Par Lisabonas līgumu un Eiropas Savienības konstitucionālajiem pamatiem Dr. Eduarda Bruno Dekšņa jauniznākušā grāmatā

Otrdienas, 15.janvāra, pēcpusdienā starptautisko tiesību interesentu pulks Rīgas Juridiskās koledžas Dītriha Andreja Lēbera auditorijā tika ievadīts tikko no tipogrāfijas atvestā oriģinālgrāmatā “Lisabonas līgums un Eiropas Savienības konstitucionālie pamati”, kuras autors ir akadēmiskajās aprindās labi pazīstams latviešu zinātnieks un Eiropas tiesībnieks Eduards Bruno Deksnis (tuvāk skat. zemāk).

Gan autors, gan zinātniskie redaktori profesori, doktori Tālavs Jundzis un Valdis Blūzma, gan izdevēji nežēloja ne Ziemassvētku–Jaungada brīvdienas, ne nakts stundas, lai šis pirmreizējais darbs pēc iespējas ātrāk nonāktu latviešu sabiedrības rokās un tā ar pilnu izpratni varētu lemt par šī Eiropas pamatdokumenta ratifikāciju, kurai jānorit šā gada vidū. Latviešu tiesībnieki nu ir savu patriotisko pienesumu veikuši, un, cik zināms, nevienā citā ES valstī tāda profesionāli skaidrojoša publikācija par attiecīgo tēmu vēl nav iznākusi.

Šajā sakarā –

izdevuma zinātniskā redaktora, LZA viceprezidenta, tiesību un politikas zinātņu doktora, akadēmiķa Tālava Jundža priekšvārda domas:

“Eiropas apvienošanās sekmīgi turpinājusies arī šā gadsimta nedaudzajos aizvadītajos gados. Tas noticis gan kvalitatīvi, gan kvantitatīvi. Papildinājies ne tikai kopīgi risināmo jautājumu loks, bet gandrīz dubultojies arī Eiropas Savienības dalībvalstu skaits. Ja gadsimta sākumā Eiropas Savienībā bija 15 dalībvalstu, tad jau 2004.gadā tām pievienojās vēl 10, to skaitā Latvija un kopš 2007.gada janvāra – Bulgārija un Rumānija.

Straujie integrācijas procesi noteica nepieciešamību veikt izmaiņas Eiropas Savienības institūcijās un lēmumu pieņemšanas procedūrās, kā arī virkni citu pārkārtojumu gan Eiropas Savienības iekšienē, gan tās politiskās un ekonomiskās lomas nostiprināšanai starptautiskajā sistēmā.

Būtisks mēģinājums sakārtot šos jautājumus bija Līguma par Konstitūciju Eiropai izstrādāšana divu gadu garumā un tā parakstīšana ES valstu un valdību vadītāju sanāksmē Romā 2004.gada 29.oktobrī. Lai arī līgumu ratificēja 18 no 27 dalībvalstīm, daļai sabiedrības tas radīja bažas par valstu suverenitātes mazināšanu, citiem tas vienkārši bija pārmērīgi sarežģīts un grūti saprotams. Vēl citi bija pret šo līgumu, paužot protestu un neapmierinātību pret savu valstu valdību īstenoto sociālo politiku. Kad līgumu noraidīja Francijas un Nīderlandes tautas nobalsošanā 2005.gada 29.maijā un 1.jūnijā, kļuva acīmredzams, ka jāmeklē citi pārliecinošāki risinājumi ES tiesisko pamatu sakārtošanai.

Pēc vairāku gadu pārrunām ES dalībvalstis pieņēma lēmumu 2007.gada 22.jūnijā atteikties no Līguma par Konstitūciju Eiropai un tā vietā izstrādāt Reformu līgumu. Dažu mēnešu laikā 2007.gada vasarā – rudenī tapa Reformu līgums, ko ES valstu un valdību vadītāji parakstīja 2007.gada 13.decembrī Lisabonā un nosauca to par Lisabonas līgumu.

Lisabonas līgums groza Līgumu par Eiropas Savienību (1992.gada Māstrihtas līgumu) un Eiropas Kopienu dibināšanas līgumu (1957.gada Romas līgumu), to pārdēvējot par Līgumu par Eiropas Savienības darbību.

Lisabonas līgums risina gandrīz visus svarīgākos Līgumā par Konstitūciju Eiropai iekļautos jautājumus, atsakoties no ārišķībām un simbolismiem, kas varētu nepamatoti likt domāt, ka Eiropas Savienība nu ir valsts. Turklāt tas tiek darīts nevis vienā jaunā konstitucionālā līgumā, bet ar divu jau spēkā esošu līgumu grozīšanas starpniecību. Juridiski tas atļauj valstīm atteikties no referendumu rīkošanas (izņemot Īriju, kuras Konstitūcija šajā ziņā ir nepielūdzama) un aprobežoties ar tā ratifikāciju dalībvalstu parlamentos. Lisabonas līgums arī strikti nosaka, ka ratifikācijas procesam jānorit 2008.gada laikā, lai līgums varētu stāties spēkā no 2009.gada 1.janvāra.

Viena no Līguma par Konstitūciju Eiropai neveiksmēm saistījās ar tā sarežģītību un sabiedrības lielākajai daļai grūti saprotamām tiesību normām. Lisabonas līgums šajā ziņā vienkāršojis tikai dažas normas, bet, izkaisot tās pa diviem dažādiem līgumiem grozījumu un papildinājumu veidā, jaunā līguma uztvere un saprašana kļuvusi vēl sarežģītāka. Faktiski bez pamatīgām priekšzināšanām Eiropas integrācijas procesos un Eiropas tiesībās Lisabonas līgumu saprast nevar.

Šajā grāmatā, kas ir pirmā latviešu valodā par Lisabonas līgumu, tās autors pacietīgi un mērķtiecīgi sagatavo lasītāju Lisabonas līguma normu un būtības, un līdz ar to arī Eiropas Savienības konstitucionālo pamatu izpratnei. Autors vispirms apskata gan Eiropas apvienošanās vēsturiskās tendences, gan līdzšinējos Eiropas Savienības tiesiskos pamatus, institūcijas kompetences, lēmumu pieņemšanas kārtību. Autors arī analizē Līgumu par Konstitūciju Eiropai, kura daudzas normas nu pārņēmis Lisabonas līgums. Nozīmīgs ir lasītājam piedāvātais ieskats tajās politiskajās nostādnēs un tiesību normās, kuras Lisabonas līgums nav pārņēmis, un atbilžu meklējumi uz jautājumu: “Kāpēc?”

Plašākā sadaļa grāmatā veltīta Lisabonas līguma nostādnēm un to skaidrojumiem. Lasītājam pilnībā ļauts saprast Eiropas Savienības reformu būtību un izmaiņas tās konstitucionālajos pamatos, jaunās iezīmes ES institūciju tiesiskajā statusā un darbības kārtībā, kā arī normatīvajos aktos un to pieņemšanas kārtībā. Grāmatas pēdējā nodaļa veltīta Lisabonas līguma ietekmei uz Latvijas valsts institūcijām, tiesību sistēmu un pilsonisko sabiedrību.

Grāmatas saturu bagātina tās autora Dr. Eduarda Bruno Dekšņa plašās teorētiskās zināšanas un ilgā praktiskā darba pieredze dažādās Eiropas Savienības institūcijās. Autors savulaik ieguvis labu izglītību prestižās Kanādas, ASV un Lielbritānijas universitātēs, kļūstot par filozofijas doktoru. Kopš 1991.gada viņš bijis Eiropas Komisijas štata darbinieks un kopš 2001.gada strādā Eiropas Komisijas Paplašināšanās ģenerāldirektorātā. E.B.Deksnis sarakstījis divas apjomīgas monogrāfijas par Eiropas Savienību un ir līdzautors mācību grāmatas “Eiropas tiesības” abiem izdevumiem (2004. un 2007.g.). Kopš 2001.gada viņš regulāri lasa lekcijas Juridiskajā koledžā Rīgā un tās filiālēs Liepājā, Ventspilī, Valmierā un Gulbenē.

Grāmata domāta tiem, kuri vēlas uzzināt un saprast, ko jaunu Eiropas Savienības konstitucionālajos pamatos ienesīs Lisabonas līgums pēc tā spēkā stāšanās. Tā domāta politiķiem, kuri veido un attīsta Latvijas attiecības ar Eiropas Savienību. Tā būs noderīga ierēdņiem un amatpersonām, uzņēmējiem, kuri ikdienā sadarbojas ar Eiropas Savienību un tās institūcijām vai praksē piemēro Eiropas tiesību normas. Grāmata domāta arī studentiem, kuri apgūst Eiropas integrācijas pamatus vai Eiropas tiesības.

Nav daudz tādu grāmatu, kurās autors tik sekmīgi un prasmīgi izskaidro sarežģītas lietas, ļauj izprast nozīmīgus politiskus procesus un atklāt to kopsakarības.”

“Latvijas Vēstneša” informācija

Un — par grāmatas autoru:

Dr.h.c. Eduards Bruno Deksnis, PhD, dzimis 1947.gadā Vācijā, beidzis Makgila (McGill) universitāti Kanādā, Prinstsonas (Princeton) universitāti ASV, Eseksas (Essex) universitāti Lielbritānijā.

Ieguvis filozofijas doktora (PhD) grādu lietišķajā matemātikā. Latvijas Zinātņu akadēmijas Goda doktors fizikā (1997.g.).

No 1979.gada strādājis Eiropas Atomenerģijas kopienas (EAEK) pētniecības centros Vācijā un Lielbritānijā, bet no 1991.gada bijis Eiropas Komisijas (EAEK) štata darbinieks.

Kopš 1998.gada strādā Eiropas Komisijā Briselē, no 2001.gada – Eiropas Komisijas Paplašināšanās ģenerāldirektorātā.

Kā vieslektors lasa lekcijas par Eiropas Savienības jautājumiem Juridiskajā koledžā Latvijā.

Divu monogrāfiju un vairāk nekā 50 zinātnisku rakstu autors. 1996.gadā iznākusi viņa grāmata “Eiropas Savienība: mīti un īstenība”, bet 1998.gadā – “Eiropas apvienošanās… integrācija un suverenitāte”. Līdzautors mācību grāmatai “Eiropas tiesības” (2004. un 2007.g.).

Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni (2005.g.).