Valsts prezidente:

— Latvijas Radio vakar, 8. maijā

Intervija Latvijas Radio 8. maija raidījumā "Kāpnes" pulksten 15.08. Vada žurnālists Andris Siksnis

— Pēdējās nedēļās jums un arī Latvijas ārpolitikai ir bijis daudz intensīvu notikumu, šķiet, ka tā savu spriedzi nezaudēs arī turpmāk, vismaz šajā nedēļā arī gaidāmi nozīmīgi notikumi. Un tas, kas vieno dažādu tikšanos un saietu saturu, ir Latvijas drošības politika un mūsu valsts vieta starptautiskās organizācijās. Par NATO cerīgi tika runāts jūsu vizītē Amerikas Savienotajās Valstīs, tiks runāts šonedēļ, tiekoties ar Somijas prezidenti. Par Eiropas Savienību sestdien un svētdien neformāli runāja Savienības un kandidātvalstu premjeri. Vispirms par Ameriku. Kā jūs raksturojat jaunās ASV administrācijas skatījumu uz NATO paplašināšanu un Baltijas un Latvijas izredzēm?

V.Vīķe–Freiberga: — Visas tās augstās amatpersonas, ar kurām man bija izdevība satikties, diezgan lielā skaitā ir noskaņotas stipri pozitīvi par NATO paplašināšanos kā tādu. Viņi uzskata, ka tas process ir aizsākts un būtu novedams līdz galam. Taču, kā jebkurā politiskā jautājumā, arī šeit ir paredzamas debates, un noteikti konkrētā brīdī parādīsies arī šīs domas pretinieki un izskanēs arī pretēji viedokļi. Par jautājumu, ja notiek paplašināšanās, kas tajā būs dalībnieki, debates būs vēl karstākas. Cik es manīju, tad pirmajā jautājumā par paplašināšanās būtību noskaņa ir stipri vien pozitīva, un es tiešām būtu ļoti, ļoti pārsteigta, ja kāds nonāktu pie lēmuma, ka, piemēram, NATO paplašināšanās tiktu nobremzēta un nenotiktu. Katrā ziņā prezidents Bušs, viceprezidents un ārlietu sekretārs ir diezgan stingri nostādīti par NATO paplašināšanos, un man šķiet, ka viņi gūs pietiekami lielu atbalstu gan Kongresā, gan Senātā un tā kļūtu par Amerikas politiku. Tai pašā laikā viņi minēja, ka mums Eiropā ir vajadzīgi sabiedrotie, Latvijai ir jāturpina ļoti rūpīgi gatavoties, lai visā savā sagatavošanās procesā turpinātu ļoti strauji virzīties uz priekšu un lai 2002. gada novembrī, kad notiks Prāgas sammits, mūsu liecība būtu nevainojama.

— Par zināmu pārsteigumu ir parūpējusies Somijas prezidente Tarja Halonena, ar kuru, starp citu, šonedēļ jums būs tikšanās tepat Rīgā. Citējot viņu, jāsaka, ka Somija neatbalsta Latvijas līdzdalību NATO tādā līmenī kā Eiropas Savienībā, tā Halonenas kundze teica vācu presei. Un jūs jau esat teikusi, ka šonedēļ Rīgā būs ļoti laba iespēja noskaidrot, ko tad Somijas vadītāja ar to ir domājusi.

— Vai, jūsuprāt, jau tagad par to runājot, tas ir kāds jauns pavērsiens no Somijas puses, kas iepriekš nav bijis zināms, vai vispār Somijas kā NATO struktūrās neesošas valsts izteikumi vai politika ir tā nozīmīgākā?

V.Vīķe–Freiberga: — Tas bija viens no jautājumiem, par kuriem es runāju gan ar prezidentu Bušu, gan ar visām citām amatpersonām, atrodoties Amerikā, Vašingtonā, un viņi visi nepārprotami uzsvēra to, ka neviena cita valsts, kas nav aliansē, neiespaidos šos lēmumus. Tā ka no tā viedokļa problēmu nav. Somija nav NATO dalībvalsts, un tātad, ja arī tai būtu kādi iebildumi, viņiem nebūs nekāda balsošana. Man šķiet, ka Halonenas kundze tajā teikumā, kas ir citēts žurnālā "Der Spiegel", bija domājusi, ka Somija mūs atbalsta ļoti aktīvi mūsu virzībā uz Eiropas Savienību, piemēram, Somijas prezidentūras laikā, kā nekā prezidenta Ahtisāri laikā Helsinku sammitā Latvija tika oficiāli uzaicināta par Eiropas Savienības dalībvalsti, un Somija mūs ļoti aktīvi tur atbalstīja. Somija turpina to darīt, un tā ir viņu valsts valdības politika, viņi turpina ļoti aktīvi atbalstīt mūsu virzību uz Eiropas Savienību. Tā kā viņi nav NATO dalībvalsts, tad, protams, šāda veida atbalstu Somija tajā kontekstā mums nespēj sniegt.

— Un tomēr — vai tā ir Somijas pašas izvēle attiecībā uz NATO vai tas ir atkarīgs arī no kādiem citiem ārējiem faktoriem?

V.Vīķe–Freiberga: —Tai pašā intervijā "Der Spiegel" Somijas prezidente arī turpināja, ka šajā NATO paplašināšanās procesā būtu svarīgi ievērot arī Krievijas viedokli un vispārējo stabilitāti reģionā. Šī attieksme mums ir ļoti būtiski svarīga, jo mēs uzskatām, ka ne Latvijas, ne pārējo Baltijas valstu iestāšanās NATO neko ļaunu nedarīs šī reģiona stabilitātei, taisni otrādi — tas būs labākais garants un drošība tās turpinātībai. Tāpat Krievijai, kura nav NATO dalībvalsts, nedrīkstētu būt nekāds veto šajā jautājumā. Tas, ka NATO turpina ar Krieviju dažādas debates un dialogu, ir visnotaļ teicami, un mums pret to nav ne mazāko iebildumu. Kas attiecas konkrēti uz NATO paplašināšanos un uz dalībvalstīm, tad tur nu viņiem nedrīkstētu būt nekas sakāms.

— Otrs mūsu starptautiski svarīgais mērķis — iestāja Eiropas Savienībā. Vakar un aizvakar notika Eiropas Savienības un tās kandidātvalstu neformāla tikšanās Zviedrijā, un tika runāts arī par tādu jutīgu jautājumu kā uzņemšanas grafiks Eiropas Savienībā, un Zviedrijas kā prezidējošās valsts ārlietu ministre atkārtoti uzsvērusi, ka tuvākajā laikā diez vai tiks izstrādāts šāds jauno dalībvalstu uzņemšanas termiņš. Vai tas, jūsuprāt, ir kas negaidīts, vai nav tā, ka Latvija no Zviedrijas tās prezidentūras laikā ir gaidījusi šādu grafiku vai kādas konkrētas norādes?

V.Vīķe–Freiberga: — Latvijas gadījumā šis grafika jautājums nav tik aktuāls, jo mūsu pirmā prioritāte ir, lai tiktu atvērtas visas sadaļas, ko mēs sagaidām no Zviedrijas prezidentūras, lai nenotiktu kavēšanās šajā ziņā, un mūsu nākamā prioritāte ir pēc iespējas ātri un veiksmīgi vest sarunas visās atvērtajās sadaļās, lai šīs sadaļas tad arī varētu noslēgt. Vai mēs tur prasām kādus pārejas periodus, to visu noskaidrot un pēc iespējas daudzas sadaļas slēgt. Mūsu pašu grafiks paredz visas sarunas noslēgt un sadaļas aizvērt līdz 2002.gada 31.decembrim, tas ir mūsu svarīgākais grafiks. Kā pēc tam rīkojas Eiropas Savienība nākamā fāzē, kas attiecas uz uzņemšanu un ratifikācijas procesiem, tam mūsu acīs vēl nav tik lielas steigas, vēl mums priekšā ir veselas trīs prezidentūras līdz brīdim, kad Dānija būs prezidējošā valsts un kad tiks pieņemts galējais lēmums, tā ka, protams, būtu vēlams, lai Eiropas Savienība nonāk pie skaidrības šajā jautājumā. Bet mēs neizjūtam to kā kaut ko īpaši traucējošu, ja šie datumi šai brīdī vēl nav nosaukti.

— Austrija un Vācija ir tās valstis, kas īpaši uztraucas par darba spēka migrāciju Eiropas Savienības jaunajās robežās. Kā šāda iespējama lēmuma — vai nu pieci, vai septiņi gadi, kā nu kuras valsts kontekstā tas varētu būt — pieņemšana, jūsuprāt, ietekmēs Latvijas pozīcijas? Vai mums kā vienai īpašai, specifiskai valstij pret šādu limitu ir kāda speciāla reakcija?

V.Vīķe–Freiberga: — Es nedomāju, ka Latvija ir viena no tām valstīm, par kuru domājot šos ierobežojumus pieprasīja Austrija un Vācija, Vācijai ir Polija kaimiņos, un Austrijai vēl sliktāk — tiešās robežas ar četrām jaunām dalībvalstīm. Un jāņem vērā, cik ļoti daudz bēgļu pie viņiem ieplūda, tikko pacēlās dzelzs aizkars. Viņi jau līdz šim ir saņēmuši tik daudz bēgļu, ka tas rada viņiem nopietnas sociālās problēmas, īpaši attiecībās ar tiešām kaimiņvalstīm. Latvijai nav fiziskas robežas ne ar vienu no Eiropas Savienības patlabanējām dalībvalstīm, un no šī viedokļa mēs netiekam uzskatīti par problēmvalsti. Tāpat mums pašiem, es domāju, tas nav tik sāpīgs jautājums, drīzāk mēs, piemēram, ja Vācija uzstāda, teiksim, septiņu gadu moratoriju uz ieceļošanu, vēlētos, lai tas attiecas arī uz kompjūterspeciālistiem, kuriem viņi jau tagad ir izsnieguši 40 000 īpašu vīzu, lai tos pārvilktu uz Vāciju. Tad mēs gribētu, lai mūsu speciālisti tomēr paliek Latvijā, mēs nevēlētos redzēt situāciju, ka no Latvijas aizsūknē projām visizglītotāko darbaspēku un labākos speciālistus, turpretī pārējiem citiem kustību aizliedz. Ja jau aizliedz, tad lai aizliedz visiem.

— Par Latvijas iekšpolitiskajām lietām. Kopš traģēdijas Speciālo uzdevumu vienībā, kur nesankcionētās "iesvētībās" gāja bojā karavīrs, atkal kļuvusi aktuāla ārpusreglamenta attiecību klātbūtne mūsu armijā. Un tagad notiek izmeklēšana, tiek runāts par bruņoto spēku vadības atbildību, taču šis gadījums ir indicējis kādu pavisam konkrētu problēmu, proti, mūsu armijā trūkst kvalificēta jaunāko virsnieku sastāva, tātad to cilvēku, kas ir pirmie un vistuvāk obligātā dienesta kareivjiem. Vai, jūsuprāt, tas nav bīstami, ja rada sistēmu, ka notiek daudz varbūt tādu uz ārpusi vērstu pasākumu, tiek trenētas specvienības, salāgotas mūsu armijas iespējas ar NATO standartiem, bet lielākā masa šī zemākā līmeņa komandieru paliek novārtā?

V.Vīķe–Freiberga: — Vispirms bija jautājums par to, kur viņus vispār varam izglītot un sagatavot. Kopš pagājušā gada rudens Cēsīs ir īpaša skola šī līmeņa virsniekiem. Tā mums ir ļoti svarīga, diemžēl tā varēs darboties tikai šo vienu gadu, un ļoti ceram, ka ar laiku tā spēs izglītot Latvijas bruņotajiem spēkiem nepieciešamos apakšvirsniekus. Ja mums bruņotajos spēkos tiek iesaukti jaunieši, no kuriem liela daļa ir izcietuši kaut kādu sodu vai kas varbūt savās mācību iestādēs ieguvuši negatīvu izvērtējumu, tad mums savā ziņā notiek tur jau tāda kā selekcija. Man šķiet, ka būtu svarīgi, lai jauniesauktie nenāktu tikai no ierobežotiem sociālajiem slāņiem, bet lai viņi tiešām pārstāvētu Latvijas sabiedrību diezgan plašā diapazonā. Lai savstarpējā attiecību kultūra, kāda izveidojas armijas barakās, netiktu veidota tikai no zemāko sociālo slāņu iedibinātām tradīcijām, bet lai tur būtu arī tiešām mijiedarbe starp jauniešiem no dažāda tipa ģimenēm un ar dažādu dzīves pieredzi. Bet ir skaidrs, ka nevar iztikt bez apakšvirsnieku ciešas uzraudzības arī ārpus tām stundām, kurās notiek militārās mācības. Tas aspekts noteikti ir jāmaina, tur kaut kas ir jādara, lai šo jauniešu uzraudzība turpinātos arī tajās stundās. Notikumi ir skaidri pierādījuši, ka ne visi viņi ir nobrieduši šai pilnīgajai neatkarībai, kāda viņiem tiek dota brīvajās stundās, un šķiet, ka ir nepieciešams izstrādāt kādus mehānismus, kur tomēr viņiem tiktu pasekots līdzi savstarpējās attiecībās.

— Pēdējās nedēļās par apspriešanas un pat strīdu objektu ir kļuvis mūsu valsts pamatlikums — konstitūcija — Satversme. Jūs jau esat teikusi, ka, neiepazīstoties ar to, ko jaunie autori Bojāra kunga personā izstrādājuši, par to nevar spriest, un tā arī ir, ka partija, es domāju sociāldemokrātus, savā starpā tikai spriež par Bojāra kunga veidoto dokumentu. Bet vai jums ir nācies piedzīvot kādas likumdošanas pretrunas vai iespējamas indikācijas, kur varētu teikt — jā, mūsu pamatlikums ir jāraksta no jauna vai ir vajadzīgi ļoti svarīgi un nepieciešami grozījumi vai papildinājumi?

V.Vīķe–Freiberga: — Tas, ka valsts pamatkonstitūcijā ik pa laikam notiek būtiski papildinājumi, nav nekas nenormāls, nav gandrīz tādas valsts pasaulē, kur kaut kādā stadijā tas nebūtu noticis. Šobrīd ir aktuāls jautājums par referendumu, kas ļaus tautai nobalsot par vēlmi piedalīties un pievienoties Eiropas Savienībai. Man jau drīz pēc stāšanās amatā bija izdevība sasaukt ekspertu tikšanos, kurā es lūdzu aktualizēt šo jautājumu. Tas arī ir noticis, un tagad valdība un Tieslietu ministrija strādā, valdība ir nodevusi Tieslietu ministrijai šo pienākumu izstrādāt tos proponētos grozījumus Satversmē, kas atļautu grozīt pirmo un otro Satversmes pantu; tādā veidā suverēnā vara, kas pieder Latvijas tautai, tiktu daļēji deleģēta Eiropas Savienībai. Tajā brīdī, kad mēs sasaucam šo referendumu, lai to vispār darītu, mums ir nepieciešams būtiski šajā nozīmē mainīt savu Satversmi.

— Un vēl. Pagājušo sestdien Andra Bērziņa valdībai apritēja gads, un politiķi uzskata, ka šī valdība strādās līdz nākamās Saeimas vēlēšanām. Kā jūs vērtējat šīs valdības gadu, kas Latvijas apstākļiem ir diezgan ilgs laiks?

V.Vīķe–Freiberga: — Mums patlaban sakarā ar ļoti skaidrajām ārpolitiskajām prioritātēm ir ļoti skaidri jāizvirza arī mūsu iekšpolitiskās prioritātes un jāgādā par to, lai tās ļoti straujā tempā virzītos uz priekšu. Viss, kas Latvijai pašai ir vajadzīgs, — gan tiesu sistēmas sakārtošana, gan korupcijas apkarošana, gan reģionālās reformas pilnveidošana, lai beidzot daudzas tīri administratīvas lietas, kas prasīs mūsu iestāžu sasaisti ar Eiropas Savienības strukturālajiem fondiem un dažādām iestādēm, mums ir jāsakārto arī komerclikums un līdzīgi jautājumi, kas saistās ar brīvo konkurenci, arī tur mēs nedrīkstam kavēties, viss ir jāvirza jau uz priekšu.

Pēc ieraksta "LV" diktofonā