— Septembra nogalē Rīgā bija ievērojams notikums — Baltijas valstu augstāko tiesu tiesnešu konference, ko rīkoja Eiropas Padome sadarbībā ar Latvijas Augstāko tiesu un Tiesnešu mācību centru. Lai gan "Latvijas Vēstnesis" par to lasītājus jau īsumā informēja, šoreiz gribētos vairāk uzzināt par konferences mērķiem un atzinumiem.

— 21. un 22.septembrī Rīgā notikusī triju Baltijas valstu augstāko tiesu tiesnešu konference bija pirmā pēc neatkarības atjaunošanas. Esmu gandarīts, ka šī tikšanās norisa mūsu galvaspilsētā un bija iespējams parādīt viesiem — ne tikai lietuviešu un igauņu kolēģiem, bet arī pārstāvjiem no Nīderlandes, Austrijas, Slovēnijas un Polijas — gan mūsu Augstāko tiesu, gan pastāstīt par veikto un vēl darāmo. Vēlāk daudzi pateicās par redzēto un dzirdēto, jo, izrādās, ciemiņi nemaz nav tik labi informēti par Latvijas tiesu sistēmu. Domāju, ka konference bija abpusējs ieguvums.

Galvenais tikšanās mērķis bija uzturēt un paplašināt tradicionālos sakarus starp trim Baltijas valstīm, regulāri salīdzināt paveikto un uzdevumus, jo Baltiju Eiropā uzskata par vienu veselumu, kopumu. Protams, katra valsts iet savu attīstības ceļu, taču mērķis ir viens — radīt normāli funkcionējošu tiesu sistēmu. Dažkārt presē izskan viedokļi, ka tā vai cita kaimiņvalsts mūs apsteigusi, daļēji kaut kādā jomā tā arī ir, taču mūsu attīstības ceļš nav sliktākais, ejam pietiekami normālā tempā. Manuprāt, būtu ļoti slikti, ja tiesu reforma tiktu sasteigta. Visām trim Baltijas valstīm ir gan atšķirīgas, gan kopīgas problēmas.

— Un kādas tās būtu?

— Pirmkārt, visa pamatā ir juridiskās skolas attīstība. Šoreiz nerunāšu par to, kā mums veicas, jo tas ir atsevišķs sarunas temats. Taču, lai mums būtu kvalificēti juristi, kas varētu strādāt tiesās, likumprojektu sagatavošanā, ir jārada skola plašākā nozīmē, kur izglīto šos cilvēkus. Tā kā mēs virzāmies uz Eiropas Savienību, mūsu likumi, tiesu prakse ir jātuvina un būs jāsaskaņo ar Eiropas tiesībām, tāpēc jāpārveido juridiskā domāšana. Saprotu, ka to nevar izdarīt viena, divu vai pat piecu gadu laikā. Lai kļūtu par augsti kvalificētu juristu, nepieciešams laiks.

Otrkārt, izjūtams juristu teorētiķu trūkums. Mums ir diezgan daudz praktiķu, tas ir, tiesnešu, kas spriež tiesu, protams, pamatojoties uz likumiem. Taču jābūt normālai attiecībai starp teorētiķiem un praktiķiem. Šajā ziņā ļoti nepieciešama juridiskās domas apmaiņa, viedokļi par tiesu, tostarp arī Augstākās tiesas, spriedumiem. Vajadzīgi šie teorētiskie atzinumi, argumenti, pamatojot tādu vai citu tiesas spriedumu vai nolēmumu. Vēl kāda kopīga problēma — pietrūkst likumdevēja un izpildvaras pietiekama atbalsta tiesu sistēmai un reformai. Arī mūsu kaimiņvalstīs, kā konstatējām sarunās ar kolēģiem, ir bijuši mēģinājumi nostādīt vienu varu pār otru, lai gan visām trim — likumdevēja, izpildvarai un tiesu varai — jādarbojas līdzās, katrai savu pienākumu ietvaros. Taču līdzīgas problēmas ir ne tikai mūsu trim neatkarību atguvušajām valstīm, bet arī Austrijā un Nīderlandē. Par to konferencē stāstīja šo valstu kolēģi.

Svarīgs sarunu temats bija tiesnešu mācības, kvalifikācijas celšana, augstāko tiesu tiesnešu piedalīšanās likumdošanas procesā. Ja raugāmies strikti, tiesu varai jāveic savas funkcijas un tai nevajadzētu jaukties citu varu pienākumos, tas ir, likumu izstrādes procesā. Taču Augstākās tiesas tiesneši kā kvalificēti juristi piedalās likumprojektu izstrādes darba grupās. Viņi to dara vai nu savā brīvajā laikā, vai reizēm tiek atrauti no tiešā darba, kura jau tā ir daudz. No vienas puses, it kā loģiski — spēcīgi juristi palīdz veidot saturīgus likumus, bet, kā konferencē izteicās Nīderlandes pārstāvis, — vai tiesnesim būtu jāpiedalās likumu radīšanā, kuri viņam pēc tam būs jāpiemēro praksē? Nīderlandē tas esot aizliegts. Tam pamatā bijis gadījums, ka tiesas spriedums pārsūdzēts Eiropas Cilvēktiesību tiesā, tas atcelts, un tad atklājies, ka tiesnesis piedalījies gan attiecīgā likuma izstrādē, gan tā piemērošanā. Arī konferencē par šādu situāciju domas bija atšķirīgas. Latvijas Augstākās tiesas tiesneši piedalās arī Tiesnešu mācību centra darbā, lasa lekcijas. No vienas puses, mums tādi pienākumi nav uzlikti, bet ir nepieciešamība arī skaidrot likumu piemērošanu, izglītot apgabaltiesnešus reģionos. Nīderlandē, piemēram, Augstākās tiesas tiesneši nedrīkst veikt pat pedagoģisko darbību. Tur ir tāda kārtība, ka universitāšu profesoriem līdztekus mācību pasniegšanai, lekciju lasīšanai uzdots par pienākumu nodarboties ar tiesu spriedumu un nolēmumu analīzi. Un tas ir normāli, ka teorētiķi pauž savas domas par atsevišķiem spriedumiem, argumentē tā interpretāciju. Mūsu valstī, kā jau minēju, pietrūkst šīs viedokļu apmaiņas. Protams, ir bijuši, piemēram, LU profesora Edgara Meļķisa raksti atsevišķās krimināllietās vai vēl kādas citas publikācijas. Taču šādus faktus var saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem. Augstākās tiesas Senāta spriedumi un lēmumi ir izlasāmi atsevišķos krājumos, ko izdodam kopš 1996.gada. Svarīgs, manuprāt, ir šis juridiskais pamatojums, kas jālasa praktiķiem. Šobrīd tiesneši praktiķi taisa spriedumu, protams, pamatojoties uz likumiem, taču būtisks ir interpretācijas jautājums, par ko runājām arī šajā konferncē. Tas joprojām ir vāji attīstīts, neprotam izmantot interpretācijas metodes. Bet juridiskajai domai ir jāattīstās.

— Kā var vērtēt tiesu reformas īstenošanu visās trijās Baltijas valstīs? Vai tā tuvojas nobeigumam?

— Konferencē secinājām, ka galvenie tiesu reformas procesi visās trīs valstīs ir notikuši: Augstāko tiesu līmenī nostiprināti kadri, arī likumdošana izstrādāta stratēģiskajos virzienos. Iestājies nākamais, varētu teikt, kvalitatīvais posms — ar slīpēšanu, niansēm, pilnveidojot augstāko tiesu struktūru, tiesu spriedumu procesu kulturālai un kvalitatīvai uzlabošanai un attīstībai. Mums kopā ar kaimiņvalstu kolēģiem jāuztur šie kontakti un kopīgi jāveido juridiskā doma. Kas attiecas uz jautājumu, vai tiesu reforma tuvojas nobeigumam, varu atbildēt šādi: tas ir process, kas nevar beigties, bet attīstās, pilnveidojas. Kaut vai piemērs sakarā ar jauno Civilprocesa likumu, kurā tika paplašināta norma saistībā ar atsevišķu lietu izskatīšanu Augstākajā tiesā nevis trīs, bet vairāku tiesnešu sastāvā. Visai sarežģīti norit Kriminālprocesa likumprojekta izstrāde, pie tā strādā pat divas darba grupas. Varam jau sūroties, ka likums ilgi top, bet faktiski esam situācijā, kad var radīt tiešām jaunu, labu un modernu likumu.