Šonedēļ žurnālā “Jurista Vārds”:

• Andrejs Judins. “Kriminālatbildība par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu” 

Pēc trīs mēnešiem apritēs desmit gadi, kopš Latvijā ir noteikta kriminālatbildība par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu. 1998.gada 2.aprīlī Saeima grozīja Latvijas Kriminālkodeksu (KK), papildinot to ar 151.⁴pantu un paredzot sodu par noziedzīgi iegūtu finanšu līdzekļu vai citas mantas legalizēšanu, pārkāpjot likumā noteiktās prasības un apzinoties šo līdzekļu vai mantas iegūšanas noziedzīgumu. Vēlāk šī dispozīcija pilnīgi tika atkārtota Krimināllikuma (KL) 195.pantā. Būtiski grozījumi tajā tika izdarīti pirms diviem gadiem.

Kopš 2005.gada 1.jūnija KL 195.pantam (Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšana) ir jauna redakcija – panta pirmajā daļā paredzēta atbildība par noziedzīgi iegūtu finanšu līdzekļu vai citas mantas legalizēšanu, savukārt KL 195.panta otrajā un trešajā daļā paredzēts sods par nodarījuma kvalificēto sastāvu – noziedzīgi iegūtu finanšu līdzekļu un citas mantas legalizēšanu, kas veikta atkārtoti (1), ko izdarījusi personu grupa pēc iepriekšējas vienošanās (2), kas izdarīta lielā apmērā (3), ko izdarījusi organizēta grupa (4).

• Jānis Pleps. “Satversmes 90.pants” 

[1] Satversmē noteiktajām pamattiesībām bieži vien ir atšķirīgs liktenis popularitātes un piemērojamības ziņā. Vienas pamattiesības regulāri kļūst par tiesas spriedumu un zinātnieku pētījumu priekšmetu, tādējādi ļaujot nepieciešamības gadījumā rast plašu un autoritatīvu attiecīgās pamattiesības satura skaidrojumu. Savukārt citas pamattiesības, lai arī tās ietvertas Satversmē, ne tik bieži izpelnās ievērību.

[2] Viena no pamattiesībām, ar kurām tiesu prakse un zinātne ir saskārusies minimāli, ir Satversmes 90.pants – personas tiesības zināt savas tiesības. Kopš Satversmes 8.nodaļas spēkā stāšanās par šo pantu Satversmes tiesa ir izteikusies tikai vienā spriedumā, arī citu tiesu spriedumos Satversmes 90.pants minēts reti. Tomēr uzkrātā tiesu prakse ir pietiekama, lai mēģinātu pārdomāt šā Satversmes panta iespējamo tvērumu un tā piemērošanas iespējas.

• Sergejs Rudāns. “Darījuma rakstiska forma” (Raksta nobeigums, sākums “JV” Nr.2, 15.01.2008.) 

Arī informēšanas funkcija nav pienācīgs apsvērums, lai atņemtu tiesisku spēku mutiskam darījumam. Likumdevēja vēlēšanās nodrošināt darījuma dalībniekiem iespēju jebkurā laikā iepazīties ar noslēgtā darījuma noteikumiem ir visnotaļ leģitīms mērķis, taču tas vairāk domāts pušu ērtībai, nevis svarīgu interešu aizsardzībai.

Pat tad, kad rakstveida forma tiek izmantota, lai dotu iespēju ekonomiski vājākām personām, kurām trūkst pieredzes noteikta veida darījumu slēgšanā (piemēram, patērētājam vai darbiniekam), vieglā un saprotamā formā iepazīties ar savu pienākumu un tiesību saturu, informēšanas funkcija liekas nepietiekami nozīmīga, lai kalpotu par pamatu mutiska darījuma atzīšanai par spēkā neesošu.

“Jurista Vārda” redakcija