Valsts prezidents Valdis Zatlers Latvijai, Latvijas tautai:

Labvakar, Latvija! Labvakar, mana dārgā Latvijas tauta!

Līdz gadu mijai ir atlikušas pāris minūtes. Šajos mirkļos katrs no mums pārdomā, kāds tad ir bijis aizvadītais gads; kas no tā, ko pagājušajā gadā apņēmos izdarīt, ir paveikts, kas ne; kurš sapnis piepildījies un kurš ne. Tāpat šajās minūtēs katrs no mums sev un saviem tuvākajiem kaut ko apsola. Apņemas dzīvot labāk, pareizāk, draudzīgāk un atbildīgāk.

Bet vispirms par to, kāds tad bijis aizvadītais 2007.gads. Latvijā tas ir bijis lielu pārmaiņu un uzdrīkstēšanās gads. Gads, kurā mēs visi kopā savas valsts vēsturē ierakstījām kādu būtisku lappusi. Gads, kurā atkal bijām gatavi runāt un domāt par mūsu nācijas kopīgajām vērtībām.

Tieši šogad, pirmo reizi kopš 1991.gada, daudzi tūkstoši cilvēku iznāca mūsu Rīgas ielās, lai skaļi un nepārprotami pateiktu, kādā valstī vēlas dzīvot. Paldies jums visiem, kas piedalījāties, paldies, ka beidzot uzdrīkstējāties īgnu kurnēšanu nomainīt ar aktīvu rīcību. Tikai tā iespējams vēlreiz pārliecināties, cik svarīgi rīcību balstīt demokrātijas pamatvērtībās, bet ne sīkās interesēs.

Ja runājam par vērtībām, tad tieši šogad Latvija beidzot varēja novērtēt vārda brīvības priekšrocības. Mūsu Satversmes 100.pants katram dod tiesības brīvi paust viedokli arī tad, ja tas balstīts uz maldīgiem priekšstatiem. Un tajā pašā laikā šis mūsu pamatlikuma pants uzliek runātājam pienākumu atbildēt par saviem vārdiem. Cenzūra mūsu valstī ir aizliegta, un tas ir jāatceras katrai atbildīgai amatpersonai!

Politiķu nevērība pret vēlētāju arī ierakstīja jaunu lappusi atjaunotās Latvijas vēsturē. Pirmo reizi pēc neatkarības atgūšanas valdība atkāpās ne tāpēc, ka tai nebūtu Saeimas vairākuma, bet gan tāpēc, ka sabiedrība tai neuzticējās. Tāpat pirmo reizi valdības veidošanas procesā katrs no jums, mani dārgie līdzpilsoņi, zināja, pēc kādiem kritērijiem es izraudzīšos jauno Ministru prezidentu un kādus jautājumus es uzdevu partijām.

Es, gluži tāpat kā jūs visi, gaidīju godīgas, valstiskas un atbildīgas atbildes. Solījumu šajā procesā bija daudz. Šajos mirkļos, īsi pirms gadu mijas, gribu cerēt, ka apsolītais tiks pildīts. Turklāt ne reitingu vai popularitātes dēļ. Tiks pildīts tāpēc, ka tikai tā valdība varēs atgūt sabiedrības uzticību, kas patiesībā nozīmē vēl vienas būtiskas vispārcilvēciskas vērtības iedzīvināšanu. Tas nozīmē cilvēcisku cieņu un atbildību vienam pret otru. Jo cilvēkam, kuru tu cieni, tukši nesolīsi labklājības valsti rīt uz pusdienlaiku.

Mani dārgie līdzpilsoņi!

Aizvadītais gads nav tikai politiķu un politikas gads. Es zinu, ka daudziem mūsu uzņēmējiem 2007.gads bija veiksmīgs gads, arī valsts kopīgā ekonomiskā izaugsme bijusi strauja, līdzi gan nesot rekordaugstu inflāciju un skaudru atziņu, ka katru mēnesi par to pašu naudu varam nopirkt mazāk. Lai nākamgad būtu citādi, valdībai būs konsekventi jāturas pie jau uzrakstītā ekonomikas stabilizācijas plāna.

Tāpat tieši šogad, 17 gadus pēc neatkarības atgūšanas, kļuvām pietiekami stipri, lai atteiktos no fiziskas robežkontroles uz Latvijas–Lietuvas un Latvijas–Igaunijas robežas. Tas mums liek uz nacionālās drošības jautājumiem paskatīties daudz plašāk. Saprast, ka mūsu drošība ir tieši saistīta ar drošību Eiropā un pasaulē. Un tieši tāpēc gan aizvadītajā gadā, gan arī nākamgad Latvijas karavīri mūsu drošības sardzē stāvēs kā Afganistānā, tā Kosovā un citos pasaules karstajos punktos.

Vēl aizvadītais gads ne reizi vien ļāvis mums visiem lepoties ar savējiem. Sarkanbaltsarkani karogi Ņujorkas ielās sveica Jeļenu Prokopčuku, par godu Viktora Ščerbatiha uzvarai Taizemē skanēja Latvijas himna, Vestards Šimkus bija virtuozākais no virtuozākajiem pasaules klavierspēles olimpiādē. Tie un ne tikai viņi ir mūsu izcilnieki.

Pirms pāris dienām Rīgas pilī man bija tas gods uzņemt Latvijas lepnuma laureātus un lieliskas ģimenes no visiem Latvijas novadiem. Cilvēkus, kuri ik dienas dara daudz vairāk, nekā prasa pienākums vai darba apraksts. Cilvēkus, kurus, ne mirkli nešauboties, varu saukt par savas tautas varoņiem. Es zinu – jūsu ir daudz. Es zinu, ka saviem bērniem un skolēniem tieši jūs būsit paraugs, kam līdzināties, no kā mācīties attieksmi pret dzīvi – pret līdzcilvēkiem un savu valsti. Šo atbildības sajūtu nevar iegūt kā preci no kataloga. To nevar nopirkt par naudu un nevar iegūt kā balvu. Tā ir dziļi katra sirdī.

Tieši tāpēc es šajos mirkļos pirms gadu mijas aicinu katru apzināties, ka valsts – tie esam mēs paši, mūsu darbs, mūsu attieksme pret sevi un līdzcilvēkiem. Mūsu kopīgā vēsture un kopīgās vērtības, kuras vada mūs ikdienas darbos.

Dārgie Latvijas ļaudis!

Nākamgad mūsu valsts svinēs savu 90.dzimšanas dienu. Un tāpēc ir pamats jautāt, kurš rakstīs mūsu valsts šodienas vēsturi un ko par šo laiku pēc desmit vai divdesmit gadiem skolas mācību grāmatās lasīs mūsu bērni un mazbērni? Kāds šis zīmīgais valsts jubilejas gads paliks mūsu tautas atmiņā?

Es zinu: šis gads mums nebūs vienkāršs. Tāpat es zinu, ka līdz šim Latvijas vēsturi rakstījuši drosmīgi cilvēki, kuri nav vairījušies no atbildības un smaga darba savas valsts labā.

Globālās konkurences apstākļos mūs gaida daudzi izaicinājumi, un tas nozīmē – ir jābūt drosmīgiem un izlēmīgiem, jārīkojas, nedrīkst paļauties naivai cerībai, ka viss ir likteņa vai valdības rokās.

Bailes, augstprātība, nevērība un pašlabuma meklēšana ir tas, kas dara mūs vājus. Taču mēs esam pārāk maza valsts, lai varētu to atļauties. Mēs nevaram atļauties zaudēt savus cilvēkus – nedz tos, kuri devušies peļņā uz citām zemēm, nedz tos, kuri atmetuši ar roku sapņiem un dzīvo tikai šodienai. Mēs nevaram atļauties aizmirst par savu valsti un nedrīkstam pazaudēt piederības sajūtu savai valstij.

Ir jānotic, ka katrs no mums savā vietā un savā veidā raksta mūsu kopīgo Latvijas vēsturi. Katram no mums to jāatceras ik dienu – kā pieņemot likumu, tā slaukot ielu vai pagalmu.

Katram bērnam ir tiesības uz sirds mīlestību, labu izglītību un pienācīgu veselības aprūpi neatkarīgi no tā, cik kilometrus no Rīgas viņš dzīvo, cik liela ir viņa vecāku alga un kādā partijā ir viņa dzimtās pilsētas mērs. Iespēju vienlīdzība un valstiska atbildība pret katru valsts pilsoni ir tās demokrātijas pamatvērtības, kurām nākamajā mūsu valsts jubilejas gadā ir jānotic.

Rakstīsim savas valsts vēsturi kopā. Un izpildīsim to, ko cits citam un paši sev esam apsolījuši!

Laimīgu Jauno gadu tev, Latvija!

Latvijas Televīzijā 2007.gada 31.decembrī, pirms pusnakts