Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Vienotas kultūrtelpas veidošanās un kultūrpolitika Latvijā. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 6.10.1999., Nr. 328/329 (1788/1789) https://vestnesis.lv/ta/id/16919

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Notāru, tiesu ziņas

Vēl šajā numurā

06.10.1999., Nr. 328/329 (1788/1789)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Kultūras ministrijas Kultūrpolitikas departamenta direktore Vija Virtmane:

Vienotas kultūrtelpas veidošanās un kultūrpolitika Latvijā

Šī ziņojuma uzdevums ir sniegt īsu pārskatu par valsts kultūrpolitikas izstrādāšanas un īstenošanas soļiem jaunajos sociāli politiskajos apstākļos pēc neatkarības atjaunošanas, kā arī akcentēt kultūrpolitikas nozīmi labvēlīgas vides radīšanā un vienotas kultūrtelpas veidošanā.

Kopš Latvijas neatkarības atgūšanas valsts līmenī pieņemti vairāki kultūras un sabiedrības attīstībai nozīmīgi konceptuāli dokumenti, izstrādāti un pieņemti likumi un citi normatīvie akti, organizēti socioloģiskie un zinātniskie pētījumi kultūras jomā. Tie ir pamats mērķtiecīgai kultūrpolitikai, tās analīzei un samērošanai ar sociālajiem, ekonomiskajiem un finansu nosacījumiem un jaunajām iespējām, ko paver neatkarīga valsts.

Kopš deviņdesmito gadu vidus sadarbībā ar EP Ziemeļu valstu ekspertiem un zinātniekiem Latvijā regulāri tiek analizēta kultūrpolitika un tās ietekme uz sociālajiem, tautsaimnieciskajiem un kultūras procesiem, uz indivīdu kultūras identitāti, kas nosaka visas sabiedrības attīstību un dzīves kvalitāti. Kultūrpolitikai šajā laikā tiek izvirzīti vairāki jauni un nozīmīgi uzdevumi, arī saistībā ar dažādu sabiedrības slāņu identitātes apliecināšanu, ar sociālās vienotības nostiprināšanu, vienlaikus izceļot, atzīstot un veicinot dažādību un daudzveidību.

1995.gada beigās Saeimā tika akceptētas Valsts kultūrpolitikas pamatnostādnes, kurās tika formulēta valsts atbildība par kultūras procesa nepārtrauktības nodrošināšanu, nacionālā kultūras mantojuma saglabāšanu, par apstākļu radīšanu jaunradei, kultūras attīstībai un tās pieejamībai. Šajā dokumentā augstu novērtēta arī cittautieši kultūrdarbība Latvijā, kas vēsturiski ilgstošā laika periodā izveidojusi savdabīgu vācbaltiešu, krievu, ebreju, poļu un citu tautu kultūras vidi, kas ietilpst nacionālajā kultūras mantojumā. "Latvijas valsts savā kultūrpolitikā aizstāv dabisku, uz savstarpējās cieņas un tolerances principiem balstītu kultūru līdzāspastāvēšanu un mijiedarbību. Valsts garantē Latvijas nacionālo un etnisako grupu brīvu kultūras attīstību un rada priekšnoteikumus cittautiešu brīvai izvēlei integrēties latviešu kultūrā. Valsts savā kultūrpolitikā īsteno kultūrautonomijas principu" (Valsts kultūrpolitikas pamatnostādnes; Rīga, 1996.).

Mainoties valdībām un valdības deklarācijās izvirzītajiem konkrētajiem uzdevumiem, kultūrpolitika ir saglabājusi zināmu pēctecību un mērķtiecīgu darbību. Reaģējot uz pārmaiņām sabiedrībā, kas saistītas ar tirgus ekonomiku un ar tās izraisītajām sociālajām sekām, kā arī balstoties uz socioloģiskajiem pētījumiem un EP ekspertu ieteikumiem, Kultūras ministrijas vadībā sadarbībā ar Ekonomikas institūtu un ekspertiem uzsākta nacionālās programmas "Kultūra" izstrāde. Programmas 10 apakšprogrammās kultūras nozares tiek vērtētas plašā ekonomiskā, izglītības un sociālā, t.sk. arī sabiedrību integrējošā kontekstā. Nacionālās programmas projekts pašlaik tiek apspriests sabiedrībā, tiek koriģēts un oktobrī tiks iesniegts Ministru kabinetā, lai tiktu pieņemts un īstenots kā ilglaicīgs plānošanas dokuments līdz 2010.gadam saskaņā ar valsts kultūrpolitikas svarīgākajiem principiem, kultūras nozares finansējuma resursiem un jauniem finansu līdzekļu piesaistīšanas veidiem.

Sabiedrības integrācijas aspektā šīs nacionālās programmas uzdevums ir ņemt vērā citu Latvijā dzīvojošu nacionālo minoritāšu un etnisko grupu kultūras intereses un radīt apstākļus iespējami pilnvērtīgas viņu kultūrvides veidošanai, pamatojoties uz kopīgu kultūras mantojumu, vienotu izglītības sistēmu un vēstures izpratni, pilsoniskām un demokrātiskām vērtībām, kas ļautu Latvijā realizēties principam — kultūru daudzveidība vienotā kultūrtelpā. Programmā īpaša vieta tiek ierādīta lībiešu kultūrai. Nacionālā programma "Kultūra" tiek veidota saskaņā ar Sabiedrības integrācijas programmas koncepcijas kultūrai izvirzītajiem uzdevumiem. Papildus Kultūras ministrijas pamatfunkcijām izstrādātā nacionālā programma ietver pasākumu kompleksu, kas gan tiešā, gan netiešā veidā veicinās dažādu kultūras identitāšu nostiprināšanos un sabiedrības integrācijas procesu. Programmā paredzēts:

— pilnveidot likumdošanu kultūras jomā;

— atbalstīt nacionālo kultūras biedrību radošos kultūras projektus;

— veicināt nacionālo kultūras biedrību, kultūras centru veidošanos un sadarbību;

— KKF līdzekļu piešķiršanā mērķtiecīgi orientēties uz reģioniem, uz etnisko un kultūras minoritāšu radošajiem projektiem;

— paplašināt valsts institūciju sadarbību ar nevalstiskām organizācijām;

— iesaistīt nacionālās kultūras biedrības Latvijas kultūrvidei tradicionālos kultūras pasākumos;

— izmantot valsts pasūtīto zinātnisko un socioloģisko pētījumu datus kultūras vides stāvokļa analīzei;

— E.Melngaiļa Tautas mākslas centrs paredz izstrādāt un realizēt programmu "Nacionālo kultūru līdztiesības iedibināšana Latvijā";

— īstenot tādu bērnu un jaunatnes kultūrpolitiku, kas ņemtu vērā sabiedrības integrācijas aspektu;

— izstrādāt tādas uzņemšanas prasības kultūrizglītības profesionālās vidējās mācību iestādēs, kas mērķtiecīgi veicina sabiedrības integrāciju;

— organizēt kultūrizglītības projektu nedēļas, kas vērstas uz citu kultūru apzināšanu;

— atbalstīt nacionālo minoritāšu aktivitātes privāto muzeju veidošanā;

— uzlabot etnisko grupu kultūras un vēstures atspoguļojumu Latvijas muzeju ekspozīcijās;

— bibliotēku pakalpojumu attīstībā pamatoties uz konkrētiem, mērķtiecīgiem dažādu lietotāju grupu pieprasījumiem;

— nodrošināt profesionālās kultūras pieejamību, domājot par kultūru kā vienu no cilvēktiesību aspektiem.

Nacionālā programma "Kultūra" būs atvērts dokuments, kuru vajadzības gadījumā varēs koriģēt vai papildināt atbilstoši mainīgajai realitātei un objektīvajai situācijai.

Pēdējo gadu pārmaiņas radījušas nepieciešamību izstrādāt un pilnveidot pastāvošo likumdošanu kultūrā, veikt tās analīzi, lai noteiktu atbilstību jaunajiem apstākļiem. Sadarbībā ar Radošo savienību padomi Kultūras ministrija un tās pakļautības un pārraudzības institūciju speciālisti ir strādājuši pie vairākiem likumprojektiem, kas būtiski ietekmē un ietekmēs visu kultūras jomu. Tie ir likumi par arhīviem, muzejiem, bibliotēkām, par kultūras mantojuma saglabāšanu, par kultūras institūcijām, Kultūrkapitāla fonda likums. Notiek intensīvs darbs ar Labdarības likumu, kas paredz nodokļu atvieglojumu ieviešanu kultūras jomā, Saeimā apspriešanā ir Likums par autortiesībām un blakustiesībām, tiek strādāts pie likuma par kino, tautas mākslu un citām kultūras nozarēm. To mērķis ir celt kultūrvides kvalitāti un panākt tās atbilstību jaunajiem apstākļiem.

Īpaši aktuāls Latvijas kultūras nepietiekamā finansējuma apstākļos un kultūras attīstības nodrošināšanai bija 1998.gada nogalē pieņemtais Kultūrkapitāla fonda likums. Pamatojoties uz to, valstī tika ieviests jauns un demokrātisks radošo kultūras projektu finansēšanas veids. Likums paredz konkursa kārtībā dažādās kultūras nozarēs (KKF ir 7 apakšnozares un 1 starpnozare, kurās projektus izskata nozaru speciālisti) finansēt radošus projektus. Līdzšinējie KKF naudas piešķīrumi liecina, ka nozaru padomes savos apsvērumos ņem vērā ne tikai kvalitātes un jaunrades kritērijus, bet piešķir līdzekļus projektiem, kuru tiešie vai netiešie mērķi ir integrācija, tolerances un sapratnes līmeņa paaugstināšana sabiedrībā. KKF dod iespēju iegūt finansējumu gan vienreizējiem, gan ilglaicīgiem kultūras projektiem neatkarīgi no to iesniedzēju sociālās vai nacionālās izcelsmes, piederības kādai sociālai grupai vai politiskajai partijai, kas būtībā pilnībā realizē demokrātiskām sabiedrībām raksturīgo mērķi — "vienādas iespējas visiem". Īstenojot Valsts kultūrpolitikas pamatnostādnes, nacionālā programma paredz veikt pasākumu virkni, kas stabilizēs gan kultūrizglītību, gan definēs mākslinieka statusu, tādējādi rūpējoties par profesionālās mākslas un kultūras izaugsmi. Profesionālās kultūras jomas nostiprināšana un tās pieejamības nodrošināšana ir viens no specīgākajiem sabiedrības integrēšanas instrumentiem.

Mūsu pieredze liecina, ka kultūru daudzējādā ziņā var uzskatīt gan par "kopā pastāvēšanas veidu", gan sabiedrības jaunrades un pašizpausmes avotu, kas stiprina indivīdu identitāti, gan faktoru, kas cieši saistīts ar visu sabiedrību, arī tās ekonomisko attīstību un cilvēcisko kvalitāti. "Globālās" masu kultūras spiediens ir ļoti spēcīgs un pastāv apdraudējums, ka tas varētu "nogremdēt" citas kultūras izpausmes un kaitēt kultūras un identitātes interesēm. Tādēļ nacionālo kultūru, t.sk. valodu, modeļi varētu kļūt par sociālās mobilizēšanās līdzekļiem ceļā uz definētām humanitārām vērtībām indivīdu un sabiedrības līmenī. Turklāt jāpievērš uzmanība tam, ka dažādi kopā pastāvēšanas veidi paplašina iespējas un, aplūkojot sabiedrības attīstību, nedrīkst aizmirst kultūras izaugsmi, kultūru savstarpējo cieņu un toleranci un kultūru kā brīvību.

Referāta tēzes seminārā "Nacionālo minoritāšu kultūras autonomijas jauna modeļa veidošanās Latvijā" 1999.gada 28.septembrī

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!