No cikla "Vangradenas arhipelāgs" (augšā) ; Elbruss

Sestdienas rītā augusta vidū viņš klusu aizgāja. Uzkāpis augstā mūža kalnā 92 gadu garumā un atstājis pēctečiem un Latvijai tūkstoš gleznu. Pašlaik maza daļa no tām skatāma Sv.Pētera baznīcā pašā Rīgas viducī. Tā ir Arvīda Straujas pirmā lielākā personālizstāde galvaspilsētā. Pēdējos divdesmit četrus mūža gadus viņš pavadīja Rūjienā, tā arī nepiedzīvojis oficiālu atzīšanu. Augstās skolās viņš tiešām nav gājis. Tiesa, kad Arvīds jaunībā gribējis mazliet pamācīties un parādījis savus darbus Vilhelmam Purvītim, profesors sacīja, ka viņam neko jaunu nevarēšot iemācīt, viņš jau esot mākslinieks. Bet kad 1953.gadā viņš mēģinājis tuvoties Mākslinieku savienībai un izstādījis kādas divdesmit gleznas, vērtētāji bargi sprieduši, ka amatiera darbos par daudz jūtama Rēriha ietekme. Radošā savienībā tādu nevarēja uzņemt. Pats Arvīds Strauja allaž teicis: "Es neesmu mākslinieks, esmu vienkārši gleznotājs!" Ar šo pārliecību viņš arī dzīvojis. Strādājis par kurinātāju un skursteņslaucītāju, mazāk domādams par algu, vairāk par nenormētu darba laiku un garāku atvaļinājumu. Jo viņa lielais aicinājums visu mūžu bijusi gleznošana un ceļošana. Tādu savdabi, protams, nevarēja nepamanīt kinorežisors Ansis Epners. Viņš arī kļuvis par izstādes rosinātāju, atrazdams atsaucīgus palīgus gan Rūjienā, gan Latvijas Kalnu fondā, jo no patiesi milzīgās gleznu bagātības šai ekspozīcijai izraudzīti darbi, kurus iedvesmojuši kalni.

Izstādes pirmos apmeklētājus sveicināja mežraga dziesma, kas šķita atbalsojam kalnu diženumu un mūžības domas. Gleznas galvenokārt liela formāta, jo tajās lieli lielumi: Atmiņas par Kaukāzu, Altaja kalni, ezeri un ledāji, Zilais klusums un Skarbā jūra, Svētceļnieku dziesma un Monuments Rihardam Vāgneram, Glendonas kalni un Vangradenas arhipelāgs. Augstkalnu kāpēji, kuri te pulcējušies lielā skaitā, tāpat kā mākslinieki, zinātnieki un citi kultūras cilvēki, daudzās gleznās tiekas ar pašu piedzīvotām izjūtām. Kaut ko vairāk par Arvīda Straujas jaunrades vērienu un tematiku zina stāstīt Rūjienas izstāžu zāles vadītāja Līga Siliņa, jo, kopš šī zāle pastāv (to atvēra pirms septiņiem gadiem), vesels stāvs ir atdots Arvīda Straujas gleznām. Turklāt ekspozīcija allaž tiek mainīta.

Neviens nav Arvīda Straujas gleznas saskaitījis. Līga domā, ka tiešām varētu būt tūkstotis. Vismaz viņš pats skumjākos brīžos dažkārt teicis: "Miris es nebūšu. Ņemšu savas tūkstoš gleznas un došos uz Glendonas kalniem!" Tie kalni, tāpat kā Vangradenas arhipelāgs ir mākslinieka fantāzijas augļi. Viņam patika tādi vareni vārdi. Tāpat kā varena mūzika. Kā Bēthovens un Vāgners.

Balss Līgai brīžam aizlūst, jo visas atmiņas vēl tik dzīvas: "Mums bija gandrīz tāda kā parole. Es katru rītu piezvanīju, un viņš mundri paziņoja: "Esmu vēl dzīvs!" Arvīdonkulis pēc sievas nāves ikdienā bija viens. Ļoti baidījos, ka tajā liktenīgajā stundā viņš varētu justies pamests. Bet viņš aizgāja karaliski. Piektdien no rīta līdz vakaram gleznoja, tad sagaidīja meitu un mazmeitu atbraucam. No rīta viņas aicinājušas brokastīs, Arvīds arī atsaucies, bet nav nācis. Viegli un klusi aizgājis savos Glendonas kalnos."

Mazmeita Iveta Dergača pēc izglītības ir ekonomiste, kaut arī bērnībā bijusi draugos ar krāsām. Tēvs ģimeni bija atstājis, Ivetai vectēvs kļuvis par papu: "Praktisks viņš nebija. Ģimeni turēja kopā mūsu varenā vecmāmiņa Alīna. Bet paps mani jau sešu gadu vecumā ņēma līdzi ceļojumos. Pirmais maršruts bija Vidzemes jūrmala. Tur viņam bija daudz draugu. Nakšņojām Tūjā. Kad devāmies tālākos ceļojumos, paps mani veda uz divriteņa. Ar laivām daudz tikām braukuši — tepat pa Latviju un arī pa skarbo Balto jūru. Viņš prata žigli iekurt uguni un uzcelt telti, zināja daudz ceļotāju dziesmu. Bieži iztika arī bez telts un guļammaisa. Nekādas ērtības nevajadzēja. Viņš pats kļuva par dabas daļu, izjuta to. Visas šīs gleznas — tās nav gleznas, tā ir dzīve! Darbi viņam nekad nelikās pabeigti. Trīsdesmit un četrdesmit gadus viņš varēja darboties ap vienu gleznu. Šajās gleznās ir viņa pasaule, viss mūžs."

Arvīda Straujas atstāto darbu bagātību ir grūti klasificēt, tomēr par četriem galvenajiem cikliem var runāt: Latvijas daba, jūra, kalni un fantāzijas. Dabas ciklā gleznota lielākoties Ziemeļvidzemes ainava, kādu viņš to atcerējies no bērnu dienām — ar vecām pirtiņām, rijām, viensētām. Robežas starp cikliem, protams, ir plūstošas. Un arī Pēterbaznīcā izstādītie kalni ir gan no šīs pasaules, gan no mākslinieka apcirkņiem. Ir pavisam konkrēti kalni, kur saskatāmas pazīstamas pārejas, aizas un leduskritumi. Un ir klusie un tālie kalni, atmiņas par kalniem, tempļi kalnos un... vecā rija ar balti apsnigušo jumtu. Kad skan Vāgnera Svētceļnieku koris un pāri galvai slejas Pēterbaznīcas velves, dziļi latviskā ainava iekūst lielajā pasaules ainā un baltais jumta slīpums šķiet tiecamies pretim debesu augstumiem. Mūsu sensenā rija tik labi iederas kalnu valstībā!

Aina Rozeniece, "LV" nozares redaktore

Arvīda Straujas mazmeita Iveta Dergača un profesors Imants Detlavs; Andra Vārpas gleznotais Arvīda Straujas portrets

Foto: Harijs Burmeistars

Ar pateicības vārdiem gleznotājam Arvīdam Straujam

Sv. Pētera baznīcā atklātā Arvīda Straujas gleznu izstāde ir viņa piemiņas godināšana, jo tā notiek 40 dienas pēc mākslinieka aiziešanas viņā saulē. Dzīvam esot, mākslinieks bija maz pazīstams plašākai sabiedrībai. Šī izstāde daudzus iepriecinājusi, pat saviļņojusi. Vairāki skatītāji jautāja, kāpēc viņi agrāk mākslinieku nav pazinuši. Saprotams, ka viņiem gribas kaut ko vairāk uzzināt par šo maz pazīstamo gleznotāju.

Man bijusi izdevība un laime vairākus gadus dzīvot Straujas ģimenē, tāpēc uzskatu, ka varu pastāstīt par dažiem notikumiem gleznotāja dzīvē.

Pats mākslinieks sevi nosauca par vienkāršu gleznotāju, ar to apliecinādams savu pietāti, neuzbāzību, sava talanta kritisko vērtējumu. Gleznotājs saprata, ka, trūkstot speciālai izglītībai, grūti līdzināties vadošajai mākslinieku saimei, tādēļ arī pats nesteidzās savus darbus parādīt plašai publikai. Arvīds Strauja no agras jaunības bija apsēsts ar gleznošanas prieku. Viņš gleznoja katru brīvu brīdi.

Arvīds Strauja bija dabas draugs. Tā viņu iedvesmoja, viņš ļoti mīlēja Latvijas dabu, jūru, kalnus. Jaunībā bija daudzreiz apceļojis Vidzemes jūrmalu un Latgali, vēlāk — Balto jūru, Baikāla un Isikula apkārtni. Atkārtoti ceļoja Altaja, Hibīnu, Tjanšana kalnos. No visām šīm ekskursijām viņš pārveda skices, kuras mājās pārvērta gleznās. Starp tām ir arī fantāzijas izmainītas ainas. Domāju, ka pēdējais ir saistāms ar Vāgnera un Bēthovena mūziku, kas Arvīdam Straujam bija ļoti tuva. Viņš bieži gleznoja, klausoties šo mūziku. Tā rosināja viņa fantāzijas.

Gleznotājs ne vienmēr bija atzīts. Atceros, ka 1953.gada pavasarī Mākslinieku savienībā Strauja parādījis nelielu izstādi un valdes sēdē viņa darbus apsrieda. Tika atzītas gleznotāja dotības, bet darbos saskatīja pārāk lielu Rēriha iespaidu, kas tajā laikā nebija pieņemams. Tālākā dzīvē kontakti ar Mākslinieku savienību tā arī neizveidojās. Tuvojoties Atmodas laikam, vairāki kultūras darbinieki un mākslinieki atzinīgi novērtēja Straujas darbus (M.Tabaka, E.Kalniņš, T.Suta, I.Ziedonis, A.Epners). Jau 1982. un 1983.gadā notika personālizstādes Rūjienā un Valmierā, bet 1984.gadā — Rīgas pilī Vēstures muzeja telpās. Šī izstāde izraisīja lielu interesi.

Lai iegūtu vairāk laika gleznošanai, Strauja lielāko darba dzīves laiku strādāja par ugunsdzēsēju, saņemot nelielu atalgojumu. Ģimenei bija maza rocība. Neskatoties uz to, lai rastu iespaidus un skices tālākam darbam, gleznotājs daudz ceļoja. Katru vasaru viņš salika mugursomā vairākus maizes klaipus un žāvētu speķi un apmēram mēnesi brauca uz tālajiem kalniem, jūrām. Pēc šada brauciena ieradās stipri novājējis, bet pacilāts garā. Labi, ka mājās sagaidīja saprotoša un praktiski izdarīga dzīvesbiedre, kas mēneša laikā ceļotāju uzkopa līdz kondīcijai. Bet nākošo vasaru atkārtojās līdzīgs ceļojums uz citām vietām.

Arvīdam Straujam bija arī cita aizraušanās. Ar jūras mīlestību jāsaista viņa uzsāktā jahtu būvēšana, tomēr jahtas tā arī palika pusgatavas. Gleznošanas prieks neļāva izniekot laiku, arī līdzekļu trūkumam bija sava loma. Vēlākos gados, kad tālie braucieni nebija īsti pa spēkam, viņš kuģoja pa Latvijas upēm: Salacu, Gauju, Abavu, Mēmeli. Šajos braucienos esmu piedalījies. Tajos parasti nopietnais, klusais cilvēks pārvērtās par interesantu sabiedrības cilvēku, jautru anekdošu un dziesmu zinātāju.

Gribas atzīmēt A.Straujas ģimenes labvēlību, nesavtību saskarsmē ar citiem cilvēkiem. Ar šīm rakstu rindām gribu pateikt Arvīdam paldies par lielo palīdzību, ko saņēmu, studējot Medicīnas institūtā. Bez viņa ģimenes atbalsta es nebūtu kļuvis par ārstu, jo mani vecāki tajā laikā bija izsūtīti.

Tomēr lielākais paldies māksliniekam jāsaka par daudzajām gleznām. Sv. Pētera baznīcas vadība, izveidojot šo Arvīda Straujas gleznu izstādi, sagādājusi ainavu glezniecības cienītājiem lielu estētisku baudījumu.

Profesors Imants Detlavs