Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga pēc starptautiskās konferences Reikjavīkā

"Manai vizītei Islandē bija divi dažādi aspekti," tālāk teica Valsts prezidente. "Vispirms jau es ierados Islandē pēc Ministru prezidenta Odsona kunga ielūguma, lai teiktu pirmo runu konferences atklāšanas sesijā. Izmantojot šo izdevību, noritēja mana darba vizīte Islandē un es tikos ar Islandes valsts vadītājiem.

Islande bija pirmā valsts, kas atzina Latvijas neatkarību brīdī, kad starptautiskā situācija bija visai saspringta, vairākas nozīmīgas lielvalstis vēl domāja, kā atbalstīt Gorbačova kungu, un daudz nedomāja par kādiem vispārīgiem principiem un tautu pašnoteikšanās tiesībām. Šādā visai riskantā situācijā, nemaz nerēķinoties ar savu "lielāko brāļu" piekrišanu vai atbalstu, Islandes valdība nolēma pieņemt lēmumu par oficiālu atbalstu Latvijas Republikai. Tas bija ārkārtīgi nozīmīgs solis, kas pavēra vārtus arī citām valstīm — pareizi izvērtēt situāciju un pārvarēt vilcināšanos, ko dažas valstis tobrīd piekopa attiecībā uz Baltijas valstu neatkarības atzīšanu. Es gan savā runā konferencē, gan arī mūsu divpusējās sarunās izteicu Latvijas pateicību un uzsvēru, ka mēs to nekad neaizmirsīsim un ka mēs to nemaz nedrīkstam aizmirst. Konferences laikā šie pateicības vārdi izpelnījās spontānus aplausus, un daudzi islandieši teica, ka viņiem tajā brīdī acīs bijušas asaras. Nav iespējams par augstu novērtēt islandiešu atbalstu mūsu tautas brīvības centieniem. Kā viņi paši man skaidroja, islandieši jūt dziļas paralēles ar mūsu likteni. Viņu senči šķērsojuši milzu attālumus pāri okeānam uz šo skarbo salu, lai iegūtu zemi, kuras viņiem pietrūka Norvēģijā. Un lai iegūtu brīvību. Brīvību viņi vēlāk zaudēja un atradās 800 gadu ilgā pakļautībā, gluži tāpat kā mūsu tauta. Tikai 1944. gadā tika deklarēta tagadējā Islandes neatkarīgā republika. Tāpēc islandieši ļoti simpatizē mūsu centieniem pēc brīvības. Viņi arī vēlētos palīdzēt mūsu centienos pēc labklājības un attīstības.

Tajā brīdī, kad Islande atguva neatkarību, tā nebija bagāta zeme. Islande arī nav liela zeme ar vērtīgām dabas bagātībām un daudziem iedzīvotājiem. Tomēr islandieši pratuši sasniegt apbrīnojamu labklājību, stabilitāti un civilizētu sabiedrību, kas varētu derēt par paraugu katrai zemei.

Ir augstu jānovērtē islandiešu izteiktā vēlme nākt Latvijai palīgā mūsu attīstības ceļā, jo viņi saprot, ka mūsu tauta ir bijusi aizkavēta, dzīvojot komunistiskajā sistēmā. Piemēram, Reikjavīkas mērs piedāvāja kādiem Latvijas Valsts prezidentes kancelejas izraudzītiem mūsu pašvaldību pārstāvjiem stažēties Islandes galvaspilsētas valdē. Arī Islandes prezidents Grīmsons piedāvāja dažādus mācību projektus, lai mūsu pārstāvji varētu izvērtēt metodes un pieejas, kas viņiem devušas tik labus rezultātus. Lai mēs varētu izvērtēt, ko no islandiešu pieredzes izmantot Latvijā.

Savukārt sieviešu konferencē ļoti augstu tika novērtēta Latvijas reprezentācija visaugstākajā līmenī. Protams, uzmanības centrā — runājot par demokrātiju arī kā iespēju sievietēm piekļūt visiem posteņiem — Latvija varēja spīdēt ar savu paraugu kā viena no retām zemēm, kur sieviete demokrātiskā kārtā ir ievēlēta par Valsts prezidenti. Tas daudzu delegāšu vidū izraisīja lielu sajūsmu un prieku, un viņas teica: "Kad pienāks mums tie laiki, kad arī mūsu valstī sieviete būs prezidente?" Viņas ļoti priecājās, ka Latvijai šāda diena jau ir pienākusi, un uzskatīja to par zīmi, ka Latvija jau nobriedusi savā demokrātiskajā attīstībā. Bet tomēr ne pilnbriedusi, kā to atklāja pārējā konferences gaitā. Vēl ir diezgan daudzi dažādi lauki, kuros vēl arī mums veicams darbs.

Arī es konferencē atzīmēju gan to, ar ko mēs varam lepoties, piemēram, ka sievietēm Latvijā ir vēlēšanu tiesības jau kopš mūsu valsts dibināšanas, ka pieaudzis sieviešu procents valdības aprindās, gan arī to, ka mums attiecībā uz politikā pārstāvēto sieviešu procentu joprojām ne tuvu nav sasniegts tāds līmenis, kāds ir Islandē vai Zviedrijā. Viņi dažādos līmeņos — gan konferences dalībnieki, gan arī Islandes prezidents un premjerministrs — izteica atzinību par manu runu, ko viņi novērtēja kā atklātu un godīgu. Viņus interesēja tieši tas, ka es gan pasvītroju mūsu sasniegumus, gan arī minēju laukus, kuros vēl jāpiestrādā. Man stāstīja, ka šī runa ir daudz citēta un pārrunāta. Islandē visu konferences gaitu plaši atspoguļoja, un konferences atklāšanas laikā šī runa tika pārraidīta visā Islandē.