Īpašums mums esot svēts. Vai tad svēts var būt tikai nekustamais īpašums, bet mūža darba veikums, kas iemiesots citās vērtībās,— "grēcīgs"?

Vēl atliek iebildums, ka sociālajā un arī valsts budžetā nav pilnai pensiju izmaksai vajadzīgās naudas. Kādreiz, kad mācījos Ekonomikas tehnikumā, skolotājs teica: "Labs ekonomists nav tas, kas daudz domā, kā latu ietaupīt. Labs ir tas ekonomists, kas domā, kā desmit latus nopelnīt!" Vērtējot oficiālajās aprindās notiekošo budžetu, arī sociālā budžeta, apspriešanu, šķiet, ka par daudz laika un cerību saista ar budžetu izdevumu daļu samazināšanu, nolaižot rokas neveiksmju priekšā ienākumu daļā. Neiekasētie maksājumi sociālajā budžetā taču ir daudz lielāki, nekā tiek cerēts no strādājošo pensionāru ierobežošanas.

Sociālā ultraskaņa

Lasot lasītāju vēstules vai klausoties intervijas radio, bieži var sastapt asus uzbrukumus vidēji lielām algām — 200 — 500 latu mēnesī, no jauna piešķirtajām pensijām, ja tās sasniedz 200 — 300 latu mēnesī.

Protams, trūkumcietējiem tas šķiet ļoti daudz un netaisnīgi. Taču šie skaitļi ir pavisam pieticīgi asniņi, lai mums rastos ilgi gaidītā vidusšķira. Apkarojot šādus ienākumus, mēs aizcērtam pirmos vidusšķiras asnus! Kāpēc masu informācijas līdzekļi reti pamana un vēršas pret superienākumiem tūkstošu un desmitu tūkstošu latu apmērā mēnesī? Kāpēc sabiedrība ar to tik viegli samierinās?

Izskaidrojumam varbūt noder analoģija no mūzikas un akustikas. Orķestrī galveno melodiju uztic pirmajām vijolēm, korī — soprāniem, kas izmanto visaugstākās skaņas. Tās skaņu sapludinājumā klausītāji dzird un uztver vislabāk. Bet kas notiktu, ja galveno melodiju atskaņotu vēl dažas oktāvas augstāk, fizikālos terminos — par kādiem pieciem kiloherciem augstāk? Tad tā būtu ultraskaņa, ko nedzirdētu vairs neviens.

Vai arī Latvijas jaunbagātnieku fantastiskie ienākumi nav "sociāla ultraskaņa ", ko ierindas cilvēks vairs nespēj uztvert un novērtēt? Uzbrūk tādiem ienākumiem, kurus vēl var salīdzināt ar savējiem.

Daži lasītāji iebildīs, ka superlielos ienākumus saņem uzņēmēji un šie ienākumi nenāk no valsts budžeta.

Būtībā valsts budžets ir tikai viens valsts pārvaldes instruments, bet neraksturo valsts iekšzemes kopprodukta sadalīšanu un pārdalīšanu pilnībā. Populāri izsakoties, nodokļu maksātājiem ir pilnīgi vienalga, vai noteiktu summu viņi samaksā nodokļos valsts budžetā vai maksā "uzskrūvētus" tarifus un cenas par vispārējo un lokālo monopoluzņēmumu pakalpojumiem un precēm. Tieši no šādi "uzskrūvētiem" tarifiem un cenām taču sedz dažādu prezidentu, padomju un valžu locekļu, lielfirmu juristu, advokātu un citu šādu darbinieku tūkstošos mērāmos mēneša ienākumus, ko viņi nosaka paši sev vai cits citam.

Kā strādājošie pensionāri varētu palīdzēt

Tiklab valsts, kā arī sociālais budžets vispirms būtu jāpilda uz bagāto uzņēmumu un uzņēmēju rēķina, ieviešot progresīvus nodokļus un nodrošinot pilnīgu nodokļu iekasēšanu.

Tomēr zināmu palīdzību varētu dot arī strādājošie pensionāri, īpaši tie, kuru pensija pārsniedz 100 latus mēnesī un arī darba alga parasti nav mazāka par šo summu.

Saprātīgs kompromiss varētu būt šāds. Strādājošiem pensionāriem atļauj saņemt vienlaikus pensiju un darba algu, bet pensiju izmaksā 70% apmērā no piešķirtās. Pārējos 30% ieskaita nevis "kopējā katlā", bet paša pensijas saņēmēja pensijas kapitālā. Tas zināmā mērā savienotu valsts un pensionāru intereses. Valsts saņemtu bezprocentu aizdevumu pārejošu finansiālu grūtību pārvarēšanai tuvākos gados, bet pensionāri vēl vairāk palielinātu pensiju, darbspējām zūdot un pilnīgi pārtraucot darba gaitas. Dažs nostrādās līdz mūža beigām, un ieturētās summas paliks citiem pensionāriem.

Uzskatu, ka grozījumus pensiju likumā bija iespējams izstrādāt tā, lai tie būtu pieņemami tiklab valdībai, kā arī pensionāriem. Varbūt vēl nav par vēlu. Ja tiks intensīvi meklēts kompromiss, referendums nebūs vajadzīgs.