Ministru prezidenta amata kandidāta Ivara Godmaņa runa Saeimas ārkārtas sēdē 2007.gada 20.decembrī

Augsti godātais Saeimas priekšsēdētāja kungs [Gundars Daudze]! Prezidij! Cienījamie deputāti! Klātesošie!

Man ir tā augstā atbildība un gods uzrunāt jūs, tautas vēlētos tautas priekšstāvjus, kā Latvijas Republikas Valsts prezidenta aicinātam Ministru prezidenta kandidātam.

Savā uzrunā atļaujiet man raksturot, kāds ir mans redzējums par pašreizējo situāciju mūsu valstī un sabiedrībā. Kāds ir mans skatījums uz to, kas notiek Latvijā.

Gribu arī runāt par manu redzējumu par to, ko darīt Latvijai, ko darīt mums, politiķiem, īpaši tiem, kuri ir uzņēmušies ļoti augstu atbildību – pretendēt uz darbu nākamajā Latvijas Republikas valdībā – un cer saņemt jūsu uzticības mandātu.

Es sākšu ar teicienu: kam nav svarīga pagātne, tam nav nākotnes. Tāpēc… Ir pagājuši gandrīz 17 gadi, kopš Latvijas Republikas parlaments, Augstākā padome, pildot tautas gribu un pieņemot vēsturisko 4.maija deklarāciju, sāka būvēt mūsu kopējo ceļu uz mūsu visu sirdīs karsti lolotu mērķi – atjaunot mūsu valsts neatkarību un panākt Latvijas kļūšanu par demokrātisku un attīstītu valsti, eiropeisku valsti, kurā sabiedrība baudītu visus eiropeiskos dzīves standartus.

Es domāju, ka nekļūdīšos, ja teikšu, ka to karsti un pašaizliedzīgi mēs vēlējāmies visi un turpinām to vēlēties. Taču, kā to paveikt, tāda parauga vēsturē pirms 17 gadiem mums nebija.

Ja atskatāmies uz grūtībām šā ceļa sākumā, redzam, ka mēs pārdzīvojām ļoti smagus pārbaudījumus – gan barikādes, gan pučus. Mēs – gan Saeimas deputāti, toreiz – Augstākās padomes deputāti, gan arī valdība, kuru liktenis bija uzticējis vadīt man, – veicām vissmagākās reformas, bez kurām mūsu kopējais ceļš, pēc manām domām, būtu apstājies. Visas šīs reformas – gan savas naudas – lata – ieviešana, gan cenu atbrīvošana, gan atņemto īpašumu atdošana, gan otrā zemes reforma visā mūsu Latvijas vēsturē – visas reformas bija ļoti smagas… Atzīstu, ka es nespēju visas šīs lietas veikt bez kļūdām, par kurām es tagad noliecu galvu to cilvēku priekšā, kuri cieta no tām, un lūdzu viņu piedošanu.

Tikai vienu es varu teikt šeit, stāvot šajā augstajā vietā. Ar tīru sirdsapziņu. Ne man, ne arī kādam no manas pirmās valdības ministriem, ar kuriem kopā veicām šīs reformas, pat domās nav bijis tās izmantot savā labā. Bez tām, pēc manas dziļas pārliecības, mēs nespētu atjaunot galvenos ekonomiskos pamatus mūsu valstī ceļā uz mūsu loloto mērķi. To pierāda arī vēlākie Saeimas, tajā skaitā komisiju, slēdzieni par manas valdības darbu.

Protams, es esmu samērā noguris, gan politiskajiem oponentiem, gan jo īpaši maniem nelabvēļiem mēģinot skaidrot tās lietas, ko man personīgi ir pārmetuši. Gan par naudas vagonu lietu, par ko mums ar tālaika Valsts bankas prezidentu nācās atbildēt neskaitāmas reizes, gan par krāsaino metālu jautājumiem. Ir liecinieki, ka arī manas rīcības rezultātā mēs apturējām veselus vilcienu sastāvus, lai pārtrauktu šo procedūru, ko mēs tomēr nespējām pilnībā apturēt. Gan jautājumā par rūpniecības un lauksaimniecības likteni.

Vēlos jums teikt skaidri: tie laiki bija daudz savādāki… Ir vēl virkne rūpnieku, kas arī tagad strādā un kas jums apliecinās: toreiz premjeram reizi mēnesī nācās tikties praktiski ar visu lielo rūpniecības uzņēmumu vadītājiem, visiem lielo lauku saimniecību vadītājiem un arī pašvaldību vadītājiem. Un, protams, jūs varat jautāt šiem cilvēkiem, vai tālaika valdība, kuru vadīt bija uzticēts man, būtu kaut kā īpaši rīkojusies, lai mazinātu šo te ļoti svarīgo nozaru vietu un lomu Latvijā.

Lauksaimnieki, arī šeit zālē sēdošie, labi atceras mūsu Latvijas Tautas frontes frakcijas īpašās sēdes, kuras bija ārpus šīs Saeimas, kuras toreiz ierosināju es kā Ministru prezidents jautājumā par to, kā mums iet tālāk ar lauksaimniecības reformu. Mans rosinājums, kurš neguva atbalstu, toreiz bija – varbūt vēl kādu laiku ļaut kolektīvajām saimniecībām konkurēt ar privātajām saimniecībām. Taču zemes reforma, kas bija absolūti vajadzīga, šādu situāciju nepieļāva.

Ja mēs runājam par pašvaldību vadītājiem, no kuriem ne pārāk daudzi tagad vēl strādā… Viņi vēl atceras tos smagos laikus, kad cenas cēlās nevis tā, kā mēs tagad domājam un gaidām, bet kad cenas cēlās simtām reižu un kad inflācija auļoja nevis 12 vai 13 procentu, bet gan tūkstotis procentu mēnesī.

Man jāsaka, ka tomēr mums izdevās izdarīt divas principā gandrīz vai neizpildāmas lietas. Mēs vienlaikus izdzīvojām šajā ceļā no PSRS uz neatkarīgu valsti, mēs reizē likām pamatus, galvenos pamatus, citai sistēmai Latvijā. Ja tos sauc īstos vārdos, mēs aizgājām prom neatgriezeniski no komūnsociālisma uz kapitālismu. Gan jāsaka, ka šis kapitālisms ilgu laiku bija atsevišķās nozarēs. Iespējams, daudz cilvēku uzskata, neatceras…

Taču, es domāju: ja nebūtu izlēmības un gatavības toreiz veikt un pieņemt lēmumus, mēs būtu citur, mēs nebūtu tur, kur mēs esam tagad, mēs būtu tur, kur ir daudzi, ar kuriem mēs startējām 1990.gadā un kuri diemžēl vēl arvien nav tālu pagājuši šo ceļu.

Jāsaka, ka mēs veicām šīs reformas un mēs samaksājām par tām ar vēlēšanu rezultātu. Mums vajadzēja aiziet no politikas, un, ja es tagad to vērtēju, tad domāju, ka bija vērts šo cenu maksāt, kaut gan daudziem cilvēkiem tas viņu politisko dzīvi arī pārtrauca.

Cienījamie deputāti, es tiku aicināts otrreiz atbildīgi strādāt valsts darbā. Mēs piedzīvojām ļoti nopietnu krīzi 1995.gadā, kad tālaika Ministru prezidents aicināja mani uzņemties vadīt Krājbanku. Cilvēki, kas vadīja toreiz centrālo banku, cilvēki, kas strādāja valdībā, zināja to situāciju. Kad bija jāpieliek visas pūles, lai Krājbanka neietu to pašu ceļu ko “Banka Baltija” ar visām no tā izrietošajām sekām. Arī tajā brīdī izšķiroša rīcība, sadarbība ar valdību, ar centrālo banku nepieļāva šo situāciju, un mēs pārvarējām to.

Jāsaka, ka tā nu ir iznācis, ka trešajā krīzē… kad mēs sagaidījām Krievijas krīzi 1998.gada beigās un kad 1999.gadā mēs šeit veidojām valdību, laikam visnevēlamākais ministra postenis tajā laikā bija finanšu ministra postenis. Jo tajā laikā parlaments prasīja divas neizpildāmas lietas, tas prasīja bezdeficīta budžetu Krievijas krīzes apstākļos. Es uzņēmos šo amatu situācijā, kad, to es jums tagad varu pateikt, Valsts kases centrālais pārvaldnieks ieradās pie manis 1991.gada janvārī un parādīja man absolūti precīzu prognozi, ka nauda valdībai beidzas 1.maijā. Mēs pieņēmām ātrus lēmumus, un mēs novērsām, arī ar nākamās valdības palīdzību, šo krīžu iemeslus, kas varēja būt ļoti, ļoti smagi gan mūsu finanšu, gan ekonomiskajai sistēmai.

Taču tā ir vēsture. Un vēlreiz jāatgādina teiciens: “Kas nezina un kas neinteresējas par savu pagātni, tam nav nākotnes.”

Kur mēs esam tagad mūsu ceļā – šodien, kad es atkal stāvu jūsu priekšā, cerēdams saņemt jūsu uzticību nākamajam darbam? Vēl pirms pāris gadiem man bija laikam manā mūžā morāli un vēsturiski vissvarīgākā saruna ar vienu no 20.gadsimta, pēc manām domām, gigantiem – ar Lehu Valensu. Man kā bijušajam vienam no Tautas frontes vadītājiem, bijušajam premjeram ar bijušo “Solidaritātes” vadītāju un bijušo Polijas prezidentu. Saruna bija par pašu galveno. 2004.gadā, tēlaini runājot, ejot un būvējot mūsu ceļu uz mūsu kopējo loloto mērķi, bija iezīmēta pēdējā pietura. Šī pēdējā pietura šajā ceļā bija iestāšanās Eiropas Savienībā un NATO. Pēc šīs pieturas nākamo iezīmēto pieturu vairs nav. Un mūsu sarunā tika uzdoti jautājumi: “Vai latviešu nācija ar cittautiešiem, kas šeit dzīvo, iet šo ceļu un būvē kopā, tāpat arī poļu nācija un citas nācijas spēs motivēt sevi šo ceļu turpināt būvēt?” Jo politiķu galvenais uzdevums ir motivēt cilvēkus kolektīvi strādāt, izbūvēt šo ceļu uz šo mērķi, ko es redzu pilnīgi skaidri kā demokrātisku, attīstītu Latviju ar eiropeiskiem dzīves standartiem šajā valstī un sabiedrībā. Un tas nav vienkārši, tāpēc ka nav pieturu. Mums vairs nav kur iestāties, mums vairs nav kam pievienoties.

Bet! Bet kā mums motivēt sevi pašu, kā motivēt arī cilvēkus, kuru uzticību mēs gribam iegūt, sevišķi, kad mums šo konkrēto pieturu nav? To ļoti nopietni mēģināja darīt Dziesmu svētkos mūsu cienījamā Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga.

Es domāju, ka jautājums ir par kolektīvo motivāciju – kā strādāt politiķiem, kuru uzdevums ir ar savu piemēru aicināt arī sabiedrību strādāt, būvēt mūsu mērķi, būvēt mūsu ceļu uz šo mērķi. Viena no būtībām ir tā, ka mēs šo ceļu un šo sabiedrību būvējam ne sev, vismaz es par savu paaudzi domāju, bet vairāk jau nākamajai paaudzei, kas nāks pēc mums un kas jau ir sevi pieteikusi. Tas ir kā stafetes skrējiens, kurā mēs nododam stafetes kociņu viens otram.

Man jāsaka, ka tajā pašā laikā mums ir ļoti nopietna lieta. Kas zina Latvijas vēsturi, zina šo 700 gadu bezvalstiskumu, mūsu valsts vardarbīgo zaudēšanu 1940.gadā. Un tikai 17 gadu demokrātijas vēsture tagad uzdod mums ļoti nopietnu jautājumu: vai mēs kā nācija, kā sabiedrība, kurā dzīvo dažādu tautību cilvēki, kas esam pierādījuši sev un pasaulei gan 1918.gadā, gan 1990.gadā, ka mēs spējam tautai izšķirīgos laikos pieņemt pašaizliedzīgus un varonīgus lēmumus; vai mēs spējam paveikt arī to, kas attīstītās valstīs jau ir paveikts, – mierīgā un evolucionārā ceļā nodot savu garīgo un materiālo mantojumu no vienas paaudzes otrai.

Mums, latviešiem, vienmēr ir traucējuši gan sveši kari, gan revolūcijas. Šis jautājums ir par mūsu kopējo spēju sevi pašpārvaldīt demokrātiskā valstī un demokrātiskā sabiedrībā. Pie tam mūžīgi, nevis 17 vai 16 gadus. Neierobežotā laikā. Uz to ir jāatbild katrai sabiedrībai, arī pie mums šeit, Latvijā. Uz to ir jāatbild politiķiem, kas pretendē uz sabiedrības… Kā vienmēr dzīvē, arī valsts dzīvē, sabiedrības dzīvē ir gan labais, gan sliktais, kas mainās laika gaitā.

Kur mēs esam tagad? Kas ir tas labais, kā es to uzskatu, par ko gribu dalīties savās domās ar jums. Jā, Latvijas kā pilntiesīgas Eiropas Savienības valsts ekonomika nenoliedzami turpina strauji attīstīties. Latvijā ir vislielākais kopprodukta pieaugums Eiropas Savienībā. Mēs nestagnējam, mums nav ekonomiskās recesijas, bet šī attīstība turpinās arī citās Eiropas valstīs. Mēs esam tādā laika periodā, kad nav stagnācijas, kad nav recesijas. Lielākoties Eiropas un arī pasaules valstīs ir tāpat. Tā ka mēs neesam nekas īpašs.

Es gribu teikt vēl vienu lietu. Pēc manas dziļas pārliecības šis kopprodukta pieaugums, īpaši pēdējos astoņos gados, ir devis to, ka ir nopietni paplašinājies sabiedrības vidusslānis. Reālie ienākumi, šie kailie cipari, kas liecina, ka mēs tuvojamies 60 procentiem no Eiropas Savienības vidējā līmeņa, – tas neko neizsaka. Bet, ja mēs skatāmies uz tādām lietām, ka arvien vairāk mūsu cilvēku var atļauties iegādāties ilgtermiņa lietošanas lietas, piemēram, automašīnas, ka ir būtiski paplašinājusies jaunu mājokļu iegāde, ka beidzot Latvijā maksātspējīgā jaunākā paaudze var dzīvot tāpat, kā viņu vienaudži ārzemēs dzīvoja pirms daudziem gadu desmitiem – savā mājā – un jau jaunībā, nevis tā kā es un manu vecāku paaudze, kas savā mājā varēja ieiet tikai tad, kad bija atlicis ļoti mazs periods līdz dzīves beigām…

Domāju, ka ir jau vēl daudz pozitīvu lietu – ir beidzot atvērušās ilgu laiku slēgtās durvis uz pasauli, uz Eiropu. Un tas, ko mēs vienmēr esam vēlējušies un kas varbūt jaunākajai paaudzei ir pats par sevi saprotams – brīvība –, ir. Šī brīvība ir šodien.

Man jāsaka, ka Latvijai turpina uzticēties arī ekonomiski. Ekonomiski pieaug ārvalstu investīcijas, Eiropas Savienības fondi turpina šeit ieplūst, kaut gan mūžīgi tā nebūs. Nenoliedzami šī uzticēšanās ir kļuvusi par vienu no tāda ekonomiskā motora degvielām. Īpaši mūsu laukos, kas gandrīz 15 gadus ļoti smagi gāja cauri vissmagākajām reformām. Latvija ir palielinājusi arī savu starptautisko lomu pasaulē – nule kā esam parakstījuši Lisabonas līgumu, jau rīt – pirms Ziemassvētkiem – būs vēsturisks brīdis, pēc kura robežas ar Igauniju un Lietuvu vairs nebūs tādas kā agrāk – tiks atcelta ikdienas kontrole. Un tāpat būs līdz pašas Eiropas malai – līdz Atlantijas okeānam vai līdz Vidusjūrai. Un tas ir tas, ko mūsu paaudze ir vēlējusies, – tā ir šī brīvības sajūta. Mēs rīt iestājamies Šengenā. Ir tiesiski pamatoti noslēgts robežlīgums ar Krieviju, neraugoties uz vissāpīgākajām, taču pamazām dzīstošajām rētām. Šim līgumam jābūt par pamatu būtisku ekonomisko attiecību attīstībai, lai Latvija varētu pilnībā īstenot savu ekonomisko ieguldījumu Eiropas Savienības attiecībās ar Krieviju un ar Austrumu tirgiem. Taču, kā jau teicu, dzīvē nemēdz būt tikai labais, ir arī sliktais. Ja tēlaini salīdzinām Latviju ar skaistu upi, kura nav īpaši plata un dziļa, ne jau ar betonētiem krastiem un industrijām vai debesskrāpjiem krastos, bet tāda kā mūsu Salaca, Abava vai Amata – ar neatkārtojami skaistiem līčiem, pļavām un arī koptām saimniecībām –, tad jāsaka, ka šī straujā ekonomiskā attīstība, strauja kā palu ūdeņi, nes līdzi arī daudz netīro ūdeņu, kas apdraud gan mūsu upes krastus, gan gultni. Šiem ūdeņiem ir lavīnveida patēriņa vārds, un tie pamazām jauc nost to vērtību aizsprostu, ko tautas būvējušas daudzās paaudzēs. Lai tās upes nebūtu netīras un ar sabojātiem krastiem. Kāpēc tieši tagad, pēc 2004.gada, tas notiek? Domāju, tāpēc, ka nekad nav tik daudz naudas ieplūdis Latvijā. Pie tam tās naudas, kas nav mūsu pašu pelnīta, un tā tas nebūs mūžīgi. Nekad nav bijis tā, ka piedāvājums no lokāla mūsdienu apstākļos ir kļuvis globāls.

Jaunā paaudze ir atbrīvojusies no tiem taupīšanas un bažīšanās ieradumiem, kas piemīt vecākajām paaudzēm. Ka ir bīstami aizņemties svešu naudu, jo kas tad būs, ja neatdos. Taču ko mēs varam pārmest? Tā rīkojas viņu vienaudži visā pasaulē. Šī straujā attīstība lielā mērā notiek uz importa resursu rēķina, īpaši pēc iestāšanās Eiropas Savienībā, kas izraisījusi šo straujo inflācijas lēcienu. Man jāatgādina, ka es jau 2003.gadā par to rakstīju. Es savu rakstu nosaucu: Eirošoks. Mani diez ko nedzirdēja toreiz. Nu ko! Sākumā ne tikai šī inflācija, bet arī pēc eirostandartiem nenovērtētā Latvijas zeme, nekustamie īpašumi kļuva par pamatu straujai naudas ieplūšanai šajā sfērā, kas tiešā veidā… jā, nevis tiešā, bet netiešā veidā stimulē ražošanu, rūpniecību… Man jāsaka, ka negatīvie demokrātiskie procesi… demogrāfiskie procesi, Latvijas darbaspēka emigrācija uz attīstītajām Eiropas Savienības valstīm… šo procesu dēļ daudzās tautsaimniecības nozarēs pamazām akūti sāk trūkt darbaspēka, darbaroku. Tas pamazām var novest pie uzņēmumu apstāšanās. Paldies Dievam, šodien vēl ne. Taču tādi draudi pastāv. Un straujā attīstība diemžēl mūsu reģionāli… vai administratīvi sadrumstalotā sistēmā diemžēl ir izraisījusi ne tikai kopēju iešanu uz augšu, bet arī padziļinājusi atšķirības starp dažādām Latvijas administratīvajām teritorijām. Kaut gan cilvēka dzīvē, es domāju, tāpat kā mūsu valsts dzīvē un arī sabiedrības dzīvē ir ne tikai labais un sliktais. Daudz ko nosaka cilvēka emocionālais stāvoklis, bažas, viņa gaidas, viņa domas par tuvāko nākotni.

Ir pilnīgi skaidrs, ka Latvija, tāpat kā citas valstis, ir neizbēgami pakļauta pasaules globalizācijas procesam, kas būtiski mainīs gan tās vietu, gan arī starptautiskā darba un kapitāla dalīšanas tirgu. Cerēsim uz labo pusi! Tie ir procesi, kas noteiks gan energocenu paaugstināšanos, gan… Pieaugošais energoresursu deficīts… Tas var atstāt iespaidu, un tas atstās iespaidu uz katras ģimenes izdevumiem, ko nāksies pārdalīt, lai samaksātu par nenovēršami vajadzīgajiem pakalpojumiem – par siltumu un elektrību.

Tas pats ir, ja mēs skatāmies… jau astoņus gadus mūsu sabiedrība ir gājusi lamināri uz augšu. Tomēr ir jābūt arī dūšai, pirms nāk globalizācijas noteikti pārbaudījumi… Mēs zinām, kā tos pārvarēt, un mums ir cilvēki, kam ir pieredze, kā to izdarīt.

Protams, ja mēs runājam par cilvēku bažām, tad vienlaikus ar Šengenas brīvības sajūtu rodas bažas, ka globālā darbaspēka migrācija gan Eiropas Savienībā, gan ārpus tās, ko nosaka ekonomiskais pieprasījums, var būtiski mainīt mūsu nacionālo, sociālo un nacionāli sociālo vidi šeit. Tās ir cilvēku bažas.

Globālā konkurence, kas pastiprinās, preču ražošanā iesaistoties milzīgām valstīm – Ķīnai, Indijai un citām, var būtiski pastiprināt spiedienu uz mūsu vietējiem ražotājiem, lai viņi būtu konkurētspējīgi, lai viņu preci pirktu. Globālā konkurence jeb sacensība neizbēgami ir saistīta ar vides aizsardzības pārkāpumiem, ar draudiem, kurus mēs jau pamazām sākam izjust, kaut vai vētrās, mūsu siltajās ziemās. Un demogrāfiskie procesi diemžēl ne tikai Latvijā, bet visā Eiropas Savienībā rada nopietnas bažas par strādājošo un pensionāru proporcijām. Cilvēkiem varētu rasties bažas: vai būs diezgan to, kas strādās, kas gādās par to, lai mēs varētu saņemt pensiju.

Uz visu šo labo un slikto nākotnes gaidu fona Latvijā, pēc manām domām, dziļākās pārliecības varbūt, ir nenoliedzami pastiprinājies vēl viens faktors – masu aktivitāte, pašapziņa, gan individuāli, gan kolektīvi… kolektīvas emocijas. Es domāju, ka Latvijas sabiedrība savā demokrātiskajā attīstībā pašreiz ir sasniegusi tādu stadiju, ka strauji ir augusi dažādo sabiedrības slāņu pašapziņa un vēlme tieši iesaistīties sabiedrības pašpārvaldes demokrātiskajos procesos – gan referendumu, gan sapulču, gan piketu, gan citās formās.

Minēto straujo ekonomikas attīstības tempu izraisīto negatīvo faktoru un nākotnes bažu dēļ būtiski pieaug dažādo sabiedrības slāņu – gan mazāk nodrošināto, gan jau pietiekami attīstītā vidusslāņa, gan arī uzņēmēju, menedžeru– prasības pēc daudz kvalitatīvāka valsts pārvaldes struktūru darba un konkrēti visās trijās sfērās – gan likumdošanā, gan izpildvarā, gan tiesu varā.

Ir prasība pēc godīgas un tiesiskas politiskās vides vairošanas. Politiskajās institūcijās, partijās, valsts pārvaldes un pašvaldību struktūrās, to lēmumos un darbos. Jo, ja šie institūti nevairo vai pat mazina šo vidi, tas aizskar pieaugošo sabiedrības pašcieņu un vairo aizdomas un pārmetumus, ka šīs straujās ekonomikas attīstības apstākļos kāds grib sev īpaši iegūt kādus papildu augļus uz citu, tas nozīmē – uz valsts, rēķina. Pēc ekonomiski un sociāli taisnīgākas politikas īstenošanas arī ir prasība, ņemot vērā tieši tādu prasību, lai globalizācijas izsauktie procesi neiedarbotos īpaši sāpīgi uz kādiem sabiedrības slāņiem un bieži vien tieši tiem, kam ir mazākas iespējas sevi aizsargāt.

Sabiedrības prasību izpilde, tās kvalitāte sniegs vēsturisku atbildi uz šo jautājumu. Tā atbilde būs jāsniedz politiķiem, vienalga, vai šie politiķi ir pozīcijā, opozīcijā, valdībā, viss ar laiku mainās. Būs jāsniedz atbilde, vai latviešu nācija kopā ar citām Latvijā dzīvojošām tautām spēj demokrātijas apstākļos īstenot savu pašpārvaldi – es vēlreiz uzdošu šo jautājumu – neierobežotā laikā, pārvarot gan iekšējās pretrunas, kas rodas ne tikai minēto objektīvo faktoru dēļ, bet arī subjektīvo faktoru dēļ, gan arī jaunas globalizācijas izaicinājumus pārvarot.

Tieši šo prasību izpilde galu galā sniegs atbildes uz aizvien pieaugošajiem jautājumiem mūsu valsts atjaunošanas gadu gaitā. Vai ir iespējams atjaunot uzticību valsts varai, vai ir iespējams mazināt plaisu starp sabiedrību un valsts varu. Un to smagāko atbildi nāksies dot politiķiem, tai paaudzei, kas pašaizliedzīgi atdeva visus savus spēkus, upurēja arī savu personisko dzīvi, pašaizliedzīgi cieta. Tagad lielākoties šī paaudze ir tajā vecumā, kad ir pienācis laiks, kad diez vai spēs tikai patstāvīgi sasniegt to mērķi, par ko es runāju.

Nu ja. Savu varbūt vispārējo ievadu, ko es atļaušos tikai vienreiz jums pateikt, jo pārējais lielākoties ir uzrakstīts jums priekšā, es nobeigšu ar sekojošo: ko darīt šai valdībai un, es ceru, arī visām sekojošajām?

Pirmais. Atskatoties uz visu šo, ko es teicu laika gaitā, pirmais ir konsekventi nemainīt savu vīziju par mūsu valsti un sabiedrību. Vīzija, manā skatījumā, ir Latvija – attīstīta, demokrātiska Eiropas valsts, kurā sabiedrība bauda un dzīvo atbilstoši Eiropas standartiem.

Otrais. Konsekventi izpildīt savu misiju. Šī misija ir, pēc manas pārliecības, visās darbības sfērās – ekonomiskajā, tautsaimnieciskajā, tiesiskajā, sociālajā, visās sfērās, tai skaitā pārvarot globalizācijas jaunos izaicinājumus un arī tos trūkumus, kurus mēs esam novērsuši, un kļūdas, kuras esam pieļāvuši, virzīt Latviju uz attīstītas Eiropas valsts statusu. Un vienlaicīgi un savlaicīgi cīnīties ar visiem procesiem, kas gan tiesiskajā, gan ekonomiskajā, gan sociālajā sfērā bīda Latviju prom no šī ceļa.

Un šis uzdevums un mērķis, pēc manām domām, ir ne tikai valdībai, kuru es lūgšu jums izskatīt un kurai lūgšu izteikt uzticību. Mums mērķis un galauzdevums nav mainījies, ja mēs skatāmies arī 17 gadus atpakaļ. Šis mērķis ir un paliek nemainīgs: katram ir jāizdara sava daļa, tai skaitā valdībai, valdībām, lai mēs arvien vairāk tuvotos tam, ko mēs gribam. Un šie mērķi ir ļoti ambiciozi. Ja mēs tos neizvirzīsim, mums būs grūti motivēt sevi un motivēt sabiedrību.

Es beigšu ar tādu terminoloģiju, kas man varbūt ir tuva. Tas ir sports. Es atļaušos nosaukt piemēru tam, kā es saprotu mūsu situāciju. Šī dzīve mums arī politikā ir kā tāds nebeidzams stafetes skrējiens. 1940.gadā mūsu vecvecāku paaudzes, vecāku paaudzes tika vardarbīgi no stadiona izvestas ārā. Mēs atgriezāmies 1990.gadā, un mēs ieraudzījām, ka tie mūsu vienaudži, kas jau ir saņēmuši stafetes kociņu no savu nāciju paaudzēm, ir aizskrējuši ļoti daudzus apļus mums priekšā. Nu ko, mēs nostājamies un mēģinām noķert vadošo grupu. Mēs tai tuvojamies, un mēs to noķersim, es domāju, pēc desmit apļiem, desmit gadiem, varbūt ātrāk.

Bet ir tikai viena problēma: šai stafetei, šim skrējienam nav finiša. Tāpēc arvien, nododot stafeti, nav cerību teikt, ka gaida pietura, ka ir galamērķis. Nē! Mums, katrai no paaudzēm, nāksies pildīt savus uzdevumus.

Cienījamo Saeimas priekšsēdētāj! Prezidij! Cienījamie deputāti! Man ir tas gods un atbildība iesniegt jūsu izskatīšanai oficiālos dokumentus, Valdības deklarācijas projektu, nu jau vairs ne projektu, bet faktiski mūsu kandidātu akceptētu dokumentu. Un es gribu teikt, ka šajā dokumentā mēs esam centušies nopietnu sarunu rezultātā iekļaut ne tikai pozīcijas, bet arī opozīcijā esošu partiju pārstāvju priekšlikumus, arī neatliekamos darbus, kas nav oficiāls dokuments. Un tomēr mēs neatkāpjamies no saviem 100 dienu uzdevumiem.

Es gribu beigt savu uzstāšanos ar šādu domu. Ne tikai izšķirošos brīžos vien ir jāpieņem lēmumi. Mūsu dzīve visa ir pilna ar lēmumiem. Neskatoties uz katrā brīdī esošām grūtībām, katrā laikā tās ir savādākas, es kā Ministru prezidenta kandidāts, Valsts prezidenta aicināts, un arī ministru kandidāti… jūsu priekšā, jums izlemšanai… esam uzņēmušies augsto atbildību pretendēt uz Latvijas valdības darbu nākotnē.

Paldies par uzmanību.