Konferencē “Lisabonas līgums – kā tas mūs ietekmē?”

Valsts prezidents Valdis Zatlers:

Augsti godātais Eiropas Komisijas prezidenta kungs [Žozē Manuels Barrozu],

ekselences, dāmas un kungi!

Pagājušā gada 14.decembrī Lisabonā tika pielikts punkts apjukuma un neziņas periodam Eiropas integrācijā. Arī man ir bijis gods parakstīt jauno Eiropas pamatlīgumu. Līgumu, kurš rada nosacījumus ES tālākai pilnvērtīgai funkcionēšanai, tās lomas nostiprināšanai starptautiskajā arēnā.

Tajā brīdī es izjutu patiesu saviļņojumu. Izjutu atvieglojumu par to, ka vēl viens sarežģīts Eiropas politikas jautājums ir veiksmīgi atrisināts. Sajutu gandarījumu par to, ka arī Latvija ir devusi savu intelektuālo un politisko ieguldījumu kopīgā mērķa sasniegšanai.

Tajā pašā laikā jau pirms Lisabonas līguma parakstīšanas esmu uzdevis sev un citiem vienu jautājumu un turpinu to darīt arī pašlaik – vai Eiropas pilsoņi pieņems šo līgumu?

Šis jautājums nebūt nav retorisks. Esmu optimists un tādēļ ceru, ka Līguma ratifikācijas process dalībvalstīs ritēs veiksmīgi. Protams, vienmēr pastāv risks, ka, izvirzot ratifikāciju tautas nobalsošanai, tā var tikt noraidīta, kā tas jau savā laikā notika ar Konstitucionālo līgumu dažās Eiropas Savienības dalībvalstīs.

Man ir patiess prieks šodien jūs uzrunāt Latvijas Universitātē. Jau vēsturiski universitātēs un to auditorijās ir dzimušas un iztirzātas daudzas savam laikam progresīvas un pārdrošas domas. Arī Latvijas Alma Mater Lielā aula nav izņēmums. Arī šeit kā pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados, tā arī tagad, pēc neatkarības atgūšanas, ir izskanējušas daudzas iedvesmojošas, pārdomas un pārmaiņas rosinošas uzrunas. Esmu gandarīts, ka Lisabonas līguma publiska apspriešana Latvijā sākas tieši Latvijas Universitātē. Latvijas sabiedrībai ir ļoti svarīgi, ka līgumu skaidros ne tikai politiķi, bet par to diskutēs arī akadēmiskajā vidē.

Taču pirms dodu vārdu Eiropas Komisijas prezidentam Žozē Manuelam Barrozu, gribu dalīties savās pārdomās par, manuprāt, svarīgākajiem uzdevumiem un izaicinājumiem, kas ikvienu no mums personīgi, mūsu valstis un mūsu kopīgi veidoto Eiropas Savienību skars līdz ar Lisabonas līguma ratifikāciju.

Mūsdienu globālā pasaules attīstība rāda visai skarbu ainu. Klimata izmaiņas, enerģijas deficīts, migrācija, starptautiskā drošība un nāciju demogrāfiskā sastāva maiņa. Tie ir jautājumi, kuru risināšanu nevar atlikt uz vēlāku laiku.

Tie ir jautājumi, kas prasa konsekventu, konstruktīvu un, galvenais, tālredzīgu rīcību. Tās ir problēmas, kuras liek skaidri apzināties – Eiropa šodien vairāk nekā jebkad agrāk ir vērtību, nāciju un tautu solidaritātes savienība. Tas nav tikai vienotais tirgus, kurā mēs tirgojamies. Tā ir kopīga politiska telpa, kurā mēs dzīvojam.

Politiskā Eiropa un ekonomiskā Eiropa šodien nedzīvo dažādās dimensijās. Vēl vairāk – šodienas Eiropai vajadzīgs kopīgs ietvars. Gribu cerēt, ka Lisabonas līgums, tam topot ratificētam, ļaus modernajai Eiropai ieņemt tai atbilstošu un cienīgu vietu starptautiskajā arēnā.

Jaunā starptautiskā politiskā kārtība no mums prasa kā ekonomisko konkurētspēju, tā arī spēju ideālu vārdā saskaņot intereses. Un tas nozīmē, ka mēs kā eiropieši globalizācijas laikmetā būsim konkurētspējīgi vien tad, ja savu kopīgo stratēģisko rīcību balstīsim uz brīvības, demokrātijas un likuma varas pamatvērtībām.

Dāmas un kungi!

Aktuāls ir jautājums – vai Lisabonas līgums un tā spēkā stāšanās process tuvinās vai attālinās Eiropas valdības un institūcijas no saviem pilsoņiem?

Es domāju, ka tuvinās. Bet tikai tad, ja mēs visi – Eiropas institūcijas, dalībvalstu valdības un pilsoniskā sabiedrība kopumā – par Lisabonas līgumu runāsim vienā valodā.

Ja mēs to neizdarīsim, rezultāts būs ne tikai mūsu pilsoņu vienaldzība pret Eiropas integrācijas ideju, bet vēl ļaunāk – iespējams eiropeisko vērtību noliegums sabiedrībā. Arī pats Lisabonas līgums tad praksē nedarbosies. Tas nesasniegs mūsu pašu izvirzītos mērķus. Tā vietā, lai stiprinātu Eiropu, jaunais līgums to pat varētu vājināt. Mēs nedrīkstam to pieļaut.

Viens vēsturisks piemērs pārdomām. Vai atceraties ambiciozo 2000.gada Lisabonas stratēģiju? Tās arhitekti toreiz teica, ka līdz 2010.gadam Eiropa būs viskonkurētspējīgākais reģions pasaulē.

Un jūs zināt, kā ir īstenībā. Tāpēc gribu teikt – jebkuram ambiciozam plānam ir nepieciešams precīzs laika grafiks un izmērāmi mērķi, un, pats svarīgākais, griba un neatlaidība šos mērķus sasniegt. Citādi tā būs tikai kārtējā koncepcija, kas tā arī paliks uz papīra. Esmu pārliecināts, ka par tādu nekļūs pirms pāris mēnešiem Lisabonā parakstītais līgums. Mums jāapzinās – vienotas un plecu pie pleca strādājošas Eiropas ideja mūsu tautām ir būtiski svarīga, lai nosargātu savu vietu šajā globalizētajā pasaulē.

Tādēļ īpaši gandarīts esmu par to, ka tieši Eiropas Komisijas prezidenta klātbūtnē mēs Latvijā sākam publisku diskusiju par Lisabonas līgumu. Diskusiju, kura novedīs ne pie automātiskas, bet pie izsvērtas un apzinātas mūsu Saeimas rīcības, šo līgumu ratificējot.

Tādēļ aicinu visus tos klātesošos, kuri tic Eiropas nākotnes idejai, aktīvi iesaistīties diskusijā ne tikai šajās viesmīlīgajās universitātes sienās, bet arī visā Latvijā. Tikai izprotot Lisabonas līguma darbības principus, mēs varēsim visā pilnībā realizēt to pozitīvo potenciālu, ko sniedz jaunā, apvienotā Eiropa.

Vēlu jums auglīgu diskusiju šodien un daudzas ierosmes turpmākajam darbam!

Uzruna konferencē “Lisabonas līgums – kā tas mūs ietekmē?” Latvijas Universitātē 15.februārī.

Eiropas Komisijas priekšsēdētāja Žozē Manuela Barrozu un Latvijas ārlietu ministra Māra Riekstiņa uzrunas konferencē tiek gatavotas publicēšanai nākamajā “Latvijas Vēstneša” laidienā