Par Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas spriedumiem divās lietās pret Latviju

Eiropas Cilvēktiesību tiesas (Tiesa) Lielā palāta (apelācijas instance) 7.decembrī pasludinātajos spriedumos lietās “Kaftailova pret Latviju” un “Ševanova pret Latviju” vienbalsīgi nolēma svītrot no izskatāmo lietu saraksta abu iesniedzēju sūdzības par tiesībām uz privāto un ģimenes dzīvi, ko garantē Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (Konvencija) 8.pants.

Tiesa piekrita valdības viedoklim, ka abas iesniedzējas ir zaudējušas “upura statusu”, jo, neskatoties uz viņām izsniegtajiem izbraukšanas rīkojumiem, tie nekad nav tikuši izpildīti. Papildus Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde abām iesniedzējām ir izskaidrojusi uzturēšanās atļauju saņemšanas iespējas Latvijā, bet viņas nav izrādījušas nekādu aktivitāti no savas puses šādu uzturēšanās atļauju saņemšanai.

Tiesas Lielā palāta atzina, ka Konvencijas 8.pants negarantē tiesības uz kādu konkrētu uzturēšanās atļauju un ka Tiesai nav tiesību noteikt, vai indivīdam būtu piešķirams kāds viens tiesiskais statuss vai cits. Tāpat Tiesas Lielā palāta atgādināja, ka līgumslēdzējvalstis atrodas vislabākā pozīcijā, lai pastāvīgā kontaktā ar notiekošo secinātu par nepieciešamajiem pasākumiem Konvencijas īstenošanai atbilstoši nacionālajai tiesību sistēmai.

Tajā pašā laikā Tiesa, piemērojot Tiesas reglamenta 43.punkta 4.apakšpunktu, lēma, ka Latvijas valstij tomēr sūdzību iesniedzējām ir jāatlīdzina tiesāšanās izdevumi: 1000 eiro Ņinai Ševanovai un 886 eiro Natellai Kaftailovai.

Pašreiz Tiesas Lielajā palātā ir pasludināti spriedumi četrās lietās, kurās Latvija bija iesniegusi apelācijas sūdzības (“Ždanoka pret Latviju”, “Sisojevi pret Latviju”, “Kaftailova pret Latviju” un “Ševanova pret Latviju”). Visās minētajās lietās Tiesas Lielā palāta piekrita Latvijas valsts pozīcijai (nekonstatējot pārkāpumu vai svītrojot attiecīgo lietu no izskatāmo lietu saraksta).

Fakti lietā “Natella Kaftailova pret Latviju” 

1982.gadā iesniedzēja, dzīvojot Krievijā, apprecējās ar padomju pilsoni, kurš tajā laikā bija PSRS Iekšlietu ministrijas ierēdnis. 1984.gadā viņu laulībā piedzima meita, un tajā pašā gadā iesniedzēja ar ģimeni pārcēlās uz dzīvi Latvijas teritorijā.

1987.gadā iesniedzējas vīrs ieguva īres tiesības uz dienesta istabu Rīgā, bet 1988.gada jūlijā viņš apmainīja dzīvokli, ko līdz tam īrēja Kazaņā (Krievija), pret valsts dzīvokļa īres tiesībām Rīgā, uz kuru arī pārcēlās kopā ar ģimeni.

1990.gada 16.martā iesniedzēja anulēja savu oficiālo pierakstu Volžskā (Krievija), un 1990.gada 16.aprīlī iesniedzēja ieguva pierakstu vīra dzīvoklī Rīgā. 1990.gada oktobrī iesniedzēja šķīra laulību.

1991.gadā tika atjaunota Latvijas neatkarība, un, tā kā iesniedzēja iepriekš bija PSRS pilsone, viņai nebija nevienas valsts pilsonības.

Ar 1993.gada 3.februāra Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas spriedumu iesniedzējai tika atzītas īres tiesības dienesta istabā, ko ieguva viņas bijušais vīrs 1987.gadā.

1993.gada 18.februārī iesniedzēja tika reģistrēta iedzīvotāju reģistrā kā pastāvīgā Latvijas iedzīvotāja. Savā iesniegumā par reģistrāciju iesniedzēja bija norādījusi adresi, kurā viņas bijušais vīrs bija viņu nelikumīgi pierakstījis.

1993.gada 21.aprīlī iesniedzējas pieraksts vīra dzīvoklī tika anulēts kā nelikumīgs. Sekojoši, 1994.gada 15.februārī Iekšlietu ministrijas Pilsonības un imigrācijas departaments (Departaments) izsvītroja iesniedzēju no iedzīvotāju reģistra un anulēja viņas personas kodu. Tā paša gada 21.septembrī identisks lēmums tika pieņemts attiecībā uz viņas nepilngadīgo meitu.

1994.gada 30.novembrī Augstākās tiesas Civillietu palāta pēc Ģenerālprokuratūras protesta atcēla 1993.gada 3.februāra Rīgas Vidzemes priekšpilsētas spriedumu attiecībā uz iesniedzējas īres tiesībām uz viņas apdzīvoto dienesta istabu.

1995.gada 9.janvārī Departaments nosūtīja iesniedzējai izbraukšanas rīkojumu, norādot, ka viņai kopā ar meitu jāizbrauc no Latvijas līdz 1995.gada 15.janvārim. Departaments atzīmēja, ka saskaņā ar likumu “Par ārvalstnieku un bezvalstnieku ieceļošanu un uzturēšanos Latvijas Republikā” iesniedzējai uz 1992.gada 1.jūliju nebija pastāvīgas, oficiāli reģistrētas dzīvesvietas Latvijā un viņa nebija lūgusi uzturēšanās atļauju Latvijā mēneša laikā no šī likuma spēkā stāšanās dienas.

Iesniedzēja iesniedza sūdzību Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesā, pieprasot atcelt pret viņu pieņemto izbraukšanas rīkojumu un vēlreiz reģistrēt viņu iedzīvotāju reģistrā. Ar 1995.gada 26.aprīļa lēmumu Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesa iesniedzējas prasību noraidīja. Par šo lēmumu iesniedzēja iesniedza kasācijas sūdzību Augstākajā tiesā, kas ar 1995.gada 19.maija galīgo spriedumu sūdzību noraidīja.

1997.gada martā iesniedzēja iesniedza Departamentā jaunu iesniegumu uzturēšanās atļaujas saņemšanai, bet viņas lūgums tika noraidīts. Pēc tam, kad 1998.gada 25.septembrī stājās spēkā likums “Par to bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības” 1.panta grozījumi, iesniedzēja lūdza Iekšlietu ministrijas Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldi (Pārvalde) legalizēt viņas statusu Latvijā, piešķirot viņai nepilsones statusu. Viņas iesniegums tika noraidīts, un viņa atkal griezās Rīgas pilsētas Centra rajona tiesā. Ar 1999.gada 8.septembra spriedumu tiesa noraidīja iesniedzējas sūdzību, bet iesniedzēja iesniedza apelācijas sūdzību Rīgas apgabaltiesā. Ar 2000.gada 15.maija spriedumu Rīgas apgabaltiesa to noraidīja, un iesniedzēja iesniedza kasācijas sūdzību Augstākās tiesas Senātā. Ar 2000.gada 10.jūlija galīgo spriedumu slēgtā rīcības sēdē Senāts atzina sūdzību par nepieņemamu izskatīšanai.

2000.gada 6.jūlijā iesniedzēja griezās Pārvaldē ar trešo iesniegumu legalizēt viņas statusu, lūdzot “atzīt viņai legālas uzturēšanās tiesības Latvijā”. Šis lūgums tika noraidīts.

2001.gada oktobrī Pārvalde izsniedza iesniedzējas meitai nepilsoņa pasi un piereģistrēja iedzīvotāju reģistrā, piešķirot personas kodu. Izbraukšanas rīkojums attiecībā uz iesniedzēju nekad nav ticis izpildīts, un iesniedzēja turpina uzturēties Latvijā.

Iesniedzēja sūdzību Tiesā iesniedza 2000.gada 10.aprīlī. Ar 2004.gada 21.oktobra lēmumu Tiesa atzina iesniedzējas sūdzību par pieņemamu izskatīšanai pēc būtības.

2006.gada 22.jūnijā Tiesas palāta pasludināja spriedumu, ar piecām balsīm pret divām atzīstot, ka ir noticis Konvencijas 8.panta pārkāpums attiecībā uz iesniedzējas tiesībām uz privāto dzīvi. Latvijas valdība spriedumu pārsūdzēja Tiesas Lielajā palātā, kas lietas izskata 17 tiesnešu sastāvā.

Fakti lietā “Ņina Ševanova pret Latviju”

Iesniedzēja dzīvo Latvijā kopš 1970.gada. 1973.gadā viņai piedzima dēls Jevgeņijs Ševanovs, kas līdz šim dzīvoja kopā ar viņu. 1981.gadā pēc PSRS pases nozaudēšanas, kura bija izsniegta 1978.gadā, iesniedzēja saņēma jaunu pasi, bet 1989.gadā viņa atrada nozaudēto pasi, taču kompetentajām valsts iestādēm to neatdeva. 1992.gada augustā iesniedzēja tika reģistrēta Latvijas Republikas Iedzīvotāju reģistrā kā pastāvīgā iedzīvotāja, bet viņas dēls ieguva Latvijas nepilsoņa – pastāvīgā iedzīvotāja statusu.

1994.gada maijā iesniedzēja nelegāli ieguva atzīmi iepriekš nozaudētajā un pēc tam atrastajā pasē, kas apstiprina viņas Latvijas pieraksta un dzīvesvietas reģistrācijas anulēšanu. Tā paša gada jūnijā iesniedzēja tika pierakstīta Šumanovā (Kurskas rajons, Krievija), bet 1994.gada augustā ieguva Krievijas pilsonību.

1998.gada martā iesniedzēja Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijas Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē (Pārvalde) lūdza izsniegt Latvijas nepilsoņa pasi, bet tika atklāts viņas otrais pieraksts Krievijā un viņas nelikumīgās darbības ar iepriekš pazaudēto un pēc tām atrasto padomju pasi. Tādējādi ar 1998.gada 9.aprīļa lēmumu Pārvalde anulēja iesniedzējas reģistrāciju Iedzīvotāju reģistrā un izdeva izbraukšanas rīkojumu.

Iesniedzēja vērsās pie Pārvaldes priekšnieka, bet pēc tam Rīgas Centra rajona tiesā, ar lūgumu atcelt šo rīkojumu un izsniegt viņai pastāvīgās uzturēšanās atļauju. 1998.gada 3.decembrī tiesa noraidīja prasību. 1998.gada 3.decembrī iesniedzēja pārsūdzēja tiesas spriedumu, bet 1999.gada 29.decembrī Rīgas Apgabaltiesa prasību noraidīja. Iesniedzējas kasācijas sūdzība tika noraidīta ar 1999.gada 28.decembra Augstākās tiesas Senāta spriedumu, kura pasludināšanas brīdī izbraukšanas rīkojums stājās spēkā.

2000.gada 21.janvāra un 2002.gada 3.februāra vēstulēs iesniedzēja un viņas dēls lūdza Pārvaldes priekšnieku anulēt izbraukšanas rīkojumu un izsniegt viņai pastāvīgās uzturēšanās atļauju. Attiecīgi 2000.gada 28.janvāra un 2000.gada 15.februāra vēstulēs Pārvaldes priekšnieks atteicās izpildīt šo lūgumu. Iesniedzēja šos atteikumus pārsūdzēja iekšlietu ministram un atkārtoti iesniedza prasību Rīgas pilsētas Centra rajona tiesā. Ar 2000.gada 3.marta lēmumu Rīgas pilsētas Centra rajona tiesa noraidīja iesniedzējas prasību, bet 2000.gada 24.maijā Rīgas Apgabaltiesa noraidīja prasītājas apelācijas sūdzību un apstiprināja iepriekšminēto lēmumu. 2000.gada 29.novembrī Augstākās tiesas Senāts noraidīja iesniedzējas kasācijas sūdzību.

2001.gada 12.februārī iesniedzēju aizturēja Imigrācijas policija, ievietoja nelegālo imigrantu aizturēšanas centrā un 2001.gada 21.februārī paziņoja lēmumu par viņas piespiedu izraidīšanu no Latvijas. 2001.gada 26.februārī iesniedzēja tika ievietota slimnīcā sakarā ar paaugstināta asinsspiediena lēkmi, tādējādi 2001.gada 28.februārī Pārvaldes priekšnieks atcēla lēmuma par piespiedu izraidīšanu izpildīšanu un lūdza Imigrācijas policijai viņu atbrīvot no aizturēšanas centra. 

Iesniedzēja savu sūdzību Tiesā iesniedza 2000.gada 28.jūnijā. Ar 2002.gada 28.februāra lēmumu Tiesa atzina iesniedzējas sūdzību par pieņemamu izskatīšanai pēc būtības.

2006.gada 15.jūnijā Tiesas palāta pasludināja spriedumu, ar sešām balsīm pret vienu atzīstot, ka ir noticis Konvencijas 8.panta pārkāpums attiecībā uz iesniedzējas tiesībām uz privāto dzīvi un daļēji apmierinot iesniedzējas prasību par morālo kaitējumu, piešķirot 5 000 eiro un tiesvedības izdevumus, attiecīgi piešķirot 1 000 eiro. Latvijas valdība spriedumu pārsūdzēja Tiesas Lielajā palātā, kas lietas izskata 17 tiesnešu sastāvā.

Ārlietu ministrijas Informācijas un sabiedrisko attiecību departaments