Eiropas Padomes Cilvēktiesību direktorāta programmu padomniece Dr.Ineta Ziemele:

Minoritāšu kultūras tiesības. Eiropas Padomes standarti

Īsumā centīšos atbildēt uz jautājumu — kāda ir Eiropas Padomes vīzija par mazākumtautību tiesībām uz savu kultūru un kā no tām izriet jaunie kultūras autonomijas modeļi. Eiropas Padomē pieņemto Vispārējo konvenciju par nacionālo minoritāšu aizsardzību Latvijas parlaments nav ratificējis, un tas mums nav juridiski saistošs. Taču šajā dokumentā sniegtas Eiropas Padomes vadlīnijas, norādīts, kādi ir Eiropas kritēriji, kas jāievēro ikvienai dalībvalstij. Šādos dokumentos nav tādi formulējumi kā "valstij ir pienākums, valstij jānodrošina". Tas viss atstāts pašu valstu ziņā. Bet šie dokumenti veido to minimālo standartu, kas katrai valstij jāievēro, ja tā sevi uzskata par piederīgu Eiropai. Latvijā kultūras autonomijas prasības ir ierakstītas Satversmes 114.pantā, kas nosaka, ka "personām, kuras pieder pie mazākumtautībām, ir tiesības saglabāt un attīstīt savu valodu, etnisko un kultūras savdabību". Varam vēl minēt Maksa van der Stūla vadībā izstrādātās tā sauktās Lundas rekomendācijas par minoritāšu efektīvu līdzdalību sabiedriskajos procesos.

Kaut gan kultūras autonomijas jautājumi tiek atstāti katras valsts ziņā, nacionālo minoritāšu aizsardzības konvencijā sniegtas tās nostādnes, kas ikvienai Eiropas valstij un sabiedrībai ir saistošas. Ļoti svarīga konvencijas daļa ir tās preambula, kas parāda, uz kādiem pamatprincipiem valstis uzskata par iespējamu vienoties. Tātad, parakstot šo vispārējo konvenciju, dalībvalstis

— uzskata, ka Eiropas Padomes mērķis ir panākt lielāku tās dalībvalstu vienotību ar nolūku nostiprināt drošību un realizēt Eiropas Padomes idejas un principus, kas ir dalībvalstu kopīgais mantojums;

— uzskata, ka viens no veidiem, kā sasniegt šādu mērķi, ir cilvēktiesību un pamatbrīvību saglabāšana un tālāka attīstīšana;

— vēlas sekot Eiropas Padomes dalībvalstu un to valdību vadītāju 1993.gada 9.oktobrī pieņemtajai deklarācijai;

— nolemj aizsargāt nacionālo minoritāšu eksistenci attiecīgo valstu teritorijā;

— uzskata, ka lielās pārmaiņas Eiropas vēsturē apliecinājušas, ka nacionālo minoritāšu aizsardzība ir nozīmīgs faktors stabilitātes, demokrātiskas drošības un miera radīšanā šajā kontinentā;

— uzskata, ka plurālai un patiesi demokrātiskai sabiedrībai ir ne tikai jāciena katras nacionālās minoritātes personas etniskā, kultūras, lingvistiskā un reliģiskā identitāte, bet arī jārada atbilstoši apstākļi, kas ļautu izpaust, saglabāt un attīstīt šo identitāti;

— uzskata, ka tolerances un dialoga atmosfēras radīšana ir nepieciešama, lai nodrošinātu, ka kultūru dažādība būtu nevis šķelšanās faktors, bet gan katras sabiedrības bagātināšanās avots;

— uzskata, ka tolerantas un plaukstošas Eiropas pastāvēšana nav atkarīga vienīgi no valstu sadarbības, bet arī no vietējo un reģionālo varas iestāžu pārrobežu sadarbības, nekaitējot katras valsts konstitucionālai un teritoriālai integritātei;

— ņem vērā konvenciju par cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzību un tai pievienotos protokolus;

— ņem vērā nacionālo minoritāšu aizsardzības saistības, ko satur Apvienoto Nāciju konvencijas un deklarācijas, kā arī Eiropas Drošības un sadarbības apspriedes dokumentus, īpaši 1990.gada jūnija Kopenhāgenas dokumentu;

— apņemas noteikt galvenos principus, kas jāievēro, un no tiem izrietošās saistības, kas nodrošinātu, ka dalībvalstis un citas valstis, kuras varētu kļūt par šīs Vispārējās konvencijas pusēm, efektīvi aizsargātu nacionālās minoritātes un tām piederošo personu tiesības un brīvības likuma ietvaros un respektējot valstu teritoriālo integritāti un nacionālo suverenitāti;

— nolemj īstenot šajā Vispārējā konvencijā izteiktos principus ar nacionālās jurisdikcijas un valdības politikas palīdzību.

Īpaši jāpievērš uzmanība 6.pantam, kur ir runa par individuālo cilvēktiesību aizsardzību: "Puses veicina tolerances garu un starpkultūru dialogu un veic efektīvus pasākumus, kas veicinātu savstarpēju cieņu un sapratni, un sadarbību starp visām personām, kuras dzīvo to teritorijā, neskatoties uz šo personu etnisko, kultūras, lingvistisko vai reliģisko identitāti, un īpaši izglītības, kultūras un mediju jomās.

Puses apņemas veikt tādus pasākumus, kas aizsargātu personas, kuras varētu pakļaut draudiem vai diskriminējošai darbībai, naidam vai vardarbībai viņu etniskās, kultūras, lingvistiskās vai reliģiskās identitātes dēļ."

Svarīgs ir 15.pants: "Puses apņemas radīt nepieciešamos apstākļus, lai personas, kuras pieder pie nacionālajām minoritātēm, varētu efektīvi piedalīties kultūras, sociālajā un ekonomiskajā dzīvē, kā arī sabiedriskajā dzīvē, īpaši tad, kad skartas minoritātes."

Jāatgādina, ka patiesi demokrātiska sabiedrība ne tikai respektē mazākumtautību grupas bet rada arī nepieciešamos apstākļus, lai to identitāte ne tikai varētu noturēties, ja tā var teikt, uz ūdens, bet spētu arī nostiprināties. Un vēlreiz jāuzsver, ka tolerances un dialoga klimats sekmē kultūru dažādību, kas Eiropas Padomes ietvaros tiek uzskatīta par pozitīvu parādību — nevis par kultūru fragmentāciju, bet gan par lielisku iespēju savstarpēji bagātināties.

Referāts seminārā "Nacionālo minoritāšu kultūras autonomijas jauna modeļa veidošanās Latvijā". Atstāsts, pēc ieraksta "LV" diktofonā 1999.gada 28.septembrī