Runa Latvijas tiesībsarga rīkotajā konferencē par cilvēktiesībām un labu pārvaldību Latvijā 2007.gada 10.decembrī

Vakar, 10.decembrī, sākās, un šodien, 11.decembrī, Latvijas Universitātes Lielajā aulā turpinās Tiesībsarga biroja organizētā konference par cilvēktiesībām un labu pārvaldību Latvijā. Vakardien konferencē ar atklāšanas runām uzstājās Valsts prezidents Valdis Zatlers (attēlā pa kreisi), tiesībsargs Romāns Apsītis, Satversmes tiesas priekšsēdētājs Gunārs Kūtris (attēla pa labi), savukārt diskusijās piedalījās ministriju un valsts struktūru vadošās amatpersonas Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Godātais Apsīša kungs [tiesībsargs],

konferences vadītāji, rīkotāji,

viesi un eksperti,

cienījamās dāmas, godātie kungi!

Pirmkārt, vēlos pateikties par uzaicinājumu uzrunāt šo cienījamo un augsti kvalificēto auditoriju. Es atbalstu Tiesībsarga biroja ideju rīkot ikgadēju konferenci starptautiskajā Cilvēktiesību dienā. Dienā, kurā gandrīz pirms 60 gadiem tika pieņemta Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējā cilvēktiesību deklarācija.

Ir pagājis gandrīz gads kopš Latvijā darbojas tiesībsarga institūcija, tāpēc izmantošu šo iespēju, lai apsveiktu tiesībsargu pirmajā dzimšanas dienā.

Tiesībsarga jeb ombuda izveidošanas iniciatīva ir nākusi no Valsts prezidenta institūcijas. Tāpēc man kā Valsts prezidentam ir svarīgi šodien jūs uzrunāt un ar savu klātbūtni apliecināt, ka Valsts prezidenta darba kārtībā arī turpmāk svarīgu vietu ieņems cilvēktiesību, labas pārvaldības un tiesiskuma jautājumi.

Latvija bija pirmā valsts Centrālajā un Austrumeiropā, kur 1996.gadā tika izveidota neatkarīga cilvēktiesību aizsardzības institūcija – Valsts Cilvēktiesību birojs.

Valsts Cilvēktiesību biroja darbības gados būtisku progresu piedzīvoja ne vien Latvijas, bet arī starptautiskās sabiedrības izpratne par cilvēktiesībām kā tiesību nozari. Tika pilnveidota Latvijas tiesību aktu sistēma cilvēktiesību jomā un attīstījās paši cilvēktiesību principi.

No sākotnējās izpratnes par pirmās paaudzes cilvēktiesībām esam nonākuši pie nākamā mērķa – labas pārvaldības.

2000.gada 7.decembrī tika proklamēta Eiropas Savienības Pamattiesību harta, kurā norādīts, ka cilvēka pamattiesības ietver arī tiesības uz labu pārvaldību. 2002.gadā Latvijas parlaments pieņem Valsts pārvaldes iekārtas likumu, nosakot tajā, ka Valsts pārvalde savā darbībā ievēro labas pārvaldības principu. Šis princips ietver atklātību pret privātpersonu un sabiedrību, datu aizsardzību, taisnīgu procedūru īstenošanu saprātīgā laikā un citus noteikumus. To mērķis ir panākt, lai valsts pārvalde ievērotu privātpersonas tiesības un tiesiskās intereses.

Tuvākajās dienās es došos uz Lisabonu, kur Latvijas vārdā parakstīšu Eiropas Savienības Reformu līgumu. Varu apliecināt, ka labas pārvaldības princips ir nostiprināts arī šajā dokumentā.

Desmit gadus pēc Valsts Cilvēktiesību biroja izveidošanas – 2006.gada 6.aprīlī – Saeima pieņēma Valsts Cilvēktiesību biroja pēcteča un tiesību pārņēmēja – Tiesībsarga likumu, būtiski paplašinot institūcijas kompetenci ar tiesībām izskatīt iedzīvotāju sūdzības par jautājumiem, kas saistīti ar labas pārvaldības principa ievērošanu valsts pārvaldē.

Papildus tiesībsarga mandāta paplašināšanai, Tiesībsarga likums konkretizēja arī tiesībsarga tiesības, izskatot personu iesniegumus un ierosinot tiesībsarga pārbaudes lietas.

Tiesībsargam likums dod tiesības ierosināt pārbaudes lietu pēc savas iniciatīvas. Tā ir ombuda institūcijas milzīga priekšrocība, piemēram, salīdzinot ar tiesām, kas var sākt vērtēt pārkāpumu vienīgi pēc prasības pieteikuma saņemšanas. Taču vienlaikus tā ir arī liela atbildība atšķirt būtisko no nebūtiskā un efektīvi izmantot savus resursus sabiedrības labā.

Tiesībsargs nav ierobežots pārbaudes lietas veikšanā un šo procesu var veikt pēc saviem ieskatiem. Tiesībsargs pats var apmeklēt iestādes (tai skaitā arī slēgta tipa iestādes), lai iegūtu pārbaudes lietā nepieciešamo informāciju, viņš var prasīt paskaidrojumus, speciālistu, kā arī ekspertu atzinumus.

No tiesībsarga jeb ombuda institūcijas neatkarības, tās tiesiskā statusa ārpus izpildvaras padotības izriet, manuprāt, ļoti svarīgs secinājums – tiesībsarga veiktajai pārbaudei ir jābūt neatkarīgai, patstāvīgai un objektīvai! Tā savos pamatos nevar būt balstīta uz citas, turklāt jau lietā iesaistītas iestādes pārbaudes rezultātiem.

Neatkarības principa ievērošana radīs uzticību pārbaudes objektivitātei un stiprinās uzticību tiesībsarga institūcijai kā tādai!

Tāpēc demokrātiskās valstīs no ombuda institūcijām sagaida lielu patstāvību un aktīvu rīcību!

Godātie klātesošie!

Valsts prezidenta amatā es esmu centies būt cilvēkos, uzklausīt tos un saprast. Savas darbības pirmajos mēnešos esmu viesojies daudz un dažādās Latvijas vietās, runājis ar iedzīvotājiem. Esmu izlasījis un turpinu lasīt iedzīvotāju iesniegumu simtus, ko ik nedēļu saņem Valsts prezidenta kanceleja. Esmu bijis klāt lielu sabiedrības grupu pulcēšanās vietās.

Redzētais liek man secināt: iedzīvotāji vēlas būt tuvāki valsts varas pārstāvjiem, iesaistīties lēmumu pieņemšanas procesos, vēlas izteikt savu viedokli un vēlas būt uzklausīti.

Cilvēki negrib samierināties ar savu tiesību pārkāpumiem. Taču ikdienā cilvēkiem trūkst ne vien informācijas par to, kādas ir viņu tiesības konfliktsituācijā ar valsti un tās ierēdņiem, bet trūkst arī uzņēmības cīnīties par šo tiesību ievērošanu. Taču sliktākais, ja trūkst pārliecības, ka ir iespējams panākt savu tiesību ievērošanu.

Tiesībsarga izaicinājums ir palīdzēt šo pārliecību iegūt, gan aizstāvot cilvēku intereses attiecībās ar valsts ierēdņiem un amatpersonām, gan skaidrojot cilvēkiem viņu interesējošā jautājuma atrisināšanas ceļus. Protams, ka tiesībsargam nav jāaizstāj tiesas, ministri, atbildīgās amatpersonas vai prokuratūra. Taču tiesībsargam ir jānovērtē trūkumi un kļūdas un pietiekami skaļi par tām jārunā.

Domāju, ka neskaitāmas situācijas, kuras ir izdevies atrisināt, vienkārši uzklausot cilvēku un laipni izskaidrojot, ko tieši viņš ir tiesīgs prasīt no savas pašvaldības sociālā dienesta, veselības aprūpes iestādes vai vienkārši no kāda ierēdņa.

Tiesībsarga institūcijas izveidošana ir tālredzīgs ilgtermiņa ieguldījums Latvijas valsts demokrātijas nodrošināšanā un attīstībā. Taču tas attaisnos uz sevi liktās cerības, ja tiesībsargs rīkosies drosmīgi, patstāvīgi un aktīvi.

Dāmas un kungi!

Pirmais tiesībsarga darbības gads ir pagājis. Tagad, skatoties no cilvēka dzīves mēroga, bērnam ir jāsāk staigāt.

Šodien mēs dzirdēsim tiesībsarga Romāna Apsīša pirmo ziņojumu par aktuālajām problēmām cilvēktiesību jomā Latvijā, kurā es gaidu arī uzstādījumus nākamajam darba gadam un arī turpmākajiem darba gadiem.

Tiesībsargam ir jābūt pienācīgi uzklausītam un arī sadzirdētam sabiedrībā.

Tāpēc es izmantošu šo iespēju, lai iestātos par nepieciešamību veikt grozījumus Saeimas Kārtības rullī, paredzot tiesībsargam tiesības uzstāties ar gada ziņojumu parlamenta plenārsēdē. Tas būtu veids kā aktualizēt cilvēktiesību un labas pārvaldības jautājumus visaugstākajā līmenī. Turklāt tas ir svarīgi tieši tādēļ, ka Saeima veic parlamentāro kontroli pār izpildvaras darbību.

Tiesībsarga gada ziņojums parlamentam plenārsēdē un visu deputātu un mediju klātbūtne piešķirtu tam lielāku nozīmi, un, iespējams, veicinātu deputātu aktīvāku nostāju jautājumā par valdības atbildību Saeimas priekšā.

Tiesībsargam jādod vērtējums, vai Latvijas valstī laba pārvaldība ir realitāte vai tikai skaisti vārdi.

Noslēgumā vēlos pievērsties turpmākajiem darba virzieniem cilvēktiesību aizsardzības jomā.

Latvijā ir zināmas aktuālākās cilvēktiesību problēmas, kas izriet no Eiropas Cilvēktiesību tiesā izskatītajām lietām pret Latvijas valsti. Ir arī problēmas, kas nacionālā līmenī ir aktualizējušās pēdējā laikā.

Te varam runāt gan par tiesu pieejamību un tiesībām uz saprātīgu lietu izskatīšanas garumu, gan par apstākļiem brīvības atņemšanas vietās, gan par biedrošanās brīvību un citām problēmām.

Es vēlos vērst uzmanību uz aktuālākajām.

Proti: vardarbību pret aizturētajiem izmeklēšanas iestādēs, valsts iestāžu tiesībām veikt darbības, kas ierobežo personas tiesības uz privātās dzīves un korespondences neaizskaramību, kā arī tiesas kontroli pār šīm darbībām.

Mūsdienu globalizācijas un tehnoloģiju attīstības apstākļos tas ir ārkārtīgi svarīgs jautājums, kur redzama sadursme starp sabiedrības tiesībām uz drošību, nacionālās drošības interesēm un cilvēka pamattiesībām uz aizsargātu privāto dzīvi.

Tiesības uz privātās dzīves un korespondences neaizskaramību nav absolūtas. Tās var ierobežot, ja ierobežojums ir noteikts ar likumu, kalpo leģitīmam mērķim un ir nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā.

Taču pēdējā laika notikumi gan ar žurnālistu, gan citu personu telefonsarunu noklausīšanos un pat to publicēšanu, kuru veikuši dažādu iestāžu darbinieki, parāda, ka Latvijā ar šo jautājumu ir problēmas.

Turklāt praksē ir pierādījies, ka tiesnesis, dodot atļauju noklausīties kādu telefona numuru, nepārliecinās, vai tas pieder personai, pret kuru veikta operatīvā izmeklēšanas lieta.

Privātās dzīves neaizskaramības ierobežojumu var atzīt par samērīgu tikai tad, kad sabiedrības drošība ir pietiekami nopietni apdraudēta, nevis tad, ja tas notiek kādu politisku interešu, atbildīgo amatpersonu, personīgās ziņkārības vai vienkārši mantkārības dēļ.

Skaidrs ir viens – tiesiskā valstī ir jābūt pienācīgam operatīvo darbību kontroles mehānismam! Tas ir īpaši svarīgi tāpēc, ka persona, kuras privātā dzīve tiek aizskarta, bieži par notikušo uzzina tikai pēc tam, kad aizskārums jau noticis, bet visbiežāk neuzzina nekad.

Otrs jautājums, kas aktualizējies pēdējā laikā, ir vardarbība pret aizturētajiem un aizdomās turētajiem izmeklēšanas iestādēs.

Šā gada 1.oktobrī es nosūtīju tiesībsargam vēstuli, norādot, ka mani kā Valsts prezidentu uztrauc situācija ar cilvēktiesību ievērošanu iekšlietu sistēmā. Es lūdzu tiesībsargu izvērtēt gadījumus, kad aizturētie policijas iestādēs ir tikuši pakļauti vardarbībai un pat miruši, un lūdzu izvērtēt iespēju sniegt ziņojumus par šiem jautājumiem Valsts prezidentam.

Jāatgādina, ka kritiku par Valsts policijas amatpersonu vardarbību pret aizturētajiem un aizdomās turētajiem Latvijas valstij izteikušas arī vairākas ANO un Eiropas Padomes dibinātas starptautiskas organizācijas, tai skaitā Eiropas Komiteja spīdzināšanas un necilvēcīgas vai pazemojošas rīcības vai sodu novēršanai.

Lai gan lielākā daļa no aizturēto personu sūdzībās norādītajiem apstākļiem par policijas darbinieku iespējamu vardarbību un jebkādu citu prettiesisku rīcību pret personām pārbaudes rezultātā negūst apstiprinājumu, statistikas dati norāda uz to, ka tieši pēdējo gadu laikā ir uzsākti vairāki kriminālprocesi par policijas darbinieku prettiesiskām darbībām, galvenokārt par dienesta pilnvaru pārsniegšanu, kas saistīta ar vardarbību vai vardarbības piedraudējumu.

Grūti pateikt, vai šie dati norāda uz to, ka policija savā darbā pēdējā laikā vairāk lieto pretlikumīgas metodes – tas gan ir maz ticams – bet pozitīvais ir tas, ka policijas iekšējā kontrole uzlabojas un šādas situācijas tiek novērstas un vainīgie tiek sodīti.

Jebkurā gadījumā policijas atbildība pret sabiedrību sākas ne tikai tad, kad iedzīvotāji pārsūdz vai apstrīd policijas darbības. Tā ir atbildība par cilvēktiesību ievērošanu ikdienas darbā.

Uzskatu, ka cilvēktiesību ievērošanas nodrošināšana policijas iestādēs lielā mērā ir atkarīga no pašas iekšlietu sistēmas paškontroles spējas. Zināmu darbu jau ir paveicis Valsts policijas Iekšējās drošības birojs, ierosinot pārbaudes par policijas darbinieku pretlikumīgu rīcību. Šo pārbaužu rezultātā 2006.gadā tika uzsākti 100 kriminālprocesi, no tiem 42 nosūtīti prokuratūrai kriminālvajāšanas sākšanai, bet 6 policisti ir saukti pie disciplināratbildības.

Tiesībsarga ieguldījums šajā lietā, manā skatījumā, būtu ne vien sūdzību izvērtēšana par vardarbību pret aizturētajiem, bet arī atbalsts iekšlietu sistēmas darbinieku izglītošanā cilvēktiesību jautājumos. Cilvēktiesību ievērošana ir katra policista pienākums.

Dāmas un kungi!

Godātie eksperti,

godātie viesi un Tiesībsarga biroja

sadarbības partneri!

Novēlu jums visiem vērtīgu un idejām bagātu konferenci! Ceru, ka šo dienu darbs dos zināmu pamudinājumu Latvijas ombuda institūcijai turpināt sākto, attīstīties, pieņemties spēkā un darboties Latvijas iedzīvotāju interesēs!

Valsts prezidenta preses dienests