Katra Eiropas tauta nāk ar saviem dzejas tēliem un valodas skaņām

Knuta Skujenieka sakārtojumā tautā tiek laista Eiropas tautu dzejas grāmata 72 oriģinālvalodās līdz ar latviskiem atdzejojumiem

Atdzejošana ir Knuta Skujenieka stihija. Viņš publicējis gandrīz divdesmit cittautu dzejoļu krājumu un iztulkojis vēl vairāk lugu, par ko daudzkārt ticis cildināts gan pašu mājās, gan Lietuvā, Ukrainā, Zviedrijā, Spānijā, Čehijā un citur pasaule. Atdzejojumi kopā ar paša dzejoļiem bija jau pašā pirmajā Knuta Skujenieka grāmatā “Lirika un balsis”, kuras ievadā viņš izteicis atziņu, kas labi raksturo atdzejošanas būtību un sūtību: “Starp manām rindām skanēs arī citas balsis. Tie ir mani draugi un darba biedri no dažādām zemēm un dažādiem laikmetiem; ar viņiem es esmu saaudzis, tos atdzejodams. Es palīdzu viņiem skanēt latviski, viņi palīdz pasacīt to, ko neprotu.”

Nosaukums jaunajai dzejas grāmatai ņemts no norvēģu dzejnieka Ūlava Hauges dzejoļa: “Dziesma, ej viegli pa manu sirdi,/ ej viegli kā virsis pa muklāju,/ kā putns pa naktī sasalušu ledu./ Ja noplēsīšu rētu līdz skumjām,/ tu noslīksi, dziesma.” Uz vieglu, saudzīgu, iejūtīgu attieksmi cilvēkam pret cilvēku, tautai pret tautu arī mudina šī grāmata, aicināta darīt mūs gudrākus un labākus.

Grāmata nākusi klajā ar Latvijas Kultūras ministrija finansiālo atbalstu. Tai līdzi dotas arī divas ceļazīmes: Eiropas Valodu gada emblēma un izteiksmīgā pēda ar mūžības spirāli, kas izraudzīta par simbolu Eiropas kultūras mēnesim Rīgā šā gada augustā un septembrī. Valodu gada centrālais notikums Latvijā bija starptautiskā konference par Eiropas mazajām valodām 21.gadsimta Eiropā. Un četrdesmit Eiropas Padomes valstu valodnieki, rakstnieki, filozofi un politiķi, kas piedalījās šajā konferencē, kā ciemakukuli no Latvijas paņēma līdzi arī šo neparasto dzejas grāmatu — Cilvēka Grāmatu.

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore

Cilvēka Grāmata

Eiropiešiem, tāpat kā citu kontinentu iedzīvotājiem, nereti šķiet, ka Eiropā vairs nav noslēpumu. Viss it kā ir izmērīts, saskaitīts un aprakstīts. Un tomēr — ko mēs daudz zinām par gagaūziem, aromūniem, vepsiem? Tos pazīst tikai viņu kaimiņi un speciālisti.

Es savā poētiskajā fantāzijā šeit gribēju sasaukt ciemos Eiropas dzejniekus: vienalga, vai viņu valodās runā 100 miljonu vai tikai 100 cilvēku. Dzejai statistika nav svarīga. Un tad, kad visi ciemiņi sasēdināti pie latviski uzklāta galda, mēs redzam, ka viņi kopā rakstījuši vienu grāmatu — Cilvēka Grāmatu.

Dzeja iet pāri valstu un nacionālo teritoriju robežām — to nes valoda. Valoda bieži neietilpst arī tautas robežās — vai nu tā paglābusies mazā savas zemes nomalē, vai arī kā okeāns izplatījusies pa visu pasauli. Bet ikviena valoda kļūst cildena, ja tajā tiek sacerēta dzeja.

Ar daudziem dzejniekiem es varēju saprasties tieši, tulkojot tos no oriģinālvalodām. Citus es latviskoju ar draugu un darbabiedru palīdzību — no parindu tulkojumiem, paralēliem citvalodu tekstiem, kurus iespēju robežās apstrādāju ar vārdnīcu un gramatiku palīdzību. Daža retāka ciemiņa tulkojums ir palicis atkarīgs no manu informatoru godaprāta.

Šīs grāmatas kopējā telpa ir Eiropa tās ģeogrāfiskajās, dabas liktajās robežās: Urālu kalni, Embas upe, Kaspijas un Azovas jūru sažmauga, Bosfors un Dardaneļi, Gibraltārs un Īslande. Kopējais laiks ir XX gadsimts: blakām jau mirušiem un sirmiem klasiķiem ir arī jauni, dzīves spara pilni dzejnieki. Tā nav šedevru parāde, bet amata brālība par spīti politiskām, ekonomiskām un etniskām domstarpībām.

Lai man piedod tie kolēģi, kuri raksta dzeju daudzos dialektos un izloksnēs un kuri šobrīd nav ielūgti. Tas ir nākotnes jautājums. Varbūt dažai valodai tas ir jau pēdējais izdzīvošanas brīdis: lai tad dzejolis paliek kā piemiņas zīme...

Vieni lasīs tikai šīs grāmatas latvisko daļu, bet citi, zinātkārie, pētīs arī dīvainos un nesaprotamos rakstus. Vienalga, visi mēs kļūsim vēl mazliet bagātāki. Un cilvēcīgāki.

“Dziesma, ej viegli pa manu sirdi...” — tā ir rinda no norvēģa Ūlava H.Hauges dzejoļa. “Viegli” — tas ir brīvi, uzmanīgi un saudzīgi. Tas ir tas, ko mēs visi vēlamies mūsu mainīgajā pasaulē.

Knuts Skujenieks