Karā un gūstā līdzās vīriem

Eduards Ciblis

No 17, 18, 19–gadīga jaunekļa 1944., 1945. un 1946. gada dienasgrāmatas

Pirmpublikācija

Priekšvārds

Turpinājums. Sākums "LV" nr.355, 28.10.1999.

Pēc divām nedēļām saņēmām jaunās uniformas. Klāt bija arī svinīgā solījuma diena — Pārdaugavā, Uzvaras laukumā. Solījuma tekstu pilnībā neatceros. Atkārtojām priekšā teikto. To gan atceros, ka neko nesolījām ne Lielvācijai, ne fīreram. "Cīnīšos par Dzimteni kā latviešu zēnam pienākas" — tādi bija īsā solījuma galvenie vārdi. Pēc solījuma Universitātes aulā klausījāmies koncertu kopā ar ievainotajiem leģionāriem no lazaretēm un dažām jaunatnes organizācijas meitenēm. Koncerta laikā bija dzirdama artilērijas kanonāde no Ogres puses.

Baterijā apmācāmos izpalīgus papildināja vēl viena tikpat liela grupa. Tie bija vēlāk iesauktie, vairums no Valmieras apriņķa. Arī daži rīdzinieki. Divi rīdzinieki pirmajā dienā mērojās spēkiem boksā. Rezultātā — vienam zila acs. Sapratu, ka tie līdz šim dzīvojuši vecāku pajumtē, nezina, kas ir savaldība, un neprot atrast savu vietu vienaudžu sabiedrībā. Es to iemācījos skolas internātā trīspadsmit gadu vecumā. Pēc nākamās svētdienas viens no bokseriem neatgriezās. Viņš ieradās pēc dažām dienām. Žandarmi (militārā policija) atraduši vecāku dzīvoklī un tā piekāvuši, ka vairāk nedezertēšot, un citiem neiesakot to darīt.

Mācības un treniņi pie lielgabaliem turpinājās. Mācību nolūkā nevienu lādiņu neizšāvām. Pietika īsto mērķu. Krievu izlūklidmašīnas uzlidoja katru dienu. Kādu dienu no Rīgas līča puses uzbruka bumbvedēji. Mēs bijām artilēristu vietās, bet kareivji — blakus kā mūsu dublieri. Grozot stobrus pēc mirgojošo lampiņu rādījumiem, ne mirkli nav laika paskatīties uz augšu. To vēro lielgabalu komandieri. Ja trāpīts un bumbvedējs deg, komandieris sauc: "Urrā!", ja lidmašīnas mestā bumba nāk tieši uz lielgabaliem, komandē: "Gulties zemē!" Tajā dienā bija daudzi "urrā" saucieni. (..)

Pēc laika mūs norīkoja uz citu zenītbateriju Dzegužkalnā. Tur jau bija zēni izpalīgi. Mācības nebija intensīvas. Mums ierādīja vietas finiera būdiņās uz kailu dēļu lāviņām. Gulēt varēja, tomēr nebiju pieradis pie tādas guļvietas. Pretī tagadējai observatorijai bija liels smilšains klajums — virsājs. Saplūcu viršus. Iznāca laba guļvieta.

Tā bija nedēļa ar drūmo 19. septembra bombardēšanas nakti. Krievi uzlidoja tieši tajā nedēļā, kad vairākas zenītbaterijas pārvietoja uz fronti, bet nomainīto vēl nebija Rīgā. Starmetēji sakrustoja staru kūļos uztvertos bumbvedējus. Artilērija nepārtraukti šāva. Taču bumbvedēju bija pārāk daudz. Finiera būdiņa drebēja no eksplozijām. Man pie lielgabaliem nebija jāiet. Turpināju gulēt, apzinoties, ka šajā gadījumā atrašanās vietai nav nozīmes. Nebija nekāda nojautas brīdinājuma par briesmām. Vēlāk uzcēlos un aizgāju pie lielgabaliem, jo zēni sāka runāt par izpletņlēcējiem no sašautajiem bumbvedējiem. Izrādījās, ka tie ir no lidmašīnām izmestie divus metrus platie izpletņi ar metāla cilindriem — izdegušiem gaismekļiem, kas apgaismoja pilsētu.

Mūsu baterijai tuvākā bumba nokrita simt metru attālumā, daļēji sabojājot virtuvi. Nākamajā svētdienā iegājām pēc sērkociņiem Armijas ekonomiskajā veikalā (tagad Rīgas universālveikalā). Tur sarunā ar pārdevēju uzzinājām par mūsu zēnu smagajiem zaudējumiem 19. septembra naktī Mazās Nometņu ielas kazarmās.

Pēc vienas nedēļas baterijā pie Dzegužkalna atgriezāmies iepriekšējā vietā Spilvē. Tur tās pašas pozīcijas bija ieņēmusi cita baterija. Arī šajā baterijā bija viens Rīgas vācietis — seržants Zalcmanis, kuram uzdeva mūsu komandēšanu.

Tuvojās oktobris. Pēdējā svētdienas atvaļinājumā Rīgā redzēju, ka no Vidzemes caur Rīgu uz Pārdaugavu izbrauca vācu tanku armija. Nākamajās dienās tur dunēja kaujas, un Vidzemes ielenkums bija likvidēts. Rīgā sākās intensīva rīdzinieku un Vidzemes bēgļu evakuācija. Pie Salaspils sapieri uzbūvēja pontontiltu pāri Daugavai. No brālēna Čiekurkalnā aizņēmos jaunas grāmatas, nezinādams, ka tā ir pēdējā atvaļinājuma svētdiena Latvijā. Divi rīdzinieki neatgriezās — dezertēja.

Vienreiz uzrakstīju vēstuli mātei uz Plāteres Glāzniekiem. Vienu vēstuli saņēmu no vecākās māsas Ķegumā. Māsa, iebraukusi no Ķeguma Rīgā, vienreiz mani uzmeklēja Spilves baterijā. Ar to mani sakari ar ģimeni pārtrūka uz diviem gadiem.

Oktobra pirmajās dienās pienāca kārta mūsu baterijai atstāt Rīgu. Izbraucām līdz Smārdei un ieņēmām īslaicīgas pozīcijas pret tankiem, neierokot lielgabalus. Artilērijas vilcēju kolonna kalpoja vairākām baterijām. Tā devās uz Rīgu izvest citus.

Nākamajā dienā pārbraucienu turpinājām. Teica, ka braucam uz Austrumprūsiju. Tas bija skaists ceļojums cauri Kurzemei. Koki tērpušies skaistās zeltainās krāsās. Saulainas un siltas atvasaras dienas. Puskāpurķēžu vilcējos mīksti sēdekļi, pāri uzvelkams brezenta jumts, aizmugurē piekabināts lielgabals. Izbraucām cauri Saldum. Naktī aptājāmies pie kādām lauku mājām. Šķūnī ierakāmies sienā un pārgulējām. Tur gulēja arī bēgļi. No rīta redzējām, ka 3. oktobrī bijusi pirmā nakts salna 1944. gada rudenī.

Ceļojumu turpinājām līdz Vaiņodei. Tur vilcēji mūs atstāja. Paugurā pie ceļu krustojuma, netālu no Vaiņodes dzelzceļa stacijas, ierakām lielgabalus kaujai pret tankiem. Krievi bija ieņēmuši Palangu un uzbruka Liepājas virzienā. Kurzeme bija ielenkta.

Pēc dažām dienām fronte atradās pie Vaiņodes. Naktī bija nolijis lietus. Pa ceļu dubļus brida kapteiņi un majori, bruņoti ar automātiem, bez kareivjiem. Drīz tanki bija klāt, nepārtraukti šaudami. Pa labi parks vai neliels mežs, tajā atbalsojās granātu sprādzieni. Bijām klusi. Mācījāmies pārvarēt bailes. Tāpat klusi bija artilēristi savās vietās pie lielgabaliem. Latviešu zēniem bija stipri nervi. No divdesmit pieciem tikai viens nevarēja savaldīties, drebēja kā drudzī. Arī uzvārds viņam dzejisks, puķains. Varbūt tā bija priekšnojauta par īsu dzīvi? Mākoņi — zemi un blīvi. Tā bija mūsu veiksme, jo krievu lidmašīnas nevarēja uzbrukt. Sausais rudens ļāva tankiem apiet ceļus, kur tos gaidīja lielgabali. Tanki neuzbruka baterijai. Aiz meža pabrauca garām un uzbruka neaizsargātām apgādes kolonnām, kas atkāpās Embūtes virzienā. Uz tiem šāva ar lielgabaliem un ložmetējiem.

Pret tankiem un citiem zemes mērķiem zenītlielgabaliem vajadzīgas mazākas apkalpes, jo viens mērķētājs groza stobru abās plaknēs un nav jādarbina granātu sprādziena augstuma regulēšanas aparāts. Pie lielgabaliem palika nepieciešamie trīs mūsu zēni. Baterijas komandieris norīkoja seržantu Zalcmani pārējos izvest Liepājas virzienā.

Gājām no meža uz mežu. Tuvumā šāva ložmetēji. Man vēl bija finiera koferītis ar brālēna grāmatām, ko nepaguvu atdot. Tās biju izlasījis, bet žēl labu grāmatu. Nu paliku parādā brālēnam. Kareivim pietiek ar mugursomu. Koferīti ar grāmatām rūpīgi noliku mežā uz celma, lai to atrastu kāds latvietis un lasītu. Par parādu brālēnam atvainojos pēc kara. Ejot garām kādām mājām, kur bija cilvēki, Uldis viņiem uzdāvināja savu bazūni.

Uzgājām ceļu, kur tanki bija uzbrukuši apgādes vezumniekiem. Bēgot bija nomestas mucas ar taukiem, pat dažas šautenes un patronas. Tās rūpīgi savācām. Daži zēni apbruņojās. Gribējām taukus iepildīt kareivju katliņos, bet seržants neļāva. Saskaņā ar reglamentu atstātā pārtika var būt saindēta. Kaut, steigā bēgot no tankiem, tas maz ticams, turklāt mums nebija nekāda uztura. Taču pavēle bija jāpilda.

Naktis pārgulējām mežos zem kuplām eglēm, apsedzoties ar segu un galvu ieliekot bruņucepurē. Bija jāmācās iztikt bez ēšanas. Nomazgājāmies un padzērāmies strautiņos.

Pēc divu dienu kaujām pret tankiem nakts tumsā vilcēji tomēr izvilkuši bateriju no ielenkuma. Zaudēts viens vieglais lielgabals, ko tanki sašāvuši. Ievainoti daži vācieši. Pēdējā dienā baterijai sākuši uzbrukt krievu kājnieki ar automātiem. Trīs mūsu zēni, kas bija palikuši baterijā, saņēmuši pirmās ugunskristības. Tie bija klusi lauku zēni. Savu pienākumu pret Dzimteni izpildīja, kā īstiem latvju zēniem pienākas, — bez lielības un bravūras. Pēc mēnesi ilgām kaujām dažādos Kurzemes frontes iecirkņos arī viņus nogādāja Egerā, kur nejauši satikāmies. Viņi nebija latviešu rotās, bet gan kādā internacionālā vienībā.

Ceļā satikāmies ar mūsu bateriju. Kravas auto mūs aizveda uz Liepāju. Pašlaik pilsētu bombardēja. Apstājāmies zem liepām blakus kādai mājai Raiņa ielā. Mājā bija dzirdamas skaļas sarunas. Pēc brīža kāds zēns mums iznesa pusklaipu rudzu maizes un pusspaini alus. Viņi atvadoties no Liepājas, braukšot uz Vāciju. Ieraudzījuši, ka esam latvieši. Tā — laipni — mūs uzņēma Liepāja.

Vakarā ierādīja naktsmītni kādā klusā mājā. Istaba tīra, grīda izmazgāta, nav nevienas mēbeles. Apgūlāmies, ieliekot galvas bruņucepurēs, un izgulējāmies labāk nekā mežā. No rīta pie akas nomazgājāmies. Vēl nezinājām, ka tā bija pēdējā diena Dzimtenē pirms tāliem ceļojumiem.

Drīz aizgājām uz ostu, kur stāvēja kuģis. Seržants kaut kur sagādāja katram pusķieģelīti maizes un dažas paciņas armijas sausiņu. Ilgi stāvējām krastmalā. Divi rīdzinieki nolēma uzmeklēt kiosku un nopirkt laikrakstus. Pēc brīža rīkojums: "Pa trapu uz kuģa!" Tiklīdz bijām uz kuģa, trapu pacēla, un kuģis izbrauca no ostas. Abi rīdzinieki drīz vien ieradās, taču atlika tikai noplātīt rokas. Mugursomas ar mantām viņu biedri bija paņēmuši līdzi uz kuģa. Seržants Zalcmanis jau bija projām, viņam vajadzēja atgriezties baterijā.

Uz kuģa bija ievainotie karavīri, civilie bēgļi, neliela leģiona 15. divīzijas vienība ar dažiem virsniekiem un mūsu zēni. Te uzzinājām, ka ir 13. oktobris, ka šodien Rīga atstāta boļševiku ziņā. Kad kuģis atstāja molu, kopā ar leģionāriem atradāmies uz klāja. Kāds iereibis leģionārs sāka dziedāt: "Kad šķiroties no tēva mājām..." Ko domāju šajā brīdī? Ka notiekošais nav atkarīgs no mums. Ka jāizpilda viss, ko esam uzņēmušies, dodoties karadienestā. Mobilizācijas pavēlē bija rakstīts, ka mūs iesauc dienestam Latvijas teritorijā. Šajā brīdī tam nebija nozīmes.

Mums par labu bija miglains vakars. Vakara krēslā transporta kuģu karavāna karakuģu apsardzībā izgāja jūrā. Uz mūsu kuģa klāja bija viens vidēja kalibra zenītlielgabals. Galamērķi neviens nezināja. Tam arī nebija nekādas nozīmes. Mūsu un leģionāru vieta bija apakšējā tilpnē.

Naktī vienreiz izziņoja zemūdeņu trauksmi. Lika uzvilkt glābšanas vestes. Daži uzvilka, citi neuzvilka. Torpedēšanas gadījumā apakšējā tilpnē, dziļi zem ūdens, tām nebūtu nozīmes. Bet baiļu nebija. Nojauta neko sliktu neliecināja.

Tā kā uz kuģa bijām palikuši bez priekšniecības, rīdzinieki ierosināja pāriet leģionā. Virsnieki piekrita, jo pirms izbraukšanas uz Vāciju daudzi viņu kareivji bija dezertējuši. Tas bija saprotams, jo viņu kareivji bija vecāki par trīsdesmit gadiem, Latvijā viņiem ģimenes.

No rīta tālumā ieraudzījām svešas pilsētas torņus. Tuvojāmies Gotenhāfenei (Gdiņai). Kad kāpām pa kuģa trapu, kāds vācu kareivis jautāja, vai mēs esam gaisa spēku vai zenītartilērijas izpalīgi. Atbildējām, ka zenītartilērijas izpalīgi. Tā arī viņam esot licies pēc mūsu apģērba. Mums mugurās bija nevis izpalīgu mēteļi, bet zenītartilērijas kareivju mēteļi. Vēlāk secinājām, ka viņa uzdevums bija mūs savākt.

Tā Gotenhāfenē mūs ieskaitīja leģionā. Virsnieki sameklēja naktsmītni bijušajā policijas zirgu stallī. Tas bija izmazgāts, izbalsināts. Steļiņģos, kur mēs gulējām, bija ieklāti tīri salmi. Ēst mums neviens negatavoja. Iztikām ar sausiņiem. Toties varējām brīvi klaiņot pa pilsētu.

Jābrīnās, kā pēc nedēļas vācieši mūs tomēr sameklēja un uzrādīja virsniekiem dokumentus, ka mums jābūt citā vietā. Virsnieki teica, ka nedrīkstot mūs aizturēt. Rīdzinieki vēl mēģināja iebilst. Vācieši daudz nerunāja, bet izsauca žandarmus. Viņi mums pavēlēja atdot šauteņu patronas un ievietoja mūs īpašā preču vagonā. Brīnījos par vācu labo sakaru dienestu. Nākamajā mezgla dzelzceļa stacijā ieradās citi žandarmi un pārbaudīja, vai dumpinieki vēl ir savā vagonā. Tālāk pārsēdāmies parastajos pasažieru vagonos un braucām bez īpašas uzraudzības kopā ar vācu civilistiem un arī latviešu bēgļiem. Kāds runīgs vācu onkulis vēlējās noskaidrot, kurp braucam. No viņa dabūjām zināt, ka mūsu ceļojums galamērķis — Egera — atrodas toreiz Vācijai pievienotajā Čehoslovākijas Sudetijas apgabalā.

Kad nonācām pie Egeras nometnes priekšniecības, rīdzinieki vēl mēģināja protestēt, ka esam iestājušies leģionā. Taču arī tur priekšniecība daudz nerunāja. Lika nodot šautenes. Sadalīja mūs pa vienam rotās un vados tā, ka līdz dienesta beigām nevienu dienesta biedru no Spilves baterijas nesatiku.

Pēc divarpus mēnešiem karadienestā Egerā pirmo reizi iepazināmies ar dzīvi kazarmās.

Šie priekšvārdi dod ieskatu par pavadīto laiku līdz nonākšanai Egerā. Arī atrodoties tur, tikai 1944. gada 18. novembrī izdarīts pirmais dažu rindu ieraksts. Atrodoties Jēnā, likās, ka tā bija kļūda, ka dienasgrāmata netika iesākta agrāk (skat. ierakstu Jēnā. 1944. gada 1. decembrī).

Priekuļi, 1995. gadā, t.i., pēc piecdesmit gadiem, pirmoreiz pāršķīru piezīmju grāmtiņu nodzeltējušās lapas. Aprakstītas ar ķīmisko zīmuli, kā toreiz teica. Tomēr dažas lapas tā izbalējušas, ka tikai pats tās varu izlasīt. Daudz tehnisko un militāro vārdu vācu žargonā, kaut centos no tiem izvairīties. Ikdienā zēni tos lietoja vēl biežāk.

Neredzēju, ka kāds no zēniem tajā laikā vēl būtu rakstījis atmiņas. Ne skolas gados, ne arī pēc pārnākšanas Dzimtenē arī es nerakstīju. Varbūt ierosmi deva kāds 15. divīzijas leģionārs. Gulējām salmos kravas kuģa apakšējā tilpnē. Rakstītājs bija ap 30 gadus vecs, ar acenēm. Nodomāju — varbūt skolotājs. Tikai viņš bija noskaidrojis, ka braucam ar holandiešu motorkuģi "Drechdjok", pierakstītu Hamburgas ostā. Rakstīju arī tāpēc, ka nebija ne grāmatu, ne laikrakstu ko lasīt. Pēc diviem gadiem radās iespēja vēstules rakstīt un saņemt, tad arī izbeidzu šo piezīmju (dienasgrāmatas) rakstīšanu.

Dienasgrāmata

Eduarda Cibļa dienasgrāmatas pirmais ieraksts ir dziesmas "Vecie draugi" vārdi: "Centos vecās, vācu valodā rakstītās, marša dziesmas vārdus latviskot. Vācu valodā to dziedāja latviešu gaisa spēku izpalīgu koris skolotāja—komponista Jāņa Norviļa vadībā Egerā (Hebā) 1944.gada 18.novembra svētkos. Mūsu skolas gados maršs "Vecie draugi" bija katra pūtēju orķestra repertuārā."

Egera, 1944.gada 19.novembris

Ir jāiet gulēt, bet miegs nenāk, un nakts ir gara. Šodien svētdiena. Diena pagāja vienmuļi, tāpat kā visas šeit. Dienestu pildot, rītā bija jānostājas uz "paroli", un pēc tam bija "apele" ("Appelle" — tīrības pārbaude) segām un mugursomām. Pārējais laiks pagāja tīrot un kārtojot savas lietiņas. Pusdienas laikā arī šodien neiztrūka parastā gaisa trauksme. Pēcpusdienā daudzi gāja uz pilsētu, bet man tas maz interesē, jo šodien veikali ir ciet un tad jau atliek tikai kino. Arī garastāvoklis nav tāds, lai soļotu uz pilsētu tikai apskatīt tās skatus un vācu meitenes. Šī var būt pēdējā svētdiena šeit, jo noteikti runā par mūsu aizbraukšanu tuvākajās dienās. Mūs laikam izdalīšot pie zenītlielgabaliem. Man vienalga, vai paliekam šeit vai braucam projām. Šeit dienests pašlaik ir viegls, arī iedzīvojušies esam šajās barakās, bet nepatīk, ka mūsu te ir ļoti daudz kopā, un, tā kā mēs dzīvojam vienā telpā ap 70 cilvēku, te ir izplatījusies nejauka speršana (zagšana).

Vakar bija 18.novembris, Latvija kļuva 26 gadus veca. Šī diena pagāja svinīgāk nekā iepriekšējos gados vācu laikā Latvijā. Dienas svinīgumam bija sagatavots koncerts — dziesmas. Lai gan šeit ir Vācija (būtībā Čehoslovākijas Sudetijas apgabals), runās varēja izteikties brīvi un latviski, jo vācieši to jau nesaprot. Sevišķi skaisti runāja leitnants Indulis Kažociņš. Ar pārskatu par latviešu vēsturi un tagadējām vēsturiskajām dienām viņš skaidri izteica īsta latvieša domas un mērķus. Izteica pārliecību, ka pēc vēstures notikumu atkārtošanās šī kara iznākumam jābūt līdzīgam Pirmā pasaules kara iznākumam un līdz ar to arī Latvijai jāceļas. Skaistas ir šīs domas par Dzimtenes likteni. Man tās uz brīdi palīdz atkratīties no karavīra truluma un vienaldzības. Žēl tikai, ka visi latvieši nav tādi, kas savas Dzimtenes un tautas likteni turētu par visu augstāk. Jau no viena otra mūsu zēna var dzirdēt citādas domas, domājot par pašlabumu, tās kļuvušas muļķīgas. Vajadzētu stiprus audzinātājus un vadītājus, kas tādus pievērstu Dzimtenei. No šī 18.novembra man paliks skaistas atmiņas, kas uzmundrinās drūmos brīžos. Tādu 18.novembri vēl es atceros tikai no pamatskolas laikiem. Šie svētki, vēstures stundas un grāmatas gan par vēsturi, gan karavīriem un to cīņām ir atmodinājušas manī jau bērnībā Dzimtenes mīlestību. Šovakar būs jāguļ, bet vēl pirms gulēšanas — skaistas domas par Dzimteni.

Egera, 1944.gada 20.novembris

Ir jau pierakstītas dažas lappuses šinī grāmatiņā. Rakstu šīs rindas, lai kādreiz varētu atskatīties vēsturisko notikumu skrējiena dienās, atcerēties savas pagātnes kļūdas un no tām mācīties, varbūt kādreiz šīs lappuses varēs lasīt kāds īsts draugs, kas mani sapratīs.

Šodien bija darba dienests. Priekšpusdienā laiks nebija auksts, darbs bija viegls, bija jānolīdzina laukums, kur nesen nojauca baraku. Pēcpusdienā sāka līt sīks, rudenīgs lietus, kā jau parasti Egerā. Šis klimats ir jau apnicis jo visu laiku, kopš mēs šeit, ir rudenīgi apmācies un līst ļoti bieži. Dzimtenē bija patīkamāks rudens. Atceros silto atvasaras sauli Spilvē un Kurzemē. Dzimtenē tagad droši vien ziema vai vismaz uzsalis, bet te, liekas, rudenim nebūs gala. Dzirdēju zēnus runājot, ka mēs jau tuvākajās dienās izbraukšot uz Vidusvāciju, tur mūs izdalīšot. Man gribas ātrāk projām. Apmācības tur droši vien būs grūtākas, bet, ja mēs būsim kopā mazāk nekā šeit, tad tur varēšu vairāk pierādīt savas individuālās spējas un arī vairāk kaut ko mācīties. Šajā laikā Egerā mēs neko jaunu nemācāmies, izņemot dziesmas. Zēnu starpā šeit ir sliktas attiecības. Draugu kļūst šeit vairāk tad, ja izdara kādas blēdības. Istabas stūrī, kur es dzīvoju, ir arī daži lādzīgi zēni. Aizvakar vakarā ieradās kāds no Marienbādes lazaretes, kurš "izceļas ar speršanu" un blēdīšanu. Kādam citam zēnam ir slikts, patmīlīgs raksturs. Pirmajās dienās Egerā ar uzturu likās visai slikti. Tagad pie šī uztura esmu pieradis, tas nekas, ka vakarā bieži apēdu arī brokastu devu. Brokastīs ēst daudz negribas un var pagaidīt līdz pusdienām.

Atcerēšos kaut ko no manas iepriekšējās dzīves. Kas es esmu bijis? Skolnieks, jā, iepriekš vēl ganu zēns, tad vasarās izpalīgs, pagājušajā vasarā jau mazliet arī saimnieks. Dzīvi neesmu pārāk iemīlējis — baudas nepazīstu, tamdēļ man nebūtu grūti šķirties no dzīves. To es sevī sajūtu kā karavīra īpašību, tamdēļ bieži šai ziņā sajūtu sevi pārāku par daudziem citiem. Vienas no skaistākajām atmiņām man ir latvju meiteņu tēli, par tām domāšu vēl arī šovakar, pirms aizmiegu.

Egera, 1944.gada 21.novembris

Šodien bija parastā lietainā diena. Sevišķi stipri nolija pēcpusdienā. Pie šiem mūžīgajiem dubļiem jau esam pieraduši, tāpat ar to, kas ar tiem sakarā — biežās "tanku" (šņorzābaku) un bikšu pucēšanas. Protams arī trauksme šodien neiztrūka. Trauksme regulāri sākas pulksten divpadsmitos. Tad visiem jāņem savas lietiņas un jāiet uz apmēram 2 km attālajām patvertnēm. Arī beidzas trauksme noteiktā laikā — tieši tad, kad mēs pienākam pie patvertnēm. Tūlīt ir jāsoļo atpakaļ. Bailīgākie, kas domā, ka mūs šeit var sabombardēt, klusēdami stiepj savas mantiņas. Man tas apnika jau pēc pāris trauksmēm. Sāku taigāt bez mantām.Tādi radās vairāki, bet drīz atkal sāka mūs vada virsseržants trenkāt, un bija jāgudro kas cits. Trauksmei sākoties, kad citi pako mugursomas, es to iztukšoju, ielieku iekšā vienu segu, un ar tādu mugursomu es vēl šodien mierīgi soļoju uz patvertnēm. Egeras pastāvīgo klimatu labi raksturo celiņi starp barakām. Tie būvēti laipu veidā, ap pusmetru augsti, un man liekas, ka Volhovas sprunguļceļiem vajadzēja būt līdzīgiem. Ceļi šeit asfaltēti un skaisti apstādīti ar ābelēm un citiem kokiem, citādi te būtu dubļu jūra.

Projām brauksim parīt. Šodien bija jāsapako visas mantiņas mugursomā un izbraukšanas gatavībā jāiet uz apskati. Pēcpusdienā gājām uz veselības pārbaudi, bet tajā tikai apskatīja, vai nav iemetušās utis. Ar projāmbraukšanu ceram vismaz tikt laukā no lietus, dubļiem un gaisa trauksmēm. Zēni ar dzeltenajām šņorītēm pār uzplečiem paliks šeit, jo šurp laikam nāks jauniesauktie zēni no Kurzemes. Uz Kurzemi esot aizbraucis LJO (Latvju jaunatnes organizācija) štāba šefs Rullis — gādāt par Kurzemes jaunatni.

Egera nav liela pilsētiņa, lieluma ziņā varbūt Rēzeknei līdzīga. Arī lidlauks nav visai liels. Lidlaukā ir lidmašīnu fabrika un lidotāju skola. Katru dienu gaisā vingrinās apmācību lidaparāti un vecie "Arado" iznīcinātāji. Te ir neliela ieleja, visapkārt redzami augsti kalni, tie ieleju pasargā no stipriem vējiem. Pāri ielejai vienmēr slīd zemi mākoņi, kas skar kalnu galus. Kalnos, tāpat arī ielejā, iedzīvotāji dzīvo ciemos. Ciemos ir vienstāvu un divstāvu ķieģeļu mājiņas ar sarkaniem māla dakstiņu jumtiem. Tādi paši ir arī visām Egeras mājām.

Egera, 1944.gada 22.novembris

Mēs brauksim uz Jēnu. Šodien priekšpusdienā biju atvaļinājumā uz divām stundām — uz pilsētu pie friziera. Pēcpusdienā mūsu bataljons sanāca kopā atvadīties no bataljona šefa kapteiņa Fābiga. Šefs pats ir saslimis, un viņa vārdā atvadījās kāds leitnants. Jēnā mēs aiziesim no mūsu apmācību bataljona, tur mūs sadalīs pa karaspēka daļām. Mūsu dienests šajā bataljonā ir izbeidzies, mūsu līdzšinējie mācītāji vācieši paliks šeit jaunus zēnus gaidīt, mums līdzi ies laikam tikai skolotāji. Rītu pusdienā maršēsim uz staciju. Jāliekas gulēt pēdējo nakti Egerā.

Šovakar saņēmām personas apliecība. Citi zēni vēl tagad mūsu istabā stāv rindā pēc tām. Nezinām, cik lielās vienībās mūs sadalīs Jēnā. Es gribu tikt kopā ar savu vienīgo paziņu no privātiem laikiem — Bebrenes skolas biedru un draugu Bicānu. Bet viņš ir trešajā rotā, un tamdēļ uz to maz ko cerēt. Starp citu, šeit pāris reizes esmu dabūjis redzēt vienu silajānieti — Jozānu. Viņš, liekas, ir LJO štābā.

Egera, 1944.gada 23.novembris

Šorīt atvadījāmies no rotas špīsa (virsseržanta). Šis bargais vīrs bija aizkustināts, kad dziedājām "Alte Kameraden" (Vecie draugi). Ar savu bargumu un stingrību viņš ir vēlējis mums tikai labu, gribēdams audzināt mūs par īstiem karavīriem. Beigās viņš teica, ka mūsu rotā esot labs sastāvs.

Tad saņēmām ceļojuma uzturu. Tagad nav ko darīt, jo ir pusdienas laiks un gaidām gaisa trauksmi. Pusdienās šodien saņēmām tikai kafiju. Šīs sasodītās trauksmes dēļ mēs nevaram pusdienas laikā iet uz staciju, tamdēļ iesim tikai trijos un izbrauksim droši vien tumsā.

Turpinājums — seko

Publikācijas redaktors — Dr. Sigizmunds Timšāns, "LV" informācijas redaktors