Latvijas Republikas Ministru kabineta noteikumi Nr.189

Rīgā 2001.gada 8.maijā (prot. Nr.22, 9.§)

Dabas aizsardzības noteikumi meža apsaimniekošanā

Izdoti saskaņā ar Meža likuma 13.pantu un 37.panta pirmo daļu

I. Vispārīgais jautājums

1. Šie noteikumi nosaka:

1.1. vispārējās dabas aizsardzības prasības meža apsaimniekošanā;

1.2. dabas aizsardzības prasības galvenajā un kopšanas cirtē;

1.3. saimnieciskās darbības ierobežojumus dzīvnieku vairošanās sezonas laikā.

II. Vispārējās dabas aizsardzības prasības meža apsaimniekošanā

2. Meža apsaimniekošanā izmanto paņēmienus, kas neizraisa augsnes eroziju (augsnes virskārtas pārvietošanās ūdens vai vēja iedarbības ietekmē, kas rada cilmieža atsegumus). Erozija, kas notikusi vienlaidus 20 kvadrātmetru un mazākā platībā, nav uzskatāma par eroziju šo noteikumu izpratnē. Augsnes sagatavošana meža atjaunošanai nav uzskatāma par eroziju šo noteikumu izpratnē.

3. Ja pēc cirsmas izstrādes ir traucēta ūdens notece grāvjos, strautos un upēs, persona, kas veikusi cirsmas izstrādi, mēneša laikā pēc darbu veikšanas ūdensteci atjauno.

4. Aizliegta augsnes apstrāde meža laucēs un meža sēšana vai stādīšana tajās, izņemot medījamo dzīvnieku piebarošanas lauces.

5. Reizē ar mikroliegumu izveidošanu ap tiem nosaka buferzonas (platības, kurās nosaka saimnieciskās darbības ierobežojumus, lai mazinātu intensīvās saimnieciskās darbības ietekmi uz īpaši aizsargājamu putnu sugu mikroliegumiem) šādām putnu sugām:

5.1. līdz 500 metru ap medņa, vidējā ērgļa, jūras ērgļa un klinšu ērgļa mikroliegumu, bet ne vairāk kā 300 hektāru platībā, ieskaitot mikrolieguma teritoriju;

5.2. līdz 300 metru ap zivju ērgļa mikroliegumu, bet ne vairāk kā 30 hektāru platībā, ieskaitot mikrolieguma teritoriju;

5.3. līdz 250 metru ap ūpja un lielā piekūna mikroliegumu, bet ne vairāk kā 50 hektāru platībā, ieskaitot mikrolieguma teritoriju;

5.4. līdz 250 metru ap melnā stārķa, mazā ērgļa, melnās klijas, sarkanās klijas un čūskērgļa mikroliegumu, bet ne vairāk kā 40 hektāru platībā, ieskaitot mikrolieguma teritoriju;

5.5. līdz 250 metru ap zaļās vārnas, lielās gauras un meža baloža mikroliegumu, bet ne vairāk kā 15 hektāru platībā, ieskaitot mikrolieguma teritoriju.

6. Buferzonās ap medņu riestu mikroliegumiem aizliegts veikt meliorāciju.

7. Lai samazinātu pilsētu negatīvo ietekmi uz vidi un saglabātu meža bioloģisko daudzveidību, papildus citos normatīvajos aktos minētajiem mežsaimnieciskās darbības ierobežojumiem kailcirte aizliegta šādos objektos:

7.1. meža aizsargjoslās ap pilsētām un mežos pilsētu administratīvajās robežās;

7.2. Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes aizsargjoslas ierobežotas saimnieciskās darbības joslā;

7.3. aizsargājamās zonās gar mitrzemēm (par hektāru lielāki purvi un pārplūstoši klajumi, kas desmit gadu periodā pārplūst četras līdz piecas reizes):

7.3.1. no viena līdz 100 hektāru lielās platībās vismaz 20 metru zonā;

7.3.2. par 100 hektāriem lielākās platībās vismaz 50 metru zonā meža augšanas apstākļu tipos uz sausām, nosusinātām un slapjām minerālaugsnēm, nosusinātām kūdras augsnēm un vismaz 100 metru zonā meža augšanas apstākļu tipos uz slapjām kūdras augsnēm;

7.4. aizsargājamās zonās gar ūdeņiem:

7.4.1. vismaz 50 metru zonā gar 10 kilometru un garākām upēm un 10 hektāru un lielākiem ezeriem;

7.4.2. vismaz 25 metru zonā gar upēm, kuru garums nepārsniedz 10 kilometru, un līdz 10 hektāru lieliem ezeriem;

7.4.3. vismaz 10 metru zonā gar strautiem (dabiskās ūdensteces vidējais platums 50 metru posmā mazāks par metru);

7.5. purvu un ezeru salās;

7.6. ūdensteču un ūdenstilpju palienēs (paliene šo noteikumu izpratnē ir ielejas daļa, kas periodiski applūst, un tajā ir palienei raksturīga veģetācija);

7.7. melnalkšņu, ozolu, ošu, vītolu, gobu, vīksnu, liepu un kļavu tīraudzēs un mistrotās audzēs ūdenstilpju un ūdensteču aizsargjoslās;

7.8. meža puduros — mazākās par hektāru mežaudzēs, kas atrodas 500 metru un lielākā attālumā no cita meža nogabala, kas lielāks par hektāru.

8. Lai saglabātu meža koku sugu ģenētisko daudzveidību, Valsts meža dienests nodala ģenētisko resursu mežaudzes (augstvērtīgas dabiskas izcelsmes mežaudzes koku sugu ģenētiskās daudzveidības un genofonda saglabāšanai). Ģenētisko resursu mežaudzes platība atjaunojama, izmantojot šajā mežaudzē iegūto reproduktīvo materiālu.

III. Dabas aizsardzības prasības

galvenajā un kopšanas cirtē

9. Galvenajā un kopšanas cirtē saglabā vismaz piecus dzīvotspējīgus vecākos un lielāko izmēru kokus (rēķinot uz cirsmas hektāru), vispirms izvēloties:

9.1. kokus ar lieliem un resniem zariem;

9.2. dobumainus kokus;

9.3. kokus ar deguma rētām;

9.4. ozolus, liepas, priedes, ošus, gobas, vīksnas un kļavas.

10. Saglabājamos kokus atļauts atstāt grupās.

11. Saglabājamo koku skaitā neieskaita sēklu kokus.

12. Papildus šo noteikumu 9.punktā noteiktajam saglabā:

12.1. visus kokus ar lielām (diametrs lielāks nekā 50 centimetru) putnu ligzdām un koku rindu ap tiem;

12.2. nolauztu koku stumbeņus un lielāko izmēru nokaltušus stāvošus kokus, kas neapdraud darba drošību, saglabā apjomos, kas netraucē meža atjaunošanu un neapdraud meža sanitāro stāvokli;

12.3. visas kritalas, kuru diametrs lielāks nekā 50 centimetru;

12.4. apjomos, kas ļauj nodrošināt meža atjaunošanu, saglabā:

12.4.1. kritalas, kuru diametrs ir 25–50 centimetru;

12.4.2. mežābeles, kadiķus un blīgznas;

12.4.3. pameža un paaugas grupas ap lapsu un āpšu alām.

13. Galvenajā cirtē saglabā apaugumu mikroieplakās (reljefa pazeminājumi ar izteikti paaugstinātu mitrumu).

14. Galvenajā cirtē šo noteikumu 7.punktā minētajos objektos kokus, izņemot baltalkšņa audzes, cērt pakāpeniski, ievērojot šādus papildu nosacījumus:

14.1. šo noteikumu 7.1.apakšpunktā minēto objektu mežaudzēs (izņemot šo noteikumu 14.2.punktā noteikto):

14.1.1. kokus cērt, izmantojot ne mazāk kā trīs cirtes paņēmienus;

14.1.2. nākamais galvenās cirtes paņēmiens sākams ne agrāk kā piecus gadus pēc iepriekšējā galvenās cirtes paņēmiena izpildes;

14.1.3. gan pirmajā, gan otrajā paņēmienā cirsmā atļauts nocirst ne vairāk kā 30 procentus no koku krājas, kas ir mežaudzē pirms galvenās cirtes pirmā paņēmiena sākšanas;

14.2. šo noteikumu 7.1.apakšpunktā minēto objektu bērzu un apšu mežaudzēs:

14.2.1. kokus cērt, izmantojot ne mazāk kā divus cirtes paņēmienus;

14.2.2. nākamais galvenās cirtes paņēmiens sākams ne agrāk kā piecus gadus pēc iepriekšējā galvenās cirtes paņēmiena izpildes;

14.2.3. pirmajā paņēmienā cirsmā atļauts nocirst ne vairāk kā 50 procentus no koku krājas, kas ir mežaudzē pirms galvenās cirtes pirmā paņēmiena sākšanas;

14.3. šo noteikumu 7.2., 7.3., 7.4., 7.5., 7.6., 7.7. un 7.8.apakšpunktā minētajos objektos:

14.3.1. vienā paņēmienā cirsmā atļauts nocirst ne vairāk kā 25 procentus no koku krājas, kas ir mežaudzē pirms galvenās cirtes pirmā paņēmiena sākšanas;

14.3.2. nākamais galvenās cirtes paņēmiens sākams ne agrāk kā 10 gadus pēc iepriekšējā galvenās cirtes paņēmiena izpildes;

14.3.3. izpildot cirtes pēdējo paņēmienu, saglabā vismaz 30 dzīvotspējīgus vecākos un lielāko izmēru kokus (rēķinot uz cirsmas hektāru);

14.3.4. cērtot kokus, saglabā pamežu un paaugu apjomos, kas netraucē darba drošības noteikumu ievērošanu.

15. Ja mežaudzē plānotas vairākas kailcirtes, minimālais attālums starp cirsmām ir 90 metru. Mežaudzē, kur valdošā koku suga ir egle un tiek plānotas vairākas kailcirtes, katra nākamā kailcirte tieši piekļaujas iepriekšējai.

16. Ja mežaudzi paredzēts nocirst galvenajā cirtē vairākos paņēmienos, katrs nākamais cirtes paņēmiens sākams ne agrāk kā piecus gadus pēc iepriekšējā galvenās cirtes paņēmiena izpildes.

17. Buferzonās ap medņu riestu mikroliegumiem galvenās cirtes cirsmas platums nedrīkst būt lielāks par 50 metriem un cirsmas platība nedrīkst būt lielāka par hektāru. Katrā atsevišķā meža īpašumā buferzonā saglabā vismaz 60 procentu no priežu audzēm, kas vecākas par 60 gadiem.

18. Kopšanas cirtē:

18.1. pārejas joslā no meža uz nemeža ekosistēmām mežaudzes daļā, kuras platums nav mazāks par valdaudzes vidējā koka augstumu, saglabā pameža koku sugas;

18.2. skuju koku tīraudzēs ar lapu koku piemistrojumu līdz galvenajai cirtei saglabā augšanas apstākļu tipiem atbilstošu lapu koku sugu piemistrojumu vismaz piecu procentu apmērā no audzes sastāva.

IV. Saimnieciskās darbības ierobežojumi dzīvnieku vairošanās sezonas laikā

19. Laikposmā no 15.aprīļa līdz 30.jūnijam visos mežos aizliegta līdz 10 gadu vecu priežu un līdz 20 gadu vecu lapu koku un egļu mežaudžu kopšana.

20. Buferzonā ap medņu riesta mikroliegumiem no 1.marta līdz 1.septembrim aizliegta mežsaimnieciskā darbība, izņemot ugunsgrēku dzēšanu un meža atjaunošanu, izmantojot roku darbaspēku.

21. Buferzonā ap melnā stārķa, melnās klijas, sarkanās klijas, zivjērgļa, jūras ērgļa, čūskērgļa, vidējā ērgļa, klinšu ērgļa, mazā ērgļa, lielā piekūna, ūpja, lielās gauras, zaļās vārnas un meža baloža mikroliegumiem ir šādi saimnieciskās darbības ierobežojumi:

21.1. no 1.marta līdz 31.augustam aizliegtas visu veidu cirtes;

21.2. no 1.marta līdz 30.jūnijam aizliegta augsnes mehanizēta sagatavošana.

V. Noslēguma jautājumi

22. Līdz īpaši aizsargājamu meža iecirkņu un aizsargājamu meža biotopu inventarizācijai un atbildīgās valsts institūcijas lēmuma par mikrolieguma izveidošanu pieņemšanai vai priekšlikuma par mikrolieguma izveidošanu noraidījumam tiek saglabāti šādi līdz šim izdalīti un Meža valsts reģistrā reģistrēti īpaši aizsargājami meža iecirkņi un aizsargājami meža biotopi:

22.1. meži gravu nogāzēs;

22.2. ūdens vai vēja erozijas apdraudēti meži;

22.3. krastu meži;

22.4. meži ap ārstniecības iestādēm;

22.5. medņu riestu meži;

22.6. botāniskie liegumi;

22.7. aizsargājami botāniskie liegumi;

22.8. dzērvenāju liegumi;

22.9. aizsargājami dzērvenāju liegumi;

22.10. zooloģiskie liegumi;

22.11. aizsargājami zooloģiskie liegumi;

22.12. aizsargājami dabas parki;

22.13. aizsargājami parki;

22.14. parku stādījumi;

22.15. aizsargājami kompleksie liegumi;

22.16. aizsargājami purvu liegumi;

22.17. aizsargājami meža biotopi;

22.18. aizsargājamu augu sugu meža biotopi;

22.19. aizsargājamu sēņu sugu meža biotopi;

22.20. aizsargājamu dzīvnieku sugu meža biotopi;

22.21. saudzes kvartāli;

22.22. etalonaudzes;

22.23. meža augšanas apstākļu tipu etalonaudzes;

22.24. ģeoloģisko un ģeomorfoloģisko liegumu meži;

22.25. citi ģeoloģisko un ģeomorfoloģisko objektu meži;

22.26. audzes ar izciliem kokiem;

22.27. dižkoku audzes;

22.28. īpatnēju koku audzes;

22.29. svešzemju koku audzes;

22.30. kultūras pieminekļu meži (aizsargājami arheoloģiski objekti, aizsargājami vēstures objekti, izņemot īpaši aizsargājamu meža iecirkni — Ziemassvētku kauju vietas —, aizsargājami arhitektūras objekti, aizsargājami mākslas objekti un kultūrvēsturiskas koku audzes).

23. Šo noteikumu 22.punktā minētajos objektos ir aizliegts:

23.1. veikt mežsaimniecisko darbību, izņemot meža ugunsdrošības pasākumus;

23.2. lietot minerālmēslus, pesticīdus un citas ķīmiskās vielas;

23.3. veikt meža zemju transformāciju (izņemot gadījumu, ja tā nepieciešama autoceļu, dzelzceļu, elektrolīniju, sakaru līniju un cauruļvadu būvniecībai).

24. Atzīt par spēku zaudējušiem Ministru kabineta 1994.gada 14.jūnija noteikumus Nr.132 "Par mežu ieskaitīšanu kategorijās un īpaši aizsargājamu meža iecirkņu izdalīšanu" (Latvijas Vēstnesis, 1994, 87.nr.).

Ministru prezidents A.BĒRZIŅŠ

Zemkopības ministrs A.Slakteris

 

Noteikumi stājas spēkā ar 2001.gada 12.maiju.