Kad mūsu augstāko izglītību sver Eiropas svaros

Jānis Vētra, Latvijas Rektoru padomes priekšsēdētājs, Rīgas Stradiņa universitātes rektors

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

Spānijas pilsētā Salamankā no 29. līdz 31. martam notika Eiropas akadēmiskās sabiedrības pārstāvju saiets "Veidojot mūsu nākotni Eiropas izglītības telpā". Sanāksmē piedalījās Eiropas rektoru konferenču konfederācijas, Eiropas universitāšu asociācijas, Eiropas profesionālo augstskolu asociācijas pārstāvji, kā arī ES Komisijas, Eiropas Padomes, Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD), UNESCO, Eiropas studentu, darba devēju asociāciju un citu starptautisko organizāciju amatpersonas. No Latvijas piedalījās Eiropas diplomatzīšanas tīkla ENIC prezidents Andrejs Rauhvargers, Latvijas Universitātes rektors Ivars Lācis, Banku augstskolas profesors Ivars Brīvers un es.

Saieta vieta nebija izraudzīta nejauši. Tur atrodas ceturtā vecākā pasaules universitāte, kas akadēmisko tradīciju ziņā seko Boloņas, Parīzes un Oksfordas universitāšu trijniekam. Salamankas universitāte ir dibināta 1218. gadā. Akadēmiskā bagāža, kas uzkrāta, ejot cauri gadsimtiem un varām, ir milzīga.

Salamankas saiets bija tieša atbildes reakcija uz Boloņas konferenci, kas notika 1999. gadā. Boloņā Eiropas valstu izglītības ministri parakstīja deklarāciju par to, ka visas Eiropas valstis apņemas līdz 2010. gadam izveidot vienotu augstākās izglītības telpu. Tas bija politiķu sperts solis. Boloņas deklarācijas sagatavošanā kā atsevišķi eksperti gan piedalījās augstskolu pārstāvji, bet Eiropas augstāko izglītības iestāžu "jāvārds" idejai par vienotu augstākās izglītības telpu un tās izveidošanas mehānismiem nebija dots. Tālab pēc nepilniem diviem gadiem tika rīkots augstākās izglītības institūciju saiets, kurā tika akceptēta gan ideja, gan tās īstenošanai izvēlētie ceļi. Līdz ar to tika mazināta spriedze starp valdībām un augstskolām, kas gan Latvijā neizpaudās, bet vairākās Eiropas valstīs bija visai dramatiska.

Piemēram, lai izveidotu starptautiski salīdzināmu un vairāku pakāpju augstāko izglītības sistēmu, daudzām Eiropas valstīm būtiski jāmaina pašreizējā struktūra. Augstāko mācību iestāžu izsniegtajos beigšanas dokumentos fiksētie akadēmiskie grādi dažādās valstīs ir atšķirīgi: Francijā var iegūt licenciāta, maģistra un doktora grādu, Vācijā augstskolu absolventi saņem diplomēta speciālista grādu, Itālijā — diploma di lauria. Lielbritānijā bakalaura un maģistra grādi tiek izprasti citādi nekā Amerikas Savienotajās Valstīs. Lielās daudzveidības dēļ diplomus Eiropā ir grūti salīdzināt. Lai students, kurš vienā valstī ieguvis diplomu, varētu turpināt studijas vai iesaistīties darba tirgū citā valstī, vairākām valstīm bija, ir un būs jāveic daudzas izmaiņas studiju organizācijā.

Boloņas deklarācija paredz, ka katram studiju ciklam ir jānoslēdzas ar divām iespējām: vai nu turpināt studijas nākamajā ciklā, vai arī iesaistīties darba tirgū. Tas nozīmē, ka katrā studiju posmā cilvēkam vienlaikus ir gan jāuzkrāj pienācīga akadēmiskā bagāža studiju turpināšanai, gan jāiegūst profesionālā kvalifikācija, kas nodrošinātu vietu darba tirgū. No augstākās izglītības attīstības viedokļa tā ir revolucionāra pārmaiņa, jo tā dēvētā akadēmiskā izglītība tradicionālā izpratnē paredzēja to, ka studiju programmas tiek veidotas uz zinātnisko projektu bāzes. Cilvēks tika izglītots vispārīgi, bez konkrētas specializācijas. Rezultātā studenta zināšanas un spējas tika attīstītas ciešā saistībā ar attiecīgajā laika posmā augstskolā dominējušo zinātnes nozari. Tā ir ļoti vienkārša studiju organizācija — studentu izglītošanu pakārtot kāda zinātniska projekta īstenošanai. Tomēr sagatavot cilvēku darba tirgum šādi nebija iespējams. Lai iegūtu profesionālo kvalifikāciju, studentiem vēl papildus bija jāapmeklē kāds īsais kurss. Šī shēma daudzās Eiropas valstīs darbojas vēl aizvien.

Protams, arī vispārīga akadēmiskā izglītība ir vajadzīga, tomēr pieprasījums pēc tās ir daudz mazāks nekā pēc profesionālas augstākās izglītības. Turklāt pēdējā laikā aizvien vairāk pieaug darba devēju spiediens. Viņi kā lielākie nodokļu maksātāji un augstskolu finansētāji nav apmierināti, ka nauda tiek izlietota neracionāli un viņiem vēl papildus jāiegulda līdzekļi augstskolu absolventu pārkvalificēšanā un sagatavošanā nepārtraukti mainīgajām darba tirgus prasībām.

Diskusiju loks par profesionālās un akadēmiskās izglītības sintēzi viena posma etapa ietvaros Eiropā vēl nav noslēdzies.

Tā kā Boloņas deklarācijā izvirzīto mērķu sasniegšanas ceļā stājās daudzas problēmas, augstskolu mācībspēki šo dokumentu nebūt neuztvēra ar sajūsmu. Pēc divu gadu pamatīga darba — Eiropā par Boloņas deklarācijas nostādnēm tika rīkots simtiem semināru un konferenču — Salamankas saietā akadēmiskā sabiedrība vienojās par kopsaucēju: sekmēt Eiropas augstākās izglītības vienotas telpas izveidi, tādējādi palielinot šī reģiona konkurētspēju pasaulē.

Saietā vairākkārt tika uzsvērts, ka kopš Berlīnes mūra krišanas vienota augstākās izglītības telpa jau būtībā pastāv. Līdz ar mūri krita psiholoģiskās barjeras. Patlaban brīvu studentu un mācībspēku pārvietošanos vienotajā telpā kavē papīra barjeras — vīzas vai uzturēšanās atļaujas, kā arī diplomu nesalīdzināmība. Tādēļ jāatrisina jautājumi par šķēršļu novēršanu garīgi izveidotās Eiropas augstākās izglītības telpas konsolidēšanai.

12. un 13. gadsimtā universitātes bija vieta, kur satikās skolotājs ar skolnieku, un mācības tajās bija ļoti maz strukturētas. 19. gadsimtā zinātne un līdz ar to arī universitātes kļuva par jaunu tehnoloģiju un rūpniecības attīstības dzinējspēku. 20. gadsimtā nostiprinājās Humbolta universitātes ideja — uz zinātni balstītā izglītība.

Savukārt, 21. gadsimtā ieejot, augstāko izglītību raksturo jēdziens "masu izglītība", jo augstskolās studē 25 līdz 30 % attiecīgā gadagājuma jauniešu ar atšķirīgām interesēm un motivāciju, līdz ar to augstskolām ir jāveido ļoti demokrātiskas un plaši lietojamas studiju programmas. Pieaug īsa laika studiju nozīme. Eiropā augstskolu lomu pēdējos gados būtiski ietekmējis arī tas, ka ļoti sazarojies un daudzveidīgs kļuvis augstākās izglītības institūciju tīkls. Līdzās tradicionālajām universitātēm stājas visas izglītības iestādes, kas piedāvā turpināt mācības pēc pilnas vidējās izglītības iegūšanas: dažādi institūti, augstskolas, koledžas. Aizvien jaunas korekcijas studiju programmās ievieš strauji mainīgā informācijas tehnoloģiju attīstība. Augstākai izglītībai strauji samazinās finansējums no sabiedriskajiem līdzekļiem. Absolūtos skaitļos tas it kā īpaši nemainās, bet, tā kā studentu, programmu un institūciju skaits pieaug, augstākās izglītības finansējuma īpatsvars aizvien samazinās. Līdz ar to jāmeklē jauni finansu partneri līdzekļu piesaistīšanai augstskolām. Tāds ir fons, uz kura jādarbojas mūsdienu augstskolām.

Salamankas saieta ietvaros notika vairākas plenārsēdes, kā arī divpadsmit darba grupas iztirzāja sešas nozīmīgas tēmas par Boloņas deklarācijas iedzīvināšanu:

Universitāšu brīvība

ar atbildību

Jo vairāk prasību sabiedrība izvirza augstskolām, jo lielāka autonomija tām jāpiešķir. Nevar palielināt atbildību, nepalielinot autonomiju. Šī problēma ir aktuāla visās Eiropas valstīs, tomēr, manuprāt, Latvijā šī tēze būs jāskaidro vēl ilgi. No augstākajām mācību iestādēm tiek prasīta lielāka atbildība studentu sagatavošanā, kvalitātē, darba devējam nepieciešamu zināšanu un prasmju apguves nodrošināšanā, sabiedrisko līdzekļu izlietošanā. Bet nedrīkst aizmirst, ka atbildība ir tieši proporcionāla iespējām pieņemt lēmumus un rīkoties. Ja visu laiku esi dažādu reglamentējošu dokumentu žņaugos vai "īsā ministrijas pavadā", atbildība neveidojas. Atbildība nāk reizē ar akadēmiskās brīvības pieaugšanu, kas augstskolām paver iespēju daudz operatīvākiem vietējo, reģionālo un starptautisko partneru — gan zinātnisko institūciju, gan darba devēju, gan fondu — meklējumiem.

Saietā tika atgādināts, ka augstskolas no klasiskas valsts iestādes ir pārvērtušās par īpaša veida uzņēmumiem. Lai augstākās mācību iestādes darbība būtu efektīvāka, tās pārvaldē noteikti jāievieš uzņēmējdarbības principi. Par jebkuru savu darbību un tās lietderību augstskolai jebkurā brīdī jāspēj atskaitīties gan valdībai, gan sabiedrībai kopumā, gan saviem studentiem un darbiniekiem, gan finansu partneriem. Tomēr pārlūkojamība un caurskatāmība nav mērķis, bet tikai līdzeklis atbildības parādīšanai.

Speciālisti īpaši uzvēra to, ka augstskolu intelektuālā autonomija ir sevišķi kopjama un sargājama, jo ir daudz faktoru, kas var to ietekmēt. Piemēram, lielrūpnieki ir gatavi uzpirkt rezultātus, lai zinātnieku pētījumi un pierādījumi liecinātu par labu tieši viņu izvēlētajam izstrādājuma materiālam vai ražojumam. Rūpniecība operē ar milzīgiem resursiem, tādējādi cenšoties iekļūt augstskolu intelektuālās neatkarības telpā.

Nodarbinātība

Tā kā mūsdienās lielākajai daļai jauniešu pēc trīs četru gadu ilgām studijām ir jāuzsāk darbs, tālāko izglītošanos īstenojot daļlaika studijās, neklātienē vai arī atgriežoties augstskolā pēc vairākiem gadiem, jau pirmajam (bakalaura līmeņa) grādam ir jābūt izmantojamam Eiropas mēroga darba tirgū. Tātad bakalaura programmām jāsatur profesiju elementi. Ja tā ir Eiropas Savienībā regulēta profesija, piemēram, ārsts, farmaceits vai arhitekts, jāseko, lai programma izpildītu visas prasības, kas izvirzītas regulētai profesijai. Savukārt, veidojot neregulēto profesiju, piemēram, politologu, žurnālistu vai sociologu, bakalaura programmas, par galveno atskaites kritēriju jāizraugās izmantojamība darba tirgū.

Nodarbinātības sakarā ļoti svarīgi ir īsie studiju cikli, jo, operatīvi reaģējot, tos vieglāk nomainīt atbilstoši darba tirgus izmaiņām. Tomēr vairāku ciklu studiju programmas nav pašmērķis. Piemēram, neviens negrasās ārsta studiju programmu pāršķelt uz pusēm tikai tādēļ, lai izveidotu vairāku ciklu studijas. Pusārsts nevienam nav vajadzīgs.

Nozīmīgs ir jautājums par mūžizglītību. Nevienā nozarē zināšanas nav saglabājamas tādā kondīcijā, lai tās būtu noderīgas visam cilvēka mūžam. Darba tirgus diktē savus noteikumus, un konkurētspēja ir atkarīga no prasmes tiem pielāgoties. To ir sapratuši augstākās izglītības institūciju speciālisti, kuri norāda, ka augstskolām ir jāorientējas uz cilvēka izglītošanu visa mūža garumā pēc obligātās izglītības ieguves.

Universitātes ne tikai reaģē uz sabiedrības un darba tirgus vajadzībām, bet arī pašas ģenerē idejas par jaunām profesijām, sfērām un nišām, kuras līdz tam nav bijušas apgūtas. Ar šo specifisko funkciju tās atšķiras no jebkura cita uzņēmuma vai valsts institūcijas.

Mobilitāte

Mobilitāte tiek uzskatīta par vienu no galvenajiem mehānismiem vienotas augstākās izglītības telpas izveidē Eiropā. Virtuālā mobilitāte jau ieņēmusi stabilu vietu augstākās izglītības sistēmā, bet fiziskās mobilitātes iespējas vēl jāpilnīgo. Svarīgi, lai studenti ne vien apgūtu konkrēto studiju programmu, bet arī iepazītu attiecīgās valsts kultūras daudzveidību.

Lai mobilitāte tiktu ieviesta, ir jāveicina jau esošo dažādu sistēmu iedzīvināšana. Ir izveidota vienota kredītpunktu pārneses sistēma — ECTS. Diemžēl jāatzīst, ka tā vēl nedarbojas pietiekami labi visās Eiropas valstīs. Arī Eiropas diplomatzīšanas tīkla — ENIC’S un NARIC’S sistēmas ieviešana visās valstīs nerit vienlīdz strauji. Latvijā Akadēmiskās informācijas centrs darbojas sekmīgi.

Mūsdienās aizvien lielāku nozīmi iegūst diploma pielikums, kurā aprakstīts, kādi studiju kursi kādās augstskolās apgūti ceļā uz akadēmisko grādu. Ir principiāla atšķirība, vai cilvēks, piemēram, Sofijas universitātē pēc četru gadu studijām ieguvis sociālo zinātņu bakalaura grādu vai šo pašu grādu ieguvis, studējot pa gadam Sofijas, Oksfordas, Sorbonas un Prāgas universitātēs. Tas parādās tikai diploma pielikumā. Līdz ar to vienota diploma pielikuma struktūras izveide ir ļoti svarīgs darbs, kurš patlaban tuvojas noslēgumam. Tomēr vēl neatbildēts ir jautājums: cik ilgi jāstudē vienā augstskolā, lai tā būtu tiesīga izsniegt diplomu? Ja cilvēks apceļo visu Eiropu, katras valsts universitātē studējot tikai vienu semestri, kura augstskola izsniegs diplomu? It kā pēdējā, kurā viņš studējis. Bet vai var piespiest Oksfordas universitāti izdot diplomu cilvēkam, kurš tur studējis vienu semestri no astoņiem? Par to vēl šķēpi lūzīs.

Pašlaik mobilitāte aptver 5 % no studējošo skaita Eiropā. Absolūtos skaitļos tas, protams, ir daudz, bet procentuāli — visai maz. Saistībā ar mobilitāti ir daudz pretrunīgu jautājumu. Sāpīgi tiek skarts Austrumu — Rietumu jautājums: vai Austrumu studenti pēc studijām no Eiropas rietumu augstskolām vēlēsies atgriezties mājās? Vai mobilitāte nepārvērtīsies par cilvēku pārceļošanu no mazāk apmaksātiem reģioniem uz reģioniem ar augstāku labklājības līmeni? Lai atsevišķas Eiropas daļas nenoplicinātos vēl vairāk, jādomā par mobilitāti kā apmaiņu. Tad var cerēt, ka Eiropa kā reģions attīstīsies vienmērīgi.

Smagas diskusijas norit arī par valodu jautājumu. Kā students, tā pasniedzējs var būt mobils tikai valodu zināšanu robežās. Naivi cerēt, ka daudz būs tādu, kas spējīgi studēt vai lasīt lekcijas vairāku, īpaši jau mazo Eiropas valstu valodās. Rodas bažas, ka mobilitāte nostiprināsies, vien piedāvājot studiju programmas angļu valodā. Par to neviens, izņemot Lielbritāniju un Īriju, īpaši nepriecājas. Ja Eiropā uzkundzēsies angļu valoda, vai tīši nebūsim izveidojuši otru Ameriku? Un otra Amerika vienmēr būs tikai otrā. Skaidrs, ka Eiropas valodu un kultūru daudzveidība ir tās lielākā bagātība, kas dara šo reģionu interesantu pasaules acīs, tādējādi vairojot tā konkurētspēju. Tādēļ kompromiss vēl jāmeklē.

Dažas valstis, piemēram, Itālija un Spānija, ārvalstu studentiem piedāvā vispirms apgūt attiecīgo valodu un tikai pēc tam — studiju programmu. Ar lielajām valodām problēmu nebūs, bet ko darīt latviešiem, lietuviešiem, čehiem vai slovēņiem?

Mobilitātes veicināšanai jārisina arī vairāki praktiski jautājumi, piemēram, ilgstošas uzturēšanās atļauju saņemšana, personāla sociālās nodrošināšanas jautājumi. Darāmā vēl daudz.

Salīdzināmība

Tika uzsvērts, ka visi aspekti, kas ļauj viegli un saprotami salīdzināt dažādās valstīs iegūto izglītību, ir jāskata mūžizglītības dimensijā. Eiropas kredītpunktu pārneses sistēma ir ne vien jāpiemēro bakalaura un maģistra līmenim, bet arī jāveido kā mūžizglītības uzskaites sistēma: visi atbilstošas kvalitātes kursi, ko cilvēks mūžā apmeklē, tiek ieskaitīti viņa kredītpunktu kontā. Kad savākts vajadzīgais kredītpunktu skaits, tiek izsniegts diploms, kas paver iespēju no jauna stāties uz darba tirgus starta taisnes. Dažādos kursos gadu gaitā apgūto zināšanu fiksējums ceļā uz diploma iegūšanu vairos cilvēka motivāciju aizvien papildināt vai iegūt jaunu kvalifikāciju.

Kvalitāte

un akreditācija

Studiju programmu un augstskolu akreditācijas ideja Eiropā dzima tikai pirms desmit gadiem. Pirms pieciem gadiem Dānija, Nīderlande, Lielbritānija, arī Latvija intensīvi sāka šo darbu. Šobrīd akreditācijas un kvalitātes novērtēšanas institūcijas ir izveidotas gandrīz visās Eiropas valstīs. Tagad galvenais ir unificēt sistēmas, nosakot vienotus kritērijus, pēc kuriem veikt studiju programmu kvalitātes mērījumus. Tomēr uzmanība jākoncentrē uz to, lai kvalitātes novērtēšanas sistēma nenonivelētu izglītības iespēju daudzveidību Eiropā. Eiropas mērķis nav panākt, ka, piemēram, socioloģiju studenti visā kontinentā apgūst pēc vienas programmas, ar vieniem un tiem pašiem mācību līdzekļiem un datorprogrammu nodrošinājumu.

Mums Latvijā jāatceras, ka saistībā ar izglītību nav spēkā arguments: Eiropa tā prasa.

Konkurētspēja

Konkurētspēja ir augstākās izglītības galamērķis un mēraukla. To raksturo studentu skaits augstskolā, noteiktā studiju virzienā, absolventu spēja iesaistīties darba tirgū, mācību iestādes prasme piesaistīt bāzes un papildu finansējumu un izmantoto resursu apjoms uz vienu studējošo.

Nav tik svarīgi konkurēt vienas valsts vai Eiropas kontekstā, bet gan visas pasaules mērogā. Eiropā universitātēm jāveicina partnerattiecību veidošana starp dažādām institūcijām. Ja sistēma būs sakārtota tā, ka studenti no visas pasaules brauks studēt uz Eiropu, tad varēsim secināt, ka pārmaiņas iegūlušas pareizās sliedēs.

Saietā tika uzsvērts, ka svarīgākā institūcija ir augstskola. Ja augstskola kā institūcija nav pietiekami spēcīga, tā jāstiprina. Bez spēcīgas augstskolas nav iespējams radīt un piedāvāt kvalitatīvas, konkurētspējīgas studiju programmas. Te nu Latvijā vēl daudz neatrisinātu problēmu. Galvenokārt nav nodrošināts finansējums augstskolu attīstībai. Aizvien pieaug studiju maksas īpatsvars, kas konkurences apstākļos galvenokārt tiek izlietots docētāju un pārējā personāla darba algām, bet praktiski nav iespējams no tā veikt mērķtiecīgus ieguldījumus augstskolas infrastruktūras nostiprināšanai. Joprojām nav zinātnes finansējuma augstskolām. Arī valsts finansēto studiju vietu finansējums absolūtos skaitļos ir piecas līdz astoņas reizes mazāks nekā līdzīgās programmās Rietumeiropas augstskolās.

Jāteic, ka augstāko mācību iestāžu prestižu grauj negatīvi tendētās ziņas masu medijos. Ja gadās "uzrakt" kādu pārkāpumu, to apcerē no visām pusēm. Viltots diploms vai iespējams finansu pārkāpums ir kā medusmaize plašsaziņas līdzekļu pārstāvjiem. Protams, par to ir jāraksta un jārunā, tomēr trūkst līdzsvara panākumu un negāciju atspoguļojumā. Negāciju uzsvērums vājina augstskolu kā institūciju lomu sabiedrības acīs. Turklāt tiek vājināta arī Latvijas augstskolu konkurētspēja reģionā. Negatīvajām ziņām aplipušais augstskolas tēls nav simpātisks nedz pašmāju jauniešiem, nedz ārvalstu partneriem. Tuvāki un tālāki kaimiņi ir ļoti labi informēti par to, ko raksta par situāciju Latvijas augstskolās. Diemžēl masu medijos atrodamā informācija sniedz greizu priekšstatu par patieso situāciju mūsu valstī.

Salamankas saietā tika atzīts, ka Latvija ir viena no vismodernākajām Eiropas valstīm augstākās izglītības organizācijas ziņā. Mums patiesībā nekas speciāli nav jādara nedz Boloņas deklarācijas, nedz Salamankas saieta nostādņu īstenošanā, jo galvenie "mājasdarbi" ir jau paveikti. Augstākās izglītības organizācijas ziņā no Latvijas atpaliek gan Igaunija, gan Lietuva, gan daudzas citas valstis.

Par to, ka Latvijas sasniegumi augstākās izglītības organizācijā ir pamanīti, liecina arī blakuszīmes. Salamankas saietā vienu no divpadsmit darba grupām bija uzticēts vadīt J. Vētram. Rīcības komitejā Austrumeiropas valstis pārstāvēja tikai divi cilvēki: J. Vētra un Tartu Universitātes rektors Jāks Avikso.

Pēc trīs gadus ilgušiem sagatavošanas darbiem Salamankas saieta noslēgumā, apvienojot Eiropas rektoru asociāciju un Eiropas Savienības rektoru konferenču konfederāciju, tika izveidota viena organizācija — Eiropas universitāšu asociācija (EUA). Tā aptver visu veidu augstākās izglītības institūcijas. EUA ir individuālo (universitātes) un kolektīvo (rektoru padomes un konferences) biedru apvienība. Tā būs galvenā universitāšu pārstāvības institūcija sadarbībai ar Eiropas Padomi un Eiropas Savienības institūcijām.

Par EUA prezidentu tika ievēlēts bijušais Lionas universitātes rektors Ēriks Fromā. Tika ievēlēta arī asociācijas valde astoņu cilvēku sastāvā un izveidota padome, kurā ietilpst visu kolektīvo biedru priekšsēdētāji, tai skaitā Latvijas Rektoru padomes priekšsēdētājs J. Vētra. Reizi gadā notiks asambleja, kurā piedalīsies visi EUA biedri.

No Latvijas EUA dibinātāji bija Rektoru padome, kas pārstāv 30 valsts atzītās augstskolas, un Latvijas Universitāte kā individuālais biedrs.

EUA padome uz pirmo sēdi pulcēsies 17. maijā Prāgā. 18. maijā tur notiks Eiropas valstu izglītības un zinātnes ministru konference, kurā akadēmiskās sabiedrības pārstāvji iepazīstinās ar Salamankas saieta galaziņojumu, ko patlaban EUA saskaņo ar ES prezidējošo valsti Zviedriju. Ministru konferencē tiks pieņemti lēmumi par Eiropas kopējo augstākās izglītības politiku nākamajiem diviem gadiem.

Marika Līdaka, "LV" iekšlietu redaktore