LTF III sasaukuma Domes sēdes protokols Nr.3

Rīgā 1991. gada 12. janvārī

Domes sēdē piedalās 121 domnieks.

Vienbalsīgi tiek ievēlēta redakcijas komisija un balsu skaitīšanas komisija.

Redakcijas komisija: V.Zariņš, I.Kiršbaums, U.Augstkalns, A.Bašķis, A.Bernāns, A.Jugāns, I.Bērziņš, I.Cielava.

Balsu skaitīšanas komisija: R.Pussars, Juris Freimanis, I.Ozols, U.Iskrovs.

Dienas kārtībā:

1. Par LR MP mazumtirdzniecības cenu politiku un kompensācijas mehānismu. Referē A.Kalniņš.

Ziņojumi:

1. Cenu departamenta direktors — A.Gusevs.

2. Tirdzniecības ministrs — A.Plaudis.

3. Latvijas brīvo arodbiedrību savienības priekšsēdētājs — A.Siliņš.

Debates: I.Ozols, L.Pavilonis.

Ar balsu vairākumu dome nolemj debates šinī jautājumā pārtraukt.

Krievijas Brīvās demokrātiskās partijas biedrs G.Artamonovs (Ļeņingrada) nolasa partijas atbalsta rezolūciju Baltijas tautām.

Dome pieņem atbalsta telegrammu Lietuvas Republikai.

2. Par Vislatvijas manifestāciju 1991.gada 13.janvārī. Ziņo R.Ražuks.

Debates: J.Škapars, I.Ozols, I.Cielava, R.Marjaša, A.Boļševica, E.Meļķīsis, J.Dinevičs, J.Strīpnieks, J.Rukšāns, J.Dobelis, T.Jundzis, V.Dekovics, R.Mīlbergs, R.Pussars, V.Šubrovskis, J.Ligers.

L.Pavilonis: — Gribu runāt par divām problēmām. Viena ir par jauno cenu pareizu ieviešanu, otra — par kompensācijas mehānisma ieviešanu. Treškārt, gribētu, lai visi domnieki ieklausītos arī oponentu izteiktajā viedoklī. Tas ir diezgan viennozīmīgs: "Ja, ieviešot jaunās cenas, Godmaņa valdība nespēj organizēt pareizu cenu ieviešanu, kompensācijas mehānisma ieviešanu, tad Godmaņa valdībai ir jāatkāpjas. Ja to nedarīs, mēs rīkosim streikus." Šis jautājums ir ļoti svarīgs. Kur es redzu kļūdas? Piemēram, gaļas realizācijas veikalos, tur galvenokārt ir dārgās cenas. Izrādās, ka to gaļu, kas ir lētāka, pārdod ātrāk, jaunu produkciju neved ātrāk, kamēr visa dārgā gaļa nav pārdota. Nocenot nevar, gaļas kombināts atpakaļ neņem. Tirdzniecības ministrija nav izstrādājusi mehānismu, ko šādos gadījumos darīt. Oponenti neskatās, vai Godmanis vainīgs vai tirdzniecības ministrs nespēj savu darbu veikt. Tātad Tirdzniecības ministrijā nav darba grupas, kas šādus sīkus, bet svarīgus jautājumus risinātu. Par kompensācijas mehānisma ieviešanu. Tik tiešām ir tādas rūpnīcas, kas nav spējīgas saviem strādājošiem izmaksāt 66 rbļ., varbūt arī negrib. Vai MP ir uzskaitīti visi uzņēmumi, kuri nespēj maksāt saviem strādniekiem kompensāciju? Man liekas, ka tādu nav. Tas bija jāzina pirms cenu pacelšanas.

Tādēļ ierosinu tautfrontiešiem un visiem citiem ieinteresētiem cilvēkiem operatīvi paziņot MP par tām rūpnīcām, kuras nespēj vai negrib kompensāciju izmaksāt.

Otrais. Sagatavot vietējo deputātu vadībā grupas, kuras novēros veikalu darbu gaļas pārdošanā, un ziņot vietējai tirdzniecības inspekcijai par nepareizībām.

Trešais. Steidzīgi pārbaudīt izcenojumus skolu ēdnīcās, pēc tam izstrādājumu kvalitāti pārbaudīt speciālajās laboratorijās.

Ceturtais. Tirdzniecības ministrijai organizēt operatīvu darba grupu, lai novērstu neatrisinātās problēmas gaļas realizēšanā.

Piektais. TV un radio popularizēt, kā tiek novērstas nelikumības gaļas realizēšanā.

R.Ražuks: — Paldies. Jūsu secinājumi ir vērtīgi. Mums visiem tiešām jālabo pieļautās kļūdas. Pat sabotāžas mēģinājumi, ieviešot mazumtirdzniecības cenu politiku. Nedomāju, ka domei jāpieņem lēmums vai jādod vērtējums valdības cenu politikai. Šodienas sarunas mērķis — situācijas izpēte un analīze, lai labāk izprastu pašreizējo situāciju, lai varētu argumentēti pretoties tiem, kas cenšas destabilizēt situāciju republikā. Tas ir oponentu galvenais arguments, kādēļ jāatkāpjas LR valdībai, kāpēc jākrīt parlamentam. Mums jāaicina visi tautfrontieši maksimāli plaši izskaidrot reālo situāciju, kāpēc tika veikta cenu reforma, kāpēc ir nepilnības kompensācijas mehānisma izstrādē. Kas jādara tuvākajā laikā, kontrolējot tirdzniecības, sociālās nodrošināšanas u.c. orgānus. Situācija īpaši jāskaidro nelatviešiem, jāskaidro situācija PSRS, ka arī tur ir neizbēgama šī cenu paaugstināšana.

Mans priekšlikums ar to mūsu sarunu izbeigt, tālāk strādās valde, attiecīgās komisijas, AP dep. un tālāk pāriet pie dienas kārtības nākamā jautājuma.

Nākošie dienas kārtības jautājumi — par LTF rīcību piespiedu mobilizācijas apstākļos un TF, AP un valdības sadarbība. Esam lūguši īsi referēt AP priekšsēdētāja vietnieku A.Krastiņu, AP dep. I.Dobeli īsi informēt par situāciju par pārrunām Maskavā.

Mans priekšlikums — sākt ar mūsu rītdienas manifestāciju, tad pāriesim pie piespiedu mobilizācijas un mūsu triju struktūru sadarbības jautājumiem. Es īsi informēšu, kāds darbs tika paveikts vakar, organizējot manifestāciju. Ir dažas zīmītes, tās es ignorēt nevaru, tādēļ piedāvāju šādu darba kārtību.

I.Freimanis: — Domāju, ka vispirms jāizrunā par piespiedu mobilizāciju un vispārējo politisko situāciju, jo jautājums par manifestācijas organizēšanu ir vairāk praktisks jautājums.

R.Ražuks: — Tad mums stingri jāierobežo laiks, cik laika mēs veltīsim šo jautājumu apspriešanai, jo radio translācija turpināsies līdz 13.20 un līdz tam laikam pamatproblēmām jābūt kaut vai iezīmētām.

R.Milbergs: — Mans priekšlikums tomēr sākt un izrunāt par manifestāciju, jo tur būs daudz jautājumu. Lai cilvēki varētu sākt praktiski rīkoties.

R.Ražuks: — Tātad ir divi priekšlikumi — sākt ar konceptuālām lietām vai uzreiz pāriet pie manifestācijas rīkošanas.

Pirmais ir Freimaņa kunga priekšlikums — apspriest politisko situāciju, piespiedu mobilizāciju. Otrais — par manifestāciju.

Ar balsu vairākumu dome pieņem otro priekšlikumu.

Reģistrējušies — 121 domnieks.

R.Ražuks: — Vispirms īsi informēšu, tad palūgsim Krastiņa kungu, ja viņš ir, tad palūgsim Dineviča kungu, jo, cik man zināms, tas ir apspriests arī Prezidija sēdē, varbūt izteiksies Škapara kungs. Tālāk secīgi domāsim par visiem pasākumiem, kuri šeit nepieciešami. Runātājus lūdzu pieteikties rakstveidā.

Piektdien no rīta notika valdes ārkārtējā sēde, kas, ņemot vērā reālo politisko situāciju LR, kā arī notikumus Lietuvā, kuri attīstījās nelabvēlīgi Lietuvas Republikai, pieņēma lēmumu rīkot Vislatvijas manifestāciju "Par neatkarīgu, demokrātisku Latviju" svētdien, 13. janvārī, pulksten 14 Daugavmalā. Pēc tam tika plānots gājiens pa Valdemāra ielu, Lāčplēša, K. Barona, Aspazijas bulv., līdz Brīvības piemineklim, noliekot ziedus un izklīstot Vērmaņdārzā un Esplanādē. Šo lēmumu nekavējoties sākām īstenot, sasaistot ar valdību, AP, Iekšlietu ministriju, Radio un TV komiteju, lai veiktu nepieciešamos sagatavošanas darbus. Prezidija laikā, kur piedalījās visu rajonu padomju un IK priekšsēdētāji, lūdzu arī viņu atbalstu. Viņi vienbalsīgi to atbalstīja. Pret nebija neviens. Runājām ar TV vadību, manifestāciju translēs radio un TV. Tā kā bijām spiesti šo manifestāciju organizēt divu diennakšu laikā, varbūt būs nepilnības. Tas nav galvenais. Pamatdarbs ir veikts. Tāda ir informācija, kas ir manā rīcībā, tālāk mūsu darba grupa strādās pie manifestācijas organizēšanas, lai paspētu visu izdarīt.

Tagad, ņemot vērā situācijas saasināšanos Lietuvā, kara tehnikas, bruņoto spēku izmantošanu tur pret civiliedzīvotājiem, arī bruņotas tehnikas braukāšanu vakar un šodien pa Rīgas ielām, mums jāapspriež rīcība rīt. Jo šodien mūs klausās radioklausītāji, kas ir gatavi braukt uz Rīgu, piedalīties šajā mums visiem ļoti svarīgajā manifestācijā. Šī gatavība mums jāapstiprina ar gatavu rīcības plānu un neatkarīgi no šķēršļiem, kas tiks vai netiks likti, tas jāīsteno. Šeit mums jāparāda mūsu griba.

LTF un Latvijas tauta, valdība, AP ir izlēmušas organizēt šo manifestāciju. Kā to izdarīt, ņemot vērā šo pretdarbību, armiju, par to mums šodien jāvienojas.

J.Škapars: — Redziet, man negribētos uzstāties Prezidija vārdā, jo es nedomāju, ka jautājums par piespiedu mobilizāciju ir viens no fundamentālākajiem jautājumiem. Domāju, ka šis jautājums bija tikai iegansts, kuru lietoja, lai attaisnotu karaspēka ievešanu un varbūt kaut kādas karaspēka akcijas. Galvenais jautājums, ka mums grib nogriezt šo demokrātijas attīstības procesu, pašlaik acīmredzami notiek noteikts gājiens uz diktatūru. Domāju, ka to nevajag rīkot kā tādu histērijas jautājumu, taču kā problēmas nopietnību to mums vajag iedomāties. Kad ieņēma Preses namu, bija skaidrs, ka tā ir viena no akcijām. Forma, kādā tas viss notika, kā tika padzīti žurnālisti no Preses nama, liecināja, ka tā ir prelūdija kādam lielākam pasākumam. Lietuvas notikumi aizvakar un vakar parādīja, ka tas uz to iet. Lietuvu grib izmantot kā sākumu, atšķelt, sašķelt Baltijas valstis, lai pārējās iet uz kaut kādām sarunām, slēgtu vissavienības līgumu, varbūt daļēji tas ir psiholoģiskais spiediens. Šie visi pasākumi ir saskaņoti ar Persijas līča notikumiem. Tādai jābūt jautājuma izpratnei, lai mēs varētu sevi pietiekami mobilizēt.

Apturēt šo atgriezenisko procesu, kas vērsts uz demokratizācijas procesa atgriešanu, var divas lietas. Viens ir tautas spēcīga, masveidīga kustība, kad tauta noteikti parādīs savu nostāju, otrs — ko darīs žurnālisti. Tas ir gan Latvijā, Savienībā, gan aiz robežām.

Rītdiena mums palīdzēs tad, ja tauta pulcēsies. Tas jāpasaka šodien vairākkārtīgi ne tikai latviešiem, arī visiem cittautiešiem, ka no šiem diktatūras spaidiem cietīs arī cittautieši, nevis latvieši vien. Diemžēl uz provokācijām cittautieši iekrīt biežāk arī neinformētības dēļ, jo informācijas avoti bieži neatrodas mūsu progresīvo spēku rokās. Tādēļ rīt būtu jānāk visiem. Pamatjautājumus rītdienas mītiņam redzu tādus — "Nē diktatūrai", jādod atbalsts mūsu valdībai. Pirmais, ko grib panākt reakcionārie spēki, tas ir valdības atkāpšanās. Lietuvā valdība demisionēja, vai tas palīdzēja? Šī kustība neapslāpa, gāja arvien tālāk. Mums jānāk visiem kopā un jāpasaka sava politika — nav šobrīd jautājums par cenām, nav jautājums par dažām kļūdām, ko pieļāvusi valdība. Šobrīd mūsu pretinieki izvirza noteikti — lai atkāpjas valdība, lai atkāpjas parlaments, tad it kā būs viss kārtībā. Tādēļ vēlreiz aicinu — rīt būsim visi vienoti kopā.

I.Ozols: — Esmu pārliecināts, ka no visas Latvijas rīt plūdīs automašīnu straumes uz Rīgu. Tai pašā laikā ir zināms pamats aizdomām, ka varētu rasties no mums neatkarīgi traucējumi. Šinī sakarībā man ir konkrēts priekšlikums, ka mums būtu jāsaņem objektīva informācija un jāizveido rīcības centrs, kas varētu informēt par šo situāciju, jo faktiski viss žurnālistu korpuss būs koncentrēts Rīgā. Viņiem vajadzīga informācija, kas notiek šeit, kas notiek republikā, varbūt būs spontānas pulcēšanās rajonu centros. Tie, kas ir par progresu, pret diktatūru, nepaliks vienaldzīgi arī tad, ja nevarēs atbraukt uz Rīgu. Tādēļ man ir ierosinājums izveidot šādu koordinācijas centru, kas sāktu strādāt jau šodien līdz manifestācijas beigām. Par šī koordinācijas centra darbību jābūt informētiem visiem republikas iedzīvotājiem.

I.Cielava: — Pateikšu tikai pāris akcentus. Jāpadomā, pa kādiem telefoniem mēs varētu pieņemt ziņas par to, kas notiek Latvijā. Gan kustība pa ceļiem, gan iespēja bloķēt ceļus piebraukšanai. Tāpat kā pie Viļņas, kā Lietuvā, ar visu to mums jārēķinās. Pašreiz varu pateikt vienu telefonu, kur visu diennakti būs cilvēks — 286880. Ir koordinācijas centrs TF. Līdz domes sēdes beigām padomāsim par privātiem telefoniem, kur cilvēki varētu pieņemt informāciju un pēc tam nodot tālāk. Vakar vērojām armijas manifestāciju krastmalā. Ja mūs kavēs rīt satikties, tad kavējuma vietās jākāpj no transporta līdzekļiem ārā un jāiet uz manifestācijas vietu kājām. Sāksim vēlāk, bet neļausim izjaukt šo pasākumu. Aicinājums visiem ņemt līdzi radio, jo varbūt ka nevarēsim atrasties tribīnēs un vajadzēs to vadīt pa radio. Sliktākajā gadījumā taisīsim klusējošo manifestāciju, bet būsim visi kopā ar karogiem, lozungiem, transparentiem. Katrā gadījumā aicinu uz pilsonisko nepakļaušanos jebkurā variantā, nekritīsim panikā, ja republikas vadībai frontes vadībai nebūs iespējams dot šīs pavēles. Lūgsim republikas vadību dot iespēju šais kritiskajās dienās, tās būs divas trīs, studentiem neierasties uz mācībām, lai viņi varētu sargāt nozīmīgākos objektus. Varbūt lūgsim, lai mūsu vīri paliek nakšņot pie radiem Rīgā, varbūt valdība var atbalstīt tās ražošanas iestādes, uzņēmumus, kurās šie cilvēki strādā, lai viņiem nebūtu neattaisnoti darba kavējumi. Varbūt varam padomāt arī par kādām negaidītām formām. Varbūt būsim tur, kur mūs nemaz negaida. Mēs varam manifestēt kā tad, kad ieņēma Preses namu. Mūs gaidīja tur, bet mēs atradāmies citā vietā.

R.Marjaša: — Diemžēl uzzināju, ka netiek tulkots krievu valodā. Tādēļ to, ko esmu iecerējusi pateikt, pateikšu krievu valodā.

Pašlaik mums republikā ir krīzes situācija. To nevar nejust katrs cilvēks, kas šeit dzīvo un uzskata šo republiku par savām mājām. Šādā situācijā mums visiem kritiski jāapsver noietais ceļš, ņemot vērā, ka nekas nebeidzas. Pat tad, ja notiks Latvijas superokupācija. Sākas jauns process — visas varas struktūras, visas sabiedriskās organizācijas šeit likvidēt nav iespējams. Tātad darbs tiks turpināts.

Man diemžēl nākas uzklausīt savu vēlētāju drūmus jautājumus: vai tiešām viss ir bijis veltīgi? Nē, velti nav bijis nekas. Ļoti daudz iegūts. Vispirms tas, ka cilvēku nacionālās pašapziņas, republikas visu tautību cilvēku sabiedriskās apziņas līmenis tagad jau ir uz kvalitatīvi augstākas pakāpes. Mēs esam ieguvuši jaunu informāciju, ar jaunu skatījumu uztveram vēstures, kurā dzīvojam, gaitu. Tas ir īpaši būtiski visu tautību jauniešu, kas dzīvo Latvijā, apziņā. Ir zudušas ilūzijas, ka ar valsti, ko vada komunistisks režīms, ir iespējams slēgt kādus līgumus, ka pārbūve bija valsts patiesas demokratizācijas pēctecīgs process.

Esam ieguvuši lielu pieredzi valsts vadībā. Un es kategoriski nepiekrītu tiem, kas šodien, šajā grūtajā brīdī, mēģina paziņot, ka tieši mūsu parlamenta, valdības kļūdās sakņojas mūsu valdības kļūdas. Nē, tas tā nav. Kļūdas bija tāpēc, ka ejam pa jaunu, pavisam neizzinātu ceļu. Jebkurā gadījumā demokratizācijai būtu pielikts punkts. Būtu atrasti citi iemesli, citi iegansti. Esmu pārliecināta, ka šajā demokrātijas krīzes brīdī Latvijā visu tautību cilvēki, kuros dzīvs demokrātijas gars, būs ar mums. Pat tie, kas mūs kritizē par cenu politiku, kas uz mums apvainojušies par okupantu un migrantu vārdiem lozungos, būs ar mums tāpēc, ka ir kritušas maskas. Tāpēc, ka nevar sevi par demokrātu uzskatīt militārists, kas ienāk republikā ar tanku un ar ložmetēju. Tas ir: melnais ir kļuvis melns, baltais kļuvis balts. Viss nostājies savās vietās.

Par šo iebrukumu nevar priecāties neviens normāli un ētiski domājošs cilvēks. Priecāties par to var tikai militārists pēc pārliecības. Turklāt mēs visi lieliski saprotam, ka nekāds iebrukums nespēj pabarot ļaudis, atrisināt ekonomiskās problēmas, kuras mēs šeit risinājām. Risinājām tāpat, kā tās mēģina risināt PSRS. Mūs nepabaros ne ar ložmetējiem, ne ar tankiem. Un, ja nāks jauna valdība ar ložmetējiem un tankos, tad tā atbildēs visas tautas priekšā par to, ko nāksies darīt. Bet, esmu pārliecināta, neko nav iespējams panākt nedemokrātiskā ceļā. Vairs nav tas laiks. Mēs te runājam par gaļas cenām. Vai jūs zināt, ar ko atšķiras gaļas izcirtēji Padomju savienībā un ārzemēs? Tur virtuozi sacērt gaļu, lai apmierinātu pircēju intereses. Pie mums — lai apmierinātu savas — tirdzniecības mafijas — intereses. Ar to sadursies jebkura valdība, kaut arī simt reižu atbalstīta ar tankiem un ložmetējiem. To nevar nesaprast visu tautību iedzīvotāji Latvijā.

Vakar es biju mītiņā Esplanādē. Tur skanēja dažādas runas. Gribu atgādināt nelaiķes Itas Kozakēvičas vārdus, ka būtu labi, ja Tautas frontes Latvijā politika kļūtu vēl cilvēciskāka, humānāka. Jā, mēs mācāmies vēstures rūgtajās stundās. Tautas fronte Latvijā dzīvos, un, esmu pārliecināta, tās rindās tagad būs arī mazākumtautību, kas dzīvo Latvijā, pārstāvji. Tās sievietes, kas vakar uzstājās mītiņā, — tās ir mūsu laikabiedres, būtībā Tautas frontes locekles. Tagad Augstākā padome apstiprināja nolikumu par Latvijas tautību konsultatīvās padomes izveidošanu. Agrāk tam kaut kā nepievērsām tādu uzmanību. Šī padome ir izveidota uz tās Konstitūcijas, kas mums pašreiz ir, pamata. Un, ja kāds gribēs pagarināt šīs Konstitūcijas darbības laiku, viņam nāksies gādāt arī par šīs konsultatīvās padomes izveidi. Un tā būs forma, kā politikā aktīvi līdzdarbosies Latvijas visu mazākumtautību pārstāvji. Ļoti lūdzu jūs visus — ir klāt brīdis, lai liktu lietā šo formu. Kā viena no mazākumtautību pārstāvēm Latvijā es gribu pateikties liktenim un Tautas frontei par to, ka aizvadītie desmit mēneši bija paši pilnvērtīgākie manā mūžā un ka man bija laime piedalīties Latvijas Neatkarības deklarācijas sastādīšanā un pieņemšanā.

A. Boļševica: — Tālruņa zvani no daudziem Krievijas reģioniem šodien, vakar, aizvakar, pat naktī piespieda mani doties pie šī mikrofona. Krievijas Latviešu biedrība tagad aptver visu Krieviju, 178 reģionus, no kurienes latvieši atgriežas uz savu etnisko dzimteni. Viņi zvana un jautā, kas pie mums notiek, kā palīdzēt, varbūt atsūtīt naudu vai vēl ko. Esmu visiem teikusi, ka sūtīt nevajag neko, bet vajag stāstīt taisnību. Šodien vissavienības radio, televīzija un prese melo. Mūsu prese ir apslāpēta. Ja mūs pašlaik bloķē tanki, tad arī mēs visu pateikt nespējam. Tāpēc vērsīšos pie tiem, kas atgriezušies.

Jums Krievijā vēl ir daudz radinieku. Lūdzu, paudiet patiesību par to, kas notiek te, Latvijā, Lietuvā, Igaunijā. Mēs bijām pirmie, kas visiem ļaudīm atklāja demokrātiju, jo tas, kas notiek Baltijā, var būt demokrātiskāks nekā jebkur citur savienībā.

Neesmu politiķe, bet man šķiet — viss tiek saistīts kopā ar to, kas risinās Persijas līcī. Un, ja notiks tas, ko vēlas tie kara ļaudis, kas virzās uz Baltiju, tad piepildīsies pareģojums, ka līdz 2000. gadam Zemes vairs nebūs. Es to esmu pamatīgi ielāgojusi. Saprotiet visi, ka Baltijas tautas cīnās par taisnību, demokrātiju, lai visiem cilvēkiem būtu laba dzīve. Tāpēc vēlreiz vēršos pie Krievijas latviešiem, kas daudz sūdzas, ka nav saskaņas ar vietējiem iedzīvotājiem, lūgums arī vietējiem iedzīvotājiem — mums jābūt vienotiem. Demokrātiskajiem spēkiem vispār šodien jābūt vienotiem. Sistēma, kas veidota 70 gadus, iet bojā. Bet tā, protams, turēsies līdz uzvarai. Vēršos arī pie tiem, kas sēž tankos, — arī jums jābūt cilvēkiem.

R.Meļķisis: — Stāvoklis ir nopietns, bet dramatizēt nevajadzētu. Procesi, kas tagad notiek, nepārprotami parāda to, ka process, ko sauc par pārkārtošanās vai pārbūves procesu, ir apturēts un iegājis jaunā fāzē — pārkārtošanas pārkārtošana, jo virzās atpakaļ uz veco sistēmu, iekārtu, struktūru. Otrkārt, tas parāda vienu, ka visas runas par atjaunoto savienību, atjaunotām federācijām, atjaunoto sociālismu utt. ir tikai tukšas runas. Kā pati notikumu būtība, tā metodes, kas dibinās nevis uz pārliecināšanu, izskaidrošanu, bet klaju varmācību, liecina, ka atjaunotnes būtība aiziet atpakaļ.

Piekrītu, ka mums jāapspriež, kā darboties, kad stāvoklis kļūs vēl nopietnāks. Domāju, ka vērība būtu jāveltī vadības decentralizācijai. Papildu telefoniem jābūt, bet tiem jābūt mutiski izpaustiem, jo oficiāli zināmus telefonus var bloķēt, ar to arī jārēķinās.

Jautājums par valdības, parlamenta aizstāvēšanu. Šeit varētu būt vairāki virzieni. 1. Tieši ar savu fizisko klātbūtni. 2. Ar plašu izskaidrošanas darbu. Es kā LU pārstāvis uzskatu, ja studenti lūgs, tad viņus varētu uz laiku atbrīvot no mācībām.

Nopietnās situācijās mēs vienmēr atgriežamies pie diviem jautājumiem. 1. Cittautieši nav pietiekami informēti vai ir dezinformēti. 2. Jautājumi nav pietiekami izpētīti, nav paredzētas sekas utt. Pēc būtības jautājums ir par lēmuma pieņemšanas mehānismu. Varbūt pašreizējā situācijā tas neskan aktuāli, bet tas sasaucas. Pirmkārt, ja mēs runājam par darbu ar cittautiešiem. Šis jautājums ir jau no TF rašanās sākuma. Ne vienreiz vien domēs, valdēs runāts, ka jāizstrādā stratēģija, kā darbosimies ar cittautiešiem. Tādas stratēģijas vēl šodien nav. Nedomāju formālu pasākumu plānu, bet kas jādara likumdošanā, izpildvaras jomā, dažādu pasākumu organizēšanā. Ja paskatāmies, tad pūlis, kas stāvēja pie MP, bija jau izmainījies. Tie vairs nebija tikai pensionāri, kas agrāk gāja. Tur bija daudz jauno, kas arī sauca. Un vicināja ar dūrēm. Tur bija ne tikai kursanti, bet arī sievietes. Tas liecina, ka pretestības kustībā iesaistās pietiekami daudzi. Mums ļoti nopietni jādomā par šo jautājumu. Varbūt veidot grupu, kas izstrādātu stratēģiju, ieteikumus arī valdības struktūrām.

Runas par to, kas mums jādara, katrreiz nopietnos jautājumos atkārtojas. Par lēmumu pieņemšanu. Mēs daudzreiz priecājamies, ka mums izdodas ātri pieņemt lēmumus. Tas izdodas tad, kad ir vienveidīgi domājoši cilvēki. Tā ir mūsu lielākā bēda. Arī šodien dzirdējām, ka neesam pietiekami ieklausījušies opozīcijā. Par to būtu nopietni jādomā jau projekta izstrādāšanas procesā. Piemēram, mēs pēdējā kongresā pieņēmām vienprātīgi vairākus lēmumus. Par vietējo pašpārvaldi, kur apstiprinājām, ka jābūt divām instancēm — padomēm un izpildorgāniem. Tagad paiet daži mēneši, un mēs jau atkāpjamies. Pieņēmām lēmumu, ka arodbiedrības jāorganizē tikai pēc ražošanas principa. Likums ir pieņemts citāds. Tātad, vai nu mēs nekvalitatīvi strādājam, vai neprotam perspektīvi domāt.

Šodien mums ir dokumentu projekti vairākos jautājumos. Mani pamudināja dokuments, kas ir krievu valodā. Tāds ir vajadzīgs. Ja mēs paskatāmies saturu, sevišķi pēdējo rindkopu. Šeit ir runa, ka pilsonība nevar būt tikai tā, kas ir, bet, kas attiecas uz cittautiešiem, te ir runa, ka viņiem ir tiesības uz darbu. Salīdzināsim ar to, ko mēs balsojām un ko AP ierakstīja 4. maija Deklarācijā. Tur visiem ir piešķirtas soc. ekonomiskās tiesības uz kultūru un izglītību un politiskās brīvības. Tagad notiek atkāpšanās. Tādēļ jau no projekta sākuma mums ir pareizi jādomā, jāiesaista arī tie, kas domā alternatīvi.

Nobeigums — seko

2001.gada 12.janvārī LU Lielajā aulā:

Jānis Škapars…

…Edgars Meļķisis…

…Ilze Cielava…

…Indulis Ozols…

…Roberts Mīlbergs…

…Ruta Marjaša

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

2001.gada 12.janvārī Latvijas Universitātes Lielajā aulā, 1991.gada 12.janvāra LTF Domes sedes atceres pasākumā: Ivars Redisons, Romualds Ražuks;

Latvijas Tautas frontes domnieki savā atbalstā;

politologs Mavriks Vulfsons kopā ar kundzi Emmu Bramņiku

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"