"Ticībai savai valstij ir jābūt vienmēr"

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga:

Turpinājums no 1.lpp.

— Jā, mēs varam pāriet pie valsts iekšpolitiskajiem un ar tiem saistītajiem jautājumiem. Referendums par grozījumiem pensiju likumā acīmredzot notiks, kā paredzēts, — 13.novembrī, un sarunas par iespējamu izvairīšanos no referenduma, par ko politiķi mēģināja vienoties, ir beigušās ar neveiksmi. Vai jūs esat tikusies ar pozīcijas un opozīcijas pārstāvjiem, lai noskaidrotu viedokļus un paustu arī savējo?

V.Vīķe–Freiberga:

— Mums ir paredzēts, sākot ar šonedēļu, ar frakciju pārstāvjiem atkal tāds konsultāciju raunds, ko esam pasākuši. Bet tieši konkrēti par šo jautājumu — diemžēl situācija ir tāda, ka referendumam būs jānotiek, ja nav panākta vienošanās starp pozīcijas un opozīcijas frakcijām. Tagad valdība jeb pozīcijas frakcijas ir tiktālu piekāpušās, ka tiešām esam panākuši to, ko vēlējāmies, viņi proponē tagad cita veida likumu, cita veida grozījumus. Teorētiski šobrīd pat būtu iespējams referendumu arī atsaukt un ietaupīt tos 822 tūkstošus latu. Bet, ja tas nenotiek, ja pozīcijas frakcijas nav spējušas vienoties ar opozīcijas frakcijām par to alternatīvo variantu, kas būtu patlaban proponētiem grozījumiem, tad lietas turpina savu likumīgo gaitu un referendums notiek. Bet, ja pēc referenduma grozījumi tiek noraidīti, tad mēs esam pēc viena un dārga procesa atpakaļ nulles punktā ar to pašu neapmierinošo likumu, kāds tas bija, pirms viss sākās.

— Sakiet, vai jūsu viedoklis ir tāds, ka labāka būtu izvairīšanās no referenduma iepretim tam, ka cilvēki ir nākuši, parakstījušies, tērējuši laiku?

V.Vīķe–Freiberga:

— Redziet, viņi tērēja laiku, lai protestētu pret patlabanējiem grozījumiem. Valdība jau tagad ir proponējusi citu versiju, valdība, varētu teikt, daļēji ir piekāpusies. Bet bez tā, ka valdības piekāpšanās būtu pieņemama opozīcijai, te, protams, ir jautājums, vai opozīcija principiāli vēlas redzēt referendumu, vai opozīcijai visvairāk rūp, lai būtu pieņemami labojumi likumā?

— Kā ir, jūsuprāt?

V.Vīķe–Freiberga:

— Tā kā viņi ir teikuši, ka vispār negrib runāt par labojumiem, bet atgriezties pie paša pamatlikuma, tad man izklausās, ka opozīcija nav gatava patlaban strādāt ar kādiem labojumiem. Ja tā, tad referendums notiks, lieta ir ļoti vienkārša.

— Jā, politiķi Saeimā un arī partijās ir atsākuši diskutēt par tā sauktajiem čekas maisiem, vajag vai nevajag to saturu publicēt. Kāds ir jūsu viedoklis — vai vispār vajag un, ja vajag, tad kādā veidā, un kāda varētu būt tehnoloģija, tas vienmēr ir bijis diskutabls jautājums?

V.Vīķe–Freiberga:

— Man šķiet, ka šis jautājums ir drausmīgi nokavēts, ir pagājuši tik ārkārtīgi gari gadi, un nekas nav ticis darīts, man tā liekas diezgan bēdīga situācija. Kamēr nekas līdz šim nav ticis darīts, citās zemēs, kā, piemēram, Austrumvācijā, šāda informācija tika atvērta, jāsaka, ar diezgan dramatiskām sekām, tas radīja ļoti smagu spriedzi sabiedrībā, psiholoģiskās sekas bija traumatiskas un smagas. Tomēr tas tika izdarīts tūlīt, ļaudis varēja iziet tam cauri, pārstrādāt un nokārtot. Mums visa tā lieta velkas aiz vienas lielas jautājuma zīmes, es domāju, ka šī neskaidrība turpina būt neveselīga, un no tā viedokļa šķiet, ka būti labi, ja skaidrība šai situācijā tiktu rasta un pamatinformācija publicēta. Bet te gan gribētos vēlēties, lai tas nenotiek haotiski, lai tiek jau iepriekš konceptuāli izstrādāts, tieši kāda veida informācija tiks publicēta, kas rūpēsies par tās profesionālu apstrādāšanu, ticamību un uzticamību, kā tas tiks kontrolēts, kādos nolūkos šī informācija tiks lietota. Jo mums jāatceras, ka te var rasties, teiksim, vainas prezumcija tādos jautājumos. Juridiski varbūt tam cilvēkam vajadzētu iet vispirms caur tiesu un sevi aizstāvēt, mēģināt pierādīt, vai tie dokumenti ir patiesi, un tamlīdzīgi. Es domāju, ka tas ir juridiski diezgan sarežģīti, no otras puses, citu valstu pieredze ir tāda: ja tajos dokumentos vārdi ir minēti, ir atzīmēts, ko viņi ir darījuši, tad īstenībā publikai būtu tiesības arī zināt.

— Tiek runāts arī par to, kā tad šis drosmīgais solis būtu veicams, vai būtu vajadzīgs speciāls Saeimas mandāts, varbūt pat likums, lai to varētu darīt valdība premjera personā, kā jūs domājat? Teiksim, vai nolemt — jā, mēs publicēsim tagad.

V.Vīķe–Freiberga:

— Man šķiet, ka ar lēmuma publicēšanu nepietiek, tur vajadzētu tūliņ jau nosaukt kādu ekspertu un juristu komisiju, kas rūpīgi izstrādātu procedūru, kā tas tiktu darīts. Es ļoti baidos, ja tas notiks neprofesionālā veidā, tad no tā varētu rasties liels ļaunums.

— Pirms dažām nedēļām jūs aktīvi pievērsāties valstī notikušajam skandalozajam notikumam — pedofilijas lietai, kā arī finansu policista Helmuta Skujas slepkavības mēģinājumu lietai. Jūs prasījāt Ģenerālprokuratūrai pastāvīgi jūs informēt par šo lietu izmeklēšanu. Kā noris šī sadarbība, un kur jūs šai procesā redzat savu lomu?

V.Vīķe–Freiberga:

— Ir pagājušas desmit dienas kopš manas sarunas ar Skrastiņa kungu, tai laikā es neesmu saņēmusi tālākas ziņas ne par vienu, ne par otru no šīm izmeklēšanām. Šorīt Skrastiņa kungam nosūtu vēl vienu vēstuli, šoreiz ar lūgumu, lai būtu tik laipni un informētu mani divreiz nedēļā par lietas gaitu, kas, man šķiet, notiek pietiekami strauji. Mēs nebijām norunājuši, cik bieži es vēlētos šo informāciju. Desmit dienu laikā neko neesmu saņēmusi, šoreiz es lūgšu konkrēti, lai mani divreiz nedēļā informē par situāciju.

— Varbūt ir ziņots par to, kāpēc desmit dienu laikā jūs neesat saņēmusi?

V.Vīķe–Freiberga:

— Nē, neesmu neko dzirdējusi.

— Pavisam drīz sanāks Triju Zvaigžņu ordeņa dome. Būs jauni domes locekļi, arī jauni valsts apbalvojumi. Vai šai jūsu vadītajai organizācijai būs arī kādas izmaiņas pretendentu vērtēšanā? Jo sabiedrībā iepriekšējos gados šo balvu pasniegšanas masveidība ir radījusi dažādus priekšstatus. Arī par to, ka varbūt šis cilvēku skaits, kam tiek pasniegts ordenis, ir par lielu un notiek vērtību devalvācija. Kāds ir jūsu viedoklis?

V.Vīķe–Freiberga:

— Par to vēlētos runāt ar domi, kad tā sanāks šotrešdien, tas ir pirmais jautājums, ko mēs pārrunāsim — par mērauklām un par līmeni. Arī cits jautājums, varbūt neatkarīgi no šīs domas, ir tas, ka mums tiešām Latvijā ir nepieciešams šis protokolārais ordenis un varbūt iespējami arī kādi citi. Bet tie ir atsevišķi jautājumi. Patlaban mums ļoti aktuāls, tuvojoties 18.novembrim, ir šī gada apbalvojamo personu sarakstu izveidošana, tas būs ļoti grūts un smags darbs, jo līdz šim brīdim jau ir ienākuši 400 kandidātu vārdi un turpina katru dienu jauni ienākt, tātad interese par apbalvojumiem ir ļoti liela.

— Jā, zināms arī, ka domes sastāvā būs izmaiņas. Kas būs tie cilvēki, kas jums palīdzēs un kopā ar jums strādās?

V.Vīķe–Freiberga:

— Patlaban visi vēl nav apzināti, lai tiktu apstiprināti, tā ka nebūtu korekti man tos citus minēt.

— Vai izmaiņas ir lielas?

V.Vīķe–Freiberga:

— Jā, ir vairākas jaunas personas.

— Vēl kāds jau ar iepriekš mūsu runāto kontekstā saistāms jautājums — reģionālā reforma Latvijā. No vienas puses, tas ir Eiropas Savienības uzstādījums, bet arī iekšēji debatējams temats. Kādām jābūt šīm administratīvās pārvaldes vienībām, un kā tās formēt Latvijā?

V.Vīķe–Freiberga:

— Te abi divi jau sakrīt. Tas, ka Eiropas Savienība prasa zināmu pārstrukturēšanos, ir būtiski, jo mums būs nepieciešams pielāgoties viņu struktūrām, lai varētu pa pilnam izmantot visus tos līdzekļus, kas mūsu reģioniem tad kļūs pieejami. Tai pašā laikā ne jau cita dēļ mēs to darām, bet sevis dēļ, lai varētu labāk administrēt savus reģionus. Un te nu ir tā izdevība, ka jāķeras vērsim pie ragiem un tā lieta jākārto, bet jākārto, protams, ar ļoti plašām konsultācijām, katrā ziņā man šķiet ļoti svarīgi, lai šīs konsultācijas noritētu, sākot jau ar pagasta līmeni. Jo, protams, ir jau pausta valdības vēlme, pagasti varēs brīvprātīgi izvēlēties, kam viņi pievienojas, tādēļ pagastiem ir ļoti svarīgi pašiem izlemt par to apvienošanās modeļiem. Te patlaban, piemēram, trūkst ekonomiskā pamatojuma, būtu ļoti svarīgi zināt, kāda veida reģioni būs ekonomiski izdevīgāki un kādas būs tās priekšrocības, ja reģions būs lielāks vai mazāks. Piemēram, lai izvēlētos starp četriem un deviņiem, būtu svarīgi redzēt aprēķinus, kas tiks ietaupīts, kas maksās vairāk, un tamlīdzīgi. Viens elements, kas man šķiet svarīgs šajā pārkārtošanās procesā, būtu — izlemt par vēlēšanu struktūru. Tiek minēts patlaban, piemēram, par divām palātām, par divu līmeņu procesu. Man tā šķiet mazliet smagnēja, es neesmu droša vai tas ir labākais risinājums. Otrs risinājums ir par mažoritāro vēlēšanu sistēmu. Tas varētu būt ļoti interesants risinājums tādā nozīmē, ka tiktu ievēlēts pārstāvis no katra apgabala, te varētu kombinēt divpalātu elementus vienā modelī, jo, lūk, ievēlot cilvēku no kāda reģiona, tiktu paturēts arī reģionālais īpatsvars, ne tikai iedzīvotāju skaits. Tātad vienā rāvienā attālās jeb mazapdzīvotās vietās būtu savs pārstāvis, turklāt šis pārstāvis būtu ievēlēts turpat uz vietas, savs cilvēks, pašu izvēlēts, būtu atbildīgs tieši viņiem. Būtu vairāki kandidāti no dažādām partijām, bet, teiksim, tajā vietā ļaudis pašvaldībai izvēlētos to cilvēku, kas viņus vēlāk pārstāv reģionā, tad viņi būtu pilnīgi droši, ka tas runā viņu interešu vārdā.

— Pēc mēneša, 18.novembrī, būs valsts svētki. Jūs, būdama mūsu studijā, aicinājāt sabiedrību rakstīt vēstules vai kādā citā veidā ziņot par saviem priekšlikumiem, ar ierosinājumiem, kā tad rīkot valsts svētkus. Kāda ir bijusi atsaucība, vai arī kādas ļoti pozitīvas idejas nākušas?

V.Vīķe–Freiberga:

— Atsaucība ir bijusi, daža no reakcijām ir bijusi bēdīga, mani skumdināja tas, ka ļaudis saka: mums jau nav ko svinēt, mūsu valstī viss ir tik bēdīgi, nekā nav. Man šķiet, ka tā nav pareizā nostāja. Es pati atceros — tūliņ pēc kara bēgļu nometņu barakās bijām bērni divu un trīs stāvu gultiņās kā siļķes viens otram blakām un ar diezgan tukšiem vēderiem. Pašā pirmā trimdas gadā jau tika rīkoti 18.novembra svinīgie akti ar lielu pacilātību un lielu patriotismu. Un es nedomāju, ka patriotismam un valsts svētku svinēšanai būtu jāgaida, lai valstī būtu sasniegts zināms labklājības līmenis. Es domāju, ka pārliecībai un ticībai savai valstij ir jābūt vienmēr un visos apstākļos, tātad svētkiem ir jābūt un jābūt nozīmīgiem. Šajos svētos noteikti notiks parāde, tamdēļ ka mēs atzīmēsim Latvijas bruņoto spēku 80. gadadienu, būs arī citi pasākumi Saeimā un pie Brīvības pieminekļa, bet mēs patlaban turpinām apsvērt un gudrot, kam vēl tajā dienā būtu jānotiek. Tātad vēl ir laiks iesniegt savus ieteikumus.

— Jūs minējāt tikai bēdīgās vēstules, vai tās ir bijušas nospiedošā vairākumā?

V.Vīķe–Freiberga:

— Nē, ir bijušas arī tādas, kas, piemēram, pastāstīja, ka arī grūtos laikos un arī apspiestības laikos viņi ir atcerējušies šo dienu, un tas mani iepriecina. Jo tie ir ļaudis, kam sava valsts ir svarīga, tās neatkarības dienu viņi atceras, varētu tos saukt par patriotiem, un tie, protams, mani iepriecina.

— Tātad, nākamreiz šeit tiekoties, mēs varēsim runāt arī par konkrētu šo svētku scenāriju.

V.Vīķe–Freiberga:

— Jā, es ceru, ka jā.

— Paldies! Pusdienas studijā bija Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga. Paldies jums!

Pēc ieraksta "LV" diktofonā