Latgale un latgalieši — esme, doma, atmiņas un atziņas

Latgales Pētniecības institūta apgāds laidis klajā zinātnisko rakstu, dokumentu un apceru krājuma "Acta Latgalica" 10.sējumu

"Acta Latgalica" desmit sējumi — atskats un vērtējums

Apceru krājuma redaktori ir Daugavpils Pedagoģiskās universitātes pedagogi un LPI nodaļu vadītāji Elonora Terēzija Vaivode, Genovefa Barkovska, Hanrihs Soms un publiciste Anna Gavare. Ar šī sējuma nodošanu lasītājam var atzīmēt zināmus laikagriežus, tādu kā mazu jubileju. Tās nozīmīgumu nosaka izdevuma neparastā, spriegā vēsture un līdz šim jau paveiktā darba apjomīgais svars. Gandrīz katrs no desmit krājumiem pārsniedz 400 lappušu apjomu, ietverot gandrīz 500 pirmreizīgu pētījumu, rakstu, populārzinātnisku eseju un dokumentu, daudz fotoattēlu un citādu vizuālo materiālu par Latgales vēsturi, kultūrvēsturi, progresa tiecību un Latgales Pētniecības institūta darbību 38 gadu ilgamībā (1960—1998).

Minhenē Latgaļu izdevniecība no 1965. līdz 1981.gadam laida klajā pirmos septiņus krājumus, ko trimdā sagatavoja Latgaļu pētniecības institūts. Pēc Atmodas Latgales Pētniecības institūta kārtojumā Rēzeknē iznācis 8., bet Daugavpilī — 9. un 10. zinātnisko rakstu krājums.

Latgales Pētniecības institūta pamati 1960.gada 2.jūlijā tika likti ASV Indianopolē Franča Teirumnīka mājās. Te pulcējās latgaliešu inteliģences pārstāvji, zinātnieki. Nelielā konferencē agronoms B.Briška nolasīja referātu par trimdā pieejamajiem latgaļu pētniecības avotiem, valodnieks doktorants J.Lelis — par latgaļu fonēmām, bet prof. L.Latkovskis — par Latgales vietvārdiem, to ģenēzi un saikni ar apkārtējo vidi. Jau iepriekš Eiropā un Amerikā dzīvojošu latgaļu sarakstē bija pavīdējusi doma par zinātniskas institūcijas nepieciešamību līdzās jau pastāvošajai Latgaļu izdevniecībai Minhenē, A.Jūrdža fondam un Tāvu zemes Klubam (Indianopolē). Tā radās Latgaļu Pētniecības institūts. Tā pilnīga noformēšanās notika 1960.gada 2.augustā Latgaļu kultūras dienās Minhenē. Konferencē (pēc M.Bukša, A.Spoģa, L.Latkovska u.c. referātiem) tika apspriesti LPI darbības virzieni un pieņemti statūti. Attiecībā uz LPI galvenajiem mērķiem statūtu 2.punktā uzsvērts: "Pētīt un aprakstīt Latgales un Latvijas pagātni, pētīt latgaļu izplatību, etnogrāfiju, valodu, literatūru, folkloru, kultūru un mākslu, pētīt Baznīcas vēsturi, tautas garu un sadzīves tikumus, kā arī tautas saimniecisko un politisko dzīvi." Tālāk runāts par muzeja, arhīva un bibliotēkas organizēšanu. Šie iestādījumi tika izveidoti un vēl šodien pastāv Minsterē, bet Rēzeknē darbojas Latgales kultūrvēstures muzejs ar bibliotēku, izstāžu un konferenču telpām. Tika uzsvērts, ka, būdams uzticīgs akadēmiskās brīvības principiem, LPI netaps atkarīgs ne no viena konfesionāla vai politiska virziena un nogrupējuma un nebūs pakļaujams nekādai virsuzraudzībai. LPI visā savā darbības laikā to arī apliecināja, gan principiāli polemizējot ar trimdas latviešu katoļu garīgo vadību, gan politiķiem un vēsturniekiem.

Tika nolemts sagatavot un regulāri izdot zinātnisku rakstu krājumu, kas ieguva nosaukumu "Acta Latgalica" (AL). Tā pirmie redaktori A.Batņa, M.Bukšs un L.Latkovskis pie darba ķērās ar lielu atbildības sajūtu. Pēc pieciem gadiem iznāca pirmais sējums, kas bija saturā ļoti bagāts un daudzpusīgs. Ar saviem pētījumiem īpaši izcēlās Miķelis Bukšs (kultūrvēsture), Leonards Latkovskis (valoda, tradīcijas, ieražas), Alberts Spoģis (folklora), Bonifācijs Briška (vēsture), Jāzeps Lelis (salīdzinošā valodniecība, latgaļu valoda, literatūra), Vladislavs Locis (politika, izdevniecības darbs), Tadeušs Puisāns (novadpētniecība, vēsture) un Jānis Trūps (LPI darbība, trimdas latviešu aktivitātes, folklora).

Pēc rakstu daudzuma un arī nozīmības publikācijas būtu sarindojamas šādā secībā: kultūrvēsture, vēsture, dzīvesveids un tradīcijas, valodniecība, reliģija, politika, dokumenti, grāmatniecība, hronika, dabas zinātnes un bibliogrāfiskie materiāli. Jāteic, ka trimdā izdotajiem AL ir izteikti humanitārs un sabiedriski politisks raksturs. Eksakta, dabaszinātniska rakstura materiāli par Latgales dabas parādībām publicēti tikai izretis (tikai daži V.Bojāra raksti). Ļoti bieži starp tematiskajām grupām ir visai plūstošas, grūti nodalāmas robežas. Skarot gandrīz jebkuru jautājumu, rakstītāja sirdī gruzd sāpe par zaudēto dzimteni, tāpēc raksti nereti iegūst jaušamu politiski un ideoloģiski tendētu raksturu. Nav bijis neviena AL sējuma, kurā nebūtu M.Bukša, L.Latkovska un, sākot ar otro grāmatu, arī kāda St.Škutāna pētījuma. M.Bukšam tas bijis respektabls starta laukums vairāku viņa vērienīgo un zinātniski rūpīgi veidoto monogrāfiju tapšanai. Te jāmin "Atmiņas un atziņas" (1964, 544.lpp.), "Francis Kemps" (1969, 380.lpp.), "Pret straumi" (1971, 464.lpp.), "Latgaļu atmūda" (1976, 752.lpp.).

Pirms nāca klajā L.Latkovska divsējumu pētījumi "Latgaļu uzvųrdi, palamas un dzimtas" I, II (1968, 1971) un "Dzimtās zemes ļaudis" I, II (1966, 1983), to atsevišķas apceres un summāras apceres vispirms publicēja "Acta Latgalica". T.Puisāns Kanādā (Toronto) izdeva trīs nozīmīgas grāmatas "Nogrimušās jaunavas noslēpums — Ludza" (1973, atkārtots izdevums Daugavpilī 1992), "Senču pēdas" (1975), "Latgale. Vēsturiskas skices" (1988). Arī to ģenēze atrodama AL publikācijās. No J.Trūpa vākumiem un apskatiem izauga "Latgaļu folklora I" (1968, 590.lpp.). Tā visai tieši sasaucas ar agrāk (1975) izdoto P.Zariņa grāmatu "Latgaļu tradīcijas", kurā liela vieta ierādīta latgaļu folklorai. Viens no AL redaktoriem un pastāvīgajiem autoriem ir priesteris un profesionālais vēsturnieks St.Škutāns. Jau 1953.gadā viņš V.Lųča apgādā (vēlākā Latgaļu izdevniecība) bija laidis klajā grāmatu "Misionaru darbeiba Latgolā". Izpēte turpinājās, un jaunajās publikācijās šīs iestrādes papildinātas ar jauniem materiāliem un atziņām. St.Škutāns AL publicējis Vatikāna un citos ārzemju arhīvos apgūtos vēstures dokumentus par Latgali oriģinālā — latīņu un poļu — valodā, dodams tiem savu tulkojumu latgaliskā rakstu valodā. Vairāku vēsturisko un kultūrvēsturisko apceru nozīmīgumu raksturo arī tas, ka nupat dzimtenē iznāca St.Škutāna rakstu krājums ar pieticīgu nosaukumu "Latgolas vēstures druskas" (LKC izd., Rēzekne, 1999). Tajā ir 65 apceres par Latgales likteņiem plašā vēsturiskā diapazonā — no aizvēstures līdz 18.gadsimtam. St.Škutāns, nosūtot šīs grāmatas manuskriptu LKC izdevniecības vadītājam J.Elksnim, sirsnībā un viņam ierastajā pieticībā rakstīja: "Attiecībā uz maniem — daudzu gadu putekļiem izgreznotiem manuskriptiem ar nosaukumu "Latgolas vēstures druskas" es būtu apmierināts, ja no tām kāda rinda noderētu tiem, kas rakstīs Latgales vēsturi. Bet vai un kad tās būtu drukājamas, tys man nav svarīgi..."

St.Škutāns aizgāja mūžībā, nesagaidījis šo izdevumu, kas ir cieņas apliecinājums šim gaišajam un gudrajam cilvēkam, kurš, cita starpā, bija arī šo rindu autora vēstures skolotājs Aglonas ģimnāzijā.

Ka LPI un AL ir būtiski katalizatori Vācijā (Minhenē) daudzām citām izdotajām latgaļu grāmatām, liecina VI un VII sējumā publicētie trimdā tapušo latgaļu izdevumu katalogi. Katrā fiksēti 113 izdevumi, un kā solidāri izdevēji šos katalogus parakstījuši: Andrīva Jūrdža fonds; Latgaļu izdevniecība un Latgaļu pētniecības institūts. Latgales Kultūras centra izdevniecība Rēzeknē, pārņemot trimdas Latgaļu izdevniecības darbu, laidusi klajā arī vairākas trimdā tapušās latgaliešu grāmatas un devusi tālāko izvērsumu turienes AL atsevišķām publikācijām šodienas Latvijā. Piemēram II sējumā publicēta J.Trūpa apcere "Latgolas partizani" (ar vairākiem mazzināmiem attēliem) par Latgales partizānu pulku un tā lomu Latgales atbrīvošanā no lieliniekiem 1919. un 1920.gadā. Šis pirmreizīgais pētījums un atgādinājums kļuva par vienu no atbalsta punktiem Balvos dzīvojošā vēsturnieka un novadpētnieka Arvīda Šnepera grāmatai "Latgales partizānu pulkam — 80", kas nule iznākusi Rēzeknē.

Šī saikne starp trimdas AL un šodienas pētījumiem nepārtrūkst un izpaužas dažādās formās. Jāņem vērā, ka Latgalē, īpaši pēc kompartijas CK drūmā plēnuma (1959) turpinājās pastiprināta rusifikācija, inteliģences izspiešana no Latgales, būtībā aizsākās otrais drukas aizliegums — publikācijās vairs nedrīkstēja lietot latgaliešu rakstu valodu. A.Pelšes un A.Vosa diktatūras laikā nedrīkstēja pieminēt daudzus novada darbiniekus un pat Latgales vārdu. Tieši "Acta Latgalica" un citi trimdas izdevumi palīdzēja mazināt pret Latgali un tās kultūras mantojumu vērstā genocīda postošās sekas.

Faktiski nav tādas ar Latgali saistītas esamības un kultūras nozares, par ko AL krājumos nebūtu rakstīts. Īpaši jāmin daži fundamentāli pirmreizīga rakstura pētījumi.

Piemēram, vēstures maģistra P.Puduļa rakstā par Gustavu Manteifeli (AL I) sniegts līdz šim vispilnīgākais histogrāfiski bibliogrāfiskais materiāls. Pārskatā fiksēti 340 Manteifeļa darbi (grāmatas latgaliski, poļu un vācu valodā, publikācijas Polijas enciklopēdijās, recenzijas, atmiņas, apceres par mūziku un tēlotāju mākslu). Pirmreizīgs ir M.Bukša pētījums trijās daļās: statistiski dati par latgaļiem, par izplatību senatnē un par latgaļiem Sibīrijā. Jāmin L.Latkovska daudzās apceres par latgaļu valodas leksiku, metaforisko frazeoloģiju, personvārdiem un citiem aspektiem, kā arī dzīvesveidu, tradīcijām, mentalitāti. AL publikācijās likti pamati arī Latgales pagastu izpētei. Te jāmin tādi darbi kā A.Anspaka grāmata "Preiļu novads" (Preiļi, 1996), Ludzānieši (Ludza, 1998), Ciblas novads I (Rēzekne, 1999), publicēšanai sagatavots krājums "Varakļāni un varakļānieši". LPI IV konferencē nolasīts L.Erta pētījums "Vidsmuižas pagasts", vēlākajos — citi līdzīgi referāti. Ir nodoms LPI izveidot "Latgales pagastu izpētes" darba grupu.

AL raksti trimdā konsekventi tiek drukāti tikai latgaliešu rakstu valodā, pamatojoties uz t.s. P.Stroda 1929.gadā oficiāli apstiprināto ortogrāfiju. Katrā krājumā ir arī paplašināts ievadpārskats vācu vai angļu valodā. Savukārt Irēnes Bukšas raksts par Latgales skolu vēsturi III sējumā publicēts paralēli zviedru un latgaliešu valodā. Arī citos laidienos ir viens vai vairāki raksti citās valodās.

"Līdz ar Trešo atmodu brieda doma Latgales Pētniecības institūta darbību un līdz ar to arī krājuma "Acta Latgalica" izdošanu pārcelt uz Latviju, Latgali. 1991.gadā Daugavpilī sanāca koordinācijas padome. Tā apsprieda institūta struktūru un funkcijas jaunajos apstākļos un pieņēma statūtus. Pamatā tika likts 1960.gada modelis, taču daudz plašāk, detalizētāk izvērsti vairāki darbības aspekti. Līdz ar nepieciešamību pievērsties Latgales kompleksai pagātnes un tagadnes izpētei akcentēta nepieciešamība regulāri rīkot zinātniskas konferences, lekcijas un izstādes, organizēt zinātnisko lasītavu un arhīvu, izstrādāt zinātniskus ieteikumus Latgales attīstībai un sagatavot mācību līdzekļus un informatīvus materiālus Latgales skolām.

Dažādās Latgales pilsētās — Daugavpilī, Krustpilī, Balvos, Ludzā, Rēzeknē un šogad Preiļos — notikušas astoņas LPI konferences. Līdztekus krājuma "Acta Latgalica" trim sējumiem laisti klajā vēl astoņi LPI biedru sagatavoti izdevumi ("Latgales fakti un dati", "Latgales kultūras vēsture. Konspekts, programma", "Kooperācija un uzņēmējdarbība Latgales laukos", "Daugavpils novada krucifiksi". Sagatavošanā — vēl trīs grāmatas). Daugavpilī izveidota LPI bibliotēka, top arhīvs un datu banka.

Ar ko tad šeit veidotais LPI izdevums "Acta Latgalica" atšķiras no trimdā tapušā?

Astotajā sējumā vēl turpinājās trimdā iedibinātās tradīcijas. Tas bija veltīts sabiedriskiem un humanitāriem jautājumiem. Nebija neviena eksaktajām problēmām veltīta raksta. Atšķirības iezīmējās valodas jomā. Trimdas izdevumos ar nelieliem (svešvalodu) izņēmumiem valdīja latgaliskie teksti, bet no VIII sējumā ievietotajiem 26 rakstiem tikai astoņi publicēti latgaliešu valodā. Visi pārējie — latviešu literārajā valodā ar rezumējumiem angļu valodā un satura rādītāju angļu, vācu un krievu valodā. Latgalisko oriģinālrakstu skaits arvien vairāk sarūk. Arī LPI konferencēs lielākajā darba grupu daļā dominējošā ir nevis latgaliešu, bet latviešu literārā valoda. Tādējādi LPI un AL tagadējo darbību var raksturot kā latgalisku pēc satura, latvisku pēc lingvistiskās izteiksmes. Bet latgaliešu dzejnieks Oskars Seiksts, kas savos tekstos veslatgaliešu izlokšņu materiālu apvieno ar vismodernāko terminu konstrukcijām, šo parādību nosauc par "latgālīšu porčyvliskošonūs" — savu īpatnību, atšķirību un gara suverenitātes zaudēšanu. Pat latgaliskās identitātes nodevību. Bet citi — par kādreizējo latviešu cilšu un novadu konsolidāciju.

Ar katru sējumu pieaug zinātniski akadēmiskā rakstura īpatsvars agrākā populārzinātniskā pārsvara vietā. Latvijā izdotajos sējumos ir arī personu rādītāji, kādu agrāk nebija.

Atšķirībā no trimdas izdevumiem tagad dominē Latvijā dzīvojošie zinātnieki (ne tikai latgalieši). Astotajā sējumā bija pārpublicēti trīs trimdas autoru (Ā.Šildes, F.Teirumnīka, A.Zalāna) agrāk tapušie raksti, bet 10.sējumā — tikai viens. Tas ir F.Zepa krietni pasen tapušais raksts par latgaliešu valodu (dialektu). Taču būtiskākā ir kvalitatīvā atšķirība — tieka izmantoti jauni pētniecības avoti, kas trimdiniekiem nebija pieejami. Piemēram, E.Vaivodes "Latgales skolotāju centrālā organizācija", H.Soma "Pyrmų lauksaimnīceibas bidreiba Latgolā" un P.Zeiles "Latgales mākslinieku kopa" varēja tapt, tikai balstoties uz arhīvu un citu Latvijā esošo krātuvju materiāliem. Astotajā sējumā publicēti ļoti interesanti arheologu raksti: Ilzes Lozes "Ķemmes–bedrīšu keramika Kvāpānu apmetnēs", Jura Urtāna "Aglonas senvēsture" un "Viļānu kapu kalna apbedījumi". Paši autori ir piedalījušies izrakumos un var sniegt autentiskas ziņas par senajiem iedzīvotājiem, nodarbošanos, kultūru un baltu cilšu ienākšanu Latgalē.

Trimdas autori latgaļu raksturu un etnomentalitāti aplūkoja retroskatījumā (ar atsauci uz muižu, baznīcu, krogu), turpretim Latvijā iznākušo krājumu autori —vēsturiskajā dinamikā un tagadnes daudzveidībā (P.Zeile "Latgaliešu etnomentalitāte un kultūra", J.Brolišs "Latgaliešu esme un vieta pārējo latviešu vidū", E.Matisāns "Latgales attīstības vīzija", J.Zeļonka "Privātsaimniecību attīstība un to apvienību attīstība Austrumlatvijā"). Īpaši 10.sējumā galvenais akcents likts uz tagadnes procesiem socioloģijā, izglītībā, literatūrā un tautsaimniecībā.

Desmito sējumu lasot, var gūt samērā plašu (kaut arī ne absolūti pilnīgu) pārskatu par saimnieciskajām un garīgajām aktivitātēm Latgalē, no redzesloka neizlaižot arī vēsturisko aspektu. Dažkārt gribētos, lai vairāk līdzsvarotos kritiskais un jābūtīgais aspekts. Pašlaik vairāk, šķiet, dominē pēdējais.

Šis jubilejiskais sējums iezīmē arī zināmas krustceles. Trimdā iznākušos AL laidienus varēja lasīt kā vispārinteresantus, adresētus visiem ar Latgales novadu saistītiem lasītājiem, bet 10.sējumā jau izteikti dominē specializēti, ar kādu šaurāku nozari saistīti jautājumi (lopkopība, mežsaimniecība, kādas nozares attīstība atsevišķā rajonā, etimoloģija u.tml.). Ir daudz dažādu tabulu, statistikas skaitļu rindas. A.Piterāna un A.Žeivinieces pieticīgā apjoma pētījums "Latgales novada ķērpji", kas bagātināts ar krāsainām ilustrācijām, ir samērā saistošs, bet citādi tas ir ar A.Barševska 42 lappuses garo rakstu par Latgales adefāgo vaboļu apakškārtu, kas izraibināts ar 24 detalizētām tabulām un var interesēt tikai etimologus. Nevar noliegt, ka tas ir nopietna, ilgstoša darba rezultāts ar 73 avotu un literatūras uzrādījumiem. Taču tam piemērotākā vieta būtu specializētā žurnālā vai rakstu krājumā. Varbūt tā paradīšanās skaidrojama ar Starptautiskā vaboļu institūta neseno iedibināšanu Daugavpilī, kaut arī par to no pētījuma nekādu informāciju negūstam.

Pirmajās AL grāmatās, kā jau atzīmēts, liela vieta tika atvēlēta Latgales kultūrvēsturei. Jaunākajā sējumā par to publicēti tikai divi raksti — šo rindu autora apcere par izcilo, daudzpusīgo kultūras darbinieku, talantīgo rakstnieku Kazimiru Buiņicki un A.Budžes apraksts par pazīstamo Latgales laicīgās grāmatniecības pamatlicēju J.Mcilēviču.

Plašu interesi var izraisīt tādi raksti kā J.Broliša "Latgales latvieši Sibīrijā. Historiogrāfiska skice"; A.Pauniņa "Manas atmiņas par Latgales cilvēkiem Otrajā pasaules karā un Gulaga nometnēs"; J.Kursītes apcere par vecākās un jaunās paaudzes latgaliešu rakstniekiem; Z.Matules "Augstākās izglītības attīstības problēmas Latgalē"; V.Valeiņa " Franča Trasuna daiļrades žanri".

Kopumā krājums saturiski dalās divos atšķirīgos apmēram vienādos blokos — humanitārajā un specializēti saimnieciskajā, ekoloģiskajā, eksaktajā. Varbūt vajadzētu rīkoties līdzīgi Latvijas Zinātņu akadēmijai, kam ir divi diferencēti izdevumi: Latvijas ZA Vēstis —A daļa: humanitārās un sociālās zinātnes, un B daļa: dabaszinātnes, eksaktās, tehniskās un lietišķās zinātnes.

Darbs sekmīgi turpinās. Tiek sagatavots izdošanai "Acta Latgalica" 11.sējums. 29. un 30.oktobrī Preiļos notiks LPI VIII konference. Deviņās darba grupās tiks nolasīti ap simts referāti un ziņojumi.

Prof. Pēteris Zeile, Latgāles Pētniecības institūta darba grupas vadītājs, — "Latvijas Vēstnesim"