"Nav laika sēdēt un gaidīt, kad nozarē vēl tik daudz darāmā"

Zemkopības ministrs Aigars Kalvītis Latvijas televīzijā vakar, 28. oktobrī:

Turpinājums no 1.lpp.

Līdz šim Valsts meža dienests nodarbojās gan ar valsts, gan ar privāto mežu uzraudzību un to apsaimniekošanu, kas principā ir divas nesavienojamas lietas. Mežu apsaimniekošana ir viena lieta, bet uzraudzība ir pavisam kas cits. Šīs reformas mērķis ir atdalīt šīs divas funkcijas, izveidojot vienu valsts akciju sabiedrību "Latvijas valsts meži", kas nodarbosies ar mežu apsaimniekošanu. Savukārt Valsts meža dienests nodarbosies ar mežu uzraudzību.

— Pasaules prakse ir pierādījusi, ka valsts uzņēmums nekad nav spējis funkcionēt tikpat efektīvi kā privātais uzņēmums. Tad kāpēc tomēr ir izvēlēta tieši šī forma — valsts akciju sabiedrība?

A.Kalvītis:

— Latvija šobrīd ir jauna demokrātiska valsts, un šajā brīdī mēs vēl neesam gatavi nodot privātām struktūrām apsaimniekošanā valsts īpašumu. Es vēlreiz gribu uzsvērt, ka Latvijas valstij šobrīd pieder 50 procenti no visām mežu platībām.

— Es mazliet palabošu — 53 procenti.

A.Kalvītis:

— Jā, tātad 53 procenti. Mēs neesam gatavi tos nodot privātai apsaimniekošanai, mums ir jāizvēlas valsts pārvaldes modelis. Valsts meža dienests to jau ir darījis, tikai sajauktā kārtībā, apvienojot divas neapvienojamas funkcijas. Tagad, izveidojot valsts akciju sabiedrību, es domāju, būs radīts optimāls modelis. Ar laiku mēs spēsim sniegt atbildi uz jautājumu, vai Latvijas meži tiek apsaimniekoti efektīvi, jo pašreizējais apsaimniekošanas modelis šādu atbildi nespēj sniegt.

— Tātad jūs uzskatāt, ka šobrīd radītais apsaimniekošanas modelis ir visatbilstošākais mūsdienu apstākļiem, kā arī visefektīvākais?

A.Kalvītis:

— Jā, neapšaubāmi. Par šo reformu veselu gadu tika diskutēts mežsaimniecībās. Mēs Latvijā neesam neko jaunu izdomājuši. Līdzīga pārvaldes sistēma ir arī Skandināvijā un Somijā. Mežsaimniecības optimizācija jeb, kā tautā pieņemts teikt, reforma ir veidota uz mežiem bagātās Skandināvijas pieredzes šajā jomā.

— Skandināvijas valstis pie šīs savas pieredzes nonāca četrdesmit gadu laikā, vai mēs šo reformu neveicam pārāk strauji?

A.Kalvītis:

— Es domāju, ka šajos straujajos laikos Latvijai nav laika gaidīt un skatīties, kas notiks ar Latvijas mežiem, ir jārīkojas. Arī no mežu nozares mums ir jāgūst maksimāls efekts tautsaimniecībai. Mums nav laika sēdēt un gaidīt. Mums ir jāskatās, ko dara mūsu kaimiņi, un atsevišķās situācijās varbūt pat jāiet solīti pa priekšu.

— Jūs jau minējāt, ka mums nav laika gaidīt. Un 1998. gada 23. aprīlī Ministru kabinets akceptēja dokumentu par valsts meža politiku, tajā viens no punktiem ir, ka īpašnieks, šajā gadījumā valsts, vēlas gūt peļņu no kapitāla. Kalvīša kungs, kā valsts var iegūt maksimālu peļņu no mežiem ar valsts akciju sabiedrības palīdzību? No vēsturiskās pieredzes mēs zinām, ka valsts uzņēmumos peļņas faktors vispār pazūd.

A.Kalvītis:

— Es negribētu jums šajā gadījumā piekrist. Ja mēs paanalizējam pašreizējos valsts uzņēmumus, tad redzam, ka tie visi strādā ar peļņu. Latvijas meži ir viena no lielākajām tautsaimniecības bagātībām, un mēs nevaram runāt par citu apsaimniekošanas formu. Un valstij ir jāgūst maksimāla peļņa no saviem īpašumiem. Valsts akciju sabiedrības darbs būs tāds, kas nodrošinās šos ienākumus.

— Kā reāli notiks šī apsaimniekošana? Vai to darīs pati valsts?

A.Kalvītis:

— Es gribētu mūsu televīzijas skatītājiem ieviest skaidrību šajā jautājumā. Valsts akciju sabiedrība nenodarbosies kā padomju laikos ar mežu zāģēšanu, izstrādi un līdzīgiem jautājumiem. Valsts akciju sabiedrība strādās tieši tāpat kā līdz šim Valsts meža dienests, pārdodot privātām personām izsolē mežus par visizdevīgākajām cenām. Valsts akciju sabiedrība pati nebūs mežu izstrādātāja.

— Tāpat šajā dokumentā "Valsts mežu politika" melns uz balta ir rakstīts, ka tirgus ekonomika un brīvās konkurences attīstība mežu nozarē veidojas atbilstoši saimnieciskajiem likumiem un akciju cenām, samazinot valsts iejaukšanos saimnieciskajā darbībā. Kā var izveidot tirgus ekonomiku un brīvās konkurences attīstību, radot PSRS laiku monstru, kam vienam pašam būs jāapsaimnieko 53 procenti no visas Latvijas mežu platības?

A.Kalvītis:

— Jā, atkal es gribētu teikt, ka jūsu izpratne nav precīza. Arī šobrīd Latvijas meži tiek pārdoti brīvā izsolē, bet ar novecojušiem cenrāžiem, netiek prasīta maksimālā cena par koku izmantošanu. Šie cenrāži ir sen novecojuši un funkcionē kā administratīvi dokumenti. Šinī gadījumā valsts akciju sabiedrība veiks izsoli privātām struktūrām ar mērķi iegūt maksimāli lielākus ienākumus.

— Bet vai to pašu nevarētu darīt cita pārvaldes struktūra, nevis valsts akciju sabiedrība?

A.Kalvītis:

— Iepriekšējā pieredze Valsts meža dienestā, kuru mēs esam daudz analizējuši, atklāj, ka mežiem ir bijušas pavisam citas takses, jo Valsts meža dienesta darbinieki, gan uzraugot, gan arī paši apsaimniekojot mežus, bieži bija neobjektīvi, iznomājot mežus uz 100 vai 200 gadiem privātām struktūrām. Bieži vien šie līgumi bija nekonsekventi un neizdevīgi valstij. Nevar pats apsaimniekot un tajā pašā laikā uzraudzīt. Uzraudzība ir jāšķir no apsaimniekošanas, un tā ir jāuzņemas valstij.

— Jūs jau minējāt Valsts meža dienesta darbinieku kompetenci vai nekompetenci. Valsts akciju sabiedrības ietvaros jau ir apstiprināti trīs pilnvarnieki. Tie ir — Ēvalds Pozņakovs, kas ir arī SIA "Rēzeknes MRS" prezidents, kā arī liels ilgtermiņa meža platību īpašnieks, SIA "Dardedze" direktors Jānis Batargs, kas arī ir ilgtermiņa meža platību apsaimniekotājs, kā arī Valdis Kaprālis. Vai, pārdodot mežus izsolēs, šie cilvēki nenonāks interešu konfliktā?

A.Kalvītis:

— Es gribētu uzsvērt, ka nav apstiprināti tikai pilnvarnieki, ir apstiprināti arī padomnieki un valde. Valsts akciju sabiedrības pārvaldē tika apstiprināti profesionāli un autoritatīvi cilvēki, meža nozares darbinieki. Valde un pārvaldes institūcijas nodarbosies ar saimniecisko darbību, bet valsts pilnvarnieku uzdevums būs uzraudzīt valsts kapitāla izmantošanu.

— Es neapšaubu manis minēto cilvēku kompetenci, taču viņi jau darbojas šajā jomā, kuru viņi nepametīs. Vai te neveidosies interešu konflikts, vai viņiem nebūs kādas priekšrocības?

A.Kalvītis:

— Es nedomāju, ka te ir iespējamas jebkādas priekšrocības, jo izsoles principi garantē maksimālu ienākumu iegūšanu. Brīvā izsole — tā ir garantija.

— Šie trīs cilvēki veiks pilnsapulces funkcijas. Viņi pieņems ļoti svarīgus lēmumus, un tie būs tikai trīs cilvēki. Viņi varēs atbrīvot no darba valdes locekļus, sadalīt aizvadītā gada peļņu, viņi varēs skatīt jautājumu par sabiedrības statūtu grozīšanu. Kāpēc tikai trīs cilvēki veidos šo pilnsapulci?

A.Kalvītis:

— Mums ir izstrādāta pieredze, ka valsts pilnvarnieki — vai tie būtu trīs vai pieci cilvēki — ir atbildīgi par valsts kapitāla apsaimniekošanu. Taču tas nenozīmē, ka viņiem ir tiesības brīvi rīkoties ar valsts mežu. Viņiem ir jāuzrauga valsts akciju sabiedrības darbība un tās finansiālie rezultāti, kā arī pārvaldes efektivitāte. Nekādā veidā viņi nevar pieņemt sev labvēlīgus lēmumus, kas attiecas uz mežu pārdošanu.

— Bet, vai skatoties uz līdzšinējo Latvijas pieredzi, jūs nepieļaujat, ka tomēr te varētu būt zināms negodīgums?

A.Kalvītis:

— Es domāju, ka Zemkopības ministrija ir pietiekoši atbildīga institūcija. Viss notiks zemkopības ministra pārraudzībā. Es personīgi sekošu līdzi akciju sabiedrības pirmssākumiem un arī turpmākajai darbībai. Es šeit nesaskatu nekādus interešu konfliktus.

— Šos trīs pilnvarniekus izvēlēsies valdošās partijas. Vai valsts meži nekļūs par politisko partiju materiālo interešu objektu, kas būtu pilnīgā pretrunā ar Ministru kabineta pieņemto dokumentu par valsts mežu politiku un tajā postulētajiem mērķiem par tirgus ekonomikas veidošanu?

A.Kalvītis:

— Mēs visu laiku runājam par un ap pilnvarniekiem.

— Jā, jo viņiem ir pietiekami liela vara.

A.Kalvītis:

— Jā, bet valsts akciju sabiedrībā visu saimniecisko darbību vadīs valde, kuras locekļi nebūs politisko partiju pārstāvji. Pārvaldes darbinieki ir meža nozarē labi pazīstami cilvēki. Ka valdošā koalīcija veic valsts īpašuma apsaimniekošanu, tā ir šajā valstī izveidojusies tradīcija.

— Jūs minējāt, ka VAS pārvaldē darbosies meža nozarē labi pazīstami cilvēki. Lauksaimniecības universitātes Meža fakultātes profesors Imants Mangalis uzskata, ka šobrīdējais valsts galvenais virsmežzinis Arnis Melnis, kurš arī darbosies valsts akciju sabiedrībā, nav pietiekami kompetents un ir tikai nodarbojies ar mežu izsaimniekošanu.

A.Kalvītis:

— Jā, man ir diezgan grūti komentēt viena vai otra cilvēka paziņojumus. Arnis Melnis jau ir atbrīvots no valsts galvenā virsmežziņa pienākumiem un turpmāk darbosies valsts akciju sabiedrībā. Par to, kas un kā izsaimnieko valsts mežus, mēs šeit un šobrīd nevaram lemt.

— Valsts akciju sabiedrības statūtos ir rakstīts, ka tai ir tiesības piedalīties kopuzņēmumos ar citām sabiedrībām. Kādi ir šie iespējamie kopuzņēmumi?

A.Kalvītis:

— Mēs jau vairākus gadus šajā valstī runājam, ka ir nepieciešams viens liels un industriāls kopuzņēmums, kas spētu palielināt nacionālo kopproduktu, un tā ir celulozes rūpnīca. Šī valsts akciju sabiedrība varētu būt potenciālais partneris celulozes rūpnīcas celtniecībā, jo citādi nav iespējams šo sabiedrību nodibināt.

— Kādi ir šie līdzdalības procenti?

A.Kalvītis:

— Pašreiz vēl notiek diskusijas gan ar Somijas, gan Zviedrijas, gan citu valstu uzņēmējiem, kam būtu interese izmantot Latvijas mežus, lai ražotu celulozi. Tikai pēc tam mēs varētu lemt, cik liela varētu būt Latvijas valsts daļa šādā kopuzņēmumā, kādas būtu Latvijas valsts investīcijas.

— Vai jūsu minētā celulozes rūpnīca būtu vienīgais šāds kopuzņēmums?

A.Kalvītis:

— Ir arī citas sadarbības formas — ir saņemti piedāvājumi no slavenām mēbeļu firmām, kas vēlas izvietot savas ražotnes Latvijā. Un, protams, valsts akciju sabiedrība būs tā, ar kuru sadarbosies, jo valsts dienesti nevar būt partneri uzņēmējdarbībā.

— Kalvīša kungs, vai neizveidosies tāda situācija, kāda ir citos Latvijas uzņēmumos — ja tiks noslēgts līgums ar kādu ārzemju kompāniju, tad mūsu valsts akciju sabiedrība faktiski nokļūs tās varā?

A.Kalvītis:

— Es domāju, ka uzņēmējdarbībā nav ne tautu, ne nāciju, ne valstu, tā ir internacionāla. Es nekādā gadījumā negribētu piekrist tam, ka, sadarbojoties ar lieliem investoriem, mēs nokļūstam to varā. Tas ir solidārs, savstarpēji izdevīgs pasākums.

— Jūs minējāt, ka nav robežu, bet tajā pašā laikā runa ir par valsts, visas tautas īpašumu?

A.Kalvītis:

— Atbilde ir tāda — valsts akciju sabiedrībai valsts mežs nepiederēs, tai būs tikai apsaimniekošanas tiesības, kuras uzraudzīs Valsts meža dienests. Šeit nav runa par to, ka mēs nodosim vienai akciju sabiedrībai valsts īpašumu. Latvijas valsts meži tiks reģistrēti uz Zemkopības ministrijas vārda. Līdz ar to nebūs nekādu iespēju manipulēt ar Latvijas valsts mežiem, nodot valsts intereses.

— Sabiedrībā, arī masu medijos, ir izskanējis viedoklis, ka šī VAS tiek veidota, lai kādai cilvēku grupai būtu kontrole pār lielāko un kvalitatīvāko valsts meža resursu daļu, kas nozīmētu lielas manipulācijas iespējas koksnes tirgū.

A.Kalvītis:

— Jā, protams, šobrīd tiek izteikti daudzi un dažādi apgalvojumi, bet es tiem nekādi nevaru piekrist. Mūsu meži ir jāizmanto maksimāli efektīvi, un valstij no tā ir jāgūst maksimāls labums. Te nevar būt citas pieejas.

— Vairāki vecāka gadagājuma cilvēki vēl atceras tos laikus, kad par viena kartupeļu maisa vai salmu ķīpas nozagšanu draudēja cietums vai izsūtīšana uz Sibīriju. Šobrīd valsts piedāvā zemniekiem samaksāt par cukurbiešu iearšanu zemē. Vai tā nav ņirgāšanās par zemniekiem, un vai tas ietilpst Zemkopības ministrijas lauksaimniecības attīstības programmā?

A.Kalvītis:

— Es gribētu mazliet dziļāk pieskarties šīm Jēkabpils cukurbiešu fabrikas problēmām, kas ir aktuālas jau pāris gadus. Tā ir strādājusi ļoti neefektīvi, cietusi milzīgus zaudējumus, nav norēķinājusies ar zemniekiem par iepriekšējos gados izaudzēto ražu. Ir pilnīgs pamats domāt, ka šī rūpnīca nespētu samaksāt zemniekiem nevienu latu par 1999. gadā izaudzētajām cukurbietēm. Rūpnīcas vadība un tās akcionāri ir pilnībā atbildīgi par pēdējo divu gadu saimnieciskajām neveiksmēm. Kas attiecas uz iearšanu — Zemkopības ministrija nav nevienu mudinājusi ieart zemē bietes. Mēs piedāvājam divas alternatīvas zemniekiem — 200 latu subsīdijas par katru iesēto hektāru, mēs devām arī iespēju zemniekiem pārslēgt līgumus ar divām atlikušajām rūpnīcām, ko liela daļa zemnieku arī izmantoja. Otra iespēja — šīs bietes netiks izmantotas cukura ražošanai, bet citiem mērķiem, piemēram, lopbarībā. Un tiem zemniekiem, kas ar Jēkabpili bija noslēguši līgumus, mēs devām šīs priekšrocības un samaksājām, kaut gan citi zemnieki arī cieta no sliktās ražas sausā laika dēļ. Pats galvenais, mēs pasargājām zemniekus no pilnīgas izputēšanas. Cukurbiešu nodošana Jēkabpils cukurfabrikai būtu novedusi pie tā, ka zemniekiem nebūtu samaksāts neviens lats par izaudzēto ražu.

— Lēmums par ražas iearšanu zemē tika pieņemts ļoti ātri un zemniekiem negaidīti. Vai tas nevarētu radīt zemniekiem nedrošību par nākamo gadu — ko sēt un ko nesēt?

A.Kalvītis:

— Es vēlreiz atkārtoju, tas nebija lēmums par iearšanu. Tas bija tikai viens no iespējamiem variantiem. Sausuma dēļ daudziem bietes neizauga. Ja kāds zemnieks izvēlējās bietes ieart zemē, tad viņš vienkārši veica savus ekonomiskos aprēķinus. Bija arī iespēja nodot savas cukurbietes citām fabrikām.

Es nevaru teikt, ka lēmums bija pārsteidzīgs, jo 15. septembrī "Jēkabpils cukurs" publicēja lēmumu, ka šajā rudenī bietes pieņemtas netiks. Un Zemkopības ministrijai nekavējoties vajadzēja pieņemt lēmumu, dodot alternatīvas iespējas zemniekiem.

— Vai bijušās Jēkabpils cukurfabrikas darbiniekiem, kuri tagad ir zaudējuši darbu, tiks piedāvāta kāda cita alternatīva?

A.Kalvītis:

— Mēs jau sen vairs nedzīvojam sociālisma apstākļos, un Jēkabpils fabrika nebija valsts īpašums. Valsts nevar uzņemties atbildību par neveiksmēm privātās struktūras darbībā. Mēs nevaram piešķirt neveiksmīgiem saimniekotājiem pusotru miljonu latu valsts naudas, kas būtu vajadzīga darbības atjaunošanai.

— Jā, bet valstij ir jāuzņemas atbildība par saviem iedzīvotājiem.

A.Kalvītis:

— Par viņiem mēs arī uzņemamies atbildību. Bet mēs nevaram nodot valsts naudu, nodokļu maksātāju naudu izsaimniekotājiem — cilvēkiem, kas nu jau divus gadus nav spējuši sekmīgi vadīt šo uzņēmumu.

— Mums ir arī vairāki skatītāju jautājumi. Par piena iepirkuma cenām. Vai tās tiks paaugstinātas?

A.Kalvītis:

— Jā, jau stājoties amatā, es prognozēju, ka mēs atgriezīsimies pie normāla piensaimniecības ritma, lai piena iepirkuma cenas būtu tādas pašas kā 1996.–1997. gadā. Cenas šobrīd kāpj, tas ir vērojams arī oktobrī. Latvijas piena tirgus tiks sakārtots, jo notiek arī starptautiskā piena tirgus atveseļošanās.

— Par ilgtermiņa līgumiem mežizstrādē ar lielajām firmām. Ko darīt, lai lauztu šos līgumus?

A.Kalvītis:

— Šobrīd notiek šo līgumu inventarizācija. Katrs līgums tiek skatīts atsevišķi, vai tas ir noslēgts atbilstoši pastāvošajai likumdošanai. VAS pārņems visus tos līgumus, kas ir noslēgti likumīgi.

— Vai nebūtu racionālāk visu ražu — graudus un bietes — ieart zemē, lai saņemtu par to valsts subsīdijas?

A.Kalvītis:

— Tas nav racionāli, jo Zemkopības ministrijas uzdevums ir nodrošināt iedzīvotājus ar pārtiku. Un atsevišķos gadījumos — kā šogad, kad raža ir ļoti maza,— varbūt kādam ir arī izdevīgi to darīt. Taču Zemkopības ministrija veicinās lauksaimniecības pieaugumu, kā arī lauksaimnieku ienākumu pieaugumu.

— Vai ir izstrādāta nākamā gada lauksaimniecības politika?

A.Kalvītis:

— Jā, šobrīd pie tā tiek strādāts. Situācija uzlabosies.

— Kad tiks pieņemts konkrēts lēmums?

A.Kalvītis:

— Lēmums ir jāpieņem mēnesi pēc valsts budžeta apstiprināšanas. Līdz gada beigām būs pilnīgi skaidrs, kur, kā un par cik tiks atbalstītas atsevišķas lauksaimniecības nozares.

— Paldies jums par sarunu!

Rūta Kesnere,

"LV" informācijas redaktore

Pēc ieraksta "LV" diktofonā