Noteiktiem, ritmiskiem, rezultatīviem soļiem

Jānis Straume, Saeimas priekšsēdētājs, — “Latvijas Vēstnesim” otrdien, 8. maijā

— Kāds, jūsuprāt, ir bijis Saeimas veikums šajās pāris nedēļās, kopš sākusies tās Pavasara sesija?

— Domāju, ka jau pašā sesijas sākumā ir izvērsies diezgan aktīvs likumdošanas darbs. Darba kārtībā tiek iekļauti visai būtiski un apjomīgi likumprojekti. Kā zināms, svarīgais likumprojekts par grozījumiem Enerģētikas likumā Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijā tika sagatavots jau uz sesijas sākumu. Tomēr tā izskatīšana tika pārcelta uz vēlāku laiku. Acīmredzot šis likumprojekts tiks izskatīts šajā ceturtdienā, 10. maija plenārsēdē, trešajā lasījumā.

Šīs sesijas sākumam bija raksturīgas arī politiskās kaislības, kas saistāmas ar privatizējamās valsts akciju sabiedrības “Latvijas kuģniecība” privatizāciju. Gandrīz puse dienas pagājušās plenārsēdes laikā tika pavadīta, lai diskutētu par iespējamo neuzticības izteikšanu ekonomikas ministram Aigaram Kalvītim.

Domāju, ka patlaban Saeimā visumā norisinās tradicionāls un ierasts Latvijas parlamenta darbs. Turklāt sākts strādāt bez kādas iešūpošanās.

— Kādi būtu nozīmīgākie un būtiskākie likumi, ko Saeimai vajadzētu pieņemt līdz šīs sesijas beigām, proti, līdz Jāņiem?

— Pirmām kārtām grozījumi Enerģētikas likumā, tāpat grozījumi likumā par telekomunikācijām. Arī grozījumi likumā par dzīvojamo telpu īri, kuru ir ļoti daudz. Tur uz trešo lasījumu ir iesniegti vairāki simti priekšlikumu. Tie ilgstoši tiek analizēti un rūpīgi sagatavoti Valsts pārvaldes un pašvaldības lietu komisijā.

— Pirms dažām dienām apritēja viens gads, kopš sāka strādāt Andra Bērziņa vadītais Ministru kabinets. Kā vērtējat šīs valdības līdzšinējo darbību un iespējas tai pastāvēt līdz 7. Saeimas darbības beigām?

— Domāju, ka šī valdība strādā pietiekami stabili. Vienīgais, ko varbūt varētu vēlēties, — vairāk dinamikas, lemjot par būtiskiem jautājumiem, kas skar gan ar likumdošanu saistītās lietas, gan ar privatizācijas procesiem saistīto darbu. Lai gan ne tik veiksmīgi, kā mums gribētos, virzās uz priekšu “Latvijas kuģniecības” privatizācija, tomēr valdība ar Andri Bērziņu priekšgalā, manuprāt, spēj sarežģītās situācijās rast tādus risinājumus, lai nerastos politiski saasinājumi.

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Tas, manuprāt, rada pamatu domāt, ka šī valdība varētu strādāt līdz pat nākamajām Saeimas vēlēšanām. Jo, pēc manām domām, pašreizējais Ministru prezidents izceļas tieši ar to, ka viņš ļoti saprātīgi cenšas līdzsvarot visu valdībā esošo politisko spēku intereses. Tas, protams, nav viegli. Līdz ar to varbūt daudzi jautājumi netiek risināti tik ātri, kā mēs visi to vēlētos. Taču pamatlīnija — virzība uz Eiropas Savienību un NATO — tiek ieturēta. Valdībai ir diezgan laba sadarbība ar parlamentu. Tāpēc, manuprāt, šī valdība noteikti varētu turpināt darbu līdz nākamajām vēlēšanām.

— Cik lielā mērā “Latvijas kuģniecības” privatizācijas norise varētu būt atkarīga arī no Saeimas deputātu rīcības?

— Neapšaubāmi, parlaments ietekmē šo procesu, jo visi jautājumi, kas skar “Latvijas kuģniecības” privatizāciju, tiek apspriesti arī Saeimā. Kā zināms, jau labu laiku darbojas īpaša parlamentārās izmeklēšanas komisija, kas izskata stratēģiski svarīgo objektu privatizācijas jautājumus, kur viens no būtiskākajiem ir tieši “Latvijas kuģniecības” tālākās nākotnes jautājums. Šajā komisijā pastāvīgi notiek nopietnas diskusijas, uz tās sēdēm tiek uzaicinātas atbildīgas amatpersonas. Tātad parlaments visu laiku ir labi informēts par šo procesu. Un neapšaubāmi tieši parlamentā ir krasāka viedokļu polarizācija, jo šeit, atšķirībā no valdības, aktīvi darbojas arī opozīcija, līdz ar to daudzi jautājumi iezīmējas asāk.

— Pēdējā laikā ir parādījušies priekšlikumi izdarīt diezgan kardinālus grozījumus Satversmē, kas varbūt pat prasītu pieņemt gluži jaunu mūsu valsts konstitūciju. Kā jūs, būdams Saeimas priekšsēdētājs, raugāties uz šīm iniciatīvām?

— Mans viedoklis diezgan skaidri jau tika pausts uzrunā Saeimai 4. maija svinīgajā sēdē. Manuprāt, pašreizējā situācijā Latvijai jauna Satversme nepavisam nav vajadzīga. Un diskusija tādā rakursā, kā to šobrīd mēģina ievirzīt viena politiska partija, man nav pieņemama. Acīmredzami tiek spēlēts uz vēlētāju vēlmēm ne tik daudz nomainīt Satversmi, cik izdarīt vienu grozījumu tajā, kas attiecas uz būtisku Satversmi regulējošu jautājumu. Runa ir par tautas vēlētu Valsts prezidentu. Kā zināms, jau Latvijas brīvvalsts laikā pirms tās okupācijas vairākkārt ir bijušas diskusijas par šo jautājumu, taču tām nebija rezultātu, jo tā bija vienas partijas vēlēšanu kampaņas sastāvdaļa. Man šķiet, ka šobrīd situācija zināmā mērā ir līdzīga.

Katrā ziņā diskusija par iespējamajiem grozījumiem Satversmē ir nepieciešama, bet laikam gan cita iemesla dēļ, jo mums neapšaubāmi priekšā ir referendums par iestāšanos Eiropas Savienībā. Taču ne mūsu konstitūcija, ne citi likumi, tostarp likums par tautas nobalsošanu, tieši nereglamentē to procedūru, kas būtu piemērojama šī referenduma veikšanai.

Domāju, ka par šo jautājumu — grozījumiem Satversmē — ir jābūt diskusijai, un laikam gan šī diskusija varētu arī beigties ar to, ka šīs Saeimas laikā daži grozījumi tiks veikti. Attiecībā uz radikālu Satversmes pamatprincipu maiņu, kas skartu valsts konstitucionālo iekārtu, man ir tāds viedoklis, ka droši vien parlamentārie politiskie spēki nevarēs vienoties. Nu, protams, šeit vēl priekšā ir iespējama procedūra ar tautas iniciatīvu, tātad tautas ierosinātiem Satversmes grozījumiem vai labojumiem. Domāju, laiks rādīs, kā šī diskusija ievirzīsies. Taču vēlreiz gribētu teikt — mans viedoklis ir tāds, ka šobrīd kardināli grozījumi Satversmē nav vēlami un ir pat zināmā mērā bīstami.

— Joprojām sabiedrību satrauc korupcija Augstākajos valsts varas līmeņos. Laikam pārmetumi šajā ziņā ir gan pamatoti, gan arī dažkārt nepamatoti. Ar kāda veida radikālu rīcību šī korupcija būtu novēršama?

Par korupciju tiek runāts ļoti daudz, tomēr, manuprāt, šī problēma tiek izcelta vairāk, nekā tā reāli dzīvē pastāv. Taču neapšaubāmi tas ir būtisks jautājums. Politiskajiem spēkiem tieši šim jautājumam būtu jāpievērš īpaša uzmanība tuvākajā laikā. Risinājums šeit, manā uztverē, būtu tāds, ka jāpieņem tā sauktā nulles deklarācija jeb līdzekļu sākumdeklarācija, turklāt nopietni jādiskutē par legālās prezumpcijas principa ieviešanu. Šādi soļi neapšaubāmi nebūs viegli, jo varbūt saņems zināmas sabiedrības daļas vairāk vai mazāk slēptu pretestību. Taču es domāju, ka šis ir pats pateicīgākais laiks, lai šo jautājumu izvirzītu priekšplānā, jo, kā zināms, tuvojas nākamās parlamenta vēlēšanas. Un politiķi nevar nerunāt par šo jautājumu un ne tikai, bet nevar arī izvairīties no konkrētas rīcības. Es paredzu, ka šis jautājums līdz ar jaunām konceptuālām pieejām likumdošanai noteikti aktualizēsies vēl šīs Saeimas laikā.

— 9. maijā atzīmējam Eiropas dienu. Bet vai var uzskatīt, ka Latvija politiskā, ekonomiskā, tiesiskā un kultūras ziņā jau ir uzskatāma par īstenu Eiropas sastāvdaļu — ne vien ģeogrāfiskā, bet arī plašākā nozīmē? Neraugoties uz to, ka Latvija vēl nav Eiropas Savienības dalībvalsts?

— Domāju, ka visās šajās jomās Latvija ir virzībā uz Eiropas Savienību un līdz ar to uz pilntiesīgas Eiropas valsts statusu. Protams, kādā no šīm nozarēm mēs esam tuvāk tiem standartiem, ko nepieciešams sasniegt, lai mēs patiešām būtu Eiropas līmenī, citur tālāk. Taču šī virzība pastāvīgi notiek, un prioritātes mūsu valstī ir skaidri izvirzītas. Līdz ar to, manā uztverē, tas ir tikai mūsu gribas un laika jautājums. Taču to statusu, kāds mums ir bijis pirms 60 gadiem, mēs neapšaubāmi atgūsim.

— Savukārt 8. maijs mūsu kalendārā ir Nacisma sagrāves un Otrā pasaules kara upuru piemiņas diena. Kā mēs varētu panākt, lai šī diena aizvien nevis šķeltu, bet vienotu mūsu sabiedrību, atceroties visus, kas atradušies vienā vai otrā frontes pusē?

— Manuprāt, lai gan šīs viedokļu atšķirības šajā skatījumā, ņemot vērā Latvijas vēsturiskos apstākļus, ir pilnīgi objektīvi izveidojušās, izpratne sabiedrībā par šiem jautājumiem tomēr ir. Par to liecina kaut vai tas apstāklis, ka šajā sarežģītajā situācijā, kāda ir bijusi valstiskās neatkarības atjaunošanas gados, sabiedrībā nav izraisījušies asi konflikti, kas destabilizētu sociālo un politisko situāciju. Domāju, ka, laikam ritot un kopīgiem spēkiem veiksmīgi realizējot sabiedrības integrācijas programmu, mēs šo jautājumu varēsim ievirzīt tādā gultnē, lai lielākā sabiedrības daļa ar izpratni attiektos pret šiem Latvijas tautai ļoti traģiskajiem notikumiem savā laikā, ar izpratni novērtētu to, kas bija tie objektīvie iemesli tam, kāpēc mūsu cilvēki atradās kara laikā pretējās pusēs.

— Ar ko šopavasar ir iezīmīgi Saeimas ārpolitiskie un parlamentārie sakari?

— Manuprāt, ļoti intensīvi turpinās gan Baltijas asamblejas darbs, gan arī mūsu delegāciju darbs starptautiskajās parlamentārajās institūcijās. Kā nozīmīgākos pasākumus tuvākajā laikā es varu minēt divus. Viens no tiem ir NATO parlamentārās asamblejas sēde, kas notiks šomēnes Viļņā. Bet maija beigās un jūnija sākumā notiks Ziemeļvalstu padomes un Baltijas asamblejas kopīgā sēde Rīgā, kur tiks runāts par to, kā tālāk attīstīt trīs Baltijas valstu un piecu Ziemeļeiropas valstu sadarbību. Protams, šīs sesijas laikā ir paredzētas arī vairākas Saeimas komisiju locekļu vizītes Austrumeiropas un Rietumeiropas parlamentos. Ieplānotas oficiālās delegācijas vizītes Ķīnā un Horvātijas Republikā. Maija beigās paredzēta Vācijas Bundestāga prezidenta Volfganga Tīrzes vizīte Latvijā.

— Šonedēļ Latvijā viesojas Somijas prezidente Tarja Halonena. Kādus rezultātus paredzat šai vizītei?

— Domāju, ka Somija kā viena no ziemeļvalstīm ir līdz šim ļoti aktīvi atbalstījusi mūsu virzību uz Eiropas Savienību. Tiesa, pēdējā laikā ir bijuši daži pārpratumi saistībā ar iestāšanos NATO, taču es ceru, ka šīs vizītes laikā šie pārpratumi tiks novērsti. Somija tomēr ar savu līdzšinējo atbalstu mums ir pierādījusi to, ka šī valsts ir patiesi labvēlīgi noskaņota Latvijai. Esmu pārliecināts, ka šī vizīte norisināsies mūsu savstarpējās sadarbības tradīciju padziļināšanas un turpināšanas gaisotnē.

Mintauts Ducmanis,

“LV” Saeimas lietu redaktors