Valsts prezidents Ziemassvētku vakarā:

Ziemassvētku vakarā, 2007.gada 24.decembrī, Valsts prezidents Valdis Zatlers un Ministru prezidents Ivars Godmanis (apakšējā attēlā) – piedaloties Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskapa Jāņa Vanaga vadītajā (augšējā attēlā) Ziemassvētku dievkalpojumā Rīgas Doma baznīcā Foto: Andrejs Strokins, A.F.I.

Ir Ziemassvētki, un man ir patiess prieks jūs visus šovakar uzrunāt. Jūs, kuri kuplā ģimenes lokā nesteidzīgi malkojat kūpošu liepziedu tēju, jūs, kuri vientulībā, pirkstos virpinot piparkūku, izbaudāt reti rimto brīvdienu vakaru, un jūs, kuri šovakar kā daudzus citus vakarus gaidiet izsaukuma zvanu. Gaidiet lūgumu pēc palīdzības.

Kristīgā pasaule šo vakaru izdzīvo gaišākā un sirdsšķīstākā brīnuma gaidās. Ticības, cerības un mīlestības gaisotnē, domas noskaņojot uz sapratnes nots. Tieši tāpēc, jūs šovakar uzrunājot, gribu atgādināt stāstu no Lūkasa evaņģēlija 10.nodaļas, kad ļaudis Jēzum jautāja: “Kurš tad ir mans Tuvākais?” Tiešas atbildes vietā Dieva dēls mācekļiem izstāstīja par samarieti, kura sirds iežēlojās, uz ceļa no Jeruzalemes uz Jēriku redzot mirstošu svešinieku. Samarietis apkopa svešā ceļinieka brūces un atrada ļaudis, kuri palīdzēja vīram atlabt.

Runājot par savu tuvāko, Jēzus runāja par cilvēkmīlestību un gatavību palīdzēt pat svešajam, atlīdzību par to neprasot. Jēzus runāja par to, kā šodien tik ļoti pietrūkst mums visiem.

Augstprātība un neiecietība šogad ir sāpīgi ievainojusi Latviju. Vēl jo vairāk tāpēc šiem Ziemassvētkiem nebūtu jābūt pēdējā brīdī pirktu dāvanu un formālu apsveikumu laikam. Šiem Ziemassvētkiem būtu jābūt patiesu pārdomu laikam. Laikam, kurā izvērtēt savu atbildību kā pret saviem tuvākajiem, tā pret savu valsti. Pārdomāt notikušo, izvērtēt pašam sevi un godīgi atbildēt: cik daudz esmu darījis pats un cik daudz prasījis no citiem; cik daudz esmu mainījis sevī, bet cik bieži prasījis, lai mainās citi; cik paštaisni esmu mīlējis sevi, bet cik daudz spējis dot savam tuvākajam.

Atbildes, lai cik skaudras tās arī būtu, mums tomēr būs jāatrod. Jāpieņem, ja ne pašu, tad savu tuvāko – vecāku, brāļu, māsu, bērnu, radu, draugu un kaimiņu – labā. Tikai pēc godīgām atbildēm droši varēsim viens otram paskatīties acīs un piedošanas vārdā atrast ceļu vienam pie otra.

Mana ģimene, ik reizi kalendārā redzot 24.decembri, zina – vismaz šovakar mēs visi būsim kopā, pie viena galda un vienām domām. Mēs zinām, ka ar šo kopā būšanu katrs no mums dāvās prieku cits citam. Un šis prieks nav naudā izmērāms.

Prieku var radīt gan lielveikala zvaigžņu papīrā iesaiņota kārba, gan kolektīvi izsūtīti – pārsūtīti Ziemassvētku apsveikumi mobilajos telefonos. Tā daudzi no mums ir pielāgojušies šodienas dzīves ātrumam.

Taču var arī savādāk, jo patiess prieks – tā ir droša tuvākā pleca sajūta. Pārliecība, ka tikšu uzklausīts, saprasts un, ja būšu kļūdījies, man tiks piedots. Manā ģimenē prieks – tas ir sirdsmiers.

Bet Ziemassvētki ir laiks, kurā ģimene un paši tuvākie ir neizsmeļams spēka avots. Tāpēc šajos svētkos es vēlos uzrunāt jūs visus. Tos, kuri šovakar esat kopā ar savu ģimeni, un tos, kuri pie savas ģimenes ir tikai domās, gan tāpēc, ka mīļie un tuvie ir aizbraukuši peļņā uz tālākām zemēm, gan tāpēc, ka ikdienas steiga un ķildas ir liegušas atrast laiku vienam priekš otra.

Atgūstot sirdsmieru, apstājoties un brīdi padomājot, šajā Ziemassvētku vakarā kaut uz mirkli iespējams dzirdēt to gaišo klusumu, kas iet caur pasauli. Iespējams ieraudzīt tās mazās lietas, kuras gluži kā Ziemassvētku svecīšu liesmiņas sasilda sirdi.

Viens sirsnīgs smaids, draudzīgs plecs un paša klāts cienasta galds svētku sajūtai dod to netveramo personisko un mīļo, ko patiesībā no svētku vakara sagaidām.

Tāpēc šajā Ziemassvētku laikā es vēlētu katram no jums atgūt sirdsmieru. Smelties sevī, savā ģimenē spēku un ticību ceļā uz mērķi. Katram atsevišķi uz savu pārdrošāko sapni, bet mums visiem kopā – noticēt nākotnei – lepnai un laimīgai Latvijai, kuras lielākā vērtība ir izglītots un patstāvīgus lēmumus pieņemtspējīgs cilvēks!

Un vēl – es aicinu jūs šajās Ziemassvētku dienās neaizmirst par tiem, kuri dzīvo trūkumā, kā arī neizlikties neredzam tos, kuri reiz kļūdījušies. Neaizmirsīsim, ka arī viņi ir daļa no mūsu Latvijas un mums jāspēj arī viņiem sniegt drošu atbalsta plecu. Tāpēc neskaitīsim minūtes vai santīmus, kas iztērēsies, sniedzot palīdzīgu roku svešiniekam.

Labestība dara mūs stiprus, liek pamatus nākotnes cerībām un neļauj lielus mērķus samainīt sīknaudā.

Kristiešiem Ziemassvētki iezīmē Pestītāja dzimšanu, bet visiem pārējiem – tās ir gaišu domu dienas, kurās līdzcilvēkiem sniegt palīdzīgu roku. Tāpēc šajos Ziemassvētkos novēlu jums patiesu sirdsmīlestību.

Gaišas cerības, sirdsmiera un mīlestības piepildītus jums šos Ziemassvētkus!

Latvijas Televīzijā 2007.gada 24.decembrī