Aizvakar, 27. oktobrī, Mālpilī pulcējās Latvijas pašvaldību vadītāji, lai apspriestu reģionālo reformu un vietējo pašvaldību administratīvi teritoriālo reformu

Latvijas pagastu apvienības valdes priekšsēdētājs Aleksandrs Lielmežs:

Kas lēti pērk, tas dārgi maksā

Tagad ir likums par administratīvi teritoriālo reformu, ir koncepcija par reģionālo reformu. Notiek brīvprātīga pašvaldību apvienošanās, lielākā pieredze ir Kandavas novadam. Tiek veidotas sadarbības apvienības "Ziemeļkurzeme", "Bārtava".

Notiek mūsu pašvaldību dzīves vispusīga izpēte, tiek tērētas lielas naudas. Notiek valdības konsultācijas ar lielpilsētām, mazpilsētām, rajoniem, iespējams arī, ka konsultēsies ar pagastiem. Jo līdz šim tāda piedāvājuma nav bijis. Mēs gan uzaicinājām, lai atbrauc uz šo sapulci, jo saprotam, ka valdībai varbūt nemaz tur daudz vietas nav, kur mūs visus uzņemt! Es ceru, sadzirdēs, ka arī mēs esam.

1940.gadā bija 518 pagasti ar nedaudz vairāk nekā miljonu iedzīvotāju, 1945.gadā izveidoja 1350 ciema padomes, un pašlaik ir 483 pagasti, kuros dzīvo aptuveni 720 tūkstoši iedzīvotāju, kas galvenokārt ir pilsoņi un pārstāv ap pusmiljonu vēlētāju. It kā vajadzētu ar mums arī rēķināties.

Kāpēc minēju šos skaitļus? Jūs ievērojāt, ka 483 ir mazāk nekā 518. Man ir bijusi visciešākā saistība ar diviem izbijušiem pagastiem. Esmu dzimis Kastrānes ciemā, kas tika sadalīts starp Ķeipenes pagastu un Suntažu pagastu. Kastrānes pagasta vecis 30.gados ir bijis mans vecaistēvs. Un ar skumjām es secinu, ka no Kastrānes pagasta kādreizējās varenības ir palikušas pāri tikai "drupas". Bija divas skolas, divi tautas nami, bibliotēka, tagad nav nekā. Kastrānes pagastu likvidēja 1956.gadā.

Un Sidgundas pagasts. To likvidēja 1963.gadā, sadalīja starp Mālpili un Allažiem. Un sidgundieši joprojām nekādi nesaprot, ka viņi vairs nav sidgundieši, un, kad viņus uzrunā par mālpiliešiem, dusmojas. Arī Sidgundā ir zināms panīkums. Kad nesen sarīkojām bijušo pašdarbnieku saviesīgu saietu, sanāca pilna kultūras nama zāle, un viņi teica — mēs gribam, lai Sidgundas kultūras dzīve atdzimtu, vajadzētu kaut ko darīt. Mēs sakām — nu, kāpēc, mums it kā viss ir, redziet, kāds lepns nams, asfaltēts ceļš, kādas problēmas? Acīmredzot problēmas ir ļoti dziļas.

Es minu šos piemērus tāpēc, ka iecerētā reforma nav tikai pliki naudas rēķini. Tā ir ļoti dziļa psiholoģiska, reliģiska, etniska problēma.

Valstis jau var pārvaldīt dažādi. Joprojām uz zemes ir ciltis, kur par nepaklausību kādu apēd vakariņās, un ir augsti demokrātiskas sabiedrības ar 70–100 cilvēku lielām pašvaldībām, kur nepastāv doma, ka nozīmīgu lēmumu varētu pieņemt bez iedzīvotāju piekrišanas, (piemēram, Šveicē, Francijā, Austrijā). Bet ko tad darīt mums Latvijā? Mēs ņemamies ar visādām pieredzēm un apmaldāmies trijās priedēs. Vienam liekas, ka labāka ir Ziemeļvalstu pieredze, citam — Viduseiropas, citam — dienvidvalstu, kā nu kuram. Atbilstoši katra izpratnei par to, kādai jābūt sabiedrībai un tās pārvaldes modeļiem.

Mums nepāprotami saka, ka mums ir nepieciešama reforma. Jā, viss cilvēces vēstures attīstības ceļš ir reformu ceļš. Un arī mēs reformēsimies, vai tas kādam patīk vai nepatīk. Bet tikai — kā? Un — kāpēc, kādi ir mērķi, kas tiek piedāvāts? Ir viedoklis, ka jāveido lielas pašvaldības, tās būšot stipras, un tad viss it kā nostāšoties savās vietās. Vai tad, četrus nabagus saliekot kopā, iznāks kas liels un stiprs? Arī Kandavas pieredze, kas, protams, ir vērtīga, tomēr liek domāt, kāpēc Kandavai ir otra lielākā dotācija aiz Līvānu pilsētas — vairāk nekā 200 tūkstoši. Bet kur ir efekts? Vai tas, ka ir samazinājušies pārvaldes izdevumi, protams, var rēķināt arī tā. Bet vai ir panākts tas, kas tika gaidīts, ko iedzīvotāji no pārvaldes gaida? No pārvaldes viņi gaida labus, pieejamus pakalpojumus, ērtu un laipnu apkalpošanu.

Skaitļi tiek saukti visdažādākie. Nu, piemēram, ka pagastu skaits varētu būt uz pusi mazāks, kāpēc vajadzīgi 483, lai ir kādi 250. Cits ir drosmīgāks, turklāt — jo mazāku skaitli nosauc, jo lielāks reformists, jā. Citi teic, ka vispār nevajag tās lauku pašvaldības, izveidos starp pilsētām tādas lielas teritorijas, un viss būs kārtībā. Tas gan nav sevišķi populārs viedoklis, taču dažreiz izskan. Bet visbiežāk tiek nosaukts skaitlis 150, tas Latvijā būšot optimālais variants. Rēķins ir vienkāršs. Latvijā ir 77 pilsētas, no 150 atņem 77, tātad paliek 73 novadi. Tas ir tā: no pieciem pagastiem — vienu. Kāpēc ir tāds viedoklis? Kas tad mudina, uz šo lielumu?

Man nāk prātā tāda ķecerīga doma — vai tas lielais ir tik labs? Un es tā apceru: bija kādreiz tie lielie dzīvnieki — dinozauri, nav neviena vairs, izmiruši. Gandrīz visas impērijas ir sabrukušas. Visa cilvēces vēsture ir teritoriju apvienošanas un sadalīšanas vēsture. To redzam arī pašlaik — ik uz soļa.

Arī Latvija no "lielās , varenās, nedalāmās" tomēr atdalījās. Mums notika kongress, kura moto bija: mazais ir brīnišķīgs. Kāpēc? Tāpēc, ka tā faktiski ir cilvēka būtība. Pavērojiet savas izjūtas! Ja cilvēks nerod sevī mieru, viņš sabrūk. Arī ģimenes, ja tajās nespēj vienoties, izjūk. Daudzdzīvokļu māju kāpņu telpas ir uzskatāms piemērs. Ja sešas, astoņas ģimenes nespēj vienoties, lai būtu kārtība, kāpņu telpas ir pastāvīgi piemēslotas.

Centralizētā siltumapgāde, kas esot laba, nez kāpēc tiek decentralizēta. Tātad ne jau tas lielums ir galvenais, bet kvalitāte un vienošanās.

Piemēram, Eiropas pašvaldību harta. Esmu tās novērotājs Latvijā no Eiropas Padomes puses, man stingri jāseko, lai viss te tiktu pildīts tā, kā vajag. Tajā teikts, ka publiskos pienākumus lielākoties realizē tās valsts varas institūcijas, kuras atrodas vistuvāk pilsoņiem. Mēs it kā esam vistuvāk pilsoņiem. Bet jautājums: kāpēc tad viņi no mums attālinās? It kā līdzekļu ekonomijas vārdā, kvalitātes vārdā, līdzekļu piesaistes un resursu palielināšanas vārdā. Tas viss ir jauki. Bet kāds ceļš ejams uz šo patiesību? Un kāpēc iedzīvotājos un mūsos pašos ir liela neticība un skepse, ka tieši šāds variants, kas tiek piedāvāts, šis apvienošanas modelis un tie skaitļi, ko es nosaucu, dos lielo gaidīto efektu?

Ir vairāki iemesli, kurus es gribētu minēt. Līdzšinējo reformu negatīvā pieredze (it sevišķi laukos — zemes reforma). Mūsu lauki ir aizauguši, mēs taisāmies tos apmežot un par to vēl samaksāt. Mēs gatavojamies gūt ienākumus gandrīz pēc simt gadiem. Mums ir izzudusi efektīva lauksaimnieciskā ražošana. Mēs iearam zemnieku izaudzēto ražu un par to vēl maksājam nodokļu maksātāju naudu. Ir nepietiekama izpēte un visādu modeļu analīze, kā tad īsti būtu labāk. Protams, arī bailes, ka tiks slēgti tautas nami, bibliotēkas, mazās skolas, ka laukos panīks kultūra. Nav iespējama laba reforma bez labas naudas, jo naudu reformai neviens lāga negrib dot. Beigu beigās — kvalitatīva valsts pārvalde arī maksā. Mēs gribam it kā lētāk.

Lai labāk izprastu situāciju, es nedaudz gribētu pakavēties pie tā, kas tad mums no 1990. gada līdz šim ir noticis un kādas ir bijušas galvenās tendences pašvaldību lietās. Man ir pieredze no 1987. gada, un es varu teikt, ka visam šim procesam esmu izgājis līdzi. Tātad, nepārprotami, ir noticis funkciju pieaugums, kas pats par sevi ir labi. Bet ir notikusi pašvaldību ieņēmumu bāzes nepārtraukta samazināšana, un tas ir ļoti slikti. Patstāvības ierobežošana, jo jaunajai nomenklatūrai arī gribas ko darīt. Beigu beigās mums būtu jāatgriežas pie pamatjautājuma — kādus pakalpojumus mēs sniegsim iedzīvotājiem, kas to darīs, kurā vietā to darīs, par kādu naudu darīs, un kā cilvēki pie šī pakalpojuma nokļūs. Un tikai tad ir jāsāk domāt par iespējamām robežām. Veicot visus ekonomijas rēķinus, lielākā kļūda ir tā, ka atdala nodokļu naudu no iedzīvotāju ieņēmumiem. Manā skatījumā, tā ir vienota, un visi rēķini būtu jārēķina tā kā ar vienotu naudu. Nevis — par nodokļu naudu iznāks kaut kas ekonomisks. Bet kā tad ar iedzīvotāju naudu? Vai viņiem arī būs ekonomiskāk, vai viņiem būs jātērē vairāk? Tātad — reforma iedzīvotājiem vai valsts pārvaldes ērtuma dēļ? Tā vienmēr būs pretruna, un tas jāapzinās.

Mums, lauciniekiem, visvairāk sāp: ko tad cilvēki laukos darīs? Un, ja nebūs ko darīt, tad nekādai reformai vispār nav jēgas. Ja cilvēkiem laukos nebūs ko darīt, visas reformas ir "karamas uz nagliņas". Ļoti būtiski ir jautājumi par iespējamo jauno teritoriju nosaukumiem. It kā vienkāršs jautājums. Bet kā mēs sauksim šīs jaunās teritorijas? Es to reformas padomes sēdē jautāju, kad piedāvāja apvienot trīs dažādu nosaukumu pagastus: "Nu, kā tad sauks?" — Nu, izdomāšot kaut ko jaunu. Izdomāt jau var, bet vai cilvēki to pieņems.

Par reģionālo reformu. Visi grib un gaida skaitļus. Cik reģioni Latvijā ir vajadzīgi? Varbūt 26, varbūt 40, varbūt deviņi, pieci vai divi. Bet varbūt tikai viens. Kas to var pateikt? Kamēr nebūs noteikts, kur cilvēks šos pakalpojumus saņems, lai viņam labāka dzīvošana būtu… Tikai tad varam sākt vilkt robežas. Mums nav pietiekamas informācijas, analīzes un modelēšanas, lai mēs kaut vienu skaitli nosauktu. Tāda ir mana pārliecība. Protams, reģioni būtu vajadzīgi, jo daudz kas ir tāds, kas pārsniedz arī iedomātās vislielākās pašvaldības lielumu. Par to nebūtu ko diskutēt. Vienīgi mani ļoti uztrauc divas paredzamās reģionu funkcijas: vidējā izglītība un ceļi. Vidējā izglītība, manuprāt, nebūtu reģiona funkcija, bet visas speciālās izglītības, arodizglītības un citādas, bet ne vidējā izglītība. Un ceļi. Ceļi ir mans sāpju bērns. Es uzskatu, ka valstī jābūt tikai divu veidu ceļiem: valsts ceļiem un, iespējams, ļoti minimālai daļai, privātiem ceļiem. Bet mēs gribam vēl vienu. Tad nu mums būs valsts, reģionālie, pašvaldību, resoru un privātie.

Par finansēm. Tas ir mans "saldais ēdiens". Jo tad, kad papētīju 2000. gada budžeta projektu, arī valdības vīrus interesēja: cik tad tā Saeima bija naudu tērējusi pēdējos piecus gadus? Lielmežam visu laiku jānēsā līdzi skaitļi par piecu gadu nodokļu maksājumiem. Par visiem valsts institūciju tēriņiem, no kurienes nauda nākusi un kam aizgājusi. Man tas tabulās ir apkopots. Bet tendences, protams, ir vecu vecās. Kas tuvāk pie dalīšanas, tam arī vairāk tiek. Ministriju tēriņi aug, neskatoties uz skaļo runāšanu, ka naudas nav, nevar nevienam neko iedot. Bet, ja paskatās kaut vai tikai darba algas fondu, tomēr ir atrasti 14 miljoni latu ministrijas algoto darbinieku naudas pielikumiem. 14 miljoni. Pedagogiem, protams, ir neliels samazinājums pret pagājušo gadu. Kāpēc tā? Kāpēc tad vārdos viens, bet darbos cits? Uz to man faktiski nav atbildes. Skumji, ja būtu jāsecina, ka tā ir apzināta politika. Es pieļauju, ka deputātiem arī ir grūti orientēties visos šajos skaitļos un viņi nespēj izsekot. Jo tādu budžeta projektu, kur nauda jau tiek dalīta bruto un neto, arī man ar visu pieredzi ļoti grūti bija atšifrēt. Es nekādi nesaprotu, kāds izskatās neto lats un kāds — bruto lats, nu nekādi nevaru saprast.

Bet beigu beigās zem tā visa slēpjas tas, ka mēs esam atteikušies no bezdeficīta budžeta, ka mēs strauji lienam valsts ārējos parādos. To visu tur var izlasīt. Un tas ir skumji. Jo mums, pašvaldībām, liek pievilkt jostas. Nākamā gada budžeta aplēsēs 100 pašvaldībām naudiņas ir mazāk nekā šogad un vēl 27 — mazāk nekā 1998. gadā. Neskatoties uz visiem resursu sadārdzinājumiem, inflāciju un citiem pieaugumiem, arī mums tur ir paredzēti pieaugumi un absolūti ir ignorēts likuma par pašvaldībām 7., 8., 9. pants, kur ir teikts, ka jaunu funkciju uzdevumiem ir jāseko līdzi arī naudai. Tā tas nav. Varam jau mēs tiesāties Satversmes tiesā, bet vai tad tas ir atrisinājums. Man ir kauns tiesāties ar Saeimu, goda vārds.

Par naudu vairāk jums līdzziņotāji teiks, bet es jums teikšu to, ko droši vien neteiks neviens.

Šodien ir 27. oktobris, un Aleksandram Čakam ir dzimšanas diena. Un es jums gribētu tikai vienu nelielu dzejoli norunāt, tas saucas "Prātīgs cilvēks".

Referāts Latvijas pagastu vadītāju sapulcē Mālpilī 1999.gada 27.oktobrī

Sapulces 1999.gada 27.oktobra rezolūcijas "Par pašvaldību finansiālo stāvokli 2000.gadā", "Par reģionālo reformu", "Par vietējo administratīvi teritoriālo reformu" — seko

Prātīgs cilvēks

Direktors pieņem…

Gaida —

12 kundzes,

20 jaunkundzes,

vīrieši,

vecenes,

veči

un es.

 

Izpildu pieteices anketu:

rakstnieks,

nav godalgots,

ienākums — nenoteikts.

 

Sulainis, svinīgs un spīdošs kā limuzīns;

atbilde — nepieņem.

Smīn:

12 kundzes,

20 jaunkundzes,

vīrieši,

vecenes,

veči,

bet es?

 

Izpildu nākošo pieteices anketu:

rakstnieks — redaktors,

godalgots,

mēneša ienākums — 500 latu.

Sulainis.

Atbilde — pusstundu uzgaidīt.

Kā?!…

Un tad es izpildu

pēdējo

pieteices anketu:

rūpnieks,

mecenāts,

mēneša ienākums 5000 latu.

P.S. Ministra brālēns.

Atkal sulainis,

atkal atbilde,

bet tagad maiga kā tepiķis,

laipna kā izejas durvis:

mēs lūdzam

bez rindas.

Sulainis, vēlīgs

kā sētnieks uz svētkiem,

rāda man ceļu.

Jaunkundzes sakustas krēslos,

atveras pūderu kastītes,

svārciņi

paceļas, slepus virs ceļiem.

Direktors svinīgi

sagaida mani,

piecēlies,

istabas vidū.