Sabiedrības veselības stratēģija

Precizēta saskaņā ar Ministru kabineta 2001.gada 6.marta sēdes protokollēmuma 43.§ 2.punktu

Turpinājums. Sākums — "LV" 06.04.2001., Nr.56; "LV" 11.04.2001., Nr.58;

"LV" 20.04.2001., Nr.62; "LV" 24.04.2001., Nr.63; "LV" 04.05.2001., Nr.68

IV. Veselības aizsardzība

8. Neinfekcijas slimību

izplatības samazināšana

Mērķis situācijas uzlabošanai

8. mērķis — neinfekcijas slimību izplatības samazināšana

Līdz 2010. gadam Latvijā izplatītāko neinfekcijas slimību rezultātā radušos saslimstību, invaliditāti un priekšlaicīgu mirstību jāsamazina līdz zemākajam sasniedzamajam līmenim.

Īpaši:

8.1. vismaz par 20% jābūt samazinātai par 65 gadiem jaunāku cilvēku mirstībai asinsrites sistēmas slimību dēļ;

8.2. par 65 gadiem jaunāku cilvēku mirstībai vizuālas lokalizācijas audzēju dēļ vidēji jābūt samazinātai vismaz par 15%, bet mirstībai plaušu vēža dēļ — vismaz par 10%;

8.3. vismaz par 15% jābūt samazinātam diabēta izraisīto amputāciju, redzes, nieru, grūtniecības un citu komplikāciju biežumam;

8.4. jāpanāk stabilu saslimstības, invaliditātes un mirstības rādītāju samazināšanos gremošanas, uroģenitālās, skeleta, muskuļu un saistaudu, elpošanas orgānu sistēmas slimību un citu hronisku slimību dēļ;

8.5. jāpanāk, lai vismaz 70% 6 gadus veciem bērniem nebūtu kariesa un 12 gadus veciem bērniem vidēji nebūtu vairāk par 2 bojātiem, ekstrahētiem vai plombētiem zobiem.

Šī mērķa sasniegšanai nepieciešams:

- valdības politikas, kuru prioritātes ir veselības aizsardzība un veicināšana, tai skaitā:

— finansu politika (nodokļu, cenu u.c. politikas), kas motivētu pārtraukt veselību negatīvi ietekmējošus ieradumus (tādus kā smēķēšana, alkohola lietošana) un veicinātu veselīgu dzīvesveidu (piemēram, veselīgāka uztura lietošanu);

— lauksaimniecības politika, kas veicinātu veselīgāku pārtikas produktu ražošanu;

— transporta politika, kas būtu vērsta uz gaisa piesārņojuma samazināšanu, stimulējot sabiedriskā transporta izmantošanu, kā arī veicinātu iešanu kājām vai braukšanu ar velosipēdu;

— darba politika, kas ne tikai kavētu bezdarba līmeņa celšanos, bet veicinātu darbinieku izglītošanu un adaptēšanu darbam, kā arī veicinātu veselību darba vietās;

- aktīva, ar pierādītu efektivitāti argumentēta veselības veicināšana visur, kur cilvēki pulcējas vienkopus, piemēram, skolās, darba vietās, interešu klubos26;

- noteiktu slimību profilakses programmas, kas aptvertu visas riska grupas, problēmu risināšanai izmantojot piemērotākās metodes;

- efektīvi ieviest Latvijas CINDI programmā paredzētos pasākumus un izvērtēt sasniegtos rezultātus, nepieciešamības gadījumā izdarot izmaiņas pasākumu plānā;

- realizēt PVO un SDF St. Vinsenta deklarācijā noteiktos pasākumus diabēta un tā komplikāciju profilaksei, diagnosticēšanai un ārstēšanai;

- aktualizēt un valsts mērogā ieviest "Nacionālo profilakses programmu zobārstniecībā";

- uzlabot informācijas sistēmu, kas:

— ļautu sekot šī mērķa sasniegšanai, kā arī novērtēt rezultātus;

— nodrošinātu visaptverošu informāciju par veselības paradumiem, riska faktoriem un iedzīvotāju fizioloģisko stāvokli vācot, analizējot, interpretējot un publicējot plašākus rutīnas statistikas datus, kā arī veicot citus atbilstošus pētījumus.

 

V. Multisektoriāla stratēģija

noturīgas veselības radīšanai

9. Veselīga un droša vide

Ievads

Pieņemot Eiropas hartu "Par vidi un veselību" 1989. gadā Frankfurtē un Helsinku deklarāciju "Par pasākumiem vides un veselības jomā Eiropā" 1994. gadā, kā arī izveidojot Eiropas Vides un veselības komiteju, tika panākta politiska vienošanās par darbību vides un veselības jomā. Balstoties uz Helsinku deklarāciju, tika izstrādāts Eiropas Vides veselības rīcības plāns un valstu nacionālie vides un veselības rīcības plāni (NVVRP). Šie plāni veido stratēģiju vides veselības riska faktoru novēršanai un nosaka darbības prioritātes.

1999. gada jūnijā notika vides un veselības ministru starptautiskā konference Londonā, kurā visas PVO dalībvalstis parakstīja kopēju deklarāciju par vidi un veselību. Deklarācijā tika noteikti galvenie attīstības virzieni vides un veselības sektorā 21. gadsimtā. Galvenie akcenti tika likti uz starpnozaru sadarbību, NVVRP ieviešanu, informācijas pieejamību, sabiedrības līdzdalību, vides un veselības perspektīvām ekonomikā27.

Svarīgi šajā jomā realizēt politiku, kas veicinātu "Vides veselības rīcības plāna Latvijai" (VVRPL) ieviešanu un Eiropas Savienības direktīvu iestrādāšanu Latvijas normatīvajos aktos, kā arī to iedzīvināšanu praksē.

Situācija Latvijā

1997. gadā konceptuāli tika akceptēts "Vides veselības rīcības plāns Latvijai"28. Tā sekmīga ieviešana lielā mērā ietekmēs arī sabiedrības veselību.

VVRPL īstermiņa mērķi (5 gadi) ir šādi:

- samazināt transporta radīto vides piesārņojumu;

- uzlabot dzeramā ūdens kvalitāti un drošību;

- samazināt saslimstību, mirstību un invaliditāti piesārņotas pārtikas, arodslimību, infekciju slimību, nelaimes gadījumu un hronisku slimību dēļ;

- samazināt fizikālo faktoru (piemēram, trokšņa) ietekmi uz veselību;

- mainīt iedzīvotāju attieksmi pret veselību un vidi.

VVRPL ietver Latvijas situācijas pārskatu un analīzi, apraksta 69 prioritārās problēmas, kas saistītas ar gaisu, dzeramo ūdeni, augsni, pārtiku, radiāciju, mājokļiem, darba vidi, nelaimes gadījumiem un ķīmiskajām vielām, 97 veidus, kā tās risināt, un 37 instrumentus, ko izmantot problēmu risināšanai (sadalot noteiktās kategorijās: informācijas sistēmas, likumdošana, institūcijas, pētniecība, veselības riska novērtējums, profesionālā apmācība, iedzīvotāju izglītošana, ekonomikas līdzekļi).

Dokuments nosaka arī VVRPL ieviešanas procesu un tā pārraudzību. Par VVRPL ieviešanu galvenokārt ir atbildīga Labklājības ministrija un Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija. Citu institūciju iesaistīšanai un darbības koordinēšanai paredzēts izveidot Vides veselības jautājumu risināšanas koordinācijas komisiju. Katru gadu paredzēts publicēt pārskatu par konkrēto pasākumu izpildi un vides veselības stāvokļa pārmaiņām. Ik pēc pieciem gadiem paredzēts sagatavot plašāku pārskatu, kas ietvertu plāna ieviešanas novērtējumu un, ja nepieciešams, VVRPL uzlabojumus.

Šī sabiedrības veselības stratēģija daļēji pieskaras jautājumiem, kas ir ietverti VVRPL, tāpēc ir svarīgi, lai Sabiedrības veselības rīcības plāns, kuru izstrādās pamatojoties uz Sabiedrības veselības stratēģiju, nebūtu pretrunā vai nedublētu VVRPL.

Mērķis situācijas uzlabošanai

9. mērķis — veselīga un droša vide

Līdz 2010. gadam videi jākļūst drošākai, lai Latvijas iedzīvotāju veselību pēc iespējas neietekmētu veselībai bīstams piesārņojums un vides riska faktori.

Īpaši:

9.1. atbilstoši VVRPL noteiktajiem termiņiem būtiski jāsamazina ūdenī, gaisā, atkritumos un augsnē esošo cilvēku veselībai kaitīgo fizikālo, mikrobioloģisko un ķīmisko piesārņojumu ietekme uz iedzīvotājiem;

9.2. visi iedzīvotāji jānodrošina ar pietiekamu daudzumu apmierinošas kvalitātes dzeramā ūdens.

Šī mērķa sasniegšanai nepieciešams:

- ieviest VVRPL izstrādātos pasākumus un iestrādāt Eiropas Savienības direktīvas normatīvajos aktos;

- izvērtēt esošās vides veselības aizsardzības struktūras, viņu funkcijas un prasmi šo funkciju veikšanai, ar mērķi panākt sistemātisku šo institūciju darbības efektivitātes uzlabošanos;

- atbilstoši iepriekš minēto funkciju pārskatam, izvērtēt esošo ar sabiedrības veselību saistīto likumdošanu un nepieciešamības gadījumā izstrādāt jaunus normatīvos aktus, lai nodrošinātu visu ar sabiedrības veselību saistīto jautājumu regulāciju;

- pilnīgāka datu savākšana un analīze, labāka informācijas apkopošana, ietverot pārskata sagatavošanu par veselību un vidi (kā tas paredzēts VVRPL), kā arī, ja nepieciešams, īpašus ziņojumus;

- ik pēc pieciem gadiem veikt VVRPL ieviešanas izvērtējumu un, ja nepieciešams, izdarīt tajā grozījumus.

10. Vardarbības un

nelaimes gadījumu izraisīto

veselības traucējumu

biežuma samazināšana

Ievads

Ievainojumi, saindēšanās un citas ārējās iedarbes sekas ir viens no galvenajiem nāves cēloņiem visā pasaulē. 1998. gadā to dēļ mira 5,8 miljoni cilvēku, no kuriem 2/3 bija vīrieši. Mirstība kā ārējās iedarbes seku rādītājs ir tikai problēmas redzamā daļa, jo uz katru mirušo ir daudz vairāk cietušo, kuri iegūto traumu rezultātā cieš no ilgstošiem vai īslaicīgiem veselības traucējumiem, līdz ar to palielinot slimību un invaliditātes izplatību29. Tas rada ne tikai personiskas ciešanas un zaudējumus visai sabiedrībai, bet arī milzīgus ekonomiskus zaudējumus. Galvenais riska faktors visa veida vardarbībai, paškaitējumam un nelaimes gadījumiem ir alkohola, narkotisko un psihotropo vielu lietošana. PVO Eiropas reģionā 40–60% no visiem nāves gadījumiem ārējās iedarbes dēļ ir saistīti ar alkohola lietošanu30. Visbiežāk veselības kaitējumi šajā grupā rodas ceļa satiksmes negadījumu dēļ, bet turpmāk seko vardarbība un paškaitējums.

Nopietni vardarbības gadījumi sabiedrībā parasti piesaista policijas uzmanību. Diemžēl, vardarbība mājās, kur galvenokārt cieš sievietes, bērni un vecie cilvēki, vai institūcijās (piemēram, bāreņu patversmēs, veco ļaužu pansionātos, cietumos) atrodošos cilvēku ļaunprātīga izmantošana ne vienmēr tiek apzināta un atbilstoši novērtēta un novērsta. PVO pētījumi liecina, ka pasaulē 40 miljoni bērnu 0–14 gadu vecumā cieš no vardarbības, kā rezultātā viņiem ir nepieciešama īpaša sociālā un veselības aprūpe31. Tāpat bieži ir sastopama vardarbība pret sievietēm — 20–50% sieviešu savas dzīves laikā ir bijušas pakļautas pazīstama vīrieša fiziskai vardarbībai, no kurām vairāk nekā puse ir arī seksuāli izmantotas32.

Nelaimes gadījumi un vardarbība var notikt jebkurā vietā un situācijā — uz ielas, mājās, darbā, skolā vai brīvā laika nodarbēs. Tomēr kvalitatīvi izstrādāti un efektīvi ieviesti drošības pasākumi varētu tos veiksmīgi aizkavēt vai novērst.

Situācija Latvijā

Mirstība no ievainojumiem, saindēšanās un ārējās iedarbes sekām Latvijā kopumā ir trešais biežākais nāves cēlonis, kā arī galvenais nāves cēlonis bērniem un pieaugušiem līdz pusmūžam. Šis rādītājs sievietēm ir nedaudz augstāks, bet vīriešiem līdzīgs kā pārējās Baltijas valstīs un daudz augstāks salīdzinājumā ar Ziemeļvalstīm. Tā, piemēram, mirstība Latvijā ceļu satiksmes negadījumu dēļ ir trīs reizes lielāka, kaut gan automašīnu skaits uz vienu iedzīvotāju Latvijā ir mazāks kā Ziemeļvalstīs.

Pēdējo gadu laikā ir samazinājies pašnāvību un vardarbības dēļ bojā gājušo skaits, turpretī palielinās transporta negadījumu un saindēšanās ar narkotikām upuru skaits. Liela loma visos negadījumu veidos ir alkohola, narkotisko un psihotropo vielu lietošanai14.

Straujo mirstības pieaugumu 15–24 gadu veco iedzīvotāju vidū laika periodā no astoņdesmito gadu beigām līdz deviņdesmito gadu vidum 99% gadījumu var skaidrot kā ievainojumu, saindēšanās un ārējās iedarbes sekas. Satiksmes negadījumi ir galvenais nāves cēlonis 5–19 gadu vecumā, aiz tā seko noslīkšana kā otrs biežākais nāves cēlonis 5–14 gadus veciem bērniem, bet pašnāvības 15–19 gadus veciem jauniešiem. Visu šo cēloņu iedarbība ir sekmīgi samazināma.

1998. gadā veiktā FinBalt pētījuma dati liecina, ka liela daļa iedzīvotāju ignorē drošības un piesardzības pasākumus. Tikai 67% Latvijas respondentu apliecina, ka, sēžot transportlīdzekļa priekšējā sēdeklī, vienmēr lieto drošības jostu un tikai 5% to lieto, sēžot aizmugurējā sēdeklī. Apmēram puse aptaujāto atzīst, ka viņu draugi ir vadījuši mašīnu alkohola reibumā iepriekšējā gada laikā3.

Lai uzlabotu ceļu satiksmes drošību, Ministru kabinets 2000. gada janvārī ir akceptējis Ceļu satiksmes drošības nacionālo programmu. Tajā ir novērtēta esošā situācija, izvirzīti mērķi un noteikti pasākumi programmas īstenošanai.

Dati par vardarbības izplatību mājās un institūcijās Latvijā praktiski nav pieejami. Par pašnāvībām skat. šī dokumenta 6. apakšnodaļu, par darba negadījumiem skat. šī dokumenta 13. apakšnodaļu.

Mērķis situācijas uzlabošanai

10. mērķis — vardarbības un nelaimes gadījumu izraisīto veselības traucējumu biežuma samazināšana

Līdz 2010. gadam jāpanāk būtiska un stabila vardarbības un nelaimes gadījumu izraisīto ievainojumu, invaliditātes un mirstības rādītāju samazināšanās.

Īpaši:

10.1. ik gadu samazināt ceļu satiksmes negadījumu skaitu, kuros ir cietušie un bojā gājušie tā, lai 2006. gadā bojā gājušo skaits valstī nepārsniegtu 300;

10.2. vismaz par 30% jāsamazina invaliditāte un mirstība, kas radusies mājās, darbā un atpūtas laikā notikušo negadījumu rezultātā;

10.3. vismaz par 10% jāsamazina visa veida vardarbības un tās radīto veselības traucējumu biežums.

Šī mērķa sasniegšanai nepieciešams:

- pilnveidot un efektīvi ieviest likumdošanu ceļa satiksmes negadījumu un visa veida vardarbības (it īpaši pret bērniem) mazināšanai;

- aktivizēt tiesību sargājošo institūciju darbību nolūkā mazināt jebkuru fizisku vardarbību;

- veikt pasākumus alkohola, narkotisko un psihotropo vielu lietošanas ierobežošanai (skat. šī dokumenta 12. apakšnodaļu);

- ieviest Ceļu satiksmes drošības nacionālā programmā (akceptēta Ministru kabineta 2000. gada 25. janvāra sēdē (prot. Nr. 5, 18.§) noteiktos pasākumus;

- uzlabot ceļu kvalitāti un transporta līdzekļu tehnisko stāvokli;

- pievērst lielāku uzmanību veselības un drošības uzlabošanai darba vietās, iekļaujot Eiropas Savienības direktīvas Latvijas normatīvajos aktos, un sekmēt to ieviešanu praksē, veicot izmaiņas uzraudzības un kontroles metodēs un kvalitātē, t.sk. darba vides iekšējā uzraudzībā uzņēmumā;

- izstrādāt un ieviest pasākumus labvēlīgu personisko un ģimenes attiecību veicināšanai, ģimenē notiekošas vardarbības novēršanai, upuru aizsardzībai un vainīgo sodīšanai;

- uzlabot neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšanas ātrumu un kvalitāti;

- attīstīt atbilstošu rehabilitācijas pakalpojumu dienestu un nodrošināt tā pieejamību visiem nelaimes gadījumos vai vardarbībā cietušajiem;

- uzlabot informācijas sistēmu, kas:

— papildinātu šī mērķa izvirzīšanai izmantotos pamata rādītājus;

— ļautu sekot mērķa sasniegšanai, kā arī novērtēt rezultātus;

— nodrošinātu visaptverošu informāciju par negadījumiem un vardarbību atbilstošai datu analīzei, interpretēšanai un publicēšanai.

 

11. Veselīgs dzīvesveids

Ievads

Lai cilvēki spētu pievērsties veselīgam dzīvesveidam, t.i. izdarīt veselīgu izvēli, ir nepieciešama informācija par veselības veicināšanas jautājumiem, taču ar to vien nepietiek. Fakti liecina, ka indivīdu, ģimenes un sabiedrības izvēle, ieskaitot lēmumu pieņemt veselību veicinošu dzīvesveidu, parasti ir atkarīga no viņu kultūras, sociālās, ekonomiskās un fiziskās vides. Nabadzīgāko iedzīvotāju vidū biežāk vērojami veselībai kaitīgi ieradumi. Viņu zemais ienākumu un izglītības līmenis, nedrošība par darbu vai bezdarbs rada nopietnu stresu, kas noved pie pārmērīgas alkohola lietošanas, narkotisko vielu un nikotīna atkarības. Turpretī labāk izglītotā un sociāli izdevīgākās pozīcijās atrodošās sabiedrības daļa spēj labāk uztvert un izmantot veselības informāciju. Viss minētais nākotnē varētu novest pie vēl izteiktākām veselības stāvokļa atšķirībām dažādu iedzīvotāju grupu vidū, it īpaši ietekmējot visneaizsargātākās grupas.

Arī Eiropas Kopienas komisija, gatavojot priekšlikumus sabiedrības veselības rīcības programmai, kā vienu no trim galvenajām prioritātēm min veselību ietekmējošo faktoru ierobežošanu, veicot efektīvu veselības veicināšanu un slimību profilaksi33.

Lai paaugstinātu iedzīvotāju spēju izdarīt veselīgu izvēli nepieciešams:

- uzlabot viņu kultūras, sociālo, ekonomisko un fizisko vidi;

- veidot veselības informācijas un izglītības programmas, kas atbilstu viņu īpašajām vajadzībām;

- veicināt viņu pārliecību un spēju izdarīt pareizo izvēli attiecībā uz savu veselību.

Lai veiksmīgi cīnītos ar nozīmīgākajām neinfekcijas slimībām, kas Latvijā ir galvenais augstās saslimstības, invaliditātes un priekšlaicīgas nāves cēlonis, lielākā uzmanība jāpievērš:

- uztura paradumu, fiziskās aktivitātes un seksuālās veselības uzlabošanai (šie jautājumi apskatīti šajā apakšnodaļā);

- alkohola, narkotiku un tabakas radīto veselības kaitējumu samazināšanai (šie jautājumi apskatīti 12. apakšnodaļā).

Situācija Latvijā

Iedzīvotāju uztura paradumus lielā mērā ietekmē valsts uztura politika, pārtikas pieejamība un drošība, mikroelementu deficīts un pārtikas izvēle. 1992. gadā Latvija akceptēja PVO Pasaules uztura deklarāciju un rīcības plānu, kas nodrošina stratēģisku pamatu nacionālā pārtikas un uztura rīcības plāna izstrādāšanai. Tai pašā laikā bija nepieciešamība būtiski pārveidot Latvijas uztura zinātnes pamatus. Kopš 1999. gada Latvijas Pārtikas centra vadībā ir uzsākts darbs pie pārtikas un uztura politikas izveides atbilstoši PVO galvenajām prioritātēm. 1997. gadā Latvijā veiktā uztura pētījuma20 dati liecina par neiepriecinošām tendencēm:

Uzturs:

- 60% Latvijas iedzīvotāju kā galveno pārtikas izvēles kritēriju norāda produktu cenu, uztura kvalitātei pievēršot mazāku uzmanību;

- liela daļa iedzīvotāju uzturā lieto mazāk augļu un dārzeņu nekā ieteikts starptautiskajās rekomendācijās (400 gramus dienā, neskaitot kartupeļus). Tas izraisa mikroelementu (antioksidantu, flavinoīdu un fitoestrogēnu) deficītu un neinfekcijas slimību attīstību. Latvijas iedzīvotāji 1997. gada vasarā vidēji dienā patērēja tikai 200 gramus augļu un dārzeņu, ziemā, visticamāk, šie rādītāji ir stipri zemāki;

- turpretī vidējais uzņemto tauku īpatsvars (43% no visa ar uzturu uzņemtās enerģijas daudzuma vīriešiem un 41% sievietēm) stipri pārsniedz visas starptautiskās rekomendācijas (15–30%), bet vidējais uzņemto ogļhidrātu īpatsvars (42% no visa ar uzturu uzņemtās enerģijas daudzuma vīriešiem un 45% sievietēm) ir būtiski zemāks par rekomendēto; šie skaitļi korelē ar augstu asinsrites sistēmas slimību un audzēju izplatību Latvijā;

- vairāk kā 3/4 vīriešu un gandrīz 1/2 sieviešu atzīst, ka vismaz palaikam gatavam ēdienam papildus pievieno sāli, 1/7 vīriešu un 1/8 sieviešu vienmēr pievieno sāli.

Palielināta ķermeņa masa un aptaukošanās:

- apmēram pusei respondentu 19–65 gadu vecumā ir palielināta ķermeņa masa, bet 1/10 vīriešu un 1/6 sieviešu ir aptaukošanās;

- aptaukošanās izplatība stabili pieaug, palielinoties vecumam, palielinot asinsrites sistēmas slimību, atsevišķas lokalizācijas audzēju un cukura diabēta attīstības risku;

- aptaukošanās Latvijā nav saistīta ar sociāli ekonomiskiem faktoriem, norādot, ka problēma ir vispārēja.

Informētība:

- mazāk par 1/3 iedzīvotāju zina, ka dažādas izcelsmes taukvielu patēriņš uzturā rada atšķirīgu risku koronārās sirds slimības attīstībai, 1/7 respondentu cepšanai izmanto dzīvnieku taukus;

- 2/3 respondentu zina, ka sāls lietošana uzturā var ietekmēt veselības stāvokli.

Jaunāko pētījumu dati liecina arī par atsevišķu mikroelementu deficītu Latvijā, kas var izraisīt veselības problēmas.

Šie dati liecina par nepieciešamību izstrādāt pasākumus, kuru mērķis būtu:

- ķermeņa masas palielināšanās profilakse visās vecuma grupās, īpašu uzmanību pievēršot jauniem cilvēkiem;

- aizstāt uzturu, kas satur daudz taukus ar ogļhidrātiem un šķiedrvielām bagātiem produktiem (piemēram, augļiem un dārzeņiem), vienlaicīgi samazinot risku un palielinot aizsardzību pret neinfekcijas slimībām, kā arī sabalansējot saņemtās uzturvielas;

- mikroelementu deficīta profilakse.

Regulāra mērena fiziskā aktivitāte uzlabo garastāvokli, pašapziņu, izskatu, stāju un būtiski samazina aptaukošanos, aizkavē hipertensijas, asinsrites sistēmas slimību, insulīna neatkarīgā diabēta un osteoporozes attīstību, kā arī samazina šo slimību izraisīto komplikāciju, invaliditātes un mirstības biežumu. Turklāt kopīga nodarbošanās ar fizkultūru var stiprināt ģimenes vienotību, palīdzēt izvairīties no vientulības (piemēram, veciem cilvēkiem) un veicināt pozitīvu attieksmi pret vidi. Jaunākās vadlīnijas iesaka katru dienu vismaz 30 minūšu ilgu mērenas intensitātes fizisko aktivitāti — ātru pastaigu, riteņbraukšanu, dejošanu vai peldēšanu.

Latvijā, atbilstoši 1998. gada Latvijas iedzīvotāju veselību ietekmējošo paradumu pētījuma datiem, tikai 41.8% vīriešu un 26.5% sieviešu fiziskā aktivitāte brīvajā laikā ir daudzmaz pietiekama (vismaz 30 minūtes 2 reizes nedēļā un biežāk). Līdzīgi neapmierinoši fakti par jauniešu fizisko aktivitāti redzami šī dokumenta 4. apakšnodaļā. Attiecībā uz darbu, cita pētījuma20 rezultāti liecina, ka fiziski aktīvu vai ļoti aktīvu darbu strādā 47% vīriešu un 19% sieviešu.

Ņemot vērā augstos aptaukošanās un asinsrites sistēmas slimību rādītājus, Latvijas iedzīvotāju mazkustīgais dzīvesveids ir nopietns iemesls bažām. Tās palielina fakts, ka, jo sēdošāks ir darbs cilvēkiem, jo vairāk tie smēķē un mazāk uzturā lieto augļus un dārzeņus. Šāda riska faktoru sagrupēšanās ir raksturīga un cīņai pret tiem nepieciešami efektīvi un ilgstoši pasākumi.

Apmierinoša seksuālā dzīve ir svarīga fiziskās un garīgās veselības daļa. Pozitīva seksuālā pieredze un iespēja izpaust savu seksualitāti būtiski ietekmē cilvēku labsajūtu un dzīves kvalitāti. Diemžēl, daudzu cilvēku personiskās attiecības un seksuālā dzīve ir nepilnvērtīga, kas var radīt vientulības sajūtu, seksuālu disfunkciju, psihosomatiskus simptomus un palielinātu slimību risku. Ir zināms, ka vairākas slimības un terapija var ietekmēt seksualitāti, kā rezultātā mazinās seksuālās vēlmes, to piepildījums un spējas.

Bez tam nedrošas seksuālās attiecības var kļūt par riska faktoru nevēlamai grūtniecībai un seksuāli transmisīvo slimību attīstībai.

Diemžēl bez datiem par neprecēto sieviešu skaita pieaugumu dzemdētāju vidū (skat. šī dokumenta 3. apakšnodaļā), jauniešu seksuālajiem paradumiem (skat. šī dokumenta 4. apakšnodaļā) un seksuāli transmisīvajām slimībām (skat. šī dokumenta 7. apakšnodaļā), informācija par Latvijas iedzīvotāju informētību, uzskatiem, attieksmi un paradumiem šajā jomā nav pieejami, apgrūtinot efektīvas un reālas stratēģijas izstrādi.

Mērķis situācijas uzlabošanai

11. mērķis — veselīgs dzīvesveids

Līdz 2010. gadam visu Latvijas iedzīvotāju dzīvesveidam jākļūst veselīgākam

Īpaši:

11.1. ar uzturu, fizisko aktivitāti un seksualitāti saistītajiem paradumiem jākļūst veselīgākiem;

11.2. būtiski jāpalielina drošas un veselīgas pārtikas nodrošinājums un pieejamība.

Šī mērķa sasniegšanai nepieciešams:

- atbilstoši PVO vadītajai visu Eiropu aptverošajai iniciatīvai tuvākajā laikā izstrādāt un ieviest Latvijas Pārtikas un uztura rīcības plānu, kas ietvertu — veselīga uztura, pārtikas drošības un pietiekoša daudzuma kvalitatīvas pārtikas nodrošinājuma stratēģijas, uzsverot principu – vietējā pārtika vietējam patēriņam. Plānā jābūt skaidri noteiktiem pārtikas un uztura stratēģiju ieviešanas ceļiem un līdzekļiem;

- ieviest pasākumus, kas stimulētu mazkustīgos iedzīvotājus veikt regulāru mērenas intensitātes fizisko aktivitāti; šo pasākumu ieviešanu varētu veicināt tādu apdzīvoto vietu attīstības plānu izstrāde, kuros būtu paredzēts:

- tādu dzīvojamo rajonu plānošana, kas veicinātu pastaigas kā dabisku ikdienas aktivitāti;

- atsevišķu, no autotransporta braucamās daļas atdalītu, piemērotu gājēju un riteņbraucēju celiņu izveide;

- aktīvai atpūtai paredzētu vietu izveide;

- izstrādāt un ieviest pasākumus drošu seksuālo attiecību veicināšanai, kas īpaši būtu vērsta uz jauniešiem un noteiktām riska grupām, piemēram, seksuālo pakalpojumu sniedzējiem un viņu klientiem, vīriešiem, kas stājas dzimumsakaros ar citu vīrieti un intravenoziem narkotiku lietotājiem. Šādi pasākumi veicinātu:

- plašu informācijas izplatīšanu, izmantojot pārdomāti izstrādātas izglītības programmas, kas vairotu savstarpējās saskarsmes iemaņas un drošiem seksuāliem paradumiem nepieciešamo pieredzi, kā arī informētu par drošu kontracepciju;

- uzlabot informācijas sistēmu, kas:

- ļautu sekot mērķa sasniegšanai, kā arī novērtēt rezultātus;

- nodrošinātu visaptverošu informāciju par Latvijas iedzīvotāju zināšanām, pārliecību, attieksmi un paradumiem attiecībā uz pārtiku, uzturu, fizisko aktivitāti un seksualitāti, veicot regulārus pētījumus.

12. Alkohola, narkotisko

un psihotropo vielu un tabakas

radītā kaitējuma samazināšana

Ievads

 

Smēķēšana rada milzīgu risku iedzīvotāju veselībai. Regulāras smēķēšanas rezultātā radušos slimību dēļ mirst aptuveni 50% cilvēku, no tiem apmēram puse mirst pusmūža vecumā — ekonomiski aktīvajā periodā — un otra puse aiziet no dzīves vēlāk — vecumdienās. Bez tam daļai nesmēķētāju, kuri ir pakļauti pasīvai tabakas dūmu ietekmei, laika gaitā attīstās ar šo ietekmi saistītas slimības un invaliditāte, turklāt pasīvā smēķēšana var būt par cēloni nāvei. Smēķēšana palielina atsevišķas lokalizācijas audzēju, koronārās sirds slimības un alerģiju attīstības risku, var būt par iemeslu jaundzimušo mazam ķermeņa svaram, pēkšņai zīdaiņa nāvei un daudzām citām veselības problēmām. Bez kaitējuma, ko smēķēšana nodara pašiem indivīdiem, viņu ģimenēm un draugiem, tā lielā mērā negatīvi ietekmē Latvijas ekonomiku, pirmkārt — smēķēšanas radīto veselības problēmu dēļ samazinās produktivitāte, otrkārt — šo slimību ārstēšanas izmaksu dēļ. Daudzas valstis apņēmīgi ir cīnījušās par smēķēšanas ierobežošanu savu iedzīvotāju vidū un veiksmīgi samazinājušas smēķēšanas izraisīto slimību izplatību, kas tika sasniegts, ieviešot 1988. gada Madrides hartā ietverto PVO prettabakas politiku un "No tabakas brīvas Eiropas" stratēģijas principus34.

Lai gan alkoholisko dzērienu lietošana var izraisīt smagas indivīdu fiziskās un garīgās veselības, un sociāla rakstura problēmas, kā arī negatīvi ietekmēt ģimenes locekļus, tuvāko un plašāku sabiedrību, tā ir ierasta parādība Latvijas iedzīvotāju vidū. Alkohola lietošanas tiešās un netiešās nelabvēlīgās sekas ir ļoti plašas. Tās ir attiecināmas ne tikai uz tā saucamiem "alkohola atkarīgiem" indivīdiem, bet vairāk vai mazāk slēptā veidā ir izplatītas visā sabiedrībā. Pārmērīga alkoholisko dzērienu lietošana ietekmē ne tikai indivīda veselību, bet arī viņa labklājību, laimi, ģimenes dzīvi, attiecības ar citiem cilvēkiem, sekmes darbā, mācībās, nodarbinātības iespējas un finanses. Tāpat alkohola lietošana ir saistīta ar nedrošām seksuālām attiecībām, traumām ceļu satiksmes vai darba nelaimes gadījumu rezultātā, vardarbību pret ģimenes locekļiem vai citām personām, pretlikumīgu uzvedību un paškaitējuma tendenci, ieskaitot pašnāvības. Akūta alkohola intoksikācija var būt par cēloni pēkšņai koronārai nāvei, turpretī ilgstošas lietošanas rezultāts var būt aknu ciroze, atsevišķas lokalizācijas audzēji, hipertensija, insults, kā arī iedzimtas kroplības viņu bērniem. Alkohola izraisītais ļaunums ir milzīga nasta sabiedrībai un arī Latvijas tautsaimniecībai — samazinātas produktivitātes, veselības aprūpes izmaksu, bojātu īpašumu un mantu dēļ. Aprēķināts, ka kopējie alkohola lietošanas rezultātā radušies zaudējumi PVO Eiropas reģiona valstīs vidēji varētu sastādīt 2–5% no iekšzemes kopprodukta9.

Narkotisko vielu lietošana paaugstina saindēšanās, vielu atkarības, psihožu, pašnāvību un kriminālas uzvedības veidošanās risku. Bez tam narkotiku lietošana veicina HIV infekcijas un vīrusa hepatītu izplatību. Pieredze rāda, ka nodrošinot atbilstošus palīdzības dienestus narkotiku lietotājiem, iespējams pozitīvi ietekmēt viņu veselībai nelabvēlīgos paradumus, ierobežot antisociālo uzvedību un pretlikumisko darbību.

Situācija Latvijā

Smēķēšana Latvijā izraisa gandrīz 2/5 no visiem nāves gadījumiem 35–69 gadus veciem vīriešiem (sievietēm šajā vecuma grupā tikai 6%)35. 1998. gada iedzīvotāju veselību ietekmējošo paradumu pētījuma dati rāda, ka Latvijā no iedzīvotājiem 16–64 gadu vecumā regulāri smēķē 52.4% vīrieši un 20.0% sieviešu. Bez tam 20.0% vīriešu un 9.4% sieviešu darba vietās katru dienu ilgāk kā 5 stundas ir pakļauti tabakas dūmu ietekmei, bet 16.4% vīriešu un 7.1% sieviešu ir pakļauti pasīvai smēķēšanai 1–5 stundas dienā. Vairāk nekā puse pašreiz smēķējošo respondentu izteikuši vēlēšanos pārtraukt smēķēšanu3.

Uztraucošs ir fakts, ka strauji pieaug regulāro smēķētāju īpatsvars pusaudžu vidū. Ikdienas smēķēšana piecpadsmitgadīgiem zēniem pieaugusi no 4.9% (1990.) un 8.2% (1993.) līdz 27% (1997.) un meitenēm atbilstoši — 0.8%, 3.0% un 12%19, 36.

Veselības aizsardzības izmaksas Latvijā, kas saistītas ar smēķēšanas izraisītām slimībām 1999. gadā bija 3.24 miljoni latu. Ļaundabīgie audzēji bija par cēloni 970 cilvēku nāvei, kas pārrēķinot zaudētajā iekšzemes kopprodukta pieaugumā ir 43 miljoni latu37.

Lai panāktu situācijas uzlabošanos, Latvijā ir izveidota Smēķēšanas ierobežošanas valsts komisija.

Hroniskas aknu slimības un ciroze ir specifiski pārmērīgas alkohola lietošanas rādītāji, tāpēc tie labi izmantojami alkohola problēmas novērtēšanai valstī. Laikā no 1991. līdz 1999. gadam mirstība no aknu cirozes ir strauji pieaugusi (1991. — 8.9/100 000; 1999. — 13.0/100 000), bet no alkoholisma ir palielinājusies pat vairāk kā divas reizes (1991. — 4.8/100 000; 1999. — 9.7/100 000). Pēc straujas samazināšanās laikā no 1995. gada līdz 1997. gadam, atkal pieaug saslimstība ar alkoholismu (1997. — 64.1/100 000; 1999. — 82.2/100 000), līdzīga situācija vērojama arī attiecībā uz alkohola psihozēm (1997. — 34.7/100 000; 1999. — 41.5/100 000).

1998. gadā vīriešiem standartizētie mirstības rādītāji hronisku aknu slimību un cirozes dēļ bija nedaudz zemāki salīdzinājumā ar pārējām Baltijas valstīm, nedaudz augstāki salīdzinājumā ar Somiju (1996.) un trīs reizes augstāki salīdzinot ar Zviedriju (1996.). Sievietēm — vienā līmenī ar Lietuvas un Igaunijas rādītājiem, divas reizes augstāki salīdzinot ar Somiju (1996.) un vairāk kā trīs reizes ar Zviedriju (1996.)1.

1999. gadā vidēji viens iedzīvotājs izdzēris 6.9 litrus absolūtā alkohola. Tomēr jāņem vērā, ka šis skaitlis neietver nereģistrētā alkohola patēriņu, kas radies nelegālās ražošanas un tirdzniecības rezultātā, līdz ar to neparādot patieso patērētā alkohola apjomu, kas pēc Narkoloģijas centra speciālistu aprēķiniem varētu būt ap 14 litriem14,38.

1998. gada iedzīvotāju veselību ietekmējošo paradumu pētījuma3 dati rāda, ka pēdējā gada laikā alkoholiskos dzērienus lietojuši 91.3% vīriešu un 84.8% sieviešu. Pie tam stiprie alkoholiskie dzērieni ir iecienītāki. Citi pētījumi liecina, ka Latvijā apmēram 40% pieaugušo vīriešu un 8% sieviešu vismaz reizi nedēļā lieto alkoholu, bet 2.7% vīriešu un 0.2% sieviešu patērē vairāk nekā 80 gramus absolūtā alkohola dienā, ko jau var uzskatīt par pārmērīgu alkohola lietošanu39.

Informācijas trūkuma dēļ grūti noteikt iedzīvotāju īpatsvaru, kuri epizodiski lieto alkoholu lielā daudzumā, līdz ar to novērtējot par zemu pārmērīgas alkohola lietošanas izplatību.

Latvijā kopējie ar alkoholu saistīto satiksmes negadījumu radītie zaudējumi 1999.gadā bija 39.0 miljoni latu. Pārējo ar alkoholu saistīto nāves gadījumu (aknu slimību, pašnāvību, slepkavību, noslīkšanas, saindēšanās un ugunsnelaimju dēļ) radītie zaudējumi, rēķinot zaudēto iekšzemes kopprodukta pieaugumu, bija 30.0 miljoni latu40.

Neskatoties uz dramatisko situāciju, Latvijā nav valsts alkohola politikas.

Latvijā stabili pieaug narkotisko un psihotropo vielu lietošana. Narkoloģiskā dienesta uzskaitē esošo narkotisko un psihotropo vielu atkarības slimnieku un lietotāju skaits no 1994. gada (1084) līdz 1999. gadam (2549) ir palielinājies gandrīz divas ar pusi reizes, bet tiek vērtēts, ka faktiskais lietotāju skaits Latvijā varētu sasniegt 20 000. Nāves gadījumu skaits narkotiku lietošanas rezultātā pieaudzis no 28 līdz 115 laika periodā no 1992. līdz 1999. gadam. Tāpat strauji pieaug ar šo vielu nelegālo apriti saistīto noziedzīgo nodarījumu skaits (1998. — 395; 1999. — 521).

Narkomānija galvenokārt ir izplatīta noteiktu iedzīvotāju grupu vidū. Tā no 1999. gadā reģistrētiem narkotiku lietotājiem un slimniekiem 54,7 % bija jaunieši līdz 19 gadiem, 81,5% bija vecumā līdz 25 gadiem, 65,4% bija bezdarbnieki vai bez noteiktas nodarbošanās, bet 24,8% — skolnieki, savukārt 74,8% no pirmreizēji reģistrētām personām ar narkomānijas diagnozi bija ar nepabeigtu pamatskolas izglītību.

Īpaši strauji pieaug opiātu un uz kaņepju bāzes ražotu narkotisko vielu (marihuāna, hašišs) lietotāju skaits. Kā negatīvu tendenci jāatzīmē, ka 1999. gadā gandrīz trīs reizes palielinājies heroīna lietotāju skaits. Lielākā daļa atkarības slimnieku un lietotāju (60,7%) narkotikas ievada injicējot. Strauji palielinās arī ar narkomāniju saistīto slimību (HIV/AIDS un C hepatīts) izplatība 38.

Lai narkotiku kontroles jomā uzlabotu sadarbību un koordināciju dažādu institūciju starpā, 1993. gadā tika izveidota Narkotiku kontroles un narkomānijas apkarošanas koordinācijas komisija. Problēmai saasinoties, ar Apvienoto Nāciju Narkotiku kontroles programmas atbalstu, tika izstrādāta Valsts narkotiku kontroles un narkomānijas profilakses stratēģija laika periodam no 1999. līdz 2003. gadam, kura nosaka prioritātes un paredz uzdevumus atbildīgajām institūcijām.

Mērķis situācijas uzlabošanai

12. mērķis — alkohola, narkotisko un psihotropo vielu un tabakas radītā kaitējuma samazināšana

Līdz 2010. gadam Latvijā būtiski jāsamazina alkohola, narkotiku un tabakas kaitīgā ietekme uz iedzīvotāju veselību.

Īpaši:

12.1. vismaz par 20 % samazināt smēķētāju īpatsvaru par 15 gadiem vecāku iedzīvotāju vidū un attālināt vecumu, kādā tiek uzsākta regulāra smēķēšana 15 gadus vecu un jaunāku iedzīvotāju vidū;

12.2. absolūtā alkohola patēriņam uz vienu iedzīvotāju nevajadzētu pārsniegt 6 litrus gadā un būtu jāattālina vecums, kādā tiek uzsākta regulāra alkohola lietošana 15 gadus vecu un jaunāku iedzīvotāju vidū;

12.3. samazināt narkotisko un psihotropo vielu lietošanas izplatību un vismaz par 25 % samazināt mirstību šo vielu lietošanas rezultātā.

Šī mērķa sasniegšanai nepieciešams:

- izstrādāt un ieviest visaptverošu tabakas kontroles programmu, kuras pamatā būtu daudzu sektoru, — valsts, pašvaldību, nevalstiskā un privātā sektora — saliedēta darbība. Tās uzdevums būtu stiprināt un veicināt visus tabakas kontroles un smēķēšanas ierobežošanas pasākumus, it īpaši:

- Eiropas Savienības direktīvu iestrādi normatīvajos aktos un to ieviešanu praksē;

- tabakas akcīzes nodokļu paaugstināšanu līdz Eiropas Savienības līmenim, kopumā sasniedzot vismaz 57% no mazumtirdzniecības cenas;

- efektīvu nelegālās tirdzniecības novēršanas pasākumu izstrādi un ieviešanu;

- precīzu likuma "Par tabakas izstrādājumu realizācijas, reklāmas un lietošanas ierobežošanu" ieviešanu praksē un tā prasību ievērošanas kontroli;

- efektīvas primārās veselības aprūpes nodrošināšanu personām, kuras vēlas izbeigt smēķēšanu, īpašu uzmanību veltot grūtniecēm un pāriem, kuri plāno ģimenes pieaugumu;

- bērnu un pusaudžu izglītošanu skolu programmu ietvaros par smēķēšanas kaitīgo ietekmi uz veselību un praktisko iemaņu attīstīšanu veselīgas izvēles veicināšanai;

- regulāru sadarbību ar masu informācijas līdzekļiem, ar kuru palīdzību atgādinātu, informētu un izglītotu iedzīvotājus par aktīvās un pasīvās smēķēšanas negatīvo ietekmi;

- atjaunot Alkohola radītā kaitējuma ierobežošanas komisijas darbību;

- izstrādāt un ieviest visaptverošu alkohola radītā kaitējuma ierobežošanas programmu, kuras pamatā būtu daudzu sektoru - valsts, pašvaldību, nevalstiskā un privātā sektora - saliedēta darbība. Tās uzdevums būtu stiprināt un veicināt visus alkohola radītā kaitējuma ierobežošanas pasākumus, it īpaši:

- ar alkohola apriti un lietošanas kontroli saistīto normatīvo aktu precizēšana vai izstrāde;

- efektīvu programmu izveidošanu, kuru ietvaros informētu sabiedrību par pārmērīgas alkohola lietošanas ietekmi uz veselību, ģimeni un sabiedrību;

- bērnu un pusaudžu izglītošanu skolu programmu ietvaros par alkohola lietošanas negatīvajām sekām un praktisko iemaņu attīstīšanu veselīgas izvēles veicināšanai;

- efektīvu nelegālās alkohola tirdzniecības novēršanas pasākumu izstrādi un ieviešanu;

- kontroli pār alkohola pārdošanu jauniešiem;

- alkohola tiešas vai netiešas reklāmas ierobežošanu un kontroli;

-efektīvas primārās veselības aprūpes nodrošināšanu personām, kurām ir problēmas ar alkoholu, un viņu ģimenēm, kā arī speciālistu aprūpi un sociālo rehabilitāciju;

- nodrošināt Latvijas patreizējās narkotiku kontroles un narkomānijas profilakses programmas attīstību un uzlabot sadarbību starp veselības, sociālo, izglītības, likumu ieviešanas un tiesību sargājošo sektoru, it īpaši lai:

- samazinātu narkotisko un psihotropo vielu pieejamību;

- samazinātu pieprasījumu pēc šīm vielām, veicot sabiedrības informēšanu un izglītošanu, kā arī bērnu un pusaudžu izglītošanu skolu programmu ietvaros par narkotiku lietošanas negatīvajām sekām un praktisko iemaņu attīstīšanu veselīgas izvēles veicināšanai;

- nodrošinātu vajadzībām atbilstošu ārstēšanu un aprūpi dzīvesvietas tuvumā gan narkotiku lietotājiem, gan viņu ģimenēm, kas palīdzētu atbrīvoties no narkotiku ietekmes un saglabāt veselību;

- samazinātu citus ar narkotiku lietošanu saistītus riskus, piemēram, organizēt šļirču apmaiņu un nodrošināt prezervatīvu ērtu iegādi, lai izsargātos no inficēšanās ar HIV infekciju;

- uzlabot informācijas sistēmu par tabakas, alkohola un narkotiku jautājumiem, kas:

- ļautu sekot šī mērķa sasniegšanai, kā arī novērtēt rezultātus;

- nodrošinātu visaptverošu informāciju par to ražošanu, pieejamību, tirdzniecību un lietošanu, kā arī par Latvijas iedzīvotāju zināšanu līmeni, pārliecību, attieksmi un paradumiem, veicot regulārus pētījumus.

13. Veselības saglabāšana

un uzlabošana dažādās

dzīves vidēs

Ievads

Šī dokumenta 8. un 10.–12. apakšnodaļās ir aprakstīti daudzi dzīvesveida un paradumu faktori, kā arī to ietekme uz veselību. Šajā apakšnodaļā galvenais uzsvars ir likts uz dažādām dzīves vidēm, kurās cilvēks pavada lielāko daļu savas dzīves, kur izveidojas viņa paradumi un tiek izdarītas izvēles — mājām, skolu, darba vietu un tuvāko apkaimi. Tieši šajās vietās vislabāk realizēt izglītošanas, veselības veicināšanas un citus uz veselības uzlabošanu vērstus pasākumus.

Mājas veido no sabiedrības nošķirtu vidi, kurā ģimenes locekļi var noteikt paši savu veselības politiku, piemēram, nodrošināt no tabakas dūmiem brīvu vidi, lietot veselīgu uzturu un piekopt fiziski aktīvu dzīvesveidu. Primārās veselības aprūpes speciālisti, īpaši tie, kuri dodas mājas vizītēs, lielā mērā var ietekmēt šo "ģimenes veselības politiku". Arī masu informācijas līdzekļi spēlē lielu lomu ģimenes informēšanā un vienas vai otras izvēles veicināšanā.

Pirmskolas iestādēs un skolās bērni var apgūt personīgās higiēnas un veselīga dzīvesveida pamatus, uzzināt par nelaimes gadījumu profilaksi, veselīgu uzturu un citiem veselības un drošības jautājumiem, kā arī attīstīt prasmi veidot savstarpējās attiecības un strādāt kolektīvā.

PVO, Eiropas Savienība un Eiropas Padome uzsver bērnu tiesības mācīties veselību veicinošās skolās, kuru mērķis ir ne tikai akadēmisko zināšanu nodošana skolniekiem, bet arī nepieciešamo iemaņu nodrošināšana veselīgu paradumu veidošanai. Labu rezultātu sasniegšanai nepieciešams izstrādāt plašu, visu vecuma grupu specifiskajām vajadzībām un interesēm atbilstošu, veselības izglītošanas programmu. Šādas programmas izveide, ieviešana un izvērtēšana prasa ciešu skolnieku, skolotāju un vecāku sadarbību. Vēlākā posmā šajās aktivitātēs būtu vēlams iesaistīt arī vietējo sabiedrību un institūcijas vai personas, kas lielā mērā var ietekmēt iedzīvotāju veselības paradumus.

Strādājošie vismaz 1/3 mūža pavada darba vietā, un tai ir būtiska ietekme uz viņu veselību. Šis fakts ir atzīts arī normatīvajos aktos, nosakot drošības un veselības prasības darba videi, kā arī darba apstākļu uzraudzību.

Nodrošinot veselīgu un drošu darba vidi, uzlabojas darba kvalitāte, produktivitāte, samazinās darba kavējumi, veselības aprūpes un sociālās izmaksas arodslimību vai nelaimes gadījumu darbā dēļ, līdz ar to lielā mērā pozitīvi ietekmējot gan valsts, gan privātā sektora ekonomiku. Veselīgu darba vidi iespējams nodrošināt, ne tikai samazinot riska faktorus, bet iesaistot darbiniekus un darba devējus drošākas un veselīgākas darba vides veicināšanā un darba stresa samazināšanā. Tam nepieciešama darba kultūras paaugstināšana, kas veicinātu komandu darbu un problēmu atklātu apspriešanu, ņemot vērā, ka labākas savstarpējās attiecības uzlabo psiholoģisko klimatu, darbinieku noskaņojumu, veselību un darba produktivitāti. Apstāklis, ka strādājošie regulāri atrodas savās darba vietās, dod iespēju tur veikt pastāvīgus un ilgstošus veselības veicināšanas pasākumus.

Dzīves vietā vietējai sabiedrībai un pašvaldībām gan pilsētās, gan laukos ir augsts potenciāls veselības aizsardzības un uzlabošanas pasākumu veikšanai. Tur atrodas dienesti, kas dod ieguldījumu iedzīvotāju dzīves apstākļu un nodarbinātības uzlabošanā, kā arī sniedz sociālo palīdzību un veic indivīdu aprūpi. Veidojot sadarbību vietējo iedzīvotāju, pašvaldību un dažādu sektoru starpā, veiksmīgi var risināt šos jautājumus. Savā teritorijā viņi var noteikt specifiskus veselības veicināšanas pasākumus, piemēram, ieviest aizliegumu smēķēt darba vietās vai veidot veselību veicinošas ēdnīcas.

Situācija Latvijā

Māju, bērnudārzu, skolu, darba vietu un pašvaldību nozīme veselības veicināšanā Latvijā ir labi pazīstama un augsti novērtēta. Piemērus varētu minēt par katru no iepriekšminētām dzīves vidēm, diemžēl, šīs pieredzes ieviešana vairumā gadījumu ir sākuma stadijā un būs jāpieliek lielas pūles, lai tā sasniegtu Ziemeļvalstu un citu Eiropas Savienības valstu līmeni.

Centrālās statistikas pārvaldes dati liecina, ka Latvijā dzīvojamā platība vidēji uz vienu iedzīvotāju pēdējo gadu laikā ir palielinājusies (1990. — 19,8 m2, 1999. — 22,0 m2), lai gan ir palielinājies arī pastāvīgi dzīvojošo skaits vienā dzīvojamā istabā (1998. — 1,1, 1999. — 1,3). No visiem dzīvokļiem 93,7% ir aprīkoti ar ūdensvadu, 92,7% ar kanalizāciju, 83,7% ar centrālo apkuri, 83,3% ar vannu vai dušu, 77,3% ar karsto ūdeni, 85,4% ar gāzi. Privātajā sektorā visi šie rādītāji ir augstāki. Avārijas un galēji nolietoto māju īpatsvars dzīvojamā fondā ir 11 %. 1999. gadā dzīvokļa apstākļu uzlabošanas uzskaitē pašvaldībās bija 15693 ģimenes, dzīvokļus saņēma 6557 ģimenes41.

Runājot par darba vidi, Latvijā nav izveidots arodveselības un darba drošības dienests, kas konsultētu uzņēmumus darba drošības, veselības aizsardzības un veicināšanas jomā. Rezultātā daudzos uzņēmumos darba vides faktori turpina nelabvēlīgi ietekmēt strādājošo veselību. Valstī tiek veikta arodslimību un nelaimes gadījumu reģistrācija, tomēr šo rādītāju atkarība no citiem, ar darba vidi nesaistītiem faktoriem, liedz pilnībā novērtēt reālo situāciju. Vēl mazāk datu ir pieejams par dažādu darba vides riska faktoru izplatību Latvijas uzņēmumos. Lai arī informācijas nav pietiekoši daudz, no esošajiem datiem redzams, ka, sākot no 1985. gada (64 gadījumi), nevienmērīgi, bet stabili palielinās reģistrēto arodslimnieku skaits. Tā, 1999. gadā konstatēti 211 arodslimību gadījumi, kas ir par 44,5% vairāk kā 1998. gadā. Kopējais reģistrēto nelaimes gadījumu skaits 1999. un 1998. gadā ir bijis līdzīgs (atbilstoši 1333 un 1364), turpretī stipri pieaudzis smago un vidēji smago nelaimes gadījumu skaits (atbilstoši 416 un 169). Nelaimes gadījumu dēļ 1999. gadā, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, palielinājusies arī par darba nespējas lapām (A+B) izmaksātā naudas summa (atbilstoši 110144 Ls un 61748 Ls), pieauguši zaudējumi, kas radušies sabojāto ražošanas līdzekļu dēļ (48059 Ls un 17997 Ls), kā arī pieaudzis darbnespējas dienu skaits (29289 un 20976 dienas)42.

Situācijas uzlabošanai Labklājības ministrija ir izstrādājusi "Darba drošības un veselības aizsardzības (darba aizsardzības) valsts politikas" pamatnostādnes. Šajā dokumentā galvenā uzmanība ir pievērsta likumdošanas sakārtošanai, Valsts darba inspekcijas darbības reorganizēšanai, sabiedrības informēšanai, darbinieku un darba devēju apmācībai un sadarbībai, kā arī jaunas institūcijas izveidošanai pakalpojumu sniegšanai uzņēmumiem darba drošības un veselības aizsardzības jomā.

Mērķis situācijas uzlabošanai

13. mērķis — veselības saglabāšana un uzlabošana dažādās dzīves vidēs

Līdz 2010. gadam Latvijas iedzīvotāju māju, skolu, darba un apkaimes fiziskajai un sociālajai videi jākļūst veselīgākai.

Īpaši:

13.1. jāuzlabo mājas vides drošība un kvalitāte un jāsamazina tās risks veselībai, palielinot indivīdu un ģimenes veselības veicināšanas un aizsardzības prasmi;

13.2. invalīdiem jānodrošina labākas iespējas veselības veicināšanai un līdzdalībai mājas, darba, sabiedriskajā un sociālajā dzīvē, kā tas noteikts ANO standarta noteikumos "Par vienlīdzīgām iespējām cilvēkiem ar invaliditāti" (20.12.1993);

13.3. jāsamazina nelaimes gadījumu skaits mājās un darba vietā, kā tas norādīts 10. mērķī;

13.4. jāpalielina veselību veicinošo skolu un veselību veicinošo bērnudārzu skaits;

13.5. jāattīsta veselību veicinošo pašvaldību tīkls;

13.6. pēc iespējas vairāk uzņēmumiem jādarbojas atbilstoši veselīga uzņēmuma principiem (kas ietver: drošu un veselīgu darba vidi, programmas veselības veicināšanai un psihosociālo riska faktoru mazināšanai darba vietās; ražotās produkcijas vai sniegto pakalpojumu ietekmes uz veselību novērtējumu; ieguldījumu tuvākās apkaimes iedzīvotāju veselības un sociālajā attīstībā), kā tas noteikts PVO Eiropas reģiona stratēģijā "Veselība visiem 21. gadsimtā".

Šī mērķa sasniegšanai nepieciešams:

- uzlabot primārās veselības aprūpes speciālistu zināšanas un prasmi konsultēt iedzīvotājus par veselības un drošības veicināšanu dažādās dzīves vidēs;

- ieviest koncepciju "Vienādas iespējas visiem";

- veidot veselību veicinošas skolas un bērnudārzus visā Latvijas teritorijā;

- visā Latvijā attīstīt veselību veicinošo pašvaldību kustību;

- izveidot pietiekami kompetentu un tehniski nodrošinātu arodveselības un darba drošības dienestu, kas konsultētu uzņēmumus darba drošības, veselības aizsardzības un veicināšanas jomā;

- uzlabot informācijas sistēmu par dažādām dzīves vidēm, kas atļautu sekot mērķa sasniegšanai, kā arī novērtēt rezultātus.

14. Multisektoriāla atbildība

par veselību un partneru

piesaistīšana sabiedrības

veselības uzlabošanai

Ievads

Efektīvu iedzīvotāju veselības veicināšanu un veselīgas vides nodrošināšanu iespējams veikt, vienīgi piesaistot daudzus un dažādus sabiedrības sektorus (piemēram, lauksaimniecības, satiksmes, vides aizsardzības, veselības aizsardzības u.c.). Tai pašā laikā, daudzu sektoru neuzmanīga darbība savu interešu sasniegšanai var atstāt nelabvēlīgas sekas uz sabiedrības veselību. Šī iemesla dēļ visiem sektoriem jāapsver trīs jautājumi:

- labums, ko sniedzot ieguldījumu iedzīvotāju veselības uzlabošanā, gūst paši un plašāka sabiedrība;

- kā vislabāk dot ieguldījumu sabiedrības veselības uzlabošanā;

- nepieciešamība uzņemties atbildību par jebkuras savas politikas vai programmas nelabvēlīgu ietekmi uz veselību.

Šāda plaša citu sektoru iesaistīšana rada nepieciešamību izveidot sabiedrības veselības prakses vadību un veikt tās koordinēšanu visos sabiedrības līmeņos, lai:

- kopīgiem spēkiem veidotu un atbalstītu tādu politiku, kas veicinātu iedzīvotāju veselības uzlabošanu;

- nodrošinātu atbilstošas struktūras un procesus, kas veicinātu un saskaņotu multisektoriālu sadarbību sabiedrības veselības uzlabošanai;

- izveidotu mehānismu, kas novērtētu visu sektoru politiku un darbību ietekmi uz veselību, līdz ar to palielinot viņu atbildību.

Situācija Latvijā

Vides veselības rīcības plāna Latvijai sagatavošana 1997. gadā bija nozīmīgs solis, lai atzītu un uzsvērtu citu sektoru darbības ietekmi uz veselību. Lēmums sagatavot Sabiedrības veselības stratēģiju un Sabiedrības veselības rīcības plānu tās ieviešanai ir nākamais būtiskais solis šai virzienā. Par to liecina arī Starpnozaru koordinācijas komisijas sabiedrības veselības jautājumos izveide, kuras galvenais uzdevums ir šo jautājumu uzraudzība, koordinēšana un vadīšana.

Pēdējo gadu laikā lēnām ir veidojusies sadarbība veselības uzlabošanas, saglabāšanas un atgūšanas jautājumos, tomēr tā nav apmierinoša, un šī mērķa sasniegšanai ir nepieciešams izveidot sistemātisku, stabilu un labi koordinētu struktūru nacionālā un vietējā līmenī, kā arī izveidot mehānismu, ar kura palīdzību novērtētu dažādu aktivitāšu ietekmi uz veselību.

Liela loma šo jautājumu risināšanā ir pašvaldībām. Diemžēl 1997. gada likumā "Par pašvaldībām" noteiktās funkcijas šajā jomā ir formulētas ļoti vispārīgi. Līdz ar to dažādu pašvaldību ieguldījums veselības veicināšanā ir stipri atšķirīgs. Ierobežotais pašvaldību budžets ir vēl viens kavēklis efektīvu veselības veicināšanas pasākumu nodrošināšanai.

Ņemot vērā ierobežoto budžetu sabiedrības veselības jautājumu risināšanai Latvijā, arvien lielāku nozīmi iegūst nevalstisko organizāciju iesaistīšanās un iesaistīšana šajā jomā.

Mērķis situācijas uzlabošanai

14. mērķis — multisektoriāla atbildība par veselību un partneru piesaistīšana sabiedrības veselības uzlabošanai

Līdz 2005. gadam visiem sektoriem jāapzinās un jāatzīst sava atbildība iedzīvotāju veselības uzlabošanā, un sabiedrības veselības politiku izstrādē un ieviešanā, veidojot apvienības un savienības, jāiesaista indivīdi, grupas un organizācijas no dažādiem valsts, privātiem un sabiedrības sektoriem.

Īpaši:

14.1. lēmumu pieņēmējiem visos sektoros jāapsver kādu labumu veselības uzlabošanā var dot konkrēti viņu sektoru ieguldījumi un atbilstoši tam jāveido savu politiku.

Šī mērķa sasniegšanai nepieciešams:

- sabiedrības veselības prakses realizēšanai nacionālā un vietējā līmenī izveidot atbilstošas struktūras un procesus, kas veicinātu saskaņotu un efektīvu multisektoriālu sadarbību;

- izveidot mehānismu, kas ļautu novērtēt dažādu sektoru politiku ietekmi uz veselību, un ar tā palīdzību sekmēt atbilstošu citu sektoru politiku veidošanu;

- likumā "Par pašvaldībām" precizēt pašvaldību lomu veselības veicināšanā, kā arī pārskatīt un nodalīt valsts un pašvaldību kompetenci sociālās aprūpes pakalpojumu sniegšanā iedzīvotājiem;

- veicināt nevalstisko organizāciju iesaistīšanos sabiedrības veselības jautājumu risināšanā.

 

VI. Veselības aprūpes

ieguldījums sabiedrības

veselības jomā

15. Ar izglītošanu, profilaksi,

diagnostiku, ārstēšanu

un rehabilitāciju saistīti

specifiski uzdevumi

Ievads

Ārstniecības personas ietekmē sabiedrības veselību:

- informējot pacientus par tādiem jautājumiem kā veselīgs dzīvesveids, sabalansēts uzturs, pašaprūpe u.c.;

- veicot imunizāciju un citus profilakses pasākumus;

- nodrošinot to slimību skrīningu un agrīnu diagnostiku, kuras var atklāt pirms simptomu parādīšanās;

- veicot hronisku slimību efektīvu ārstēšanu un pacientu rehabilitāciju.

Ņemot vērā, ka parādās arvien efektīvākas veselības veicināšanas un slimību profilakses metodes, tiek izstrādātas un ieviestas jaunas skrīninga programmas un ārstēšana kļūst efektīvāka ar katru dienu, ir sagaidāms, ka ārstniecības personu — it īpaši primārās veselības aprūpes speciālistu — ieguldījums sabiedrības veselībā nākotnē būs vēl lielāks.

Situācija Latvijā

Pēdējo gadu laikā tiek realizēta veselības aprūpes reforma, lai uzlabotu Latvijas iedzīvotāju veselības aprūpi un racionāli izmantotu tai iedalītos valsts budžeta līdzekļus. 1996. gadā Ministru kabinets akceptējis Labklājības ministrijas izstrādāto "Latvijas veselības aprūpes attīstības stratēģiju", kuras mērķis ir vērsts uz iedzīvotājiem pieejamas, kvalitatīvas un taisnīgas veselības aprūpes veidošanu. Reformas gaitā 1999. gadā tika izstrādātas "Primārās veselības aprūpes (PVA) sistēmas attīstības stratēģija" un "Sekundārās veselības aprūpes (SVA) sistēmas attīstības stratēģija" , kas paredz lielāku pakalpojumu īpatsvara pārcelšanu no sekundārās uz primāro veselības aprūpi, kuras uzdevumos lielā mērā ietilps veselības veicināšana un slimību profilakse. PVA stratēģijā uzsvērts, ka PVA ietver iedzīvotāju izglītošanu par veselības problēmām, slimību profilaksi un to ierobežošanu, atbilstošu produktu un veselīga uztura lietošanas propagandu, pietiekami tīra ūdens un sanitāro apstākļu nodrošināšanu, mātes un bērna veselības aprūpi, ieskaitot ģimenes plānošanu, endēmisko slimību profilaksi un kontroli, iedzīvotāju imunizāciju pret svarīgākām infekcijas slimībām un ka aprūpei jābūt saskaņotai ar sociāliem un citiem ar veselības aprūpi saistītiem dienestiem. Paredzēts, ka PVA pasākumus veiks PVA profesionāļu komanda (PVA ārsts un māsa, dažos gadījumos arī feldšeris un vecmāte), cieši sadarbojoties ar sabiedrības veselības māsu, zobārstu, fizioterapeitu, farmaceitu, sociālo darbinieku un citiem speciālistiem, kopumā veidojot daudzprofesionālu aprūpes komandu plašākā nozīmē. Diemžēl pašreiz šāda sadarbība nav pietiekoši izvērsta un efektīva. Arī sociālie un veselības aprūpes jautājumi valstī netiek pietiekoši koordinēti. PVA māsa var dot būtisku ieguldījumu veselības veicināšanā un slimību profilaksē, vienlaikus būdama arī aprūpes sniedzēja, bet viņu skaits Latvijā nav pietiekošs.

Mirstības un invaliditātes samazināšanā, kā arī dzīves kvalitātes uzlabošanā un slimnieku adaptācijā sabiedrībā liela loma ir sekundārai un terciārai veselības aprūpei. Lai to panāktu, 1999. gadā izstrādātajā SVA stratēģijā ir uzsvērts, ka nepieciešams izveidot augsti specializētu, kvalitatīvu, savstarpēji koordinētu, izmaksu efektīvu un iedzīvotājiem pieejamu sekundārā un terciārā līmeņa veselības aprūpes sistēmu, ieskaitot neatliekamās medicīniskās palīdzības sistēmu un medicīniskās rehabilitācijas sistēmu. Kā vājie punkti jāatzīmē nepietiekoša sadarbība ar citām veselības aprūpes un sociālās palīdzības institūcijām, kā arī nepietiekošs finansējums.

Mērķis situācijas uzlabošanai

15. mērķis — ar izglītošanu, profilaksi, diagnostiku, ārstēšanu un rehabilitāciju saistīti specifiski uzdevumi

Līdz 2010. gadam ārstniecības personu ieguldījumam sabiedrības veselības uzlabošanā būtiski jāpalielinās.

Īpaši:

15.1. jābūt izstrādātām, regulāri aktualizētām un praksē pielietotām uz pierādījumiem balstītām vadlīnijām svarīgākajos veselības veicināšanas un slimību profilakses jautājumos;

15.2. iedzīvotāju skrīninga programmās (audzēju un citu slimību) un citās iedzīvotāju profilakses programmās skaidri jānorāda ārstniecības personu funkcijas, kuras tiem jāveic šo programmu ietvaros, atturot no epidemioloģiski un ekonomiski nepamatota skrīninga vai citu neatbilstošu pasākumu veikšanas;

15.3. jābūt sagatavotām, regulāri aktualizētām un praksē pielietotām uz pierādījumiem balstītām vadlīnijām nozīmīgāko hronisko slimību ārstēšanai.

Šī mērķa sasniegšanai nepieciešams:

- izstrādāt nozīmīgāko hronisko slimību dinamiskās novērošanas programmas;

- ārstniecības personu lietošanai sagatavot uz pierādījumiem balstītas augstas kvalitātes vadlīnijas un nodrošināt to regulāru aktualizāciju:

- svarīgākajos veselības veicināšanas un slimību profilakses jautājumos;

- nozīmīgāko hronisko slimību ārstēšanai;

- skaidri noteikt ārstniecības personu funkcijas iedzīvotāju profilakses programmu, un skrīninga programmu realizēšanā;

- nodrošināt regulāru ārstniecības personu izglītošanu un apmācību šo funkciju veikšanai;

- ietvert profilakses un veselības veicināšanas jautājumus līdzdiploma un pēcdiploma apmācībā.

16. Ārstniecības personu atbalsts

labākai sabiedrības veselībai

Ievads

Ārstniecības personu viedoklis par veselības jautājumiem lielā mērā ietekmē arī sabiedrības attieksmi, un tas viņiem, kā profesionāļiem, dod iespēju piedalīties sabiedriskās domas veidošanā un atbalstīt centienus sabiedrības veselības jomā. Vēsture liecina, ka daudzās sabiedrībās ārsti šo misiju ir veikuši izcili, piemēram, deviņpadsmitajā un divdesmitā gadsimta sākumā cenšoties panākt nabadzīgo iedzīvotāju dzīves apstākļu uzlabošanu, bet pēdējo gadu desmitu laikā aktīvi piedaloties smēķēšanas epidēmijas kontrolē, kā arī cīnoties par vienlīdzību veselības jomā. Profesionāļu viedoklim, neiesaistot dažādu partiju politiskos apsvērumus, ar veselību saistīto jautājumu risināšanā vajadzētu būt izšķirošajam.

Ārstniecības personu darbība sabiedrības veselības jomā var tikt realizēta individuāli vai ar profesionālo asociāciju atbalstu un to rezultātā pieaug profesionāļu reputācija sabiedrībā.

Turpmāk — vēl

"Latvijas Vēstneša" normatīvo aktu virsredaktores  Ausma aldermane,  Dace Bebre