Elza Radziņa: par dzīvi, laiku, dzimteni — savās lomās, dzejā, pārdomās
Turpinājums no 1.lpp.
Aktrises Stellas Kempbelas un Bernarda Šova mīlestības stāsts vēstulēs vismaz divās skatītāju paaudzēs dzīvo Elzas Radziņas un Kārļa Sebra tēlojumā. Un allaž liek atcerēties smeldzīgi gaišo Stellas novēlējumu: "Nezaudējiet saulrieta krāšņumu!". To Elza Radziņa atgādina arī šoreiz. Viņas varones sīksti turas pretim nedienām, neļaujas pagurumam. Un Filumenas Marturano atmiņā glabātie tēva vārdi: "Audz liela un dzīvo šeit ne tikai tāpēc, lai ēstu!" — tik ļoti sasaucas ar pašas aktrises dzīves izjūtu, ka atlika vien vēl dažu tautas dziesmu un Andreja Eglīša dzejoli, lai aktrise būtu pateikusi arī savas personiskās pārdomas uz jaunā gadu tūkstoša sliekšņa.
Joz, Dieviņi, zelta jostu
Apkārt manu tēvu zemi,
Lai nenāca salta salna
Šai zemē ziedus traukt.
Ārija Elksne nepiedzīvoja "Baltijas ceļu", bet tieši par to bija jādomā, klausoties viņas dzeju Elzas Radziņas lasījumā:
Mēs cits no cita iedegamies
Kā koki sausās vasarās,
Mēs liesmojam kā priežu sveķi,
Kā plāna, sausa bērza tāss,
Mēs liesmu rokās sadodamies
Un kļūstam neapvaldāms spēks, —
No vienas galotnes uz otru
Kā putns lido ugunsgrēks...
Mēs paši sevi nežēlojam,
Un tas jau ir pats galvenais:
Tā līdz pat serdei, līdz pat sirdij
Kā milzu ugunskuram kaist...
Jo vairāk dzīvības ir mūsos,
Jo varenāk mēs varam degt.
(No krājuma "Es visu mūžu mīlējusi esmu")
Aina Rozeniece, "LV" nozares redaktore
Foto: Arnis Blumbergs, "LV"