Par deputātu novērtējumu Komisijas priekšlikumiem enerģijas un klimata pārmaiņu jomā

23.janvārī Eiropas Komisija (EK) iesniedza priekšlikumu ES Padomes un Eiropas Parlamenta lēmumam, kā līdz 2020.gadam Eiropas Savienībā samazināt siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas par 20% (salīdzinot ar 1990.gadu).

Eiropas Parlamenta deputāts Valdis Dombrovskis uzskata, ka tā ir apsveicama iniciatīva, ņemot vērā pasaulē notiekošās klimata izmaiņas. Lai arī precīzais emisiju tirdzniecības kvotu sadalījums vēl nav zināms, tomēr jau tagad ir redzams, ka EK savā darbībā turpina jau sākto pieeju, diskriminējot jaunās ES dalībvalstis.

EK piedāvā, ka nevienai dalībvalstij līdz 2020.gadam nebūs jāsamazina emisijas par vairāk nekā 20% salīdzinājumā ar 2005.gadu un neviena dalībvalsts līdz 2020.gadam nedrīkstēs palielināt emisijas par vairāk nekā 25%, salīdzinot ar 2005.gadu. Tādējādi atskaites periods no Kioto protokolā un arī ES emisiju samazināšanas plānā noteiktā 1990.gada tiek pārnests uz 2005.gadu. Laikā no 1990. līdz 2005.gadam ES-27 ir samazinājusi kopējo emisiju apjomu par gandrīz 8%, tomēr tas noticis galvenokārt uz Centrāleiropas un Austrumeiropas valstu rēķina.

V.Dombrovskis norāda, ka Latvija ir samazinājusi emisiju apjomu par 58%, Lietuva – par 53%, Igaunija – 52%, Bulgārija – 47% utt. Centrālās un Austrumeiropas valstis jau sen ar uzviju ir izpildījušas savas Kioto saistības un arī ES emisiju samazināšanas 2020.gada mērķi.

V.Dombrovskis uzsver, ka turpretī vecās ES dalībvalstis šo 15 gadu laikā ir samazinājušas emisiju apjomu tikai par 2%. Tas nozīmē, lai izpildītu savas Kioto saistības, vecajām ES dalībvalstīm piecos gados – no 2006. līdz 2010.gadam – būtu jāsamazina emisijas par vēl 6%.

EK ar savu priekšlikumu pārcelt atskaites periodu no 1990. uz 2005.gadu it kā netieši norāda – tas nekas, ka vecās ES dalībvalstis šo 15 gadu laikā ir maz darījušas emisiju samazināšanai un sava kolektīvā Kioto mērķa sasniegšanai, bet Centrālās un Austrumeiropas valstis ir drastiski samazinājušas emisiju apjomus, tas neskaitās, tagad sākam spēli no jauna.

V.Dombrovskis ir pārliecināts, ka EK vides jomā liek ES nabadzīgākajām valstīm samaksāt par to, ko ES bagātākās valstis nevar atļauties: “Cerams, ka Latvijas valdība ieņems stingru pozīciju pret šādu diskriminējošu politiku un iestāsies par taisnīgu siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisiju samazināšanas sloga sadalījumu.”

Eiropas Parlamenta deputāti, kam par 23.janvārī publiskotajiem Eiropas Komisijas priekšlikumiem enerģētikas un klimata pārmaiņu jomā būs jālemj kopā ar dalībvalstīm (ES Padomei), ārkārtas sēdē izteica savus pirmos vērtējumus. Kopumā plānus vērtējot atzinīgi, deputāti tomēr pauda bažas par atsevišķiem to aspektiem.

Eiropas Tautas partijas (Kristīgo demokrātu) un Eiropas Demokrātu grupas pārstāve Marianne Tīsena atzina, ka Eiropas Komisijas priekšlikumi ir izsvērti un pārdomāti, vienlaikus norādot, ka īpaša uzmanība jāvelta tam, kā panākt līdzsvaru starp vides aizsardzību un ekonomikas izaugsmi: “Ja nebūs šī līdzsvara, uzņēmējdarbība pārvietosies uz valstīm, kur CO₂ izmešiem nav noteikti ierobežojumi.” Lai intereses sabalansētu, būs nepieciešams dialogs ar dalībvalstīm, reģioniem un pilsonisko sabiedrību. Būs jāveicina tehnoloģijas jauninājumi vairākās nozarēs.

Hanness Svoboda (Sociāldemokrātu grupa Eiropas Parlamentā) piekrita M.Tīsenai, ka jāņem vērā gan ekonomiskie, gan ekoloģiskie aspekti un jāinvestē pētniecībā. Deputāts arī mudināja panākt pārskatāmu starptautisku vienošanos: “Nav jēgas, ja ES rīkojas, bet pārējie neko nedara.” Turklāt jau tagad jāsagatavojas, ko darīt, ja vienoties neizdosies. Paralēli ierosinātajiem pasākumiem ES jāattīsta tīra rūpniecība Eiropā, labs piemērs ir REACH (t.s. ķimikāliju direktīva).

Eiropas Komisijas priekšlikumus atzinīgi vērtē arī Eiropas Liberāļu un demokrātu apvienības grupa, kuras vārdā uzstājās Graiams Votsons, vienlaikus atzīstot, ka būs jārēķinās ar pretestību. Ņemot vērā patiesos izaicinājumus, ko rada globālā sasilšana, ES plānotie pasākumi, pēc deputāta domām, tomēr ir tikai “aisberga redzamā daļa”.

Nāciju Eiropas grupa, kas Komisijas plānus kopumā atbalsta, pauda iebildumus par mērķiem atjaunojamās enerģijas un biodegvielas jomā. ES jāveicina vēja, saules un biodegvielas izmantošana, taču tas nav risinājums CO₂ izmešu problēmai, atzina grupas pārstāve Laiama Eilvorda. Arī 10% mērķis biodegvielai, iespējams, ir pārāk augsts: jāņem vērā dalībvalstu iespējas.

Rebeka Hārmsa (Zaļo un Eiropas Brīvās apvienības grupa) atšķirībā no vairākiem citiem deputātiem atbalstīja augstu mērķu nospraušanu – tas rādītu piemēru citiem. Aktīvāka ES rīcība, pēc deputātes domām, nepieciešama transporta un energoefektivitātes jomā.

Roberto Musakjo (Eiropas Apvienotā kreiso un Ziemeļvalstu Zaļo kreiso spēku konfederālā grupa), paužot vispārēju atbalstu priekšlikumiem, pauda bažas, ka ES var sevi diskreditēt, ja tā savus mērķus nespēs izpildīt. Deputāts ieteica izstrādāt prioritāros pasākumus nākamajam gadam, vairāk pievērsties tehnoloģiju pārnesei un apsvērt iespēju mērķus aprēķināt atkarībā no iedzīvotāju skaita.

Neatkarības/demokrātijas grupas deputāts Johanness Bloklands, atzīmējot, ka priekšlikumu jo īpaši kritizē smagās rūpniecības pārstāvji, norādīja: “Protams, ka priekšlikumi tiks kritizēti, bet mums jābūt stingriem. Jāizstrādā likumdošanas akti, no kuriem iegūs visi, arī vide.”

Tāpat kā dauzi no citiem runātājiem neatkarīgā deputāte Irena Belohorska pievērsa uzmanību ES starptautiskajai rīcībai: “Mūsu pūliņi būs velti, ja ASV klimata pārmaiņu jautājumus nesāks uztvert nopietni.”

Guntars Krasts (Nāciju Eiropas grupa), izsakot atzinību, ka Eiropas Komisija sākusi diskusiju par šo jautājumu, tomēr izteica kritisku viedokli par pašu principu, CO₂ emisiju ierobežošanas un atjaunojamo resursu palielināšanas jautājumu iekļaujot vienā dokumentā. “Formāli tas ir loģiski, taču tā mākslīgi tiek palielināta politiskā spriedze attiecībā uz katru no uzdevumiem un debatēm laupa skaidrību.”

G.Krasts tādēļ izvēlējās runāt tikai par vienu – atjaunojamo energoresursu – jautājumu. “Eiropas Savienībā šobrīd ir ne mazums valstu ar labiem rezultātiem šajā jomā. Tas ir attiecīgo nacionālo valstu valdību lēmums starp apgādes drošības, ekonomikas konkurētspējas un klimata saglabāšanas uzdevumiem. Šobrīd energoapgādes drošība iegūst īpašu nozīmi, jo naftas un gāzes cenas un to apgādes drošība padara to īpaši riskantu. Nav pamata domāt, ka ES dalībvalstis to neapzinās. ES kopējo mērķu izvirzīšana atjaunojamo energoresursu īpatsvara palielināšanai ir atbalstāma, taču to apjoma noteikšana dalībvalstīs nav šā brīža uzdevums. Un tas nav izdarāms bez konkrēto apstākļu izvērtēšanas dalībvalstīs, kā arī pašvaldībās, ņemot vērā ne tikai ekonomiskos, bet arī sociālos un kultūras faktorus.”

G.Krasts uzsvēra: “Ironiju izraisa fakts, ka tieši tām valstīm, kas jau daudz paveikušas šajā jomā, tiek izvirzīti papildus, turklāt visai ambiciozi uzdevumi, it kā tās pašas būtu nolēmušas pie sasniegtā apstāties...”

EP deputāts uzskata, ka ES institūciju lomu nevar novērtēt par zemu to lēmumu virzīšanā, kam vajadzīgs ES līmenis, piemēram, gāzes un elektrības tirgu liberalizācijā, bet tam jābūt nacionālo valstu lēmumam, kas balstīts uz specifiskajiem energoapgādes drošības, ekonomikas konkurētspējas un klimata izmaiņu stabilizēšanas uzdevumiem. Atjaunojamo energoresursu ražošanas jautājums ir jāatstāj dalībvalstu līmenī, ko liela daļa no tām jau sen pratušas novērtēt, un Eiropas Komisijai būtu jāaprobežojas ar konsultējošu lomu.

Eiropas Parlamenta preses dienests