Ārlietu ministrs:

— Latvijas Radio vakar, 9. maijā

Intervija Latvijas Radio 9. maija raidījumā “Kāpnes” pulksten 15.08. Vada žurnāliste Judīte Čunka

— Vispirms par kādu šodienas aktualitāti, proti, Lietuvas presē parādījies raksts, ka Lietuvas konservatīvo līderis Vītauts Landsberģis ir ierosinājis Seima delegācijai Baltijas asamblejā uzdot Latvijas ārlietu ministram, tas ir, jums, jautājumu, kāpēc Latvija vēršas pret Lietuvas iestāšanos NATO. Vai tiesa, ka Latvija ir trešā valsts pasaulē pēc Krievijas un Baltkrievijas, kas iestājusies pret Lietuvas uzaicināšanu NATO 2002.gadā? Tātad — ko Landsberģis ieteicis uzdot jums?

Indulis Bērziņš: — Īstenībā es biju ļoti pārsteigts par šo jautājumu. Bet Landsberģi es pazīstu ļoti sen — tad, kad 1990.gada 4.maijā es un mani kolēģi balsojām par Latvijas neatkarību, viņš bija šeit, lai iedrošinātu mūs un nodotu sveicienus no lietuviešu tautas, lietuviešu parlamentārieši jau bija balsojuši. Tā kā Landsberģis pārstāv parlamentā mums neapšaubāmi draudzīgo kaimiņvalsti Lietuvu, tad es tomēr atbildēšu uz šo jautājumu, lai tas arī man liekas dīvains. Tātad — Latvija ir par Lietuvas līdzdalību NATO pēc iespējas drīzāk, un ir iespējams, ka tiek saņemts šis uzaicinājums 2002.gada beigās Prāgas sammitā, kur piedalīsies NATO valstu vadītāji. Latvija ir arī par Latvijas un Igaunijas līdzdalību NATO jau 2002.gada beigās, kad notiek šī sanāksme. Un tieši tāpat es ļoti ceru, ka Lietuva ir gan par Lietuvas, gan par Latvijas, gan par Igaunijas līdzdalību NATO, turklāt šeit es gribu precizēt — es šeit runāju tikai par Baltijas valstīm.

— Tuvojas noslēgumam Latvijas prezidentūra Eiropas Padomē. Rīt jūs dosities uz Strasbūru, lai simboliski nodotu Eiropas Padomes prezidentūras atslēgas Lihtenšteinai. Ko Latvija ir paveikusi šajā laikā, cik daudz no tā Latvijas diplomāti ir paši uzsākuši un realizējuši, cik iestrāžu ir atstāts Lihtenšteinai, vai Eiropas Padome izvērtēs Latvijas padarīto, un par ko jums pašam ir lielākais gandarījums vai varbūt vilšanās?

I.Bērziņš: — Pirmkārt, Eiropas Padome arī ir vieta, kur mēs veiksmīgi sadarbojamies, piemēram, ar Lietuvu, ne tikai ar nākamo — Lihtenšteinu, bet arī ar Lietuvu, kas sāks savu prezidēšanu nākamā gada pirmajā pusē. Mēs esam viņus aicinājuši, sadarbojušies un esam gatavi dalīties savā pieredzē. Kas tad ir sasniegts? Divas jaunas dalībvalstis — tas nenotiek bieži. Latvija vispār bija pirmā prezidējošā valsts šajā 21.gadsimtā, ar 2001.gadu sāka savu prezidentūru. Ļoti veiksmīgas konferences, manā uztverē, ļoti precīzas, arī latviešiem Latvijā saprotamas par valodu, par mazajām valodām, par pašvaldībām, par Cilvēktiesību tiesu Strasbūrā. Tātad mums teorētiskais darbs un konferenču darbs arī bija veiksmīgs. Kopumā mums vienkārši vēsturiski paveicās — jaunas, pozitīvas izmaiņas Dienvidslāvijā, mums bija iespējas mūsu laikā atklāt jaunu biroju kopā ar Eiropas Drošības un sadarbības organizāciju. Mums samērā veiksmīgi izdevās nepārtraukti pievērst uzmanību Čečenijas jautājumam. Atcerieties — sākumā bija bažas, vai tik Latvija kā kaimiņvalsts nenobīsies no Krievijas vai —pilnīgi pretēji — nesāks, kā daži nelabvēļi teica, “atriebties” Krievijai.

Mēs, kā tas prezidentūrai pienācās, vēsi, mierīgi, atbilstoši starptautiskajai praksei un šīs organizācijas iespējām centāmies pozitīvi ietekmēt šo situāciju. Es gribu teikt, ka, katru dienu Eiropas Padomē vadot šo darbu, mūsu vēstnieks Andrējeva kungs tiešām sevi parādīja kā brīnišķīgs diplomāts, un lieliskas atsauksmes skan gandrīz no visām dalībvalstīm. Arī tad, kad Švimmera kungs Latvijā sniedza interviju laikrakstam “Diena”, viņš ļoti augstu novērtēja tieši Latvijas prezidentūru, tā ka es kopumā varu būt apmierināts. Par neizdarīto — nu ko, pasaulē vienmēr, par nožēlu, būs pietiekami daudz karsto punktu, kur vajadzēs iejaukties starptautiskām organizācijām — gan Drošības un sadarbības organizācijai, gan arī Eiropas Padomei, kas pamatā atbild par cilvēktiesībām, demokrātiju, par visām šīm vērtībām.

— Eiropas Savienības paplašināšanās komisārs Ginters Ferhoigens ir brīdinājis, ka grafiks jaunu valstu uzņemšanai ir apdraudēts sakarā ar dalībvalstu aizvien lielāku opozīciju. Kā atzīmē Ferhoigens, daži uzskata kandidātvalstis par apgrūtinošiem lūdzējiem, kuri Savienībai izmaksās daudz naudas. Arī Vācija ir brīdinājusi, ka kandidātiem ir jāizpilda ekonomiskie kritēriji. Var prognozēt, ka, tuvojoties Eiropas Savienības līderu apspriedei jūnijā, šie brīdinājumi atskanēs aizvien biežāk. Vai tas neliecina par to, ka Gēteborgā netiks nosaukts konkrēts paplašināšanās datums, kā to grib kandidātvalstis?

I.Bērziņš: — Kandidātvalstis to negrib, teiksim tā, Latvija, piemēram, to negrib, un pilnīgi loģiski mēs sākām sarunas pusotru gadu vēlāk nekā tā saucamās pirmās jeb Luksemburgas grupas valstis. Mēs uzskatām, ka mums ir reālas iespējas noķert pirmo grupu, un mēs to arī darām. Kas attiecas uz šo jūsu jautājumu, tas ir ļoti labs. Man liekas, jūsu jautājums nedaudz atvēsinās tos karstos prātus Latvijā, kas uzskata, ka Eiropas Savienība kā tāds putekļsūcējs to vien grib, kā iesūkt mūs iekšā, lai pēc tam izmantotu. Un tālāk jau tiek sacerētas visādas pasakas par zemes pirkšanu un par visu ko: ko tikai viņi, tie ļaunie eiropieši, nedarīs, lai mūs, paņēmuši iekšā, pēc tam kaut kādā veidā izmantotu. Bet tā tas nav! Šaubas ir ne tikai mums — un tas ir pilnīgi loģiski, ka mēs diskutējam un šaubāmies par to, kas mums būs labs un kādas būs problēmas iestājoties, ļoti lielas šaubas ir arī dalībvalstīm. Un, protams, tas dalībvalstīm izmaksās ļoti dārgi, jo īsā laikā būs jāpanāk, lai kandātvalstīs dzīves līmenis strauji pieaugtu, lai nebūtu šīs lielās atšķirības starp veiksmīgākajām, bagātākajām valstīm un pašām nabadzīgākajām; lai šī atšķirība nebūtu liela. Visi nekad nebūs vienādi, arī tagad Eiropas Savienībā ir liela atšķirība, piemēram, starp Portugāli, Grieķiju un Vāciju vai Dāniju, tas arī pilnīgi skaidrs. Bet šie signāli, tai skaitā arī tie, ko mums raida Ferhoigena kungs, ir pilnīgi pareizi — mums ir jābūt ekonomiski gataviem. Un nesen “Financial Times” rakstīja: četrām no kandidātvalstīm — Ungārijai, Bulgārijai, Igaunijai un Latvijai — tiek prognozēta visstraujākā ekonomiskā izaugsme turpmākajos gados; tas, man liekas, ir labākais apliecinājums tam, ka mēs, Latvija, varam.

— Vai šie Eiropas Savienības dalībvalstu iebildumi un brīdinājumi kandidātēm nav zināmā mērā saistīti ar to, ka pašas dalībvalstis tomēr nav gatavas iekšējai reformai, kas pavērtu ceļu paplašināšanai?

I.Bērziņš: — Paplašināšanās ir izaicinājums visiem — gan mums, kandidātiem, gan dalībvalstīm. Paplašināšanās īstenībā ir līdzeklis, kā globalizācijas apstākļos, Savienībai kopumā kļūstot konkurētspējīgākai, saglabāt Savienības iekšienē to pozitīvo, kas ir katrā individuālā nacionālā valstī un Savienībā, Eiropā kā tādā lielā vienībā kopā. Un man liekas, ka šajā gadījumā mums tiešām ir jāgatavojas visiem — gan kandidātēm, gan dalībvalstīm. Es ceru, ka mums visiem pietiks spēka, izturības un gribas.

— Presē ir parādījušās ziņas, ka Ginters Ferhoigens drīzumā varētu apmeklēt Latviju, viens no vizītes iemesliem varētu būt saistīts ar Eiropas Savienības un Krievijas sakaru paplašināšanu. Komisārs varētu lūgt Latvijas palīdzību šajā ziņā, proti, izmantot mūsu pieredzi. Vai šāda iespēja diplomātiskajās sarunās ir apspriesta, un kā Latvija varētu palīdzēt Eiropas Komisijai?

I.Bērziņš: — Es domāju, ka Latvijai ir liela pieredze attiecībās ar Krieviju un nebūt ne tikai negatīva. Bieži vien mēs uzsveram to, kas ir bijis slikts vēsturē, bet ir arī labi piemēri, piemēram, armijas izvešana precīzi laikā, atbilstoši līgumiem. Es negribētu runāt par vēstures lūzuma posmiem kopumā; ikdienā Latvijai ir šī sadarbības pieredze, un, pirmkārt, to varēs izmantot tad, kad Latvija pievienosies Eiropas Savienībai. Tilts nevar būt, ja stingri nebalstās uz kaut kā, un šajā gadījumā Latvija nevar būt nekāds tilts. Latvija var visveiksmīgāk sadarboties ar Krieviju tad, kad tā ir Eiropas Savienības sastāvdaļa, un ne tikai kā individuāla valsts, bet arī izmantojot to pieredzi, kas mums ir, un daloties šajā pieredzē. Bet Ferhoigena vizītes mērķis pirmkārt būs apmeklēt Latviju kā kandidātvalsti, jo Ferhoigens vienmēr ir uzskatījis un uzskata Latviju par reālu valsti, kas var noķert šo pirmo valstu grupu un būt gatava jau 2002.gada beigās, un pievienoties līdz 2004.gadam.

— Un, visbeidzot, vēl par kādu šīs nedēļas aktualitāti. Šonedēļ notiek arī būtiska apspriede par NATO paplašināšanos un drošību Eiropā. Bratislavā notiks tā sauktā Viļņas devītnieka tikšanās, tas ir, deviņu NATO kandidātvalstu premjeru apspriede, kurā piedalīsies arī Latvijas valdības vadītājs. Kādēļ šāda tikšanās tiek rīkota, un kādus jautājumus Latvijas puse ierosina apspriest? Tikšanās nobeigumā tiks pieņemta arī Bratislavas deklarācija, kas tajā ir paredzēts kā galvenais, kādi būs galvenie akcenti?

I.Bērziņš: — Jā, pagājušā gada maijā deviņu valstu ārlietu ministri sapulcējās Viļņā, tāpēc arī nosaukums “Viļņas devītnieks”, un pirmoreiz šīs visas kandidātvalstis vienojās strādāt kā komanda, lai sasniegtu kopējo mērķi — pievienoties NATO. Mēs šodien savu raidījumu sākām ar trim Baltijas valstīm, bet jābeidz jau ar daudz plašāku tīklu — tās ir deviņas kandidātvalstis. Pilnīgi iespējams, ka Horvātija pievienosies drīz kā desmitā kandidātvalsts. Pamatideja, protams, būs demonstrēt vienotību NATO paplašināšanās tuvumā, es vēl negribu teikt — priekšvakarā, jo 2002.gada beigās tiks pieņemts šis svarīgākais lēmums, un Latvijas ideja arī būs neapšaubāmi par to, ka šobrīd visām kandidātvalstīm ir reāla šī iespēja. Visam ir jābūt atkarīgam no mūsu pašu panākumiem, un Latvijai ir panākumi ceļā uz NATO — gan diplomātiskie, atcerēsimies kaut vai prezidentes kundzes pēdējo vizīti Amerikas Savienotajās Valstīs, gan arī reālie, šeit sagatavojot valsti un palielinot mūsu aizsardzības spējas.

Pēc ieraksta “LV” diktofonā