Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga vakar, 27. oktobrī, preses konferencē Rīgā pēc darba vizītes Briselē un Luksemburgā:

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga preses konferencē 1999.gada 26.oktobrī NATO mītnē Briselē

Foto: epa/A.F.I.

— Darba vizītē ir pagājušas divas ļoti spraigas, ļoti piepildītas un ļoti sekmīgas dienas. Notikušas sarunas ar augsta ranga amatpersonām, turklāt tādām, kas tikko stājušās savā amatā. Ir svarīgi iepazīties ar šiem cilvēkiem viņu darbības sākumā, iezīmēt Latviju viņu Eiropas kartē, iepazīstināt ar mūsu valsts mērķiem un centieniem. Sarunu tēmas galvenokārt bija divas, un tās daļēji pārsedzās — Latvijas virzība uz Eiropas Savienību, Latvijas drošība un gaita uz NATO.

Otrdiena bija veltīta NATO tēmai, notika saruna ar jauno NATO ģenerālsekretāru Džordžu Robertsonu, kurš pēc tam preses konferencē ļoti atzinīgi izteicās gan par Latvijas centieniem un parādīto gribu gatavoties iestāšanās procesiem NATO, gan par valsts ieguldījumu bruņoto spēku uzlabošanā, gan par politisko apņēmību palielināt aizsardzībai atvēlētos līdzekļus. Mēs runājām arī par NATO paplašināšanās procesu vispār un par tā principiem, iespējamajām nostādnēm un viedokļiem, kuri varētu tikt apspriesti NATO dalībvalstu starpā nākamās sanāksmes laikā.

Lords Robertsons uzsvēra to, kam Latvija varētu tikai piekrist, — ne jau tikai dēļ iestāšanās NATO Latvijai ir jāstiprina savi bruņotie spēki un sava aizsardzības kapacitāte, tas jādara pirmām kārtām un galvenokārt pašas Latvijas drošības labad. Neatkarīgi no Latvijas iestāšanās Ziemeļatlantijas aliansē ir svarīgi, lai mūsu valstij būtu adekvāta līmeņa aizsardzības spēki. Tas ir īpaši svarīgi tās modernās koncepcijas par aizsardzības spēku lomu sabiedrībā izpratnē, kas šobrīd valda starp NATO dalībvalstīm, — aizsardzības spēki vairs netiek uztverti tikai kā armija, kas realizē militārus mērķus, piedalās militārās darbībās kara gadījumā, bet aizsardzības spēkiem ir sava pastāvīga loma jebkuras valsts dzīvē — tiem ir jābūt gataviem reaģēt uz dažādām krīzes situācijām, jābūt izmantojamiem dažādām vajadzībām ikdienā, miera apstākļos, neatkarīgi no kara situācijas.

Otrs svarīgs aspekts NATO kontekstā ir mūsu aizsardzības spēku spēja būt ne tikai aizsardzības patērētājiem, bet arī gatavība būt savietojamiem ar citu valstu armijām, sadarboties ar tām un krīzes, militāru konfliktu gadījumā spējīgiem pieņemt NATO palīdzību. Un šādā gaismā Latvijai ir svarīgi parādīt vispirms savas spējas sadarboties. Vienmēr tiek uzsvērta un arī atzinīgi vērtēta Baltijas valstu sadarbība, tā noteikti mūsu valstij ir ļoti svarīga, turpināma un stiprināma. Pamanīta un novērtēta ir arī Latvijas palīdzība starptautiskās miera uzturēšanas akcijās, mūsu līdzdalība Bosnijas konflikta noregulēšanā, to īpaši atzīmēja NATO Eiropas spēku virspavēlnieks ģenerālis Veslijs Klārks. Sarunas laikā viņš to uzsvēra un solīja personīgi rūpēties par mūsu aizsardzības spēku savietojamības nodrošināšanu ar starptautiskajiem miera uzturēšanas spēkiem dažādās konfliktu noregulēšanas akcijās gan Kosovā, gan Bosnijā.

Vizītes laikā man bija tikšanās arī ar Havjeru Solanu, kas, kā zināms, iepriekš bija NATO ģenerālsekretārs un savā jaunajā postenī, paša vārdiem runājot, gādā par jaunās Eiropas struktūru reorganizēšanu. Mēs runājām arī ar Eiropas komisāru Eiropas Savienības ārlietu jautājumos Krisu Patenu, kurš arī ir iesaistīts nākotnes Eiropas koncepcijas veidošanā — kāda būs Eiropa gan pēc pašas Eiropas Savienības pārstrukturizēšanās, gan pēc tās paplašināšanās. Koncepts par dalībvalstu pievienošanos un savienības spēju tās uzņemt vēl top, šajā sakarībā var atzīmēt arī manu tikšanos Luksemburgā ar lielhercogu Žanu. Viņš ļoti dzīvi interesējās par Latviju, par mūsu valstī notiekošo un, sarunai beidzoties, izteica nožēlu, ka tā ir tik ātri beigusies. Šāda interese par Latviju man šķiet ļoti simpātiska. Tikos arī ar Luksemburgas ārlietu ministri Lidiju Polferi, bet īpaši svarīgas bija darba pusdienas kopā ar Luksemburgas premjerministru Žanu Klodu Junkeru, kas, varētu teikt, ir viens no jaunās, paplašinātās Eiropas koncepcijas arhitektiem. Tā ir tāda izpratne par paplašināto Eiropas Savienību, kas saskan gan ar Somijas viedokli, gan ar to, kas Latvijai kā mazai valstij ir svarīgi.