Kad dižā Gētes jubileja nonākusi līdz Rīgai

Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents, Dr. prof. Jānis Stradiņš:

Referāts "Pasaki man, ko tu domā par Gēti..." starptautiskajam interdisciplinārajam simpozijam "Gēte un Baltija" Rīgā, Latvijas Akadēmiskajā bibliotēkā, 1999.gada 28.oktobrī

Drēgnā oktobra nogalē arī Johana Volfganga fon Gētes dižā jubileja pēdīgi ir nonākusi līdz Rīgai, līdz Latvijai, līdz Baltijai. Šodien sākas jubilejas simpozija "Gēte un Baltija" zinātniskā daļa. Atļaujiet man jo silti sveikt Latvijas Zinātņu akadēmijas vārdā simpozija dalībniekus un rīkotājus, Gētes institūtu, Literatūras folkloras un mākslas institūtu, Latvijas Gētes biedrību, Dr.Gundegu Grīnumu un — ne mazāk svarīgo — Ojāru Zanderu, kura erudīcija un čaklums atkal ir sarūpējuši kultūrvēsturiski nozīmīgu izstādi par Gēti un Latviju. Nožēloju, ka nevarēju šo sveicienu nodot vakar, jo institūtā tajā laikā bija atbildīga zinātniskās padomes sēde ar balsojumu un pēc tam nāca vērienīgās starptautiskās konferences "Ebreji mainīgajā pasaulē" noslēgums, kuru arī rīko LZA.

Gundega Grīnuma lūdza mani izsacīt dažas pārdomas par Gēti un Baltiju un par šo simpoziju. Protams, tās būs gan subjektīvas, gan dažviet triviālas. Manuprāt, atšķirībā no Kanta vai Herdera, reģions, ko šodien dēvējam par Baltiju, Gētes uztverē bija tāla perifērija, Gētes saskarei ar Baltiju bija margināls raksturs. Tādēļ arī šajā simpozijā diez vai izskanēs kas būtiski jauns par pašu Gēti un viņa problemātiku, kaut arī referenti acīmredzot dos pa interesantai un intriģējošai novitātei, kādu negaidītu aspektu. Taču būtiskais droši vien atklāsies attiecībā uz Gētes recepciju Baltijā, uz viņa ietekmējamiem še. Šī recepcija ir ritējusi, manuprāt, divos līmeņos. Viena ir skārusi sabiedrības vācisko augšslāni, Baltijas vācu muižniekus un literātus, tā bijusi agrīnāka un tiešāka, otra ir skārusi un ietekmējusi mostošās Baltijas pamattautas — latviešus, igauņus, lietuviešus; tā nāca vēlāk, taču varbūt pat bija dziļāka un noturīgāka, varbūt arī vēsturiski nozīmīgāka.

Ja runājam par pirmo aspektu, tad Gētes biogrāfijā kā vairāk vai mazāk nozīmīgi personāži pavīd Herders, Reinholds Lencs, Garlībs Merķelis, Elīza fon der Reke, arī latviešu cilmes kultūras darbinieks Vācijā Konstantīns Krauklings. Nevar sacīt, ka Gētes attieksmes ar šiem cilvēkiem visos gadījumos būtu bijušas harmoniskas, mēs zinām, cik saspriegtas tās bija ar Merķeli, arī ar Klingeru un Lencu, pat ar Herderu tās veidojās pretrunīgi.

Īpašs gandarījums par to, ka konferencē plaši pārstāvēta tēma "Gēte un dabaszinātnes", kas aptver Gētes darbošanos anatomijā, gaismas teorijā, zinātnieku loku ap Gēti. Te sevīšķi minami toreiz ārkārtīgi rosīgie Baltijas sakari ar Jēnas universitāti (kuras profesors citu starpā, bija Frīdrihs Šillers) — tajā studēja gan Merķelis, gan pirmais latviešu tautības dabaszinātnieks, ārsts un farmaceits Dāvids Hieronīms Grindelis (kura vārdā nosaukto medaļu nupat, šomēnes, piešķīrām). Taču pāri visam te stāv anatomijas profesors Justus Kristjāns Loders, dzimis Rīgā, Rīgas liceja direktora dēls, kurš bija Gētes skolotājs anatomijā un kura vadībā Gēte veica savas anatomiskās studijas. Pieminēsim, ka par Loderu samērā nesen doktora disertāciju Brīvajā Berlīnes universitātē aizstāvēja tag. Medicīnas vēstures institūta direktors Juris Salaks, kurš par saviem pētījumiem ziņos konferencē. Šajā kontekstā gribētu pieminēt arī ģeniālo Baltijas dabaszinātnieku — ķīmiķi un fiziķi Teodoru Grothusu, kurš aptuveni vienlaikus ar Gēti veica fundamentālus pētījumus par gaismu, tikai citā rakursā, ignorējot Gētes krāsu mācību. Tādējādi Gētem Baltijā bija gan draugi, piekritēji, cienītāji, gan arī krasi oponenti, un šis apstāklis, manuprāt, dara godu Baltijai, tā tomēr nebija provinciāla. Gribu arī piemetināt, varbūt ar nožēlu, ka atšķirībā no daudziem Getingenes un Jēnas universitātes profesoriem un Veimāras hercoga Karla Frīdriha Gēte netika ievēlēts par Kurzemes literatūras un mākslas biedrības — mūsu pirmās zinātņu akadēmijas — goda locekli.

Taču nozīmīgāka — ne tikai laika perspektīvā — varbūt bija Gētes otra recepcija Baltijā, vietējo tautu kultūras lokā. Šī recepcija ir jāsaista ar tēzi "Gēte kā eiropietis", tā jāsaista ar Baltijas tautu eiropeizēšanu. Tieši Gētes mūža laikā — tas bija arī Aleksandra I un Napoleona karu laikmets — aizsākās Baltijas agrīna modernizācija, emancipācija, tika atcelta dzimtbūšana vispirms Igaunijā, tad Kurzemē un Vidzemē, radās latviešu laicīgā literatūra, vispirms vācu mācītāju aizbildniecībā, atcerēsimies Stenderus, Stoli, Hūgerbergeru, Elferfeldu, Ludbergu, tad kā vārga oriģinālliteratūra, piemēram, Neredzīgā Indriķa darbos. Varbūt latviešus agrāk nekā Gēte un spēcīgāk ietekmēja Šillers, jo jau 1804.gadā tika tulkoti viņa darbi un "Laupītāju" izrāde Dikļos ap 1818. gadu ir viena no pirmajām, ja ne pati pirmā teātra izrāde latviešu valodā. Pētot Jaunā Stendera darbošanos pēc viņa tēva nāves Sunākstē, atradu, ka viņš jau XVIII gadsimta beigās latviski lokalizējis "Gaudeamus igitur" ("Brāļi, šodien priecājties") un 1804.gadā publicējis Šillera "Odu priekam", tagadējo Eiropas Savienības himnu. Tas noticis laikā, kad latviešu lielumlielais vairums bija dzimtcilvēki. Tātad latviešu eiropeizācija aizsākusies, viņiem vēl esot dzimtcilvēku līmenī, un šajā laikā varētu būt bijuši pirmie Gētes tulkojumi. Katrā ziņā tulkotājs Kārlis Hūgerbergers, vēlākais Ārlavas draudzes mācītājs un Latviešu draugu biedrības priekšnieks, "sirmais latviešu mīļotājs", kā viņš pats rakstīja, 1801.—1804.gadā bija studējis Jēnā medicīnu un teoloģiju un no turienes apmeklējis tuvējo Veimāru, kur guvis tiešus iespaidus no Gētes un Šillera. Vācu kultūras un dzejas recepcija latviešu vidū ir agrāka nekā krievu kultūras recepcija, kas īsteni sākas ar jaunlatviešiem, par to jāpateicas Baltijas vācu mācītājiem.

Taču taisnības labad jāatzīst, ka arī Gētes recepcija latviešos īsteni sākās ar Jura Alunāna "Dziesmiņām". Tālāk nāk Rainis un Aspazija, ļoti spēcīgi Gētes ietekmējumi Jāņa Poruka daiļradē un viss pārējais, par ko jau ir ticis ļoti daudz runāts 1997.gada septembrī notikušajā Gētes simpozijā un par ko tiks referēts šodien.

Tāpat kā pārējās Eiropas kultūras tātad Gēte ir bagātinājis arī latviešus. Ar to mēs lepojamies, Gēti mēs cienām, par ko liecina arī nesenais V.Bisenieka "Fausta" jaunatdzejojums, arī rokopera "Fausts", par ko liecina daudzveidīgi Gētes ietekmējumi Latvijas kultūrfilozofijā, teātrī, operā.

Taču runājot par Gēti šodien, nevar apiet vienu aspektu. Gēte neapšaubāmi bija, varbūt tā drīkstētu sacīt, pirmais "vācu eiropietis", šodien Austrumeiropā jo plaši un patētiski tiek diskutēts varbūt nekorekti stādītais jautājums par "ieiešanu Eiropā", kaut gan droši vien mēs tur atrodamies jau vismaz kopš Gētes laikiem. Te nu varētu prātot, kur gribam nokļūt — saimnieciskajā Eiropā, Briseles birokrātu Eiropā, politiskajā Eiropā vai kultūras Eiropā. Ja šajā dienā mēs neapšaubāmi balsojam par "kultūras Eiropu" (kaut arī pretnosacījumi nebūtu īsti pareizi), tad tomēr paliek viens jautājums — vai šī Eiropa, kaut vai maigā veidā, nelaupīs mazajām tautām to vērtību un identitāti?

Šajā sakarībā gribu atgādināt kādu epizodi, kurā iesaistīti bija Zenta Mauriņa un Konstantīns Raudive un kuru mazliet atceros arī tīri personiski no saviem agrajiem bērnības gadiem, kad mans tēvs medicīniski aprūpēja Zentu Mauriņu un sarunās, kuras drīkstēju noklausīties, bija runa arī par to pašu. Šo epizodi vēlāk Zenta Mauriņa aprakstījusi autobiogrāfiskās triloģijas trešajā grāmatā "Dzelzs aizbīdņi krīt", un tās būtību gribu tomēr nocitēt.

"Albatross (t.i., Raudive —

J.S. ) Gēti uzlūkoja par Eiropas gara simbolu. Viņš bija nodomājis izdot Gētes izmeklētus rakstus 10 sējumos Rasiņa apgādā. Bija noorganizējis 20 tulkotāju. Mēs šo pasākumu uzlūkojām par svētīgu, jo Gēte piederēja latviešu kultūras dzelzs inventāram un ar savu universālo garu stāvēja pāri partijām, karam un mieram, pāri boļševismam un nacionālismam. Kādas tautas kulturālo līmeni varētu noteikt pēc Gētes tulkojumu un interpretācijas hronoloģijas. Starp trim Baltijas tautām latviešiem ir vecākā Gētes tradīcija. Lietuviski pārtulkota ir tikai pirmā "Fausta" daļa un 37 gadus vēlāk par latviešu. Mūsu tautas attieksme pret Gēti pierāda mūsu piederību Vakareiropai. (..) Mūsu pašu iemīļoto klasiķu darbi nav iznākuši lielākā eksemplāru skaitā. (..) Izdevējs kopā ar rakstu plānu iesniedza šo pārskatu Propagandas ministrijā, lai iegūtu iespiešanas atļauju. Atbilde mūs dziļi satrieca: Gētes rakstu izdošana latviešu valodā bija stingri noliegta. (..) Latvieši esot zemnieku tauta, un kā tādai tai Gēte neesot vajadzīgs. Ja nu daži indivīdi izrādītos tiktāl attīstīti un sajustu vajadzību Gēti lasīt, tad viņi pārvaldīšot arī vācu valodu."

Mauriņas grāmatā šīs reminiscences izsacītas plašāk, vairākās lappusēs, tur atstāstīta viņas saruna ar cenzoru, nicinošie vērtējumi par "vārguļu tautu" pašnoteikšanās tiesībām, raksturota divu gadu ilga cīņa, lai tikai 1944.gadā Rasiņa apgāds saņemtu atļauju Gētes latviskoto rakstu iespiešanai, no kuriem tikai pirmais sējums paguva iznākt. No bērnības atceros, kā šo sējumu turēju rokās, tas bija zilos vākos, to vēlāk, pēc kādiem trim gadiem, atdāvināju savai klases audzinātājai, pamatskolu beidzot.

Kāpēc pieminu šo bēdīgo epizodi Gētes gaviļu dienā, vācu kultūras gaviļu dienā, Eiropas gaviļu dienā? Hitlera okupācijas drūmais laiks jau sen ir pagātnē, pagātnē ir tā "Jaunā Eiropa", kurā Hitlera ierēdnis varēja augstprātīgi skaidrot Zentai Mauriņai, ka Herdera un Hēgeļa maldus esot koriģējis, cits augstāks "H", Ādolfs Hitlers. Jaunā Eiropa, kas tagad veidojas, ir ar pavisam citiem principiem un citu ievirzi nekā Hitlera iecerētā "Jaunā Eiropa". Drīzāk varbūt tā ir Gētes "Jaunā Eiropa".

Taču mazām tautām nemitīgi jābūt nomodā par savu nacionālo identitāti, par savām tiesībām pastāvēt. Taču — pastāvēt un reizē būt atvērtām pozitīviem, attīstību rosinošiem, augšupceļošiem impulsiem. Par to vakar visai dramatiskā veidā diskutējām arī izcilā filozofa, sociologa, politologa Jesajas Berlina 100 gadu jubilejai veltītajā konferencē.

Šī nedēļa Latvija vispār ir visai zīmīga. Nāk veļu laiks, zemliku laiks, kas ir arī atceru un pārdomu laiks. Vakar atklājām piemiņas zīmi Aleksandram Puškinam, ar to Rīgā noslēdzot UNESSCO atbalstīto Puškina 200 gadu jubilejas gadu. Slīpā lietū un pēc tam pārpildītajā "Ave sol" zālē bija pulcējušies gaiši kultūru alkstoši cilvēki. Vakar starptautiskā konferencē "Ebreji mainīgajā pasaulē" godinājām Rīgā dzimušo Eiropas brīvības un liberalisma ideologu Jesaju Berlinu viņa simtgadē, atgādinot, ka Berlina vārds ir viens no tiem Baltijas cilvēku vārdiem, kas ierakstīts "Brīvības hallē" Šveicē, Jungfernjohas virsotnē līdzās Jānim Čakstem un Janim Tenisonam; Gētes nav šajā sarakstā). Nedēļas nogalē Neretas Ķesteru kapos guldīsim Kanādā mirušās latviešu dzejnieces Veltas Tomas pelnus. Nu klāt nāk, protams, "prima pars", arī šī Gētes godināšana Latvijā, kas mūs visus ceļ augšup, dara tuvinātākus pašām lielākajām vērtībām, ko radījusi cilvēce. Paldies Gētes institūtam un Gētes biedrībai par šo vērienīgo Eiropas olimpieša godināšanu Rīgā, Latvijā. Tieši Gēte, viņa idejas, viņa mantojums varētu būt labs pamats mūsu garīgajai integrācijai Eiropā. Novēlu, lai šis simpozijs izskan ne tikai runās, referātos, izstādēs, bet arī materializētos grāmatā ar te izsacītajām atziņām.

Varbūt Zentas Mauriņas kādreiz sacītie vārdi šodien skanēs mazliet vecmodīgi un retoriski, tomēr atgādināšu tos arī šajā reizē: "Pasaki man, ko tu domā par Gēti, un es tev pateikšu, kas esi tu." Ļoti daudzi, pārāk daudzi par Gēti šodien nedomā neko un tomēr ir visai cienījami cilvēki — tāda ir šī laikmeta iezīme un patiesība.