Bijušais Latvijas Augstākās padomes Aizsardzības komisijas vadītājs Tālavs Jundzis:

Kad nu redzam barikāžu otru pusi

Runa sanāksmē LTF domes 1991. gada 12. janvāra sēdes atcerei Rīgā 2001. gada 12. janvārī

1991.gada 12.janvāra Latvijas Tautas frontes trešā sasaukuma domes sēdes lēmums par nevardarbīgās pretošanās pasākumiem Rīgā un citās Latvijas pilsētās ieguvis nu jau vēsturisku nozīmi. Tā svarīgumu spilgti atklāj kādas citas sanāksmes citi lēmumi citā vietā — tikai dienu vēlāk, 1991.gada 13.janvārī.

Pēc asiņainās nakts Viļņā komunisti Rīgā 13.janvārī, lai arī bija svētdiena, pulcējās uz Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas X plēnumu. Plēnuma dienas kārtībā bija jautājums "Par pašreizējo situāciju un Latvijas kompartijas uzdevumiem". Plēnuma dalībnieki vienbalsīgi pieņēma lēmumu, kas paredz Latvijas Republikas neatkarības likvidēšanu. Šajā nolūkā komunisti uzskata, ka jāatlaiž Augstākā padome, visas vietējās padomes un, protams, valdība, pieprasot PSRS prezidenta tiešās pārvaldes ieviešanu Latvijā.

Lēmuma tekstā skaidrā krievu valodā, ko šeit piedāvāju tulkojumā, lasāms:

4.punkts — "Gadījumā, ja Latvijas Augstākā padome atsakās no atlaišanas un republikas valdība — no atkāpšanās, pieprasīt Vislatvijas sabiedrības glābšanas komitejai (VSGK) uzņemties visu valsts varu un pārvaldi republikā līdz Augstākās padomes jaunā sastāva ievēlēšanai."

5.punkts — "Atbalstīt daudzu sabiedrisko organizāciju un darba kolektīvu prasību par prezidenta pārvaldes ieviešanu Latvijas PSR teritorijā. Griezties ar šo priekšlikumu pie PSRS prezidenta M. Gorbačova."

Var rasties jautājums, kā komunisti grasījās īstenot savus lēmumus. Ieskatīsimies atkal LKP CK X plēnuma protokolā:

P. Anspoks

(Stučkas telefonaparātu rūpnīcas strādnieks): "Mums obligāti jāpanāk, lai atkāpjas Augstākā padome, kādā veidā, — par to jāpadomā. Lūdzu biroju padomāt, kādi spēki vajadzīgi, lai būtu mazāka asins izliešana, bet, ja nevar citādi, tad jālieto spēks."

Krukovskis

(Rīgas zinātniskās ražošanas apvienības "Tehnopribor" ģenerāldirektors): "Vislatvijas glābšanas komitejai jāņem vara savās rokās. Tas ļoti grūti. Pretošanās var būt tik stipra, ka tā puse ir gatava uz asinīm. Mums jābūt gataviem uz visu."

Varvarenko

(Ventspils tirdzniecības ostas priekšnieka vietnieks): "Es saprotu, par ko tas viss var izvērsties, var būt pat asinis. Bet vai tad ir cita iespēja atjaunot kārtību, atjaunot likumus mūsu valstī?"

Noslēdzot debates, LKP CK sekretārs A.P. Rubiks rezumēja:

"Mums šodien faktiski jāuzņem kurss, negribu šo vārdu lietot, vēl jo vairāk, ka mūsu pusē nekā tāda nav, bet tas ir līdzvērtīgi tam, kā kādreiz Oktobra revolūcijas priekšvakarā tika pieņemts kurss uz bruņotu sacelšanos. Tas ir kurss uz pilnīgu sociālistisko izvēli republikā un nekā citādi. Pēc mūsu sēdes, ja jūs atbalstīsiet programmu, notiks VSGK sēde, precīzāk sakot, tās prezidija sēde. Lūk, mūsu vadībā arī notiks tālākā darbība. Glābšanas komitejā ieiet arī Armijas sabiedrības kongress. Nu laikam par daudz pateicu, pat pārāk daudz."

Tautai savi varoņi jāzina un ne tikai vienā barikāžu pusē. Kaut gan, arī pārlapojot to 111 centrālkomitejas locekļu sarakstu, kuri vienbalsīgi pieņēma minēto lēmumu un no kuriem daži arī tagad ieņem redzamus amatus, jāsecina, ka tautas un valdības nav gribējušas mācīties no vēstures un izdarīt secinājumus, ko no tās varētu gūt.