Vakar, 18. oktobrī, Dailes teātra telpās atklāja izstādi "Minsteres Latviešu ģimnāzija. 1945–1998"

"Piemini Latviju! Turi Latviju dziļi ieslēgtu savā sirdī. Turi to kā lielāko dārgumu, ko nedrīkst pazaudēt. Jo, zaudējis Latviju, tu zudīsi pats." — Šie Jāņa Jaunsudrabiņa vārdi izraudzīti par moto plašajai izstādei par Minsteres Latviešu ģimnāziju, kas iekārtota Dailes teātra otrā stāva foajē.

Piecdesmit trīs pastāvēšanas gados ar Minsteres Latviešu ģimnāziju saaudušies daudzu cilvēku mūži. Te par skolotājiem strādājuši tādi sabiedrībā labi pazīstami pedagogi un zinātnieki kā Alberts Spoģis, Valters Nollendorfs, Andris Kadeģis un daudzi citi. Ģimnāzijas arhīvā un bibliotēkā ilgāku vai īsāku laiku strādājuši Latvijas literatūras un kultūras pētnieki Edgars Mucenieks, Līvija Volkova, Māra Zirnīte. Viņi visi bija pulcējušies arī uz izstādes svinīgo atklāšanu. Ievadvārdus teica Vācijas Latviešu tautas kopības priekšsēdis Arturs Cipulis (skat. zemāk).

Ievadot izstādi, tās rīkotāja — Latviešu tautas kopība Vācijā — sniedz ieskatu ģimnāzijas vēsturē un iepazīstina ar ekspozīcijas ieceri. Otrajam pasaules karam beidzoties, 1945. gada pavasarī Vācijas rietumdaļā atrodas 120 tūkstoši latviešu. Gan amerikāņu, gan angļu joslā izveidojas ap 250 bēgļu nometņu, kurās jau rudenī, lielākoties skolotāju ierosmē, nodibinās arī skolas.

Pamatskolās un ģimnāzijās mācības notiek pēc brīvvalsts laika mācību programmām. Pirmās mācību grāmatas no jauna izdod jau 1946. gadā.

Starp 1947. un 1951. gadu vairums latviešu izceļo tālāk uz ASV, Kanādu un Austrāliju. Bēgļu nometnēm likvidējoties un apvienojoties, strauji sarūk arī latviešu skolu skaits 1949. gadā, pievienojot internātu, Augustdorfas bēgļu nometnes skola kļūst par vienīgo latviešu ģimnāziju Rietumvācijā.

Tolaik neviens nespēj iedomāties, ka te reizē likts pamats arī visas latviešu trimdas kopienas vienīgajai pilna laika ģimnāzijai, kas piedzīvos 53 izlaidumus.

Izstāde ataino četrus atšķirīgus posmus MLĢ attīstībā:

— 1945–1956 — baraciņa Augustdorfas bēgļu nometnē,

— 1956–1965 — kādreizējās Artilērijas kazarmas Minsterē,

— 1965–1986 — jaunceltne Vīnburgas ielā Minsterē,

— 1986–1998 — īsteni SAVA skola pašu celtajā Latviešu centrā Minsterē.

Izstādes materiālu atlases mērķis bijis radīt priekšstatu par to, cik lielā mērā MLĢ atspoguļo visas latviešu trimdas kopienas sabiedrisko un politisko darbību, domas, cerības un ilūzijas.

Uzrunājot lielākoties Latvijas jauniešus, deviņdesmito gadu vidū Minsteres Latviešu ģimnāzija izdeva savu pēdējo brošūru, kurā uzdots arī vaicājums: "Kāpēc Minstere?" Un sniegta arī atbilde:

- lai bagātinātu dzīves pieredzi ārpus ģimenes un ikdienas vides; lai savām acīm gūtu ieskatu Rietumeiropas sabiedriskajās, politiskajās un saimnieciskajās norisēs;

- lai iegūtu Rietumu standarta izglītību, nezaudējot saskari ar latviešu valodu un latviešu kultūras vērtībām;

- lai nostiprinātu praksi vācu valodā, mācoties atsevišķus priekšmetus vietējās vācu ģimnāzijās; lai ērti apceļotu Vāciju un tās tuvākās un tālākās kaimiņvalstis; lai paplašinātu draugu loku, tiekoties ar citu zemju jauniešiem;

- lai, skolu beidzot, neatgriezeniski piederētu Minsteres "kādreizējo" saimei, kas pēc tradīcijas tiekas un uztur sakarus visā pasaulē.

Izstādē mēģināts rast atbildi uz jautājumu, kādā mērā MLĢ izdevās sasniegt pašas spraustos mērķus, kā arī uzrādīt iemeslus, kas sarežģīja skolas tālāku pastāvēšanu un kas neļāva MLĢ pārvērst par Latvijas Republikas Eiropas skolu.

Izstāde būs atvērta līdz pat 30.oktobrim ik dienas no pulksten 10 līdz 16.

Aina Rozeniece,  "LV" nozares redaktore

Vācijas Latviešu tautas kopības priekšsēdis Arturs Cipulis:

Ievadvārdi, atklājot izstādi "Minsteres Latviešu ģimnāzija. 1945–1998"

Piecdesmit gadus no šī gadu simteņa latviešu tauta bijusi pakļauta okupācijas spaidiem un trimdas zemju iespaidiem. Mēs esam vētīti, sijāti un malti svešu ideju un apstākļu ietekmē, taču savā kodolā esam palikuši latvieši, kuri spēja atjaunot un atkal celt savu valsti. Piecdesmit garus gadus esam dzīvojuši šķirti, lielākā tautas daļa dzimtenē, pārējie izkaisīti Padomju savienības plašumos vai arī Rietumu zemēs.

Rietumu zemēs nonākušajai tautas daļa bija iespējams rūpēties par savas nacionālās identitātes saglabāšanu, runāt par savas tautas traģisko likteni un to aizstāvēt. Dzimtenē, un jo sevišķi izsūtījumā, bija daudz grūtāk domāt un strādāt pie pilnvērtīgas latviskās dzīves ziņas saglabāšanas.

Mēs kā bēgļi nonācām sagrautās Rietumvācijas pilsētās. Lai nepazustu lielajā asimilācijas katlā, mums pašiem vajadzēja rūpēties par iespējām, kā saglabāt un veidot savu latvisko dzīvi, radīt savu sabiedrisko, kulturālo un politisko pasauli. Šo pienākumu veikšana no mums prasīja lielu sadzīves un gara spēku. Citējot mūsu valsts prezidentes Dr.Vīķes–Freibergas domas, runājot par nacionālās pašapziņas saglabāšanu, "Mēs dzīvojamām savu latvietību ar tik smagu pienākumu nastu, kā reti kāda grupa pasaulē."

Es varētu uzskaitīt veselu rindu nozīmīgu pasākumu šajā darbā, bet vienā no pirmajām vietām būtu jāmin latviskās izglītības rosmes un latviešu skolas.

Lai jūs redzētu, kā bēgļu nometnes skola kļuva par ilggadīgu pilna laika latviešu skolu visai trimdas saimei, esam uz Latviju atveduši šo izstādi par Minsteres latviešu ģimnāzijas darbu.

Spītējot asimilācijas draudiem, vietējās sabiedrības neizpratnei un svešatnes apstākļiem, tā trimdas jaunatnei mācīja vispārējās zinības, reizē ieaudzinot to arī latviešu kultūrā un latviskajā gara pasaulē. Tā pastāvēja 53 gadus un sagaidīja arī Latvijas brīvības rītu.

Šis darbs bija iespējams tikai tādēļ, ka visa latviešu trimdas sabiedrība morāli un materiāli atbalstīja šo skolu. 1986.gadā, pēc vairāk nekā 40 trimdas gadiem, mēs pat šai savai skolai uzbūvējām savu mājvietu, Minsteres latviešu centru. Latviešu saziedotā daļa, 1,6 miljoni vācu marku, pierādīja, cik liels vēl šajā laikā bija trimdas latviešu atbalsts latviskās izglītības darbam un cik liela bija uzticība Minsteres latviešu ģimnāzijai.

Lūdzu neuzskatiet šo izstādi par trimdas latviešu nacionālu dižošanos! Latvietības jēdziens mums gan vienmēr ir bijis saistīts ar emocionālu lādiņu, taču MLĢ ir arī raksturīgs piemērs tam, ka jau 1989.gadā trimdas vadība iesaistījās Latvijas izglītības darbā, par ko liecina skolotāju un skolu darbinieku konferences un citi pasākumi.

Tāpēc arī neatbilst patiesībai tas, ko pirms izbraukšanas uz Latviju lasīju vācu presē. Kāds bijušais trimdinieks par vecāko, konservatīvo trimdas paaudzi bija izteicies, ka "viņu Latvija ir zudusi". Viņam jau piecdesmitajos un sešdesmitajos gados nācies pārliecināt savus vecākus, ka vēsture iet tālāk, un ir tikai viena Latvija, šī Latvija. Šādu uzskatu nekādā gadījumā nedrīkstētu attiecināt uz visu trimdu, it īpaši uz trimdas vadību. Mēs ceram, ka šī izstāde to pierādīs.

Taču ar šo izstādi mēs gribētu rosināt arī uz pārdomām. Nedrīkstētu pastāvēt jēdzieni "mēs", "jūs" — un Latvija kaut kur vidū. Mēs esam skaitliski maza tauta, un mūsu nākotnes nodrošināšanai ir nozīmīgs un nepieciešams ikviens tās loceklis, neatkarīgi no tā, kurā pasaules daļā viņš šodien atrastos. Neviens cits nerūpēsies par mūsu tautas un valsts pastāvēšanu, ja mēs paši to nedarīsim. Un tikai mūsu pašu griba izšķirs, kāda būs mūsu valsts valoda, kā veidosies mūsu kultūra.

Šajā sakarībā varētu atgādināt mūsu bijušā arhibīskapa Grīnberga vārdus, kuri zināmā mērā bija trimdas vadmotīvs: "Ienaidnieki grib mūs iznīcināt, draugi asimilēt, bet mēs gribam palikt latvieši." Vai to nederētu iegaumēt arī šodien?

Un šodien Latvijai vajadzētu rūpēties par to, lai tai tautas daļai, kura dažādu apstākļu dēļ vēl nevar atgriezties dzimtenē, tiktu sniegts atbalsts latviskās izglītības un kultūras darbam.

Ja Rietumos esošajai tautas daļai pietiktu ar morālu vai tehniski administratīvu palīdzību, Austrumos esošajai būtu nepieciešama īpaša programma, kura ietvertu arī materiālu atbalstu un veicinātu atgriešanos dzimtenē.

Mēs pateicamies ikvienam un visiem, latviešu un vācu sabiedrībai, organizācijām un institūcijām, kas palīdzēja uzturēt mūsu nacionālās pašapziņas kalvi svešumā — Minsteres latviešu ģimnāziju!

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"