Oļģerts Krastiņš, LZA akadēmiķis, — "Latvijas Vēstnesim"

Vai moderni ģērbusies 55 gadus veca dāma būs pagodināta, ja sarunā viņu nosauks par vecu? Varbūt viena no simta! Vīrieši, kas sasnieguši 60, būs pieticīgāki, kas jau ir, tas ir. Tomēr arī vairums šī vecuma vīriešu turas dūšīgi. Neraugoties uz visu to, viņi ir pret pensijas vecuma paaugstināšanu. Un ne bez pamata. Katram vecums pienāk citādi un savā laikā. Vecuma atnākšanu paātrina slimības, grūta dzīve, fiziski smags vai nepārtrauktu uzmanību prasošs darbs. Ja veselība traucēta, šajā vecumā veikt smagu darbu visas dienas garumā vairs nav pa spēkam. Kamēr vecuma barjeru nenosaka katram individuāli ārstu un psihologu komisija, vispārējo pensionēšanās vecumu nevajadzētu paaugstināt, vismaz strauji ne.

1931. gada Latvijas Pensiju likumā kā pensionēšanās kritērijs biežāk minēts nevis vecums, bet gan darba stāžs. Ja minēts vecums, pārsvarā gadījumu tas ir 55 gadi. 55 un 60 gadu pensionēšanās vecums bija spēkā padomju laikā un arī atjaunotās Latvijas pirmajos neatkarības gados. Tādēļ šajā pētījumā ar iepriekš minētām atrunām par veciem cilvēkiem statistikas izpratnē skaitīsim sievietes no 55, bet vīriešus — no 60 gadu vecuma, ja nebūs atrunāts citādi.

Tie, kuri vēl jutīsies spēcīgi, turpinās strādāt paši pēc savas gribas daudz ilgāk , ja vien būs tam labvēlīgi likumdošanas un saimnieciskie apstākļi. Samērā veselam un spēcīgam cilvēkam pensionāra dzīve, kas saistīta ar izstāšanos no darba un ierastā dzīves ritma, nav nekāds vilinājums. Diemžēl apspriežamie grozījumi pensiju likumā, ja tie paliks spēkā, spiedīs izdarīt izvēli.

Izvēli vajadzētu stimulēt tā, lai topošais pensionārs būtu ieinteresēts strādāt pēc iespējas ilgāk. Varētu, piemēram, noteikt, ka katru gadu, kas nostrādāts pēc 55, resp., 60 gadu vecuma, sasniegšanas, darba stāžā ieskaita divkāršā (variants — trīskāršā) apmērā, bet tiem, kuriem nepieciešams pensionēties agrāk, darba stāžu samazina. Līdzīgi varētu koriģēt ik gadu uzkrājamo pensijas kapitālu. Tad būtu spēkā visiem saprotams princips: ilgāk strādājot, pensijas apjoms pieaugs progresīvi. Tā būtu jādara, ja sabiedrība patiesi būtu ieinteresēta, lai veci ļaudis strādātu pēc iespējas ilgāk. Bet tā vien šķiet, ka valdošo partiju vēlme ir pavisam pretēja.

Nepatīkama un vecus cilvēkus aizvainojoša ir valdošo partiju programmatiskā nostāja, kas jaunus cilvēkus gandrīz vai automātiski vērtē par spējīgiem, bet vecus — par nespējīgiem un atpalikušiem. Piemēram, Deklarācijā par Ministru kabineta darbu ("Latvijas Vēstnesī",1999. gada 16. jūlijā) varam lasīt: "Veiksim jaunu, spējīgu speciālistu piesaistīšanu zinātniskajam un mācību darbam augstskolās." Un tas nebūt nav vienīgais piemērs. Neviens nav pret spējīgu speciālistu piesaistīšanu, bet "jauns" un "spējīgs" nav sinonīmi un pat ne vienmēr korelatīvi saistīti jēdzieni. Zinātnes un mākslas vēsture zina desmitiem, varbūt simtiem piemēru, kad ievērojami sasniegumi gūti tieši mūža otrajā pusē. Daudzu rakstnieku, komponistu, gleznotāju mūža pēdējais darbs ir kļuvis visievērojamākais (Bethovena 9. simfonija!). Kvantu teorijas pamatlicējs Makss Planks savu 5 sējumu darbu "Ievads teorētiskajā fizikā" rakstīja un izdeva 58 — 72 gadu vecumā, bet Rīgā ieradās ar lekciju 79 gadu vecumā. Mūsu slavenais valodnieks Jānis Endzelīns rakstīja un publicēja zinātniskus darbus vēl astoņdesmit gadu vecumā. Un pats jaunākais piemērs. Pašreiz zinātnieku sabiedrībā populāro grāmatu "Lielo patiesību meklējumi" tās autors Edgars Imants Siliņš pabeidza sava mūža pēdējā gadā 71 gada vecumā.

Tas attiecas galvenokārt uz garīgu darbu. Strādāt fizisku darbu, īpaši ja tas ir normēts, šādā vecumā nav iespējams.

Cik viņu ir ?

1935. gada tautas skaitīšanā saskaitīja 113,6 tūkstošus iepriekš noteiktā pensijas vecuma vīriešu un 212,6 tūkstošu sieviešu. Pēdējā tautas skaitīšanā, kas notika pirms valsts neatkarības atjaunošanas 1989. gadā, saskaitīja 152,6 tūkstošus pensijas vecuma vīriešu un 400,2 tūkstošus pensijas vecuma sieviešu. Kā redzams, pensijas vecuma sieviešu skaits ir audzis daudz straujāk. To izskaidro sieviešu vidējais mūža ilgums, kas ir daudz lielāks nekā vīriešiem un audzis straujāk. 1998. gada sākumā pēc demogrāfiskās statistikas datiem valstī bija 167,7 tūkstoši pensijas vecuma vīriešu un 393,1 tūkstotis pensijas vecuma sieviešu ("Latvijas demogrāfijas gadagrāmata 1998".-R.:1998.-27. lpp.). Personu skaits, kas 1997. gada beigās saņēma pensiju, bija 651,5 tūkstoši (t. sk. 511,2 tūkstoši vecuma pensionāru, 63,0 tūkstoši strādājošo pensionāru), bet 1998. gada beigās attiecīgi 646,9; 512,5 un 68,5 tūkstoši ("Latvijas Statistikas ikmēneša biļetens. 6(61)/1999". — 49. lpp.).

Vidējais pensijas apmērs 1997. gadā bija Ls 42,24, bet 1998. gadā — Ls 50,45. 1999.gada 1. ceturksnī to paaugstināja līdz Ls 55,31 (turpat 57. lpp.). Tas ir ievērojami mazāk nekā valstī oficiāli noteiktais iztikas minimums. Pēdējais, rēķinot vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli, pēc CSP datiem 1997. gadā bija Ls 78,78, 1998. gadā — Ls 82,15, bet 1999. gada 1. ceturksnī — Ls 83,59 (turpat, 57. lpp.). Tas nozīmē ,ka pensionāram, lai viņš varētu dzīvot tikai atbilstoši iztikas minimumam, ir vai nu jāpiestrādā, vai jāsaņem kāda materiāla palīdzība no tuviniekiem.

Neķepurojies, tāpat noslīksi!

Ja paliks spēkā pēdējie grozījumi pensiju likumā "Par pensijām", tad saņemt pensiju un strādāt vienlaikus drīkstēs tikai tie pensionāri, kuru pensija ir mazāka nekā 60 latu mēnesī. Kādreiz viens ievērojams politiķis teica apmēram tā: ja esi iekritis (iemests) ūdenī , tad ķepurojies un izpeldi; neķepurosies,— noslīksi. Paredzētie grozījumi pensiju likumā pensionāriem sasien rokas un neļauj strādājot aizķepuroties pat līdz iztikas minimumam (tiem pensionāriem, kuru pensijas ir 60 — 100 latu robežās), nemaz nerunājot par iztikas minimuma pārsniegšanu un izrāpšanos no ūdens.

Šāda pensionāru ierobežošana nav pieņemama, vienalga, pēc kādas koncepcijas vērtē pensijas būtību. Ja pensijas vērtē kā paaudžu solidaritātes izpausmi un kā strādājošo paaudzes rūpes par savu vecāku paaudzi, kas jaunības gados viņus uzturējusi, izaudzinājusi un izskolojusi, tad šādai solidaritātei būtu jābūt vismaz iztikas minimuma robežās.

Ja pensiju vērtē kā darba dzīves laikā sociāli uzkrāto vērtību izlietošanu (kas uzkrāta ne vien pensiju fondos, bet arī valsts īpašumos un citās vērtībās, ko jaunā paaudze tagad privatizē un "prihvatizē"), tad pensiju saņemšanas ierobežojumi vismaz no morālā viedokļa nav pieņemami.