Mūsu vēsture ir mūsu bagātība

Aina Nagobada–Ābola, bijusī Latvijas vēstniece Francijā, — “Latvijas Vēstnesim”

— Ābolas kundze, šī laikam gan ir Francijā pirmā izstāde, kas saistīta ar Latvijas vēsturi?

— Jā, tāda veida izstāde, kas attiecināma uz latviešu tautas un Latvijas vēsturi, Parīzē ir sarīkota pirmoreiz. Tiesa, 1935. gadā bija viena tautas mākslas izstāde Etnogrāfijas muzejā, kur piedalījās visas trīs Baltijas valstis. Savukārt 1939. gadā Luvrā bija lielā latviešu gleznotāju darbu izstāde. Tātad mums jau ir bijuši daži ievērības cienīgi pasākumi Parīzē. Tātad Francijā esam bijuši, bet tagad — nekā.

Protams, tajos piecdesmit kara un okupācijas gados Latvija bija gandrīz aizmirsta. Paldies Dievam, mums atkal ir viena liela izstāde tieši Parīzes vidū — ārkārtīgi svarīgā vietā Trokadero laukumā. Turklāt tur ir tas lielais plakāts ar pūces saktu virs muzeja ieejas, kas pārredzams no Trokadero laukuma, un tālāk slejas grandiozais Eifeļa tornis. Līdz nākamā gada janvārim tur būs redzami šie vārdi: “ Lettonie — Latvija”. Tas ir vienkārši fantastiski un arī ļoti svarīgi mūsu valstij.

Jāatzīst, ka Francijā mūsu valsts nosaukumu bieži vien nezina. Frančiem drīzāk zināma ir Kurzeme — Courlande . Man bieži ir jautāts — kas jūs esat? Saku — no Latvijas jeb Lettonie, bet, ja saku Courlande jeb Kurzeme, uzreiz cita attieksme — kā pret kurzemnieci. Tad franči tūdaļ saprot, ar ko ir darīšana. Izskaidrojums ir tāds: Francijai ar Kurzemi ir bijis diezgan daudz sakaru senākos laikos — ar karaļiem, ar Kurzemes hercogisti, ar Bīronu dzimtu, kam joprojām te, Francijā, ir viens atzars. Ar Bīroniem arī man ir personīgas attiecības. Bet šoreiz tas viss ir tik iespaidīgi, ka mums beidzot radusies iespēja tik skaļi skandināt Latvijas vārdu brīnišķīgā un skaistā Parīzes vietā.

— Pusgadsimtu esat dzīvojusi Francijā, vienmēr tiecoties nest Latvijas vārdu šejieniešu vidē. Vai ir gandarījums par līdz šim paveikto?

— Man tas ir liels gandarījums un liels lepnums. Tas ir īpašs tāpēc, ka visus nākamos mēnešus katru dienu mans ceļš tur vedīs garām, dodoties no savām mājām uz UNESCO mītni turpat netālu. Aizvien braukšu garām un pie sevis nosacīšu: “Labrīt, Lettonie !”

Izstāde ir ļoti labi izdevusies, un arī tās atklāšana bija pārsteidzoši veiksmīga. Tas viss bija tik ļoti sirsnīgi, tik ļoti dabiski, muzejā viss notika ar neparastu godbijību, taču bez jebkādas liekas pompozitātes. Frančiem bija patīkami justies tādā vienkāršā un sirsnīgā gaisotnē, tomēr viņi izturējās ar cienību. Viņiem labi garšoja latviešu speķa pīrādziņi un pelēkie zirņi. Tas viss brīžiem likās amizanti un interesanti. Tās pieņemšanas visās vēstniecībās un citur ir gluži vai vienādas. Bet pie mums bija citādi un, šķiet, arī daudz interesantāk. Viss bija ļoti labi izdevies.

Manuprāt, ļoti patīkamu iespaidu atstāja mūsu kultūras ministre Karina Pētersone. Vispirms viņa runāja latviski, bet tā latviešu mēle viņai tik jauki plūst, ka blakusstāvošie franči sacīja: “O, cik interesanti! Cik interesanta ir jūsu valoda!” Bet tas jau ir atkarīgs no tā, kā mēs katrs savā valodā runājam. Te, Parīzē, tas izklausījās tā ļoti skaisti un dziedoši, nemaz kā vācu vai krievu valoda — tā franči man sacīja.

Pēc tam mūsu ministre tik skaisti nolasīja savu tekstu franču valodā. Tas viss kopā bija ļoti cienīgi. Es biju ļoti lepna, ka mums, latviešiem, ir tik smuka un gudra meitene ministra amatā. Viņai bija tik jauks kostīmiņš, viņa tik jauki izskatījās, ka atgādināja īstu parīzieti. Un to arī viņai pateicu, ka viņa apģērbusies un izturējusies perfekti. Tam taču arī bija visai liela nozīme, ka mūsu ministre glīti apģērbusies skaisti runāja, būdama vienlaikus gan cienījama, gan vienkārša.

— Kā, jūsuprāt, turpmāk veidosies Latvijas un Francijas sadarbība kultūras jomā? Vai pašiem frančiem būs liela interese par šo izstādi?

— Izstāžu Parīzē pastāvīgi ir ļoti daudz. Līdzīga izstāde ir bijusi rumāņiem un vēl vienam otram. Mēs jau neesam vienīgie, kas šādu izstādi ierīkojuši. Bet viss atkarīgs no mums pašiem, jo pēdējos gados par mums neko daudz nezināja, izņemot to, kas saistīts ar valdības vai Ārlietu ministrijas līmeni. Mums pašiem tālāk neatlaidīgi jāstrādā. Tagad jau būs vieglāk, jo būs uz ko atsaukties.

Gribētu vēl piebilst, ka ļoti daudz ir paveikušas tieši latviešu sievietes, lai šī izstāde izdotos. Es uzskatu, ka latviešu sievietes ir viens varens kopums. Vienmēr saku, ka mēs cienām savus vīrus un tēvus, tomēr latviešu sievietēm aizvien ir bijusi un ir īpaša loma. Protams, arī vīri daudz ir darījuši, lai izstāde taptu, bet bez sievietēm galu galā nekas nebūtu iznācis.

Vēl, runājot par izstādi, man jāsaka, ka par maz diemžēl ir tautastērpu. Gribētos, lai to būtu vairāk. Jo tā ikdienišķā publika, palūkojusies vitrīnās uz tām senajām saktām, rotaslietām un citām tālo laikmetu materiālajām liecībām, protams, atzīs, ka tas viss ir ļoti interesanti un ka senie Latvijas iedzīvotāji nepavisam nebija ciltis, kas nupat, no kokiem nokāpušas. Tomēr mūsu tautastērpi būtu tas, kas vairāk, kā saka, iekristu acīs. Tagad ir tikai septiņi tautastērpi, lai gan sākumā bija paredzēti septiņpadsmit.

Atceros, kā 90. gadu sākumā mūsu vēstniecībā Parīzē, kad 18. novembrī svinējām valsts neatkarības gadadienu, visas meitenes, kas pieņemšanā apkalpoja viesus, bija tautastērpos. Un visi klātesošie bija gluži vai mēmi. Līdz ar to mēs tikām iekšā lielās avīzes “Figaro” pirmajā lappusē, kur bija latvietes tautastērpos.

Mūsu vēsture, mūsu kultūra, mūsu māksla — tā ir mūsu ļoti liela bagātība.