Gadsimta trešdaļu Latvijas diplomātijā Jūlijs Feldmanis

Dr. habil. hist. Rihards Treijs — “Latvijas Vēstnesim”

Jūlijs Feldmanis (arī Feldmans) ir kurzemnieks. Pasaulē nācis 1889. gada 21. jūlijā Liepājas apriņķa Nīgrandes pagastā. Par bērnību un vecākiem viņš 30. gados raksta: “Esmu dzimis Nīgrandes muižā. Mani vecāki gan dzīvoja Jelgavā, un tur arī pavadīju savu bērnību un pirmmācības skolas gadus līdz 1902. g. Pēc amata tēvs bija galdnieks, bet māte šuvēja. Tēvs nomira 1895. gadā. Jelgavas Sv. Annas pirmmācības skolu beidzu 1902. g. un pēc tam iestājos Pampāļu “ministrijas skolā”, kuru beidzu 1904. g. pavasarī.” (“Jūlijs Feldmans” [B.v.], 1963, 154. lpp.)

Feldmaņa mātei pēc vīra ātrās aiziešanas viņsaulē vienai bija jāaudzina trīs dēli. Vidējais no viņiem — Jūlijs — bija visapdāvinātākais un ar vislielākajām alkām pēc izglītības. Četrus gadus jaunais censonis mācījās Kuldīgas skolotāju seminārā, kam sekoja pedagoga darbs Tukuma valsts pirmskolā (1909–1911). Saņēmis kā eksterns gatavības apliecību Jelgavas ģimnāzijā, viņš devās uz Maskavu, kur 1915. gadā universitātē ieguva jurista diplomu. Pirmo nacionālo audzināšanu viņš saņēma latviešu studentu akadēmiskajā vienībā “Austrums”, kuras augstākais princips bija — augt un dzīvot Latvijai.

1915. gada rudenī Feldmani mobilizēja armijā un kā kara ierēdni nosūtīja uz Trapezundu Aizkaukāzā, kur viņš dienēja līdz 1917. gada rudenim, pēc revolūcijas darbojoties Kaukāza latviešu nacionālajā padomē Tiflisā (tag. Tbilisi). Nokļuvis Sibīrijā, 1919. gada pirmajā pusē Feldmanis vadīja Omskas rajona latviešu nacionālo komiteju.

Turienes latviešu bēgļu stāvoklis bija bēdīgs. Ziņojumā Latvijas ārlietu ministram Zigfrīdam Meierovicam viņš rakstīja: “Omskā vairāk tūkstoš bēgļu dzīvo zemē ieraktās būdās — zemļankās un no dēļiem celtās barakās. Neparasti aukstās un garās ziemas, antisanitārie apstākļi, lielā dārdzība un darba trūkums ir tie iemesli, ka starp bēgļiem mirstība ir sasniegusi šausmīgus apmērus. Krievu valdība neko nelīdz, tikai Amerikāņu Sarkanais Krusts izdala bēgļiem gan drēbju gabalus, gan ēdamlietas. Latviešu organizācijas dara, kas viņu spēkos, bet tas gaužām maz.” (Cit. grām., 156.–157. lpp.)

Laikrakstā “Brīvais Latvis”, kas iznāca Omskā, Feldmanis aicināja savus tautiešus reģistrēties un gatavoties atgriezties Latvijā. Viņš rakstīja: “Mūsu tautas brāļi Latvijā ar zobenu rokā brīvo mūsu dzimteni... Mums nav piešķirta laime būt viņu rindās, bet arī mēs varam te uz vietas darīt milzīgu darbu Latvijas labā. Tikai tad Latvija būs brīva un spēcīga, ja viņā atgriezīsies visi latvieši. Organizēti — mēs esam stipri, bet izkaisīti pa visu pasauli — neesam it nekas.”

Publikācijā “Mūsu izredzes” 1919. gada 10. maija numurā viņš atzīmēja, ka pirmās ziņas par Latvijas Pagaidu valdības nodibināšanos “tika no visiem latviešiem uzņemtas ar neaprakstāmu entuziasmu”. Taču likts ir tikai pirmais pamata akmens, un pie jaunās Latvijas celšanas būs jāpieliek neizsakāmi daudz spēka. Bet latviešu tautas “nelokāmā griba, viņas apzinība un augstais kultūras stāvoklis, zemes bagātības, reti izdevīgs ģeogrāfiskais stāvoklis — šie ir tie faktori, kuri rādīs ceļu Latvijas tāļākā gaitā”.

1919. gada augusta sākumā Feldmanis devās atceļā uz dzimteni, 5. novembrī beidzot iebraucot Rīgā. Viņa vārdiem izsakoties, “kā pirmais Sibīrijas latviešu vēstnesis pie Latvijas valdības”.

Darbs Meierovica tiešā vadībā

Tā kā Feldmanis labi pazina Latvijas lielo kaimiņu Krieviju, jau pēc piecām dienām — 10. novembrī — viņam uzticēja vadīt Ārlietu ministrijas Austrumu nodaļu. Nedaudz vēlāk viņu norīkoja strādāt par resora konsultantu, bet 1920. gadā un 1921. gada pirmajā pusē Feldmanis bija arī Latvijas un Lietuvas un Latvijas un Igaunijas robežu nostiprināšanas komisijas loceklis.

1921. gada septembrī Feldmani iecēla par Latvijas sūtniecības otro sekretāru Parīzē, kas kļuva par viņa pirmo posteni ārzemēs. Francijas galvaspilsētā jaunais latviešu diplomāts sabija mazliet ilgāk nekā divus gadus, paspējot šajā laikā ne tikai pamatīgi iepazīties ar pārstāvniecības praktisko darbu, papildināt franču valodas zināšanas, bet atrast arī dzīvesbiedri. Par Feldmaņa sievu kļuva Latvijas sūtniecības darbiniece francūziete Marianne Robina.

Viņa par šo posmu stāsta: “1923. g. martā mēs saderinājāmies un vēlējāmies salaulāties jūnijā, bet Jūlijs saņēma aicinājumu pēc mēneša pārņemt citu posteni Latvijas sūtniecībā Maskavā. Viņš to noraidīja, jo negribēja, ka man būtu jābrauc tik tālu prom. Tad nāca otrs rīkojums, ieceļot Feldmani par Tautu Savienības (TS) nodaļas vadītāju Ārlietu ministrijā Rīgā. To viņš pieņēma, pieprasot gan atlikšanu, lai būtu pietiekami laika pirms aizbraukšanas salaulāties Francijā. Tā mēs laulājāmies ātrāk, nekā bijām domājuši, jau aprīlī, un nākamā mēnesī devāmies uz Latviju.

Mans vīrs nožēloja, ka viņam jau bija jāatstāj Parīze. Viņš mīlēja Franciju, viņš labi pazina tās vēsturi un kultūru. Dziļi cienīdams ģimenes saites, viņš skuma par mani un manu māti, kurai viņš bija solījis, ka pēc laulībām vēl kādu laiku paliksim Parīzē.” (Cit. grām., 150.–151. lpp.)

Pārcēlusies uz Rīgu, šarmantā jaunā kundze ne tikvien īsā laikā iemācījās tekoši runāt latviski, bet drīz vien atradās arī diplomāta draugu pulka centrā, pilnīgi iedzīvojās un sarada ar Latvijas dzīves apstākļiem.

Pēc atgriešanās dzimtenē Feldmanis kļuva par augstu ārlietu resora ierēdni. No šā laika — 1923. gada 1. aprīļa — viņa dzīve ilgus gadus bija cieši jo cieši saistīta ar pasaulē pirmās globālās politiskās organizācijas darbu.

Vai mēs zinām, kas ir Tautu Savienība

Ar šādu nosaukumu apgāds “LETA” 1924. gadā izdeva 96 lappuses biezu gāmatu, kura ir saglabājusi savu vērtību līdz 21. gadsimtam, jo analoga izdevuma latviešiem nav vēl šobaltdien. Turklāt autors — Jūlijs Feldmanis — neidealizē šo organizāciju, sakot arī pa kādam kritiskam vārdam.

Grāmatas ievadam, kas sākās ar vārdiem “Tautu Savienība ir brīvu valstu apvienība, kuras svarīgākais uzdevums ir nodrošināt pasaules mieru”, seko nodaļa “Vēsturisks pārskats par Tautu Savienības izcelšanos”. Autors tajā uzsver, ka “miera ideja nodarbināja cilvēci no sirmas senatnes”. Tautu Savienības jēdzienu ieviesa vācu filozofs Imanuēls Kants, kas rakstīja: “Patstāvīgas tautas starptautiskās attiecībās būtu pielīdzināmas atsevišķiem cilvēkiem, kuri savā dabīgā stāvoklī, vienīgi tuvu viens otram dzīvodami, kaitē viens otram un kuriem taisni savas personīgas drošības dēļ jāprasa no citiem dzīvot tādā pilsoniskā iekārtā, kura nodrošina katra indivīda tiesības. Tā būtu Tautu Savienība.” (9. lpp.)

Divas Hāgas konferences (1898, 1907) mēģināja realizēt šo domu praksē, taču nesekmīgi. “Vajadzēja iesākties pasaules karam ar visām viņa šausmām,” uzsvēra Feldmanis, “lai miera ideja no jauna nodarbinātu visus prātus.” (10. lpp.) Viņš akcentēja ASV prezidenta V.Vilsona pazīstamās 14 punktu deklarācijas lielo nozīmi ceļā uz starptautiskas apvienības izveidošanu. 1919. gadā tika izstrādāts Tautu Savienības līguma projekts, kuru Parīzes miera konference iekļāva Versaļas miera līguma pašā sākumā. Tas lieku reizi liecināja, cik lielu uzmanību šim dokumentam veltīja tā laika politiķi.

Nodaļā “Tautu Savienības organizācija” Feldmanis stāsta par savienības sastāvu, tās vadošajām institūcijām (sapulce jeb asambleja, padome, sekretariāts), palīgstruktūrām (dažādas pastāvīgās komisijas), pastāvīgo Starptautisko tiesu un Starptautisko darba organizāciju. Pēc savas būtības, viņš norādīja, TS ir valstu biedrība, “kurā valstis sadevušās, lai sasniegtu kopīgu mērķi — miera uzturēšanu (..). Panākt saprašanos valstu starpā ir Tautu Savienības galvenais uzdevums, jo caur to viņa veicina pasaules mieru”. (Turpat, 12.–13. lpp.) 1923. gada rudenī TS locekļu skaits sasniedza 54. Taču ārpus tās atradās tādas lielvalstis kā ASV, Vācija un PSRS. Feldmanis uzsvēra: “Tautu Savienībai jāpaliek (jākļūst — R.T. ) vispasaulīgai. Tikai tad viņa varēs izpildīt savus spraustos mērķus.” (Turpat, 14. lpp.)

TS uzdevumiem veltītajā iedaļā autors vispirms norāda, ka organizācijas līgums neaizliedz karus, jo savienībai kā jaunai organizācijai “nebūtu bijis pa spēkam izvest pilnīgu aizliegšanu. Viņa tādēļ izraudzījās vidus ceļu — pēc iespējas apgrūtināt karu izcelšanos.” (Turpat, 28. lpp.) Feldmanis tālāk minēja līdzekļus, ar kuriem TS gribēja to panākt:

— samazināt bruņošanos;

— starptautiskos konfliktus izšķirt miera ceļā;

— garantēt TS locekļiem teritoriālu neaizskaramību;

— nosodīt karu;

— izmantot spaidu līdzekļus pret valstīm, kas uzsāk karu, neievērojot līgumu par strīdu izšķiršanu miera ceļā;

— aizliegt slepenus līgumus;

— anulēt līgumus, kas runā pretim TS līgumam;

— revidēt pastāvošos līgumus, ja tie apdraud mieru.

Apskatot pārējos TS uzdevumus, autors atzīmē savienības mandātus pār visām Vācijas kolonijām, kuras tai tika atņemtas ar Versaļas miera līgumu, kā arī dažiem Turcijas apgabaliem Āzijā. Šo rajonu tautas tādējādi “noliktas zem Tautu Savienības līguma garantijas”. Tālāk minēta darba aizsardzība, vispārīga kontrole pār līgumiem attiecībā uz cīņu pret sieviešu un bērnu tirdzniecību, vispārīga kontrole pār opija tirdzniecību u.c.

Vēl šodien ar lielu interesi var lasīt nodaļu “Tautu Savienības paveiktais darbs”, kurā konkrēti pastāstīts, ko organizācija bija paveikusi nepilnos piecos gados. Ar TS aktīvu piedalīšanos tika izkārtoti tādi svarīgi strīdīgi jautājumi kā Dancigas statuss, Klaipēdas apgabala autonomija, Ālandu salu piederība u.c.

Latvijai, tāpat kā vairākām citām valstīm, īpaši aktuāla bija minoritāšu problēma. Tā līdzīgi Igaunijai, Lietuvai, Somijai un Albānijai, iestājoties TS, solījās stingri ievērot organizācijas principus mazākumtautību jautājumā. Šie principi bija šādi:

— personīgās brīvības aizsardzība;

— reliģijas brīvība;

— pavalstniecības tiesības;

— vienlīdzība likuma priekšā;

— brīva mātes valodas lietošana privātā dzīvē, tirdzniecībā, baznīcā, presē, drukas darbos, sapulcēs un tiesās;

— dibināt un uzturēt labdarības, reliģiskās, sociālās un mācību iestādes;

— apvidos, kur minoritāšu procents ir ievērojams, stundas pirmmācības skolās pasniedzamas minoritātes valodā.

Feldmanis sīkāk informēja lasītājus, kā TS tika skatīts Latvijas minoritāšu stāvoklis. Padomes dienas kārtībā tas nāca vairākkārt. Latvija iesniedza TS vairākus plašus memorandus, kuros raksturoja mazo tautību situāciju valstī un atspēkoja nepareizo informāciju šajā jautājumā. Tā rezultātā TS padome 1922. gadā pieņēma minoritāšu jautājumā Latvijas iesniegto rezolūciju, kurā bija sacīts: “Sarunas starp Latviju un Padomi minoritātu lietās uzskatāmas par izbeigtām. Padome var atjaunot sarunas, ja viņai izliktos, ka stāvoklis Latvijā nesaskan ar pamata principiem minoritātu līgumos. Tādas pat tiesības rezervētas Latvijas valdībai. Pēdējā apņemas informēt Padomi par katru jautājumu šinī lietā, kas viņu varētu interesēt. Strīdus gadījumos kā Latvijas valdība, tā Padome var lietu nodot Pastāvīgai starptautiskai tiesai.” (63. lpp.)

Latvija bija parakstījusi vairākas konvencijas sociālajā un humanitārajā laukā: tirdzniecība ar opiju, sieviešu un bērnu tirdzniecība, pornogrāfijas apkarošana u.c. Feldmaņa vērtējumā, TS šajos jautājumos “bija vispiemērotākā starptautiskā organizācija, kura varēja uzņemties un vadīt to darbu, kas atsevišķām valstīm vai pat valstu grupām nebija pa spēkam”. (67. lpp.)

Tas pats sakāms par starptautisko intelektuālo kopdarbību, kuras attīstīšanā TS bija ievērojama loma. Jāpiebilst, ka Feldmanis pildīja šīs intelektuālās kopdarbības Latvijas nacionālās komisijas sekretāra pienākumus.

Grāmatas “Slēdzienā” viņš formulē šādus galvenos, tiesa, nedaudz idealizētus secinājumus:

— TS ir “mūsu laika pasaules sirdsapziņa”;

— šajā vispasaules parlamentā sanāk visu valstu priekšstāvji līdzīgi deputātiem nacionālajos parlamentos;

— te visām tautām ir vienlīdzīgas tiesības, te sacenšas tikai idejas;

— pasaules sabiedriskā doma te neatļauj attīstīties šauru grupu interesēm, kā tas novērojams parlamentos;

— TS idejas ar katru dienu iespiežas dziļāk tautu sirdsapziņā;

— TS palielina mazo valstu iespaidu un nozīmi starptautiskajā dzīvē.

Feldmanis atzīmēja, ka Latvija nepietiekami izmanto šīs organizācijas iespējas. Tai nav TS centrā Ženēvā pastāvīga delegāta vai delegācijas. Viņš aicināja politiskās partijas atbalstīt šo organizāciju, aicināja studējošo un skolu jaunatni iepazīties ar TS idejām.

Grāmatas pēdējā nodaļā tās autors īsi pastāstīja par TS veicināšanas biedrības darbu Latvijā (Feldmanis bija tās sekretārs). Biedrība nodibinājās 1923. gada janvārī, un tajā iestājās ap 200 Latvijas inteliģences pārstāvju. Bez Rīgas biedrībai bija nodaļas Jelgavā, Gulbenē, Ludzā un Daugavpilī, un 1923. gada jūnijā to uzņēma kā pilntiesīgu locekli šo organizāciju Vispasaules ūnijā.

Lai palīdzētu izdevuma auditorijai vieglāk atbildēt uz tā nosaukumā izvirzīto jautājumu, Feldmaņa grāmatā bija ievietots “Tautu Savienības līgums”, kas vēl vairāk palielināja tās noderīgumu Latvijas sabiedrībai. Šis darbs ir pelnījis, lai to izdotu no jauna (protams, ar komentāriem).

Feldmaņa opusu atzinīgi novērtēja jau viņa laikabiedri. Pazīstamais publicists E.Blanks savā recenzijā rakstīja: “No sirds apsveicama šīs visai nepieciešamās grāmatas iznākšana. Ar to Tautu Savienības ideju popularizēšanai mūsu zemē, sevišķi mūsu republikāņu jaunā paaudzē, ir ņemti tie šķēršļi, kas aiz literatūras trūkuma vēl pastāvēja. Šīs grāmatas izplatīšanu un viņas ideju sekmēšanu sevišķi ieteikt vairs nevajadzēs. Tā pati runā savu cēlo ideju valodu.” (“Ilustrēts Žurnāls”, 1924, Nr. 42, 930. lpp.) J.Sūna atzīmēja, ka TS “aprakstījumu sniedz grāmatas autors, kurš ilgāku laiku jau ziedo savu darbu to saišu stiprināšanai, kādas pastāv starp demokrātisko Latviju un vispasaules demokrātijas veidojumu Tautu Savienībā”. Recenzenta ieskatā, no Feldmaņa “konspektīvajiem apcerējumiem katram iespējams vispārīgos vilcienos iepazīties ar Tautu Savienības tagadējo būtību”. J.Sūna vienīgi pārmeta autoram zināmu akadēmiskumu tiklab vielas iztirzājumā, kā materiālu sagrupējumā. (“Latvju Grāmata”, 1925, Nr. 3, 198. lpp.)

Atkal franču zemē

Feldmanis devās uz Parīzi otrreiz 1925. gada novembrī Latvijas sūtniecības pirmā sekretāra amatā. Te viņš nostrādāja līdz 1928. gada oktobrim, vajadzības gadījumā nereti aizvietojot sūtni Dr. M.Valteru, bet pēc tam V.Šūmani. Šķiet, ka spilgtākie notikumi Feldmanim 1926. gadā bija piedalīšanās Francijā uzbūvēto Latvijas karakuģu nolaišanā ūdenī.

11. aprīlī viņš pagodināja ar savu klātbūtni mīnu tralera “Viesturs” kristības Nantes ostā. Feldmanis ziņoja Ārlietu ministrijas pārvaldniekam H.Albatam: “”Viesturs” bija izgreznots ar Latvijas flotes un Francijas karogiem. Manai sievai kā krustmātei vajadzēja pārgriezt lentīti, ar kuru kuģis bija “piesiets”, un sasist pret kuģi tradicionālo šampanieša pudeli, kas arī tika godam izdarīts. Pēc tam “Viesturs” sāka lēni slīdēt un ar vienmēr lielāku ātrumu devās ūdenī.” (Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 2570. f., 14. apr., 400. l., 23. lpp.; turpmāk — LVVA.) 30. jūnijā viņš atkal devās uz turieni, lai piedalītos zemūdenes “Ronis” ūdenī nolaišanās svētkos, bet 11. augustā sūtņa v.i. bija klāt karakuģa “Imanta” kristībās Havrā.

M.Feldmane, pakavējoties pie Parīzes laika, stāsta: “Mēs bieži apmeklējām simfoniskos koncertus, operu un teātra izrādes. Jūlijs spēlēja vijoli... Viņa mīļākais mūzikas gabals bija Bēthovena devītā simfonija, ko viņš klausījās ar lielu koncentrāciju. Viņš izteicās, ka tā viņam liek atcerēties savu māti. Mākslai viņa mūžā bija liela loma, un viņš vienmēr dāvāja savu atzinību un atbalstu māksliniekiem. Viņš vēlējās iepazīties ar manu senču zemi, un mēs apmeklējām visas vecās Luāras pilis, kā arī manus radus, kas vēl mita šai novadā.

Turpinājums — seko