgabalu kopējo teritoriju (Latvijas valsts teritorijas kodolu).
Princips, ka šai teritorijai obligāti jāietilpst Latvijas valsts
teritorijā, ietverts Satversmes 3. pantā.
Nedz sabiedrisko darbinieku
politiskajās deklarācijās, nedz arī pagaidu konstitucionālajos
aktos kā obligāta Latvijas valsts sastāvdaļa netiek minēts
Abrenes apvidus. Abrenes apvidus nacionālas Latvijas valsts
izveidošanā nav conditio sine qua non, bez kura Latvija
neapvienotu visus latviešu apdzīvotos apgabalus. Arī Satversmes
3. pantā, apzinoties, ka Miera līgums Abrenes apvidu ir
nodevis Latvijai, šī teritorija netiek minēta. Tāpat Abrenes
apvidus iedzīvotājiem Latvijas Satversmes sapulce neļāva
pašnoteikties, ievēlot savus priekšstāvjus Latvijas Satversmes
sapulcē. Šāda attieksme pret Abrenes apvidus iedzīvotājiem
liecina, ka Latvijas Satversmes sapulce šo apvidu uztvēra kā
teritoriju, kas iegūta sekmīgās miera sarunās, nevis kā latviešu
apdzīvoto zemi. Tālaika tiesību zinātnē tika atzīts, ka tautu
pašnoteikšanās princips nav attiecināms uz teritorijām, ko valsts
iegūst sekmīga kara rezultātā ar miera līgumu, un šādu teritoriju
iedzīvotājiem nav jāprasa viņu viedoklis par vēlamo
valstspiederību (sk.: Anschütz G. Die Verfassung des Deutschen
Reichs vom 11 August 1919, S. 47).
Ar Latgales jēdzienu Satversmes
3. pantā apzīmēti Vitebskas guberņas Ludzas, Rēzeknes un
Daugavpils apriņķi. Savukārt Abrenes apvidus uzskatāms par
jauniegūtu teritoriju, ko Latvija pievienoja savai teritorijai
pēc Miera līguma spēkā stāšanās.
Līdz ar to,
slēdzot Robežlīgumu, Satversmes 3. pants nav aizskarts.
54. Tā kā Robežlīgumā
noteiktā valsts robeža neaizskar Satversmes 3. pantā
noteikto Latvijas valsts teritorijas daļu, Robežlīgums
apstiprināms kā starptautiskais līgums, kas nokārto likumdošanas
ceļā izšķiramus jautājumus, proti, nokārto Satversmes
68. panta pirmajā daļā noteiktajā kārtībā. Robežlīgumā
noteiktā valsts robeža nav apspriežama tautas nobalsošanā saskaņā
ar Satversmes 3. un 77. panta noteikumiem.
Ratifikācijas likums kopumā ir
pieņemts, ievērojot Satversmes 68. panta pirmās daļas
prasības. Satversmes tiesa nekonstatē tādas atkāpes no Satversmes
un Saeimas kārtības ruļļa noteikumiem, kas būtu par pamatu visa
Ratifikācijas likuma atzīšanai par neatbilstošu Satversmei.
Ratifikācijas likums ir pieņemts bez procedūras pārkāpumiem, un
Saeima Satversmē paredzētā veidā ir uzņēmusies starptautiskas
saistības sakarā ar jauno Latvijas un Krievijas robežu, kas
daļēji groza joprojām spēkā esošajā Miera līgumā noteikto šo
valstu robežu, nododot Krievijas Federācijai Abrenes apvidu.
Robežlīgums un
Ratifikācijas likums atbilst Satversmes 3. pantam.
VIII
55. Pieteikuma iesniedzējs
lūdz izvērtēt Pilnvarojuma likuma un Ratifikācijas likuma
1. panta vārdu “ievērojot Eiropas Drošības un sadarbības
organizācijas pieņemto robežu nemainības principu” atbilstību
Neatkarības deklarācijas preambulai un 9. punktam.
Satversmes tiesas likuma
16. pantā expressis verbis nav noteiktas Satversmes
tiesas tiesības izvērtēt likumu atbilstību Neatkarības
deklarācijas normām. Satversmes tiesas kolēģijas, lemjot par
lietu ierosināšanu, prasījumus par apstrīdēto likumu atbilstību
Neatkarības deklarācijas normām vērtējušas Satversmes tiesas
likuma 16. panta 1. punkta kontekstā (sk. Satversmes
tiesas 3. kolēģijas 2007. gada 26. aprīļa lēmumu
par lietas ierosināšanu un Satversmes tiesas 2. kolēģijas
2007. gada 17. jūlija lēmumu par lietas
ierosināšanu).
Satversmes tiesas likuma
16. panta 1. punkts paredz, ka Satversmes tiesa izskata
lietas par likumu atbilstību Satversmei. Lemjot par lietas
ierosināšanu pēc Pieteikuma iesniedzēja pieteikuma, Satversmes
tiesas kolēģija secināja: “Satversmes tiesas likuma 16. panta 1.
punkts, interpretējot to kopsakarā ar demokrātiskas un tiesiskas
valsts principiem, paredz, ka Satversmes tiesas kompetencē ir
izskatīt ne vien lietas par likumu atbilstību Satversmei šaurākā
nozīmē, proti, konkrētajam dokumentam “Latvijas Republikas
Satversme”, bet arī lietas par likumu atbilstību Satversmei
plašākā nozīmē, proti, lietas par likumu atbilstību ikvienai
konstitucionāla rakstura (ranga, līmeņa) normai” (Satversmes
tiesas 2. kolēģijas 2007. gada 17. jūlija lēmuma
par lietas ierosināšanu 3. punkts). Bez tam Satversmes
tiesas kolēģija norādīja, ka, pastāvot šaubām par Neatkarības
deklarācijas spēkā esamību un vietu normatīvo tiesību aktu
hierarhijā, šis jautājums līdz galam izlemjams ar Satversmes
tiesas spriedumu, izskatot lietu pēc būtības (sk. Satversmes
tiesas 2. kolēģijas 2007. gada 17. jūlija lēmuma
par lietas ierosināšanu 3. punktu).
Līdz ar to jānoskaidro, vai
Neatkarības deklarācija ietilpst Satversmes tiesas likuma 16.
panta 1. punktā lietotā jēdziena “Satversme” plašākajā
nozīmē.
56. Tiesību normas vietu
normatīvo tiesību aktu hierarhijā noteic tiesību normas
juridiskais spēks.
Tiesību normas juridiskais spēks
ir atkarīgs no institūcijas, kura tiesību normu pieņēmusi, un
procedūras, kāda noteikta tiesību normas pieņemšanai. Jo augstāka
ir tiesību normu pieņēmušās institūcijas demokrātiskās
leģitimācijas pakāpe un jo kvalificētāka ir tiesību normas
pieņemšanas procedūra, jo augstāks attiecīgās tiesību normas
juridiskais spēks.
56.1. Satversmes
64. pants noteic, ka “likumdošanas tiesības pieder Saeimai,
kā arī tautai šinī Satversmē paredzētā kārtībā un apjomā”.
Satversmes 64. pants aptver
gan vienkāršo likumdošanas tiesību, gan arī satversmes
likumdošanas sadalījumu starp Saeimu un Latvijas pilsoņu kopumu
(sk.: Dišlers K. Latvijas Republikas Satversmes grozīšanas
kārtība // Tieslietu Ministrijas Vēstnesis, 1929, Nr. 7/8, 227. –
228. lpp.). Tas nozīmē, ka Satversme nošķir likumdošanas varu
un satversmes varu, proti, tiesības pieņemt un grozīt
Satversmi.
56.2. Saskaņā ar Satversmes
23. un 24. pantu Saeima parastos likumus ir tiesīga
pieņemt ar klātesošo deputātu absolūto balsu vairākumu, ja
Saeimas sēdē piedalās vismaz puse Saeimas locekļu. Savukārt
saskaņā ar Satversmes 74. un 79. pantu Latvijas pilsoņu
kopums savas likumdošanas tiesības ir tiesīgs īstenot, ja tautas
nobalsošanā ir piedalījusies vismaz puse no pēdējās Saeimas
vēlēšanās piedalījušos vēlētāju skaita. Šādā gadījumā Latvijas
pilsoņu kopuma gribu noteic nodoto balsu vairākums.
Satversmes grozīšanai, t.i.,
satversmes varas īstenošanai, Satversmē ir noteiktas stingrākas
prasības. Satversmes 76. pants paredz, ka Satversmi Saeima
var grozīt sēdēs, kurās piedalās vismaz divas trešdaļas Saeimas
locekļu. Pārgrozījumus Saeima pieņem trijos lasījumos ar ne mazāk
kā divu trešdaļu klātesošo deputātu balsu vairākumu. Savukārt
saskaņā ar Satversmes 79. pantu Latvijas pilsoņu kopums
Satversmes pārgrozījumu ir pieņēmis, ja tam piekritusi vismaz
puse no visiem balsstiesīgajiem Latvijas pilsoņiem.
Līdz ar to Satversmes 76. –
79. panta kārtībā pieņemtajiem likumiem, ar kuriem tiek
grozīta Satversme, ir augstāks juridiskais spēks nekā
vienkāršajiem likumiem.
56.3. Likumiem, ar kuriem
Saeima vai Latvijas pilsoņu kopums groza Satversmi, ir
konstitucionāls rangs, ja tie pieņemti, ievērojot Satversmē
noteiktās procedūras prasības.
Satversmes 24. pants paredz,
ka Satversmē izsmeļoši noteikti gadījumi, kad Saeima var pieņemt
lēmumu ar kvalificēto balsu vairākumu. No tā secināms, ka Saeima
nevar pieņemt konstitucionāla ranga aktus, ja vien šāda akta
pieņemšanas procedūra nav noteikta Satversmē.
Šādu konstitucionāla ranga aktu
pieņemšanu paredz Satversmes 76. un 77. pants (Latvijas
pilsoņu kopumam – attiecīgi Satversmes 77. un
78. pants). Ar 2003. gada 8. maija grozījumiem
Satversmes 68. pantā ir paredzēts vēl viens konstitucionāla
ranga aktu veids. Starptautiskos līgumus, kuros nolūkā stiprināt
demokrātiju starptautiskajām institūcijām tiek deleģēta daļa no
valsts institūciju kompetences, Saeima var apstiprināt sēdēs,
kurās piedalās vismaz divas trešdaļas Saeimas locekļu, un
apstiprināšanai nepieciešams divu trešdaļu klātesošo deputātu
balsu vairākums.
Līdz ar to konstitucionāla ranga
aktus var pieņemt tikai Satversmē noteiktajos gadījumos.
57. Pirms Satversmes spēkā
stāšanās bija spēkā t.s. Latvijas otrā pagaidu satversme –
Latvijas Satversmes sapulces 1920. gada 27. maijā
pieņemtā Deklarācija par Latvijas valsti un 1920. gada
1. jūnija Latvijas valsts iekārtas pagaidu noteikumi
(sk.: Dišlers K. Ievads Latvijas valststiesību zinātnē,
72. lpp.).
Savukārt līdz Satversmes darbības
atjaunošanai pilnā apjomā pēc Latvijas Republikas neatkarības
atjaunošanas Augstākā padome bija pieņēmusi divus pārejas perioda
konstitucionāla ranga aktus – Neatkarības deklarāciju un
Konstitucionālo likumu.
Satversmē nav noteikta šo
konstitucionāla ranga aktu pieņemšanas vai grozīšanas
kārtība.
Ņemot vērā skaidra Satversmes
regulējuma trūkumu, tiesību zinātnē pausts viedoklis, ka “pēc
Satversmes spēkā stāšanās pilnā apjomā 1993. gada
7. jūlijā tā ir vienīgā konstitucionālā norma Latvijā. No
tās izriet, ka blakus tai nepastāv citas tiesību normas, kurām
formāli būtu konstitucionāls raksturs” (Atbildes uz ANO
Cilvēktiesību komitejas locekļu jautājumiem // Cilvēktiesību
Žurnāls, 1996, Nr.2, 78. lpp.).
Lai pārbaudītu šāda viedokļa
pareizību, nepieciešams izpētīt pirms Satversmes spēkā stāšanās
pieņemto konstitucionāla ranga aktu piemērošanas praksi.
58. Saskaņā ar vispārējiem
tiesību principiem tiesību norma zaudē savu spēku, ja iestājies
termiņš vai nosacījums, ar ko ierobežots normatīvā akta spēks
laikā, ja tiesību norma tiek atcelta vai ja spēkā stājas tiesību
norma ar tādu pašu vai augstāku juridisko spēku, kas regulē tos
pašus jautājumus [sk. Satversmes tiesas 1997. gada
7. maija sprieduma lietā Nr. 04-01(97) secinājumu daļas
2. punktu].
Līdz ar to jāizvērtē, vai pirms
Satversmes spēkā stāšanās pieņemtie konstitucionālie akti ir
spēkā un kā Satversmes spēkā stāšanās ietekmēja to spēkā
esamību.
59. 1922. gada 15.
februārī pieņemtajā Latvijas Republikas Satversmē nav tiesību
normu, kas regulētu pagaidu satversmes spēkā esamību. Šādas
tiesību normas nebija ietvertas arī Likumā par Latvijas
Republikas Satversmes spēkā stāšanos un ievešanu.
Līdz ar to Latvijas Satversmes
sapulce expressis verbis neatcēla reizē ar Satversmes
spēkā stāšanos otrās pagaidu satversmes normas.
59.1. Pēc Latvijas
Satversmes sapulces sanākšanas līdz Satversmes pieņemšanai radās
nepieciešamība izstrādāt pagaidu satversmi, kas noteiktu valsts
iekārtas pamatjautājumus. Pagaidu satversmes izstrādāšana bija
Satversmes komisijas pirmais darbs.
Satversmes sapulces Satversmes
komisijas sēdē 1920. gada 26. maijā tika pieņemts
lēmums likumprojektu par Latvijas valsts formu un suverēno varu
iesniegt Satversmes sapulcei atsevišķi, t.i., neatkarīgi no
likumprojekta par pagaidu konstitūciju (sk. Satversmes
sapulces Satversmes komisijas 1920. gada 26. maija
sēdes protokolu Nr. 5). Likumprojektu par Latvijas
valsts formu un suverēno varu Satversmes komisija Satversmes
sapulcei iesniedza kā Deklarāciju par Latvijas valsti.
Referējot Satversmes sapulcē par
šīs deklarācijas saturu, Satversmes komisijas priekšsēdētājs
M. Skujenieks atzina, ka “jautājumus par Latvijas valsts
formu un suverēno varu komisija nolēma atdalīt no projekta par
valsts iekārtu aiz tā iemesla, ka šie nosacījumi ir pamatus
liekoši. Viņiem, cik paredzams, nebūs pagaidu raksturs”
(Latvijas Satversmes sapulces I sesijas 5. sēdes
1920. gada 27. maijā stenogramma). Šādai
interpretācijai piekrita arī tālaika tiesību zinātne:
“Deklarācijai par Latvijas valsti nav pagaidu raksturs. Tas ir
pamatlikums, kas izdots uz nenoteikti ilgu laiku jeb, kā dažreiz
mēdz formulēt, “uz visiem laikiem”. Iznīcināt Deklarācijā
izteiktos demokrātiskos principus varētu tikai reakcionārs
apvērsums valsts iekšienē vai naidīga pārspēka uzbrukums no
ārienes. Mierīgā, likumīgā ceļā Deklarācijā formulētie principi
varētu tikt grozīti tikai pašas tautas nobalsošanas ceļā”
(Dišlers K. Latvijas pagaidu konstitūcija. Vispārīgas piezīmes
// Tieslietu Ministrijas Vēstnesis, 1920, Nr.2/3,
52. lpp.).
Stājoties spēkā Satversmei,
Deklarācija par Latvijas valsti savu juridisko spēku nezaudēja.
Šādu viedokli debatēs par Latvijas Republikas Satversmi pauda
Satversmes komisijas referents J. Purgals: “Šī deklarācija
ir uzskatāma par Latvijas valsts pamata likumu. Tai nav pagaidu
raksturs, tā ir pamata likums, kas ir izdots uz visiem laikiem”
(Latvijas Satversmes sapulces IV sesijas 1. sēdes
1921. gada 20. septembrī stenogramma).
Arī Latvijas senatori Deklarāciju
par Latvijas valsti ir uzskatījuši par spēkā esošu
konstitucionālu normu līdztekus Satversmei. 1948. gada
Latvijas senatoru atzinumā norādīts: “Katras modernas valsts, bet
it īpaši demokrātiskas republikas nepieciešams pamatelements ir
viņas tiesiskā struktūra, kuru noteic tās konstitucionālie resp.
pamatlikumi un kas to raksturo starptautiskā laukā kā attiecīgu
tiesību subjektu. Šie brīvi vēlētās Satversmes sapulces pieņemtie
konstitucionālie likumi, uz kuru pamata Latvija visus tās
brīvības gadus ir pastāvējusi kā suverēna un līdztiesīga valsts
starptautiskā dzīvē, ir 1920. gada 27. maija
deklarācija par Latvijas valsti un 1922. gada
15. februāra Latvijas Republikas Satversme” (Senatoru
atzinums // 4. maijs, 382. lpp.).
Līdz ar to Deklarācija par
Latvijas valsti ir spēkā esošs konstitucionāla ranga akts.
59.2. 1920. gada
1. jūnija Latvijas valsts iekārtas pagaidu noteikumi paši
sevī ietvēra juridiskā spēka zaudēšanas nosacījumu. Atbilstoši šā
akta nosaukumam tie bija “pagaidu noteikumi”, kuri savu spēku
zaudē brīdī, kad stājas spēkā šo noteikumu 2. pantā
paredzētais valsts pamata likums un savu darbību beidz Satversmes
sapulce.
Šādu viedokli Latvijas Satversmes
sapulcē pauda arī Satversmes komisijas referents J. Purgals:
“Latvijas valsts iekārtas pagaidu noteikumiem ir pagaidu
raksturs, t.i., tie paliek spēkā tikai līdz tam laikam, kamēr no
Satversmes sapulces būs izstrādāta un pieņemta galīgā veidā
konstitūcija” (Latvijas Satversmes sapulces IV sesijas
1. sēdes 1921. gada 20. septembrī
stenogramma).
Tomēr Latvijas Senāta prakse
liecina, ka Latvijas valsts iekārtas pagaidu noteikumi spēku
zaudēja nevis automātiski pilnā apjomā, bet gan tiktāl, ciktāl
pagaidu noteikumu normas tika aizstātas ar Satversmē ietvertajām
tiesību normām.
Latvijas valsts iekārtas pagaidu
noteikumu 9. pants paredzēja: “Latvijā pastāv personas un
dzīvokļu neaizskaramība, preses, vārda, apziņas, streika, sapulču
un biedrošanās brīvības, korespondences neaizskaramība, kuras
nodrošināmas un noteicamas ar attiecīgiem likumiem.” Satversmē
1922. gada 7. novembrī, kad tā stājās spēkā,
pamattiesību katalogs nebija ietverts.
Latvijas Senāta Administratīvais
departaments 1929. gada 20. novembra spriedumā
Nr. 64, kas tika pieņemts lietā par arodbiedrības
reģistrāciju, spēkā esošo tiesību normu uzskaitījumu uzsāka ar
konstitucionāla ranga normu – Latvijas valsts iekārtas pagaidu
noteikumu 9. pantu, kas paredz biedrošanās brīvību. Senāta
Administratīvais departaments arī norādīja, ka pagaidu noteikumu
9. pantā ietvertais “deklaratīvas dabas lozungs iztulkojams
vienīgi tanī nozīmē, ka šīs brīvības izpausme nedrīkst nonākt
konfliktā ar pastāvošiem likumiem” [Latvijas Senāta spriedumi
(1918 – 1940). 3. sējums. Senāta Administratīvā departamenta
spriedumi (1926 – 1930). Rīga: Latvijas Republikas Augstākā
tiesa, Senatora Augusta Lēbera fonds, 1997,
1200. lpp.].
Līdz ar to Latvijas valsts
iekārtas pagaidu noteikumi savu juridisko spēku zaudēja brīdī,
kad tajos skartos jautājumus noregulēja cita konstitucionāla
ranga akta normas.
60. Konstitucionālais
likums un 1993. gada 6. jūlija Saeimas lēmums par
Satversmes spēkā stāšanos pilnā apjomā neregulē jautājumu par
pārejas perioda konstitucionāla ranga aktu spēkā esamību.
Tāpat nedz Neatkarības
deklarācija, nedz arī Konstitucionālais likums nenoteic konkrētu
termiņu vai nosacījumu, kuram iestājoties šie akti zaudētu savu
juridisko spēku.
Līdz ar to izvērtējams, kādā
apmērā Satversmes spēkā stāšanās ir ietekmējusi šo pārejas
perioda konstitucionālā ranga aktu spēkā esamību.
60.1. Latvijas PSR Augstākā
padome Neatkarības deklarāciju pieņēma kā konstitucionāla ranga
aktu, ievērojot Latvijas PSR 1978. gada Konstitūcijas
noteikumus.
Neatkarības deklarācija regulē
konstitucionālo tiesību būtiskākos pamatjautājumus, līdz ar to tā
atzīstama par konstitucionālo tiesību normu materiālā nozīmē
(sk.: Levits E. 4. maija Deklarācija Latvijas tiesību
sistēmā // 4. maijs. Rakstu, atmiņu un dokumentu krājums par
Neatkarības deklarāciju. Rīga: Fonds Latvijas Vēsture, 2000,
52. lpp.).
Neatkarības deklarācija kopš tās
pieņemšanas brīža līdz Satversmes darbības atjaunošanai pilnā
apjomā regulēja divu konstitucionālo aktu – Satversmes un
Latvijas PSR Konstitūcijas – darbības apjomu un savstarpējās
attiecības. Šāds divu konstitucionālo aktu piemērojamības
regulējums var būt efektīvs tikai tad, ja Neatkarības
deklarācijai ir vismaz tāds pats juridiskais spēks kā Satversmei
un Latvijas PSR Konstitūcijai. Tādēļ pamatots ir secinājums, ka
Neatkarības deklarācijas normām ir konstitucionāls rangs, t.i.,
tās ir konstitucionālo tiesību normas arī formālā izpratnē
(sk.: Levits E. 4. maija Deklarācija Latvijas tiesību
sistēmā, 52. – 53. lpp.). Arī Saeima atbildes rakstā
īpaši norādījusi, ka nav apšaubāms Neatkarības deklarācijas kā
spēkā esoša konstitucionāla dokumenta statuss (sk. lietas
materiālu 1. sējuma 150. lpp.).
Tā kā Neatkarības deklarācija ir
pieņemta kā konstitucionāla ranga akts, tad pēc Satversmes
darbības atjaunošanas pilnā apjomā risināms jautājums par
deklarācijas normu spēkā esamību.
Šīs lietas ietvaros iespējams
konstatēt, ka tiesību zinātnē neapšaubāmi par joprojām spēkā
esošām konstitucionāla ranga tiesību normām būtu uzskatāms
Neatkarības deklarācijas preambula un 9. punkts.
Uz Neatkarības deklarācijā
ietvertajām tiesību normām, pamatojot savus spriedumus,
vairākkārt ir atsaukusies arī Satversmes tiesa [sk., piemēram,
Satversmes tiesas 1998. gada 11. marta sprieduma lietā
Nr. 04-05(97) secinājumu daļas 3. punktu, Satversmes
tiesas 1999. gada 20. aprīļa sprieduma lietā
Nr. 04-01(99) secinājumu daļas 1.1. punktu, Satversmes
tiesas 2001. gada 26. jūnija sprieduma lietā
Nr. 2001-02-0106 secinājumu daļas 1. punktu, Satversmes
tiesas 2005. gada 7. marta sprieduma lietā
Nr. 2004-15-0106 12. punktu, Satversmes tiesas
2005. gada 13. maija sprieduma lietā
Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 5. punktu].
Līdz ar to Neatkarības deklarācijā
ir ietvertas spēkā esošas tiesību normas.
60.2. Latvijas Republikas
Augstākā padome Konstitucionālo likumu pieņēma, reaģējot uz
1991. gada 19. augustā PSRS notikušo valsts apvērsumu,
un pasludināja Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu de
facto (sk. Latvijas Republikas Augstākās padomes
1991. gada 21. augusta rīta plenārsēdes
stenogrammu).
Konstitucionālā likuma
2. pants atzina par spēkā neesošu Neatkarības deklarācijas
5. punktu. Lai šādu grozījumu varētu izdarīt, nepieciešams,
lai Konstitucionālajam likumam būtu tāds pats juridiskais spēks
kā Neatkarības deklarācijai. Tā kā Neatkarības deklarācija bija
konstitucionāla ranga akts, tad Konstitucionālajam likumam ir
tāds pats juridiskais spēks, kas expressis verbis izriet
arī no tā nosaukuma.
Konstitucionālā likuma preambula
ir nozīmīga Latvijas Republikas nepārtrauktības doktrīnas
nostiprināšanai. “Valsts nepārtrauktības koncepciju pilnā mērā
apliecināja arī [..] Konstitucionālais likums” (Apsītis R.
Neatkarības deklarācijas pieņemšanas gadadienā // Jurista Vārds,
2005. gada 3. maijs, Nr. 16).
Atsauce uz Konstitucionālo likumu
kā spēkā esošu konstitucionāla ranga aktu ietverta arī Pieteikuma
iesniedzēja apstrīdētajā Pilnvarojuma likumā. Arī Saeimas debatēs
par Pilnvarojuma likumu vairākkārt tika uzsvērts, ka
Konstitucionālais likums nostiprina nepārtrauktības doktrīnu un,
tieši pamatojoties uz šo likumu, citas valstis esot atzinušas
Latvijas neatkarības atjaunošanu (sk. Latvijas Republikas
9. Saeimas ziemas sesijas ceturtās sēdes 2007. gada
1. februārī stenogrammu).
Līdz ar to Konstitucionālais
likums ir spēkā esošs konstitucionāla ranga akts.
61. Vērtējot Neatkarības
deklarāciju un Konstitucionālo likumu, nepieciešams ņemt vērā, ka
šos aktus pieņēma institūcija, kas tika izveidota, pamatojoties
uz Latvijas PSR Konstitūciju.
61.1. Demokrātiskā tiesiskā
valstī vēlēšanām ir jābūt brīvām, proti, tām ir jānodrošina
vēlētāju gribas brīva izteikšana. Satversmes 1.pants, kā arī
starptautisko tiesību normas – ANO Starptautiskā pakta par
pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 25.pants un Eiropas
Cilvēktiesību konvencijas 1.protokola 3.pants – paredz valsts
pozitīvo pienākumu nodrošināt, lai vēlēšanas būtu brīvas. Brīvas
vēlēšanas sevī ietver vēlētāju gribas brīvu veidošanos un
vēlētāju iespēju brīvi paust savu gribu balsojot [sk. Latvijas
Republikas tiesībsarga 2007. gada 28. marta viedokli
par likumprojektu “Grozījumi Politisko organizāciju (partiju)
finansēšanas likumā” //
http://www.vcb.lv/index.php?open=viedoklis&this=280307.282].
Augstākās padomes vēlēšanās
piedalījās ne tikai Latvijas Republikas pilsoņi, bet arī PSRS
pilsoņi, kas dzīvoja Latvijas PSR teritorijā. Tāpat vēlēšanās
okupētā teritorijā piedalījās okupācijas armijai piederīgas
personas. Turklāt kandidātu izvirzīšanas procedūra tika noteikta
tādējādi, ka bija iespējams bloķēt nevēlamu kandidātu
izvirzīšanu, savukārt vēlēšanu aģitācijas regulējums, it sevišķi
valsts televīzijā, nenodrošināja visu politisko spēku vienlīdzību
[sk.: Levits E. Valsts atjaunošanas koncepcijas attīstība
(personiskas piezīmes) // 4. maijs. Rakstu, atmiņu un
dokumentu krājums par Neatkarības deklarāciju. Rīga: Fonds
Latvijas Vēsture, 2000, 275. lpp.].
61.2. Latvijas PSR Augstākā
padome tika ievēlēta daļēji brīvās vēlēšanās. Tā pauda ne tikai
Latvijas Republikas pilsoņu, bet arī citu Latvijas PSR
iedzīvotāju politisko gribu. Kā Latvijas PSR valsts varas orgāns
Augstākā padome formāli bija prettiesiski izveidotās Latvijas PSR
institūcija un nevarēja pieņemt Latvijas Republikai saistošus
normatīvos aktus.
Taču jāņem vērā, ka faktiski
Latvijas PSR Augstākās padomes 1990. gada 18. marta
vēlēšanas bija viens no Latvijas neatkarības atjaunošanas
posmiem, kuru aizsāka disidentu kustība un turpināja Latvijas
Nacionālās neatkarības kustība un Latvijas Tautas fronte.
“Latvijas Tautas fronte, balstoties uz saviem panākumiem
1989. gada PSRS Tautas Deputātu Kongresa un vietējo padomju
vēlēšanās, mērķtiecīgi gatavojās iet pa “parlamentāro” ceļu. Tas
nozīmēja aktīvi piedalīties vēlēšanās un iegūt Augstākajā padomē
vairākumu, vislabāk jau 2/3 vairākumu, un tad izmantot šo
Latvijas PSR augstāko varas institūciju kā instrumentu, lai
virzītos pretim valsts neatkarībai” (Levits E. Valsts
atjaunošanas koncepcijas attīstība, 276. lpp.).
Latvijas Tautas fronte prasību pēc
Latvijas neatkarības atjaunošanas formulēja savā otrajā
programmā: “Ievērodama Latvijas tiesības un tautas gribu, LTF
izvirza mērķi atjaunot Latvijas valstisko neatkarību, radot
demokrātisku parlamentāru republiku, kas turpinātu Latvijas
Republikas demokrātiskās tradīcijas” (Latvijas Tautas frontes
programma // Atmoda, 1989. gada 4. novembris).
Latvijas Tautas fronte savā 1990. gada 18. marta
Latvijas PSR Augstākās padomes vēlēšanu platformā skaidri
definēja, ka tās pārstāvji kā Augstākās padomes deputāti balsos
par Latvijas neatkarību: “Mums šis ir izšķiršanās brīdis.
Vēlēšanās 18. martā skaidri izteiksim savu gribu – dzīvot
brīvā, neatkarīgā un demokrātiskā Latvijā! Mūsu likteni nedrīkst
izšķirt vienaldzība, kūtrums vai nejaušība. Mūsu mērķis –
neatkarīga Latvijas valsts, kas turpina un attīsta Latvijas
Republikas demokrātiskās un parlamentārās tradīcijas”
(Latvijas Tautas frontes vēlēšanu platforma Augstākās padomes
vēlēšanām // Atmoda, 1990. gada 13. februāris).
Augstākās padomes vēlēšanas bija
balsojums par Latvijas neatkarību, kurā, neraugoties uz vēlēšanu
sistēmas nepil- nībām, Latvijas neatkarības atbalstītāji guva
pārliecinošu uzvaru. Ņemot vērā Latvijas Tautas frontes vēlēšanu
platformā noteiktos mērķus un Trešās atmodas norisēs skaidri
definēto Latvijas iedzīvotāju vairākuma gribu dzīvot brīvā un
neatkarīgā valstī, Augstākās padomes deputāti vēlēšanās tika
pilnvaroti lemt par Latvijas valsts neatkarības atjaunošanu.
61.3. Pieņemot lēmumu par
Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu, Augstākā padome
nostājās uz 1918. gada 18. novembra Latvijas Republikas
tiesiskās platformas. Ar Neatkarības deklarācijas pieņemšanas
brīdi Augstākā padome kā Latvijas PSR augstākais valsts varas
orgāns atzina par sev saistošu Latvijas Republikas
1918. gada 18. novembra proklamēšanas aktu un uzņēmās
veikt Latvijas Republikas neatkarības faktisko atjaunošanu.
Augstākā padome darbojās Latvijas
Republikas interesēs, atjaunojot tās suverēno un efektīvo valsts
varu, līdz brīdim, kad demokrātiskās vēlēšanās tika ievēlētas
Satversmē paredzētās valsts varas institūcijas, kurām Augstākā
padome varēja nodot savas pilnvaras (sk.: Levits E. Valsts
atjaunošanas koncepcijas attīstība, 278. lpp.).
Augstākās padomes īstenoto
Latvijas valstiskuma atjaunošanas politiku Latvijas iedzīvotāji
atbalstīja jau 1991. gada 3. martā, kad notika
Vislatvijas aptauja. Kā savās atmiņās raksta viens no Latvijas
Tautas frontes līderiem Dainis Īvāns: “ – Vai jūs esat par
demokrātisku un neatkarīgu Latviju? – bija aptaujas jautājums, un
3. martā uz to apstiprinoši atbildēja 73,6 procenti
plebiscīta dalībnieku no 87,6 procentiem reģistrēto Latvijas
vēlētāju. Tikai 24,7 procenti balsoja “pret”, un mēs to
uzskatījām par fantastisku nacionāli raibās sabiedrības
lojalitātes apliecinājumu 4. maija republikai. Pat
Daugavpilī ar tās 13 procentiem latviešu iedzīvotāju 63,4
procenti teica “jā”” (Īvāns D. Gadījuma karakalps. Rīga:
Vieda, 1995, 350. lpp.).
5. Saeimas vēlēšanas
1993. gada 5. un 6. jūnijā akceptēja Augstākās
padomes iepriekšējo darbu kā atbilstošu Latvijas Republikas un
tās tautas interesēm. Šajās vēlēšanās, kas atbilda Satversmes
6. panta prasībām un demokrātisku vēlēšanu standartiem,
Latvijas tauta neapšaubīja Latvijas Republikas neatkarības
atjaunošanas lietderību un ievēlēja simt savus priekšstāvjus,
pilnvarojot tos turpināt valsts atjaunošanas darbu.
Saskaņā ar Satversmes normām
ievēlētā 5. Saeima pārņēma Augstākās padomes pilnvaras.
Pārņemot pilnvaras no Augstākās padomes, 5. Saeima Latvijas
tautas vārdā arī akceptēja kā juridiski saistošu Augstākās
padomes darbu, ko tā bija veikusi kopš Neatkarības deklarācijas
pieņemšanas Latvijas Republikas interesēs.
Līdz ar to
jāsecina, ka Neatkarības deklarācija un Konstitucionālais likums
ir juridiski saistoši, lai gan šie akti netika pieņemti saskaņā
ar Satversmē noteikto procedūru.
62. Latvijas valsts
konstitucionālais regulējums pamatā ir apkopots Satversmē, taču
līdzās tai savu juridisko spēku ir saglabājušas 1920. gada
27. maija Deklarācijas par Latvijas valsti, Neatkarības
deklarācijas un Konstitucionālā likuma normas, ciktāl tās nav
aizstātas ar Satversmes normām. Tiesību zinātnē ir pausts
viedoklis, ka līdzās Satversmei spēkā esoši konstitucionāla ranga
akti ir 1918. gada 18. novembra Latvijas Republikas
proklamēšanas akts, 1920. gada 27. maija Deklarācija
par Latvijas valsti, Neatkarības deklarācija un Konstitucionālais
likums (sk.: Kusiņš G. Kā pilnveidot mūsu valsts Satversmi //
Satversmes reforma Latvijā: par un pret. Rīga: Sociāli ekonomisko
pētījumu institūts “Latvija”, 1995, 39. lpp.).
Tā kā
Neatkarības deklarācijas preambula un 9. punkts ir spēkā
esošas konstitucionāla ranga normas, Satversmes tiesa ir tiesīga
izvērtēt lietā apstrīdēto likumu atbilstību Neatkarības
deklarācijas normām.
IX
63. Lai varētu izvērtēt
Pilnvarojuma likuma un Ratifikācijas likuma 1. pantā
ietverto vārdu “ievērojot Eiropas Drošības un sadarbības
organizācijas pieņemto robežu nemainības principu” atbilstību
Neatkarības deklarācijas preambulai un 9. punktam,
nepieciešams noskaidrot šo spēkā esošo konstitucionāla ranga
normu saturu.
64. Neatkarības
deklarācijas preambula sastāv no izvērsta vēsturisko faktu
izklāsta un to juridiska novērtējuma. Šādu vēsturisko faktu
izklāstu deklarācijas preambulā tās izstrādātāji ietvēra, lai
dokumenta lasītājam izskaidrotu Latvijas tautas politisko
motivāciju atjaunot savu valstisko neatkarību un norādītu uz
faktiem, kuru juridiskais izvērtējums noved pie secinājuma, ka
1918. gada 18. novembrī dibinātā Latvijas Republika
pastāv joprojām un Augstākā padome atjauno šīs valsts suverēno
varu (sk.: Levits E. 4. maija Deklarācija Latvijas
tiesību sistēmā, 54. – 55. lpp.).
64.1. Deklarācijas
preambulas pirmajā rindkopā tiek aprakstīts Latvijas Republikas
izveidošanas process, īpaši uzsverot 1918. gada
18. novembra Latvijas Republikas proklamēšanas aktu,
Latvijas Satversmes sapulces ievēlēšanu un Satversmes pieņemšanu,
kā arī Latvijas Republikas starptautiski tiesisko atzīšanu un
uzņemšanu par Tautu Savienības locekli.
Preambulas otrā rindkopa veltīta
1940. gada jūnija notikumiem. Preambulā konstatēts, ka PSRS
valdības ultimatīvā nota bija par pamatu Latvijas Republikas
valdības maiņai. Tiek konstatēts, ka jaunā valdība tika sastādīta
pēc PSRS pārstāvju diktāta un ka tā nebija Latvijas Republikas
suverēnās varas izpildorgāns, jo pārstāvēja PSRS, nevis Latvijas
Republikas intereses. Šajā rindkopā Augstākā padome PSRS
ultimatīvo notu un PSRS agresiju pret Latvijas Republiku
kvalificē kā starptautisku noziegumu, kura rezultātā tika
likvidēta Latvijas Republikas suverēnā valsts vara.
Preambulas trešajā rindkopā
Augstākā padome izvērtē 1940. gada 14. un
15. jūlija Tautas Saeimas vēlēšanas. Augstākā padome norāda,
ka šīs vēlēšanas notika citas valsts karaspēka okupētā valstī
politiskā terora apstākļos, pamatojoties uz prettiesiski pieņemta
antikonstitucionāla vēlēšanu likuma normām. Papildus tam ir
uzsvērts, ka vēlēšanās tika ļauts piedalīties tikai vienam
sarakstam – “Darba Tautas blokam”, kā arī secināts, ka vēlēšanu
rezultāti tika viltoti.
Preambulas ceturtā rindkopa
veltīta Tautas Saeimas lēmumam likvidēt Latvijas Republikas
neatkarību un pievienoties PSRS. Augstākā padome norāda, ka
Tautas Saeima nepauda Latvijas tautas gribu un tai nebija
konstitucionālu tiesību izlemt jautājumu par valsts iekārtas
grozīšanu un Latvijas valsts suverenitātes likvidēšanu. Netieši
atsaucoties uz Satversmes 77. pantu, Augstākā padome uzsver,
ka šos jautājumus ir tiesīga izlemt vienīgi Latvijas tauta, bet
tautas nobalsošana par pievienošanos PSRS netika rīkota.
Pamatojoties uz iepriekšējās
četrās rindkopās konstatētajiem vēsturiskajiem faktiem,
preambulas piektajā rindkopā Augstākā padome secina, ka Latvijas
Republikas iekļaušana PSRS sastāvā no starptautisko tiesību
viedokļa nav spēkā. Tāpat Augstākā padome uzsver, ka Latvijas
Republika de iure pastāv kā starptautisko tiesību
subjekts, ko atzīst vairāk nekā 50 pasaules valstis.
64.2. Neatkarības
deklarācijas preambulā ietvertais regulējums konkretizē Latvijas
valsts nepārtrauktības doktrīnu, ko atbilstoši starptautisko
tiesību normām paredz Satversmes 2. pants (sk. šā
sprieduma 31. punktu). Tas ir Latvijas Republikas
oficiālais viedoklis par to, ka 1918. gada 18. novembrī
dibinātā Latvijas Republika, neraugoties uz 1940. gadā
notikušo PSRS agresiju un okupāciju, ir turpinājusi nepārtraukti
eksistēt (sk.: Levits E. 4. maija Deklarācija Latvijas
tiesību sistēmā, 56. lpp.).
Var piekrist Ministru kabineta
paustajam viedoklim, ka lūgums izvērtēt apstrīdēto likumu
atbilstību Neatkarības deklarācijas preambulai nozīmē lūgumu
izvērtēt šo likumu atbilstību Latvijas Republikas nepārtrauktības
doktrīnai (sk. lietas materiālu 4. sējuma
75. lpp.). Neatkarības deklarācijas preambula uzliek
Latvijas Republikas valsts varas institūcijām par pienākumu
ievērot Latvijas Republikas nepārtrauktības doktrīnu un
neatkāpties no tās. Visos gadījumos, kad tas ir juridiski
svarīgi, Latvijas Republikas valsts varas institūcijām sava
rīcība jābalsta uz preambulā formulēto nepārtrauktības doktrīnu.
Tāpat Latvijas Republikas valsts varas institūcijām ir saistošs
preambulā ietvertais vēsturisko faktu izklāsts un to juridiskais
novērtējums, kas pamato nepārtrauktības doktrīnu (sk.: Levits
E. 4. maija Deklarācija Latvijas tiesību sistēmā, 56. –
57. lpp.).
Neatkarības
deklarācijas preambula nostiprina Latvijas valsts nepārtrauktības
doktrīnu.
65. Neatkarības
deklarācijas 9. punkts noteic: “Latvijas Republikas
attiecības ar PSRS veidot saskaņā ar joprojām spēkā esošo
1920. gada 11. augusta miera līgumu starp Latviju un
Krieviju, kurā uz mūžīgiem laikiem ir atzīta Latvijas valsts
neatkarība. Sarunām ar PSRS izveidot Valdības komisiju.”
Saeima un Ministru kabinets
pauduši viedokli, ka Neatkarības deklarācijas 9. punkts ir
zaudējis savu juridisko spēku.
65.1. Institūcijas, kas
izdevušas apstrīdētos aktus, savu viedokli pamato ar to, ka
Neatkarības deklarācijas 9. punkts esot cieši saistīts ar
deklarācijas 5. punktu, kurš paredzēja pārejas periodu
Latvijas Republikas neatkarības de facto atjaunošanai.
Abas šīs normas veidojot vienotu noregulējumu: “pārejas periodā
ir jāatjauno Latvijas Republikas de facto neatkarība,
risinot šo jautājumu sarunu ceļā ar PSRS un pamatojoties uz
1920. gada Miera līguma 2. pantā pausto Krievijas
atteikšanos no Latvijas uz mūžīgiem laikiem.” Ar Konstitucionālā
likuma 2. pantu Neatkarības deklarācijas 5. punkts esot
atzīts par spēkā neesošu, savukārt 9. punkts kā
5. punktam cieši piesaistīta norma par spēkā neesošu esot
atzīts Konstitucionālā likuma preambulā (sk. lietas materiālu
1. sējuma 151. – 152. lpp. un 4. sējuma 78. –
79. lpp.).
65.2. Konstitucionālā
likuma 2. pants atzīst par spēku zaudējušu Neatkarības
deklarācijas 5. punktu, kas noteica pārejas periodu Latvijas
Republikas valsts varas atjaunošanai de facto. Savukārt šā
likuma preambulā citastarp ir konstatēts: “1991. gada
19. augustā PSRS valsts apvērsuma rezultātā ir beigušas
pastāvēt PSRS konstitucionālās valsts varas un pārvaldes
institūcijas, un nav iespējams realizēt 1990. gada
4. maija deklarācijas “Par Latvijas Republikas neatkarības
atjaunošanu” 9. punktu par Latvijas Republikas valstiskās
neatkarības atjaunošanu sarunu ceļā.”
Kaut arī no Konstitucionālā likuma
preambulas varētu izrietēt secinājums, ka Neatkarības
deklarācijas 5. un 9. punkts veido vienotu
noregulējumu, kas ar Konstitucionālā likuma pieņemšanu zaudē
spēku, var piekrist J. Neimaņa paustajam viedoklim, ka šāda
pieeja būtu pārāk vienkāršota. Ja Konstitucionālais likums būtu
paredzējis arī Neatkarības deklarācijas 9. punkta atcelšanu,
tas expressis verbis būtu norādīts Konstitucionālā likuma
2. pantā. Tāpat jāņem vērā, ka Neatkarības deklarācijas
9. punkts risina vairākus tiesību jautājumus, no kuriem
tikai viens ir sarunu vešana ar PSRS (sk. lietas materiālu
11. sējuma 117. – 118. lpp.).
Neatkarības deklarācijas
5. punkts bija kompromisa norma, kas parādījās pašā
Neatkarības deklarācijas izstrādes beigu posmā un īsti
neiederējās visā deklarācijas kontekstā. “Deklarācijas
5. punkta saturs ir dokumenta svešķermenis, no kura pēc
iespējas ātrāk būtu jāatbrīvojas” (Apsītis R. Neatkarības
deklarācijas pieņemšanas gadadienā // Jurista Vārds,
2005. gada 3. maijs, Nr. 16).
Neatkarības deklarācijas
sagatavošanas materiāli liecina, ka tās 5. punkts formulēts
tikai 1990. gada 28. aprīļa projektā (sk.:
4. maijs, 485. lpp.). Netieši atsauce uz pārejas
periodu ietverta Neatkarības deklarācijas “minimālajā” variantā,
kas tika gatavots izskatīšanai Latvijas Augstākās padomes Tautas
frontes deputātu frakcijas sēdē 1990. gada 28. martā.
Šajā dokumentā attiecīgā norma formulēta šādi: “AP turpinās
sarunas ar PSRS par Latvijas valstiskās neatkarības atgūšanu”
(4. maijs, 468. lpp.).
Savukārt Neatkarības deklarācijas
9. punkta pirmais teikums formulēts 1990. gada
24. marta projektā: “Attiecības ar PSRS turpmāk regulē
1920. g. 11. augusta miera līgums starp Latviju un
Krieviju, kas noteic draudzīgas attiecības un sadarbību ar PSRS”
(4. maijs, 465. lpp.). Turpmākajā Neatkarības
deklarācijas projekta apspriešanas gaitā šī norma redakcionāli un
saturiski tika precizēta, taču saglabāja savu vietu deklarācijas
tekstā.
Var secināt, ka Neatkarības
deklarācijas 9. punkts tās sagatavošanas gaitā tika formulēts
krietni agrāk nekā 5. punkts. Tādējādi Neatkarības
deklarācijas 9. punktu nevar uzskatīt tikai par
5. punkta izpildes mehānismu. Tam ir savs saturs un nozīme
deklarācijas sistēmā.
65.3. Jāņem vērā, ka
Neatkarības deklarācijas 9. punkts sastāv no diviem
teikumiem. Kopš 1990. gada 24. marta deklarācijas
projekta tās neatņemams elements ir 9. punkta pirmais
teikums. Neatkarības deklarācijas 9. punkta otrā teikuma
redakcija par sarunām ar PSRS kā pārejas perioda ideja parādās
deklarācijas projekta “minimālajā variantā” 1990. gada
28. martā (sk.: 4. maijs, 468. lpp.).
Savukārt abi teikumi 9. punktā apvienoti tikai
1990. gada 12. aprīļa projektā (sk.: 4. maijs,
476. lpp.).
Konstitucionālā likuma preambulā
Augstākā padome konstatēja neiespējamību, vedot sarunas ar PSRS,
atjaunot Latvijas Republikas de facto neatkarību. No tā
var secināt, ka Neatkarības deklarācijas 9. punkta otrais
teikums varētu būt netieša norāde uz to, ka Latvijas Republikas
neatkarība atjaunojama pakāpeniski, veidojot kopīgu noregulējumu
ar tās pašas deklarācijas 5. punktu. Deklarācijas
9. punkta otrais teikums paredz pakāpenisku pāreju uz
neatkarības atjaunošanu de facto. Proti, Latvija kā
neatkarīga valsts uz savstarpēji līdztiesīgiem pamatiem sarunu
ceļā noregulē visus ar pārejas periodu saistītos jautājumus.
Savukārt Neatkarības deklarācijas 9. punkta pirmajam
teikumam ir patstāvīga nozīme, kas tikai daļēji saistīta ar
pārējā deklarācijas tekstā iestrādāto pārejas periodu neatkarības
atjaunošanai.
Līdzīgs viedoklis pausts tiesību
zinātnē: “1991. gada 21. augusta likums “Par Latvijas
Republikas valstisko statusu” [..] nosaka, ka nav iespējams
realizēt Deklarācijas 9. punktu “par Latvijas Republikas
valstiskās neatkarības atjaunošanu sarunu ceļā”. Šī likuma
preambulas daļa būtu jāsaprot tādējādi, ka tā attiecas tikai uz
to 9. punkta daļu, kurā ir runa par Valdības komisijas
izveidošanu sarunām ar PSRS, un ka principiālā nostādne attiecībā
uz 1920. gada Miera līgumu nav izmainīta 1991. gada
21. augusta likumā” (profesores Inetas Ziemeles
2005. gada 14. marta atzinums Ministru kabinetam sakarā
ar Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līguma par
Latvijas un Krievijas valsts robežu parakstīšanu un ratifikāciju,
lietas materiālu 6. sējuma 214. lpp.).
Līdz ar to
Neatkarības deklarācijas 9. punkts nav pilnībā zaudējis savu
juridisko spēku.
66. Pieteikuma iesniedzējs,
atsaucoties uz E. Levita pausto viedokli, uzskata, ka no
Neatkarības deklarācijas 9. punkta pirmā teikuma izriet
konkrēts Latvijas un Krievijas valsts robežas jautājuma
noregulējums ar konstitucionāla ranga normu (sk. lietas
materiālu 1. sējuma 11. – 12. lpp.).
E. Levits raksta:
“Deklarācijas 9. punkts nosaka, ka Latvijas attiecības ar
PSRS veidojamas uz 1920. g. 11. augusta Miera
līguma pamata. Šis punkts, protams, attiecas arī uz PSRS tiesisko
mantinieci – Krieviju. Tas nozīmē – kamēr šis Deklarācijas punkts
nav atcelts, Latvija visas līgumattiecības ar Krieviju var veidot
vienīgi tā, ka jaunākie līgumi nav pretrunā ar 1920. gada
Miera līgumu. 9. punkts ir sevišķi svarīgs Abrenes jautājuma
risināšanā” (Levits E. 4. maija Deklarācija Latvijas
tiesību sistēmā, 64. lpp.).
Var piekrist Ministru kabineta
paustajam viedoklim, ka šāds E. Levita Neatkarības
deklarācijas 9. punkta skaidrojums neatbilst deklarācijas
9. punkta mērķim un saturam (sk. lietas materiālu
6. sējuma 78. lpp.).
66.1. Visupirms jāņem vērā
tas, ka E. Levits ir vienīgais zinātnieks, kurš, komentējot
Neatkarības deklarācijas saturu, norādījis uz tik ciešu
Neatkarības deklarācijas 9. punkta saistību ar Latvijas un
Krievijas valsts robežu un Abrenes jautājumu. Piemēram,
R. Apsītis savā Neatkarības deklarācijas komentārā tās
9. punktu iztulko ne tik tālejoši: “Deklarācijas
9. punkts nosaka, ka Latvijas attiecības ar PSRS veidojamas
saskaņā ar 1920. gada 11. augusta miera līgumu starp
Latviju un Krieviju. Tagad, kad PSRS beigusi pastāvēt,
9. punktā teiktais attiecas uz PSRS tiesisko mantinieci –
Krieviju” (Apsītis R. Neatkarības deklarācijas pieņemšanas
gadadienā // Jurista Vārds, 2005. gada 3. maijs,
Nr. 16). Latvijas un Krievijas valsts robežas
atjaunošanu atbilstoši Miera līgumam un Abrenes jautājumu
R. Apsītis expressis verbis nesaista ar Neatkarības
deklarācijas 9. punktu. Arī pirmajā Neatkarības deklarācijas
projektā, kas tēžu veidā formulēts 1990. gada
20. martā, ir norādīts: “Abrenes jautājums juridiski paliek
atklāts, bet pašreizējā situācijā nebūtu politiski aktualizējams”
(4. maijs, 456. lpp.).
Tāpat jāņem vērā, ka Neatkarības
deklarācijas pieņemšanas laikā zināma iedzīvotāju daļa apšaubīja
Latvijas tautas tiesības būt neatkarīgai un šie cilvēki vēl bija
jāpārliecina par nepieciešamību atjaunot neatkarīgu valsti.
Neatkarības deklarācijas galvenais mērķis bija Latvijas
valstiskuma pilnīga atjaunošana. Tādēļ Neatkarības deklarācija
fiksēja tikai galvenos pamatprincipus, idejas un darbības
virzienus Latvijas valsts neatkarības atjaunošanai. Neatkarības
deklarācija kopumā iezīmēja svarīgākās nostādnes Latvijas
valstiskuma atjaunošanai. Neatkarības deklarācijā nebija ietverts
detalizēts regulējums atsevišķiem de facto neatkarības
atgūšanas jautājumiem. Konkrēts noregulējums attiecībā uz
Latvijas un Krievijas valsts robežu neatbilstu Neatkarības
deklarācijas struktūrai.
66.2. Vērā ņemams arī tas,
ka E. Levits savā komentārā Neatkarības deklarācijas
9. punktu citē tuvu tam tekstam, kāds tika akceptēts
deklarācijas projekta 1990. gada 24. marta un
3. aprīļa variantos (sk.: 4. maijs, 465.,
473. lpp.). E. Levits savās atmiņās par Neatkarības
deklarācijas pieņemšanu norāda, ka “Deklarācijas darba grupas
sēdēs piedalījos līdz aizbraukšanai 10. aprīlī” (Levits
E. Valsts atjaunošanas koncepcijas attīstība,
293. lpp.).
Taču Neatkarības deklarācijas
sagatavošanas materiāli liecina, ka tās 9. punkts būtiski
grozīts Augstākās padomes Latvijas Tautas frontes deputātu
frakcijas sēdē 1990. gada 12. aprīlī. Darba grupas
1990. gada 9. aprīlī sagatavotā deklarācijas projekta
9. punkts paredzēja: “Latvijas Republikas attiecības ar PSRS
veidot saskaņā ar joprojām spēkā esošo 1920. gada 11.
augusta miera līgumu starp Latviju un Krieviju.” Pēc frakcijas
sēdes šis teikums tika papildināts ar palīgteikumu “kurā uz
mūžīgiem laikiem ir atzīta Latvijas valsts neatkarība”, kā arī
tam tika pievienots otrais teikums šādā redakcijā: “Sarunām ar
PSRS izveidot Valdības komisiju” (4. maijs,
476. lpp.).
Līdz ar to var secināt, ka
Neatkarības deklarācijas 9. punkts tika saturiski grozīts,
modificējot tajā sākotnēji ietverto noregulējumu.
66.3. Ar 1990. gada
12. aprīlī pieņemto papildinājumu Neatkarības deklarācijas
9. punktā ietvertā atsauce uz Miera līgumu tika sašaurināta
attiecībā uz vienu konkrētu jautājumu, proti, faktu, ka Miera
līgumā Krievija uz mūžīgiem laikiem atzinusi Latvijas
neatkarību.
Noregulējums par Latvijas atzīšanu
uz mūžīgiem laikiem ietverts Miera līguma 2. pantā. Tādēļ,
ņemot vērā Neatkarības deklarācijas 9. punkta tapšanas
vēsturi, nevar uzskatīt, ka tas saistīts ar citām Miera līguma
normām, tostarp 3. pantu, kas noteic valsts robežu starp
Latviju un Krieviju. Drīzāk var piekrist tiesību zinātnē
paustajam viedoklim, ka “atsauce uz Miera līgumu ir jālasa
kontekstā ar nākamo palīgteikumu, kurš akcentē apstākli, ka Miera
līgumā ir atzīta Latvijas valsts neatkarība. Tādēļ Miera līgums
šajā gadījumā ir jāizprot tikai kā normatīvs ietvars vienai tēzei
– par Latvijas valsts neatkarību” (Paparinskis M. Maisot
tiesisko “spageti” bļodu: Robežlīgums, Satversme un
starptautiskās tiesības // Jurista Vārds, 2007. gada
30. janvāris, Nr. 5).
Neatkarības deklarācijas
9. punkta pirmais teikums kopā ar tās preambulu
interpretējami kā pamatojums deklarācijā iestrādātajam galvenajam
jautājumam, proti, Latvijas valstiskuma atjaunošanai. Gan
vēsturisko apstākļu uzskaitījums un to juridiskais novērtējums
Neatkarības deklarācijas preambulā, gan atsauce uz Miera līgumu
9. punktā visupirms ietverti ar mērķi pamatot Latvijas
tiesības uz neatkarīgu valsti. Neatkarības deklarācijas
9. punkta pirmajā teikumā īpaši ir uzsvērts fakts, ka
Latvijas valsts neatkarību uz mūžīgiem laikiem Padomju Krievija
atzinusi jau 1920. gadā. Tāpat tiek uzsvērts tas, ka ar
Neatkarības deklarāciju Latvijas neatkarība tiek atjaunota,
proti, netiek dibināta jauna valsts.
Neatkarības deklarācijas 9. punkta
pirmais teikums konkretizē deklarācijas preambulā ietverto
Latvijas valsts varas institūciju pienākumu pamatoties uz
nepārtrauktības doktrīnu un Latvijas attiecībās ar PSRS un
Krieviju neatkāpties no tās.
66.4. E. Levits paudis
viedokli, ka no Neatkarības deklarācijas 9. punkta izriet
Latvijas un Krievijas savstarpējo attiecību noregulējums – kamēr
deklarācijas 9. punkts nav atcelts, Latvija visas
līgumattiecības ar Krieviju var veidot vienīgi tā, ka jaunākie
līgumi nav pretrunā ar 1920. gada Miera līgumu (sk.:
Levits E. 4. maija Deklarācija Latvijas tiesību sistēmā,
64. lpp.).
Taču Vīnes konvencijas
59. pantā ir ietverts vispārējais princips lex
posterioris derogat legi priori, atbilstoši kuram vēlāks
līgums, kas attiecas uz to pašu tiesisko jautājumu, stājas
iepriekšējā līguma vietā. Šis vispārējais princips neattiektos uz
starptautiskajiem līgumiem tikai tajos gadījumos, ja starp tiem
pastāvētu hierarhiskas attiecības, piemēram, agrākais līgums
deklarētu ius cogens normas vai arī tajā būtu tieši
atrunāta šā līguma prioritāte (sk.: 2006.gada Starptautisko
tiesību komisijas Darba grupas starptautisko tiesību
fragmentācijas jautājumos secinājumi: Starptautisko tiesību
dažādošanās un paplašināšanās radītās problēmas // ,
paras. 31 – 36).
Miera līgums ir “parasts”
starptautisks līgums, un nedz Latvija, nedz Krievija tam nav
piešķīrusi nekādu sevišķu juridisko spēku. Līdz ar to šā līguma
puses var saskaņā ar starptautiskajām tiesībām noslēgt
savstarpējus jaunus līgumus, kas pilnībā vai daļēji aizstātu
Miera līgumu.
Viedoklis par Neatkarības
deklarācijas 9. punkta ietekmi uz Miera līguma spēku
iepretim jaunākiem Latvijas un Krievijas līgumiem neatbilst Vīnes
konvencijas 59. pantā ietvertajam regulējumam. Tas būtu
pieļaujams tikai tādā gadījumā, ja konstitucionālā norma
expressis verbis norādītu uz īpašu Miera līguma
statusu.
Taču Neatkarības deklarācija
expressis verbis nenoteic šāda veida ierobežojumus
Latvijas valsts tiesībām noslēgt ar Krieviju jaunus
starptautiskos līgumus par Miera līgumā risinātajiem
jautājumiem.
66.5. Neatkarības
deklarācija ir rūpīgi izstrādāts dokuments, kas ilgstoši tika
apspriests, pilnveidots un rediģēts. Lai varētu uzskatīt, ka
Neatkarības deklarācijas mērķis ir regulēt Latvijas un Krievijas
valsts robežu un saistīt Latviju ar pienākumu katrā ziņā atjaunot
Miera līgumā noteikto robežu, nepieciešamas skaidras norādes par
šādu likumdevēja mērķi. Satversmes tiesai lietas sagatavošanas
gaitā šādas norādes nav izdevies atrast.
Ja Neatkarības deklarācijas autori
būtu vēlējušies noteiktā veidā regulēt Latvijas un Krievijas
valsts robežu, viņiem attiecīga satura norma bija jāietver
deklarācijas tekstā, līdzīgi kā tas tika izdarīts ar atsauci uz
Miera līguma 2. pantu Neatkarības deklarācijas
9. punktā. Neatkarības deklarācijas galīgajā redakcijā šāda
norma nav ietverta. Tāpat arī Neatkarības deklarācijas
apspriešanas gaita neliecina, ka tās autori būtu vēlējušies šādu
normu tajā ietvert.
Netieši uz šāda regulējuma
neesamību Neatkarības deklarācijas tekstā norāda arī Augstākās
padomes motīvi, 1992. gada 22. janvārī pieņemot lēmumu
“Par Abrenes pilsētas un sešu Abrenes apriņķa pagastu aneksijas
neatzīšanu”. Ziņojot par šo lēmuma projektu, Augstākās padomes
deputāts Rolands Rikards citastarp uzsvēra: “Savukārt šajā lēmuma
projektā mēs liekam tomēr priekšā to pateikt juridiski: “Robežu
nosaka 1920.gada augusta miera līguma 3.pants.” Mēs pasakām savu
oficiālo viedokli. Tālāk visu var risināt sarunās” (Latvijas
Republikas Augstākās padomes 1992. gada 22. janvāra
rīta plenārsēdes stenogramma). Ja šāds noregulējums būtu
ietverts jau Neatkarības deklarācijā, 1992. gada
22. janvārī nebūtu bijis nepieciešamības to noteikt vai arī
šajā gadījumā attiecīgais fakts varētu tikt konstatēts,
atsaucoties uz Neatkarības deklarācijas 9. punktu.
Var secināt, ka Neatkarības
deklarācijas 9. punktā nav ietverts Latvijas un Krievijas
valsts robežas noregulējums. Neatkarības deklarācijas
9. punkta pirmais teikums uzliek Latvijas Republikai par
pienākumu sarunās ar Krievijas Federāciju neatkāpties no savas
nepārtrauktības doktrīnas.
Neatkarības
deklarācijas 9. punkta pirmais teikums liedz Latvijai,
slēdzot starptautiskus līgumus ar Krieviju, atkāpties no Latvijas
nepārtrauktības doktrīnas.
X
67. Pieteikuma iesniedzējs
lūdzis izvērtēt Pilnvarojuma likuma atbilstību Neatkarības
deklarācijas preambulai un 9. punktam. Ņemot vērā Satversmes
tiesas iepriekš izdarītos secinājumus, jāizvērtē, vai
Pilnvarojuma likums atbilst valsts nepārtrauktības doktrīnai. Tas
nozīmē, ka jānoskaidro, vai Saeima, pieņemot Pilnvarojuma likumu,
nav rīkojusies pretēji valsts nepārtrauktības doktrīnai.
67.1. Pilnvarojuma likumā
Saeima Ministru kabinetu pilnvarojusi parakstīt Robežlīgumu. Šādu
pilnvarojumu Saeima devusi, “pamatojoties uz Latvijas Republikas
Augstākās padomes 1991. gada 21.augustā pieņemto Latvijas
Republikas konstitucionālo likumu “Par Latvijas Republikas
valstisko statusu”, kā arī ņemot vērā starptautiski atzīto
Latvijas Republikas valstisko nepārtrauktību”.
Satversmes 68. pants paredz
Saeimas tiesības apstiprināt Ministru kabineta parakstītos
starptautiskos līgumus, kuri nokārto likumdošanas ceļā izšķiramus
jautājumus. Satversme nenoteic, ka Saeimai jāpilnvaro Ministru
kabinets parakstīt starptautisko līgumu, taču Satversmē nav
ietverts arī aizliegums to darīt.
“Parlamentārajās valstīs valdība
ir atkarīga no parlamenta un viņa priekšā atbildīga, tāpēc ir
pilnīgi loģiski, ka parlaments ne vien kontrolē valdību, bet arī
dod viņai vadošus norādījumus gan vispārīgā politiskā virziena
ieturēšanā, gan arī atsevišķu resoru darbības nospraušanā”
(Dišlers K. Ievads Latvijas valststiesību zinātnē,
151. lpp.). Arī Latvijas Senāts atzinis, ka Saeimai ir
tiesības dot Ministru kabinetam saistošus norādījumus un
rīkojumus [Latvijas Senāta spriedumi (1918 – 1940).
3. sējums. Senāta Administratīvā departamenta spriedumi
(1926 – 1930). Rīga: Latvijas Republikas Augstākā tiesa, Senatora
Augusta Lēbera fonds, 1997, 922. lpp.].
Saeima ir tiesīga pilnvarot
Ministru kabinetu veikt noteiktas darbības starptautiskajās
tiesībās, lai ne vien parakstītu, bet arī sagatavotu, pēc Saeimas
ieskata, Latvijai nepieciešamu līgumu ar ārvalsti. Saeimai šādas
tiesības ir paredzētas arī likuma “Par Latvijas Republikas
starptautiskajiem līgumiem” 3. pantā. Tas noteic, ka Saeima
“var pieņemt lēmumu par jebkura starptautiska līguma noslēgšanu,
lēmumā nosakot par konkrētā līguma izdošanu atbildīgās personas
un šo personu pilnvarojuma apjomu un saturu”.
Līdz ar to Saeima, dodot
pilnvarojumu Ministru kabinetam, nav pārkāpusi Satversmē noteikto
kompetenci.
67.2. Gadījumos, kad
Ministru kabinets iecerējis sagatavot un parakstīt tādus
starptautiskos līgumus, kas skar Latvijas valstij būtiskus
jautājumus, iepriekšēja Saeimas piekrišana šādai Ministru
kabineta rīcībai, ar likumu pilnvarojot Ministru kabinetu
sagatavot vai parakstīt kādu likumu, piešķir Ministru kabineta
rīcībai papildu leģitimitāti un otrai līgumslēdzējai pusei
apliecina, ka ne vien Latvijas valdība, bet arī parlaments pēc
līguma parakstīšanas to akceptēs un neiebildīs pret šāda līguma
stāšanos spēkā.
Latvijas Satversmes teksts lielā
mērā tapa, par pamatu ņemot Vācijas 1919. gada
11. augusta konstitūciju. Komentējot šīs konstitūcijas
normas, Vācijas tiesību zinātnē ir atzīts: gadījumos, kad
izpildvara iecerējusi ar starptautisku līgumu samazināt valsts
teritoriju, parlaments savu piekrišanu šādai rīcībai var paust ne
vien apstiprinot jau noslēgto starptautisko līgumu, bet arī
iepriekš pilnvarojot prezidentu parakstīt šādu līgumu (sk.:
Giese F. Der Verfassung des Deutschen Reiches, S. 200;
Anschütz G. Die Verfassung des Deutschen Reichs vom
11. August 1919, S. 422).
Pieņemot Pilnvarojuma likumu,
Saeima plašās debatēs izdiskutēja Robežlīguma saturu un tā
parakstīšanas politisko nepieciešamību. Saeimas paustā griba,
pilnvarojot Ministru kabinetu parakstīt šo līgumu, nozīmē, ka
Saeima ir akceptējusi šāda līguma parakstīšanu un ir gatava
uzņemties tajā paredzētās starptautiskās saistības (sk.
Latvijas Republikas 9. Saeimas ziemas sesijas ceturtās sēdes
2007. gada 1. februārī un piektās sēdes 2007. gada
8. februārī stenogrammu).
68. Kā norāda Ministru
kabinets, Pilnvarojuma likuma izstrādāšanai ir bijuši vairāki
mērķi.
Pirmkārt, Pilnvarojuma likums
izstrādāts, ievērojot likuma “Par Latvijas Republikas
starptautiskajiem līgumiem” 3. panta otrajā daļā ietverto
prasību apstiprināt valsts augstākajām amatpersonām doto
pilnvarojumu slēgt būtiskus starptautiskos līgumus.
Otrkārt, Pilnvarojuma likums pilda
noteiktu politisko funkciju, proti, Saeima, to pieņemot, pauž
savu politisko atbalstu Robežlīguma parakstīšanai.
Treškārt, Pilnvarojuma likums
pieņemts ar mērķi nodrošināt Latvijas Republikas nepārtrauktības
doktrīnu (sk. Minis-tru kabineta papildu paskaidrojumus
lietas materiālu 10. sējuma 138. – 140. lpp.).
68.1. Papildus tam var
piekrist Pieteikuma iesniedzējam, ka Pilnvarojuma likumā
ietvertas pilnvarojuma robežas (sk. lietas materiālu
1. sējuma 12. lpp.).
Saeima ir pilnvarojusi Ministru
kabinetu slēgt Robežlīgumu, ievērojot Konstitucionālo likumu un
ar savu rīcību neaizskarot valsts nepārtrauktības doktrīnu. Kā
Saeimas debatēs uzsvēra Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētājs
Andris Bērziņš: “Šis sagatavotais, apspriežamais likumprojekts
nosaka pilnvarojuma robežas valdībai, un tās ir precīzi iezīmētas
ar Latvijas Republikas konstitucionālo likumu” (Latvijas
Republikas 9. Saeimas ziemas sesijas piektās sēdes
2007. gada 8. februārī stenogramma).
Līdz ar to var secināt, ka
Pilnvarojuma likums nosaka Ministru kabineta pilnvarojuma
robežas.
68.2. Pilnvarojuma likumā,
ierobežojot Ministru kabineta rīcību, likumdevējs tam licis
ievērot Konstitucionālo likumu un Latvijas Republikas
nepārtrauktības doktrīnu.
Kā liecina parlamentārās debates,
likumdevēja nolūks nav bijis ar Pilnvarojuma likumu dot Ministru
kabinetam tiesības rīkoties pretēji Latvijas Republikas
nepārtrauktības doktrīnai vai atteikties no tās. A. Bērziņš
ir īpaši uzsvēris, ka Pilnvarojuma likums neietekmē Latvijas
Republikas nepārtrauktības doktrīnu un neatceļ nevienu no citiem
iepriekš pieņemtajiem aktiem, kuri nostiprina šo doktrīnu vai
pauž Latvijas viedokli par tās prettiesisko iekļaušanu PSRS
sastāvā. “Likumprojekta konstrukcija neierobežo nevienu no
līgumslēdzējām pusēm to vēstures traktējuma ziņā. Ir skaidrs, ka
Latvijai ir un paliks atšķirīgs viedoklis par to, kas un kā
pagājušajā gadsimtā notika ar mūsu neatkarību” (Latvijas
Republikas 9. Saeimas ziemas sesijas ceturtās sēdes
2007. gada 1. februārī stenogramma).
Lai uzsvērtu Latvijas Republikas
nepārtrauktības doktrīnu, likumdevējs ietvēris Pilnvarojuma
likumā ne vien tiešu atsauci uz to, bet arī norādījis uz
Konstitucionālo likumu. “Konstitucionālais likums ir pats
būtiskākais juridiskais dokuments”, kurš sevī ietver visus
Latvijas Republikas nepārtrauktības nodrošināšanai nepieciešamos
aspektus, jo tas “iezīmēja Latvijas Republikas vēsturi līdz
1940.gadam un vienlaikus pilnībā atjaunoja Latvijas Republiku”,
savā runā norādīja Ministru prezidents A. Kalvītis (sk.
Latvijas Republikas 9. Saeimas ziemas sesijas ceturtās sēdes
2007. gada 1. februārī stenogrammu).
68.3. Latvijas PSR
Augstākās padomes 1990. gada 4. maija deklarācija “Par Latvijas
Republikas neatkarības atjaunošanu” tika pieņemta, pamatojoties
uz valsts nepārtrauktības doktrīnu. Konstitucionālais likums ir
cieši saistīts ar Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu un
pilnā mērā apliecina Latvijas valsts nepārtrauktību (sk.:
Apsītis R. Neatkarības deklarācijas pieņemšanas gadadienā //
Jurista Vārds, 2005. gada 3. maijs,
Nr. 16).
Konstitucionālā likuma preambulā
ir ietverta atsauce uz Neatkarības deklarāciju, uzsverot, ka šis
likums tiek pieņemts, ievērojot deklarācijas pamatnostādnes. Jo
sevišķi tas izriet no Konstitucionālā likuma 3. panta, kurā
Augstākā padome uzsvērusi pienākumu likvidēt Latvijas valsts
okupāciju un aneksiju, kas nepārprotami norāda uz valsts
nepārtrauktības doktrīnu kā Konstitucionālā likuma regulējuma
pamatu.
Var piekrist Saeimas paustajam
viedoklim, ka Pilnvarojuma likums atbilst Neatkarības
deklarācijas preambulai. Pilnvarojuma likumā nav ietverti fakti,
kas neatbilstu Neatkarības deklarācijas preambulā minētajiem
vēstures faktiem un to juridiskajam novērtējumam. Tāpat
Pilnvarojuma likums nav pretrunā arī ar Latvijas valsts
nepārtrauktības doktrīnu, bet tieši pretēji – Latvijas valsts
turpināšanās fakts Pilnvarojuma līgumā ir īpaši uzsvērts kā
pamats pilnvarojumam parakstīt Robežlīgumu (sk. lietas
materiālu 1. sējuma 150. – 151. lpp.).
68.4. Komentējot
Pilnvarojuma likuma projektu, profesore Ineta Ziemele norādīja:
“Valdības sagatavotais lēmuma projekts ir pietiekami korekts
iepriekš izklāstītajā tiesiskajā kontekstā ar vienu
pamatnosacījumu – ja valdība un Saeima turpina pieturēties pie
tās pozīcijas, kas ir pausta dažādās juridiskās un politiskās
formās jautājumā par Latvijas valsts nepārtrauktību un ar to
saistītiem jautājumiem ar visām no tā izrietošām sekām”
(Ziemele I. Piezīmes pie sagatavotā lēmuma projekta // Jurista
Vārds, 2007. gada 30. janvāris, Nr. 5).
Pēc Satversmes tiesas ieskata,
nedz Pilnvarojuma likums, nedz Saeimas debatēs par Pilnvarojuma
likuma pieņemšanu paustie Latvijas valsts augstāko amatpersonu un
Saeimas deputātu viedokļi neliecina, ka ar šo likumu Latvijas
valsts atteiktos no savas nepārtrauktības doktrīnas.
Pilnvarojuma likums noteica
Ministru kabineta pilnvaru ietvarus, parakstot Robežlīgumu.
Likumā ietvertais pilnvarojums konkretizē Neatkarības
deklarācijas 9. punkta prasības attiecībā uz Robežlīgumu un
liek Ministru kabinetam rūpēties par šo prasību ievērošanu,
proti, lai Latvijas valsts, parakstot Robežlīgumu un uzņemoties
tajā paredzētās starptautiskās saistības, nerīkotos pretēji
nepārtrauktības doktrīnai.
Ministru kabinets parakstījis
Robežlīgumu, neskarot Latvijas valsts nepārtrauktības doktrīnu,
kā arī neatsakoties no tās.
Līdz ar to
Pilnvarojuma likums atbilst Neatkarības deklarācijas
preambulai.
69. Pieteikuma iesniedzējs
paudis viedokli, ka Pilnvarojuma likums neatbilst Neatkarības
deklarācijas 9. punktam, jo paredzot tam pretēju
pilnvarojumu. Pēc Pieteikuma iesniedzēja ieskata, Neatkarības
deklarācijas 9. punkts uzliekot par pienākumu panākt Miera
līgumā noteiktās Latvijas un Krievijas valsts robežas
atjaunošanu, savukārt Pilnvarojuma likums piešķirot Ministru
kabinetam tiesības parakstīt Robežlīgumu, kas groza Miera līgumā
noteikto valsts robežu (sk. lietas materiālu
1. sējuma 11. – 12. lpp.).
69.1. Satversmes tiesa
iepriekš secinājusi, ka Neatkarības deklarācijas 9. punkts
neuzliek Latvijas valstij pienākumu atjaunot Miera līgumā
noteikto valsts robežu ar Krieviju. No Neatkarības deklarācijas
9. punkta izriet pienākums sarunās ar Krieviju nerīkoties
pretēji valsts nepārtrauktības doktrīnai.
Valsts nepārtrauktības doktrīna
neliedz Latvijas valstij rīkoties ar savu teritoriju. Latvijas
valsts ir tiesīga, ievērojot Satversmē noteikto kārtību, gan
palielināt, gan samazināt savu teritoriju (sk.: Ziemele I. Is
the Distinction between State Continuity and State Succession,
pp. 215 – 216). Šajā gadījumā jāņem vērā, ka ar
Robežlīgumu Latvijas valsts nevis akceptē Krievijas Federācijas
nostāju par to, ka Abrenes apvidus iekļaušana Krievijas
teritorijā ir tiesiska, bet gan starptautiskajās tiesībās
pieļaujamā veidā nodod Krievijai teritoriju, kura de facto
atrodas Krievijas Federācijas kontrolē, bet de iure ir
daļa no Latvijas valsts teritorijas.
Arī citu valstu tiesību zinātnieki
ir pauduši viedokli, ka Latvijas valsts nepārtrauktību Abrenes
apvidus zaudēšana neietekmē (sk.: Taube C. Constitutionalism
in Estonia, Latvia and Lithuania. A Study in Comparative
Constitutional Law. Uppsala: Iustus Förlag, 2001, pp. 33 –
44).
69.2. Latvija, ar
Robežlīgumu nododot Abrenes apvidu Krievijai, to ir izdarījusi
Satversmē noteiktajā kārtībā. Tāpat jāņem vērā, ka Latvijas
valdība Robežlīgumā ir risinājusi tikai ar valsts robežas
noteikšanu saistītos jautājumus, bet nav skārusi starpvalstu
politisko attiecību jautājumus, tostarp jautājumu par Latvijas
tiesisko statusu (sk. Ministru kabineta papildu paskaidrojumus
lietas materiālu 10. sējuma 136. lpp.).
Satversmes tiesai nerada šaubas,
ka Latvijas valsts ar Robežlīgumu nav atteikusies no valsts
nepārtrauktības, bet tieši pretēji – ir atkārtoti paudusi savu
viedokli šajā jautājumā un Ministru kabinets parakstījis
Robežlīgumu, pamatojoties uz Pilnvarojuma likumu, kas tam noteica
skaidru rīcības ietvaru. Tā kā Krievijas Federācijas pārstāvim,
parakstot Robežlīgumu, bija jāapzinās Latvijas pārstāvja mandāta
saturs un viņš nav iebildis pret to, ka Latvijas Republikas
Ministru prezidents Robežlīgumu paraksta, ievērojot Latvijas
valsts nepārtrauktības doktrīnu, uzskatāms, ka Latvijas valsts ir
rīkojusies saskaņā ar šīs doktrīnas prasībām.
Turklāt, kā Satversmes tiesa
iepriekš secinājusi, ar Robežlīgumu veiktās valsts teritorijas
izmaiņas ir izdarītas Satversmē noteiktajā kārtībā. Valsts
nepārtrauktības doktrīna neliedz nedz Satversmē noteiktajā
kārtībā grozīt valsts teritoriju, nedz Saeimai pilnvarot Ministru
kabinetu parakstīt attiecīgu līgumu. Arī starptautisko tiesību
zinātnē ir pausts viedoklis, ka valsts robežu maiņa nevar
ietekmēt šīs valsts nepārtrauktību. Saskaņā ar vispārējām
starptautiskajām tiesībām valsts kā juridiskā persona paliek
nemainīga arī gadījumā, kad tā maina savu teritoriju. Valsts
nepārtrauktību neietekmē nelielas teritoriālās izmaiņas vai
atsevišķu teritoriju zaudēšana (sk.: Marek K. Identity and
Continuity of States, pp. 15–126, 551–587; Kunz J. L.
Identity of States under International Law // American Journal of
International Law, Vol. 49, 1955, pp. 72-7373; O’Connell
D. P. The Law of State Succession. Cambridge: Cambridge
University Press, 1956, p. 31). “Latvijai ir tiesības cedēt
Abreni Krievijai tieši tāpat kā Francijai ir tiesības cedēt
Elzasu Vācijai, un no tā nedz Latvija, nedz Francija nezaudē savu
valstisko identitāti” (Paparinskis M. Maisot tiesisko “spageti
bļodu”: Robežlīgums, Satversme un starptautiskās tiesības //
Jurista Vārds, 2007. gada 30. janvāris,
Nr. 5).
Līdz ar to
Pilnvarojuma likums atbilst Neatkarības deklarācijas
9. punktam.
XI
70. Ratifikācijas likuma
1. pantā noteikts, ka Robežlīgums tiek pieņemts un
apstiprināts, “ievērojot Eiropas Drošības un sadarbības
organizācijas pieņemto robežu nemainības principu”.
Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka
šie vārdi neatbilst Neatkarības deklarācijas preambulai un
9. punktam. Lai to pārbaudītu, visupirms jānoskaidro robežu
nemainības principa saturs, kā arī tas, vai Saeima, iekļaujot šos
vārdus Ratifikācijas likumā, ir ievērojusi Satversmes prasības,
kas izriet no tās 68. panta.
71. Robežu nemainības
princips formulēts Helsinku nobeiguma akta 3. pantā. Tas
paredz: “Dalībvalstis uzskata pārējo dalībvalstu, kā arī visu
Eiropas valstu robežas par neaizskaramām un līdz ar to tagad un
turpmāk atturēsies pārkāpt šīs robežas. Līdz ar to tās arī
atturēsies no prasībām vai darbībām, kas vērstas uz kādas
dalībvalsts teritorijas vai tās daļas sagrābšanu vai nelikumīgu
piesavināšanos.”
71.1. Vērtējot robežu
nemainības principu, jāņem vērā, ka Helsinku nobeiguma akts nav
starptautisks līgums Vīnes konvencijas nozīmē. Helsinku nobeiguma
aktā ir ietverta atruna, ka tas nav reģistrējams ANO Statūtu
102. panta kārtībā. Tā kā visi starptautiskie līgumi ir
jāreģistrē minētajā kārtībā, a contrario arguments, šķiet,
pietiekami pārliecinoši atspoguļo akta autoru mērķi (sk.: Aust
A. Modern Treaty Law and Practice. Cambridge: Cambridge
University Press, 2000, p. 26, 280).
Helsinku nobeiguma akts nav
saistošs per se, bet to var izmantot starptautisko tiesību
principu satura noskaidrošanā. Latvijas Republika atzinusi, ka
tai ir saistoši EDSO principi, tostarp arī Helsinku nobeiguma
akta 10. pants, kas prasa piemērot šos principus
vienkopus.
71.2. Helsinku nobeiguma
akta 3. pants sastāv no diviem teikumiem. Interpretējot šo
teikumu tekstu, jāatzīmē, ka pirmais teikums šķietami sastāv no
divām normām, proti, ka dalībvalstis atzīst par neaizskaramām
robežas un tādēļ šobrīd un turpmāk atturēsies tām uzbrukt.
Izvērtējot šā teikuma struktūru,
jāsecina, ka teikuma pirmā daļa nepretendē uz pastāvīgu normatīvu
raksturu, bet tikai rada ietvaru otrajai teikuma daļai un
izskaidro tās iemeslu. Savienojošais vārds “tāpēc” neļauj nonākt
pie cita secinājuma. Robežu nemainība pati par sevi nerada citas
tiesiskās sekas kā vien tās, kas minētas pēc vārda “tāpēc”. Panta
pirmā teikuma otrā daļa norāda darbības, no kurām valstis apņemas
atturēties. Šo darbību apraksts ir ļoti būtisks, jo tieši šajos
vārdos atklājas pirmā teikuma apjoms.
Helsinku nobeiguma akta
3. panta teksts dažādajās oriģinālvalodās (angļu, franču,
vācu, krievu, itāļu un spāņu) atšķiras. Angļu, franču, vācu,
itāļu un spāņu tekstā lietoti termini ar nozīmi “uzbrukt”
(attiecīgi “assaulting”, “attentat”,
“An-schlag”, “dall’attaccare”, “atacar”),
turpretī krievu valodā lietots termins, ko plašākā nozīmē var
saprast arī kā “pretendēt” (“посягательств”).
Piecās valodās pirmais teikums
robežu nemainības sekas ierobežo ar bruņota uzbrukuma
nepieļaujamību, turpretī krievu valodā to var attiecināt arī uz
cita veida pretenzijām. Ja priekšroka tiek dota tekstiem angļu,
franču, itāļu, spāņu un vācu valodā, šeit noteiktais robežu
nemainības princips ne ar ko neatšķiras no ANO Statūtu 2. panta
ceturtajā daļā noteiktās ius cogens normas par spēka
lietošanas aizliegumu. Ja priekšroka tiek dota tekstam krievu
valodā, no tā varētu izrietēt arī plašākas un tiesiski
neskaidrākas sekas.
71.3. Helsinku nobeiguma
akta 3. panta otrais teikums atbalsta angļu, franču, itāļu,
spāņu un vācu tekstu interpretāciju. Šis teikums paskaidro pirmā
teikuma saturu ar vienu, acīmredzamāko piemēru, visās versijās
sākoties ar vārdiem, kas nozīmē “attiecīgi”.
Tādā gadījumā, ja teksts angļu,
franču, itāļu, spāņu un vācu valodā ir pareizs, otrajā teikumā
runai vajadzētu būt par bruņotiem uzbrukumiem. Savukārt tad, ja
pareiza ir no teksta krievu valodā izrietošā neskaidrā un plašākā
nozīme, otrā teikuma jēga iziet ārpus bruņoto spēku lietošanas un
šo jēgumu vajadzētu paskaidrot.
Otrais teikums paredz pušu
atturēšanos arī no jebkurām darbībām, kas vērstas uz teritorijas
“sagrābšanu vai nelikumīgu piesavināšanos” jeb uzurpāciju. Šo
jēdzienu saturs nav pilnīgi skaidrs, tomēr šķiet, ka runa ir par
bruņotu sagrābšanu un aneksiju. Otrais teikums pavisam noteikti
neatbilst pirmā teikuma krievu versijā netieši ietvertajai
šķietami plašākajai nozīmei.
Var secināt, ka Helsinku nobeiguma
akta 3. panta tekstuālais tvērums kopumā nepretendē ne uz ko
vairāk kā vien uz atkārtotu prettiesiska spēka lietošanas
aizliegumu.
72. Piemērojot Helsinku
nobeiguma aktā ietvertos principus, tostarp arī 3. pantā
noteikto robežu nemainības principu, valstīm jāņem vērā šā akta
10. pants, kas citastarp paredz: “Visi iepriekš izklāstītie
principi ir augstākā mērā vienlīdz svarīgi, un tādējādi tie tiks
vienādi un stingri piemēroti, katra šā principa interpretēšanā
ievērojot citus principus.” Arī Robežlīgumā tiklab Latvija, kā
Krievija paudusi apņemšanos piemērot visus EDSO principus
kopumā.
72.1. Ietverot šādu atsauci
Robežlīguma preambulā, līgumslēdzējas puses atsaucas ne vien uz
robežu nemainības principu, bet arī uz pārējiem Helsinku
nobeiguma akta principiem.
Helsinku nobeiguma akta
1. pantā ietvertais suverēnās līdztiesības princips paredz,
ka valstis var vienoties par robežu izmaiņām. Šī norma atkārtoti
apstiprina robežu nemainības principa ierobežošanu ar spēka
prettiesiskas lietošanas aizliegumu, neliedzot tiesības veikt
robežu izmaiņas citā ceļā un citu starptautisko tiesību institūtu
darbības rezultātā.
Helsinku nobeiguma akta
2. pantā ietvertais spēka vai spēka draudu nelietošanas
princips paredz, ka valstis atturēsies no spēka lietošanas pret
citu valstu teritoriālo integritāti un politisko neatkarību, kā
arī citos nolūkos, kas neatbilstu ANO Statūtu un Helsinku
nobeiguma akta mērķiem. Šajos dokumentos ietvertās normas ir
saturiski identiskas ar Londonas konvencijā un citos
1940. gadā PSRS noslēgtajos un tai saistošajos līgumos
noteiktajiem pienākumiem atturēties no agresijas. Tātad arī no
Helsinku nobeiguma akta izriet, ka PSRS 1940. gadā veiktā
agresija pret Baltijas valstīm ir nepieļaujams starptautisko
tiesību pārkāpums.
Helsinku nobeiguma akta
6. pantā ietvertais princips, proti, neiejaukšanās citas
valsts iekšējās lietās, paredz, ka valstis atturēsies no
iejaukšanās citu valstu iekšējās lietās, līdzīgi kā tas bija
paredzēts starp Latviju un PSRS noslēgtajā Palīdzības paktā. Līdz
ar to Helsinku nobeiguma aktā uzsvērta PSRS rīcības –
1940. gadā īstenotās iejaukšanās Latvijas un citu Baltijas
valstu iekšējās lietās – kā starptautisko tiesību pārkāpuma
nepieļaujamība.
Helsinku nobeiguma akta
4. pantā ietvertais valstu teritoriālās integritātes
princips paredz, ka valstis neokupēs un neanektēs citu valstu
teritorijas un ka okupācijas un aneksijas netiks atzītas. Šā
panta pirmā daļa (par aneksiju veikšanu) attiecas uz nākotni,
savukārt otrā daļa (par aneksiju neatzīšanu) neierobežo
neatzīstamās aneksijas tikai ar nākotnē iespējamām aneksijām un
tādējādi nostiprina jebkad notikušu prettiesisku aneksiju
neatzīšanas principu. Attiecīgi ar šo principu tiek uzsvērtas
PSRS veikto starptautisko tiesību normu pārkāpumu sekas (sk.:
Russel H. S. The Helsinki Declaration: Brobdingnag or
Lilliput? // American Journal of International Law, 1976, pp. 265
– 266).
72.2. Šādus secinājumus par
Helsinku nobeiguma akta saturu un attiecināmību uz Baltijas
valstīm apstiprina arī vēsturiskā interpretācija. ASV delegācijas
vadītājs Helsinku nobeiguma akta izstrādes sarunās Harolds Rasels
norāda:
“Apstāklis, kas visvairāk
piesaistīja sabiedrības uzmanību [Helsinku] deklarācijai, bija
jautājums par pastāvošo robežu atzīšanu un attiecīgi padomju
austrumu impērijas – kura aptvertu arī Baltijas valstis –
atzīšanu. [..] Autors, līdzīgi kā visi citi Rietumvalstu sarunu
vedēji, uzskata, ka PSRS neizdevās panākt tādu [akta] tekstu,
kādu tā sākotnēji bija iecerējusi, un ka šis dokuments būtiski
neatkāpjas no iepriekšējiem starptautiskajiem līgumiem robežu
jautājumos un neatzīst Eiropā pastāvošās robežas.
Būtisks un varbūt pat galvenais
PSRS mērķis EDSO [sarunās] bija iegūt Rietumvalstu piekrišanu
pastāvošajām robežām, līdzīgi kā tā bija panākta VFR līgumos ar
PSRS un Poliju par robežu normalizāciju. Sākotnējais PSRS
piedāvājums par robežu principu bija Varšavas [VFR – Polijas] un
Maskavas [VFR – PSRS] līgumu galvenie elementi [formulējumi] –
neatkarīgs princips, kas nav tieši saistīts ar spēka lietošanas
aizlieguma principu vai atvasināts no tā; “pastāvošo” vai
“eksistējošo” robežu nemainības pieminēšana; atteikšanās no
teritoriālajām prasībām un teksts, no kura izrietētu status
quo nemainība. [..] Sarunu laikā padomju pārstāvji negribīgi
un pamazām piekāpās, līdz galu galā piekrita tekstam, kurš
būtiski atšķīrās no viņu sākotnējā projekta un kurā bija izlaisti
faktiski visi šie būtiskie elementi.
[..] Rietumu sarunu vedēji
pārsvarā bija apmierināti ar rezultātu, kas ļāva viņiem
interpretēt šo principu ne plašāk un ne šaurāk kā iepriekšējās
starptautisko tiesību normas par robežām [..] Lai aizsargātu
līdzsvaru starp robežu nemainības principu un formulu par robežu
miermīlīgu maiņu un lai novērstu padomju mēģinājumus postulēt
robežu nemainības principu par galveno EDSO panākumu, Rietumu
delegācijas uzstāja uz paziņojumu, ka visi principi ir vienlīdz
svarīgi” (Russel H.S. The Helsinki Declaration, pp. 249 –
253).
Attiecībā uz teritoriālās
integritātes principu pēdējā paragrāfa “otrais teikums,
atbilstoši kuram neviena šāda okupācija vai aneksija netiks
atzīta par tiesisku, var tikt attiecināts un būtu jāattiecina ne
tikai uz nākotnē iespējamām okupācijām un aneksijām, bet arī uz
tām, kas jau notikušas pagātnē. Attiecīgi šo paragrāfu var lasīt
kā tādu, kas atbalsta ASV pozīciju, atbilstoši kurai Latvijas,
Lietuvas un Igaunijas piespiedu inkorporācija Padomju Savienības
sastāvā nav atzīstama par tiesisku” (Russel H.S. The Helsinki
Declaration, pp. 265 – 266).
72.3. Pēc Helsinku
nobeiguma akta parakstīšanas Rietumvalstis (ASV, Francija,
Lielbritānija, Beļģija u.c.), lai vēl nepārprotamāk uzsvērtu
Helsinku nobeiguma akta neattiecināšanu uz Baltijas valstīm,
vairākās deklarācijās skaidroja, ka Helsinku nobeiguma akts
nenozīmē prettiesiskās Baltijas valstu aneksijas atzīšanu un ka
arī pēc šā akta parakstīšanas Rietumvalstis turpina uzturēt
neatzīšanas politiku (sk.: Dokumenti par Latvijas valsts
starptautisko atzīšanu, neatkarības atjaunošanu un
diplomātiskajiem sakariem. 1918 – 1998. Rīga: Nordik, 1999, 159.
– 160. lpp.).
ASV prezidents Džeralds Fords
paziņoja, ka ASV valdība jau iepriekš nav atzinusi Baltijas
valstu aneksiju par tiesisku un arī ar Helsinku nobeiguma aktu
neatsakās no šīs pozīcijas. Tāpat arī Francijas prezidents
Valerijs Žiskārs d’Estēns uzsvēra, ka Helsinku nobeiguma akta
teksts nekādā ziņā neietekmē prettiesisku teritoriālo pārmaiņu
neatzīšanu. Savukārt Lielbritānijas premjerministre Mārgarēta
Tečere parlamentārajās debatēs par Helsinku nobeiguma aktu
minēja, ka Rietumvalstis nekad nav atzinušas Baltijas valstu
aneksiju un Helsinku nobeiguma akts pastāvošās robežas nepadara
par tiesiskām (sk.: Mälksoo L. Illegal Annexation and State
Continuity: The Case of the Incorporation of the Baltic States by
the USSR. Leiden / Boston: Martinus Nijhoff Publishers, 2003,
pp. 123 – 125).
72.4. Krievijas Federācijas
tiesību praksē ir pausts un doktrīnā ietverts viedoklis, ka no
robežu nemainības principa izriet pat prettiesisku aneksiju
tiesiskuma akceptēšana. Šāds viedoklis parasti tiek paziņots
ipse dixit, pamatojoties tikai uz Helsinku nobeiguma akta
3. panta virsrakstu un neiedziļinoties šā panta
interpretācijā (sk.: Стенограмма заседания от 5 сентября 2007
г. Государственной Думы Федерального Собрания Российской
Федерации). Helsinku nobeiguma akts – ar nosacījumu, ka tā
normas tiek interpretētas atbilstoši tā 10. panta prasībām
un ka tiek ņemtas vērā attiecīgās Rietumvalstu deklarācijas –
apstiprināja PSRS 1940. gada rīcības prettiesiskumu
1975. gada starptautiskajās tiesībās un atkārtoti norādīja
uz pienākumu neatzīt arī iepriekš notikušās prettiesiskās
aneksijas.
No tiesību pārkāpumu un pārkāpumu
seku atzīšanas nepieļaujamības nevar izrietēt iepriekšēju
pārkāpumu seku akceptēšana. Lai arī Krievijas Federācija šādu
slēdzienu ir izmantojusi, Robežlīgumā iekļautā atsauce uz ANO un
EDSO principiem nozīmē atsauci uz šo principu objektīvo normatīvo
saturu un tādējādi strukturē un pastiprina Latvijas
nepārtrauktības tiesisko pozīciju un statusu. Krievijas viedoklis
par Helsinku nobeiguma akta saturu neietekmē tā objektīvo
saturu.
72.5. Var secināt, ka
robežu nemainības princips neparedz prettiesiski nosprausto
robežu starptautiski tiesisko aizsardzību. Tāpat jāņem vērā, ka
līdz ar robežu nemainības principu Helsinku nobeiguma akts
deklarē pašnoteikšanās principu, kas nebija ievērots,
prettiesiski pievienojot Baltijas valstis PSRS. Papildus tam
jāņem vērā, ka EDSO principu satura noskaidrošanā jāizmanto ne
vien pats Helsinku nobeiguma akta teksts, bet arī Rietumvalstu
deklarācijas par šo aktu, kurās skaidri atklājās šo valstu
viedoklis par Baltijas jautājumu (sk.: Paparinskis M. Maisot
tiesisko “spageti” bļodu: Robežlīgums, Satversme un
starptautiskās tiesības // Jurista Vārds, 2007. gada
30. janvāris, Nr. 5).
Arī Ministru kabinets atbildes
rakstā norādījis, ka Latvijas valsts, atsaucoties uz robežu
nemainības principu, ir atsaukusies uz šā principa saturu, kas
iekļauts Helsinku nobeiguma aktā, ņemot vērā arī visus citus EDSO
principus un Rietumvalstu deklarācijas par Baltijas jautājumu,
nevis uz šā principa saturu Krievijas interpretācijā (sk.
lietas materiālu 4. sējuma 79. – 81. lpp.).
Šāds viedoklis pausts arī
Ratifikācijas likuma sagatavošanas gaitā. Valsts kanceleja
atzinumā norādījusi: “Helsinku Nobeiguma akts (uz kuru ir netieša
atsauce iesniegtajā [..] projektā) starptautiskajās tiesībās
netiek traktēts kā pēc 2. pasaules kara veiktās Baltijas
valstu teritoriju piespiedu grozīšanas atzīšana” (lietas
materiālu 7. sējuma 103. lpp.). Savukārt Ministru
prezidenta biroja vadītājs (šobrīd – ārlietu ministrs) Māris
Riekstiņš Saeimas Ārlietu komisijas sēdē pauda viedokli, ka
Ratifikācijas likuma projektā “norādītās atsauces uz Eiropas
Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) pieņemto robežu
nemainības principu nosaka robežu nemainību vardarbīgā ceļā, bet
teorētiski pieļauj mainīt robežu sarunu ceļā. Teorētiski, ja
Latvija grib runāt par robežu izmaiņām, tad šis princips to
atļauj” (Saeimas Ārlietu komisijas 2007. gada
20. aprīļa sēdes protokols, lietas materiālu 6. sējuma
34. lpp.).
72.6. Lietuvas Republika
robežlīgumos ar Polijas Republiku un Baltkrievijas Republiku ir
atsaukusies un pamatojusies uz Helsinku nobeiguma aktu, un tas
nekādā mērā nav ietekmējis Lietuvas Republikas valstisko
nepārtrauktību (sk.: Žalimas D. Lietuvos Respublikos
Nepriklausamybės atkūrimo 1990 m. kovo 11 d. tarptautiniai
teisiniai pagrindai ir pasekmės. Vilnius: Demokratinės politikos
institutas, 2005, p. 302 – 311). Tāpat Latvijas Republika
vienojās ar Baltkrievijas Republiku par abu valstu savstarpējo
robežu, citastarp atsaucoties uz “Apvienoto Nāciju Organizācijas
statūtu mērķiem un principiem, Eiropas Drošības un Sadarbības
Apspriedes Noslēguma aktu un citiem Eiropas valstu sadarbības
dokumentiem” (Līgums par valsts robežas noteikšanu starp
Latvijas Republiku un Baltkrievijas Republiku // Latvijas
Vēstnesis, 1994. gada 12. novembris, Nr. 133).
Arī šajā gadījumā atsauce uz Helsinku nobeiguma aktu ar tajā
ietverto robežu nemainības principu nevar ietekmēt Latvijas
valsts nepārtrauktību.
73. Saeima robežu
nemainības principa satura interpretāciju plaši vērtējusi debatēs
par Robežlīgumu.
73.1. Kad Saeima lēma par
Pilnvarojuma likumu, tika iesniegts priekšlikums Pilnvarojuma
likumā ietvert atsauci uz EDSO principiem un jo sevišķi uz robežu
nemainības principu. Pamatojot šo priekšlikumu, deputāts Valērijs
Buhvalovs minēja, ka Helsinku nobeiguma “akts, starp citu, paredz
pēckara robežu nemainīgumu un ir ārkārtīgi svarīgs stabilitātes
nodrošināšanai Eiropā. Mēs ierosinām likumprojektā atsaukties
tieši uz šo punktu, tātad nepārprotami atteikties no
teritoriālajām pretenzijām pret Krieviju” (Latvijas Republikas
9. Saeimas ziemas sesijas piektās sēdes 2007. gada
8. februārī stenogramma).
Saeimas vairākums noraidīja
priekšlikumu ietvert šāda satura atsauci. Deputāts Jānis Eglītis
īpaši uzsvēra: “Likumprojekta teksts ir pietiekami skaidrs un
kodolīgs, un iepriekšējos balsojumos mēs esam atturējušies
iekļaut kaut kādus papildu formulējumus. Līdz ar to es arī aicinu
neatbalstīt šo priekšlikumu. Vēl vairāk! Noklausoties oponentu
interpretāciju par to, kā viņi to saprot, šis priekšlikums nav
pieņemams” (Latvijas Republikas 9. Saeimas ziemas sesijas
piektās sēdes 2007. gada 8. februārī
stenogramma).
Savukārt Saeimas Ārlietu komisijas
priekšsēdētājs A. Bērziņš norādīja, ka “komisijas viedoklis
bija šāds: atsauce uz Apvienoto Nāciju Organizācijas standartiem
un uz EDSA standartiem jeb pamatprincipiem ir paša līguma
1.pantā, tāpēc šeit, likumā, tā nav nepieciešama” (Latvijas
Republikas 9. Saeimas ziemas sesijas piektās sēdes
2007. gada 8. februārī stenogramma).
Lemjot par Pilnvarojuma likumu,
Saeimas Ārlietu komisija uzskatīja, ka atsauce uz ANO un EDSO
principiem likumā nav nepieciešama, jo šāda atsauce jau ir
iekļauta Robežlīguma tekstā. Šim viedoklim piekrita arī
Saeima.
Papildus tam var secināt, ka to
Saeimas deputātu mērķis, kuri piedāvāja šāda satura atsauci
ietvert Pilnvarojuma likumā, bija panākt 1944. gadā
prettiesiski izveidojušās Latvijas un Krievijas robežas likumīgu
atzīšanu, atkāpjoties no Latvijas Republikas nepārtrauktības
doktrīnas. Kā norādīja deputāts Jakovs Pliners: “Likumprojekta
tekstā ir tāda frāze, kuru mēs piedāvājam izsvītrot (citēju):
“Ņemot vērā starptautiski atzīto Latvijas Republikas valstisko
nepārtrauktību”” (Latvijas Republikas 9. Saeimas ziemas
sesijas piektās sēdes 2007. gada 8. februārī
stenogramma).
73.2. Lai gan iepriekš
Saeimas vairākums bija noraidījis nepieciešamību izdarīt atsauci
uz robežu nemainības principu, Ratifikācijas likuma projektā
Ministru kabinets šāda satura atsauci tomēr ietvēra.
Saeimas Ārlietu komisijas
priekšsēdētājs A. Bērziņš, pamatojot šo atsauci, norādījis:
“Nebrīnīsimies, ka atsauces uz to ir atrodamas arī šodien
skatāmajos ratifikācijas dokumentos! Es gribu teikt, ka Helsinku
vienošanās ir kā tāds politisks ietvars – tas politiskais
ietvars, ar kādu Eiropa nu jau 62. gadu dzīvo bez kariem,
neatkarīgi no tā, ko domājam mēs par šo vienošanos, arī par tajā
esošo pantu par starpvalstu robežu negrozāmību, kas laikam bija
politiskās izšķiršanās pamats arī Latvijas valdībai, parakstot
Latvijas un Krievijas robežlīgumu” (Latvijas Republikas
9. Saeimas pavasara sesijas otrās sēdes 2007. gada
26. aprīlī stenogramma).
Lemjot par Ratifikācijas likuma
pieņemšanu, tika iesniegts priekšlikums izslēgt atsauci uz robežu
nemainības principu. Šo priekšlikumu pamatoja deputāts Māris
Grīnblats: “Mūsuprāt, ir nepamatota un nepieņemama atsauce uz
Eiropas Drošības un sadarbības organizāciju. [..] Šeit jau ziemā
bija lielas debates par atsauci uz EDSO, kad valdība ar Saeimas
deputātu balsu vairākumu tika pilnvarota parakstīt šo līgumu.
Toreiz visas labējās partijas noraidīja šo atsauci uz EDSO kā
nepieņemamu, savukārt kreisās frakcijas to atbalstīja. Kas tad šo
triju vai četru mēnešu laikā ir mainījies? Mēs gribētu dzirdēt
šos argumentus. Taču, mūsuprāt, šī atsauce ir pilnīgi nevietā, jo
bieži vien tieši Krievija ir tā, kas izmanto EDSO piesaukšanu
katrā gadījumā, kad vajag tādā vai citādā veidā iejaukties
Baltijas valstu iekšējās lietās” (Latvijas Republikas
9. Saeimas pavasara sesijas sestās sēdes 2007. gada
17. maijā stenogramma).
73.3. Saeimas debatēs
Ministru prezidents A. Kalvītis un ārlietu ministrs
A. Pabriks ir pauduši savu izpratni par robežu nemainības
principa saturu.
Ministru prezidents norādīja:
“Mūsu sabiedrotie ir EDSO dalībvalstis un parakstījuši
1975. gada Helsinku Noslēguma dokumentu, kurā skaidri un
gaiši pateikts, ka robežas Eiropā netiek pārskatītas. Vēl
jāatzīmē, ka Latvija, kļūdama par EDSO dalībvalsti
1991. gadā, pievienojās arī šim robežu nemainības principam
– bez atrunām vai iebildumiem. Turklāt Latvija šos pašus
principus ir pielietojusi arī Latvijā, jo pēc neatkarības
atjaunošanas esam vienojušies par šo principu ievērošanu,
noslēdzot robežlīgumu ar Lietuvu. Vēl vairāk – tieša atsauce uz
EDSO deklarētajiem robežu nemainības principiem ir minēta
1994. gadā noslēgtajā Latvijas un Baltkrievijas robežlīgumā,
kur daļa robežas skar arī 1920. gada Miera līgumu”
(Latvijas Republikas 9. Saeimas ziemas sesijas ceturtās
sēdes 2007. gada 1. februārī stenogramma).
Savukārt A. Pabriks minēja:
“1991. gadā, kļūstot par EDSO dalībvalsti, Latvijas puse
akceptēja visus EDSO principus bez atrunām, tajā skaitā
pievienojoties Helsinku Nobeiguma aktam, kas atzina robežu
neaizskaramības principu. Tas nozīmē, ka Latvija ir piekritusi
pēc Otrā pasaules kara Eiropā izveidotajām un nostiprinātajām
valstu robežām. Protams, šīs robežas bieži bija veidojušās
negodīgā ceļā, bet tas jau ir cits jautājums” (Latvijas
Republikas 9. Saeimas ziemas sesijas ceturtās sēdes
2007. gada 1. februārī stenogramma).
73.6. Pretēju viedokli
pauda Saeimas deputāts (Helsinku apspriedes laikā – Pasaules
baltiešu apvienības priekšsēdētājs) Uldis Grava: “Piesauktais
EDSA 1975. gada Nobeiguma dokuments ir pilnīgi nevietā, jo
tas it kā izvirza tādu argumentu, ka mums ir pienākums parakstīt
robežlīgumu. Jo īstenībā tas apstiprina Helsinku nolīgumā to
interpretāciju, ko sākotnēji izvirzīja Leonīds Brežņevs, kad
pateica, ka, lūk, līgumā ir jānostiprina robeža uz mūžīgiem
laikiem, respektīvi, jāapstiprina Otrā pasaules kara laupījumi.
[..] Laika tecējumā pēc Helsinku nolīguma parakstīšanas gandrīz
visas Helsinku nolīguma parakstītājas valstis kaut kādā veidā
apliecinājušas to, ka tās neatzīst Baltijas valstu okupāciju.
Bija gan attiecīgi valdību paziņojumi, gan parlamentu
rezolūcijas, gan ārlietu ministru runas. Taču jautājums ir tas,
ka atkal un atkal jāpaskaidro, ko nozīmē Helsinku nolīgums. Mēs
nevaram pieņemt to, ko piedāvā partija “Saskaņas Centrs”, – ka
Helsinku nolīgums liek mums šādu robežlīgumu parakstīt. Helsinku
nolīgums nelegalizē Abrenes laupījumu. Tieši otrādi – tas norāda
uz to, ka ir iespējamas robežu maiņas pēc Otrā pasaules kara
beigām. Un kāpēc mums no tā būtu jāatkāpjas?” (Latvijas
Republikas 9. Saeimas ziemas sesijas piektās sēdes
2007. gada 8. februārī stenogramma).
“Oriģināldokumentā ir šādi vārdi:
“Nekāda okupācija vai nelegāls ieguvums netiks atzīts par
likumīgu.” Brežņeva iesaldētās robežas izkusa, tiklīdz
1975. gadā 35 Eiropas un Ziemeļamerikas valstu prezidenti
parakstīja Helsinku nolīgumu!” (Latvijas Republikas
9. Saeimas pavasara sesijas otrās sēdes 2007. gada
26. aprīlī stenogramma).
74. Robežu nemainības
principu nevar iztulkot tādējādi, ka atbilstoši tam Baltijas
valstu prettiesiskā pievienošana PSRS būtu jāatzīst par likumīgu.
Kā savulaik rakstījis jurists un latviešu trimdas sabiedriskais
darbinieks Ādolfs Šilde: “Helsinku konferencei mēs gatavojāmies
divus gadus. [..] Baiļojāmies, ka varam pazaudēt visu – arī to
tiesisko bāzi, kas vēl stāvējusi Latvijas valsts pamatā. Par
spīti Helsinku diplomātiskajai akrobātikai un Maskavas masīvajai
piepūlei, neesam tomēr vēl visu zaudējuši. No tiesību subjekta
neesam arī pēc Helsinku konferences pārvērtušies tiesību objektā.
[..] Baltijas valstis arī pēc Helsinku konferences ir kā
iesprūdis kauls padomju imperiālisma rīklē” (Šilde Ā. Helsinki
un mēs // Latvija, 1975. gada 16. augusts).
Saskaņā ar Helsinku nobeiguma akta 10. pantu visi šā akta
principi ir piemērojami kā vienots noregulējums, un tāpēc
Helsinku nobeiguma akta principus nevar interpretēt kā tādus, kas
atzītu par likumīgu Baltijas valstu iekļaušanu PSRS sastāvā
1940. gadā un nepieļautu Baltijas valstu nepārtrauktības
doktrīnu (sk.: Meissner B. The Right of Self-Determination
after Helsinki and its Signification for the Baltic Nations //
Case Western Reserve Journal of International Law, Vol. 13,
1981, No 2). Tieši pretēji, šie principi strukturē un
apstiprina Latvijas viedokli par starptautisko tiesību pārkāpumu
nepieļaujamību un prettiesiskās aneksijas seku neatzīšanu.
(Sprieduma kļūdas
labojums, "LV", 08.04.2008.)
Līdz ar to
robežu nemainības princips kopumā ar pārējiem Helsinku nobeiguma
akta principiem nav pretrunā ar Latvijas valsts nepārtrauktības
doktrīnu.
75. Satversmes
68. panta pirmā daļa paredz Saeimas tiesības apstiprināt
starptautiskos līgumus, kuri nokārto likumdošanas ceļā izšķiramus
jautājumus, tostarp arī Robežlīgumu. Tādējādi Satversmes
68. panta pirmā daļa noteic starptautisko saistību
uzņemšanās kārtību.
75.1. Starptautisko tiesību
normu spēkā esamību, kā arī valstu tiesības un pienākumus,
uzņemoties starptautiskās saistības, regulē pašas starptautiskās
tiesības, visupirms jau Vīnes konvencija un starptautisko paražu
tiesību normas (sk. Satversmes tiesas 2005. gada
13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu
daļas 8.1. punktu). Vīnes konvencijas 27. pants
paredz, ka valstis nevar atsaukties uz sava normatīvā regulējuma
prasībām, lai attaisnotu starptautisko saistību neizpildi. Tas
nozīmē, ka valstīm starptautiskajās attiecībās primāri ir
jāievēro starptautisko tiesību normas, bet nacionālo tiesību
normas ir piemērojamas vienīgi tiktāl, ciktāl to pieļauj
starptautiskās tiesības.
Līdz ar to jāsecina, ka Satversmes
68. panta pirmā daļa uzliek Latvijas valsts varas
institūcijām, tostarp Saeimai, par pienākumu starptautiskajās
attiecībās ievērot ne vien Satversmes un citu nacionālo tiesību
normu prasības, bet arī starptautisko tiesību normas.
Ja Latvijas valsts varas
institūcijas, uzņemoties starptautiskās saistības, nav
ievērojušas starptautisko līgumu sagatavošanu, parakstīšanu un
ratifikāciju regulējošās starptautisko tiesību normas, tad līdz
ar tām netiek ievērota arī Satversmes 68. panta pirmā
daļa.
75.2. “Vīnes konvencijas
18. pants paredz, ka valstij ir pienākums atturēties no
rīcības, kas ir vērsta pret līguma objektu un mērķi, ja valsts ir
parakstījusi līgumu ar noteikumu par ratifikāciju. [..]
Līdz ar ratifikāciju
starptautiskais līgums ar tajā ietvertajām tiesību normām, ja
vien valsts vienlaikus ar ratifikāciju nav izteikusi atrunas,
kļūst saistošs un var būt tieši piemērojams tiesiskajās
attiecībās valsts iekšienē” (Satversmes tiesas 2005. gada
13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu
daļas 8.1. punkts).
Arī Robežlīgums satur noteikumu
par tā ratifikāciju. Līdz ar to laikā no Robežlīguma
parakstīšanas līdz tā ratifikācijai, ar kuru šis līgums stājas
spēkā, Satversmes 68. panta pirmā daļa prasa, lai Saeima
ievērotu tos starptautisko paražu tiesību un Vīnes konvencijas
noteikumus, kas attiecas uz šāda tipa līgumiem.
75.3. Latvijas Satversmes
sapulce, ietverot Satversmē 68. panta pirmo daļu, nav
pieļāvusi, ka Latvijas valsts varētu nepildīt savas
starptautiskās saistības. Satversmes sapulce ir vadījusies no
prezumpcijas, ka starptautiskās saistības “nokārto” jautājumus un
tās ir jāpilda (sk. Satversmes tiesas 2004. gada
7. jūlija sprieduma lietā Nr. 2004-01-06 secinājumu
daļas 6. punktu). Ja Valsts prezidents, Ministru
prezidents vai ārlietu ministrs Latvijas valsts vārdā ir pauduši
gribu uzņemties starptautiskās saistības, Saeimai ir pienākums
ņemt vērā starptautiskās kopienas un otras līgumslēdzējas puses
paļāvību uz to, ka Latvija uzņemsies šīs saistības.
Taču tas nenozīmē, ka Saeimai
visos gadījumos ir jāapstiprina tie starptautiskie līgumi, kurus
parakstījis Valsts prezidents, Ministru prezidents vai ārlietu
ministrs. Satversmes 68. panta pirmā daļa paredz Saeimas
tiesības lemt par šo līgumu apstiprināšanu, proti, tiesības
izvērtēt attiecīgo līgumu atbilstību Latvijas nacionālajām
interesēm un šādu līgumu apstiprināšanas nepieciešamību. Saeimai
ir tiesības atteikties apstiprināt starptautisko līgumu vai arī
apstiprināt starptautisko līgumu, mainot tā saturu vai
piemērojamību Latvijā. Tomēr Saeimas rīcības brīvības robežas
šādā situācijā noteic starptautisko tiesību normas, proti,
Saeimai lēmums ir jāpieņem, ievērojot Latvijai saistošās
starptautisko tiesību normas, kas regulē šo procedūru.
Satversmes 68. panta pirmajai
daļai neatbilstu tāda Saeimas rīcība, kas būtu vērsta uz
starptautisko saistību nepildīšanu vai to apjoma grozīšanu
pretēji starptautisko tiesību normu prasībām.
76. Ratifikācijas likuma
1. pantā Saeima ietvērusi vārdus “ievērojot Eiropas Drošības
un sadarbības organizācijas pieņemto robežu nemainības
principu”.
Lai izvērtētu, vai šie vārdi
atbilst Satversmes 68. panta pirmajai daļai, nepieciešams
noskaidrot, kāds bija likumdevēja mērķis, ar tiem papildinot
Ratifikācijas likumu.
76.1. Robežlīguma preambulā
Latvija un Krievija, vienojoties par valsts robežu, apliecina
uzticību ANO un EDSO principiem.
Starptautisku līgumu preambulām ir
liela nozīme starptautisko līgumu interpretācijā. Saskaņā ar
Vīnes konvencijas 31. panta pirmo daļu līgums interpretējams
godprātīgi, atbilstoši tā objektam un mērķiem. Līguma slēgšanas
mērķi un iemesli parasti tiek atspoguļoti preambulā.
Līdz ar to gadījumos, kad
nepieciešams noskaidrot līgumā ietverto starptautisko saistību
saturu un pušu mērķus, šo līgumu slēdzot, noslēgtā līguma normas
ir interpretējamas, ņemot vērā visu līguma tekstu, arī preambulu
(sk.: Brownlie I. Principles of Public International Law, p.
605).
Līguma preambula parasti veido
atsevišķu līguma daļu un kalpo tā normu interpretācijas nolūkiem.
Tādēļ līguma preambula jāņem vērā atsevišķu līguma normu
interpretācijā, lai noskaidrotu līgumslēdzēju pušu patieso gribu
(sk.: ILC Draft Articles on the Law of Treaties with
commentaries // Yearbook
of the International Law Commission, 1966, Vol. II, p. 221 // ).
76.2. Robežlīguma preambulā
ietvertā atsauce uz ANO un EDSO principiem nozīmē, ka attiecīgais
līgums ir noslēgts, ņemot vērā šo principus. Tādēļ Robežlīguma
normas ir piemērojamas atbilstoši tiem. Gadījumos, kad rodas
strīds par Robežlīguma paredzēto starptautisko saistību apjomu,
šā līguma normas iztulkojamas, par pamatu ņemot abu pušu vēlmi
ievērot ANO un EDSO principus.
Par mūsdienu starptautisko tiesību
pamatprincipiem uzskatāmi ANO un EDSO principi, kuru saturs
autoritatīvi izklāstīts ANO 1970. gada Deklarācijā par
starptautisko tiesību principiem un Helsinku nobeiguma aktā.
77. Saeima Ratifikācijas
likumā, uzņemoties Robežlīgumā paredzētās starptautiskās
saistības, kā uz pamatu šā līguma apstiprināšanai ir atsaukusies
nevis uz visiem ANO un EDSO principiem, bet tikai uz EDSO
pieņemto robežu nemainības principu.
Šāda Saeimas atsauce Ratifikācijas
likuma 1. pantā atšķiras no Robežlīguma preambulas. Pēc
Satversmes tiesas ieskata, tas varētu liecināt par Saeimas nolūku
radīt iespēju atšķirīgai šā līguma normu interpretācijai.
77.1. Satversmes raksturīga
iezīme ir tās lakonisms, kas nosaka arī attiecīgās juridiskās
tehnikas lietošanu, formulējot pantus iespējami konkrēti un
kodolīgi. Līdzīgu praksi savulaik iedibināja jau Satversmes
sapulces locekļi attiecībā uz tā likuma tekstu, ar kuru tiek
apstiprināts starptautiskais līgums. Gadījumos, kad likumdevēja
nolūks nav bijis starptautisko tiesību jomā modificēt uzņemtās
starptautiskās saistības, likuma teksts ir precīzs, lakonisks un
netiek izkrāšņots ar politiska rakstura deklarācijām. Šī pieeja
atbilst normatīvo aktu stilistiskās savdabības prasībām (sk.:
Krūmiņa V., Skujiņa V. Normatīvo aktu izstrādes rokasgrāmata.
Rīga: Valsts kanceleja, 2002, 10. lpp.). Arī mūsdienās
pieņemtie ratifikācijas likumi ir formulēti tikpat lakoniski.
77.2. Starptautiskās
tiesības neliedz valstīm, starptautiskās saistības uzņemoties,
izdarīt atrunas, grozot konkrētus līguma noteikumus, kā arī
pievienot interpretatīvās deklarācijas vai cita veida vienpusējus
paziņojumus.
Saskaņā ar Vīnes konvencijas
2. panta “d” punktu atruna ir vienpusējs paziņojums jebkādā
formulējumā, ko pauž valstis, parakstot, ratificējot, apstiprinot
līgumu vai tam pievienojoties un tādējādi izsakot vēlēšanos
nepieļaut vai mainīt konkrētu līguma noteikumu juridisko spēku un
piemērošanu konkrētā valstī.
ANO Starptautisko tiesību komisija
norādījusi, ka atrunu veido divi elementi. Atrunas substantīvais
elements ir valsts vēlme izslēgt vai grozīt noteiktu līguma normu
vai tās juridiskās sekas. Savukārt atrunas formālais elements ir
tās izdarīšanas procedūra, proti, atruna ir vienpusējs
paziņojums, kas tiek pausts brīdī, kad valsts izsaka piekrišanu
būt saistītai ar līgumu (sk.: Yearbook of the International
Law Commission, 1998, Volume 1, United Nations,
A/CN.4/SER.A/1998, p. 162).
Starptautiskās tiesības pieļauj,
ka valstis līgumiem pievieno arī interpretatīvās deklarācijas.
Interpretatīvā deklarācija atbilstoši Starptautisko tiesību
komisijas dotajai definīcijai ir vienpusējs paziņojums ar jebkādu
nosaukumu un jebkādā formulējumā, kuru pauž valsts vai
starptautiska organizācija un ar kuru šī valsts vai organizācija
vēlas izskaidrot vai precizēt konkrētajam līgumam vai atsevišķām
tā normām pašas piedēvēto saturu vai apjomu (sk.: Reservations
to Treaties // Report of the International Law Commission on the
work of its fifty-first session, 3 May-23 July 1999, Official
Records of the General Assembly, fifty fourth session, supplement
No.10, p. 97 // ).
Gan atrunas, gan interpretatīvās
deklarācijas ir starptautiski tiesiski instrumenti, ar kuriem
valsts var ietekmēt sev vēlamā veidā tās starptautiskās
saistības, kuras pati uzņemas, ja vien attiecīgie grozījumi vai
izskaidrojumi nenonāk pretrunā ar konkrētā līguma objektu un
mērķi. Tāpat šie instrumenti ir jāizmanto nevis tā, kā valsts to
vēlas darīt, bet ievērojot starptautisko līgumtiesību un paražu
tiesību normas.
77.3. Jebkurš vienpusējs
valsts paziņojums par veidu, kādā tā iecerējusi ieviest līgumu
kopumā, ir vērtējams kā līgumam pievienota atruna. Tas nozīmē, ka
ikvienam šādam paziņojumam jābūt izdarītam, ievērojot
starptautiskajās tiesību normās noteikto procedūru, un jāatbilst
konkrētā līguma objektam un mērķim (sk.: Yearbook of the
International Law Commission, 1998, Volume 1, United Nations,
A/CN.4/SER.A/1998, p. 203).
Ratifikācijas likuma 1. pantā
izdarītā atsauce uz robežu nemainības principu sašaurina
Robežlīguma preambulu, kas atsaucas uz ANO un EDSO
principiem.
Pēc Satversmes
tiesas ieskata, šādai atsaucei Ratifikācijas likuma 1. pantā
varētu būt atrunas efekts.
78. Tādas atsevišķas
pozīcijas paušana, kura nedublē otras valsts ratifikācijas aktā
ietverto pozīciju un nav saskaņota ar noslēgtā robežlīguma
tekstu, var būtiski ietekmēt ar konkrēto līgumu uzņemto saistību
izpildi un otras puses starptautiski tiesisko viedokli (sk.:
Melkso L. Igaunijas un Krievijas robežlīgumi un debates par
valstu pēctecību // Jurista Vārds, 2006. gada
14. marts, Nr. 11).
78.1. Robežlīguma preambulā
ietvertā atsauce uz ANO un EDSO principiem nav konkretizēta ar
norādi, ka pusēm par tiem bijusi sava, no šo principu kā
objektīvu tiesību normu satura atšķirīga izpratne. Tāpat Latvijas
delegācijai sarunās par Robežlīguma parakstīšanu bija liegts
skart plašāku jautājumu loku kā vien tehniska līguma par valstu
robežu parakstīšanas jautājumu (sk. Ministru kabineta papildu
paskaidrojumus lietas materiālu 10. sējuma
136. lpp.).
Papildus tam Pilnvarojuma likums,
kas bija par pamatu Ministru prezidenta tiesībām parakstīt
Robežlīgumu, uzlika par pienākumu, uzņemoties Robežlīgumā
paredzētās saistības, ievērot Latvijas Republikas
nepārtrauktību.
Saeima, ratificējot Robežlīgumu,
ar atsauci uz robežu nemainības principu rada Robežlīgumam tādu
ietekmi, kādas tam atbilstoši abu pušu gribai varētu arī nebūt.
Tāpat jāņem vērā Neatkarības deklarācijas 9. punktā ietvertā
prasība, ka Latvijas valstij attiecībās ar Krieviju jārīkojas
tādējādi, lai netiktu apdraudēta Latvijas Republikas
nepārtrauktība. Saeimas debates par robežu nemainības principa
saturu ir pretrunīgas, un pastāv iespēja tās interpretēt arī tā,
it kā tajās 1944. gada robežu izmaiņas būtu akceptētas kā
likumīgas (sk. šā sprieduma 73. punktu). Šaubas par
robežu nemainības principa patieso saturu varētu tikt izmantotas
kā pamatojums tam, ka ar atsauci uz šo principu Ratifikācijas
likumā Latvija vienpusēji paudusi savu gribu atzīt, ka tās
robežas PSRS 1944. gadā grozījusi likumīgi.
Tā kā Ratifikācijas likuma
1. pantā ietvertajai atsaucei varētu būt atrunas efekts,
jāņem vērā: atrunas var attiekties kā uz vienu vai vairākām
līguma normām, tā arī uz visu līgumu kopumā, norādot, kādā veidā
valsts iecerējusi šo līgumu piemērot. Starptautiskajās tiesībās
ir atzīts, ka pastāv atrunas, kuras neattiecas uz konkrētiem
līguma pantiem, bet aptver līgumu kopumā. Ar šāda veida atrunām
valsts var norādīt uz apstākļiem, kuros tā piemēros vai
nepiemēros attiecīgo līgumu, kā arī uz noteiktu personu loku,
kuru līguma ratifikācija neskars (sk.: Yearbook of the
International Law Commission, 1998, Volume 1, United Nations,
A/CN.4/SER.A/1998, p. 200). Šāda tipa vienpusēju atrunu
pievienošana starptautiskajiem līgumiem tikusi kritizēta, jo tās
starptautiskajās tiesībās radot nenoteiktību, proti, citas
līgumslēdzējas puses nespēj precīzi prognozēt apmēru, kādā
attiecīgā valsts uzņemas starptautiskajā līgumā paredzētās
saistības (sk.: Yearbook of the International Law Commission,
1998, Volume 1, United Nations, A/CN.4/SER.A/1998,
p. 201).
78.2. Starptautiskās
tiesības nepieļauj atrunu pievienošanu visiem starptautiskajiem
līgumiem. Vīnes konvencija, kā liecina tās sagatavošanas
materiāli, regulē atrunu pievienošanu daudzpusējiem
starptautiskajiem līgumiem (sk.: Yearbook of the International
Law Commission, 1999, Vol. II, p. 121 // ).
Divpusējiem starptautiskajiem
līgumiem atrunas, kas ietekmē līguma saturu vai piemērošanu,
pievienot nevar (sk.: Reuter P. Introduction of the Law of
Treaties. London / New York: Kegan Paul International, 1995,
p. 78). Ja valsts tomēr izvēlas to darīt, tas nozīmē, ka
tā nepiekrīt noslēgtajam līgumam un piedāvā atsākt sarunas
(sk.: ILC Draft Articles on the Law of Treaties with
commentaries // Yearbook of the International Law Commission,
1966, Vol. II, p. 203 // ).
Atsevišķiem divpusējiem
starptautiskajiem līgumiem starptautiskās tiesības izvirza vēl
stingrākas prasības. Dažu starptautisko līgumu raksturs per
se izslēdz iespēju, ka līgumslēdzējas valstis pēc tam varētu
vienpusēji tos denonsēt vai no tiem izstāties, kā arī nepiekrist
pašu uzņemto saistību saturam. Šie līgumi uzskatāmi par tādiem
līgumiem, kas ir slēgti uz mūžīgiem laikiem, un attiecībā uz tiem
netiek pieļauta līgumslēdzēju valstu vienpusēja rīcība (sk.:
Ziemele I. Komentārs likumam “Par Latvijas Republikas
starptautiskajiem līgumiem” // Juristu Žurnāls, 1995, Nr.1,
13. lpp.). Kā šādus līgumus varētu minēt arī līgumus,
kas noteic valstu robežas (ILC Draft Articles on the Law of
Treaties with commentaries // Yearbook of the International Law
Commission,
1966, Vol. II, p. 250 // ).
78.3. Ratifikācijas likuma
1. pantā ietvertie apstrīdētie vārdi nākotnē var būtiski
ietekmēt Robežlīguma satura un tvēruma interpretāciju.
Tā kā Krievijas Federācija ir
apstiprinājusi Robežlīgumu tādā apmērā, kādā tas parakstīts, var
secināt, ka Saeima veikusi vienpusēju rīcību, kas neatbilst Vīnes
konvencijai un starptautisko paražu tiesību normām. Līdz ar to
nav ievērotas arī Satversmes 68. panta pirmās daļas
prasības.
Tādējādi
Ratifikācijas likuma 1. pantā ietvertie vārdi “ievērojot
Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas pieņemto robežu
nemainības principu” neatbilst Satversmes 68. panta pirmajai
daļai.
Nolēmumu
daļa
Pamatojoties uz Satversmes tiesas
likuma 30. – 32. pantu, Satversmes tiesa
n o s p r i e d
a:
1. Atzīt likumu “Par
pilnvarojumu Ministru kabinetam parakstīt 1997. gada
7. augustā parafēto Latvijas Republikas un Krievijas
Federācijas līguma projektu par Latvijas un Krievijas valsts
robežu” par atbilstošu Latvijas PSR Augstākās padomes
1990. gada 4. maija deklarācijas “Par Latvijas
Republikas neatkarības atjaunošanu” preambulai un
9. punktam.
2. Atzīt 2007. gada
27. martā parakstīto Latvijas Republikas un Krievijas
Federācijas līgumu par Latvijas un Krievijas valsts robežu par
atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 3. pantam.
3. Atzīt likumu “Par
Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līgumu par Latvijas
un Krievijas valsts robežu” par atbilstošu Latvijas Republikas
Satversmes 3. pantam.
4. Atzīt likuma “Par
Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līgumu par Latvijas
un Krievijas valsts robežu” 1. panta vārdus “ievērojot
Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas pieņemto robežu
nemainības principu” par neatbilstošiem Latvijas Republikas
Satversmes 68. panta pirmajai daļai un spēkā neesošiem no
sprieduma publicēšanas brīža.
Spriedums ir galīgs un
nepārsūdzams.
Spriedums stājas spēkā tā
publicēšanas dienā.
Tiesas sēdes priekšsēdētājs
G. Kūtris