Ministru prezidents Andris Šķēle:

... universitātes rektors Voldemārs Strīķis,

... Ministru prezidents Andris Šķēle

Foto: Sigizmunds Timšāns, "LV"

Godājamais rektor! Profesori! Studenti! Godātais ministr! Dāmas un kungi!

Pirms sešdesmit gadiem, kad 1939.gadā tika dibināta Jelgavas Lauksaimniecības akadēmija, neviens nevarēja paredzēt, cik dramatiskas un traģiskas pārmaiņas būs notikušas Latvijas valstī jau pēc gada. Neviens nevarēja paredzēt, ka garus gadu desmitus taustāmā realitātē nebūs arī pašas valsts.

Šodien mēs esam brīvi un neatkarīgi, taču saimniecisko problēmu un naudas trūkuma nomākti. Tomēr mūsu pašu rokās ir arī izvēle. Mums šodien ir jāizšķiras, kur ieguldīt visus spēkus valsts attīstības labā, kādus ceļus izvēlēties, lai rezultāts būtu jūtams jau vistuvākajā laikā un, pats galvenais, lai tas būtu neatgriezenisks.

Pirms sešdesmit gadiem, turpinot jau agrāk aizsākto augstākās lauksaimnieciskās izglītības attīstību Latvijā, tika nodibināta mūsu augstskola šeit, Jelgavā. Tā kļuva par Latvijas lauksaimnieciskās izglītības centru, arī tagad saglabājot studentu uzticību un ejot līdzi laikam.

Kāpēc mēs šodien esam pārliecināti, ka jādara vēl vairāk? Pēc neatkarības atgūšanas mēs esam atgriezušies pasaulē, kuras attīstība mūsu nebrīves laikā ne tikai nav apstājusies, bet arī kļuvusi aizvien straujāka. Divdesmit pirmajā gadsimtā kārtību noteiks pavisam jauni attiecību modeļi, kuros aizvien lielāka loma būs zināšanām, informācijas apritei un izglītībai.

Iekļaujoties pasaules apritē, Latvija tiek pakļauta riskam. Ja mēs nespēsim konkurēt, mēs drīz vien pazudīsim kā nācija. Mūsu konkurētspēju nodrošinās galvenokārt intelekts, zināšanas un prasme tās izmantot.

Ļoti tieši tas skar arī lauksaimnieciskās ražošanas jomu. Mums bija labas tradīcijas pirmskara Latvijā, taču padomju laikos lauksaimniecība tika deformēta, un tagad daudzas lietas ir sākamas no nulles. Mums neder ne vecās tehnoloģijas, ne tehnika, ne darba organizācija. Ir jāsaprot, ka lauksaimniecība vispirms ir uzņēmējdarbības forma, nevis dzīvesveids. Ir jāsaprot, ka nav neko vērts lauksaimnieks, kurš gan prot varbūt izaudzēt vienu vai otru preci, bet nezina, ko vajag audzēt un kam to pārdot. Ir jāsaprot, ka grūti būs arī tam jaunajam cilvēkam, kurš gan teorētiski pārzina lauksaimniecības biznesu, bet neprot pats sevi piedāvāt darba tirgū.

Un šajā ziņā mums jāiet uz priekšu visiem kopā — studentiem, profesūrai un valdībai, apzinoties, ka izglītības kvalitātes paaugstināšana ir vienīgais, kas saglabās Latvijas laukus dzīvus, droši garantēs katra Lauksaimniecības universitātes absolventa personiskās karjeras iespējas un nešaubīgi valsts drošību, neatkarību un uzplaukumu.

Tieši tādēļ Latvijas valdība ir skaidri deklarējusi divas prioritātes, kas ir iemiesotas nākamā gada valsts budžetā, — izglītība un aizsardzība. Tikai divām nozarēm ir palielināts finansējums, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, un runa nav tikai par to, kuram ministram ir vai nav izdevies panākt naudas pielikumu. Runa ir par stratēģiju.

Esmu to jau teicis un vēlreiz uzsvēršu: mums ir vajadzīgi studenti, kas būtu sagatavoti patstāvīgai zināšanu apguvei visa mūža garumā. Mums ir vajadzīgi pasniedzēji, kas spēj iemācīt, kā mācīties. Mums ir vajadzīgas bibliotēkas, kurās būtu iespējams mācīties. Pārmaiņas vajadzīgas studiju programmās. Papildus tiešo kursu nepārtrauktai aktualizācijai būtiski ir iemācīt prasmi orientēties informācijas plūsmā. Jebkurai studiju programmai jādod ne tikai augstas profesionālās zināšanas, bet arī prasme tās lietot, būt konkurētspējīgam, prasme pieņemt lēmumus, veikt savu zināšanu un spēju mārketingu.

Cilvēks sešdesmit gadu vecumā jau pelnīti var sākt atskatīties uz dzīvē paveikto. Universitātei sešdesmit gadu ir bērna vecums, un, es domāju, ir svarīgi ne tik daudz apcerēt aizgājušos laikus un darbus, bet gan skatīties uz priekšu – uz nākamajiem divdesmit, piecdesmit un simt gadiem.

Svinīgā uzruna LLU 60. gadu jubilejā Jelgavā 1999. gada 28. oktobrī