Zemes dzīles kā īpašums

Inga Gavena, vides zinātņu maģistre, hidroģeoloģe, — “Latvijas Vēstnesim”

Vide, cilvēka dzīves vide, dabas vide, ģeoloģiskā vide, cilvēks vidē un cilvēka ietekme uz vidi — savstarpēji cieši saistīti jēdzieni un sistēmas, kuras cita citu ietekmē. Cilvēks kopš savas dzīves sākuma uz Zemes dzīvības un eksistences nodrošināšanai ir izmantojis visdažādākās dabas veltes. Ļaužu skaits pieaug, un palielinās viņu prasības pret nepieciešamo dzīves līmeni, komfortu. Un, lai šīs daudzo cilvēku augstās prasības apmierinātu, pieaug izmantojamo dabas bagātību apjoms. Gadu tūkstošiem tiek izmantoti dabas resursi, un tikai samērā nesen sākām domāt par racionālu Zemes bagātību izmantošanu un aizsardzību un to, ka tās nav neizsmeļamas. Ir dabas resursi, kurus cilvēka spēkiem iespējams atjaunot (meži, augi, dzīvnieki). Diemžēl zemes dzīļu resursus nav cilvēka spēkos atjaunot. Un tāpēc to racionālai izmantošanai un aizsardzībai būtu pievēršama vislielākā uzmanība. Ir pēdējais laiks ierobežot un samazināt savas patērētāju intereses un vēlmes, sākt domāt globālāk, ne tikai par savu zemes pleķīti un kabatu.

Latvijas zemes dzīļu resursus nevar salīdzināt ar tādām ļoti bagātām valstīm kā Krievija vai Norvēģija, bet arī mums ir doti pazemes ūdeņi, smilts, grants, māls, dolomīts, ģipsis, kaļķakmens, dzintars, iespējams, dimanti, dzelzsrūda un arī pēdējos desmit gados par strīdus ābolu kļuvušās naftas iegulas.

Visā Eiropā un lielākajā pasaules daļā, izņemot ASV, cilvēki sapratuši, ka zemes dzīļu bagātības, kuras pilnībā pat nav apzinātas, nav cilvēka radītas, tās katrā vietā radušās miljoniem gadu ilgajā Zemes attīstības procesā. Derīgie izrakteņi zemes dzīlēs veidojušies neatkarīgi no dažādām administratīvajām vai īpašuma robežām, un, lai nodrošinātu to racionālu izmantošanu un aizsardzību, balstoties uz visu valsts iedzīvotāju interesēm, tās nedrīkst piederēt atsevišķiem zemes īpašniekiem. Atjaunojot un veidojot Latvijas Republikas likumdošanas sistēmu, ģeologu un vides speciālistu viedoklis diemžēl netika ņemts vērā — pie mums joprojām ir spēkā 1937.gada Civillikuma norma, ka zemes dzīles un visi derīgie izrakteņi tajās pieder zemes īpašniekam. Šo pašu normu likumdevēji, neraugoties uz ģeologu sabiedrības iebildumiem, saglabāja 1996.gadā pieņemtajā likumā “Par zemes dzīlēm”.

Tagad augstas valsts amatpersonas mēģina apgalvot: likumā vienkārši vajagot noteikt, ka zemes dzīles ir valsts īpašums. Ģeologi šādu risinājumu piedāvāja, jau veidojot likumu “Par zemes dzīlēm”, tobrīd tās it kā nevienam nepiederēja, šāda likuma norma būtu pilnīgi dabiska un atbilstu Eiropā pieņemtajiem priekšstatiem. Tagad šādā veidā mainīt likumu ir gandrīz neiespējami, jo tiesiskā sabiedrībā, par kādu vēlamies sevi uzskatīt, nevar vienkārši atņemt to, kas vakar ar likumu noteikts par kādas personas īpašumu. Stājas spēkā cita Civillikuma norma par taisnīgu atlīdzību. Tajā pašā laikā zemes dzīļu vērtība netiek ietverta zemes īpašuma kadastrālajā vērtībā un par to nav jāmaksā īpašuma nodoklis.

Tā nu esam situācijā, ka, teiksim, vidēja lieluma dolomīta atradnes teritorijā ir 100 — 200 dažādu zemes īpašnieku un šiem simtiem jāvienojas, lai sāktu dolomīta ieguvi. Gandrīz vienmēr nepieciešama ūdens līmeņa pazemināšana karjera teritorijā. Ūdens, kā zināms, plūst (atšķirībā no dolomīta), un skarts tiek visu apkārtējo zemes īpašnieku zemes dzīlēs esošais derīgais izraktenis — pazemes ūdens. Kā dolomīta ieguvējs kompensēs un vienosies ar apkārtējiem zemes īpašniekiem par pazemes ūdens līmeņa pazemināšanu viņiem piederošajās dzīlēs?

Latvija reāli zaudē investīcijas, jo ārvalstu uzņēmēji, iepazīstoties ar šo juridisko un praktisko problēmu, vienkārši pasaka: paldies, tas ir pārāk sarežģīti un dārgi. Un aiziet uz Lietuvu, Igauniju, Krieviju utt.

Pašlaik Latvijā uzmanības centrā ir plašas diskusijas par naftas ieguves iespējām sauszemē. Izmanīgi ļautiņi ir nopirkuši hektāru zemes ap vēl septiņdesmitajos gados ierīkotiem izpētes urbumiem, no kuriem dažos tika atklāta nafta, un uzskata, ka viņiem ir pilnas tiesības izmantot urbumu un tecināt naftu. Augstas valsts amatpersonas saka: jā viss pareizi, tas ir jūsu, dariet, ko gribat. Un žurnālisti kritizē valsts ierēdņus, kas sava kūtruma un dumjuma dēļ vai aiz tīras ļaunprātības neļauj Latvijas Jānim vai Amerikas Džonim kļūt stāvus bagātam. Gribētos kritizētājiem, valsts amatpersonām un arī Jānim ar Džoni atgādināt dažas patiesības, kuras viņi vai nu nezina, vai uzskata, ka izdevīgāk ir par tām piemirst.

• Naftas atradnes Latvijā nav pilnībā izpētītas, nav precīzi noteiktas atradņu kontūras, nav aprēķināti naftas krājumi tajās. Ja zemes dzīles piederētu valstij, tad varētu, turpinot izpēti, arī bez ļoti precīzas atradnes kontūras sākt ieguvi. Tagad nav iespējams izsniegt licenci naftas ieguvei, ja precīzi nezinām, cik zemes īpašniekiem nafta pieder un kuru atļaujas vajadzīgas tam, kas sāks ieguvi, jo, kā zināms, arī nafta plūst. Un nevar valsts iestāde izsniegt licenci citai personai piederoša īpašuma izmantošanai, bet neviens no interesentiem nav varējis iesniegt ticamus datus par naftas atradnes izpēti, tās izplatības kontūrām, potenciālajiem zemes īpašniekiem šajā teritorijā un vienošanos ar tiem. Nezin vai kāds no intensīvajiem valsts ierēdņu kritizētājiem priecātos, uzzinājis, ka ir izsniegta naftas ieguves licence viņa kaimiņam un, ļoti iespējams, kaimiņš pašlaik sūknē un pārdod naftu, kas sākotnēji atradusies kritizētāja zemes īpašuma dzīlēs.

• Dziļurbumi šajā un citās potenciāli iespējamās naftas atradnēs ierīkoti izpētes nolūkā un ir 20 –30 gadus veci. Pašlaik šos urbumus nekādā gadījumā nedrīkst izmantot naftas ieguvei, kam tie nav piemēroti tehniski, ne arī droši no vides aizsardzības viedokļa. Naftas ieguvei ierīkojami jauni urbumi, veicami nopietni izpētes darbi. Veco urbumu atvēršana, kā tas izdarīts Gudenieku pagastā, rada nopietnus draudus apkārtējai videi. Patiesībā vides aizsardzības inspektoriem būtu jāatrod un jāsoda vainīgie un, iespējams, jāsāk ar zemes īpašnieku, jo ikviens īpašums uzliek arī zināmus pienākumus. Un zemes īpašnieka pienākums bija ziņot par plašu un bīstamu vides piesārņošanu viņam piederošajā īpašumā. Arī televīzijas žurnālista rīcība, parādot, kā viņš izlej naftu, nebūt neliecina par viņa labo ekoloģisko audzināšanu.

• Izpētes urbumi nekādā gadījumā nepieder zemes īpašniekam, bet gan valstij. Šādu urbumu ierīkošana izmaksā vairākus miljonus latu, un zemes īpašums nebūt nenozīmē automātisku tajā esošo nekustamo būvju iegūšanu īpašumā.

• Pašlaik, ņemot vērā visu iepriekš teikto, nevienā no naftas atradnēm sauszemē Latvijā nav iespējams izsniegt naftas ieguves licenci, bet neviens no interesentiem nav izteicis vēlēšanos iegūt licenci naftas izpētei un jaunu urbumu ierīkošanai.

Un tā viss tracis ap naftas ieguves iespējām sauszemē vairāk atgādina vētru ūdens glāzē. Jo tā īsti jau nezinām, cik naftas vispār ir. Varbūt šī trača vienīgais pozitīvais ieguvums būs tāds, ka politiķi aizdomāsies līdz tam, ka, iespējams, atsevišķas Civillikuma normas, kuras bija gana laikmetīgas 1937.gadā, mūsdienās ir arhaiskas un nopietni traucē Latvijas valsts attīstībai. Jo ne jau vienīgi naftas ieguvi apgrūtina šis arhaisms. Tieši to pašu var teikt par pazemes ūdeņu ieguvi, pazemes gāzes krātuves izmantošanu un vēl daudziem gadījumiem.

Ja nevēlamies sasniegt ASV līmeni, kur, kā liecina statistika, katrs otrais iedzīvotājs ir iesaistīts tādā vai citādā tiesas prāvā, arī mūsu politiķiem būtu vērts sākt domāt ne vien par zemes iepirkšanu potenciālajās naftas atradnēs, bet gan par to, kā intereses viņi aizstāv, un par valsts attieksmi un ieinteresētību racionāli un saudzīgi izmantot zemes dzīļu bagātības.