Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks Dr. Leo Dribins:

Kultūras autonomijas principi un iezīmes Latvijā

1. Ar Latvijas sabiedrības integrācijas koncepcijas izstrādi jautājums par etnisko attiecību optimizāciju, stabilu toleranci starptautiskā sadzīvošanā ir saņēmis konkrēta risinājuma piedāvājumu. Šī ierosinājuma svarīga sastāvdaļa ir nacionālo minoritāšu kultūras autonomijas nodrošināšanas tēze.

Tieši mazākumtautību kultūras autonomija ir attiecību veids, kas zemēs ar minoritāšu lielu īpatsvaru iedzīvotāju struktūrā palīdz panākt saprašanos starp nacionālu valsti un tās minoritātēm, starp pamatnāciju un cittautiešu kopumiem. Īpaši liela nozīme kultūras autonomijai ir Latvijā, kur vairāk nekā 40 procenti iedzīvotāju ir minoritāro kopienu ļaudis.

2. Modernā laikmeta nacionālās kultūras autonomija nāk no Austrijas, ir 19.gadsimtā tapusi un daļēji realizēta ideja. Tā ir zināms kompromiss starp valsti un nacionālajām minoritātēm. Valsts apņemas dot mazākumtautībām tiesības saglabāt un attīstīt savu nacionālo savdabību; tām piederīgiem cilvēkiem tiek garantēta viņu etnokulturālās identitātes brīva izvēle, uzsverot tiesības paturēt un nostiprināt savu vēsturisko tradicionālo identitāti, ņemot vērā arī izmaiņas tās saturā un veidolā.

Savukārt nacionālā minoritāte, kas organizēs savu kultūras autonomiju, apņemas lojāli izturēties pret savu mītnes valsti, respektēt tās suverenitāti, neatkarību, teritoriālo integritāti, nedalāmību, likumību. Kultūras autonomija izslēdz politisko separātismu. Tā ir pretstats etniski veidotai teritoriālai autonomijai; arī un it īpaši — pierobežas reģionos.

3. Kultūras autonomija galvenokārt ir kultūras tiesību izpausme. Tādēļ tā piederīga kultūrpolitikas jomai. Eiropas Padomes ekspertu nesen sagatavotā ziņojumā par kultūru un attīstību šajā sakarībā uzsvērts, ka tieši kultūras tiesības apliecina cilvēku tiesības uz identitāti ( Sk. Eiropas Padomes Informācijas un dokumentācijas centrs. Kopsavilkums ziņojumam par kultūru un attīstību. "No atstumtības uzmanības centrā". — Rīga, 1998 ) Tas īpaši svarīgi, apzinoties, ka daudziem cilvēkiem totalitāro varu politikas dēļ ir atņemta viņu identitāte, viņi to meklē vai vēlas atjaunot. Eiropas rietumu un vidusdaļā šie meklējumi notiek jau iesakņotā starpetniskā plurālisma gaisotnē, kultūras autonomija tur netiek izvirzīta risinājuma priekšplānā. Kaut gan arī Vācijā pēc pilsonības likuma grozīšanas diskutē par nepieciešamību dot jaunajiem, no citas valsts kultūrvides nākušajiem pilsoņiem tiesības uz savas vēsturiskās kultūras autonomu attīstību.

Toties Austrumeiropā, kur izsenis ir spēcīgas nacionālās minoritātes, to kultūras autonomijas atjaunošana ir viens no demokrātiskas plurālas sabiedrības veidošanas priekšnoteikumiem. Tādēļ pieņemti likumi par kultūrautonomiju Krievijā un Igaunijā, attiecīga sadaļa ir Ukrainas 1992.gada tautību tiesību likumā, līgumos starp Rumāniju un Ungāriju (1996.g.), Vāciju un Rumāniju (1993.g.) u.c. dokumentos. Eiropas Padomes Vispārējā konvencijā par nacionālo minoritāšu aizsardzību tiek prasīta tādu apstākļu radīšana, kuri nodrošinātu minoritāšu kultūras dzīves nepārtrauktību. Mūsu valsts etnisko attiecību situācijā to visefektīvāk garantē kultūras autonomijas ieviešana.

Svarīgi ir izprast kultūras autonomijas kolektīvo un personālo dimensiju. Kolektīva tiesību skatījumā tā dod minoritātei tiesības pašai pārvaldīt savu iekšējo kultūras dzīvi un veidot tās pārstāvniecību, kas sadarbojas ar valsts institūcijām. Personālā skatījumā — tās ir katrai minoritātei piederošas personas tiesības savas identitātes saglabāšanas nolūkā mācīties un lietot savu valodu, turpināt savas kultūras, reliģiskās un sadzīviskās tradīcijas un šo centienu vārdā apvienoties savās kultūras biedrībās, to asociācijās vai cita veida jumta organizācijās. Mūsdienu starptautiskos tiesībdokumentos tiek akcentētas tieši personālās tiesības.

4. Latvijas neatkarīgai valstij no tās pasludināšanas paša sākuma, no 1918.gada 18.novembra, ir solīda pieredze nacionālo minoritāšu kultūras autonomijas veidošanā. Tā liecina, ka šāda autonomija var gūt sekmes tikai tad, ja valsts noraida etnokrātisku politiku, ja tā netiecas uz homogenizāciju, cittautiešu asimilāciju. Tā liecina arī, ka šo autonomiju var nodibināt tikai pēc pašu minoritāšu ierosmes, tikai tad, ja minoritātes to tiešām vēlas un ļoti vēlas. Latvijas 1919. gada 8. decembra likuma par minoritāšu skolu autonomiju iniciatore bija Latvijas vācu kopiena, tās galvenie autori bija vācu pedagogi Kārlis Kellers un Voldemārs Vulfius. 1923.gada 19.jūlijā pieņemtā likuma par biedrībām, savienībām un organizācijām galvenais autors bija ebreju kopienas pārstāvis Saeimas deputāts Maksis Lazersons. Viņš arī referēja parlamentā par šo likumu. Galvenais kultūras autonomijas teorētiķis Latvijā bija avīzes "Rigasche Rundschau" atbildīgais redaktors un vācbaltiešu frakcijas līderis Saeimā Pauls Šīmanis, kura darbi bija plaši pazīstami visā Eiropā. Šo problēmu pētīja arī latviešu publicists Arturs Kroders un ebreju zinātnieks Morics Mincs, kas izvērtēja minoritāšu tiesības visās trijās Baltijas valstīs. Viņu pētījumi nav zaudējuši savu zinātnisko vērtību ( P.Šīmaņa viedokļa izklāsts sniegts M.Garlefa rakstā "Paulam Šīmanim — 120". Sk. "Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis", 1996, 3.nr.; A.Krodera domas izteiktas viņa brošūrā "Par minoritāšu autonomiju" (Rīga, 1924 un plašajā rakstā "Latvija ir nacionāla valsts" žurnāla "Students" 1939.g. 11.— 14. numurā. M.Minca grāmata "Die nationale Autonomie im System des Minderheitenrechts" nāca klajā 1927.gadā Rīgā ).

5. Trīsdesmito gadu sākumā Igauniju un Latviju Eiropā dēvēja par minoritāšu kultūras autonomijas laboratorijām. Tieši te tā guva vislielākos panākumus.

Taču mūsu valsts pieredze arī liecināja: kad pēc 1934.gada 15.maija apvērsuma K.Ulmaņa autoritārā valdība sāka administratīvi reglamentēt un koriģēt minoritāšu kultūras biedrību un apvienību darbību, tā sašaurinājās; atkal palielinājās minoritāšu nosliece uz politisko opozīciju un separātismu, uz ārējo orientāciju. Valdībai lojālās minoritāšu apvienības un biedrības un lojālie līderi pakāpeniski zaudēja savu iepriekšējo ietekmi minoritāšu kopienās. Secinājums varētu būt tāds: kultūras autonomijai jāattīstās kā minoritāšu pašierosmei, saņemot valsts atbalstu un palīdzību, tai jāfunkcionē Valsts satversmes un likumu ietvaros, bet to nedrīkst pakļaut varas aparāta spiedienam un diktātam, ierēdnieciskai kontrolei.

6. Latvijas nacionālo minoritāšu kultūras autonomija tika pilnīgi iznīcināta pēc 1940.gada 17.jūnija, un to izdarīja divi totalitārie režīmi. 1990.gadā, kad atdzima Latvijas Republika, šo autonomiju vajadzēja veidot pilnīgi no jauna. Atdzimšanas misiju uzņēmās Nacionālo kultūras biedrību asociācija, kas nosaukta Itas Kozakēvičas vārdā. Tai bija padomā turpināt tās tradīcijas, kas pastāvēja līdz 1934.gada 15.maija apvērsumam. Uz to orientēja arī 1991. gada 19.martā pieņemtais likums "Par nacionālo un etnisko grupu tiesībām uz brīvu attīstību un kultūras autonomiju". Tas deva ierosmi. Taču kopumā skatot, ir jākonstatē, ka atjaunot iepriekšējo, pirmskara kultūras autonomijas modeli nav izdevies un acīmredzot neizdosies. Kau vai tādēļ, ka nav priekšnoteikumi minoritāšu nacionālo skolu sistēmas atjaunošanai. Šajā jomā ievērojami panākumi ir tikai Latvijas poļu kopienai. Jākonstatē, ka arī skolēnu vecāku vairums aktīvi neatbalsta šādu skolu dibināšanu. Priekšroka dota bilingvālai izglītībai.

Krievu, ukraiņu, baltkrievu, lietuviešu un citas etniskās grupas nav spējušas vienoties par savas minoritātes kopīgas vai kopīgu kultūras pārstāvniecību nodibināšanu. Daļa no minoritātēm piederīgo cilvēku dibinātām kultūras biedrībām vispār neinteresējas par savas kultūras autonomijas iespēju, vai pat negatīvi vērtē šo minoritāšu pašdarbības veidu.

Tomēr ir arī cita attieksme. Pēdējos divos gados vairākas krievu biedrību grupas nākušas klajā ar kultūras autonomijas projektiem un prasībām. Tādēļ varam runāt par šī modeļa atjaunošanas tendenci, ko parāda arī Nacionālo kultūras biedrību asociācijas darbība, jauni projekti un pasākumi. Valstij uz to ir jāatsaucas.

7. Šajā sakarībā aktuāls ir arī zinātnieku un sabiedrisko darbinieku iniciatoru grupas nodoms izstrādāt un ieteikt Saeimai pieņemt jaunu likumu par Latvijas nacionālo minoritāšu tiesībām, to skaitā — uz kultūras autonomiju. Tas ir vajadzīgs kaut vai tādēļ, ka 1991.gada 19.marta likums vēl neatspoguļo pilnīgi neatkarīgas valsts nacionālās politikas metus. Tas ir stipri deklaratīvs, tajā nav definētas ne minoritāšu tiesību aizsardzības garantijas, ne mehānisms to īstenošanai. Toreiz nebija arī vēl pieņemti starptautiskie tiesībdokumenti par minoritātēm.

Kādi jautājumi pašlaik ir īpaši svarīgi?

1) Jānosaka, kādi šodien Latvijā ir minoritāšu kultūras autonomijas mērķi un uzdevumi.

2) Jāveido jauna minoritāšu kultūras autonomijas iekšējā struktūra. Es tajā saskatu kultūras biedrības un asociācijas, arī minoritāšu organizētas nacionālas skolas, sociālās aprūpes fondus, darba kvalifikācijas celšanas kursus, ietverot arī latviešu valodas mācīšanu, juridiskās konsultācijas, zinātnieku klubus, mākslinieku grupas un kolektīvus, bibliotēkas, jaunatnes organizācijas, sporta klubus u.c.

3) Ļoti svarīgi būtu arī noteikt, kā veidojami minoritāšu kultūras autonomijas pārstāvniecības orgāni, kādas būtu to tiesības.

4) Jāatrisina jautājums par minoritāšu kultūras autonomijas pārstāvniecību un valsts institūciju attiecību principiem un noteikumiem. Jāpanāk, lai valsts un pašvaldības sniegtu kultūras autonomijas pārstāvniecībām finansiālu palīdzību, paredzot attiecīgus līdzekļus savos budžetos.

5) Iesaku arī pārveidot Latvijas Valsts prezidenta konsultatīvo tautību padomi par orgānu, kurā galvenokārt tiktu iekļauti minoritāšu kultūras autonomijas pārstāvji.

6) LR Kultūras ministrijai kopā ar jaunveidojamo Naturalizācijas un nacionālo lietu pārvaldi vajadzētu sistemātiski rīkot darba seminārus minoritāšu kultūras biedrību un apvienību pārstāvjiem.

7) Kultūras ministrijā vajadzētu iecelt darbinieku sakaru uzturēšanai ar minoritāšu kultūras biedrībām un apvienībām, veicinot to līdzdalību kopējos Latvijas Republikas kultūras pasākumos.

Tas nebūt nav visu iespējamo pasākumu uzskaitījums.

Tādi ir mani kā zinātnieka ierosinājumi un redzējumi. Bet, lai tie īstenotos, visupirms ir nepieciešama pašu minoritāšu aktīva ierosme, jānāk viņu priekšlikumiem, ieteikumiem un prasībām valdībai, Saeimai, Valsts prezidentam par kultūras autonomijas sistēmas izveidi. No augšas, no valsts puses šo sistēmu nevar sākt veidot, var tikai atbalstīt tās veidošanos. Gan pieņemot attiecīgu likumu, gan pieņemot lēmumus un noteikumus, kuri sniedz atbildi uz minoritāšu ierosmēm un prasībām.

Starp nacionālo valsti un minoritātēm vienmēr būs zināmu priekšstatu un uzskatu atšķirība, šo ambivalenci pilnīgi pārvarēt neizdosies; lai kādu likumu arī nepieņemtu. Bet ir iespējams nepārtraukts savstarpēji iecietīgs un kopsaucēju meklējošs dialogs. Tā arī būs viena no integrētas demokrātiskas sabiedrības iezīmēm. Uz to mēs tiecamies.

Referāts seminārā "Nacionālo minoritāšu kultūras autonomijas jauna modeļa veidošanās Latvijā" 1999.gada 28.septembrī