Šodien Mūzikas akadēmijā notiek Veltas Tomas mūža un darba daudzinājums. Sestdien, 30. oktobrī, Neretas pagasta Ķesteru kapos — dzejnieces apbedīšana

Mūžībā dzejniece Velta Toma aizgāja Toronto savā 88. mūža gadā. Viņa bija viena no pirmajiem latviešu kultūras cilvēkiem, kas jau padomju okupācijas laikā apmeklēja dzimteni un iemantoja daudz draugu literātu aprindās. 1980. gadā Rīgā iznāca Veltas Tomas dzejas izlase "Maize no mājām". Atjaunojoties Latvijas valstij, Velta Toma kļuva par Latvijas Zinātņu akadēmijas Goda locekli un tika apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni.

"Es neesmu viešņa,/ te vieta mana" — tā, domājot par Latviju, 1970.gadā rakstīja Velta Toma. Tās ir rindas no garā dzejojuma "Lepra", kas Latvijā pirmpublicējumu piedzīvojis tikai pirms dažām dienam. Izpildot dzejnieces vēlēšanos, viņa tiek vesta mājup. Savu līdzdalību Veltas Tomas mūža un darba daudzināšanas pēcpusdienā pieteikuši Māris Čaklais, Jānis Peters, Zigmunds Skujiņš, Imants Ziedonis, Džemma Skulme, Brunis Rubess, Andris Vilks, Ausma Kantāne un citi sabiedrībā pazīstami cilvēki, kam bijusi laime tikties ar dzejnieci. Sarīkojumu vadīs Māra Zālīte. Olga Lisovska un Lija Brīdaka "Latvijas Vēstnesim" uzticēja atvadu vārdus, ko viņas teiks šai vakarā. "LV"

Veltas Tomas piemiņai

Ir mirusi vēl viena liela sāpe,

vēl viena uzticība dzimtenei.

Dzīvs testamentā lūgums: vediet mājup,

tur kapu kalnā, tur pie sevis, māt!

Bet svešumam tiek gadi, kuri krājās,

un atmiņas, un uguns gars, un spīts,

vien laikus atstumtais un ieelpotais gaiss,

un tuksnešainās, nebeidzamās slāpes

pēc tuvuma. Un lepnums latviskais .

Viss dzejā izvaicāts, viss vārdos dzīts

kā tēva arums senču tīrumā

un kāda smalka zemapziņas miņa

kā putna dziesma pievijusies klāt

no debesīm, kas mūžīgumā gail,

lai doma aizdomātos tālos lokos,

kur mūsu ilgotais būs citām audzēm dots,

tām glabāts tautas tērps, pa vīlēm mīļi lokot,

tik cildens, savā vienkāršībā daiļš

kā viņas sirdsapziņa, piemiņa un gods.

Lija Brīdaka

Parādība

Nezinu gan, vai šis ir pats atbilstošākais apzīmējums Veltas neparastās personības burvībai, taču man tas liekas visietilpīgāks. Veltu Tomu gan nebūs viegli kaut kur ietilpināt, jo viņa slīd ārā no pieņēmumiem, viņa ir atsevišķa, citāda, pati par sevi. Un tieši tāpēc ir tik svarīgi mums, kas viņu pazinām, atstāt savas liecības. Jo dzeja jau paliks, "Maizi no mājām" varēs izlasīt arī pēc gadusimta, bet tie gaistošie kopābūšanas uzplaiksnījumi rokasspiediena attālumā, vienīgi tie spēs dzejnieces cilvēcīgajā portretā ievilkt un atstāt kādu raksturīgu vaibstu, atdzīvināt acu izteiksmi, rokas mājiena vai galvas pagrieziena īpatnību. Tagad, kad nekas jauns vairs klāt nenāks.

Jā, es arī pazinu Veltu Tomu. Tā bija sagadījies, ka vienā jaukā dienā sešdesmito gadu pašā nogalē viņa — kopā ar čemodāniem un pavadoņiem stāvēja pie manām durvīm. Skaista, eleganta, cēla un saskaņota no galvas līdz papēžiem. Nu — tāda ka aizrāvās elpa, viņu ieraugot.

Iesākumā mani mazliet mulsināja šī parādība, kaut arī nebijām vairs svešas. Es jau biju klausījusies Veltas dzejas lasījumu zilu sveču gaismā, no Toronto jau bija atlidojušas pirmās vēstules, un tomēr viņas atbraukšanai es gatavojos ar lielu satraukumu: kārtoju un pārkārtoju savu mitekli, nomainīju aizkarus, cenzdamās iedomāties, kā un kas viņai labāk patiktu...

Taču manas pūles izrādījās veltīgas. Jau pirmajā dienā pēc ierašanās Velta visu izkārtoja pēc sava prāta. Likās tik trausla un smalka, pēc ceļojuma nogurusi, bet nekā, viņa pat nedomāja atpūsties, viņa ķērās pie darba. Šī spilgtā personība un neatkarīgais raksturs nespēja pieņemt kaut ko gatavu, vietā noliktu. Izbrīnā varēju tikai vērot, kā pārvērtās mans dzīvoklis. Krēsli, galdi tika pārvietoti un sastumti citādā kārtībā. Uzradās kāda jauna detaļa, daži miniatūri nieciņi. Mana necilā halle pēkšņi ieguva mirdzumu. Vienīgi mazais, zilais papagailītis neapmierināts trokšņoja, jo arī viņa būrīti Velta pārlika citā vietā.

Pieri grumbās savilkusi, Velta apmierināta pārlūkoja telpu:

— Te būs salons. Te mēs dzersim kafiju un lasīsim dzeju. Pag, tagad derētu maza atpūta! Es uzlikšu ūdeni... Kā tev tā gāzes plīts darbojas? Pasēdēsim. Parunāsimies. Es gribu kaut ko vairāk uzzināt par tevi.

No parunāšanās nekas neiznāca, jo ik pa brīdim zvanīja telefons. Veltas daudzie draugi gribēja zināt, kā viņa iekārtojusies, kā jūtas...

Viņa jutās labi. Viņa jutās kā mājās, un es savukārt sāku justies kā ciemos. Dzīve kļuva aizraujoša un interesanta. Velta bija saimniece, piedāvāja man tēju vai kafiju, cienāja ar dažnedažādiem lauku labumiem, kas atceļoja no Neretas un ne tikai, pamācīja mani, kad vajadzēja: — Mana mīļā, kas tā liek traukus uz galda? Glāzes jānovieto, lūk, kādā secībā...

Kad Velta iet pa ielu, viņu nevar nepamanīt, tik cēla, neatkarīga un nepieejama viņa šķiet. Viņa arī neizskatās pēc tādas, kas labprāt uzklausītu svešus dzīvesstāstus. Bet viņa uzklausa. Viņa izšķērdīgi tērē savu dārgo laiku. Es te nedomāju draugus un kolēģus, bet Veltai cilvēki burtiski līp klāt...

Kādudien tirgū nav dabūjusi lauku rupjmaizi, taujādamās sākusi runāt ar apkārtējām tirgus sievām, un nākošajā pēcpusdienā viena jau ir atnesusi jauno cepienu. Velta piedāvā tēju, un tā nu viņas abas tagad sēž "zaļajā salonā" un runā, ak, ne jau par dzeju un literatūru! Nē, par bērniem, kas neturas pie mājas, par vīru, kas par daudz ieskatījies glāzē — vienvārdsakot — par grūto dzīvi... Lepnā, cēlā, neatkarīgā un nepieejamā ir tik vienkārša un saprotoša, uzklausa un dod padomus...

Jā, kopābūt ar Veltu nav garlaicīgi, jo visu laiku tiek uzturēts spriegums. Viņa runā taisnu valodu, saka acīs, ko domā, un reizēm tas var stipri mulsināt:

— Kāpēc jūs to celiņu zālājā esat iebradājuši? Tik vien ilgi vajadzēja, lai piesavinātos svešus paradumus!

Tas, protams, adresēts visiem mājas iemītniekiem, bet viņas kategoriskais tonis liek man justies tā, it kā es vienpersoniski un tiktikko būtu to celiņu ieminusi...

Mīlīga un pieglaimīga Velta nu nekādi nav, taču dāsna un laba gan. Kas var saskaitīt tos kafijas sainīšus, kas garu gadu garumā ceļoja no Toronto uz Rīgu, savā laikā priecinot tik daudzus! Un būtu ļoti interesanti apkopot vēstuļu tūkstošus, kas riņķoja pa to pašu orbītu.

— Nudien nesaprotu, — viņa viendien saka, ieraudzījusi man jaunu kleitu mugurā: — kas tev tā par šuvēju! Nekādas izdomas! Un sev tik raksturīgā manierē dodas taisnā ceļā pie drēbju skapja un izceļ kaut ko ļoti oriģinālu:

— Uzlaiko! Ja derēs, valkā vesela!

Šo kleitu es valkāju ļoti ilgi. Kad tā bija pavisam jau izbalējusi, apgriezu uz otru pusi, tik mīļa man tā bija.

Citreiz atkal kādā saltā dienā Dubultos Veltai likās, ka esmu nosalusi, un daudz nedomādama, viņa atrāva čemodāna vāku un pasvieda man kaut ko ļoti siltu un pūkainu. Arī šo džemperi nevarēju vien novalkāt.

Iepazīstoties ar mūsu tālaika sadzīvi, Veltai bieži atgadījās dažnedažādi pārpratumi. Izstāvējusi mums tik pierasto garo rindu pārtikas veikalā, viņa savu ilgo prombūtni skaidroja ar "neparastu sastrēgumu"...

Citreiz atkal stāvam abas ar Veltu stūra veikalā, katra savā rindā: Velta piena nodaļā, es — pēc maizes. Pārdevēja latviski tikpat kā nesaprot, bet Velta grib nopirkt "pusmārciņu sviesta"... Abas runā katra savā valodā, kamēr pircēji aizmugurē, uzjautrinājušies un izspriedušies, cik tad gramu varētu būt pusmārciņā, beidzot sāk īgņoties, jo rinda neiet uz priekšu:

— Vai tad jums grūti tos dažus vārdus pasacīt krieviski?

Kā šodien atceros Veltas apmulsušo seju. Pa pusei sašutusi, pa pusei nelaimīga viņa saka: — Bet es tak nesaprotu!

Telefona zvani un durvju zvani, izbraucieni un uzstāšanās, Jāņu svinēšana — vasara ir jau pagriezusies uz otru pusi, bet mēs abas ne lāga parunājušas vēl neesam. Un tad beidzot pienāk tā pēcpusdiena, kad Velta nosēdina mani "zaļajā salonā" pie galda un saka:

— Pastāsti man par sevi. Es nemaz nezinu, no kuras puses tu esi...

Es pasaku.

Veltas seja saspringst. Viņa domīgi pārjautā:

— No Jaunpiebalgas? Tad jau... Jā, arī es vienu vasaru dzīvoju Jaunpiebalgā. Vīrs toreiz strādāja par ārstu kara hospitālī Abrupē.

Ak Dievs! Tad tā ir bijusi viņa! — kā zibens atplaiksnījums manā atmiņā iegaismojās kāds sens redzējums, kāds īpašs piedzīvojums bērnībā. Tik spilgti, ka sajutu putekļu smaržu, kas plūda no ceriņkrūmu lapām tveicīgā vasaras pievakarē. Kara ratu izvagots lielceļš, grants, samalta tik mīksta, ka ne akmentiņš nedur basajās pēdās. Kluss, tikai pamalē vienmērīgi ducina. Tur ir karš, un tas nāk aizvien tuvāk. Bailes ir, jā, bet ir aprasts arī ar bailēm, jo tās vēl ir tālu, un es, priecīgi dungodama un klikatiņas rokā vicinādama, skaitu soļus līdz mājām. Mani gaida divas garas, laimīgas dienas... Vēl šis uzkalniņš, vēl tas pagrieziens, un tad būs jāapsēžas grāvmalē un jāapauj kājas tāpēc, ka aiz nākošā līkuma būs Abrupe, bet tur tagad lazarete. Tur vienmēr daudz cilvēku. Pārsietām galvām, sabintētām rokām, ar kruķiem klibodami pārvietojas vieglāk ievainotie. Viņi smejas un zirgojas, spēlē mutes harmonikas... Ne jau tā, ka es ļoti baidītos, bet šai vietai tomēr cenšos ātrāk tikt garām. Iegriezusies līkumā, redzu, ka šoreiz neviena nav, bet tad saklausu balsi. Runātāja ir sieviete, viņa nāk pa grantēto kājceliņu no lazaretes, balstīdama jaunu karavīru. Šī sieviete ir tik neparasti skaista un mirdzoša, ka man aizraujas elpa, un es uz brīdi sastingstu, kā parādību ieraudzījusi. Tas ir kaut kas no citas pasaules, kas tik ļoti atšķiras no manas īsās dzīves pieredzes. Varbūt atblāzma no pilnības, kas tik reti sastopama?

Kas viņa tāda bija? Vai es viņu vēl kādreiz ieraudzīšu? Ik reizi, kad mans ceļš veda gar pagastmāju, es palēnināju soli un ar neizskaidrojamu satraukumu lūkojos uz to pusi. Bet es viņu vairs neredzēju.

Tuvojās fronte, hospitāli evakuēja, dzīve iegriezās citās sliedēs, un vajadzēja paiet gadu desmitiem, lai es atkal ieraudzītu savas bērnības skaistuma un pilnības ideālu.

Varēja manīt, ka Velta ar varu aizstūma atmiņas no sarauktās pieres.

— Nu redzi, — viņa nopūtās, kā no gara ceļojuma atgriezdamās. Jo tiktikko jau viņa vēl bija bijusi tur — uz grantētā kājceliņa tālajā kara vasarā. Jauna un Latvijā.

— Tad jau mēs esam pazīstamas ļoti sen, — viņa turpināja, un mēs atcerējāmies vietas un cilvēkus, kas mums abām toreiz bija pazīstami.

— Man vēl kaut kur glabājas tavu dzejoļu izgriezumi no "Tēvijas". Es tos cītīgi krāju un ganos mācījos no galvas...

Velta piecēlās un gāja uz virtuvi pēc kafijas. Viņai līdzi aizspurdza zilais papagailis, kurš pa šo laiku bija ne tikai samierinājies ar savas mājvietas maiņu, bet pieradis un pieķēries, un ik mīļu brīdi mēģināja iesprukt viņas melnajā matu mezglā. Kad Velta pagriezās atpakaļ, vienu mirkli viņa it kā sastinga durvju ailē. Mazliet piešķiebtu galvu, mazliet rezignētu smaidu. Parādība.

Tā viņa joprojām tur stāv. Manā atmiņā.

Olga Lisovska

Velta Toma, kādu viņu 1996.gadā Toronto uzglezoja Ģirts Tiltiņš; un kādu viņu nofotografēja Toronto 1989.gadā