Eiženija Aldermane, Naturalizācijas pārvaldes priekšniece, valsts programmas "Sabiedrības integrācija Latvijā" koncepcijas projekta vadības grupas vadītāja, — "Latvijas Vēstnesim"

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

— Aizvadītais gads jūsu dzīvē laikam bijis saspringts, jo decembra sākumā valdība pieņēma visai ilgi loloto un darbietilpīgo Sabiedrības integrācijas programmas koncepciju. Taču droši vien ir arī gandarījums par jums kā mūsu valstī pirmajai valsts amatpersonai piešķirto Sorosa fonda — Latvija Sabiedriskās saskaņas balvu.

— Jā, aizvadītais gads man bijis ļoti darbīgs un rosīgs. Pie tā esmu pieradusi. Taču vienlaikus tas bija diezgan sarežģīts, jo, lai paveiktu ko tik nopietnu, kāda ir šīs darba grupas, ekspertu vēlme izstrādāt valsts programmu, pie kuras darbs vēl turpinās, no ekspertiem tas prasīja milzīgas pūles. Jo līdz šim nekas līdzīgs nebija tapis, un mēs nevarējām atrast piemērotu paraugu, no kā mācīties.

Šādas valsts programmas ir Ziemeļvalstīm, bet tur ir cits kontingents, domāts tiem, kuri iebrauc šajās zemēs. Igaunijā ir integrācijas programma "neigauņiem", bet mūsu iecere izstrādāt koncepciju bija milzīga uzdrīkstēšanās. Gan starptautiskie eksperti, gan valstu vēstniecību darbinieki, gan, protams, mūsu pašu eksperti, kas iedziļinājušies šajā projektā, saskata tā unikalitāti. Protams, tajā ir ko kritizēt, jo, lai kaut ko veidotu, tā sakot, no nulles, izlasītu ļoti daudz materiālu par to, kas līdzīgs tapis citās valstīs, ekspertiem vajadzēja ieguldīt milzīgu darbu. Pati arī strādāju par eksperti, bet, galvenais, vadot šī projekta darba grupu, pārliecinājos, kā izvērtās diskusijas, kur nereti domstarpības bija ne tikai par atsevišķu teikumu, bet pat vārdu. Jo valdība bija noteikusi uzdevumu — izstrādāt sabiedrības integrācijas programmu, un mēs nevarējām novirzīties ne pa labi, ne pa kreisi, jo citādi tā nebūtu integrācijas programma, bet gan asimilācijas vai dekolonizācijas programma vai vēl kāda cita. Tāpēc šīs diskusijas bija ļoti intensīvas un tajās neko neizlēma viens cilvēks vai atsevišķa grupa. Programmas koncepcijas sadaļas izlasīja visi eksperti, vadības grupa, un par problēmjautājumiem mēs pamatīgi un ilgi diskutējām. Taču, kā jau teicu, koncepciju kritizēja mūsu politiskā spektra gan labais, gan kreisais spārns, galvenokārt pēc nodošanas valdības vērtējumam. Un tas arī par ko liek domāt. Tomēr šī situācija mani pārliecināja, ka programma ir uzrakstīta samērā veiksmīgi. Interesanti, ka sarunās ar vairākiem minētās programmas kritizētājiem drīz vien pēc sacītā viņi sapinās savos secinājumos. Ja iebilstu, ka tā nemaz programmā nav rakstīts, tad oponents piepeši atzīstas, ka neesot šo koncepcijas projektu lasījis. Tad kļūst skaidrs, ka šī persona ir, tā sakot, štata kritizētājs, kam tādu vai citu politisku apsvērumu dēļ šī programma ir jākritizē. Tajā pašā laikā, protams, ir gandarījums, ka koncepciju atzinīgi vērtē daudzi ārzemju eksperti, piemēram, decembrī lasīju ASV vēstnieka Džeimsa Holmsa atzinumu, kurā viņš atzīmēja šīs programmas lielo nozīmi, jo līdzīgas noteikti neesot Eiropas valstīs. Viņš ļoti atzinīgi vērtē šo programmu gan saturiskā, gan metodoloģiskā ziņā. Tagad Ministru kabinets ir pieņēmis izstrādāto koncepciju, un pašlaik mēs pilnveidojam īso variantu valsts programmai "Sabiedrības integrācija Latvijā".

— Pastāstiet, lūdzu, detalizētāk par to un arī par koncepcijas iedzīvināšanu tuvākajos gados.

— Šis programmas īsais variants jau iesniegts Tieslietu ministrijā. Tajā faktiski ir paredzēti prioritārie darbības virzieni. Lūk, pirmā sadaļa: "Pilsoniskā līdzdalība un politiskā integrācija". Tur prioritārā kārtībā aprakstām nepieciešamos rīcības virzienus, pie kuriem valsts programmai jāstrādā. Un tā pilnīgi par katru sadaļu un katru no tēmām, kādas bijušas. Strādājot pie valsts programmas, šie prioritārie virzieni tiks izvērsti, pamatojot tos ar konkrētiem projektiem. Tas būs nākamais solis. Samērā izvērsti izstrādāta pēdējā sadaļa par koncepcijas īstenošanas kārtību. Skaidrs, ka tā jāpieņem, akceptējot šo īso programmu. Jo pretējā gadījumā var notikt tā, ka vadības grupa pabeigs darbu pie šīs valsts programmas, bet nebūs kas virza un koordinē tās īstenošanu. Ekspertu grupa piedāvā šādu modeli: jābūt valsts institūcijai, kas koordinē šo programmu.

Kādi varētu būt šie institūciju modeļi? Ministru kabinetam piedāvājam trīs variantus. Viens — šo programmu realizē pilnīgi no jauna izveidota īpaša institūcija. Tās pakļautībai varētu būt vairākas iespējas. Otrs variants — veidojums ir pie kādas no ministrijām, piemēram, pie Tieslietu ministrijas. Ministrijā varētu būt tāds departaments. Jāpiebilst, ka Integrācijas padomi vada tieslietu ministrs Valdis Birkavs. Trešais variants — funkciju paplašināšana kādai no pārraudzības iestādēm. Katram gadījumam aprakstām priekšrocības un vienlaikus arī trūkumus, kādi būtu tādā vai citā vairantā. Ministru kabineta sēdē jāizšķiras par tādu vai citādu variantu. Šos priekšlikumus izanalizēja Integrācijas padome un prasīja papildu materiālus, ko esam iesnieguši. Protams, te ir svarīgi aprēķini, cik un kura institūcija spēj maksāt. Saprotams, ka tā var sākt strādāt tikai budžeta izpildes gaitā. Tātad, ja Ministru kabinets kādu no šiem modeļiem jeb variantiem atbalstīs, šī institūcija varēs sākt strādāt tikai pēc šī gada budžeta grozījumiem, kādi iespējami pavasarī. Turklāt būs jāizdara grozījumi dažos likumos un noteiktos tiesību aktos. Jau pieminētajā papildu materiālā, ko iesniedzām Integrācijas padomei par šo otro variantu, piedāvājām vēl trīs iespējamos modeļus. Piemēram, šī pārraudzības iestāde ir dažādos statusos, pildot savas funkcijas. Un, lai programma darbotos, jānodibina Sabiedrības integrācijas fonds. Tā uzdevumos būtu integrācijas idejas popularizēšana, sabiedrības plašāka iesaistīšana integrācijas procesā, bet, galvenais, finansu piesaiste līdztekus integrācijas programmas valsts finansējumam. Ar Integrācijas fonda atbalstu pārsvarā tiktu virzīti atsevišķi projekti. Šajā ziņā Ministru kabinetam piedāvājam priekšlikumus: piemēram, fonda dibinātājs ir valsts Ministru kabineta personā, vēl cits — valsts piedalās fonda dibināšanā ar noteiktu kapitāla daļu. Ministru kabinetam būs jāizšķiras par kādu no šiem ierosinājumiem.

— Varbūt dažos vārdos raksturojiet programmas īsā varianta satura sadaļas!

— Pirmā ir "Pilsoniskā līdzdalība un politiskā integrācija" ar tādiem uzdevumiem kā pilsoniskā līdzdalība, kur paredzēts izvērst dialogu starp iedzīvotāju un valsti, par pilsonību un naturalizāciju. Tajā ir apakšnodaļas par nevalstiskajām organizācijām, repatriāciju, migrāciju un sadarbību ar tautiešiem ārzemēs. Otra lielākā sadaļa ir "Sabiedrības sociālā un reģionālā integrācija", kuras mūsu projekta pirmsākumos vispār nebija. Īpaša sadaļa ir par izglītību, valodu un kultūru, par informāciju, kā arī "Īstenošanas mehānismi". Taču sīkāk par to varēs uzzināt pēc tam, kad īso variantu izskatīs un akceptēs valdība.

— Pērn pavasarī sarunā, kad sabiedrības apspriešanai tika nodots šīs koncepcijas projekts, jūs teicāt, ka vairāku pašvaldību attieksme pret projektu ir diezgan vienaldzīga. Taču, cik zināms, pēc tam aktivitāte mainījās uz labo pusi, bija daudzas tikšanās, diskusijas, konferences, tika apkopots ļoti daudz priekšlikumu.

— Notika vismaz 80 visdažādāko oficiālo pasākumu, kuros piedalījās aptuveni 25 000 cilvēku, tika iesūtīts vairāk nekā 1000 priekšlikumu. Daļa, protams, atkārtojās, daļa bija absolūti noraidoša, bez argumentācijas un komentāriem, un daļa — protams, vērtīga un rosinoša, kurus iestrādāja koncepcijā. Ļoti aktīvi šajā periodā darbojās Sorosa fonds — Latvija ar savu īpašo programmu, Izglītības un zinātnes ministrija, kas rajonos un pilsētās rīkoja skolotāju un pirmsskolas iestāžu darbinieku sanāksmes, arī Naturalizācijas pārvaldes nodaļas rajonos. Un ļoti patīkami bija pašvaldību sarosīšanās. Tagad jau šai aktivitātei ir augļi: aptuveni pusē pašvaldību nodibinātas vai nu integrācijas padomes, vai integrācijas darba grupas. Īpaši radoši strādā ventspilnieki. Pamatā ņemot valsts integrācijas koncepciju, Ventspilī tiek izstrādāta sava reģiona integrācijas programma. Tur lieliski šo darbu veic bijusī kultūras ministre Ramona Umblija. Ļoti interesanti strādā Liepāja, tās pašvaldība ar Uldi Sesku vadībā. Negaidīti aktīvi šajā darbā iesaistījies Kurzemes reģions. Kurzemnieki pirmie saskatīja šīs idejas lietderību un paņēma to, kas raksturīgs Kurzemei. Jo skaidrs, ka integrācijas programma pavisam citādi strādās Latgalē, kas ir nacionāli daudzveidīga un kur daudz latviešu valodā nerunājošo. Bet Kurzeme paņēma ideju par darbu ar katru iedzīvotāju. Uz ko viņi liks galveno akcentu? Saprotams, ka ne jau uz valodu un izglītību, jo tur šo problēmu gandrīz nav. Ticamāk, ka viņi lielāko uzmanību veltīs šīs programmas pirmajai sadaļai — pilsoniskā līdzdalība un politiskā integrācija. Tātad mudinās sava novada cilvēkus līdzdarboties gan sava rajona, savas pilsētas, gan visas valsts dzīvē. Šai ziņā svarīga ir sadarbība ar nevalstiskajām organizācijām, sabiedrības sociālā un reģionālā integrācija. Kurzemnieki lielu uzsvaru liek arī uz sadarbību ar izglītības iestādēm. Sabiedrības integrācija caur izglītības iestādi faktiski ceļā uz Eiropas Savienību — lūk, tāds varētu būt sauklis šajā novadā. Viņi ir uztvēruši programmas būtību.

Ļoti intensīvi darba grupas veidojas arī Latgalē; ir labi aizsākumi Aizkrauklē. Šādu uzskaitījumu varētu turpināt.

Protams, pamatvērtības programmā paliek — tās ir tiesiska, neatkarīga Latvijas valsts, latviešu valoda kā valsts valoda, un tas ir jāpieņem visiem. Taču vienlaikus jādomā par to, lai cittautieši varētu kopt savu valodu, savas tradīcijas. Akcenti ir pavisam citi nekā koncepcijas pirmajā variantā.

Pašlaik labu ideju paudusi ANO Attīstības programma, piedāvājot šīm integrācijas padomēm palīdzību, rīkojot februārī divus starptautiskus seminārus. Tajos šo padomju pārstāvji, kuri jau pastrādājuši, dalīsies pieredzē. Protams, tiks aicināti pārstāvji no visām pašvaldībām, lai pēc tam padomātu, ko lietderīgi pārņemt, kā strādāt turpmāk šajā jomā.

Šajā nedēļā ekspertu un vadības darba grupā apspriedām aicinājumu katrai valsts, nevalstiskajai institūcijai, pašvaldībai, arī katrai juridiskajai personai, kas vēlas iesūtīt vadības grupai projektus sabiedrības integrācijai Latvijā. Mūsu mērķis — apkopot šo projektu ideju banku. Saprotams, ka ne jau visi tūlīt ieraudzīs zaļo gaismu. Būs līdzīgi projekti, bet tas nozīmēs, ka šos projektus iespējams apvienot vienā lielākā, kas taptu par valsts projektu ilgākā laika posmā. Taču būs arī mazāki, bet ļoti nozīmīgi projekti konkrētajam pagastam, pilsētai vai novadam.

Kādu es redzu šo valsts programmu? Man nereti teikuši: kā jūs to izstrādāsiet — uz pieciem, septiņiem vai desmit gadiem? Koncepcija paredz to jautājumu loku, kuri jārisina ilgākā laikā, iespējams, rezultātus ieraudzīs tikai nākamā paaudze. Tomēr uzskatām, ka ir skaidri jāredz programma katrus divus trīs gadus. Zināms arī, ka ārvalstu investori pārsvarā finansēs tās programmas, kurās paredzēta arī valsts budžeta daļa. Tātad mēs redzam šīs programmas divus gadus uz priekšu un katru gadu izanalizējam padarīto, aktualizējam jautājumus. Jo daži jautājumi, kas ir aktuāli pašlaik, pēc pāris gadiem var nebūt tādi, bet aktuālas un risināmas var kļūt citas problēmas.

Man ir gandarījums par to, ka izstrādāta šāda unikāla (to atzīst vairāki starptautiskie eksperti) sabiedrības integrācijas koncepcija un top valsts programma, jo tā ir arī milzīga uzdrīkstēšanās mūsu sabiedrībā. Jā, kas tad ir sabiedrība? Ja par to jautātu pirms gadiem desmit, diezin vai zinātu atbildēt, jo par to nedomājām, vienkārši dzīvojām, bijām "padomju tauta". Tagad, manuprāt, ir ļoti svarīgi panākt, lai visi cilvēki, arī tā sabiedrības daļa, kas vēl šaubās, ir negatīvi noskaņota pret valsti, saprastu, ka valstī, kurā viņi dzīvo, jābūt vismaz lojāliem pret to, jāievēro tās likumi un jāstrādā tās labā. Absolūti noraidu tos koncepcijas kritizētājus, kuri uzskata, ka sabiedrības integrācijas programma vērsta pret latvisko identitāti. Gluži otrādi — tajā liela vieta atvēlēta gan valodai, izglītībai, gan vēstures apzināšanai. Taču vienlaikus jābūt iespēju piedāvājumam apgūt latviešu valodu, iepazīt Latvijas vēsturi, saņemt informāciju no valsts institūcijām, līdzdarboties sabiedriskajos procesos. Valsts integrācijas programma faktiski ir orientēta uz tiesību aktos noteikto iespēju piedāvājumu. Un var bez pārtraukuma no augstām tribīnēm stāstīt un mudināt cittautiešus braukt prom no Latvijas, tas ir veltīgi, jo zinām, ka no tiem, kuri gribēja aizbraukt, lielākā daļa jau devušies projām. Bet tiem, kuri te dzīvo, jādod iespēja integrēties. Vai to cilvēks pieņem vai ne — tā jau ir katra individuāla lieta. Vēlreiz gribu uzsvērt, ka sabiedrības integrācija ir ilgstošs un absolūti individuāls process. Un tas mums jāveicina, ja gribam dzīvot demokrātiskā, tiesiskā valstī, vēlamies būt Eiropas Savienībā.

Rita Belousova, "LV" nozares redaktore