Eiropas Cilvēktiesību tiesa: Par spriedumu lietā “Ž. pret Latviju”

Atsaucoties uz Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 5.panta 3.punktu, iesniedzējs sūdzējās tiesai par viņam piemērotā pirmstiesas apcietinājuma ilgumu, kuru uzskatīja par pārmērīgu. Atsaucoties uz konvencijas 6.panta 1.punktu, iesniedzējs sūdzējās tiesai, ka kriminālprocesa ilgums krimināllietā, kurā viņš bija viens no apsūdzētajiem, pārkāpa “saprātīguma” prasību konvencijas 6.panta 1.daļas izpratnē. Atsaucoties uz konvencijas 6.panta 3.punkta d) apakšpunktu, iesniedzējs sūdzējās tiesai, ka Latvijas tiesas ir nepamatoti atteikušās aicināt uz tiesas sēdēm lietā esošos lieciniekus, ekspertus un cietušos un ka viņš tika notiesāts, tikai pamatojoties uz rakstveida liecībām.

Tiesa vienbalsīgi konstatēja konvencijas 5.panta 3.punkta pārkāpumu, atzīstot, ka iesniedzēja pirmstiesas apcietinājuma termiņš ir bijis pārmērīgs. Attiecībā uz iesniedzēja apcietinājumu laikā no 2000.gada 21.novembra līdz 2002.gada 1.novembrim tiesa konstatēja, ka nacionālo tiesu lēmumos sniegtā apcietinājuma piemērošanas nepieciešamības motivācija bijusi pārāk īsa un virspusēja, tā nesniedza nekādus sīkākus paskaidrojumus par lietas individuālajām īpatnībām un atsaucās pamatā uz iesniedzēja personību, iepriekšējām sodāmībām un iespēju, ka iesniedzējs, būdams brīvībā, varētu izdarīt jaunu noziedzīgu nodarījumu. Tiesa it īpaši norādīja, ka šajā lietā tā varētu piekrist valdības argumentam, ka iesniedzēja personība, iepriekšējā nedzēstā sodāmība un tas apstāklis, ka iesniedzējs arī iepriekš ir izvarojis nepilngadīgu personu, ir pietiekami svarīgi apstākļi, kas varētu pamatot apcietinājuma piemērošanu, turklāt to nozīmīgums šajā lietā ar laiku samazinātos, tomēr tas ir pirmām kārtām nacionālo tiesu pienākums savos lēmumos šos svarīgos apsvērumus pieminēt, izvērtēt un juridiski pamatot. Tiesa arī norādīja, ka lietas iztiesāšanas sākšana Rīgas apgabaltiesā vienu gadu deviņus mēnešus un divdesmit trīs dienas pēc lietas materiālu saņemšanas pārkāpa Latvijas Kriminālprocesa kodeksa 241.panta nosacījumus un ievērojami pagarināja kopējo pirmstiesas apcietinājuma termiņu.

Tiesa vienbalsīgi noraidīja iesniedzēja sūdzību par konvencijas 6.panta 1.punktu, uzskatot, ka pārkāpums nav noticis. Tiesa norādīja uz ilgo dīkstāves posmu iesniedzēja krimināllietas iztiesāšanā Rīgas apgabaltiesā, kad lietas iztiesāšana tika pārtraukta 2002.gada 2.jūlijā, bet nākamā sēde notika tikai 2003.gada 24.martā. Tomēr šajā sakarā tiesa atzīmēja, ka divas reizes lietas iztiesāšana tika atlikta liecinieku neierašanās dēļ, kas kalpojis pirmām kārtām aizstāvības interesēm, nodrošinot tiesības uz taisnīgu tiesu. Tiesa arī secināja, ka krimināllietas iztiesāšana apelācijas un kasācijas instancēs notika bez aizkavēšanās.

Tiesa vienbalsīgi atzina iesniedzēja sūdzību par konvencijas 6.panta 3.punkta d) apakšpunktu par acīmredzami nepamatotu. Tiesa atzina, ka saskaņā ar tās judikatūru gadījumos, kad liecinieki neierodas uz tiesas sēdēm, valsts iestādēm ir pienākums spert visus to rīcībā esošos soļus, lai šīs personas atrastu un nogādātu tiesas zālē, lai tiesājamais varētu viņiem uzdot savus jautājumus. Taču šie soļi nedrīkst būt pārmērīgi vai tādi, kas uzliek tiesām nesamērīgu uzdevumu, kā arī liecinieku neierašanās nevar būt par iemeslu kriminālprocesa izbeigšanai. Šajā lietā nacionālās tiesas vairākas reizes aicināja lieciniekus ar tiesas pavēstēm, kā arī uzdeva policijai nodrošināt liecinieku ierašanos piespiedu kārtā, taču policijas veiktā pārbaude secināja, ka šīs personas norādītajās dzīvesvietās vairs nedzīvo. Attiecīgi visi veiktie pasākumi nesasniedza vēlamo mērķi. Līdz ar to tiesa guva pārliecību, ka nacionālās tiesas bija izsmēlušas visus viņu rīcībā esošos līdzekļus un turpmāka tiesas sēžu atlikšana vēl vairāk novilcinātu tiesas procesu lietā. Tiesa arī norādīja, ka iesniedzējs un viņa aizstāvis neiebilda pret to, ka lietas iztiesāšanu sāk tikai divu liecinieku klātbūtnē.

Tiesa nepiekrita arī iesniedzēja apgalvojumiem, kas viņš tika notiesāts, tikai pamatojoties uz cietušās liecībām, kuras viņa bija sniegusi pirmstiesas izmeklēšanas laikā. Šajā sakarā tiesa uzskatīja, ka cietušās liecības tika pilnībā apstiprinātas ar citiem izmeklēšanas gaitā gūtajiem pierādījumiem. Attiecībā uz iesniedzēja prasību, lai cietusī un vēl vairāki liecinieki piedalītos tiesas sēdē, tiesa konstatēja, ka iesniedzējs un viņa advokāts šo prasību izteica tikai pirmās instances tiesā un nav par to sūdzējušies apelācijas un kasācijas sūdzībās. Attiecīgi tiesa secināja, ka iesniedzējs nav izsmēlis iekšējos tiesiskās aizsardzības līdzekļus.

Iesniedzējs lūdza tiesu piešķirt viņam kompensāciju par nodarīto morālo kaitējumu, neprecizējot kompensācijas apmēru. Uzskatot, ka pārkāpuma atzīšana pati par sevi šajā lietā nav pietiekams atlīdzinājums, tiesa piesprieda sūdzības iesniedzējam 500 eiro kompensāciju.

Saskaņā ar konvencijas 43.pantu trīs mēnešu laikā no sprieduma pasludināšanas dienas pusēm ir tiesības lūgt, lai lieta tiktu nodota izskatīšanai Lielajā palātā 17 tiesnešiem. Šādā gadījumā lūgumu vispirms izskatīs piecu Lielās palātas tiesnešu kolēģijā, kas lems par to, vai lieta skar būtiskus konvencijas vai tās protokolu interpretācijas jautājumus, vai arī tā skar svarīgu jautājumu, kam ir vispārēja nozīme, lai to izskatītu Lielajā palātā. Kolēģija var pieņemt lietu izskatīšanai Lielajā palātā vai arī to noraidīt.

Fakti

Iesniedzējs ir Latvijas pilsonis, dzimis 1959.gadā, iepriekš četras reizes sodīts, tai skaitā par dzimumnoziegumiem.

2000.gada 18.novembrī, atrodoties alkohola reibumā, iesniedzējs izvaroja nepilngadīgu personu. Drīz pēc noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas iesniedzēju aizturēja policijas darbinieki, kas pie viņa atrada arī 1,5623 gramus narkotiskās vielas – heroīna.

2000.gada 21.novembrī Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas tiesas tiesnesis piemēroja iesniedzējam drošības līdzekli – pirmstiesas apcietinājumu. Iesniedzēja pirmstiesas apcietinājuma termiņi tika vairākas reizes pagarināti ar Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas tiesas lēmumiem. Nevienu no šiem lēmumiem iesniedzējs Rīgas apgabaltiesā nepārsūdzēja. Pēdējo reizi iesniedzēja pirmstiesas apcietinājuma termiņš tika pagarināts līdz 2001.gada 15.maijam.

2001.gada 31.maijā iesniedzēja krimināllietas materiāli tika nosūtīti uz Rīgas apgabaltiesu. 2001.gada 4.jūnijā iesniedzēja krimināllieta tika nodota tiesai. Drošības līdzeklis – pirmstiesas apcietinājums – tika atstāts negrozīts, nesniedzot tam nekādu pamatojumu.

Kopumā pirmstiesas apcietinājumā iesniedzējs pavadīja divus gadus, četrus mēnešus un deviņas dienas, no kuriem vienu gadu, astoņus mēnešus un divdesmit trīs dienas iesniedzējs pavadīja apcietinājumā bez iespējas pārbaudīt apcietinājuma likumīgumu no lietas nodošanas tiesā līdz pirmās instances tiesas spriedumam.

Iesniedzēja krimināllietas iztiesāšana pēc būtības tika sākta 2002.gada 2.jūlijā, taču tiesas sēdes vairākas reizes tika atliktas liecinieku neierašanās dēļ.

Visbeidzot, 2003.gada 27.martā, Rīgas apgabaltiesa atzina iesniedzēju par vainīgu nepilngadīgas personas izvarošanā un narkotisko un psihotropo vielu glabāšanā realizācijas nolūkos un notiesāja viņu ar brīvības atņemšanu uz astoņiem gadiem ar policijas kontroli uz trīs gadiem, kā arī mantas konfiskāciju. Iesniedzējs iesniedza apelācijas sūdzību Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palātā.

2003.gada 11.decembrī Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palāta noraidīja iesniedzēja apelācijas sūdzību. Iesniedzējs iesniedza kasācijas sūdzību Augstākās tiesas Senātam. 2004.gada 22.martā Augstākās tiesas Senāts rīcības sēdē noraidīja iesniedzēja kasācijas sūdzību, nevirzot to izskatīšanai uz tiesas sēdi.

Ārlietu ministrijas Informācijas un sabiedrisko attiecību departaments