Alūksnes rajona Gaujienas pagasta padomes priekšsēdētāja Mētra Kalniņa:

Lai abpusēja sapratne ir šajā pārmaiņu laikā

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

Šis temats pēdējo mēnešu laikā ir visai aktuāls visā valstī, īpaši tajās vietās, tajos rajonos, kur līdz šim brīdim nav atrastas atbildes uz visai daudziem jautājumiem, kur vēl arvien nav īstas skaidrības par reģionālajiem centriem.

Es esmu šeit ieradusies no Alūksnes puses, no pašas Igaunijas robežas — Latvijas ziemeļu daļā, un tādēļ varbūt mēģināšu savu skatu vērst uz visas Latvijas karti no šī redzespunkta.

Tikko pirms piecām dienām mēs saņēmām Pašvaldību lietu pārvaldes izsūtītās aptaujas anketas par reģionālo reformu. Paldies! Jo šis tiešām ir pirmais gadījums, kad varbūt kāds uzklausīs arī mūs, mūsu vietējo politiķu domas. Lai dievs dod, ka tā notiktu!

Šiem materiāliem klāt bija pievienotas arī triju veidu kartes. Tajā kartē, kur iezīmēti pieci apriņķi vai novadi, tur nu vēl ir vēsturiskais, mūžu mūžos esošais iedalījums — Kurzeme, Zemgale, Latgale un Vidzeme. Bet vai kāds šajā variantā ir analizējis un izpētījis, kā Mēterienas, Barkavas vai Varakļānu iedzīvotājs nokļūs apriņka vai novada centrā? Vai kāds šajā izpētes darbā otrajā variantā, kur kartē iezīmētas deviņas administratīvās vienības, ir ņēmis vērā, vai Žīguru iedzīvotājam ir labāk un ērtāk doties uz Rēzekni vai Gulbeni? Vai Gaujienas cilvēkiem ir reāli nokļūt Gulbenē, ja tur būs jānokārto kāds darījums esošajās valsts institūcijās.

Pašreiz par deviņiem Pašvaldību savienības iesniegtajiem dokumentiem, kas nākuši no dažādiem rajoniem un vietām, domas par reģionu skaitu dalās tieši uz pusēm. Ticēsim un cerēsim, ka aizpildīto anketu argumenti un iebildes reformas gaitā tiks ņemtas vērā. Un nav jau šobrīd būtiski — 4 vai 9 reģioni. Domas dažādās Latvijas vietās ir ļoti atšķirīgas.

Būtiskas ir citas, daudz svarīgākas lietas. Un tas ir ļoti nopietni visā valstī: gan rajonos, kur ekonomika un līdz ar to iedzīvotāju dzīves līmenis ir nedaudz augstākā līmenī, gan rajonos, kas atrodas valsts pierobežā un kur neviens vēl nevar un droši vien arī tik drīz nevarēs pateikt par ekonomisko pamatojumu reformai, kā tad reāli sakārtos valsti vienmērīgai un līdzvērtīgai attīstībai kopumā. Ja mēs gribam ko pārkārtot, tad ir jābūt skaidrībai par rītdienu — ka tā būs labāka, ka valsts politika būs vērsta uz to, lai samazinātos bezdarbs, lai no valsts caur pašvaldību, vienalga, vietējo vai reģionālo, budžetiem palīdzētu tiem, kam tas tiešām ir nepieciešams.

Katra saprātīga valsts un valsts vara taču vispirms censtos sabalansēt trīs jomas — ekonomisko situāciju; sabiedrības politisko attīstību (partijas, kas ne par ko neatbild!); varas un pārvaldes organizāciju — un tikai tad ķertos pie reformas.

Nav normāli, ka no valsts budžeta finansējuma mūsu pedagogi spēj tikai nomaksāt komunālos maksājumus un knapi paēst. Neatliek pat apģērbam, nerunājot nemaz par jaunām grāmatām, laikrakstiem, žurnāliem, kur nu vēl sevis izglītošanai un tālākai izglītībai!

Vai to visu atrisinās reģioni? Cik naudas vajadzēs no valsts budžeta un vai to novirzīs tā, kā mēs to ceram? Neesam mēs nekādi pāķi, komposta kaudžu un mazdārziņu rušinātāji, neesam nekādi ģimeņu pašvaldību fani, nav mums žēl šķirties no saviem siltajiem un tik ļoti ērtajiem krēsliem, kā to uzdrošinās teikt pašreizējais premjers. Neesam mēs ne pret reģionālo reformu, nedz arī pret administratīvi teritoriālo reformu.

Mēs esam par stiprām, patstāvīgām reģionālām un vietējām pašvaldībām. Lai tas notiktu, nenoliedzami finansējums no valsts budžeta ir jāatdala tām funkcijām, ko veiks apriņķos. Apriņķos vajag konkrētu naudu un tiesības ar to rīkoties.

Tiks atrisinātas izglītības problēmas, tiks sakārtota infrastruktūra un citi uz vietām labāk redzami un risināmi jautājumi.

Mums iebildīs — jums nebūs speciālistu, kas, piemēram, spēs uzrakstīt lielus un kvalitatīvus projektus, kas konkurētu ar Rīgā rakstītajiem.

Uzrakstīs un arī realizēs, tikai cilvēkiem ir jāuzticas un jāļauj darboties. Vai šodien valdībā kāds var apgalvot, ka ir un būs šī labā griba dot līdzekļus projām no ministrijām uz apriņķiem? Vai kāds mums šodien var svēti apsolīt, ka reģionos pašvaldības tiks veidotas no centrālās valdības līdzekļiem?

Bet, ja nu valdība nedomā no sava budžeta atdalīt naudu par labu reģionālajām pašvaldībām — tad, nenoliegsim, reforma nav vajadzīga. Pārkārtot tikai pārkārtošanas dēļ tas nav vajadzīgs.

Pašreiz mēs esam iekšēju pretrunu plosīta valsts, un, kamēr mēs visi kopā demokrātiski, draudzīgi, ar sapratni nespēsim tās atmudžināt, tikmēr tā arī būs — dzīvosim un cīnīsimies kā divās frontēs: valdība un Saeima — vienā, pašvaldības — otrā. Gribas cerēt, ka kāds beidzot ieklausīsies mūsu domās, iedziļināsies un ņems vērā mūsu tikšanās reizēs pieņemtās rezolūcijas, cerēt, ka mūsu cienījamie deputāti un valdības pārstāvji atradīs ceļu arī pie mums — un ne tikai tie, kuri ir ne tikai šodien šeit, bet arī visas citas reizes jau kopā ar mums.

Lai Dievs dod spēku, izturību, abpusēju sapratni visu mūsu kopējā grūtajā darbā šajā pārmaiņu laikā!

Runājot par finansēm — vai kāds šodien var atbildēt uz mūs visus interesējošo jautājumu: par cik procentiem tiks samazināts turpmākajos gados ministriju finansējums, jo daļa funkciju tiks nodotas apriņķu pārziņā?

Ja paskatāmies konkrētos skaitļos, tad tie jau šobrīd liecina par pretējo — jau 2000. gadā par 9,8 procentiem pieaugs ierēdņu algas ministrijās, kuras jau tā nav tās mazākās, vismaz salīdzinājumā ar pašvaldību, vadītāju un darbinieku algām Alūksnes un vēl daudzos citos rajonos. 14 miljoni kopumā — tas ir daudz!

Skaidri redzam jau tagad, ka izglītība valstī ir un arī būs pabērna lomā, kā tas ir tagad, kad valsts budžetā atrodas tikai 1,70 latu vienam bērnam grāmatu iegādei, ka arī tie 730 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju, kuri dzīvo lauku pašvaldībās, ar savām rūpēm paliek tikai un vienīgi uz mūsu, pašvaldību, atbildību.

Attieksmi pret izglītību spilgti raksturo kāds piemērs šā gada augustā Gaujienas speciālajā internātskolā. Sabiedriskais izglītības fonds organizēja divu nedēļu nometni "Jaunā akadēmija". Skolā ieradās arī premjerministrs, bet pat neapsveicinājās ar skolas direktori, organizatori, pat neturēja par vajadzīgu iepazīties ar skolas vadību, kur nu vēl ar skolu vai vietējo varu!

Šodien mēs nekur, nevienā dokumenta projektā nevaram atrast apriņķu vai novadu finansēšanas avotus, apmērus un modeļus. Vai vispirms nebūtu lietderīgi ieviest skaidrību šajā jautājumā un tikai pēc tam zīmēt robežas kartē? Tikko šorīt man rokās nonāca jaunākās ziņas laikrakstā par to, ka pagājušajā nedēļā ir parakstīti starpministriju sarunu protokoli ar īpašu uzdevumu ministru valsts pārvaldes un pašvaldību reformu lietās.

Mēs jau visi kopīgi esam izteikuši savu viedokli Pašvaldību savienības 9. kongresā — rezolūcijā "Par reģionālo reformu". Vai valdībā un valsts institūcijās kāds to ir izlasījis un ņem vērā?

Mēs jau gadiem runājam par ceļu infrastruktūru, kas ir ļoti nozīmīgs faktors cilvēku ikdienas dzīvē. Jūs redzēsit, ka tagad atklāsies visai interesantas lietas. Neviens jau ilgāku laiku neuzklausa un neatbalsta vietējo pašvaldību lūgumu par valsts nozīmes 2. un 3. kategorijas ceļu nodošanu vietējo pašvaldību pārziņā, protams, ar visu finansējumu. Ja tagad būs jāuzliek uz papīra, cik īsti līdzekļu ir iztērēts šo ceļu uzturēšanai un pārbūvei, cik tad īsti naudiņas vajadzētu apriņķu pārziņā šo ceļu uzraudzībai, tad vienkārši var izrādīties, ka tā būs apaļa 0. Jo reāli no tiem līdzekļiem, kas tiek saņemti pašvaldības ceļu uzturēšanai, mēs savās administratīvajās teritorijās gan ziemā, gan vasarā kopjam arī šos valsts 2. un 3. kategorijas ceļus. Un gadiem ilgi nevaram sakārtot un atrisināt šo vienu jautājumu.

Un vēl kas. Mēs visu laiku runājam par to, lai iedzīvotājiem būtu ērti un izdevīgi pieejami dažādi pakalpojumi. Vai, veidojot apriņķus, neveidosies tāda situācija, ka pakalpojumu sniegšanas vietas attālināsies no iedzīvotājiem? Jau tagad daži no pakalpojumiem vairs nav saņemami rajonu centros, bet gan tikai lielākajās pilsētās.

Jaunajam apriņķim pašam jānosaka, kur, kādās vietās un pilsētās atradīsies viena vai otra pakalpojuma sniegšanas vieta. Tas ir nepieciešams stabilizācijai un ticībai, ka tagadējās rajonu centru pilsētas netiks nolemtas atpalicībai. Bet apriņķi nevajag jaukt ar to jēdzienu, kur sēž padome un kur tiek sniegti pakalpojumi.

Varētu atbalstīt šo reformu, ja reformas realizētāji saprastu, ka lauciniekiem ir ļoti svarīgi atbalstīt esošos rajonu centrus.

Un vēl. Jau no 1992.gada ir vērojams rajonu nihilisms. Atcerēsimies vien! Skaļi runāja par finansējumu, kurš pēc reorganizācijas būšot efektīvāks un ekonomiskāks, tad ķērās klāt vēlētajiem deputātiem — tā naudu taupīšot! Un vēl un vēl! Bet rajons un tā vadība ir vienīgais vidusposms starp zemākā līmeņa pašvaldību un valdību. Mūsu ir daudz, un mūs negrib dzirdēt. Man gribas no tribīnes redzēt, kurā rindā šodien zālē sēž premjers? Varbūt pēdējā? Bet laipni ielūgts bija gan. Kā parasti zālē vienas un tās pašas ciemiņu sejas!

Vēl ir viens, manuprāt, ļoti svarīgs jautājums — apriņķu vēlēšanas.

Vai jūs atminat vēl pēdējo Augstāko padomi? No Alūksnes rajona — divi deputāti, regulāras tikšanās, regulāra saikne ar valdību. Ja bija kāda liela rūpe mūsu pusē, zinājām, ar ko runāt, pie kā griezties.

Tieši tāpat un nekā savādāk ir jāvēlē arī apriņķi — ar pārstāvniecību no apgabaliem. Tad būs tikšanās ar iedzīvotājiem, ar vietējām pašvaldībām un to politiķiem. Ne tā kā tagad — vienu reizi četros gados pirms vēlēšanām skrien, sūta tikšanās paziņojumus un lūdz mums telpas ierādīt. Iedzīvotāji pat nespēj tik bieži ar visiem pēc kārtas tikties. Pēc tam — četrus gadus klusums. Pat ne ausu nerāda, sak, dzīvojiet jūs tur laukos, kā nu kurš protat un kā nu kuram sanāk.

Var jau mums šodien teikt un stāstīt, kā šīs reformas ir notikušas un joprojām notiek ES valstīs. Jā, reformas notiek gadiem ilgi — pat divus trīs gadu desmitus, bet ir attīstīta ceļu, sakaru un cita infrastruktūra, ir pavisam cits valsts attīstības un dzīves līmenis. Un piedevām vēl demokrātiski.

Piemērs par Šveici. Ir 3000 pašvaldības, iedzīvotāju skaits pašvaldībās ļoti dažāds — no vairākiem tūkstošiem lielākajās līdz 70 iedzīvotājiem mazākajā pašvaldībā. Jā, arī tur valdības līmenī domā par reformu, tikai tas notiek pavisam citādi — demokrātiski.

Kaut ko pārkārtojot, pretrunas un dusmas būs vienmēr, visi nebūs apmierināti. Bet šī neapmierinātā nedrīkst būt sabiedrība, vietējie iedzīvotāji.

Mūsu valstī ir izteikti vērojama neprasme runāt ar sabiedrību. To apliecina jautājumi, kas skar likumu "Par pensijām". Vai šobrīd mēs tiešām esam tik bagāti, ka vajadzētu nepilnu miljonu latu izdot referendumam? Daudz lietderīgāk būtu šo summu atdot izglītībai, jo valdības deklarācijā taču skaidri un gaiši rakstīts, ka izglītība ir viena no prioritātēm.

Runa Latvijas pašvaldību vadītāju sanāksmē Mālpilī 1999.gada 27.oktobrī