Pie savas skolotājas vēl neuzgleznotā portreta

Šoruden savā 94.dzīves gadā no dzīves šķīrās Vera Zīverte. Latviešu amatierteātru kustības krustmāte, ilggadīga Komponistu jaunrades nama saimniece, lielas kultūras cilvēks. Manas mīļās skolotājas Mildas Zālītes māsa. Pazīstamā latviešu komponista un mūzikas kritiķa Jāņa Zālīša dzīvesbiedre Milda Zālīte bija akadēmiski izglītota teoloģe un līdz 1940.gadam pasniedza ticības mācību Rīgas otrajā ģimnāzijā, ko arī pati bija beigusi. Mums viņa mācīja lasīt Bībeli, izprast baušļus un dzīvot saskaņā ar savu sirdsapziņu. Neaizmirstams uz visu mūžu palicis no skolotājas daudzkārt dzirdētais atgādinājums: "Centieties labu vienmēr atdarīt ar labu. Ja nevarat neko labu izdarīt tam, kas jums labu darījis, dariet labu citiem. Uz labu jāatbild ar labu."

Vēlāk dzīves gaitas mani saveda tuvāk ar skolotājas jaunāko māsu Veru Zīverti. Viņa pēc izglītības bija pedagoģe, arī Feldmaņa dramatisko kursu absolvente. Pēc kara Vera sāka strādāt Emiļa Melngaiļa tautas mākslas namā. Būdama laba organizatore, viņa piedalījās dziesmu svētku tradīciju atjaunošanā, sekmēja dažādu pašdarbības kolektīvu veidošanos. Kļuvusi par teātra sektora vadītāju, viņa visādi veicināja amatierteātru attīstību, aicinādama uz dramatisko kolektīvu skatēm profesionālo teātru aktierus un režisorus. Viņas rūpju lokā bija pašdarbnieki visās Latvijas malās.

Es pie Eduarda Smiļģa Dailes teātrī strādāju par literārās daļas vadītāju un režisori. Vera Zīverte arī mani aicināja līdzi kā konsultanti un pieņemšanas izrāžu vērtētāju. Šajās reizēs es daudz ko mācījos no Veras Zīvertes pieejas cilvēkiem pašdarbības mākslā. Nevis nosodīt un iznīcināt ar kritiku, bet runāt tikai tad, kad zini padomu, kā palīdzēt. Ļauni nezoboties par neprasmi un neveiksmi, bet iedrošināt un pamodināt ticību saviem spēkiem.

Kādu nakti, atgriežoties no izbraukuma uz Kurzemes piekrasti, Veriņa aicināja pārgulēt Jāņa Zālīša mājā Jūrmalā, kur pēc komponista nāves viņas abas ar māsu dzīvoja. Tā atsākās mūsu tikšanās ar mīļoto skolotāju, un vēl ciešāka kļuva draudzība ar Veru Zīverti.

Izpildot Mildas Zālītes novēlējumu, Vera Zīverte vasarnīcu pēc māsas aiziešanas 1981.gadā nodeva Komponistu savienībai un kļuva par Jāņa Zālīša Komponistu jaunrades nama viesmīlīgo saimnieci. Darbu Tautas mākslas namā viņa zaudēja sešdesmito gadu beigās, kad bija atļāvusies ieteikt tautas teātriem Gunāra Priedes lugu "Smaržo sēnes", kuras dziļāko saturu atbildīgie darbinieki laikam sākumā neuztvēra un nebija paguvuši to aizliegt. Luga uz tautas teātru skatuvēm nonāca tikai līdz ar Atmodu, bet Vera Zīverte arī pēc atlaišanas no darba nezaudēja saikni ar tautas mākslu. Par viņas tuvāko draugu un domubiedru kļuva aktrise un režisore Irīna Liepa. Kopīgiem spēkiem tika izveidots Jūrmalas teātris, kas kļuvis par vienu no pilsētas garīgās kultūras centriem.

Katra ciemošanās pie Veras Zīvertes bijusi dvēseliski piepildīta. Un gandrīz katru reizi esam pieminējušas arī manu skolotāju Mildu Zālīti, runājušas par viņas skaisto, kaut nežēlīgi īso laulības dzīvi un lielo darbu komponista un mūzikas kritiķa Jāņa Zālīša rakstu sakārtošanā. Un tad kādu reizi Vera izteica lūgumu, ko viņa jau sen esot pārdomājusi. Ģirtam (manam dēlam Ģirtam Muižniekam) jāuzglezno Mildas un Jāņa Zālīšu dubultportrets! Neviens mākslinieks to labāk neizdarīšot. Dēls arī neatteicās, kaut paļauties viņš varēja tikai uz fotogrāfijām. Tās Veriņa (tā viņu saucu visus pēdējos gadu desmitus) arī iedeva, bet atmiņu stāstījumi, kas Ģirtam likās ļoti svarīgi, nu ir izpalikuši. Viņš Veriņai paguva parādīt tikai pirmos skicējumus.

Jānis Zālītis no mums šķīrās 1943. gadā, ar viņu dzīves laikā arī man nebija iznācis tikties. Ievērojamā komponista un kritiķa personības vaibsti atklājas viņa mūzikā un daudzajos rakstos, kas 1960. gadā iznāca Mildas Zālītes kārtojumā (daži citējumi — šajā lappusē zemāk pa labi) .

Bet ko es dēlam un arī lasītājiem gribētu pastāstīt par savu skolotāju Mildu Zālīti. Mūs viņa ne tikai mācīja. Viņa bija audzinātāja. Paraugs un uzticams draugs. Visspilgtāk atmiņā palicis gandrīz vai anekdotiskais gadījums ar mūsu draiskulīgo Ņinu Pikeringu, kam ģeogrāfijas stundā bija jāstāsta par Angolu. Viņa par toreizējo Portugāles koloniju Rietumāfrikā nezināja neko. Centās saklausīt, ko viņai saka priekšā, labi nesadzirdēja un sāka fantazēt: "Tur ir tāds Angoras apgabals, slavens visā pasaulē un ienes savai valstij ļoti daudz naudas. Tur audzina Angoras kaķus. Brīnišķīgus, skaistus, garspalvainus kaķus. Tos arī cērp un vilnu pārdod. Jūs varat iedomāties, kādi šie kaķi izskatās, kad apcirpti un pliki tie tūkstošiem skraida pa prērijām. Bet galvenos ienākumus dod kaķu eksports uz Ameriku. Miljonāri ir kā traki uz šiem skaistajiem Angoras kaķiem. Dažam labam kaķim ir savs kalpotājs, sava mašīna un vasarnīca, jā, pat savs pavārs!"

Te nu mūsu stingrās skolotājas Bērziņas pacietība bija galā: "Pietiek, Pikering, jūs gan protat krist kā kaķis uz ķepām, bet šoreiz tas jums neizdosies! Par meliem jums būs jāšķiras no šīs klases. Rīt lai nāk jūsu vecāki uz skolu un šo lietu nokārto."

Izbiedētā meitene skrēja pie Mildas Zālītes uz mājām meklēt glābiņu un padomu, ko darīt. Iejaukties šādā konfliktā nebūt nebija ērti. Tomēr skolotāja ar raudošo Pikeringu devās pie kolēģes un pierunāja uzklausīt nožēlošanu, solījumu kārtīgi sagatavot un atbildēt visu ģeogrāfijas vielu un nekad, nekad vairs nemelot. Ģeogrāfijas stundās Ņinai konfliktu vairs nebija, un kara beigās, kad daudzi emigrēja, viņa zināja, uz kurieni braukt. Vismaz teica, ka dodoties uz Angolu.

Pirms pašiem vidusskolas gala eksāmeniem pavasarī mūsu klasē atgadījās daudz nopietnāks notikums. Reiz viena no mūsu skolniecēm paģība. Izrādījās, ka viņa gaida bērniņu. Nevienam to nebija teikusi, baidījusies, ka vecāki viņu padzīs. Meitene bija cerējusi nokārtot gala eksāmenus un pēc tam sadabūt kādu darbu. Ja tas neizdotos, viņa bija nolēmusi darīt sev galu. Toreiz ticības mācības skolotāja pati viņu sameklēja. Atrada īstos mierinājuma un iedrošinājuma vārdus, uzminēja veidu, kā salabt ar vecākiem un ļaut meitenei pabeigt skolu. Kaut gan viņu no skolas izslēdza, tūlīt pēc gala eksāmeniem viņai deva iespēju mūsu pašu skolā pie mūsu skolotājiem nokārtot eksāmenus kā eksternei.

Milda Zālīte bija stiprs un gaišs cilvēks. Kā man stāstīja Veriņa, Jānis Zālītis iepazinās ar Mildu Zīverti 1926.gadā, kad viņa vēl bija studente. Komponistu saistīja meitenes atjautīgais prāts, plašās zināšanas. Pēc četru gadu ilgas sarakstīšanās komponists 1930.gada jūlijā iecerētajai līgavai rakstījis: "Mana mīļā Dudu, es paļaujos uz tevi. Tu vari tāpat paļauties uz mani. Priekš tevis es jau sen neesmu Zālīša kungs. Tici tam! Kāds augstāks lēmums valda pār mums, vada mūs un mūs vienos. Mūsu mīla, iedegusies klusi, lēnām, liktenīgi, nav nejaušība. Kaut Dievs to stiprinātu!" Un kādā citā vestulē. "...Ne tikai sieva tu man būsi, tu būsi arī mans tuvākais draugs, mana gara līdzeniece."

Kāzas notikušas vienkārši un klusi 1930.gada 18.oktobrī, piedaloties tikai tuvākajiem radiem un rakstniekam Antonam Austriņam kā lieciniekam no līgavaiņa puses. Jau nākamajā dienā viņai kā komponista sievai bija jāierodas Jāņa Zālīša autorkoncertā Konservatorijā. Blakus sabiedrībā plaši pazīstamajam māksliniekam Milda bijusi bikla kā skolniece, vienkāršā zilā kleitiņā, pilnīgi bez kosmētikas, matus cieši sapinusi divās garās, biezās bizēs (tās redzamas arī fotogrāfijā). Komponistam tuvo mākslinieku loks Mildu Zālīti uzņēma kā savējo. Dziļā saskaņā ar mīlestībā aizritējuši trīspadsmit laimīgi laulības gadi.

Tam tad arī vajadzētu atspoguļoties portretā — viņu gara cildenumam, saskaņai. Tam, par ko teikts vēstulē: "Tu būsi mans tuvākais draugs, mana gara līdzeniece."

Nora Vētra–Muižniece — "Latvijas Vēstnesim"

Foto: no Veras Zīvertes albuma

Preses ballē 1937.gada 4.decembrī: (no kreisās) Nacionālā teātra direktors Artūrs Bērziņš ar kundzi, dzejnieks Ādolfs Erss ar kundzi dziedātāju Kozlovsku un komponists Jānis Zālītis ar kundzi Mildu

Preses viesībās 1932.gadā. No kreisās: Milda un Jānis Zālīši

Vera Zīverte ar režisoru Pēteri Lūci un komponistu Ādolfu Skulti Lielupē

Ar domas skaidrību, izteiksmes pilnību

No Jāņa Zālīša  Rakstiem

No Zālīša kritikām rakstnieki var mācīties skaidru izteiksmi, labu stilu. Tās mirdz kā rasas lāses.              &n Jānis Sudrabkalns

Sastādītājas Mildas Zālītes

priekšvārds

Jāņa Zālīša mākslas vērtētāja izcilās spējas, agru to briedumu apliecina viņa studenta gadu raksti par muziku. Lai minam kaut apcerējumu par E. Dārziņu, par profesora Jāzepa Vītola daiļradi u.c.

Tomēr nekad viņš, lielais paškritiķis, nav apmierinājies ar sasniegto, gan nerimtīgi tiecies aizvien pēc lielākas atziņas skaidrības un izteiksmes pilnības.

Laikam gan retais no muzikas zinātniekiem speciālistiem mācību gados būs izšķirstījis tik daudz "neobligāto" partitūru, cik tās izstudējis savos Pēterpils konservatorijas gados jauneklis Zālīts. Un šīs savas patstāvīgās studijas viņš nepārtrauca vairs līdz pat nāves stundai.

Modri sekot visam jaunajam, kas notiek muzikas un vispār mākslas pasaulē, literatūrā, iepazīt katru jaunu virzienu un novirzienu, salīdzināt, analizēt, novērtēt, zināt, — to visu viņš uzskatīja par katra kritiķa amata pienākumu.

Neko viņš tā necieta kā paviršību, seklumu, tukšas frazes, pārgudrību.

Uz katru koncertu, operas izrādi Zālīts gāja sagatavojies. Pat ja programā būtu simtkārt dzirdēti darbi, ja atskaņojamā kompozīcijā viņš sen jau izstudējis vai katru takti, frazi, — viņš tomēr mājās pāršķirstīja partitūru, pārspēlēja nozīmīgākās vietas, temas. Nerunājot jau nemaz par pirmatskaņojumiem, operu pirmizrādēm.

Savu valodu, stilu Jānis Zālīts kopis, slīpējis visu savu radošo mūžu.

Ja vēl agrīnā periodā viņa rakstos daudz svešvārdu, daudz vēl sava laika literārā stila ietekmju — garumi, pušķojumi utt., tad vēlāk, nobriestot "zālītiskajam" stilam, ko apbrīnoja mūsu izcilie dzejnieki un valodnieku autoritātes, raksturīga ir valodas tīrība, skaidrība un klasiska vienkāršība, ko caurstrāvo izjūtas, pārdzīvojuma patiesīgums, gaiša sirsnība.

Zālīti lasīja un saprata visi. Viņam ticēja, uzticējās ir vienkāršie muzikas klausītāji, ir profesionālie muziķi. Viņa spriedumi pārliecināja, no viņa mācījās visi, bet it sevišķi muzikālā jaunatne.

Savās kritikās Zālīts nekad nav bijis sauss teorētiķis, skolmeistars didaktiķis, bet gan īsts tautas audzinātājs, lielās, patiesās mākslas propagandētājs masās, kas ar savu autoritāti (ko bija iekarojis ar savu darbu, zināšanām, ar patiesu talanta spēku un meistarību) prata saistīt, ieinteresēt, tuvināt lasītāju masas muzikas mākslai, skaņdarbu dziļākai izpratnei, patiesa dziļuma uztverei un aptverei.

Paula Saksa dziesmu vakars

Pauls Sakss vakar konservatorijā iepriecināja ar Grīga dziesmu vakaru. Uz to daudzi bija nākuši ar siltu sirdi. Bija nākuši pat tādi, kas citos koncertos reti vai pavisam nav redzami. Viņus bija saukusi Grīga dziesma, ziemeļu dzidrās poēzijas, sapņu un dabas atbalsota. Tāpat bija saucis arī pats dziesmu juvelieris Sakss, kura mākslas mirdzums īpaši pievelk mūsu dāmu pasauli. Grīgs, Sakss, Kalniņš — laimīgākā trejvienība, kādu vien varam te Latvijā iedomāties. Grīga dziesmai, īpaši Alfrēda Kalniņa pieskaņojumā, uz latvju dziesmu bijis ievērojams iespaids. Ne mazāk kā Šūberta, Šūmaņa un Čaikovska dziesmām. Caur Grīga dziesmu turklāt mēs esam tuvojušies savai idillei, dabas poēzijai un tautas dzīves neviltotiem ritmiem. Un, kā jau teicu, visvairāk tas nomanāms Kalniņa liriskajā dziesmā. Vakarējam koncertam Sakss bija izvēlējies īsti plašu programu un dziedāja latvju un vācu valodā. Dziesmas latviski tulkojuši Sudrabkalns, Erss, Paula Līcīte un A.Kārkliņa.

Pirmajā nodaļā dziedonis visbagātākos aplausus guva ar "Gulbi" un "Laivā", abas dziesmas bija jāatkārto. Tāpat arī tālākajā programas risinājumā gandrīz vispopulārākas dziesmas ("Ein Traum", "Lauf der Welt", "Tevi mīlu", "Cerība") bija jāatkārto.

(..) Arī visas pārējās bija rūpīgi skatītas, slīpētas un mirdzēja maigumā un smalkumā. Bet māksla ir kā varavīksnas māns. Nekad tai gluži klāt netiksi. Tā arī ikviena mākslinieka pilnība ir tikai relatīva. Tuvāk, tālāk, bet nekad jau gluži klāt. Un šo "tuvāk" — "tālāk" vislabāk sajūt pats mākslinieks. Sakss vistuvāk prot pieiet klusām, intīmām jūtām. Visbrīnišķīgāk viņš stāsta pusbalsī. Un, kas prot klusi runāt, tas prot arī dziļi just. Saksa mākslas ceļi viņu nu galīgi noveduši uz koncerta estrādes. Viņa īstā vieta. Vēl jāiegūst te stingra muzikālo teikumu sakarība, veselāks lējums, lielāka formas vienība.

("Jaunākās Ziņas", 1924.gads)

Somu komponists Jans Sibēliuss

(..) Sibēliuss nepieder nevienai nostiprinātai skolai, nav arī savu skolu radījis, — muzikāla savrupfigūra.

Pēdējos gadu desmitus meistars dzīvo lauku klusībā savā mājā Ainolā, kas atrodas Jervenpejā, apmēram 50 kilometrus no Helsinkiem. Ap Ainolu (nosaukums pēc komponista dzīvesbiedres vārda — Aino) aug galvenokārt skuju koki, vecas egles un priedes, spēcīgi paegļi; šur tur ievijas sidraboti bērzu stāvi, jauki kontrastējot ar tuvējo apkārtni. (..)

Sibēliuss ir liels garīgās un fiziskās svabadības cienītājs. Tas izteicas sīkumos un lielās, nopietnās lietās. Piemēram, apkaklītes viņam arvien par dažiem numuriem lielākas; kurpes mēdz pasūtīt Berlīnē allaž pie viena un tā paša meistara. Ģērbjas ar lielu rūpību un izvēlas vaļīgas, rupja auduma drānas. Ļoti mīl smēķēt, bet tikai sevišķi lielus Havanas cigārus. Cienī arī labi nogulējušos vīnus un liķierus (pēdējā laikā gan, kā dzirdams, no alkoholiskiem dzērieniem atsacījies). Mīl rūpīgi un ar māku pagatavotus ēdienus, sevišķi medījumus. Galds bagātīgi servēts un krāšņi dekorēts svaigiem ziediem. Maltītes laikā prasa daudz gaismas, pat gaišā dienas laikā deg spožas elektriskās spuldzes. Pēc Sibēliusa ieskatiem, kulinārā māksla ir viena no svarīgākajām. Vispār prasa sev pienācīgu daļu no visām skaistām dzīves balvām un tās arī pilnā mērā izbauda — augstākās markas epikūrietis.

Sibēliuss — spēcīgs, liela auguma, veselīga izskata vīrs, izturas braši, diženi. Zem īpatni veidotām uzacīm un vertikālajām rievām pierē — jūras ziluma acis. Viņa galva, ko senāk rotāja tumši, nepaklausīgi mati, tagad kaila. Kopiespaids — senās Romas imperatora un moderna džentlmeņa izteiskmīgs apvienojums. — Sibēliuss ir labs, uzmanīgs saimnieks, uzsauc tostus, ierosina interesantas sarunas, stāsta amizantas anekdotes, ļauj brīviem, veselīgiem smiekliem, bet pie visa tā jūtams, ka brīžiem viņš it kā dzīvo citā pasaulē.

Ir diezgan grūti ar viņu nodibināt personīgu garīgu kontaktu, tuvāku draudzību. Tipisks vidusmēra pilsonis drīz vien pārliecināsies, ka viņš un Sibēliuss dzīvo katrs savā sfairā. — Kad viesi aizgājuši, meistars dodas savā darba istabā; tad nakts klusībā ir intensīvākās darba stundas. Viņa seja, kas nesen plaiksnījās priekā, nu ir pati nopietnība, un vertikālās rievas pierē top divtik dziļas. Skaņradis tagad gremdējas savā abstraktajā gara pasaulē, pilnīgi aizmirsis visu citu.

Iepazīstoties ar citu tautu gara kultūras radītājiem un veidotājiem, bagātāki kļūstam arī paši, skaidrāk saskatām savus sasniegumus un savus trūkumus. Sibēliusa darba mūža gaitas saista mūsu uzmanību vairāku iemeslu dēļ. Somu tauta ar saviem kulturālajiem un nacionālajiem centieniem bijusi daudzām citām jaunākajām kultūrtautām gaišs paraugs. Tālab man šķita neatliekams uzdevums kaut vispārējos vilcienos parādīt jaunās Somijas diženāko un slavenāko skaņumākslas meistaru.

Sibēliuss ir somu tautas simbols.

Sibēliuss — arī visu tautu gara dzīves līdzveidotājs un iedvesmotājs.

(No 1943. gadā tapušā apraksta,

kas palika pēdējais Jāņa Zālīša

radošajā biogrāfijā)

Jānis Zālītis. Raksti, LVI, Rīga. 1960