26. oktobrī, valsts svētki — Nacionālā neatkarības diena

Dr. Antons Kozusniks, Austrijas Republikas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks, — "Latvijas Vēstnesim"

— Vēstnieks kungs, kā jūs raksturotu jūsu valsts jaunāko ekonomisko un politisko attīstību?

— 26. oktobrī Austrija pēdējoreiz šajā gadsimtā atzīmē savu Nacionālās neatkarības dienu. XX gadsimts ieies pasaules vēsturē ne tikai kā totalitārismu, bet arī kā Cilvēktiesību konvencijas gadsimts. Tas bija diktatūru gadsimts, tās gāza brīvās demokrātijas spēki. Tā otrā puse bija Eiropas integrācijas laikmets.

Mūsdienu Austrija ir stabila demokrātijas valsts ar plurālistisku sabiedrību. Jau desmitiem gadu te valda labklājība un sociāls miers. Austrijā bezdarba koeficients ir 4,4%, kas ir trešais zemākais Eiropas Savienībā (ES), viens no zemākajiem ir arī inflācijas koeficients — 0,9%. Tomēr pēdējās parlamenta vēlēšanas 3. oktobrī pierādīja, ka vēlētāji tiecas pēc pārmaiņām, un tā ir normāla demokrātijas izpausme. Tikpat pašsaprotams ir arī austriešu atbalsts humanitārajā jomā. Vairākos gadu desmitos Austrija uzņēmusi un integrējusi sabiedrībā aptuveni vienu miljonu cilvēku. Tikai Bosnijas kara laikā vien no krīzes skartajiem apgabaliem mūsu zemē ieradās 90 000 bēgļu, sakarā ar karu pret Dienvidslāviju — 10 000 Kosovas albāņu. Austrijas pilsoņus pāršalca vēl nepieredzēts solidaritātes vilnis, kas izpaudās ziedojumu vākšanas akcijās Dienvidslāvijas konfliktā smagi cietušajiem. Šie piemēri liecina, ka Austrija un tās pilsoņi savu humāno nostādni apliecinājuši ne tikai vārdos, bet arī darbos.

Austrijas Nacionālā neatkarības diena tika institucionalizēta 1965. gadā, tā ir atceres diena 1955. gadā proklamētajai pilnīgas valstiskās neatkarības atgūšanai un konkrēti attiecināma uz valsts konstitucionālo likumu par pastāvīgo neitralitāti. Kopš tā laika pagājuši jau 44 gadi, blokos sadalītā Eiropa un aukstais karš pieskaitāmi pagātnei, līdz ar to šī neitralitāte starptautiskajā kontekstā ir būtiski mainījusies.

Mainījusies ir arī Austrijas pozīcija jaunajā Eiropā. Kopš dzelzs aizkara krišanas Eiropa ir brīva jaunai un pašu noteiktai identitātei. Kopš 1989. gada, kas uzskatāms par "annus mirabilis" Eiropas pēckara vēsturē, Eiropas Savienības liktie stūrakmeņi — demokrātija, tiesiska valsts, cilvēktiesības, brīvā konkurence vienotā tirgū, Eiropas sociālais modelis, augstie drošības un apkārtējās vides aizsardzības standarti — kļuvuši par modeli visā Eiropā. Krītot komunismam, vienotās Eiropas jēdziens vienā mirklī no sapņa pārvērtās par politisku uzdevumu, un pakāpeniski tika sākts īstenot vīziju par 30 valstu kopienas pastavēšanu.

Pēc ilgas ekonomiskās atjaunotnes fāzes un pievēršanās galvenokārt Savienības iekšējām problēmām valstu kopienai ir jārada jauna miera uzturēšanas kārtība visa kontinenta ietvaros. Drošības un miera tēmas XXI gadsimta priekšvakarā ir ieguvušas jaunu aktualitāti un dimensijas. Kosovas karš ar iepriekš nepieredzētu dramatismu licis mums pārliecināties par to, ka Eiropas miera veikums vēl nebūt nav pilnīgs. Tieši tādēļ vissvarīgākais nākamo gadu uzdevums būs rūgtās pieredzes apkopošana par Bosniju, Albāniju un Kosovu, kurās vēl joprojām nav pārvarēts nacionālisms un vardarbības tieksme. Šodien Eiropas Savienības miera valsti vairs nedrīkst uztvert kā nedaudzu Eiropas valstu vēsturisku sasniegumu.

XXI gadsimta ceļš no ekonomikas, valūtas un sociālās apvienības ved uz Eiropas miera un drošības savienību. Vissvarīgāk ir politiski vienot kontinentu, kur jau gadsimtiem ilgi starpvalstu izskaidrošanās līdzeklis ir bijis karš. Tādēļ Dienvidaustrumeiropā izšķiroša nozīme ir stabilitātes paktam un Eiropai. Jo īpaši Austrijai ir svarīga vienmērīga ES paplašināšanas procesa turpināšana.

Austrija ir vienīgā no Eiropas Savienības valstīm, kas robežojas ar četrām jaunajām kandidātvalstīm, neviena no citām Eiropas zemēm nav tik lielā mērā vēsturiski saistīta ar pašreizējām reformvalstīm. Apzinoties šīs saknes, mums pirmajiem Eiropas Savienībā būtu jāiestājas par šo pievienošanās procesu. Perspektīva iestāties ES palīdz mazināt konfliktus kandidātvalstu iekšienē un mudina veidot tiesiski demokrātiskas valsts struktūras, kā arī pievērst uzmanību cilvēktiesību un mazākumtautību tiesību ievērošanai. Paplašinot ES, tiek paplašināta stabilitātes zona, kurā mēs dzīvojam.

Jaunajā ekonomiski orientētajā Eiropā ar vienotu valūtu, kopīgi veidotu ārpolitikas kursu un drošības sistēmu nedrīkst aizmirst arī kultūru. Arī kultūras sakari ir ceļš uz politiski vienotu Eiropu. Vēsture māca, ka neviena politiska konstrukcija, vienalga vai tā būtu pilsēta, valsts vai konfederācija, ilgi nepastāv, ja tā nav emocionāli saistīta ar savas sabiedrības likteni. Tieši kultūra un izglītība jaunajām paaudzēm māca novērtēt un iepazīt citai citu un uztvert Eiropu kā dabisku, nozīmīgu, dzīvu un sev tuvu telpu.

— Kāds ir jūsu viedoklis par Austrijas un Latvijas pašreizējām divpusējām attiecībām?

— Arī starp Austriju un Latviju ir sācies šis savstarpējas iepazīšanas un cieņas process. Ne jau tikai pēc Austrijas vēstniecības atvēršanas, kaut arī mēs, protams, darbojamies visās jomās, lai stiprinātu un padziļinātu mūsu attiecības. Abām — gan Austrijas, gan Latvijas — sabiedrībām ir bagāta kultūras dzīve un plašs kultūras mantojums, kas ļauj būt tām savstarpēji interesantām. Es kultūru pirmo minēju arī cita iemesla dēļ. Esmu pārliecināts, ka tieši kultūra daudziem cilvēkiem Latvijā šajos grūtajos attīstības gados ir bijusi kā vērtības skala, veroties pāri ekonomikai un ārpus tās, kas ļāvusi saglabāt cilvēka cieņu.

Mūsu jaundibinātās ekonomiskās attiecības pēdējos gados ir abpusēji ļoti dinamiski attīstījušās — ir vērojams regulārs tirdzniecības pieaugums. Mūsu politiskās attiecības veidojas bez jelkāda vēsturiska antagonisma klātbūtnes, harmoniski un arvien pieaugošu līdzīgu vai kopīgu interešu kontekstā. Šādas situācijas simbols un virsjēdziens ir mūsu politisko virzību vienlīdz noteicošā Eiropas perspektīva. Atrodoties integrācijas procesa dažādās stadijās, mēs skatām vienu un to pašu vīziju, izvirzām tos pašus politiskos mērķus un vadāmies pēc kopīgas vērtību sistēmas. Šis kopīgais attieksmju un nostādņu ietvars savstarpēji sekmīgi palīdz un motivē arī konkrētu vēlmju regulēšanu un īstenošanu divpusējās politiskajās programmās.

Eiropa — tas ir jēdziens, kurš vienkārši un vienlaikus arī vispusīgi atspoguļo daudzu tautu, tai skaitā arī Austrijas un Latvijas, galvenās perspektīvas. Esmu iepriecināts, ka pirms dažām dienām Latvijas pārliecinošais progress saņēmis tik pozitīvu Eiropas Komisijas vērtējumu. Līdz ar to, tāpat kā ar iecerēto un gaidāmo šī vērtējuma apstiprinājumu ES valstu un valdību vadītāju sanāksmē decembrī Helsinkos, Latvijas pievienošanās process Eiropas Savienībai sasniedzis jaunu, ar tuvu nākotni saistāmu stadiju.

Atskats aizejošā gadsimta vēsturē un tā nozīmīgākie dati mums rāda, ka mūsu likteni jau agrāk noteikuši tie paši šī kontinenta vēstures notikumi. Ieejot nākamajā gadsimtā, sniegsim nākotnes liktenim mūsu kopīgo, pozitīvo eiropeisko jaunrades vēlmi.

Jānis Ūdris,

"LV" ārpolitikas redaktors