Uz deputātu jautājumu rakstiski iesniegtā atbilde

Ministrs M.Riekstiņš:

Uz jaut. nr.44/J9

Par nevienlīdzīgu attieksmi pret LR pilsoņiem un LR nepilsoņiem dažos divpusējos un daudzpusējos starptautiskajos līgumos

Ārlietu ministrija, pamatojoties uz Jūsu 2008.gada 6.februāra vēstuli Nr.8/7-2-11-(9/08) par iespējami nevienlīdzīgu attieksmi pret Latvijas Republikas pilsoņiem un Latvijas Republikas nepilsoņiem dažos divpusējos un daudzpusējos starptautiskajos līgumos, ir veikusi jautājuma par nepilsoņa statusa rašanās juridisko un vēsturisko izpēti un vēlas Jūs informēt par sekojošo:

Latvijas Republikas pilsoņu kopums tika noteikts ar Augstākās padomes 1991.gada 15.oktobra lēmumu “Par Latvijas Republikas pilsoņu tiesību atjaunošanu un naturalizācijas pamatnoteikumiem”. Lēmumā noteikts, ka, kaut gan Latvijas Republika 1940.gada 17.jūnijā tika okupēta un valsts zaudēja suverēno varu, tās pilsoņu kopums saskaņā ar Latvijas Republikas 1919.gada 23.augusta “Likumu par pavalstniecību” turpina pastāvēt. Lēmums paredzēja gan Latvijas Republikas pilsoņu kopuma noteikšanas kārtību, gan arī naturalizācijas pamatnoteikumus.

Ņemot vērā Latvijas kā starptautisko tiesību subjekta kontinuitāti, bija pamats atjaunot Latvijas pilsoņu kopumu tādu, kāds tas bija noteikts ar 1919.gada “Likumu par pavalstniecību”. Tādējādi Latvija nevis piešķīra pilsonību personām, kurām tā jau bija pirms Latvijas okupācijas, bet gan atjaunoja šo personu tiesības de facto.¹

Gan no 1991.gada Augstākās padomes lēmuma “Par Latvijas Republikas pilsoņu tiesību atjaunošanu un naturalizācijas pamatnoteikumiem”, gan no 1994.gadā pieņemtā Pilsonības likuma izriet, ka pilsoņu kopums tika atjaunots, nevis noteikts no jauna. Latvijai nav bijis pienākums automātiski garantēt pilsonību tiem indivīdiem un viņu pēctečiem, kuri nekad nav bijuši Latvijas pilsoņi un Latvijā ieceļojuši okupācijas laikā.²

Nepilsoņa statusa piešķiršana noteiktai personu grupai bija sarežģīta politiskā kompromisa rezultāts. Šis statuss bijis noteikts kā pagaidu statuss, lai persona ar laiku iegūtu Latvijas pilsonību vai izvēlētos citu valsti, ar kuru nostiprināt savu tiesisko saikni. Piešķirot šīm personām nepilsoņa statusu, tika radīta jauna, līdz šim starptautiskajās tiesībās nezināma personu kategorija – Latvijas Republikas nepilsoņi ar nepilsoņa pasi.³

Kā jau Jūs norādāt savā vēstulē, Satversmes tiesa 2005.gada 7.marta spriedumā lietā Nr.2004-15-0106 ir konstatējusi, ka nepilsoņa statuss nav pilnībā pielīdzināms nevienam starptautiskajās tiesībās noteiktajam fiziskās personas statusam. Latvijas Republikas nepilsoņa statuss ir īpašs tiesiskais statuss, kas atšķiras gan no pilsoņa, gan ārvalstnieka, gan bēgļa, gan arī bezvalstnieka statusa. Lai gan saskaņā ar Latvijas tiesību aktiem nepilsoņus nav iespējams uzskatīt par Latvijas Republikas pilsoņiem, tomēr viņu faktisko tiesību apjoms ir tuvs pilsoņa tiesību apjomam.⁴

Nepilsoņa statuss nav un nevar tikt uzskatīts par Latvijas pilsonības paveidu. Tomēr nepilsoņiem noteiktās tiesības un starptautiskās saistības, ko Latvija uzņēmusies pret šīm personām, liecina, ka nepilsoņu tiesiskā saikne ar Latviju tiek zināmā mērā atzīta un uz tās pamata ir radušies savstarpēji pienākumi un tiesības.⁵

Satversmes 98.pants nosaka, ka ikviens, kam ir Latvijas pase, ārpus Latvijas atrodas valsts aizsardzībā un jebkurā laikā var brīvi atgriezties. Līdz ar to valstij ir pienākums īstenot diplomātisko aizsardzību, ja attiecībā uz indivīdu ir pārkāptas ius cogens normas.

Vienlaikus Ārlietu ministrija vērš Jūsu uzmanību uz to, ka Latvijas Republika kā Eiropas Savienības dalībvalsts aktīvi piedalās savas valsts iedzīvotāju interešu pārstāvībā un tiesību aizsardzībā, līdzdarbojoties Eiropas Savienības tiesību aktu izstrādē. Piemēram, Eiropas Savienības dalībvalstu pārstāvju darba rezultātā ir pieņemts Labojums Padomes 2006.gada 21.decembra Regulā (EK) Nr.1932/2006, ar kuru groza Regulu (EK) Nr.539/2001, ar ko izveido to trešo valstu sarakstu, kuru pilsoņiem, šķērsojot ārējās robežas, ir jābūt vīzām, kā arī to trešo valstu sarakstu, uz kuru pilsoņiem šī prasība neattiecas. Minētā regula nosaka, ka no vīzu prasības tiek atbrīvotas personas, kam ir Latvijas Republikas nepilsoņa statuss.

Ārlietu ministrija, ņemot vērā starptautisko līgumu noslēgšanas praksi, vērš Jūsu uzmanību uz to, ka viens no būtiskākajiem starpvalstu attiecību veidošanas pamatiem ir savstarpīguma principa (principle of reciprocity) un brīvas gribas principa ievērošana. Minētajiem principiem jābūt ievērotiem arī starpvalstu līgumu izstrādes procesā, nozīmējot to, ka līgumos par līgumslēdzējvalstu iedzīvotāju aizsardzību (tiesībām, pienākumiem un citiem sadarbības aspektiem) līgumslēdzējvalstis cenšas noteikt savstarpēji saprotamas un salīdzināmas iedzīvotāju grupas, uz kurām vienādā apjomā tiek attiecināti līguma nosacījumi.

Latvija, uzstājoties starptautiskajā arēnā kā suverēna valsts un veicot dialogu par starpvalstu līgumu noslēgšanu, cenšas iekļaut tajā maksimāli labvēlīgus nosacījumus visiem tās iedzīvotājiem. Sarunu gaitā eksperti izstrādā starpvalstu līguma tekstu, ievērojot gan pārnacionālās, gan starptautiskās tiesību normas, gan arī katras puses nacionālos tiesību aktus, cenšoties vienoties par jautājumiem, kuros pušu izpratne dalās. Latvijas Republika, slēdzot starptautiskus līgumus, ņem vērā visu tās iedzīvotāju, tai skaitā Latvijas nepilsoņu, tiesības un intereses un nepieļauj to apzinātu diskrimināciju. Taču, ņemot vērā to, ka Latvijas Republikas nepilsoņa statuss ir īpašs tiesiskais statuss, kam nav analoga starptautiskajās tiesībās (zināmā mērā to var salīdzināt tikai ar Igaunijā pastāvošo nepilsoņa statusu), rodas situācija, ka otrā līgumslēdzējvalsts attiecībā pret Latviju uzņemas lielākas saistības (t.i., attiecina līgumu uz plašāku iedzīvotāju kategoriju) nekā Latvija, tādējādi izejot ārpus savstarpīguma principa robežām. Latvija nevar piespiest kādu valsti spert šādu soli pret tās gribu, kā arī Latvija vienpusēji nav tiesīga veikt grozījumus un papildinājumus vai pievienot skaidrojumus un precizējumus par divpusēja starptautiska līguma spēku attiecībā uz personām. Līdz ar to rodas situācija, ka atsevišķos starptautiskajos līgumos netiek ietverta atsauce, vai tie ierobežotā veidā tiek attiecināti uz Latvijas nepilsoņiem.

Ņemot vērā iepriekšminēto, Ārlietu ministrija vēlreiz vēlas uzsvērt to, ka nepilsoņa statusa ieviešana Latvijas Republikā sākotnēji bija paredzēta kā vēsturiski izveidojušās situācijas pagaidu risinājums, lai persona ar laiku iegūtu Latvijas Republikas vai kādas citas valsts pilsonību. Ārlietu ministrija uzskata, ka Latvijā ir pieņemti nepieciešamie normatīvie akti un radīti apstākļi sekmīgai nepilsoņu naturalizācijai. Nobeigumā jāuzsver, ka Latvijas Republikas primārais uzdevums starptautisko līgumu ietvaros ir pārstāvēt savas valsts pilsoņu tiesības un intereses, vienlaikus valsts iespēju robežās cenšas panākt labvēlīgākus līguma nosacījumus arī attiecībā uz pārējiem valsts iedzīvotājiem.

Ar cieņu, ārlietu ministrs M.Riekstiņš

Rīgā 2008.gada 14.februārī