Latvija nu Parīzes izcilākajā vietā

Sandra Kalniete, Latvijas vēstniece Francijā, — “Latvijas Vēstnesim” pēc izstādes atklāšanas

— Veicot vēstnieces darba pienākumus, šī lieliskā izstāde pašā Parīzes centrā man ir lielākais notikums, kur esmu līdzdalībniece un ko esmu vīzējusi. Pēc daudzu cilvēku pūliņiem izstāde izskatās itin atraktīva, pievilcīga un saistoša, un tas jau ir galvenais. Turklāt izstādes ēkas un milzīgā plakāta fonā redzams slavenais Eifeļa tornis, un par to vien, manuprāt, varētu maksāt miljonus.

— Pēdējā laikā parasti priekšgalā jeb “topā”, kā mēdz teikt, ir mūsdienīgās mākslas izstādes, tomēr jūs devāt priekšroku it kā vecmodīgai izstādei, kas ataino vienas tautas vēsturi no vissenākajiem laikiem. Kā radās šī ideja?

— Es ierados Parīzē kā vēstniece ar divām idejām. Viena iecere bija sarīkot šeit nopietnu un daudzpusīgu Latvijas mākslinieku darbu izstādi. Tā būtu atkārtojums tai 1939. gada izstādei Luvrā, vienā no pasaules izcilākajiem mākslas muzejiem. Tur, daļēji ietverot to, kas parīziešiem bija apskatāms pirms 60 gadiem, varētu pievienot visu to, ko pusgadsimta laikā, būdami attālināti no Eiropas, esam paveikuši un uzturējuši dzīvu un daudzveidīgu. Bet otra ideja bija viena civilizācijas atzarojuma vēstures izstāde. Proti, parādot, kas mēs, latvieši, esam, no kurienes esam nākuši un kā esam saglabājuši savu identitāti daudzu gadsimtu gaitā, būdami svešzemnieku varā.

Ar mākslas izstādes sarīkošanu man neveicās. Apmeklēju ļoti daudzus muzejus, iepazīstinot to darbiniekus gan ar mūsu glezniecības klasiku, gan ar mūsu moderno mākslu, gan pat ar mūsu avangardistiem. Piemēram, Parīzes modernās mākslas muzejā bija pieklājīga interese, taču pilnīgs noraidījums. Un tad, kad jau biju zaudējusi gandrīz visas cerības, es devos uz vienu no man personīgi vismīļākajiem muzejiem — Cilvēka muzeju, Mus¸e de l’Homme . Tas ir ākārtīgi plašs, un tajā ir lieliskas eksponātu kolekcijas no visas pasaules ar etnogrāfisku nozīmi. Un tad mani pārsteidza tie vārdi, ko sacīja muzeja direktors Anrī de Lumlejs, aplūkojis manu vēstuli un nokopētu Latvijai veltīto daļu no 1935. gada Baltijas valstu izstādes kataloga. Viņš teica: “Jā, mums sen tāda izstāde nav bijusi. To vajadzētu taisīt!”

Tā, lūk, tas sākās, ļoti ikdienišķi pēc maniem divus gadus ilgajiem klejojumiem. Bieži vien es uz sarunām aicināju līdzi vēstniecības kultūras atašeju, un katru reizi mēs no kabinetiem nācām ārā gauži satraukti, jo žestu un sejas izteiksmju valoda taču ir tik saprotama. Tā tas darbs iesākās, līdz esam nonākuši kopu spēkiem pie lieliska rezultāta.

— Vai tagad, kad viss jau it kā aiz muguras, ir gandarījums par padarīto?

— Jā, patiešām dziļš un liels gandarījums. Ir liela apmierinājuma sajūta. Kā jau teicu, par šādu plakātu pāri Trokadeiro laukuma muzeja ēkas fasādei, kur aizmugurē redzams Eifeļa tornis, patiešām jebkura naudīga uz komunikācijām vērsta firma varētu maksāt miljonus. Domāju, ka tas ir izcils ieguldījums Latvijas tēla veidošanā. Atgādināšu, kas tad to muzeju apmeklē. Parīzē katru gadu ierodas 70 miljoni tūristu, un šo muzeju apmeklē aptuveni 150 tūkstoši no viņiem, tas ir minimums. Laikam gan ikviens muzeja apmeklētājs aplūkos arī Latvijas vēsturei un tautas mākslai veltīto ekspozīciju.

Mani kolēģi, citu valstu vēstnieki, kas bija atnākuši uz izstādes atklāšanu, mani sirsnīgi apsveica. It īpaši mazo valstu vēstnieki. Viņi atzina, cik grūti ir piekļūt pie kaut kā tāda, kas mums ir izdevies. Mazu valstu vēstniekiem strādāt lielās valstīs aizvien ir grūtāk. Tās ir īpašas grūtības, jo lielvalstīs domāšana ir pavisam citāda.

Dažreiz ir nesaskaņa starp to, ko Rīgā iedomājas un ko reāli vēstniecība spēj izdarīt. Šoreiz, šķiet, esam paveikuši visu iespējamo un varbūt vēl vairāk. Raugoties no Rīgas, ir viens skatījums uz pasaulē notiekošo, bet, skatoties no Parīzes, Vašingtonas vai Pekinas, daudz kas izskatās pavisam citādi.

Es patiešām esmu ļoti pateicīga par veiksmīgo mūsu kopīgās idejas īstenošanu — gan Latvijas Vēstures muzejam, gan Kultūras ministrijai, gan Kultūrkapitāla fondam, gan visiem citiem mūsu atbalstītājiem, gan, protams, saviem kolēģiem — darbīgajiem vēstniecības darbiniekiem.