Elza Radziņa: par dzīvi, laiku, dzimteni — savās lomās, dzejā, pārdomās
Piektdien, 15. oktobrī, latviešu skatuves mākslas karaliene Elza Radziņa Mākslas darbinieku namā tikās ar skatītājiem. Programma bija trīsdaļīga — dzeja, monologi no teātra izrādēm un pārdomas. Patiesībā viss šis domas un dvēseles gaismas apmirdzētais vakars izskanēja kā aktrises pārdomas par dzīvi, par mūsu laiku un cilvēka sūtību.
Elza Radziņa atkal runāja savai būtībai tuvo Ārijas Elksnes dzeju, kas jau dzejnieces dzīves laikā ieņēma paliekamu vietu aktrises radošajā biogrāfijā. Gluži kā saviem vārdiem Elza Radziņa ar šo cilvēciski sirsnīgo, vienkāršo un dziļo dzeju pauž savu mīlestību pret cilvēkiem un dabu, pret savu tēvu zemi un tautu, modina sirdsapziņu un atgādina par augstākām vērtībām un zelta zirgu, kas nav tirgū nopērkams. Meklējot vārdus savai dzimtenes izjūtai, sāpei un pārliecībai, Elza Radziņa jau krietni pirms Atmodas veidoja tautas dziesmu programmas, ar kurām viņa apbraukāja skolas un tautas namus visos novados. Arī no šiem apcirkņiem aktrise ņēma pa riekšavai, atgādinot mūsu folkloras mūžam mūsdienīgo garu.
Pirmais monologs skanēja no monoizrādes "Pilnos auļos", ko pilnā apjomā joprojām varam noskatīties un noklausīties Nacionālajā teātrī. Un tad vēl trīs skaistas veltes no agrāko gadu izrādēm "Filumena Marturano", "Mīļais melis" un "Kaķu spēle".
Foto: Arnis Blumbergs, "LV"