Šonedēļ žurnālā “Jurista Vārds”:

• Allars Jekss. Ombuds un demokrātijas kvalitāte

Saņēmis uzaicinājumu piedalīties šajā konferencē, uzdevu sev jautājumu: vai es kā tieslietu kanclers varu dalīties ar Latvijas kolēģiem savā pieredzē demokrātijas principu iedzīvināšanā un sniegt ko noderīgu un vērtīgu.

Varētu jautāt: kas ombudam kopīgs ar demokrātijas aizsardzību? Ombudu taču parasti uzskata par “raudu mūri” un iestādi, kas risina ikdienišķas problēmas, vai arī par pasta kantori, kas pārsūta personu sūdzības atbildīgajām institūcijām. Turpinājumā mēģināšu izskaidrot, kādēļ ombudam demokrātijas nostiprināšanā ir tikpat nozīmīga loma kā, piemēram, tiesām.

• Helēna Purviņa. Notiesāto personu darbs: panaceja vai utopija

Plašas diskusijas sabiedrībā un valsts institūcijās par notiesāto problēmām nodarbinātības jautājumos ir veicinājušas vērienīgas reformas, kuru mērķis ir panākt visu darba spējīgo un strādāt tiesīgo ieslodzīto nodarbināšanu. Skaidrības labad gan jāpiebilst, ka līdz šim ieslodzīto nodarbinātības jautājumi valstiskā līmenī nav tikuši risināti.

Pašlaik ir vērojama aina, ka Latvijā cietumos saimnieciskās apkalpošanas darbos un produkcijas izgatavošanā tiek nodarbināti tikai 1450 darbspējīgie notiesātie. Savukārt pirmskara Latvijā nodarbinātības līmenis ieslodzījuma vietās bija tik augsts, ka vasaras mēnešos pat pietrūka ieslodzīto visu darba nozaru apkalpošanai. Salīdzinājumam, padomju gados Latvijā, kad ieslodzījuma vietās darbs bija obligāts, nodarbinātības rādītāji bija 86–88% līmenī.

Tajā pašā laikā ASV, Skandināvijas un citu valstu pieredze rāda, ka ir iespējams nodrošināt ar darbu pat 90% ieslodzīto, izveidojot dažāda veida mācību un ražošanas darbnīcas, piešķirot ražotnēm monopoltiesības uz produkcijas ražošanu un realizāciju.

• Reinhards Dombrovskis. Dažas krimināltiesisko zinātņu teorētiskās problēmas

Kaut krimināltiesību pirmie likumi tika pieņemti jau ļoti sen, piemēram, Babilonā – Hamurapi valdīšanas laikā (1792.–1750.gadā pirms Kristus), krimināltiesību zinātne izveidojās tikai XIX gadsimta pirmajā trešdaļā, un tās dibinātājs bija vācu zinātnieks A.Feierbahs. Kriminālprocesa zinātne izveidojās XIX gadsimta vidū Vācijā, un par tās pamatlicēju uzskatāms L.Jāgemans. Kriminālistika un kriminoloģija kā zinātnes parādījās XIX gadsimta beigās: kriminālistika – Austrijā (H.Gross) un kriminoloģija – Itālijā (R.Garofalo). Operatīvās darbības teorija izveidojās tikai XX gadsimta vidū Krievijā.

Kaut krimināltiesisko zinātņu vēsture sasniegusi 200 vai 100 gadus, zinātniekiem neizdevās līdz šim laikam atrisināt dažas savas zinātnes svarīgās teorētiskās problēmas. Pirmkārt, tas ir jautājums par zinātnes objektu un priekšmetu un to savstarpējām attiecībām. Šai problēmai ir visai svarīga metodoloģiskā nozīme, kas ļauj precīzi noskaidrot katras krimināltiesiskās zinātnes robežas, jo līdz šim laikam nav atrisināti daži jautājumi, piemēram, noziedzīgu nodarījumu profilakse tiek apskatīta nevis tikai kriminoloģijas, bet arī kriminālprocesa zinātnes un kriminālistikas ietvaros.

“Jurista Vārda” redakcija